A.Dzenis: ‘Eiropas brīvās kopienas: tiešā demokrātija darbībā’

Šķiet, pēdējo divdesmit gadu laikā mums ir bijusi lieliska iespēja pārliecināties, ka Latvijā demokrātija nedarbojas. Lai lieki un aplami nelauzītu galvu par demokrātijas īstenošanas iespēju parlamentārās pārstāvniecības ietvaros, der aplūkot sen un veiksmīgi īstenotu, mūsdienās aizmirstu tiešās demokrātijas modeli, kas līdz 16. gadsimtam pastāvēja Eiropas brīvajās kopienās un to konfederācijās.

Šīs kopienas atradās frīzu un ditmaršu apdzīvotajās teritorijās Ziemeļu jūras dienvidu piekrastē, kā arī Šveicē, Švarcvaldē, Bohēmijā un Tirolē. To brīvība nozīmēja pastāvēšanu ārpus valstīm un to hierarhiskajām struktūrām, kopienu locekļu personisko brīvību, tiešu dalību sabiedrības pārvaldē, saimniecisko patstāvību un nepakļaušanos jebkādām varas struktūru uzspiestām obligātām saistībām.

Lai varētu izprast tiešās demokrātijas būtību, jāpatur prātā kāda aksioma: demokrātija var pastāvēt tikai sabiedriskos veidojumos, kur katrs domāt un rīkoties spējīgs indivīds var nepastarpināti piedalīties kopienas pārvaldē, būt kompetents par kopienā noritošiem procesiem un adekvāti novērtēt citu kopienas locekļu raksturu, spējas un tieksmes. Sociālie psihologi ir konstatējuši, ka šādas pašregulējošas kopienas lielums nevar pārsniegt 500 indivīdus. Lielākās kopienās agrāk vai vēlāk sākas šķelšanās, kā arī hierarhisku struktūru un piespiešanas mehānismu veidošanās.

Runāt par varu brīvajās kopienās nav korekti, jo vara nozīmē spēju uzspiest savu viedokli citiem pret viņu gribu. Brīvo kopienu iekārtu pamatoti var raksturot kā bezvaru (an archōs) un pašorganizēšanos vairākos līmeņos ar nolūku saskaņot un īstenot sabiedriskās vajadzības un intereses.

Eiropas tiešās demokrātijas pamati meklējami senajā sociālekonomiskajā institūcijā – alodā (Skandināvijā saukts par odalu, Latvijas teritorijā – par tēva zemi), kas sastāv no vairākās paaudzēs turpinošās lielģimenes jeb dzimtas, kā arī dzimtas valdījumā esošajiem resursiem, kas nodrošināja dzimtas pastāvēšanu – saimniecības, zemes, ūdeņiem, uzkrājumiem. Aloda ieķīlāšana vai pārdošana bija aizliegta, dzimtas saimnieciskā darbība no ārienes nekādā veidā netika ietekmēta, aloda robežas – neaizskaramas. Tā bija savdabīga, suverēna dzimtas “mazā pasaule”. Brīvcilvēka statusu noteica piederība kādam no alodiem, spēja apgādāt un aizsargāt sevi un dzimtu, kā arī kopīga atbildība par dzimtas locekļu nodarījumiem citu dzimtu piederīgajiem.

Attiecības dažādu dzimtu starpā regulēja liecinieku klātbūtnē slēgti abpusēji līgumi. Līgumi un kopīgas saimnieciskās intereses veicināja dzimtu apvienību veidošanos. Ģermāņu teritorijās šīs apvienības tika sauktas par zvēresta vai līguma sabiedrībām (vāc. Einigung, Eidgenossenschaft), pēc kristietības pieņemšanas – par draudzēm (vāc. Gemeinde). Dzimtu apvienības lielums parasti nepārsniedza 500 indivīdus. Uz brīvo līgumu pamata tika dibinātas arī tirgotāju apvienības un amatnieku brālības, kas pārsteidzoši līdzinās mūsdienu paju sabiedrībām. Uz sveša darba parazitējošo valdnieku un feodāļu netraucētie frīzu jūrnieki un vadmalas audēji 8. gs. ieguva vadošo lomu Ziemeļeiropas tirdzniecībā.

Ieviešoties no Austrumu despotijām aizgūtajam feodālās monarhijas pārvaldes modelim, Eiropas lielākajā daļā dzimtu apvienības tika padarītas par valsts administratīvajām vienībām vai feodālajiem lēņiem, bet iedzīvotāji – par pavalstniekiem vai dzimtcilvēkiem. Ziemeļjūras piekrastē, Šveices, Švarcvaldes un Bohēmijas kalnu rajonos, pateicoties zemes mazajai auglībai, kas nevilināja feodāļus, valdnieku varas vājumam un iedzīvotāju varonīgai cīņai pret valdniekiem un to vietvalžiem, brīvās dzimtu apvienības izveidoja pašu pārvaldītas zemes (lat. universitas) un zemju konfederācijas.

Dzimtu apvienību parasti pārvaldīja divas vēlētas amatpersonas: tiesnesis jeb soģis (frīzu redieva, lat. consulus, vāc. Richter, Einungsmeister) un kārtībnieks (frīzu talemon, vāc. Einungsvoget). Tiesnesis vadīja tiesas sēdes, pārzināja likumus, izšķīra domstarpības apvienības locekļu vidū. Kārtībnieks izpildīja tiesas spriedumus, ievāca un izlietoja nodokļus, organizēja sabiedriskos darbus un uzraudzīja tiesneša darbību, lai tā būtu taisnīga. Šīm amatpersonām nebija nekādu tiesību jaukties dzimtu iekšējā dzīvē. Tiesas sēdes notika svētdienās pēc dievkalpojuma īpaši būvētā sanāksmju namā vai zem lieliem kokiem., un tajās ar līdzspriešanas tiesībām piedalījās visi kopienas pilngadīgie (Frīzijā – 25 gadu vecumu sasniegušie), spriestspējīgie godavīri, kas sevi nebija aptraipījuši ar noziegumu, blēdīšanos vai gļēvulību. Šajās sapulcēs tika lemts arī par visai kopienai nozīmīgu kopdarbu veikšanu – dambju, ceļu, dzirnavu būvi, darbu un izmaksu sadali. Sapulce varēja uzlikt iedzīvotājiem nodokli konkrētam mērķim konkrētas summas apjomā, kas tika sadalīta starp iedzīvotājiem atbilstoši viņu maksātspējai. Ar visu spriestspējīgo iedzīvotāju piekrišanu sapulcēs tika pieņemti arī kopienas ietvaros saistošie, dzimtu savstarpējās attiecības regulējošie noteikumi.

Amatpersonu darbība tika stingri kontrolēta. Tiesnešus un kārtībniekus vienīgi no attiecīgās kopienas locekļu vidus ievēlēja sapulcē katru gadu ap Vapurģiem (30. aprīlis). Pagājušā gada amatpersonas pirms vēlēšanām atskaitījās par savu darbu gan mutiski, gan uzrādot kopienai kopējo naudas kasi un rēķinu dokumentus. Ja kopiena ar viņu darbību bija apmierināta, amatpersonas tika pārvēlētas uz nākamo gadu un pie svēto relikvijām nozvērinātas ievērot taisnību un godīgumu. Soģa un kārtībnieka darbs netika algots. Tas bija goda amats, kas godprātīgas pildīšanas gadījumā pārgāja no tēviem uz dēliem. Negodīgas amatpersonas, ja izdevās pierādīt to vainu, nekavējoties tika atceltas no amata un sodītas. Frīzu zemes Brokmeras likumi paredzēja noziedzīga tiesneša un viņa dzimtas izraidīšanu, mantas konfiskāciju un nelieša dzīvesvietas padarīšanu par tuksnesi, norokot visu velēnu. Ditmaršā 1518. gadā tautas sapulce atcēla un sodīja ar nāvi vienu no Ditmaršu pārvaldošajiem tiesnešiem, kurš bija apzadzies.

Nākamās tiesas instances un pašpārvaldes līmeņi bija vairāku dzimtu apvienību tiesnešu kopsapulces jeb kolēģijas. Tajās nekad netika spriests par lietām, ko varēja atrisināt dzimtas vai tās apvienības ietvaros, bet gan izskatītas apelācijas par apvienību soģu spriedumiem, kā arī risināti jau plašākai teritorijai kopīgi saimnieciski jautājumi: spriests par lielu dambju būvi, izšķirti robežu strīdi apvienību starpā. Frīzijā visai frīzu tautai svarīgus jautājumus izlēma tā sauktā Upstalsbomas sanāksme, kur 11. – 14. gs. sapulcējās visu frīzu zemju tiesneši nedaudzos gadījumos, kad šādi jautājumi kļuva aktuāli – vajadzēja noslēgt Vēzeres upes kopīgas izmantošanas līgumu ar Brēmenes pilsētu, kodificēt frīzu zemju likumus, atrisināt bruņotu konfliktu divu frīzu zemju starpā.

Visās brīvo kopienu teritorijās pastāvēja stingras kompetences robežas dažādo pārvaldes līmeņu starpā. Divu dzimtu strīds, kas skāra vienīgi šis dzimtas vai to valdījumus, līdz zemju konfederācijas tiesnešu kolēģijai varēja nonākt vienīgi apelācijas kārtā. Turklāt nespēja izlīgt savā starpā bez tiesneša starpniecības brīvajās kopienās tika uzskatīta par kauna lietu.

Jāatzīmē, ka brīvajās kopienās mērķtiecīgi netika pieļauta karavīru kārtas izveidošanās, kas bija Eiropas monarhu varas balsts. Katra pilngadīga vīrieša pienākums bija dienests zemessardzē ienaidnieka iebrukuma gadījumā, regulāra vingrināšanās kara mākās un personisko ieroču iegāde. Dzimtu apvienību nodaļas komandēja vēlēts pulkvedis (vāc. Hauptmann) ar neierobežotu varu karadarbības laikā. Brīvās kopienas izvairījās no iebrukumiem kaimiņu zemēs, bet ienaidnieka iebrukuma gadījumos rīkojās ārkārtīgi saskaņoti un nežēlīgi. Ar gariem pīķiem bruņotie, veiklie frīzu kājnieki no slēpņiem uzbruka smagajiem jātniekiem – bruņiniekiem. Iebrucēji tika iznīcināti ar visiem iespējamiem līdzekļiem, gūstekņi netika ņemti, bet kritušie pamesti guļam kaujas laukā. 11. – 15. gadsimtā frīzu un ditmaršu zemessardze vairākkārt sakāva viņu zemē iebrukušos Holandes, Saksijas un Holšteinas grāfu, Brēmenes arhibīskapu un Dānijas karaļa karapulkus.

Frīzu un ditmaršu zemes 16. gadsimtā tomēr nespēja ilgstoši pretoties biežajiem centralizēto valstu uzbrukumiem. Tās iekaroja Dānijas karalis, Saksijas un Holšteinas hercogi. Bohēmijas un Švarcvaldes brīvie novadi 17. gs. kļuva par Svētās Romas impērijas ķeizaru tirgošanās objektiem: naudas grūtībās nonākušie monarhi novadus ieķīlāja bagātiem augstmaņiem, kas centās brīvļaudis padarīt par dzimtcilvēkiem vai nodevu maksātājiem. Tomēr brīvības pamatus: personas un īpašuma neaizskaramību, kā arī kopienas pašpārvaldes tiesības brīvnovadu iedzīvotājiem izdevās saglabāt līdz jaunākajiem laikiem.


Agris Dzenis
, brīvvēsturnieks
agrisdzenis[AT]inbox.lv


  • Manuprāt, ļoti noderīgs raksts. Būtībā šo modeli ar zināmām variācijām iespējams īstenot arī mūsdienās.
    Tiktiešām – apmēram 500 cilvēku suverēnas pašvaldības (ieklausieties vārda pašvaldība jēgā, kura modernajā laikā pazaudēta un aizmirsta), kas slēdz konfederācijas līgumus ar citām pašvaldībām, veidojot reģionālas un valsts mēroga konfederācijas. Katrai pašvaldībai sava policija, ambulance, skola, klubs, krājkase, tiesa, kooperatīvais veikals, ražotnes un viss pārējais, kas nepieciešams dzīvei. Tas būtībā ir tas pats, ko es sapratu, rakstot par decentralizācijas nepieciešamību.
    Mums 20 gadus uzspiests pretējais modelis: reģionālā reforma, kuras ietvaros mākslīgi (ultimatīvi, vardarbīgi) apvienotas mazās pašvaldības, policijas centralizācija, veselības aprūpes centralizācija utt.
    Nepiekrītu autoram vienīgi varas jēdziena interpretācijā. Tas, ka cilvēki paši piedalās savas pašvaldības (līdz ar to arī pašvaldību konfederācijas) pārvaldē, ir visīstākā vara un arī demokrātija! Vara šai gadījumā darbojas virzienā no apakšas uz augšu, no cilvēkiem un vietējām kopienām uz augstākajām valstiskajām institūcijām.
    Aizmirsu autoru, kurš tieši tā definējis cilvēka brīvību – kā piedalīšanās savas kopienas pārvaldē.
    Vara – no vārda “varēt”.
    Pretstatā tam pašlaik Latvijā ir nevarēšanas laikmets, kad cilvēki atdevuši savu varu pašieceltiem diktatoriem.
    Tikko lasīju par veselības sistēmu Irānā, kas neparasti lēta un efektīva, balstās uz personīgu saskari un veselības profilaksi. Tai trīs pakāpes: katrā pašvaldībā sava “veselības māja”, kas ik dienas pieņem vietējos iedzīvotājus un gadījuma iebraucējus, tajā darbojas speciāli apmācīts neliels abu dzimumu un praktiskā darbībā pieredzējis, katru iedzīvotāju pazīstošs vidējais medpersonāls (no pašu iedzīvotāju vidus). Nopietnāku vainu gadījumā tiek piesaistīta reģionālā slimnīca. Šie divi zemākie līmeņi tiek galā ar 80% slimību. Un pavisam nopietniem gadījumiem, kādu paliek arvien mazāk, piesaista republikānisko veselības centru.
    http://www.nader.org/index.php?/archives/2199-Learning-from-Iran.html
    Ironija tā, ka gan Latvijā, gan citās rietumvalstīs agrāk tāda veselības sistēma pastāvēja un veiksmīgi darbojās (ambulances, reģionālās slimnīcas, republikāniskie centri). Tā ir vislētākā un efektīvākā sistēma. Priekš cilvēkiem. Bet korporācijām interesē maksimāla peļņa, tāpēc tās ieviesušas šo superdārgo, centralizēto “nāves biznesu”.

  • Jānis šoreiz ir izcili precīzi trāpījis -100 punktu
    Paskatoties uz Latviju maksimālā makro redzam, ka pēc pagājušā gada rezultātiem 61% Latvijas eksporta producē Rīga un Pierīga – kādi 200-500 kvadrātkilometri.
    Un pārējie?
    ————-
    Kad uz “provinci” atbrauc kāda fonda sūtņi, reizēm tiek atklātā tekstā pateikts, piemēram, 80% Latvijas kultūras fonda projektu nauda tiek Rīgai. Mārcis Auziņš kāda publikācijā pateica – valstu projektus Briselē visbiežāk neviens nelasa, “lasa” un “izvērtē” programma pēc atslēgvārdiem. Kaut kur lasīju 80% ES fondu finansējuma nonāk birokrātu kabatās u.t.t.
    ——–
    PSRS konstitucionāli bija Savienības padome ar proporcionālu pārstāvniecību un Tautību padome ar vienādu skaitu deputātu no katras republikas. Jautājums kā tas strādāja – iespējams, ka nestrādāja nekā.
    Mums ir pašvaldību padome
    http://www.lps.lv/
    Kā tā spēj ietekmēt norises valstī – iespējams nedaudz,
    kā tā informē par savām aktivitātēm – iespējams nepietiekami
    Iespējams, ka šī ir viena no stīgām, uz kurām jāspēlē TF
    ——–
    Pirms kādiem 5 gadiem dzirdēju savā pašvaldībā kā tika salīdzināti šīs pašvaldības un kādas ievērojami lielākas pašvaldības budžeti sociālā jomā. Ar izbrīnu tika konstatēts, ka tie ir gandrīz vienādi. Lielākajā pašvaldībā sociālā darbā visai aktīva bija baznīcas un draudžu līdzdalība. TF ir sava veida neformāla draudze
    ——–
    Intuitīvi ir skaidrs, par, teiksim 1000 naudiņām labāk ir organizēt sociālu bezpeļņas uzņēmumu nekā izmaksāt 20×50 naudiņu pabalstu.
    http://www.baltamaja.lv/lv/projekti/realizacija.html
    ——-
    Kas palīdz labāk – vecmāmiņa vai valsts?
    Tas ir slikts/ļauns jautājums
    ——–
    Mums patreiz ir valsts (maksas, valsts līdzfinansēta) medicīnas/veselības? sistēma
    un
    sabiedriskā maksas medicīnas/veselības
    un pat kaut kādā mēra sociālās palīdzības sistēma.
    Neesmu izjutis valsts interesi par to, lai es dzīvotu labāk vai pat vairāk pelnītu. Var jau būt, ka vaina ir arī manī, bet ne tikai

  • Medicīna strādā sistēmas birokrātijas (“astoņkāja”), apdrošinātāju, zāļu firmu un tehnoloģiju firmu, banku (kas dod kredītu) labā. Līdz pacientam nonāk daži santīmi, pārējais jāmaksā pašam.
    Nesen biju sīkuma dēļ iegājis poliklīnikā (pēc vairāku gadu pārtraukumu). Tur vairs nav medicīnas, tur tikai grāmatvedība. Papīrs uz papīra, punkti (no kā rēķina algas), norīkojumi, dažādu kategoriju receptes, saskaņošana ar apdrošinātājiem, juristiem utt.
    Pat visvienkāršākā manipulācija, kas prasa dažas sekundes, ir saistīta ar papīru kalniem, staigāšanu pa vairākiem kabinetiem utt.
    Ārstam netiek dots laiks izrunāties ar pacientu, izprast viņa dzīves veidu, iespējamos slimības cēloņus utt.
    “Nu tagad padzersim šitās zāles, atnāciet pēc nedēļas, tad redzēsim… :)

  • tas būtu jāoptimizē un jākonsolidē – vai tas kādam vajadzīgs?

  • Par patentu, privātīpašuma, likumdošanu lobēšanas un autortiesību destruktīvo ietekmi.
    *
    - Dzīvības patentēšana
    - Rūpniecības pārcelšana un zemo nodokļu zemēm apmaiņā pret stingriem autortiesību un patentu likumiem
    - Aizliegums zīmēt mikimausi un donaldu daku…
    *
    Ļoti laba filma, kas iedod dziļumu jau tam, ko mēs zinām.
    http://www.youtube.com/watch?v=0nDOZgR4B5k&feature=related

    Šī daļa ir laba, bet iesaku visas noskatīties, kaut arī varbūt šķiet, ka it kā jau tas ir zināms.

  • Atcerējos. Brīvību kā iesaistīšanos kopienas (valsts) pārvaldē definēja pats Cicerons.
    Savukārt ASV prezidents F.D. Rūzvelts 1939. gadā uzdeva Kongresa komisijai izpētīt korporāciju ietekmi uz valdības politiku. “Ja privātas ekonomiskās intereses dominē valdību, tas ir fašisms,” teica Rūzvelts.
    ———————————————————–
    Man noteikti neviens neaizliegs zīmēt mikimausi, taču man ne prātā nenāk zīmēt šo neglīto ASV imperiālisma simbolu. Jau tā tas par daudz rēgojas vietā un nevietā. Un ir pretīgi, kad svētku reizēs, it īpaši ap Ziemassvētkiem, pa ielu un pasākumos cilvēki vazājas pēc jeņķu parauga uzpūstajos sarkanajos “kostīmos” – kā tādas asiņainas superblaktis ar apaļām galvām un izvalbītām acīm.
    Lai dzīvo mūsu ķekatnieki un klasiskie klauni! :)
    ——————————————————–
    Patenti un autortiesības ir daļa no šīs parazitārās peļņas sistēmas. Ir jau tā, ka arī rietumos zinātni finansē nodokļu maksātāji, un šie zinātnieki izmanto visas cilvēces neskaitāmu paaudžu sasniegumus un par nodokļu maksātāju naudu radīto infrastruktūru. Tāpēc arī savus atklājumus viņiem vajadzētu atdot cilvēcei, par savu darbu saņemot tikai pieklājīgu algu. Bet realitātē ir tā, ka produkts tiek mākslīgi sadārdzināts ar patenta maksām, patvaļīgu cenas noteikšanas mehānismu, dažādu starpnieku un tirgotāju uzcenojumiem. It sevišķi ar tirdzniecības un starpniecības uzcenojumiem izceļas tieši Latvija. Runa ir par 1000, 1200 un pat 2000 procentiem.

  • Šeit tālāk tiek mēģināts izģērbt to kā kangari veiksmīgi manipulējot ar vārdiem un tukšiem skaitļiem kārtējo reizi iebaro „erudītai” tautai tukšu gaisu!
    http://www.draugiem.lv/hot/?rid=40158

  • Lai kritušam guļamlaukums ir nepārmerīgā platībā.
    Kurām tautām ir kad pretinieks ar pretinieku pirms cīņas saskandina savus pautus un tikai tad dodas ….?
    Jo senāk jo aizmirstāk

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.