Muammārs Kadāfi: “Zaļā grāmata”

Kopš 2012.gada janvāra Latvijas lielākajās grāmatnīcās ir pieejama filozofa un Lībijas tautas līdera Muammāra Kadafi „Zaļā grāmata”. Lai arī tā sarakstīta tālajos 1970-tajos gados, lielākā daļa tajā skarto tēmu ir aktuālas un vismaz pārdomu vērtas arī mūsdienās.

Kadafi idejas izvērtējamas, ņemot vērā Latvijas pieredzi, mūsu kultūras savdabību un daudzus citus apstākļus. Lasītāju tās var rosināt uz pārdomām, kā varētu uzlabot stāvokli mūsu valstī.

Doma latviešu valodā izdot „Zaļo grāmatu” radās pēc NATO spēku atbalstītā iebrukuma Lībijā un ziņām par Muammāra Kadafi nogalināšanu. Viens no izdevējiem laikā no 1996. Līdz 2009.gadam Lībijā pabija 8 reizes un savām acīm redzēja Kadafi vadībā un tā ideju iespaidā sasniegto.

Informēti, patstāvīgi domājoši un izglītoti iedzīvotāji ir ikvienas sabiedrības sekmīgas attīstības pamats.

Vēlam patīkamu lasīšanu, pārdomu piepildītus mirkļus un vērtīgas atziņas!


Izdevēji
(I.Prūsis, A.Ozols, I.Verners)
(.PDF)


  • Var piekrist secinājumam, ka demokrātija ir absolūts māns, bet gribas papildināt – mūsdienu ekonomiskā UN politiskā sistēma ir kapitālisms, kas nozīmē, ka visi lēmumi tiek pieņemti atbilstoši kapitāla īpašnieka interesēm pēc finanšu piramīdas principa.
    Par mūžsenu sabiedrības kļūdu var nosaukt starpniecību un varas koncentrāciju, bet šodienas apstākļos bez starpniecības īsti nevar – tiešā demokrātija, kas piedāvāta kā risinājums, valsts mērogā tomēr būtu lēna, smagnēja un neefektīva, kas ir pretrunā ar tehnokrātisko / industriālo attīstības virzienu.
    Rakstīts, ka “nevar attaisnot šķiru, kas savās interesēs apspiež citas šķiras” – izklausās pēc absurda, jo šķiras pastāv hierarhijas apstākļos, un tad arī augstākie slāņi apspiež zemākos.
    Rakstīts, ka “attīstības likuma neizbēgamības rezultātā sabiedrība ir radījusi antagonistiskas šķiras” – es gan teiktu, ka attīstības likumus mūsdienās nosaka kapitālisma radītāji un vadītāji. Politisko iekārtu un dzīves līmeni (šķiras un to atšķirības) – lielā mērā nosaka pastāvošā ekonomiskā sistēma.
    Par ideālo risinājumu – tiešo demokrātiju – jāsaka, ka tautas kongresu problēma būtu kopā sanākšana. Nepiekrītu rakstītajam, ka “tiešā demokrātija nevarēja tikt realizēta agrāk, kad nebija lielas sabiedriskās organizācijas”. Uzskatu, ka tieši senos laikos sabiedrība dzīvoja bezšķiru sabiedrībā, kas pārvaldīta ar tiešās demokrātijas metodēm. Jābūt tieši otrādi – tiešo demokrātiju nevar īstenot pastāvot tehnokrātiskās un industriālās attīstības ceļam, kas nosaka nepieciešamību pēc hierarhijas (šķirām) un varas koncentrācijas. Citādi nespēju iztēloties, ka cilvēce būtu nonākusi līdz tādiem absurdiem kā hadronu paātrinātāju būvniecība un bezjēdzīgām kosmiskām misijām…
    Vēl jāsaka, ka risinājums ir progresīvs, bet mūsdienās nereāls sava mēroga dēļ – nav iedomājama tik liela tautas līdzdalība mūsdienu apziņas līmeņa un dzīvesveida dēļ, arī nedabīgo valstisko veidojumu dēļ. Citā realitātē, kur prioritāte ir ģimeņu rehabilitēšana un cilšu (mūsdienās – kopienu / ekociematu) atjaunošana, tas varētu strādāt.
    Vairākās vietās tiek runāts par reliģiju, kas dēvēta par sabiedrības dabīgo pamatlikumu pretstatā konstitūcijai, bet īsti netiek dots redzējums, kā tas viss varētu strādāt pastāvot dažādām reliģijām, kas nozīmē, ka tad sabiedrība dzīvos pēc dažādiem likumiem… Diez vai tiešā demokrātija tad spēs darboties…
    Pilnībā piekrītu, ka „MĀJOKLIS ir atsevišķas personas vai ģimenes svarīgākā vajadzība, tāpēc tas nevar piederēt nevienam citam.” Bet kas ir mājoklis? Vienistabas dzīvoklis? Privātmāja? Vai tomēr zeme, uz kuras var atrasties arī māja, un paaudžu paaudzēs iekopts dārzs? Saskaņā ar tekstu iznāk, ka tomēr ar mājokli ir domāti mūri, jo „zeme nepieder nevienam”.
    Klupšanas akmens – vēlme definēt katra cilvēka vajadzību līmeni, uz ko norāda šī ideja: krājumus drīkst radīt, samazinot savas vajadzības, bet nedrīkst krāt virs sava vajadzību sliekšņa… Citur tekstā izskan pretrunīga ideja: lai cilvēks būtu brīvs, viņam pašam jānosaka savas vajadzības.
    Skaista filozofēšana par dabas principiem un noteikto sieviešu un vīriešu lomu, bet tajā pašā laikā nav pieminēta vīriešu loma bērnu radīšanas procesā un tēva instinkts… Izbrīnu rada apgalvojumi, ka “Sieviete ir emocionāla, pievilcīga, raudulīga, bailīga”, kā arī slimīga stāvokļa un moku piedēvēšana grūtniecībai…
    Arī teātru un koncertu nozīme kaut kā neloģiski tiek noniecināta.

  • Grāmatas nozīmi un jēgu latviešu auditorijai es redzu.. nevis lai kaut ko no Kadafi rakstītā mēs uztvertu burtiski un kopētu, bet lai paši padomātu par katru no skartajām tēmām, salīdzinātu to ar mūsu sajūtām, pieredzi, apstākļiem un organizētu savu dzīvi labāk.

    Piemēram, par “pārvaldi”… Latvijas gadījumā, manuprāt, ir jādarbojas no abām pusēm – gan jāveic izmaiņas vēlēšanu kārtībā, to padarot mazāk centralizētu, gan arī jāceļ vēlētāju izglītības līmenis. Taču tas nenozīmē, ka burtiski jāpāriet uz tiešu demokrātiju, kādu apraksta Kadafi. Pašreizējos apstākļos to arī nemaz nevarētu izdarīt, kā tikai, uzspiežot ar varu (nu varbūt pēc daudziem gadu desmitiem). Cilvēki nemaz tam šobrīd nav gatavi. Jā, dabiski izveidojušās kopienas – tas ir pavisam kas cits, taču vai tad Latvijas iedzīvotāji šobrīd dzīvo “dabiski izveidojušās kopienās”?

    Artūr, visu šoreiz nekomentēšu (tur vajadzētu klātienē un kārtīgi diskutēt par katru no tēmām), tik .. par “sievieti un vīrieti” ;) … Vai tu ņem vērā to, no kādas kultūras Kadafi nāk un kam pirmām kārtām viņš savu grāmatu veltījis? Ņemot to vērā, var teikt, ka Muamārs ir bijis ārkārtīgi progresīvi domājošs, jo dažās kultūrās arī mūsdienās izpratne pret sievieti un viņas lomu sabiedrībā būtiski atšķiras no mums pieņemtās. Dažviet vēl ar vien “sieviete nav cilvēks”.. ;(

  • Ar dažiem izņēmumiem, man viņā demokrātijas analīze patīk. To vajadzētu ielikt arī skolas programmā, lai bērni analizē.

  • Ja kādam interesē, varu piedāvāt savu šodienas demokrātijas novērtēšanu http://www.draugiem.lv/user/4558170/blog/?p=5925324

    „Ja Valstīm svarīgi lēmumi tiek pieņemti aizkulisēs, bet oficiālā politika parlamentos diskutē par maznozīmīgiem jautājumiem, kā kādas valodas statusu konkrētajā valstī, vai kāda politiķa izteikumiem, tad šādu valsts pārvaldi vairs nevar dēvēt par demokrātiju pat tās švakrākajā nozīmē.”

    Mūsdienās par demokrātiju sauc bankas un naudas elites diktātu. Šī demokrātija turēsies tik ilgi, kamēr diktāts netiks atmaskots.

  • Jāsaka, ka man, kā futbola nesapratējai un nemīlētājai, vislabāk patika pasāža par futbolu. Šajā jautājumā pilnīgi esmu ar Kaddafi vienās domās.

  • <Arturo 7.01.2012., 18:49
    Var piekrist secinājumam, ka demokrātija ir absolūts māns,…..
    ========================================================
    Ja 2011.g. savā gultā, tribinē un/vai darbā,t.i. nevardarbīgā nāvē pie Allaha būtu devies secinājumu uzrakstītājs, tad varētu gan 'piekrist', gan būt 'vienās domās'…..
    Vēstures atvēlēto laiku ne Kadaffi, ne Lībijas tautas elite (?) nespēja izmantot pilnvērtīgi, – tā kā tagad pēc ''demokrātisko'' spēku uzvaras diezin vai kāda gaiša nākotne Lībiju sagaida….
    - Par 'demokrātiju' un 'kapitālismu' vienu grāmatu iesaku, kas nesen arī arābu valodā iznāca – brīvi pieejama, atliek vien 'ieguglēt' – lasīt, domāt, pārdomāt:А.А. Зиновьев Запад.
    Raksts grāmatas arābu valodas tulkojamā arī saturīgs:
    Выступление Амира Галлямова на презентации книги А.А. Зиновьева «Запад» на арабском языке
    http://intellectology.livejournal.com/104070.html#cutid1

  • <Alma Kopa 7.01.2012., 23:11
    ''(..)tad šādu valsts pārvaldi vairs nevar dēvēt par demokrātiju pat tās švakrākajā nozīmē.”
    ========================================================
    Tā ir reālā demokrātija, jo ideoloģiskās klišejas 'demokrātija' propagandēšanā tās 'fani' iekļauj vienīgi un tikai pastāvošās sistēmas pozitīvo, bet negatīvo nespēj ne apjēgt, ne pieņemt.
    Nāks laiks (pieredze, zināšanas), nāks apjēga? Lai tā būtu!

  • <Alma Kopa 7.01.2012., 23:11
    (..)
    Mūsdienās par demokrātiju sauc bankas un naudas elites diktātu. Šī demokrātija turēsies tik ilgi, kamēr diktāts netiks atmaskots.
    ========================================================
    Atmaskots jau tas ir sen, taču alternatīva varianta šodienas ''demokrātijai'' nav pat uz papīra, t.i., nav zinātniski pamatotas teorijas līmenī. Surogātu, drazu, fantāziju, izdomājumu, labu ideālu sapņu – cik uzziet, un ar katru dienu tādu kļūst aizvien vairāk….

  • Neliela grāmatas prezentācija paredzēta 21.janv. neformālās konferences ietvaros. Tad arī tā pret salīdzinoši nelielajiem minimālajiem ziedojumiem būs iegādājama. Veikalā tā jau ir nopērkama.

  • Edge
    8.01.2012., 22:52

    Viens no demokrātijas pamatnoteikumiem, ir demokrātiska norēķinu sistēma.

  • Sasodīts bet mums taču pašiem Jaunsudrabiņa grāmata, kur uzrakstīta daudz agrāk un par to ne vārda.

    Vai mūsu viensētās vajadzīgas tuksnešu revolūcijas?
    Un revolūcijas kā tādas? Mums ir savi veļi, savas nesķīstības, savi likteņi, tagad arī preces.

    Jā, pasaulei pietrūkst zilās grāmatas.

  • http://www.youtube.com/watch?v=YD5ILZb9Al0&feature=related
    Vai mēs vadām dabu vai ir dabas vada mums? Michael Pollan atklāj viņa domās ar četriem piemēriem: ābolu, tulpi, kaņepēm un kartupeļiem.

  • http://lit.lib.ru/p/ptushenko_a_w/text_0330.shtml
    BET
    KĀ pasargāt Latviju no sistēmas krīzes?
    KURŠ uzrakstīs TĀDU grāmatu Jānim Kučinskim ir daži priekšlikumi; kritiskajai daļai ar TO pietiek

  • <Ivars Alksnis 26.01.2012., 20:11
    BET
    KĀ pasargāt Latviju no sistēmas krīzes?
    ========================================================
    Ja Latvija (valsts pārvalde) netiktu 'sargāta', tad sen to 'sistēmas krīzi' būtu piedzīvojusi. Ja 'ne-saldā' dzīve 1992.g. ir aizmirsusies, tad vismaz situāciju 2008.g. nogalē der atcerēties. Atbrauca 'glābēji' iz SVF, palīdzēja – un kamēr 'palīdzēs', tikmēr sistēmas krīzes nebūs. Vēl gadiņš, divi (max trīs), kā tiksim ES 'kodolā', tā par sistēmas krīzi varēs nesatraukties – par to 'šummēsies' Briselē, Strasbūrā, Berlīnē,Parīzē….
    Būsim reāli, jeb kā mēdz novēlēt: 'Lai tev vismaz viens dāsns sponsors būtu, nevis….!'.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.