A.Bernāts: ‘Kā ar reklāmām mums skalo smadzenes’

Reklāmas mēdz ne pa jokam nokaitināt, kad tās nevis informē par preču vai pakalpojumu specifiku, bet gan māca mūs dzīvot. Bezkaunīgi skalo smadzenes un stāsta, ko mums vajag vai nevajag darīt. Tāpēc vietā ir jautājums: vai tiešām esam tik viegli manipulējami, ka mums var iesmērēt visu ko?

Uz ievadā uzdoto jautājumu atbilde visdrīzāk ir pozitīva – jā, mums var iesmērēt visu ko. Un to apliecina pati dzīve. Cilvēki pērk drēbes, kuras nevalkā, iegādājas mantas, kuras neizmanto, būvē lielas mājas, kuras nespēj apsaimniekot, pērk dārgas automašīnas, par kurām nevar nomaksāt līzingu, un ievēlē deputātus, kurus pēc tam lamā.


Pirmās reklāmas uz papirusa un klintīm

Droši vien piedzima līdz ar cilvēci, un alu cilvēki ne tikai medīja mamutus, bet arī slavēja savu preci, piemēram, mamuta ilkņus – lai apmainītu pret lāčādu. Skaidrs, ka sākumā reklāma bija mutiska, ne velti tās nosaukums radies no latīņu vārda ‘reclamare’, kas nozīmē – izkliegt, izbļaut. Par pirmo rakstisko līdz mūsdienām saglabājušos reklāmu uzskata kādā Londonas muzejā eksponēto seno ēģiptiešu papirusu, uz kura slavēts kāds pārdodams vergs.
Senos laikos komerciālus tekstus rakstīja gan uz akmens, gan koka plāksnēm, arī uz klintīm pie tirdzniecības kuģu ceļiem. Veicot arheoloģiskos izrakumus seno ēģiptiešu pilsētā Memfisā, arheologi drupās atrada akmens plāksni, uz kuras bija iegravēts: “Šeit dzīvoju es, Minoss no Kipras salas. Ar dievu žēlastību man ir dotas spējas tulkot sapņus par pieticīgu cenu.” Ļoti īsa un izsmeļoša reklāma.
Senajā Romā reklāmām bija paredzētas speciālas sienas, kas bija nobalsinātas ar kaļķi un sadalītas daudzos taisnstūra laukumos. Šajos laukumos ar ogli varēja ierakstīt savu sludinājumu. Daudzi tirgotāji reklamējās arī uz māju fasādēm, sadusmojot māju īpašniekus. Situācija radikāli mainījās 1450. gadā, kad izgudroja iespiedmašīnu un reklāmas tekstus varēja pavairot neierobežotā daudzumā.

Par mūsdienu reklāmas veidiem un principiem – vienu no pirmajiem reklāmas birojiem izveidoja amerikānis Volnijs Palmers Filadelfijā 1841. gadā. Viņš iekasēja 25 procentu komisijas naudu par dažādu kompāniju ievietotajām reklāmām vietējā laikrakstā. Par pašu ietekmīgāko 19. gadsimta reklāmas aģentu uzskatāms Džordžs Rouels, kas pirmais izdeva iespaidīgu informācijas katalogu ar Amerikas un Kanādas laikrakstu tirāžām. 19. gadsimtā reklāmdevējus visvairāk interesēja savas tirdzniecības markas un reklāmas lozunga radīšana, un tieši tolaik parādījās daudzu tagad populāru un ietekmīgu kompāniju nosaukumi.
Kopš 20. gadsimta sākuma kļuva skaidrs, ka reklāmas mode, tāpat kā visas modes, attīstās cikliski, nevis taisni. Nomainot “tiešo” reklāmu, uzradās “zaglīgā”. Pagāja preču pārspīlētas slavēšanas laiks, un kļuva populāri nepateikt visu. Lietišķo un sauso reklāmu nomainīja literāri izsmalcināti teksti. Akcentu lika nevis uz loģiku, bet gan emocijām. Reklāmas speciālistiem nācās secināt: katram reklāmas stilam ir savs laiks. Reklāmu kritizētāji gan brīdina, ka mūsdienās izveidojies apburtais loks: industriālā sistēma ir atkarīga no medijiem, un mediji atkarīgi no industriālās sistēmas. Tāpēc no agra rīta līdz vēlam vakaram visās malās mums “borē” un mēģina iekalt, cik labs ir viens vai otrs produkts.


Šantāža, grafiki un viltus asociācijas

Kā uzskata psihologi, praktiski visa reklāma manipulē ar mūsu apziņu. Mums pārdod ne jau odekolonu, šokolādi vai veļas pulveri, bet gan mūžīgu jaunību, veselību un skaistumu. Reklāma mums piedāvā krāsainiem iespaidiem bagātu dzīvi, kas ir brīva no dažādiem ierobežojumiem.
Protams, reklāmas ir dažādas – gan korektas, gan klaji bezkaunīgas. Piemēram, reklamējot vīriešu sejas krēmu, var uzsvērt, ka “mūsu krēmam ir izmeklēts un neatkārtojams aromāts”, bet var paziņot, ka krēma aromāts pievilina sievietes, un reklāmā parādīt, kā satriecošas skaistules ar lielu baudu laiza brīnumkrēma lietotāju. Katrs var izvēlēties – novērtēt reklāmu veidotāju savdabīgo humoru vai arī tādu krēmu principiāli nepirkt.

Nereti reklāmas veidotas ar atklātu pseidoloģiku un falsifikāciju, ietekmējot mūsu apziņu un zemapziņu. Gadās, ka tādās reklāmās nav pat aicinājuma pirkt, bet tiek demonstrēta nepārtraukta preces lietošana, radot iespaidu, ka konkrētais produkts nodrošina laimīgu un bezrūpīgu dzīvi. Kam ir šī prece, tie dzīvo vienos svētkos, bet kam tās nav, izmisumā grauž nagus un cieš. Tiek arī akcentēts, ka preces īpašniekiem ir radušās dažādas sociālas priekšrocības, vai arī otrādi – kam nav šīs preces, atrodas ļoti neizdevīgā situācijā. Tiek mākslīgi radīta cēloņu un seku saistība starp parādībām, kurām patiesībā nav nekāda sakara. Piemēram, iedzer šo burvīgo kafiju, un tevi sagaida neaizmirstami piedzīvojumi!
Bieži vien reklāmu tekstos izmanto vispārzināmas, banālas patiesības: “visi zina, ka…”, “nevienam nav noslēpums, ka…”, “visi vecāki mīl savus bērnus, tāpēc…”, “visas sievietes lieto…” Nereti reklāmu veido kā stāstu, kam ir skumjš sākums, bet, kad ļaudis iegādājas reklamēto preci, viss beidzas laimīgi. Reizēm falsificē pierādījumus par konkrētās preces popularitāti – sevišķi iecienīts triks. Tiek intervēti gan nepazīstami, gan sabiedrībā populāri ļaudis, kas slavē produktu. Rāda pircējus lielveikalos, kas stumdās, grūstās un gāž apkārt stendus, lai tikai tiktu pie kārotās mantas.

Reizēm lieto šantāžu un iebiedēšanu. Tiek radīts iespaids, ka būsi neveiksminieks, ja nesekosi reklāmas ieteikumiem. Neviens tevi neaicinās uz randiņiem, ja nelietosi konkrētās smaržas. Tiek izmantots cilvēku pašaizsardzības instinkts, demonstrējot melīgus un hipotētiskus draudus. Piemēram, lieto mūsu zobu pastu, citādi tavus zobus saēdīs kariess. Vai arī – tikai mūsu tamponi nodrošina sievietei simtprocentīgu aizsardzību.
TV reklāmās bieži vien izdodas radīt pārliecinātības un drošības ilūziju, demonstrējot safantazētus grafikus, izdomātus koeficientus un lietojot atsauces uz mistiskām zinātnieku akadēmijām un profesionāļu asociācijām, kas it kā “objektīvi” apliecina reklamētās preces kvalitāti. Visbiežāk šādu akadēmiju vai asociāciju vienkārši nav, vai arī tādas radītas un finansētas tikai konkrētu preču reklamēšanai.
Nereti skatītāju zemapziņā tiek dots signāls, ka prece jālieto iespējami vairāk. Piemēram, reklāmā uzreiz pievieno nevis vienu, bet gan divus buljona kubiņus, mutē bāž nevis vienu, bet divus košļājamās gumijas spilventiņus, ūdens glāzē izšķīdina uzreiz vairākas medikamenta tabletes.

Gadās arī dažādi psihofizioloģiski triki. Īpaši jāuzmanās, kad vienlaikus skan divi teksti, piemēram, dziesma un diktora uzruna. Vai pat trīs teksti, kad notiek informatīva pārslodze, lietojot neirolingvistisko programmēšanu. No šādas programmēšanas klāsta bieži lieto tā saukto enkuru, kad izmanto cilvēku refleksus. Rādot parastos „pamperus”, fonā raud mazulis, bet, reklamējot īstos, priecājas un smejas.
Izmanto pat hipnozes elementus, kad tiek iegrieztas spirāles un no ekrāna dzīlēm uz skatītāju virzās trīsdimensiju tuneļi un koridori. Tiek izmantota arī gaismas spēle – kad uzrodas prece, parādās spilgtas un dzīvi apliecinošas krāsas, bet līdz tam vide ir pelēka un nomācoša. Neatņemama reklāmu sastāvdaļa ir skaļums – televīzijās reklāmas ir daudz skaļākas par raidījumiem. Kāpēc? Negaidīti skaļa reklāma samazina reklāmas informācijas kritisku uztveri.


Pusplikas daiļavas un Pavlova suņi

Viens no reklāmu veidotāju iecienītākajiem paņēmieniem ir rupjš spiediens uz seksuālajiem instinktiem. Šādi reklamē arī preces, kurām ar seksu nav ne mazākā sakara, piemēram, kafiju, cigaretes, sadzīves tehniku u. c. Tiek uzskatīts, ka seksuālo instinktu, vienu spēcīgākajiem bioloģiskajiem stimuliem, saistot ar reklamējamo produktu, var sasniegt labus rezultātus. Bauda, kas rodas no seksapīlu dāmu aplūkošanas, automātiski pārnesas uz preci vai kompānijas zīmolu. Protams, pusplikas dāmas vairāk domātas vīriešu auditorijai.
Reklāmas psiholoģiskie mehānismi līdzinās krievu fiziologa Ivana Pavlova eksperimentiem ar suņiem. Pavlovs deva suņiem gardus kaulus un šķindināja zvaniņu. Un tā daudzas reizes. Vēlāk Pavlovam atlika vien pakratīt zvaniņu, un suņiem automātiski izdalījās siekalas. Tāpat notiek ar reklāmām. Ja cilvēks televīzijā, presē un plakātos uz ielas neskaitāmas reizes redz skaistas, pusplikas daiļavas līdzās kādam produktam, tad vēlāk viņam galvā “iezvanīsies zvaniņš”, tiklīdz viņš veikalā būs ieraudzījis konkrēto preci.

Slaidas kājas, dibeni, krūtis, tricepsi un bicepsi mūs nemitīgi bombardē no reklāmām. Kādā plakātā koķeti smaidoša dāma tiek uzmaukta uz lielas cigaretes. Tā teikt, redzat, kādas cigaretes ir piemērotas lieliem darbiem. Šādā reklāmā cigarete vairs nav vienkārši cigarete, bet gan fallisks simbols. Faktiski to var saukt par diezgan netīru paņēmienu, kad seksuālās īpašības tiek projicētas uz priekšmetiem, kam ar seksu nav nekāda sakara. Piemēram, elektriskā urbja reklāmā: “Viņa mani iemīlēja, kad ieraudzīja manu instrumentu!” Vai arī – kādā plakātā redzama puskaila meiča, kas lielā kaislē jāšus sēž uz plazmas televizora, un reklāma lepni vēsta: “15 cm resns, 107 cm – pa diagonāli!” Un, kad jānokož šokolādes batoniņš, to vispirms aptver seksapīlas sieviešu lūpas.

Reizēm apzināti tiek veidotas šokējošas un provocējošas reklāmas – jo lielāks skandāls, jo spēcīgāka reklāma. Piemēram, Indijā lielu rezonansi izraisīja apavu kompānijas reklāma, uz kuras plakāta bija populāri indiešu aktieri, pavisam kaili, vienīgi kājās bija uzvilktas reklamējamie sporta apavi. Seksuālajā tematikā gadās arī asprātīgi risinājumi. Proti, reklāma ar misteru Bīnu, kas apgalvo, ka viņam esot pats mazākais… (printeris – Aut.).
Citās reklāmās akcentē nevis seksu, bet gan respektabilitāti, elitārismu un imidžu. Ja esi īsts vecis, tev noteikti jāpērk šis pulkstenis. Visticamāk, psihologi teiks, ka patiesībā ir otrādi: ja esi par sevi pārliecināts, tev, lai celtu savu vērtību, nevajag ne superdārgu pulksteni, ne dzeltenu hammeru. Tiesa, biznesā liela nozīme ir stilam un etiķetei – nevari taču kārtot lielus naudas darījumus, ja uz rokas ir plastmasas pulkstenis un kājās – ieplīsušas lupatu kedas.

Sieviešu auditorijai neder tik vienkāršotas reklāmu shēmas, ar kurām apstrādā vīriešus. Ja TV reklāmā parādīs tikai pliku veci, sievietes “neuzķersies”. Reklāmā jāiestrādā vesela gamma patīkamu sajūtu. Tur jāparādās vīriešiem, kas ir uzmanīgi pret sieviešu vēlmēm, ar augstu pirktspēju un sociālo statusu – vīriešiem, no kuriem sieviete gribētu bērnu. Viņiem jābūt arī seksuāli pievilcīgiem. Te vietā joks, ka seksuāli vispievilcīgākie ir veci, resni un plikpauraini miljonāri, jo praksē taču viņi pie sievietēm gūst lielus panākumus. Runājot nopietni, reklāmas vēstij jābūt aptuveni šādai: kad sieviete uzvilks šīs satriecošās zeķbikses, visi antonio banderasi, roberti patinsoni un bredi piti dosies ar viņu līdz pasaules malai!


Elki diktē noteikumus

Visas cilvēciskās nepieciešamības un vēlmes, kas vienkāršotā veidā ir grafiski attēlotas slavenajā Maslova piramīdā, izmanto ikviens sevi cienošs mārketinga speciālists, izstrādājot reklāmas stratēģiju.
Ar labu reklāmu var izmānīt no cilvēkiem ļoti daudz naudas – pat bez kādām precēm. Uzskatāmi tas notika Krievijā – noticot reklāmu solījumiem par milzīgi lieliem procentiem, cilvēki skriešus nesa savus ietaupījumus uz mistiskām akciju sabiedrībām, kas veidoja finanšu piramīdas. Pēc kāda laika veiklie naudas mijēji nozuda ar visiem miljoniem.
Viens no manipulācijas likumiem vēsta, ka ļaudis labprāt atdarina slavenus un veiksmīgus cilvēkus, vēlas pārņemt viņu pieredzi, gaumi un arī veiksmi. Tāpēc reklāmās tiek izmantoti gan slaveni aktieri, gan sportisti. Atcerēsimies populāro reklāmu ar slaveno Holivudas zvaigzni Džordžu Klūniju! Tās pamatsauklis: “Nav Martini, nav ballītes!” Šajā reklāmā Klūnijs nebrīdina: “Ja dzersi daudz Martini, degradēsies un nomirsi.” Nē, tur viss notiek skaisti un smalki. Skaistas meitenes, jautra gaisotne un šarmantais Klūnijs.

Alkohola reklamēšanā vairs nevar attaisnoties ar seku nezināšanu, kā tas bija ar kokaīnu. Kad 19. gadsimta beigās Amerikā un Eiropā lielu popularitāti ieguva kokaīns, vēl pilnībā nebija zināma tā kaitīgā ietekme. Toreiz noritēja masveida reklāmas kampaņas presē. Slaveni ļaudis aizgūtnēm slavēja kokaīnu: lūk, cik jauks un dabisks stimulators, atraisa radošās spējas, sniedz enerģiju un labu garastāvokli! Turklāt palīdz tikt vaļā no alkoholisma. Kāds veikls uzņēmējs laida pārdošanā jaunu dzērienu – vīnu, kas sajaukts ar kokaīnu, un saņēma tam svētību pat no Romas pāvesta. Kad kokaīna lietošanas dēļ sāka fiksēt arvien vairāk psihozes un nāves gadījumus un arī konstatēja atkarību, šo narkotiku aizliedza.
Pēc vairāk nekā gadsimta jautājums par narkotiku reklāmu joprojām ir aktuāls – izteiktas pamatotas aizdomas, ka tā tiek organizēta slepus. Narkobiznesa pārstāvji ir ieinteresēti, lai iespējami biežāk medijos publicētu materiālus par slaveniem cilvēkiem, kas lieto narkotikas. Tādējādi daudzu cilvēku zemapziņā notiek it kā narkotiku legalizācija. Ja jau slaveni, bagāti un veiksmīgi cilvēki lieto narkotikas, tad nekas slikts tas nav – tas ir stilīgi. Runā arī, ka narkobiznesa haizivis labprāt sponsorē un reklamē rokgrupas, kuru publiskā imidža un ideoloģijas neatņemama sastāvdaļa ir narkotikas. Pat vēl vairāk – narkotiku tirgoņi algojot menedžerus, kas rada šādas grupas un popularizē tās jaunatnes vidū.

Slavenībām ir iespējas diktēt un modelēt arī modi. Ne velti viens no vislabāk pelnošajiem pasaules futbolistiem ir Deivids Bekhems – un ne tik daudz ar futbolu, kā ar reklāmām. Te viņš sadarbojas ar modes namu „Armani” un kļūst par skūšanās līdzekļu kompānijas „Gillette” reklāmas seju, drīz vien jau reklamē sporta apģērbu ražotāju „Adidas” un mobilo telefonu kompāniju „Vodafone”, vēlāk noslēdz iespaidīgus līgumus ar matu kopšanas līdzekļu līniju „Brylcreem”, saulesbriļļu ražotāju „Police”, atspirdzinošo dzērienu ražotāju „Pepsi” un kompāniju „Marks & Spencer”.
Atzīts par vienu no seksīgākajiem pasaules vīriešiem, Bekhems rotā Spānijā ražoto prezervatīvu paciņas, un viņa tēls tiek izmantots ķīniešu zāļu reklāmā par erekcijas uzlabošanu. Vadoties pēc ietekmīgā žurnāla „Forbes” datiem, Bekhems pēdējo trīs gadu laikā pamanījies nopelnīt 138 miljonus ASV dolāru: 36 miljonus – par futbola spēlēšanu, 102 – par reklamēšanos.


Noslēpumainais 25. kadrs

Runājot par ļaužu apziņas ietekmēšanu, bieži piemin tā saukto 25. kadru, kuru uzskata par iedarbīgu politiskās un komerciālās reklāmas līdzekli. 25. kadra jēdzienu ieviesa amerikāņu psihologs Džeimss Vaikerijs 1957. gadā. Viņš strādāja kompānijā, kas pētīja reklāmu un veica eksperimentu vairākos kinoteātros. Psihologs uzstādīja papildus projektoru, un filmu demonstrēšanas laikā uz īsu brīdi – uz 1/3000 sekundes daļu – uz ekrāna papildus filmai parādījās uzraksti: “Dzeriet kokakolu!” un “Pērciet popkornu!” Cilvēks tik īsā laika sprīdī šo uzrakstu apzināti nofiksēt nespēja, taču Vaikerijs bija pārliecināts, ka uzraksta jēga paliek skatītāju zemapziņā.
To apstiprināja fakts, ka eksperimenta laikā kokakolas noiets pieauga par 17%, popkorna – par 50%. Standarta variantā kino un televīzijā sekundē tiek demonstrēti 24 kadri, kas atbilst mūsu uztverei, tāpēc papildus uzraksta parādīšana ieguva nosaukumu – 25. kadrs. Nevienam gan nav izdevies atkārtot Vaikerija eksperimentu, lai gan vairākkārt mēģināts to precīzi dublēt. Kokakolas un popkorna noiets kinoteātros, kur atkārtoti veica eksperimentus, palika nemainīgs. Tāpēc izteiktas versijas, ka Vaikerijs ir falsificējis savus rezultātus.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados (jau pēc Vaikerija nāves) Ņujorkas universitātes psiholoģijas students Stjuarts Rodžerss nolēma izpētīt visu, kas saistīts ar 25. kadra vēsturi. Rodžerss devās uz Fortlī pilsētiņu Ņūdžersijas štatā, kur Vaikerijs bija veicis savus pētījumus. Milzīgs bija Rodžersa pārsteigums, kad viņš secināja, ka pilsētiņā visus gadus pēc Otrā pasaules kara bijis tikai viens neliels kinoteātris, kura nemainīgie īpašnieki un pilsētiņas iedzīvotāji neko neatceras un nezina ne par Vaikeriju, ne viņa eksperimentiem. Pirms Vaikerijam izdevās atklāt 25. kadra tehnoloģiju, viņš bija totāls neveiksminieks, kas nebija guvis nekādus panākumus profesionālajā darbībā. Viņš arī bija nonācis lielās finanšu grūtībās, bet 25. kadra patentēšana vienā mirklī atrisināja visas viņa problēmas. Tas pastiprina aizdomas, ka patiesībā 25. kadra fenomens neeksistē.
Zinātnieku rīcībā vēl joprojām nav pārliecinošu faktu, ka cilvēka zemapziņa tiešām reaģē uz šāda veida vēstījumiem. Tomēr 25. kadra izmantošana ir aizliegta lielākajā daļā attīstīto valstu. Krievijā politisko kampaņu laikā regulāri izceļas skandāli par šīs tehnoloģijas izmantošanu, īpaši reģionālajās televīzijās. Pasaulē netrūkst arī uzņēmīgu ļautiņu, kas piedāvā apgūt svešvalodas vai citas zinātnes ar 25. kadra palīdzību. Šā vai tā, bet fenomenu joprojām respektē.


Reklāmas skandāli

Kur nauda un politika, tur arī skandāli. 2005. gadā Francijas katoļu baznīca uzvarēja tiesas prāvā, pieprasot aizliegt reklāmu, kuras sižets aizgūts no Leonardo da Vinči pazīstamā gleznojuma „Kristus pēdējais vakarēdiens”. Tiesa atzina, ka šī reklāma ir “nepelnīts un agresīvs cilvēku visdziļāko reliģisko jūtu aizskārums”. Baznīca vērsās pret to, ka gandrīz visas plakātā attēlotās personas, tostarp Kristus, ir sievietes. Katoļu baznīca arī vērsās pret reklāmu, kurā attēloti divi apustuļi, kas apskāvuši puskailu, džinsos tērpušos vīrieti. “Kad jūs banalizējat reliģijas pamatus, kad jūs aizskarat svētas lietas, jūs radāt nepanesamu morālu vardarbību, kas apdraud mūsu bērnus,” norādīja baznīcas viedokļa aizstāvis Tjerī Masī. “Rīt Kristus pie krusta tirgos zeķes.”

Kuriozs bija Glāzgovas amatpersonu aizliegums reklamēt kompānijas „Reebok” sporta apavus. Kompānija savu jauno produkciju bija nolēmusi reklamēt uz taksometriem, kur būtu rakstīts: “Better legs and bum with every step!” (“Kājas un dibens uzlabojas ar katru soli!”) „Reebok” savā paziņojumā presei norādīja, ka miljoniem vērtā reklāmas kampaņa akceptēta pilsētās visā pasaulē un tikai stāsta par apavu priekšrocībām, kas palīdz nostiprināt kājas un pēcpusi, bet Glāzgovas vadība šo reklāmu nezin kāpēc uzskata par nepiedienīgu.
Tomēr tā nav vienīgā reklāma, kas aizliegta dibena pieminēšanas dēļ. Satelīttelevīzijas tīkls „CNN Airport Network” atteicies rādīt dzīvnieku aizstāvju organizācijas PETA reklāmu ar „Playboy” modeles Pamelas Andersones piedalīšanos, norādot, ka tā ir pārāk nepiedienīga. Reklāmā Pamela tēlo pieticīgi ģērbušos lidostas apsardzes darbinieci, kas rauj nost drēbes cilvēkiem, kuri ģērbušies dzīvnieku ādās, līdz ar to redzami vairāki atkailināti ķermeņi. TV tīkla vadība uzskata, ka tā nav piemērota bērniem. “Pēc televīzijas domām, tā ir pārāk sulīga,” atzina Andersone. “Domāju, ka tas ir tāpēc, ka tur redzama plika pēcpuse. Ne jau mana pēcpuse, tad viss būtu kārtībā. Taču tā bija kāda cita pēcpuse,” jokoja „Playboy” modele.

Neiztikt bez skandāliem arī Latvijā. 2002. gadā publisks jandāliņš gadījās Ziedoņa Čevera vadītajai Brīvības partijai, kas savā politiskajā reklāmā pamanījās aizvainot melnādainos Latvijas iedzīvotājus. Reklāmā bija redzams melnādains vīrietis Latvijas armijas formā ar parakstu: “Šodien dzimtenes aizstāvis, rīt – tavs znots!” Arī reklāmā filmētie melnādainie „Los Amigos” grupas mūziķi pēc tās parādīšanās pauda sašutumu, norādot, ka nav zinājuši, kādam mērķim tiek filmēti.
Mediju redzeslokā nonācis arī pavisam svaigs skandāls no tagadējās priekšvēlēšanu kampaņas. Tiek paustas aizdomas, ka kustības „Par labu Latviju” (PLL) reklāmas klips ir zagts, jo tajā izmantotā mūzika, iespējams, bez autora atļaujas aizgūta no viskija „Chivas” reklāmas dziesmas „To Build a Home”. Mūzikas autoru pārstāvis Deivids Džeikobs informē, ka dziesmas izmantošanai PLL klipā nav licences, tāpēc reklāma izņemta no interneta.


Vai tiešām nespējam kritiski domāt?

Ja runājam par reklāmām piemītošo manipulāciju, vietā precizēt, ka šis vārds atvasināts no latīņu ‘manipulare’, kam sākotnēji bija visnotaļ pozitīva nozīme – vadīt, vadīt ar zināšanām, sniegt palīdzību. Mūsdienīgajā izpratnē ‘manipulēt’ nozīmē slepus ietekmēt un vadīt, ar dažādām psiholoģiskām metodēm iedarboties uz cilvēku prātu un instinktiem. Manipulēšanu saprot arī kā melošanu, puspatiesības teikšanu un tendenciozu faktu sagrozīšanu.
Par manipulēšanu ar masu apziņu lika aizdomāties konkrēts piemērs Pirmā pasaules kara laikā vācu presē, kad propagandas nolūkā tika safabricēti materiāli par vācu karavīru mokām, nokļūstot gūstā. Šīs publikācijas Vācijas iedzīvotājos izraisīja milzu sašutumu par ienaidnieku zvērībām. Publicētās fotogrāfijas gan bija īstas, bet komentāri pie tām – melīgi. Karavīru apbedīšanas ainas tika pasniegtas kā briesmīgas spīdzināšanas akcijas.
Kad vēlāk atklājās patiesība, vācieši bija šokā par tādiem meliem un to, cik vienkārši var manipulēt un apmānīt daudzus miljonus cilvēku. Psihologi un sociologi sāka pētīt manipulāciju mehānismus un nonāca pie pārsteidzoša secinājuma: Pirmo pasaules karu nav gribējusi nevienas valsts valdība. Tomēr katras valsts propagandas mašīna pamazām iemala valstis savstarpējos apvainojumos un karā. Ar Pirmo pasaules karu arī sākās “masveida smadzeņu skalošana”, un tā turpinās līdz pat mūsdienām.

Viens no efektīvākajiem veidiem, kā diktatoriem celt savu popularitāti un vienot lielas tautas masas, ir ienaidnieka atrašana. Tā ir bezkaunīga spēle, kas saucas „Mēs un svešie”. Ādolfs Hitlers ļaunumu personificēja ar svešajiem – ebrejiem un komunistiem. Savās runās Hitlers bieži izmantoja vārdu “viņi”, mēdzot izteikties: “Tie ir viņi, un jūs zināt, par ko es runāju.” Arī Josifam Staļinam visur rēgojās ienaidnieki, un daudzi padomju ļaudis no tiesas ticēja, ka imperiālistu spiegi to vien dara, kā gaida izdevību, lai saindētu kolhozniekiem akas un proletāriešiem kvasu.
Ar ļaudīm var viegli manipulēt, radot un izmantojot stereotipus. Lai masās nostiprinātu kādu stereotipu, tas neatlaidīgi jāatkārto daudzas reizes. Rakstnieks Johaness Behers reiz izteicās, ka vēlamās domas tiek saražotas tik lielos mērogos, ka patstāvīga domāšana noslīkst to masā. “Un šīs vēlamās domas tik smalki ievada apziņā, ka ļaudis tās notur par savējām. Sveša domāšana tiek pieņemta kā savējā, bet sveši uzskati – par savu personiski radīto ideoloģiju.”

Tomēr daudzi mūsdienu domātāji uzsver, ka manipulēšana ar sabiedrību un tās vadīšana ir nepieciešams process, jo bez tā daudzi justos bezpalīdzīgi un nezinātu, kā dzīvot. Daudzi nemaz nezina, kas viņi ir un ko grib, bet mediji viņiem to pasaka priekšā, turklāt vēl sniedz padomus, kā sasniegt to, ko viņi grib. Ļaudīm tiek doti gatavi dzīves šabloni, stingri uzskatu un spriedumu rāmji, kuros cilvēki jūtas droši un pasargāti. Un cilvēku apziņa lielākoties tiek ietekmēta ar stereotipiem, kas ir vispārpieņemti uzskati, nevis gūti no pašu pieredzes.
Kā atzīmē krievu filozofs Genādijs Šiškovs: “Kad uzradās radio un televīzija, cilvēku vadāmība sasniedza triumfu. Kad liela vai maza cilvēku grupa tiek aizrauta ar tekstiem, bildēm un tēliem, kurus izplata mediji, grupā samazinās individuālās prāta spējas un notiek interešu, jūtu, afektu, kā arī spriešanas veidu izlīdzināšanās un unifikācija. Tomēr šāda nonivelēšanās ir labāks variants nekā haoss.”

Taču patstāvīgi un analītiski domājošus cilvēkus reklāmu manipulācijas tracina. Amerikāņu psihologs Roberts Čaldini atzinis: “Kļūstu dusmīgs, jo man ir lepnums un pašcieņa. Man ir kaut kas vairāk par nepatiku pret tiem, kas vēlas mani atstāt muļķos. Mūsdienu dzīves straujais temps piespiež mūs izmantot nepārbaudītus datus un sociālos stereotipus, dažādus psiholoģiskus noteikumus un uzvedības principus. Un mēs nevaram katru reizi pārbaudīt to patiesumu. Mēs esam spiesti tos lietot automātiski, daudz nedomājot. Bet mēs šos principus izmantosim arvien retāk, ja arvien biežāk saskarsimies ar psiholoģisko spekulantu meliem un viltībām. Tādā gadījumā mums kļūs arvien grūtāk ātri risināt dažādas dzīves problēmas. Lūk, tāpēc mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi, kad redzam, ka kāds veikls zellis šos principus pārvērš par apmānīšanas ieroci. Bet kā piespiest tādu reklāmu veidotājus cienīt mūs – pircējus? Vienīgais veids, kā šādus krāpniekus pielikt pie vietas – boikotēt preces, kas šādi tiek reklamētas.”
Tā nu katram jāveic sava izvēle – ļauties kopējai, it kā drošajai nedomāšanas plūsmai (kāds taču par to visu jau ir padomājis!), vai arī – sākt iedziļināties un ar boikotēšanu vai citiem līdzekļiem paust savu nostāju pret reklāmas vai politiskām manipulācijām.


Andris Bernāts
, pārpublicēts no www.kasjauns.lv
Rakstam pievienotās fotogrāfijas aplūkojamas, sekojot norādītajai saitei!

Rakstu ieteica Zane


  • To pašu droši var apgalvot arī par itkā nevainīgo izklaidi – filmām. Tā ir pavisam konkrētu uzvedības modeļu/rīcības instrukciju ielādēšana cilvēku prātiņos. Paradoskss ir tajā, ka ar prātu mēs kritiski redzam kāds sviests un muļķīga uzvedība ekrānā darās, bet zemapziņa to uzsūc kā sūklis. Un, pēc tam dažādās dzīves situācijās pašam jābrīnās, no kurienes tik debīla uzvedība lien laukā…
    Paskatās uz tīņiem – multeņu saraustītie divsekunžu personāži dzīvajā!

  • Labs materiāls, lai gan faktiski tas ir tikai ievads tumšajā reklāmu, propagandas un manipulāciju mākslā.
    Cilvēka manipulācija sākas jau no dzimšanas, kad vecākie apzinoties un neapzinoties sāk veidot mazuļa uzvedības modeļus un vērtību sistēmu. Zēnam iedveš, ka “labi zēni rīkojas tā”, meitenēm, ka – “labas meitenes tā nedara”. Bērni, kas sākotnēji tic saviem vecākiem kā dieviem, ar laiku ievēro arī liekulību, melus, izlikšanos, vecāku uzvedības neatbilstību tam, ko viņi, labu gribēdami, māca bērniem. Bērns redz, ka vis priecīgākie un laipnākie pieaugušie ir tad, kad viņi dzer un pīpē, ka svētki – tā ir liela dzeršana, ka arī bērnu filmu iemīļoties varoņi – dzer un pīpē, piemuļķo citus. Vēlāk bērni ievēro, ka godīga darba veicēji dzīvo nabadzīgi un tiek uzskatīti par “neveiksminiekiem”, bet daži plānā galdiņa urbēji – sabiedrībā dominē un dzīvo grezni.
    —————————————————–
    Manipulāciju māksla ir attīstījusies tik tālu, ka tagad manipulē jau pašus manipulētājus. Tieši tāpēc katru amatpersonu un ietekmīgus cilvēkus ielenc īpaši apmācīti “sabiedrisko attiecību” speciālisti, imidža veidotāji, preses sekretāri, kuri sabiedrībai pārraida “pareizos signālus”. Ja arī kāda amatpersona tiek intervēta tieši, tad kāds ir iepriekš pacenties sagatavot “pareizos jautājumus”, kuri jāuzdod, un, protams, pareizās atbildes.
    Nesen TF lasījām rakstu “Meklējam nākotnes premjerministru”. Tā nav nejaušība, ka aktīvākos un talantīgākos nesūtīs uz augstskolu, lai apgūtu valsts pārvaldes mākslu, bet gan savedīs kopā ar “bijušajiem Latvijas premjerministriem, sabiedrības viedokļa līderiem, polittehnologiem, diplomātiem, konsultantiem, žurnālistiem, sabiedrisko attiecību speciālistiem.” Tātad šos jauniešus pieradinās pie viņu lomas dažādās sabiedrības manipulācijas shēmās. Un šiem “sabiedrības viedokļa formētājiem” un pat atsevišķiem “enkura” žurnālistiem ir lielāka ietekme nekā pašām amatpersonām, kurām paredzēta tikai pasīva loma. No tā var saprast, ka, piemēram, Sarmītei Ēlertei sabiedrībā bija lielāka ietekme nekā partiju līderiem, Saeimas frakcijām un premjerministriem. Taču arī pašu Sarmīti kāds raustīja aiz diegiem.
    ——————————————————
    Visi masu mēdiji un izklaides industrija ir reklāmas, manipulatoriem vēlamu uzvedības modeļu, propagandas un citu manipulācijas instrumentu caurvīti. Tāpēc cilvēkiem, kuri grib saglabāt un attīstīt savu veselo saprātu, saglabāt personas suverenitāti un būt saskaņā ar dzīves realitāti, tas ir jāapzinās un attiecīgi pašam jāformē savs dzīvesveids, dzīves modelis un vērtību sistēma. Jāatvēl tam savs laiks un aktivitātes, kas brīvs no šīs manipulatoru agresijas.
    Stingri jāierobežo ekrānu priekšā un citu masu mēdiju ietekmē pavadītais laiks, pašam mērķtiecīgi jāizvēlas savi informācijas un izglītošanās avoti.
    Ļoti kaitīgs ir ieradums uzturēties masu mēdiju darbības fonā, piemēram, kad fonā skan radio, televizors. Jo tādā veidā mēdiju raidītie signāli mūsu zemapziņā nonāk pa tiešo, bez kritiskā prāta filtriem. Tāpēc, ja ko klausāmies vai skatāmies, tas jādara ar pilnu uzmanību, apzinoties savas intereses mērķi. Tāpēc ir svarīgi, lai mēs paši izvēlamies, kādu mūziku klausāmies, kādas filmas skatāmies utt.

  • Kur ņemt orientierus, kādas vērtības izvēlēties, pēc kādiem kritērijiem izvēlēties informācijas un izglītošanās avotus?
    Tāpēc pasaulē ir garīgās mācības, filozofija, klasiskā literatūra, klasiskās teātra izrādes (kas parāda cilvēku lielas izvēles priekšā), izcilu cilvēku dzīves apraksti un līdzīgi avoti.

  • bet šajā sakarā jau runa nevar būt vienīgi par mums pašiem. Ir vairākas norādes par konkrētu sātanisku plānu.Lai nu piedod man autors bet izskatās, ka kur nu liksies?

  • Lai jaunajai paaudzei liegtu dzīves orientierus, arī Latvijā novērota klasiskās kultūras banalizācija, piemēram, režisori samaitā klasiskās Raiņa lugas: izņem no tām galveno vēsti un lugu atšķaida ar pikantām banalitātēm, piemēram, lugas galveno varoni parādot kā homoseksuāli u.tml.

  • Noteikti, ka tas tiek darīts humanizācijas un demokrātijas vārdā.

  • Un vēl.
    Diemžēl ir tā, ka lielākā cilvēku daļa savu mūžu nodzīvo autopilotā, un ļoti reti aizdomājas, kāpēc viņi dzīvo, kāds viņu dzīves mērķis, kāpēc rīkojas tā vai citādāk.
    Viņu dzīvi regulē konkrētajā brīdī skaļākās, dominējošākās (jeb tādas, kuras par tādām tiek uzskatītas) ārējās ietekmes un uzspiestās autoritātes.
    Tieši tāpēc ieguldījumi reklāmā un citos manipulācijas instrumentos atmaksājas. Tieši tāpēc korporācijas reklāmā iegulda vairāk nekā šo produktu ražošanā.
    Un tikai pavisam reti tiem, kas domā patstāvīgi, izdodas sabiedrību “atmodināt”. Tad notiek revolūcijas.

  • Risinājums – jebkuru lielāku reklāmu pirms izvietošanas saskaņot ar PTAC (patērētāju tiesību aizstāvjiem). Tas ir tikai gribas un uzdrīkstēšanās jautājums pret lielajām firmām. Resurss – 1 cilvēks.

  • Jā, tas būtu daļējs un labs risinājums. Taču runa jau nav tikai par reklāmām, kas tiek pasniegtas kā reklāmas. Visefektīvākās ir tās reklāmas, kuru upuri tās pat nav pamanījuši. Tās var iestrādāt visur: filmā, koncertā, dziesmā, grāmatā, telpas noformējumā, populāra cilvēka runā utt.

  • Ja reklāma ir kaut kur nesaskaņota un iestrādāta, un PTAC to uziet – likums – un sods, pēc kura vairs negribēsies iestrādāt.

  • Un vēl. Diemžēl arī tādas organizācijas kā patērētāju tiesību aģentūras bieži vien ir ieinteresētu manipulatoru pārņemtas. Cita lieta būtu sabiedriskas patērētāju tiesību biedrības, kādas savulaik ASV ļoti sekmīgi organizēja Ralfs Naders. Taču tām parasti nav tiesību noteikt likumu un pieņemt saistošus lēmumus. Un tiklīdz tās iegūst likumos nostiprinātu statusu, to locekļi tiek pamazām angažēti un pārstāj būt principiāli ideālisti.
    Tāpēc efektīvāk tomēr darbojas sabiedriskas biedrības, ja tās iekarojušas patērētāju autoritāti un regulāri sniedz savus ieteikumus, piemēram, boikotēt kādu produkciju.

  • Tur jau tā problēma. Kolonijā to paveikt nebūs iespējams, bet NVA lielākoties ir šo pašu reklāmdevēju kontrolēti iestādījumi. Varam tikai papļāpāt un īsti “demokrātiskā” stilā aicināt nepirkt kādu preci. Parasti to, kura ražota Ķīnā. Jo ar ES un USA firmām var sanākt “ziepes”.

  • Nu tik bezcerīgi arī nav. Kaut vai tāpēc, ka ES un jo sevišķi USA gandrīz neko vairs neražo, kas tiktu pie mums ievests. Pārsvarā jau tie ir Ķīnā un citur 3. pasaulē ražoti produkti. Problēma jau tā, ka pati Latvija arī maz ko ražo.
    Arī citādi nolemtībai nav pamata. Viss plūst un mainās.
    Nav jau tā, ka TF viens pats tagad ķersies pie 1000 un vienas nejēdzības un visu sakārtos.
    TF vajadzētu izvēlēties kaut ko vienu, kas svarīgs, koncentrēties tajā virzienā, un gūt panākumus. Šie panākumi iedvesmotu arī citus, mēs iegūtu autoritāti, kurā ieklausās, un tad jau tās visas lietas izskatītos pavisam citādāk.

  • Divas replikas IT KĀ no pavisam citas operas
    -
    Reiz bija, man vēl ir Kisļeva ģeometrija – šīs plānās grāmatiņas autors esot rakstījis visu mūžu, kādus 50 gadus. Pēc tam tūkstošiem pedagogu uz šīs Eiklīda ģeometrijas redakcijas bāzes radīja milzum daudz interesantu uzdevumu. Pamatskolā mēs gandrz visa klase gaidījām ģeometrijas stundas. Tas bija interesanti un pat aizraujoši pat tiem, kas cīnījas “starp trīs un četri” . 1960-ajos vispirms Francijā, ASV un Japānā sākās matemātikas mācīšanas reformas, pārņēma “pirmrindas pieredzi” arī PSRS. Visi iebrauca dziļā grāvī. Uz 1990-ajiem gadiem jau bija tā, ka pamatskolas fiziķim, lai mācītu savu priekšmetu faktiski bieži bija jāiemāca matemātikas un ģeometrijas pamati. Pamatskolas matemātika ar biežo mācību grāmatu un metodiku maiņu bija aizreformējusies. Faktiski matemātikas apmācībā es aicinu IZGLĪTĪBAS MINISTRIJAS LĪMENĪ atgriezties pie 1930.-1960. gadu standartu realizācijas līmeņa. Kāds tādām runām pamats? Aizejiet uz kādu “parastu skolu” un paskatieties salīdzinājumam 1960., 1970.,1980., 1990., 2010 gada izlaiduma eksāmenu darbus matemātikā. Nezinu vai visās skolās tie jāglabā, man gadījās vienā skolā atrast un paskatīties.
    ————-
    Kas ir standarts? Nu tekstiņš – Jānis mīlēja Jūli. Vecākiem/draugiem tas nepatika. Viņiem nekas nesanāca . Viņi abi slikti beidza.
    -> viens “mācību grāmatas autors”uzrakstīja “Romeo un Džuljetu” cits “Vetsaidas stāstu”
    -> Hermanis gribot iestudēt stāstiņu par Jāni un Jūli
    ? Vai dosim H Ŗ&D jeb VS jeb jūs noteikti gribat lai es uzrakstu orģināllugu/libretu par JJ?
    —————–
    Koķes kundze bija viena no nedaudzajām/nedaudzajiem izglītības ministrēm, kas izskatījās pēc ministres/ministra un vismaz kaut ko no tā, kas šim ministram jādara un paceļas pāri absolūti obligātajiem ministra pienākumiem centās darīt.
    ———
    Kosmētiku sieviete var gatavot pati, var pirkt tirgū, var pirkt kādā veikaliņā vai zīmola veikalā
    Skolēns un skolotājs var iztikt bez mācību grāmatas, var lietot eksperimentālo mācību līdzekļi, mācību līdzekli, vai stabilo mācību grāmatu.
    Abos gadījumos prognozējami rezultāti ir pirmajā un pēdējā variantā, par kuriem reklāmu izglītots “parasts lietotājs” parasti pat nezina.
    —————–
    Anglijā pirms 30 gadiem pastāvēja prasība , ka skolai ir jāvar atbildēt vecākiem trīs gadus pirms apmācības katrā klasē – kādi mācību līdzekļi būs jālieto, kādi vingrinājumi jāpilda.
    Vai mums Latvijas republikā kādreiz kaut kas tāds bija?
    Neesmu pamanījis, vai nav gadījies pamanīt.
    Ap 1938. gadu un 1968. gadu stāsta mums esot bijuši gan izglītības ministri , pēc tam neesot manīti
    —–
    http://www.draugiem.lv/hot/?rid=39170

    Ir jāizaudzina jauna-veselāka paaudze.Ieteikt draugiem (49)

    Laikā, kad industrializētajās valstīs iedzīvotājs katru gadu apēd sešus kilogramus pārtikas piedevu, vairākums cilvēku biežāk atpazīst Makdonalda zelta arku, nevis kristiešu krustu un trīsdesmitgadnieki slimo ar sešdesmitgadnieku slimībām, skolēni nogalina savus klasesbiedrus un mācītāji seksuāli izmanto altārzēnus, nenoliedzami rodas bažas – ja tas viss notiek pašlaik, kas notiks vēl pēc divdesmit, trīsdesmit, piecdesmit gadiem? Kāda būs paaudze, kas strādās, lai katram no mums būtu pietiekama pensija un pieklājīgas vecumdienas? Un kas vispār ir jādara, lai nākamo paaudzi izaudzinātu savādāku – labāku – kā mūs? (un nesakiet, ka to negribat, jo es neesmu satikusi nevienu cilvēku, kas saviem bērniem vai mazbērniem negribētu labāku dzīvi kā ir pašam vai novēlētu tiem piedzīvot savu infarktu, plaušu vēzi vai aterosklerozi)
    —–
    IR precīzāk un STINGRĀK jāreglamentē reklāma
    Jūsu priekšlikuma likuma izmaiņām
    http://www.likumi.lv/doc.php?id=163 – reklāmas likums
    vai pilsoniskām iniciatīvām
    —–
    Reklāma pēc būtības
    IR
    kāds
    saka
    es esmu
    TĀDS – bet tas jau tagad ir reklāmistu lauciņš, kuri
    bieži paši neizglītoti un nezinoši būdami producē un izplata nepatiesību
    –\
    Piemēram?
    reklāmā tēvs ar dēlu sarunājas
    - Kas ir veģetārieši?
    -Tie, kas neēd gaļu?
    - kas mēs esam?
    - gaļēdāji !!!!
    \\\
    tas nu NAV taisnība, kaut arī MĒS VARAM ēst gaļu, bet TOMĒR varm bez tās iztikt

  • Manuprāt, vislabākā grāmata par vislabākajiem reklāmistiem ir Jaunā Derība.Spēt pārliecināt un piesaistīt tūkstošus un tūkstošus savas dzīves laikā – un miljonus jau >2000 gadu laikā -īsi, skaidri un pārliecienoši pastāstot par Debesu valstību, mūžīgo dzīvību, ticību, cerību…Spēt ar savu ideju pārliecināt gan vienkāršu Jūdejas zvejnieku, gan sengrieķu filosofu – tā ir augstākā pilotāža ! Lasiet Svētos Rakstus, mācieties vietnes TF apmeklētāji un savu ideju propagandētāji (reklamētāji), kā gūt panākumus, kā labiem un gaišiem mērķiem izmantot reklāmu, lai pārliecinātu cilvēkus ! Nav jau reklāma (saziņas instruments) ne laba, ne slikta – par labu vai sliktu to padara cilvēki, kas lieto šo instrumentu.

  • Cilvēkam ir divas smadzeņu puslodes, kuras katra strādā atšķirīgi. Reklāmas jau labu laiku, kā apstrādā labo smadzeņu puslodi.
    *
    Vislielākā infromatīvā vardarbība ir ielu reklāmas, jo no TV, radio, avīzēm un filmās es esmu atteicies, internetā esmu uzlicis visu reklāmu bloķēšanau, bet no ielu reklāmām es atteikties nevaru.
    *
    Gaidu, kad kāds iesūdzēs tiesā reklāmas kopānijas un korporācijas par informatīvo vardarbību.

  • Kats,
    par nākotni neraizējies, jo par vergturi ir parūpējušies.
    Būs diva veida patēriņa ekonomikas:
    – uz Dzīves Stilu vērtstās – cilvēki regulāri iepriksies, tērēs un ražos, lai veidotu materiālo pasauli atbilstoši piedāvātajiem variantiem
    – uz Virtuālo Realitāti vērstās – cilvēki pilnībā pieslēgsies datoriem ap 2030. gadu, jo datoru ģenerētās realitātes būs reālākas un aizraujošākas nekā fiziskā pasaule. Cilvēki visas dzīves pavadīs pieslēgti ar vadiem pie datoriem. Visi maņu orgānu signāli tiks simulēti. Līdzīgi, kā matriksā, tikai cilvēciņi to darīs labprātīgi.
    ^^
    Virtuālā realitātē nekādas ētikas normas, morāle, sabiedrības spiediens… neeksistēs, bet Dzīves Stilu relaitātēs visas ētikas, morāles un uzvedības normas diktēs Dzīves Stilu radītāji… ehmm, ļoti radoši cilvēki viņi būs.
    ^^
    Vēl būs trešā kategorija.
    http://www.youtube.com/watch?v=joMWh-l_W_0&list=SL

  • Visinteresantāk būs tas, kā cilvēki evolucionēs tālākā nākotnē – 1000 gadi teiksim.
    ^^
    Iepriekšējām trim kategorijām pievienosies ceturtā kategorija:
    Space Travelers – skaties rakstu par Dāņiem, kuri par 50 000 eur (salīdzinājumam ASV vajag padsmit miljardus doļu cilvēka iepūšanai kosmosā) uzbūvēja raķeti un šomēness plāno šauties gaisā. http://www.copenhagensuborbitals.com/index.php
    ^^
    Vias četras kategorijas eventuāli sāks ģenētiski attālināties viena no otras.
    ^^
    1. Kosmosā lidotāju suga parasti neatgriezīsies verdzībā uz Zemes. Viņi lidojumiem gatavosies ņemot līdzi visu nepieciešamo, lai varētu uzsākt kolonijas uz citām planētām – sēklas, dzīvnieku embrijus un robotus. Viņi fiziski pielāgosies citām planētām. Uz planētām ar lielu gravitāciju, dzīvos punduri, uz mazas gravitācijas planētām dzīvos milžli…
    2. DatorCilvēku suga atrofēsies muskuļi pilnībā, bet attīstīsies smadzenes. Viņiem tiks piedāvāts pakalpojums turpināties ģenētikski neizkāpjot no 3D datora realitātes.
    3. DzīvesStila suga būs McSize lieluma patērētāji. Šajā sugā būs arī psaules elite, kuras galvenā rūpe būs visuma pakļaušana.
    4. Off-Grid zemes suga fiziski un intelektuāli būs vistuvākā mūsdienu cilvēkam, jo turpinās gan fiziskas aktivitātes, gan mentālas aktivitātes saistībā ar apkārtējo vidi, kā arī Sirds aktivitātes attiecībā pret citām radībām un cilvēkiem.
    ==
    Droši vien vēl tālākā nākotnē izraisīsies konflikti starp Kosmosa sugu un Pasaules Elites sugu, kad visuma apdzīvotība būs ļoti blīva.
    ^^
    Laikam pārāk tālu aizlidoju nākotnē, uhhh.

  • Starp citu, sakarā ar to, ka visi ir dikti reliģiozi, es izdomāju pakļauties sabiedrības spiedinam. Esmu pilnībā iekšā Džedaju reliģijā.
    ^^
    Latvijā arī drīz būs pirmā Džedaju baznīca.
    ^^
    Lai spēks ir ar jums.

  • >Edge: Septembris 10th, 2010 at 11:45 pm
    Hm … Palasam uzmanīgi …. Kristus bija praktiski zinošs
    Viņam labi strādāja abas puslodes un viņš bija vesels
    Jaunā derības vienā teikumā: cilvēks var un viņam jādara.
    Toreiz jau cilvēku bija diezgan maz
    un
    lielākā daļa cilvēku bija lielā mērā valdnieka “pirksti”.
    Kristus nāca ar būtisku garīgu apvērsumu par katra cilvēka pašvērtību
    No viņa prāta konstrukcijām – labā puslode
    No viņa emocionālās ietekmes, līdzībām, iztēli rosinošajiem darbiem – kreisā puslode
    cilvēki saprata
    ka arī viņi IR
    No tā, ka cilvēki saprata, ka viņi IR
    viņu KĻUVA VAIRĀK, KĻUVA LIELĀKA DOMU DAUDZVEIDĪBA
    ———–
    PACEĻAMIES AUGSTĀK
    tautu līmenī
    XIX gs. radās un praktiski realizējās nacionālisma ideja
    Līdz tam cilvēki sevi uztvēra kā vienas (1) Cilvēces daļu
    Tas par ko runā Aigars FAKTISKI JAU IR noticis vismaz pirms 100 gadiem
    Tas par ko runā Aigars tomēr ir vēl viens principiāls izrāviens, vēl viena jauna dimensija saprātīgu būtņu-radītāju domu daudzveidībā.
    tikai
    Aigara zīmētā attītība
    tomēr
    nenotiks tik strauji
    Lēcienam AUGŠUP uz zvaigznēm ir vajadzīgs mazliet vairāk laika
    ———–
    Atgriežamies atpakaļ, mazliet zemāk
    Vides reklāma ir dabiska un pašsaprotamu amerikāņu nācijas nacionāla iezīme. Šī ir lielā mērā reklāmas radīta nācija.
    Mums ielu reklāma ir pretdabiska neatkarīgi no tās kvalitātes, patiesuma u.t.t.
    Vides politiskā reklāma kā resurs šeit te pie musm ir visai acīmredzami sevi izsmēlusi un dažu partiju kampaņās strādā ar mīnusa zīmi: par reklāmdevēja naudu taisa antireklāmu pasūtītājam. Kāpēc? Tai nav interneta vides un elektronisko mēdiju vide mobilitātes un iespiešanās spējas. Vides reklāma pie mums te ir ar tendenti dabiski atmirt.
    TIKAI
    ir tai šai lietā mazliet jāpalīdz
    ———-
    Politiku makro līmenī, šķiet ir saprasta dabisko nāciju nacionālo atšķirību nozīme. Katrā ziņā reklāmas pasaulē ir ļoti daudzi gadījumi, kad kāda reklāma vai reklāmas tips aiziet uz urrā vienā nācijā-nāciju saišķī, bet sastopas ar vispirms nepatiku, tad naidu, pēc tam tiesiskā ceļā tiek nošķūrēts.
    ———-
    Šī brīža un tuvākās desmitgades visnozīmīgākais jautājums te Latvijā
    IR
    katram pašam saprast savu piederību kādai no nācijām
    1. Latvijai
    2. Amerikas nācijai
    3. Pareizticības- Krievijas nācijai
    ***
    Mums ir iespēja iegūt savu nācijas garīgo neatkarību un pašvērtību
    Franči un Francija nolēma neamerikanizēties
    Vācija un vācieši kā nācija amerikanizēšanās ziņā ir apdraudētāki par Latviju un latviešiem
    ————
    Hm … vai es izteicu domu saprotami, uztverami?

  • >KaTs: Septembris 11th, 2010 at 5:18 am
    >Edge: Septembris 10th, 2010 at 11:45 pm
    Hm … Palasam uzmanīgi …. Kristus bija praktiski zinošs
    Viņam labi strādāja abas puslodes un viņš bija vesels

    - PALASI GAN uzmānīgāk – rakstu es par tiem, kurus Kristus un viņa mācekļi (apustuļi)uzrunāja. Nespēja kristietības sludinātājs pārliecināt kādu klejotāju/barbaru cilts vadoni/-ņus – tie viņu varēja gan uz mieta uzsēdināt, gan galvu nocirst. Apustulis Pāvils labi apzinājās reklāmas (komunikācijas/saziņas) lielo spēku, tāpēc jau saviem mācekļiem rakstīja:”Tāpat arī, ja jūs ar savu mēli neteiksiet skaidrus vārdus, kā lai saprot runāto? Jūs būsit vējā runājuši.”(1.vēstule korintiešiem,14.nod.:9).

  • >KaTs:”(..)Hm … vai es izteicu domu saprotami, uztverami?
    - KOMENTĀRS – tas nav domraksts. Lai komentāra rakstītāja rakstīto varētu apjēgt, tad, pirmāmkārtām – komentāram jābūt īsam ( max 5-6 teikumi), otrkārt…..

  • manuprāt panākt , lai mums visapkārt nebūtu reklāmu un smadzeņu skalošanas, ir nereāli, reālāk ir iemācīties šīs manipulācijas metodes atpazīt un tām nepakļauties. Kā? Nu, varbūt ne tikai par tām jālasa, bet arī jātrenējas atpazīt. http://smadzenuskalosana.wordpress.com ir tapšanas stadijā, komentārus var iesūtīt.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.