Stāsts pārdomām un vietne TikaiNesakiNevienam.lv

Kādai vecai sievietei Ķīnā bija divi lieli trauki, kas bija iekārti kārts galos, kuru viņa nēsāja sev uz pleca. Vienam traukam bija plaisa, tajā pat laikā otrais bija nevainojams un allaž pārnēsāja visu ūdeni. Garā ceļojuma laikā no strauta līdz mājām ieplīsušais trauks bija tikai līdz pusei pilns.

Diendienā tas turpinājās veselus divus gadus: sieviete uz mājām pārnesa tikai pusotru ūdens trauku. Protams, ka veselais trauks ļoti lepojās ar saviem panākumiem. Bet nabaga ieplīsušais trauks kaunējās no sava trūkuma; viņam bija žēl, ka viņš pildīja tikai pusi no sava darba. Pēc diviem gadiem visa tā, kas tika vērtēts kā rūgta neveiksme, vienā dienā viņš avota malā uzrunāja sievieti.

«Man ir tāds kauns, ka plaisas dēļ manā sānā ūdens nemitīgi izlīst, ejot pa ceļu uz mūsu mājām.»

Vecenīte pasmaidīja: «Bet vai tu esi ievērojis, ka tavā takas pusē aug ziedi, bet otrā trauka pusē nē? Tas ir tāpēc, ka es allaž esmu zinājusi par tavu trūkumu, tāpēc iesēju puķu sēklas tavā ceļa pusē, un katru dienu, atgriežoties atpakaļ, tu tos laisti. Divu gadu laikā es varēju vākt šos ziedus un izpušķot galdu. Ja tu nebūtu tāds, kāds tu esi, tad nebūtu arī šī skaistuma mājas izpušķošanai.»

Katram no mums ir kāds unikāls defekts. Bet šīs plaisas un spraugas veido mūsu kopīgo dzīvi tik interesantu un vērtīgu. Jums jāpieņem cilvēki tādi, kādi viņi ir, meklējot viņos labo.


Publicēšanai sagatavoja Aija Cibuļska

Stāsts no citātu kartotēkas www.TikaiNesakiNevienam.lv


  • Ar šo stāstu vēlējos parādīt, ka ik viens no mums var būt labs un noderīgs par spīti mūsu trūkumiem. Izrādās, ka tieši šie trūkumi ir arī tas, kas dod labumu.

  • Aija, pirmajam Tevis rakstītajam teikumam noteikti piekrītu, bet otrajam gan nē.. ;). Drīzāk tad palieku pie pirmā, ka, “neskatoties uz mūsu trūkumiem, kādi ir ikvienam no mums, mēs katrs varam būt noderīgi”. Trūkums pats par sevi labumu diez vai dod, bet mums katram taču ir arī savi talanti, vai ne :)?

  • Bet trūkumu var vērst par labu… :)

  • Aija, paldies par materiālu! Ļoti labs un iedvesmojošs šai dienai. Paturpināšu secinājumus-:) Reizēm defektu var pārvērst par efektu:)
    Nesen biju radošās domāsanas kursos, kur apguvām Edvarda de Bono 6 cepuru domāšanas metodiku (par to dziļāks būs stāsts, ja tas interesēs,kādā citā reizē). Tur bija piemērs, kā cilvēks, kas zaudējis pārvietošanās spējas, kļūst neaizvietojams un vērtīgs biznesā…- uz telefona zvaniem atbildēs vienmēr, pat tad, ja citi karstajā saulē no darba aizšmauktu kādu laiku atpūsties pie jūras.
    Trūkumi nedod labumu, bet arī nav ļauni vai slikti. Svarīgākais par visu ir rīcība un attieksme.

  • Jā, interesētu gan kaut kas vairāk par tiem kursiem un par to metodi. Nosaukums vien jau liek gribēt zināt par to vairāk. Varētu pat atsevišķu rakstu izvedot par šo :)
    Par papildinājumu domai – piekrītu, bet nu mana doma bija tāda, kā šajā stāstā, ka tieši šis trūkums, kādam citam deva labumu un prieku :)

  • Svarīga ir paša cilvēka attieksme pret savu trūkumu. Viens to izmantos kā attaisnojumu, lai dzīvē neizvēlētos augstākus mērķus (“tāds es esmu, un tur neko nevar darīt”), cits to izmantos tuvāko manipulācijai, lai pievērstu apkārtējo ļaužu uzmanību, žēlumu, atbalstu, bet vēl cits – labi apzinoties savu trūkumu, tomēr meklēs iespēju šo trūkumu, ja tas nav novēršams, kompensēt, attīstot savas citas spējas.
    Stāstā prieku izraisīja ne jau pats trūkums, bet tas, kā tas tomēr tika izmantots kaut kam labam un derīgam.

  • Mūsdienu patērētāju sabiedrībai raksturīgi, ka bieži vien cilvēki paši piesavinās trūkumus, tos kultivē, par tiem tīksminās un tiem kalpo.
    Piemēram, sāk lietot alkoholu un citas narkotikas, paliek atkarīgi no ekrāniem, azartspēlēm.
    Tātad šie cilvēki ar trūkumiem nepiedzimst, bet tos iegūst, pieņem mantojumā kā tradīciju, sāk reklāmas vai masu suģestijas iespaidā (“visi tā dara”).

  • >Aija Cibuļska: Septembris 5th, 2010 at 7:57 am
    Jā, interesētu gan kaut kas vairāk par tiem kursiem un par to metodi.
    - DROŠI vien jau esi ‘ieguglējusi’ ? Der palasīt pārdomām – De Bono: Amerikāņu joprojām ir ļoti motivēti, viņiem ir pārliecība, ka uzlabot pasauli ir viņu uzdevums. Viņi iesaistās karos un procesos, no kuriem negūst nekādu taustāmu labumu, taču viņiem ir šī sociālā pienākuma sajūta. Eiropu Otrajā pasaules karā izglāba amerikāņi. Viņi karoja Vjetnamā, Korejā, Bosnijā – vietās, kurām nebija tiešas ietekmes uz pašu amerikāņu labklājību.
    http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2006&month=8&article=5
    p.s.
    - EIROPU IZGLĀBA – Latviju gan tikai 1991.g.augustā ( a cik tūkstoši līdz pat 1956.g. paslēptuvēs nesēdēja ? Klausījās solījumus ‘the voice of America’, ar cerībām gaidīja 3.Psaules karu un atbrīvotāju desantu – latviešu kinorežisors L.Leimanis to gaidīšanu/gaidītājus spilgti parādījis filmā ‘Šķēps un roze’.

  • Lai noteiktu defektu, vajadzīgs skatu punkts. No kuras vietas uz šo defektu lūkojas. Tas ir būtiski. Tā skatoties, var gadīties, ka cilvēks uz zemes ir pats lielākais defekts. Viņš zemeslodi jau ir pamatīgi piecūkojis, turpina to piecūkot un vienā jaukā dienā izdomās atomveida karu, lai likvidētu visu dzīvo.
    Bet defektu definēt var kā atšķirību no normas. Lielāka atšķirība, lielāks defekts. Jānoskaidro tikai, kas ir norma.
    Rakstiņš nav par defektu, tas vairāk tāds jauks ikdienas tēlojums. Gudrības tajā nav, bet ikdienas burvība gan.

  • Paldies Aija par jauko rakstu!!

  • Un joprojām rīts ir mans vismīļākais laiks, kad pasaule vēl guļ, bet Zeme jau mostas. Tā ir mūzika, kas rodas klusumā – putnu čalas, lapu čaboņa vējā un sapņos iegrimušo cilvēku elpošana. Tad pasaule ir īsta – nav samākslotu smaidu, nepatiesu runu un viltotas steigas. Viss ir tik vienkārši un skaisti. Tādos brīžos cilvēki ir cilvēki – bez maskām. Un man tas tik ļoti patīk, jā, man patīk, kādi ir cilvēki, kad tikko ir pamodušies – izpūruši un patiesi; man patīk kafijas smarža rītos, kad tā vēl nav sajaukusies ar ikdienas automobīļu izplūdes gāzēm un meliem; un man patīk vēl tik daudz lietu un darbību, kas noris no rītiem. Kādēļ? Katra jauna diena ir sākums, sākums kaut kam labākam, tā ir dota, lai kaut ko izmainītu, lai būtu labāk. Lai cilvēki būtu cilvēki – tādi, kādi viņi ir, tādi, kādi viņi vēlās būt – vienkārši un patiesi. Lai dzīve būtu dzīve, nevis leļļu teātris. Kāds varbūt teiks – pasauli nevar izmainīt. Atbilde ir vienkārša – sāc ar sevi un savu pasauli! Jo tieši Tu, mans dārgais draugs, esi daļa no mums visiem.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.