V.Vizulis: ‘Kad esmu kā Poruks, tad neesmu Štirlics’

Mēdz sacīt, ka laiks visu noliek savā vietā, bet varbūt tie ir cilvēki, kuri paši ar saviem darbiem un domām nonāk pie kāda konkrēta pagrieziena punkta savā dzīvē. Jā, arī notikumi, kas veidojušies un krājušies gadu garumā, veicina kādas atziņas tapšanu vai izšķiršanos par kaut ko nozīmīgu darbā, sadzīvē, ikdienā.

Jēkabpils Valsts ģimnāzijas direktors tagad ir fizikas un matemātikas skolotājs, līdzšinējais direktora vietnieks mācību darbā Valerjans Vizulis. Šajā amatā viņš tika apstiprināts domes sēdē, taču tikai no paša bija atkarīgs, vai piekrīt viņš tam vai nē.

Krīzes situācijās kļūstu azartisks
— Tagad es jūtos šim darbam piemērots, jo ir krīzes situācija, — neslēpj Valerjans Vizulis. — Šādos apstākļos nepieciešama radoša un atraktīva pieeja daudziem jautājumiem. Ikdienas rutīna darbā iespējama un nereti pat vēlama tad, kad viss ir normāli, viss rit ierastās sliedēs. Taču, kad valstī ir krīze, ir nepieciešams savādāks problēmu risinājums. Turklāt rutīnas darbs nav domāts man.
— No izglītības sfēras ir aizgājuši vīrieši, — turpina jaunais direktors. — Taču vīrieši, viltnieki, bēg no tās jomas, kur neredz perspektīvu jeb kur nevar lāga nopelnīt. Sievietes paliek, jo ir apzinīgākas un izpildīgākas. Vienā no izglītības darbinieku konferencēm tika izteikta doma, ka pedagoģija birokratizējusies par labu sievietēm. To pārvalda sievietes. Taču ģimnāzijā ir laba, profesionāla izglītības darbinieku komanda, zinoši direktora vietnieki, tāpēc man strādāt nebūs grūti.

Problēmas jānosauc vārdā
Turpinot domu par krīzi izglītībā un valstī kopumā, V. Vizulis norāda, ka mēs, šīs valsts iedzīvotāji, nepārtraukti kāpjam uz viena un tā paša grābekļa: — Mūsu domas tiek «saķemmētas» vienā un tajā pašā virzienā. Kad izjuka Padomju Savienība, secinājumus nekādus neizdarījām. Ne pie kāda kopsaucēja un nākotnes redzējuma nenonākam, kaut arī jaunajos apstākļos šī ir jau otrā reize, kad nokļūstam smagos ekonomiskos apstākļos, un paši pie tā esam vainīgi.
— Ja mēs problēmu nenosaucam vārdā, nav cerību, ka to atrisinās, — uzsver direktors. — Piketi, streiki ir it kā pa jokam, arī līdz galam nenovestie referendumi — it kā pa jokam. 13. janvāra nemieri Vecrīgā lielā mērā bija provokācija. Mēs neko nenovedam līdz galam, kā tas, piemēram, notiek Francijā. Skolotāji kautrīgi smaidot pastāv pie Saeimas, padzied, pavicina lozungus, un ar to arī viss beidzas. Vēl viens otrs pamanās par streikošanu saņemt atlīdzību…
Kas tad ir parlaments ikvienā valstī? Definīcija ir šāda — parlaments ir veļas bļoda, kurā iemērkta netīrā veļa — ja mēs tur regulāri nemainām ūdeni, tad nemaz nav jāskaidro, kādi procesi tur ar laiku veidojas. Tāpēc katrās parlamenta vēlēšanās šis ūdens ir jānomaina. Tā ir demokrātijas pamatvērtība. Taču mēs jau kopš deviņdesmito gadu sākuma ar nebūtiskām niansēm ievēlam vienas un tās pašas pašvaldības un vienu un to pašu Saeimu un pēc tam brīnāmies, ka dzīve ne par matu neuzlabojas, bet šķietamie uzlabojumi, izrādās, ir ceļš uz elli. Ja jau piektais sasaukums gandrīz 20 gadu laikā izrādījies tāds, kurš nepakustina ne mazo pirkstiņu tautai būtisku jautājumu risināšanā: darbs, drošība, sociālās garantijas u. c. Tad izvirzās jautājums par to, vai problēma nav mūsos pašos?
V. Vizulis uzskata, ka der ieklausīties Aigara Kalvīša vārdos par to, ka, ja, nebūtu Kargina bankas, mēs nebūtu sliktākā situācijā kā Lietuva un Igaunija. Notikumi ar «Parex banku» sagrauj mītu par to, ka valsts funkcijas var veikt privāta banka! Tas ir tas pats, kā uzticēt savu naudu kaimiņa personīgajam makam! Bet valsts, pašvaldības un uzņēmumi, izrādās, savu naudu ir glabājuši pie privāta cilvēka!
— Vai mēs kāds varējām iedomāties, ka nauda ir nospēlēta Ņujorkas bankās! —turpina V. Vizulis. — Protams, Kalvītis toreiz to visu pieļāva, vēl vairāk — noteikti zināja par to. Manā skatījumā tādi kā Kargins ir daudz kaitīgāki nekā kāds lauku dzērājs — jo viņš nodzer un izputina savu dzīvi un saimniecību, bet šis cilvēks izputināja visu valsti. Karginu raksturo viņa paša teiktais, ko izlasīju kādā žurnālā, ka nožēlojami esot tie vīrieši, kas sievietēm dāvina ziedus, viņš savām sievietēm dāvinot briljantus.

Ar savu pasivitāti esam pelnījuši to, kas notiek
Apbrīnu izraisa, kā valdība spēj apstiprināt likumus, kas ir absolūtā pretrunā ar jebkuru starptautisku normu — pensijas un algas atņemt nav nekādu tiesību, taču mums atņem! Būtu saprotams, ja to izdarītu kāds laupītājs uz ielas, bet te laupa valsts! Bet eksistē taču arī starptautiskās tiesas, tāpēc jāpārsūdz tur!
Gadi nevis skrien, bet joņo. V. Vizulis atceras deviņdesmito gadu sākumu, kad jau toreiz tika nodarīts pāri 60 — 70 gadus veciem cilvēkiem.
— Jau toreiz man bija skaidrs, ka, ja sabiedrība radikāli neiejauksies šajā ačgārnajā procesā un neko nedarīs, lai veco cilvēku pazemošanu nepieļautu, tad arī mūsu paaudze pēc 10 — 15 gadiem būs tieši tādā pašā, ja ne sliktākā situācijā. Mēs, tagadējie piecdesmitgadnieki, kas toreiz gulējām uz lauriem, ar savu pasivitāti esam šo visu nopelnījuši, — uzskata direktors.

Mēs iznīcinām paši sevi
Izglītību nedrīkstētu atraut no kultūrvēsturiskās vides, no konkrētā pagasta. Taču Latvijā šie procesi notiek, proti, skolas tiek sagrautas, likvidētas vai reorganizētas, līdz ar to teritorija mazpamazām kļūst neapdzīvotāka. Cilvēki dodas uz Rīgu vai vispār aizbrauc no Latvijas. Mēs iznīcinām paši sevi. Tā nauda, ar ko mēs uzturam lauku skolas un maksājam skolotājiem, patiesībā tiek investēta nākotnei —mūsu bērnos. Protams, tajos gadījumos, kad iztiekam bez galējībām, kad viens pedagogs māca divus skolēnus.
Par valstsvīriem varētu saukt tos cilvēkus, kuri rūpētos par savas valsts attīstību un izaugsmi, proti, gādātu, lai visa tās teritorija būtu apdzīvota. Dāņi rūpējas par Grenlandi, norvēģi par to, lai ziemeļdaļa nepaliktu tukša, tāpat par teritorijas vienmērīgu apdzīvotību rūpējas Somija.

Skolotājam nepiestāv saliekta mugura
— Skolotājam nepiestāv saliekta mugura, — ir pārliecināts jaunais direktors. — Ja pedagogs pats nav brīva personība, viņš nespēj izaudzināt brīvu personību. Taču šobrīd ir tā: līdzko kāds izglītības darbinieks uzdrošinās pabāzt galvu virs vidējās masas, tā viņu ātri vien iebaksta atpakaļ pūlī, lai zina savu vietu.
90 procentiem skolotāju ir viss — kompetence, profesionalitāte, izglītība, bet pietrūkst Ata Kronvalda gara — mūsdienu skolotājs neatrod laiku iesaistīties konfliktā ar Bīlenšteinu. (Red. — Atsauce uz pirmās atmodas laiku diskusijām par izglītības mērķiem un saturu.)
Patiesībā skolotājam būtu jāiet izdienas pensijā, gluži kā baletdejotājam. Viņam kā speciālistam un kā personībai ir izvirzītas augstas prasības — jebkurā vecumā jābūt skaistam, pievilcīgam, šarmantam, jāģērbjas kā modelim, jābūt iejūtīgam kā Porukam, aukstasinīgam kā Štirlicam, akurātam kā grāmatvedim, izveicīgam kā supermenam un gudram kā akadēmiķim Stradiņam. Turklāt vienmēr un visos gadījumos pedagogam jābūt līderim! Lai atbilstu visiem šiem kritērijiem, skolotājam jāiztur milzīga psiholoģiskā spriedze, tāpēc jau 55 gados viņam vajadzētu beigt praktizēt.
Pats no visām šīm augstajām standartprasībām cenšos ievērot vismaz vienu —tad, kad esmu Poruks, es neesmu Štirlics, — smaida V. Vizulis.

Matemātika ir suģestējoša
Valerjans Vizulis dzimis Balvu rajona Rekavā un mācījies Rekavas vidusskolā. Tad divus gadus studējis Latvijas Valsts Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, atlikušos trīs gadus — Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Pats atzīst, ka Jēkabpilī nonācis, pateicoties toreizējās izglītības nodaļas kadru inspektorei Verai Dambekalnei, kura informēja Jēkabpils 1. vidusskolas direktoru Robertu Aišpuru par to, ka jauns speciālists meklē darbu šajā pilsētā. R. Aišpurs tad arī zvanījis uz studentu kopmītnēm un piedāvājis darbu skolā. Bet Jēkabpilī jaunais speciālists vēlējies nokļūt tāpēc, ka laikrakstā «Sports» izlasījis, ka te ir šaha un dambretes klubs un attīstīts orientēšanās sports, ko vadīja Tālivaldis Asariņš, un tas viss Valerjanu interesējis. Un tā Jēkabpils Valsts ģimnāzijā aizvadīti jau 27 darba gadi, no tiem astoņi gadi par skolotāju un 19 — par direktora vietnieku.
— Matemātika mani vienmēr ir suģestējusi, — stāsta ģimnāzijas jaunais direktors. — Būtībā šī zinātne ir tik dziļa un interesanta — tā balansē starp realitāti un bīstami nereālu un noslēpumainu pasauli. Atziņas, ko iegūst matemātiķis, var iziet ārpus cilvēka saprāta robežām. Ar mani gan tā nav noticis vai arī savā aizrautībā tik dziļi šajā zinātnē neesmu iegājis, jo jau 2. kursā sapratu, ka vēlos ģimeni. Taču kāds mans studiju biedrs, kurš šobrīd ir matemātikas zinātņu doktors, bija piemērs tam, cik dziļi var ieiet matemātikā, atsakoties no savas personīgās dzīves.

Bērnu attīstība nav vienāda
Runājot par bērniem, kuri neko lāga nevēlas lasīt, bet vairāk nodoties datorspēlēm un visam, ko var dabūt ārā no interneta, Valerjans atceras, ka 7 — 8 gadu vecumā viņš nesāka lasīt grāmatu, ja tā nebija vismaz 15 centimetru bieza; ap 20 gadiem ķēries pie normāla, vidēja biezuma grāmatām; 30 gados lasījis dzejoļus, un viens dzejolis viņa uztverē bijis kā vesels romāns, bet 40 gadu vecumā iemīļotā lasāmviela bija aforismi.
— Var gadīties, ka datorizācija mūs noved pie demogrāfiskās krīzes, jo liela daļa jauniešu dzīvo virtuālā vidē, un viņiem dzīvas attiecības vairs nav vajadzīgas, — spriež direktors. — Tāpēc nepieciešama interešu izglītība — dejošana, dziedāšana, sports, ko tagad naudas trūkuma dēļ gatavojas iznīcināt. Bez visa tā ārzemnieki diktē un uztiepj mūsu izglītības sistēmai savu skolēnu vērtēšanas sistēmu, turklāt vēl no padomju laikiem līdzi velkas uzskats, ka visiem bērniem jābūt vienādiem, proti, viņiem jāspēj vienādi apgūt un izprast izglītības programmas. Taču šis uzskats ir zinātniski nepamatots, jo ikviens pedagogs zina, ka bērni attīstās nevienmērīgi. Taču jau 1. klasē no visiem prasa, lai mazie vienādi stāvētu rindā un vienādiem solīšiem ietu uz priekšu — tas ir, vienādi apgūtu jebkuru programmu. Tā ir sistēmas kļūda, jo tā nevar notikt! Skolotājs nelaimīgs, bērns nelaimīgs, jo netiek līdzi citiem kādā mācību priekšmetā. Bet skolotāju vaino pie tā, ka viņš nespēj iemācīt! Te runa nav par to, ja skolēns necenšas, bet par gadījumiem, kad viņš cenšas, bet īsti nesanāk. Bet pedagoga darbs jānovērtē pēc tā, ko viņš devis tam vienam konkrētajam skolēnam kā nākotnes sabiedrības veidotājam.
Ideāla situācija būtu tā, ka atnāk kāds no vecākiem pie skolotāja un saka: «Manam Jānītim labi padodas tas un tas mācību priekšmets, bet nepadodas šitas!» Un tad abi ar skolotāju atrastu kopsaucēju, kā ar bērnu strādāt. Taču pasūtītājs — valsts, Izglītības un zinātnes ministrija — to bērnu taču nav redzējuši un nepazīst, bet formālās prasības izvirza!

Viss vienmēr beidzas ļoti labi
Valerjans Vizulis sevi uzskata par simtprocentīgu optimistu. Pēc ikviena konflikta vai problēmas pusstundas laikā viņā atgriežas optimisms un veselīgs dzīvesprieks. Šis prieks balstīts mazā aforismā «Viss vienmēr beidzas ļoti labi. Bet, ja nav labi, tad viss vēl nav beidzies».
— Jā, es to esmu piedzīvojis gan personīgajā dzīvē, gan to pierāda pasaules vēsture. Vienmēr uzvar labais. Ļaunais triumfē kādu īsu brīdi, — saka direktors. — Es redzu gaismu tuneļa galā.


Aija Valdmane
, pārpublicēts no “Brīvā Daugava
Ieteica KaTs


Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.