E.Rutkovskis: ‘Maldu mācību 21.gs. kopīgā iezīme’

Cilvēkam jāiepazīst ir reliģijas, lai varētu saprast, ko dara šo reliģiju piekritēji un ko tas viss nozīmē. Līdz ar to iespējams pabrīdināt cilvēkus, lai viņi iemantotu aizsardzības iespējas.

Analizējot neskaitāmās reliģiskās kustības, redzam, ka visām tām piemīt dažas kopīgas iezīmes. Pamēģināsim arī mēs tās saskatīt.

  1. Visām reliģiju grupām ir noraidoša attieksme pret dominējošo reliģiju. Piemēram, mormonisms sākās kā reakcija pret protestantisko kristietību. Šodien viņi apgalvo, ka viņi arī ir kristieši.
  2. Tendence sinkretizēt jeb komponēt dažādu reliģiju sastāvdaļas, lai veidotu kādu jaunu reliģiju. Tātad sajaukt dažādas vecas un jaunas reliģijas, lai veidotu jaunu.
  3. Šajās grupās vienmēr ir vadītājs ar harizmu. Tāds, kurš nepārprotami piesaista uzmanību. Persona, par kuru var sacīt, ka viņam piemīt pievilkšanas spēks. Bieži šim cilvēkam piemīt ģēnijam līdzīga gudrība. Šāds vadītājs var būt gan vīrietis, gan sieviete.
  4. Dažreiz šo reliģiju piekritēji atsaucas uz vienu vai vairākām pārdabiskām būtnēm, t.i., viņi tic, ka garīgajā pasaulē ir kādi īpaši spēki, kas vienmēr iejaucas mūsu dzīvē.
  5. Eksistē kāda humāna un dievišķa mistiska vienība, t.i., ka cilvēks var savienoties ar Dievu, tikai ne ar dzīvo Dievu, bet gan ar kādu bezpersonisku būtni. Dažreiz par to tiek runāts kā par kādu dievišķo princi.
  6. Emocionālā pieredze, t.i., ko mēs varam sajust vai izbaudīt ar savām sajūtām. Dažreiz tas ir ekstāzei līdzīgs piedzīvojums, kad cilvēks nonāk transā un redz vīzijas. Tas var būt kāds īpašs vienreizējs sapnis.
  7. Spēcīga izteikta tieksme piesaistīt savai mācībai cilvēkus. Individuāls darbs, kura pamatā ir uzskats, ka glābšanu jeb pestīšanu var iegūt ar darbiem. Tātad, ja cilvēks vēlas sasniegt pestīšanas stāvokli, viņam ļoti daudz ir jāstrādā individuāli.
  8. Iesaistot kustībā jaunus locekļus, tiek izmantota viltība un krāpšana, tiek doti viltus solījumi. Vervējot sev jaunus piekritējus, netiek stāstīts viss par konkrēto kustību. Sākumā viņi aicina cilvēkus tikai atnākt uz savu sapulci, sakot, ka viņi tur jutīsies ļoti labi. Jaunatnācējs jau pašā sākumā sajūt īpašo uzmanību, kas viņam tiek veltīta, un tā, protams, viņam patīk. Pamazām kustības pamatidejas tiek iestrādātas cilvēka prātā, un paiet ļoti ilgs laiks, līdz jaunatnācējs pilnībā saprot, ko nozīmē šī reliģija.
  9. Šīs kustības aizliedz cilvēkam domāt. Šis ir ļoti nopietns punkts. Cilvēkam tiek ieteikts neizmantot savu prātu un neuzdot jautājumus. Ja kāds tam neklausa, tas tiek izraidīts, labākajā gadījumā, sliktākajā – sodīts.
  10. Grupas locekļi tiek psiholoģiski „apstrādāti”, lai tos pakļautu kustības līderim vai visai organizācijai.
  11. Šis punkts loģiski izriet no iepriekšējā. Pilnīga vadītāja autoritātes atzīšana un totāla paklausība. Cilvēks pats neko nedrīkst lemt, viss jau izlemts viņa vietā. Iespējams, ka ir cilvēki, kuriem tas var patikt, bet tas iznīcina personību.
  12. Parasti šajās kustībās ir, t.s., iesvētīšanas process. Tie ir kādi rituāli, kas jaunajam grupas loceklim jāizpilda, cits pēc cita noteiktā kārtībā, dažas no šīm iezīmēm atrodamas kristietībā. Piemēram, gandrīz visās kristīgajās baznīcās ir līdzīgs process – iesvētīšanas vai ievešanas process. Arī mormoņiem un Jehovas lieciniekiem ir kristības. Redziet, kā atsevišķi punkti var būt līdzīgi dažādiem grupējumiem.
  13. Visi grupas locekļi veido kādu noteiktu grupējumu. Dažreiz šie cilvēki ir pilnīgi izolēti no pārejās sabiedrības. Šo grupu locekļi pamet un atstāj savas ģimenes, draugus, apvienojas un dzīvo kopā grupās. Daudzās kustībās visvairāk cieš bērni, tāpēc, ka aizliedz draudzēties ar citiem bērniem, kuri nepieder viņu kustībai.
  14. Katrā no šīm reliģijām tiek lietota īpaša leksika, īpaši vārdi. Dažreiz viņi lieto tos pašus, ko, piemēram, kristieši, tikai ar citu nozīmi. Pastāv arī tādas reliģijas, kuras pašas radījušas daudz jaunu vārdu. Tāda ir saentoloģija1. Saentoloģiju nedrīkst sajaukt ar kristīgo zinātni. Tas nav viens un tas pats. Saentoloģija jeb scientoloģija māca par engrammām2 un dianētiku3, kurās ir stāstīts par dažādu problēmu lokalizāciju. Saentoloģijas baznīca izdevusi savu vārdu vārdnīcu angļu valodā. Viņi lieto daudz svešvārdu, lai citi domātu, ka viņi ir ļoti gudri un ka tā ir īpaša reliģija, kas apgūst jaunas atziņas.
  15. Bieži tiek izmantoti „maģiski un pārdabiski spēki”, lai dziedinātu kādu vai arī darītu sliktu savam ienaidniekam. Lai piedalītos šajās kustībās jābūt materiāli nodrošinātam. Dažās no šīm kustībām var iestāties, nododot visu savu mantu kustību rīcībā. Kad cilvēks iestājies kustībā, viņam par velti jāstrādā kustības labā. Pretim tiek dota vieta, kur dzīvot un pārgulēt, kā arī vienkāršs apģērbs un ēdiens. Tagad pareiziniet visas tās vērtības, jaunie kustības locekļi, ar tūkstošiem un vēl ar tūkstošiem, lai saprastu, cik bagātas ir šīs kustības. Vairums šo kustību rokās ir milzīgas bagātības. Šo reliģiju vadošie pārstāvji nereti ir ļoti bagāti.
  16. Kustību pamatā ir viltus ētiskie principi. Tā ir ētika, kuru pirms vairākiem gadsimtiem itāļu filozofs Makjavelli teica: „Mērķis attaisno līdzekļus.” Tātad tas nozīmē, var darīt visu savas organizācijas labā, sava mērķa sasniegšanai var lietot jebkuru līdzekli, jebkuras metodes. Komunistu reliģija arī piedāvāja viltus ētikas principus.
  17. Šīs reliģijas bieži izposta ģimenes. Daudzas šīs reliģijas īpaši ir kaitīgas sievietēm un bērniem. Ja kādā no šīm kustībām iesaistās viens no laulātajiem, tad kustības vadītāji darīs visu, lai piesaistītu otru pusi. Ja tas neizdodas, viņi iesaka šķirties un precēties ar kādu no kustības locekļiem. Parasti šīs kustības nodibina savus centrus. Tā ir kāda galvenā mītne tīri ģeogrāfiskā nozīmē. Viņi to dara tāpēc, ka ikvienai organizācijai ir nepieciešams centrs. Piemēram, mormoņiem tā ir Soutleksitija Jutas štatā, mūnijiem – Vašingtona Kolumbijas apgabalā, transcendentālā meditācijas piekritējiem – viens centrs Šveicē, otrs – Indijā utt.
  18. Ļoti ievērojama vieta šajās mācībās ierādīta eshatoloģijai. Kristīgajā teoloģijā eshatoloģija ir mācība par pasaules galu. Kristīgā teoloģija domā, kas notiks beigu laikos. Tāpat par to domā daudzas no šīm maldu mācībām un reliģijām. Viņi domā, ka ir spējīgi aprēķināt tieši un precīzi, kas notiks tad, kad būs pienākušas laiku beigas.
  19. Dažreiz ir arī liels cietsirdības potenciāls, lielas iespējas cietsirdībai un dažādām kaitīgām aktivitātēm, kuras tiek vērstas pret pretiniekiem, kas aiziet no kādas konkrētas kustības. Piemēram, Ananda marga ir Džima Džonsa ļaužu templis. Pagājušā gadsimta 80. gados pasauli satricināja kāds traģisks notikums Džonstaunā, kur atradās šīs organizācijas komūna Džims Džons pavēlēja saviem sekotājiem izdarīt masveida pašnāvību. Vispirms to izdarīja viņš pats un tad viņa piekritēji. Vienas dienas laikā savu dzīvi beidza apmēram 900 cilvēku. Lūk, piemērs, kas raksturo netradicionālo reliģiju, maldu kustību bīstamību.

Vēl nesenā pagātnē Latvija vismaz daļēji spēja kontrolēt reliģisko kustību reģistru, jo tas atradās reliģisko lietu departamenta pārraudzībā un Tieslietu ministrijas pakļautībā. Diemžēl šobrīd ar to nodarbojas LR UR, kuram diezin vai pietiek līdzekļu šo kustību uzraudzīšanai. Nenoliedzami, ka šīm kustībām klāt rodas jaunas kustības ar jauniem nosaukumiem, bet tādu pašu maldu mācību. Caur dažādām „biznesa” struktūrām vai dažādiem mācību centriem, kuros nonāk mūsu jaunatne it kā nevainīgās formā. Kurš tad negrib iegūt izglītību, valodu, iespēju kaut kur aizbraukt šajos ekonomiski smagajos laikos. Bet gala rezultāts var būt bēdīgs. Skolās to nemāca, sabiedrība nepievērš pienācīgu uzmanību. Kādam laikam tas ir ļoti izdevīgi?

Mērķis nav noliegt, jo nav iespējams noliegt to, kas pastāv. Mērķis ir izskaidrot tiem, kuri meklē, dot iespēju salīdzināšanai un brīvās gribas izpausmei lēmumu pieņemšanā. Brīvība ir kā atvērtas durvis, pa kurām ikviens var ienākt un iziet. Brīvība nedrīkst būt kā slazds, kas aizkrīt un ieslēdz cilvēku, atstājot to bez izvēles.

Mēs varam diskutēt, varam paust brīvi katrs savu viedokli, bet mēs nevaram noliegt to, ka katrs ir tiesīgs ticēt tam, kam viņš vēlas ticēt.

“Sargieties no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.”

“No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem?”
(Mt. Ev.7:15-16)


Egils Rutkovskis

Darba pamatā izmantotas Erla Martina apkopotās domas
(no izdevuma „Maldu tīklā”)

Uzziņām:
Erls Martins – filozofijas doktors, misionisma evaņģēlisma un pasaules reliģiju profesors, dzimis 1927.g. ASV, Miltonā, Pensilvānijas štatā. 1949.g. ieguvis humanitāro zinātņu bakalaura grādu, 1953. gadā – teoloģijas zinātņu bakalaura grādu, 1966. gadā – teoloģijas zinātņu maģistra grādu, 1974. gadā – filozofijas doktora grādu Nairobi universitātē.

  1. 1) Scientoloģija jeb saentoloģija (no latīņu: scientia  – zināšanas + grieķu: logos  – mācība) ir XX gs. otrajā pusē izveidota eklektiska reliģiski filozofiska mācība (t.s. reliģiskā filozofija), cieši saistīta ar īpašu psihoterapijas  paveidu – dianētiku [Wikipedia.org].
    2) Starptautiska reliģiska kustība “lietišķā reliģiskā filozofija”, kas saistīta ar īpašu psihoterapijas paveidu (t. s. dianētiku) un sludina, ka tās mācība stiprina cilvēka garīgo pašapzināšanos. [Tezaurs.lv] []
  2. Engramma – neapzināts sāpīgs iespaids, ko atstājusi iepriekšējā cilvēka pieredze. [machss.blogspot.com] []
  3. Dianētika – psihoterapijas paveids, kuru radījis ASV rakstnieks, zinātniskās fantastikas darbu autors L. Rons Habards (1911-86); tā kļuvusi par scientoloģijas pamatu. [Tezaurs.lv] []

  • Es gan domāju, ka nekas pēc būtības nemainījās, ir “reliģiskās lietas” Tieslietu ministrijas paspārnē vai UR. Skat. piem., par Ringoldu Balodi – bijušo reliģisko lietu pārvaldes priekšnieku:
    “Ringolds Balodis No 2000. līdz 2004. gadam strādāja par Tieslietu ministrijas, Reliģisko lietu pārvaldes priekšnieku. 2007. kļūst par ASV Reliģijas un Publiskās Politikas institūta ekspertu un ievēlēts par Eiropas Valsts un Baznīcas konsorcija loceklis. 2008. gadā kļuva par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra vadītāju – galveno valsts notāru. No 2009.gada Uzņēmumu reģistra Konsultatīvās padomes priekšsēdētājs.”
    http://lv.wikipedia.org/wiki/Ringolds_Balodis

    Interesanti zināt, kādi ‘mistiski spēki’ šo pašu Baloža kungu kaut kā ‘pārvirza’ tur, kur tiek lemts par reliģiskajiem jautājumiem…?

  • Par Latvijas politiku un masoniem:
    http://www.kompromat.lv/item.php?docid=readn&id=1205
    Šī gan atkāpe no tieši reliģijas, bet tomēr saistīts ar to, jo rožkrustneši un masoni nākuši no gnostiķiem. Savukārt mūsdienu sinkrētisko sektu un kustību pārstāvji nākuši no masoniem Helēnas Blavatskas un Rērihu ģimenes iespaidošanās.

  • “Tendence sinkretizēt jeb komponēt dažādu reliģiju sastāvdaļas, lai veidotu kādu jaunu reliģiju. Tātad sajaukt dažādas vecas un jaunas reliģijas, lai veidotu jaunu.”
    Turklāt tā sinkretizēšana notiek, pārkāpjot dažādo reliģisko struktūru iekšējos likumus. Respektīvi, savienojot nesavienojamo, piemēram, okultisko reinkarnāciju ideju saliekot ar kristietību, kur augšāmcelšanās ideja ir kardināli savādāka no pārmiesošanās idejas. Turklāt kā zināms, pārmiesojas no miesas uz miesu nešķīstie gari.

  • Organizācija kurā pastāv iesvētīšanas rituāli var uzskatīt par reliģija. Lai sajauktu cilvēkiem prātus tiek izmantotas simbolikas, zīmes, vārdi, kuras atrodamas arī citās reliģijās. Komponējot dažādu reliģiju sastāvdaļas cilvēkiem tas liekas simpātiski. Bet tas viss ir tikai piesegs organizāciju vadītāju galvenajiem mērķiem. Ne vienmēr var pamanīt destruktīvismu šādu organizāciju ārējā veidolā. Pats kodols zināms tikai un vienīgi organizāciju līderiem vai līderim.
    Viens no galveniem mērķiem protams ir vara, pārvaldīt plašas teritorijas un pakļaut cilvēku apziņu organizācijas mērķu sasniegšanai. Viens no piesegiem protams ir labdarība. Tas labi darbojas ekonomiski spiedīgos apstākļos. Līdz ar to daudzas esošās problēmas tiek mākslīgi radītas.

  • “Viens no piesegiem protams ir labdarība.” mhm, jo lapdarība ar ko izrādās ļaužu priekšā ir liekulīga un nav no sirds, bet lai izrādītos.

  • :D nu i kļūdas man “lapdarība”, nu jā jaukas garšīgas lapas labumam :D

  • Ja labdarība netiek pārāk afišēta, bet tā ir dabīga, tur nekā slikta nav. Es te biju domājis to labdarību, kuru pasniedz, lai izrādītos vai arī tā tiek pasniegta, lai pēc tam kādam nāktos atkalpot.
    Piemēram šādas organizācijas labdarībā spēj iesaistīt citas personas, kas savā būtībā pat ar viņiem nav saistītas. Līdz ar to “īstie” stāv itkā maliņā. Tas nozīmē, ka tiek veiktas manipulācijas ne tikai ar indivīdu, bet ar sabiedrību, caur sabiedriskām organizācijām, rodas lielāks atbalsts un ticamība cēliem mērķiem. Tiek meklēti cilvēki, kas nonākuši grūtībās, jo pēc tam viņi iesaista citus u.t.t..

  • Relikt, paldies par saitu par masoniem.
    Lasīju, tiešām interesanti.

  • Relikt, tam par Blavatsku un Rērihiem vēlētos uzzināt precīzus un ticamus ziņu avotus… un tāpat arī par citiem apgalvojumiem. Iepriekš pateicos..

  • Ivo, aizej uz Gardas okulto lietu grāmatnīcu, tur tā visa literatūra pat latviski iztulkota. Laikam to grāmatnīcu tā arī sauca – Rēriha grāmatnīca.
    Ar teoriju un gaidāmo “ūdensvīra laikmetu” var labi un uzskatāmi pastāstīt arī Gardas meitenes, kuras šodien redzētas demonstrācijā par godu Hitlera armijas ienākšanai Rīgā. Jā, jā, arī Hitlers bija Blavatskas fans un okulto lietu praktizētājs. :)
    Savukārt Rerihs kopā ar čekistiem Staļina laikā organizēja “zinātniskas” ekspedīcijas uz Tibetu. par to literatūra man pašam mājās. Saucās “Okkuļnije sili CCCP”

  • Nu un, ka Hitlers bija Blavatskas fans? Nu un, ka viņu interesēja, t.s., slēptās zināšanas? Kāds sakars masoniem un to, ka Rērihs vai kāds cits dodas ekspedīcijā uz Tibetu? … Gaidīsim paša Relikta sniegtās ziņas, citādi izklausās pēc raganu medībām un linča tiesas.

  • Protams, nekas sevišķs. Tikai lielu bērnu slepenas spēles, no kurām reizēm sanāk briesmu lietas. Un pēc tam 100 gadus cilvēki vēl un vēlreiz pārrunā, kā gan tā varēja sanākt.

  • Te fragmentiņš, kas gan nav īpaši veltīts masonu pētīšanai:
    At the end of XIX century religiousness has fallen so, that Nietzsche has expressed it with a phrase «God has died». It had been passed the point behind which the influence of traditional confessions on minds of the population of the advanced countries had been reduced actually to zero. Decline of religiousness was accompanied by a weak acquaintance of the average person with the model of the scientific picture of the world, created by the fundamental science. After loss of pagan rites, which were carrying out the compensatory function for unconscious displays, the latent mental activity which is shown also today with a not smaller power than by Cro-Magnons, has generatedesotericismand mysticism.
    The conquered, but not apprehended East began its Reconquista. Initial rumors about miracles of yogis had been exported from the pearl of the British crown – India. In 1897, Svami Vivekananda has based «Ramakrishna Mission» and yoga began to be distributed to the West as philosophy.
    At the end of XIX century, Blavatskaya was materialized on the boards of the history having intended to replace with her “doctrine” all world religions, though postulates and conclusions of theosophy were in essence not verifiable. Blavatskaya was a trailblazer; it was just she who planned the main speculative themes of yoga, Shambhala and Mahatmas. As the theosophy is a nasty parody of the east thought and the western science, its popularity in due course has fallen. Fresh ideas were required, they were formulated by Elena Shaposhnikova (in the marriage – Roerich) together with her spouse Nikolay. From his youth the gifted artist had been fascinated by the East, he did not pass a Masonic lodge, and already as a mature person, accompanied by his family and Blyumkin, lama-chekist, undertook the known travel on the route of the Altai-Himalayas.
    The teaching, which has been thought up by Roerichs, was addressed first of all to aristocratic circles of connoisseurs of art. And, certainly, the Agni Yoga or «alive ethics», «given by Mahatmasfrom the Himalayas», had a claim on the world supremacy in sphere of spirit, filtering in the USSR through the communistic Mongolia and the states of the pre-war Baltic.
    In the beginning of XX century on the crest of the wave, there appeared George Gurdzhiev. In 1910 the Sadhana of Shri Aurobindo began,the founder of the integrated Vedanta, the Indian radical and terrorist.

  • Te vēl viens traktārs, kurā figurē latviešu pētniece un kas nenāk no masonu apkarotājiem:
    Reviewed by Joseph P. Szimhart

    If you look at an American one-dollar bill, you will find a pyramid with an “eye” on top. The Great Pyramid is often associated with Freemasonry, and many of the American founding fathers were Freemasons. The symbol comes from the Great Seal of the United States designed in 1782 by Charles Thompson. In 1934 the Secretary of Agriculture Henry Wallace convinced Secretary of the Treasury Henry Morgenthau to place it on the dollar. It appeared in 1935. Morgenthau did not know at the time that Wallace made the suggestion at the behest of his guru Nicholas Roerich. To Roerich, the eye represented the gaze of mahatmas, or super-evolved beings that guide the affairs and spiritual evolution of humanity. Roerich (d 1947) and his wife Helena (d 1955) followed the Theosophy teachings of the colorful 19th century occultist, Helena P. Blavatsky (1831–1891). By 1925, the Roerichs had established a new theosophical group called Agni Yoga in New York and London, and later in Latvia, Russia, and India. Like Blavatsky, the Roerichs believed that mahatmas had chosen them as messengers to an elite core of mankind.

    Roerich died the year I was born, so by the time I encountered his art and Agni Yoga teachings in 1975, his legacy had faded considerably in America. For example, as late as the mid-1980s, Agni Yoga did not make it into an impressive list of new religious movements established by the Institute for the Study of American Religion. Roerich’s greatest achievement in America was, through President Franklin Roosevelt, to have 21 nations in the Pan-American Union sign the Peace Pact, also known as the Roerich Pact, in 1935. The Pact was intended to preserve cultural creativity in hospitals, museums, and significant religious sites in time of war. For his effort, Roerich was nominated for a Nobel Peace Prize; he did not win.

    In a way, Roerich, who was an accomplished artist, and his wife Helena, who “transmitted” the Agni Yoga spiritual teachings, were my favored gurus from 1975 to 1982. I mention this because I gained an intimate insight into their work, history, and devotees. I met with the last two directors (both gracious individuals) of the Roerich Museum in New York many times. I also had occasion to study several offshoot groups that used the Agni Yoga teachings in their core doctrine. The largest of these was the Church Universal and Triumphant cult that used Roerich art images and teaching without permission from the Agni Yoga Society. The second largest of these groups in America was the Aquarian Educational Group founded by Torkum Saraydarian.

    All this brings me to Theosophy and Culture: Nicholas Roerich, published last year by a Roman Catholic press associated with the Vatican. Why, I asked, would the Catholic Church bother to publish an extensive study on a new religious group rarely even mentioned by religious scholars in America? My answer came when I discovered through Internet resources that the author had written this study initially in 1997 as a student dissertation (under the direction of Dr. Michael Fuss) to address the phenomenal growth of the “Rerikh societies and groups” throughout the Russian Federation since the late 1980s. According to the author Anita Stasulane, a religious scholar from Latvia, the Roerich teachings have “captivated the minds of millions” in the former Soviet Union.

    Anita Stasulane has done a remarkably even-handed job delineating essential aspects of the Roerich approach to theosophy and culture at large. I can hardly imagine how someone not familiar with Helena Blavatsky might appreciate this study, but it contains just enough essential information to give most readers a good grounding to understand Roerich in context. The text is heavily footnoted with a majority of Russian-language references. Some of the text is in French, especially when it quotes René Guénon, an esoteric scholar who was critical of Blavatsky’s writings and claims. In that regard, the study would better suit the religious scholar or a student familiar with languages than the average American reader.

    Stasulane points out that the “Rerikh” groups “differ enormously throughout the world but they fulfill the longing in atheist Soviet society for something that is simultaneously highly intellectual, scientific and mystical.” [i] Prior to the Bolshevik takeover, Russian seekers were already imbued with what later became the New Age explosion of beliefs in America in the decades after 1960. That explosion includes astrology, Theosophy, occultism, vegetarianism, Buddhism, Indian religions and yoga, and messianic expectations. It is no surprise, therefore, that a significant portion of post-Soviet seeker society has embraced the culture’s native mystics in Blavatsky and the Roerichs. It is important to remember that Agni Yoga per se, as offered by the Agni Yoga Society, has sustained a rather benign history for the past half century. Stasulane states:

    Totalitarian sects pass away like illnesses, but the Rerikh movement is alive and well all over Russia, even after accusations in the press that the Rerikhs collaborated with the NKVD [communist secret police], and even after the Russian Orthodox Church has anathematized it. [ii]

    The author quotes extensively from primary source texts of Agni Yoga and the two volumes of published Letters of Helena Roerich to define for the reader exactly what the Roerichs teach and believe. Stasulane demonstrates that the Roerichs teach that the great religions, including Christianity and Indian religions, have distorted the pure teachings of their founding prophets. With Agni Yoga, or the “Teaching,” the Roerichs viewed themselves as emissaries of the master Morya and other mahatmas who will draw enlightened seekers toward the one Truth or Ancient Wisdom. Despite the Roerichs claims to “the highest” spirituality, Stasulane shows that the Russian couple defines or reduces religion, whether Buddhist or any other, to a version of “Blavatskaya’s” theosophy. The latter’s genius was to apply a spiritual form of evolutionary theory to human destiny supported by stringing together a myriad of 19th century occult teachings. The result in both Theosophy and Agni Yoga, as the author demonstrates, is a highly suggestive, vague notion that we are destined to return to the impersonal Source of being after efforts in many incarnations. The real, unvarnished Truth is thus hidden, or occulted, from the uninitiated or ignorant.

    With the richness of thought and lofty efforts of the Roerich agenda for humanity, Stasulane’s study should impress any reader. She shows that, among theosophists, Nicholas Roerich stands out mightily as a particularly accomplished artist and teacher. In the end, she writes that Roerich in 1926 visited and approached the Kremlin with his blessings for the communist regime. The author does not mention this, but Roerich did praise Lenin at the time as a “mahatma” on the order of his Morya. In the author’s opinion, Roerich believed that Theosophy, as a “theosophocracy,” would be the proper route for the people in a “New Russia.”

  • Tiem, kas nesaprot angliski, uzsvēršu dažus kuriozus, maz zināmus faktus no traktāta.
    Piemēram, masoniskā piramīda ar visu redzošo aci uz ASV dolāra parādījās tikai 1935. gadā pēc Nikolaja Rēriha ierosinājuma (caur lauksaimniecības ministru Vollesu un finanšu ministru Morgentau). Rērihs to aci uzskatīja par “mahatmas visu redzošo skatienu”, kas vada visas cilvēces garīgo evolūciju un attīstību. Drīz pēc II pasaules kara caur ASV dolāru tiešām tika daudz kas vadīts visā pasaulē. Vēl pat tagad.
    Par augstāko mahatmu Rērihs nosauca Ļeņinu un deva savu svētību boļševiku režīmam Krievijā, nosaucot to par “jaunās Krievijas”teozofokrātiju. Čekas ekspedīcijās uz Tibetu Rērihs meklēja svēto vietu Šambalu, lai iegūtu augstāko gudrību, kas slēpta neiesvētītajiem.

  • Tātad gan Blavatska, gan Rērihi, gan viņu ietekmīgie draugi ASV un PSRS, piederēja tam pašam Rozeskrusta ordenim, kuram vēlāk piederēja un arvien pieder mūsu Veročka VVF. Te vēl daži fragmenti no okultās vēstures:
    The New World Order is an expression that has been used by illuminized Freemasonry since the days of Weishaupt to signify the coming world government. “It is necessary to establish a universal regime over the whole world”, Weishaupt had said. (Writings of the Illuminati, 1780)

    During the first part of the 20th century and up to the time the reverse of the seal was first used, a series of victories over the sovereignty of the United States had already been won. Illuminist agents committed to the one-world interests of the Rothschild-Warburg-Rockefeller cartel had accomplished some important stepping stones to this New World Order: Federal Reserve System (1913); League of Nations (1920); Royal Institute of International Affairs, and Council on Foreign Relations (1920-21); and the Stock Market Crash of 1929. The consolidation of power was complete and the reverse side of the seal, which remained largely unknown to the American people for more than 150 years, could now be placed.
    The Intervention by the Masonic-Rosicrucian-Illuminati

    In 1934, Secretary of Agriculture, soon-to-be Vice-President (1940-44) and 32nd degree freemason Henry Wallace submitted a proposal to the president to mint a coin depicting the seal’s obverse and reverse. President Franklin D Roosevelt, also a 32nd degree freemason, liked the idea but opted to instead place it on the dollar bill. According to Henry Wallace, in a letter dated February 6, 1951, “the Latin phrase Novus Ordo Seclorum impressed me as meaning the ‘New Deal’ of the Ages.”

    “Roosevelt as he looked at the colored reproduction of the Seal was first struck with the representation of the ‘All-Seeing Eye,’ a Masonic representation of Great Architect the Universe. Next he was impressed with the idea that the foundation for the new order of the ages had been laid in 1776 (May 1st, 1776, founding of the Illuminati) but would be completed only under the eye of the Great Architect. Roosevelt like myself was a 32nd degree Mason. He suggested that the Seal be put on the dollar bill rather that a coin.”
    ——————————————————–
    Wallace’s Occult Connections

    Many of Henry Wallace’s ideas originated with his guru, the Russian mystic and artist Nicholas Roerich. He was an adventurer/occultist in the tradition of Madame Blavatsky, Aleister Crowley and G. I. Gurdjieff. Roerich spent many years travelling through Nepal and Tibet studying with the lamas in the Buddhist monasteries of those countries. Roerich was searching for the lost city of Shambhala. In esoteric circles Shambhala is the home of the Ascended Masters, Secret Chiefs, or the Great White Brotherhood – the hidden hand behind the formation and guidance of Freemasons, the Sufis, the Knights Templars, the Rosicrucians, the Hermetic Order of the Golden Dawn and the Theosophical Society – both Wallace and Roerich were members of the Theosophical Society, this is how Wallace met his Master.

    Roerich seems to have been an emissary of sorts for the Great White Brotherhood – even bringing a mysterious stone to guide the League of Nations on behalf of the Masters. According to legend, the ‘Chintamani Stone’ was believed to be a part of a magical meteorite from a solar system in the Orion constellation. This Chintamani Stone is sent wherever a spiritual mission vital to humanity is set up, and is returned when that mission is completed. 5

    A mysterious stone was indeed mentioned by Wallace in one of his typical ‘Dear Guru’ letters to Roerich: “And I have thought of the admonition ‘Await the Stone.’ We await the Stone and we welcome you again to this glorious land of destiny.” 6 Not surprisingly, occultists regard Roerich as the guiding hand behind the placement of America’s Great Seal and the All-Seeing Eye, and matter-of-factly state that it was at Roerich’s insistence that Wallace approach Roosevelt about finally printing the All-Seeing Eye on the dollar bill.

    Henry Wallace was well versed in occult knowledge himself. In a letter to Roerich he stated, “the search – whether it be for the lost word of Masonry, or the Holy Chalice, or the potentialities of the age to come – is the one supremely worthwhile objective. All else is karmic duty. But surely everyone is a potential Galahad? So may we strive for the Chalice and the flame above it.” The chalice he refers to, according to Michael Howard, is the Holy Grail, regarded by the Rosicrucians as a feminine symbol for perfection, and ‘the age to come’ is the dawning of the Aquarian Age. This I agree with, and further, “the age to come” is synonymous with Aleister Crowley’s “New Age of Horus” – a Roerich occult contemporary. It seems that Novus Ordo Seclorum and Annuit Coeptis (He has blessed our beginning) has even deeper occult meanings than we’re led to believe.

  • Tātad Rērihs ASV tika uzskatīts par “Lielās baltās brālības” sūtni un bija kā guru vairākām ASV valdības amatpersonām. Tātad Rērihs masonu hierarhijā skaitījās augstāks par saviem amerikāņu audzēkņiem. Tieši šīs aprindas sagatavoja apstākļus un lika pamatu vairākām globālām iniciatīvām, kuru sekas mēs pašlaik izbaudām: Federālo rezervju sistēmas dibināšana ASV, Ārējo sakaru padomes dibināšana (smadzeņu centrs, kas iesaka ārējo politiku), Nāciju Līgas dibināšana, Lielā depresija, kuru ievadīja Ņujorkas biržas sabrukums 1929. gadā un tam sekojošie pārkārtojumi. Globalizācija un pasaules valdība, saskaņā ar avotiem, ir viņu gadiem izlolotais bērns.
    ——————————————————–
    Es personīgi par šīm masonu lietām pārāk neinteresējos, taču apzinos, ka šiem notikumiem pastāv arī tāds skaidrojums.

  • Zinu ka Blavatskas darbi ir ļoti vērtīgi. Par Rērihu tik daudz nezinu lai spriestu.
    Augstvērtīgas, slepenas zināšanas var izmantot kā labiem, tā sliktiem mērķiem. Jautājums tikai – kas izmanto šīs zināšanas – gudrais vai viltīgais? Abos gadījumos tiek izmantotas vienas un tās pašas augstvērtīgās zināšanas. Atšķirīgi ir tikai mērķi, kurus ar šīm zināšanām grib sasniegt Gudrais un viltīgais.

    Gudrais strādā vispārējas labklājības vairošanai, jo zina – dots devējam simtkārt atdots.

    Viltīgais izliekas par tautas kalpu, faktiski padarot tautu par saviem kalpiem, jo viņš vairs nespēj būt Gudrais.”

  • Interesanti, kā tas ir, ka Tu ZINI, ka Blavatskas darbi ir “ļoti vērtīgi”? Pēc kā Tu tos vērtē? Vai esi lasījusi? Ko no tiem esi ieguvusi?
    Es jautāju bez ironijas. Tiešām gribu dzirdēt Tavu atbildi.
    Pats neesmu Blavatskas speciālists, esmu gan mēģinājis tos biezos sējumus lasīt, taču tie mani neaizrāva un vērtīgi nešķita. Tā ka nepabeidzu to lasīšanu. Tā jau katrs var apgalvot, ka ieguvis kādas slepenas gudrības, kas neiesvētītiem nav saprotamas. Bet, ja tiec iesvētīts, tev tūlīt jāpakļaujas augstākai cilvēku hierarhijai, kuras īstenos nolūkus tev nesaka, tikai to, ko atļauts teikt tavam līmenim. Man tā šķirt blēdīga cilvēku izmantošanas un manipulācijas shēma, kad citi cilvēki tiek pataisīti par akliem ieročiem slepenas hierarhijas rokās.
    Nu pēc tām biogrāfijām iznāk, ka Rērihi bija Blavatskas audzēkņi.

  • Starp citu, internetā atradu vienu jau minētās speciālistes Anitas Stašulānes darbu par tām lietām latviešu valodā. Tikai jādabū tas teksts ārā no PDF dokumenta. Tad to iekopēšu komentāros.

  • Tie ņūeidžisti par mahatmām nosaukuši vairākus cilvēces slepkavniekus-elītistus, kā, piemēram, Ļeņinu.
    Es gan dodu priekšroku īstam mahatmam, kurš cīnījās par tautu brīvību. Un šis mahatma bija Gandijs, kuram nekāda sakara ar šiem okulto mēslu vārītājiem.

  • Lasīju Blavatskas darbus.

  • Tā kā lasīju bibliotēkas paņemtās Blavatskas grāmatas pirms ~ 10 gadiem tad lai precīzi uzrakstītu kuras ziņas bija vērtīgas, būtu vēlreiz jāpaņem grāmata. Labāk jau pašiem lasīt un izvērtēt kas jāpaņem, kas nē..

  • Re, solītais Anitas Stašulānes raksts:
    ————————————————————
    Teosofijas un antroposofijas ietekme: latviešu un krievu literatūra 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā

    Anita Stašulāne
    Daugavpils Universitāte Vienības ielā 13, Daugavpils, LV-5400 E-pasts: anita@dau.lv

    Teosofija un tās “kristīgais” atzars antroposofija ir atstājušas dziļas pēdas 19. un 20. gs. mijas krievu kultūrā. Visspilgtāk to apliecina Andreja Belija (Boriss Bugajevs) daiļrade, kas ir plaši pētīta, tomēr daži tās aspekti ir palikuši neatklāti, jo nav ņemta vērā A. Belija aizraušanās ar H. Blavatskas un R. Šteinera idejām. Lai gan latviešu kultūrā teosofijas ietekme nostiprinājās vēlāk, būtu maldīgi uzskatīt, ka teosofijas idejas nav sasniegušas Latviju jau 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. To apliecina latviešu rakstnieku tiešie un netiešie sakari ar krievu “sudraba laikmeta” literātiem, it īpaši ar A. Beliju.
    Atslēgvārdi: krievu kultūras “sudraba laikmets”, teosofija, antroposofija.
    Pētīt 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma kultūras un apziņas krīzi Eiropā nav iespējams, neņemot vērā ezotēriski gnostisko kustību ietekmi. Runājot par gadsimtu mijas parareliģiskajām formām, darbā CivilizatioA IA TrciAsitioA K. G. Jungs ir atzīmējis, ka vislielākā ietekme ir bijusi teosofijai un tās tuvākajam atzaram antroposofijai1. Savukārt Dž. Vebs, analizējot okultisko mācību nozīmi cilvēces ideju vēsturē, ir atzinis, ka ignorēt okultisma atdzimšanu 19. gs. nozīmē apiet svarīgu modernās intelektuālās domas attīstības posmu2. Teosofi un antroposofi organiski iekļāvās sava laikmeta jauno vērtību meklējumos, tālab neņemt vērā teosofijas un antroposofijas ietekmi 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma kultūrā būtu nepieļaujami.
    Nekur pasaulē teosofija nav iesakņojusies tik dziļi kā krievu kultūrā. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā krievu filosofi, rakstnieki, gleznotāji un komponisti rada teosofijā jaunus izteiksmes līdzekļus. Māksliniekus piesaistīja teosofiskās metaforas un simboli, kas palīdzēja pacelties pāri ierobežojošajām Kanta kategorijām: laikam, telpai, cēlonim. Neapšaubāmi, ka teosofijas ietekme mākslinieku garīgajā pasaulē jāskata diferencēti: vieni teosofijas idejas pārņēma bez jebkādas kritiskas pieejas; citi veica sava veida atlasi un tās pārstrādāja; daži mākslinieki bija lasījuši tikai pāris teosofisku rakstu, no kuriem aizguva kādu jēdzienu; citi jaunās idejas iepazina tikšanās vakaros3, nemaz nenojaušot, ka tās ir teosofijas idejas.
    Teosofijas ietekme krievu kultūras “sudraba laikmetā” visspilgtāk izpaudās Andreja Belija (īstajā vārdā Boriss Bugajevs) daiļradē. Mūsdienu lasītāji un pat literatūras vēsturnieki bieži vien neapzinās, cik lielā mērā A. Belija darbi ir piesātināti ar teosofijas idejām. Turpretim 19. un 20. gs. mijas lasītāji un literatūras kritiķi viņa darbos viegli saskatīja okultisma ietekmi, piemēram, kā klaji teosofisks bija “atmaskots” A. Belija romāns Audraba balodis, kurā lietotie jēdzieni, tēli un simboli (harmonija, teurģija, mūžība, sauciens, aicinājums, zirneklis, zirnekļa tīkls, cikls, ritenis, spirāle, taka, bezdibenis, cīņa starp gaismu un tumsu, skolotājs, brālība, slepenā biedrība) bija pārņemti no teosofijas.
    A. Belijs sāka interesēties par teosofiju jau 1896. gadā, un, kā liecina viņa raksti un autobiogrāfiskie materiāli, rakstnieks labi pārzināja H. Blavatskas, A. Bezantas, E. Šurē, Č. Līdbītera un R. Šteinera darbus. Iepazinies ar R. Šteinera idejām jau 1905. gadā, A. Belijs deva priekšroku nevis H. Blavatskas un A. Bezantas “neobudismam”, bet gan R. Šteinera iedibinātajam “kristīgajam” teosofijas atzaram – antroposofijai.
    A. Belija nepabeigtās triloģijas Austrumi vai Rietumi romāni Audraba balodis un Pēterburga ir saistījuši literatūras pētnieku uzmanību ar novatorisko valodu, tēlu sistēmu un struktūru, tomēr daži šo daiļdarbu aspekti ir palikuši neatklāti, jo nav ņemta vērā A. Belija aizraušanās ar teosofiju. Jāatzīmē, ka daudzi elementi, ko mūsdienu literatūras vēsturnieki dēvē par moderniem vai enigmātiskiem, īstenībā ir okultisma elementi.
    Romāna Pēterburga pamatā ir ideja, ka doma rada matēriju, respektīvi, gribas absolūtais spēks rada reālus objektus. Šī ideja nav A. Belija izgudrota – Teosofijas biedrības dibinātāja H. Blavatska rakstīja: “Kā Dievs rada, tā arī cilvēks var radīt.”4 Viens no A. Belija simbolisma stūrakmeņiem ir teurģija – rakstnieks spēj radīt tāpat kā Dievs: ar savām domām mākslinieks rada alternatīvo visumu. Romānā Pēterburga šo procesu A. Belijs dēvē par M03zoe<m mpcč. Varoņi “domājot” rada cits citu tieši tāpat, kā autors “domājot” rada savus varoņus. A. Belijs apraksta, kā ierēdnis Abļeuhovs ar savu prātu rada teroristu Dudkinu6. Romānā Pēterburga tēlotais ierēdnis Abļeuhovs nemaz neapzinās, kas notiek, jo viņa prātu ierobežo zinātniskais pozitīvisms: Abļeuhova noslieci uz pozitīvismu simbolizē dzeltenais nams (teosofiskajā simbolu sistēmā – tīrā prāta simbols).
    Teosofu skatījumā fiziskais eksistences līmenis ir tikai viens no daudzajiem eksistences līmeņiem, turklāt – viszemākais. Augstākie eksistences līmeņi – astrālais un mentālais līmenis – ir pieejami tikai īpaši attīstītiem cilvēkiem. Astrālais līmenis, ko teosofi dēvē par ceturto dimensiju, ir līdzīgs fiziskajam līmenim, jo astrālo pasauli veido fiziskās pasaules objektu astrālie dublikāti. R. Šteiners mācīja, ka viss, kas notiek fiziskajā pasaulē, atspoguļojas astrālajā pasaulē apgrieztā kārtībā. Šī ideja ir ietverta A. Belija romānā Pēterburga: skaitlis 1000 īstenībā ir 0001, uzvārds patiesībā ir jālasa no otra gala, tēvs ir dēls, bet dēls ir tēvs, arī notikumu vēsturiskā secība notiek apgrieztā kārtībā. A. Belija romānā tā nav tikai spēle, jo savas idejas teosofijas tēlos viņš ir izteicis apzināti.
    Astrālajā pasaulē domas gūst reālu formu. Turklāt fiziskā un astrālā pasaule ir savstarpēji saistītas: domas, kas astrālajā plānā eksistē patstāvīgi, ietekmē notikumu gaitu fiziskajā plānā. Astrāli iedvesmoti notikumi fiziskajā pasaulē var šķist nesaprotami, bet tiem ir sava loģika kosmiskajās norisēs, ja vien kāds prot lasīt pasaulē notiekošo kā mistisku tekstu. Teosofi un simbolisti apgalvoja, ka viņi to prot. Tādējādi A. Belija romānā Pēterburga ierēdnis Abļeuhovs ir domas forma, ko radījis romāna autora prāts, bet terorists Dudkins ir domas forma, ko radījis Abļeuhova prāts.
    Astrālā matērija ir kā migla, kā ēna, tā nemitīgi maina savu veidolu. Pievērsīsim uzmanību Pēterburgas aprakstam A. Belija romānā: pilsētas miglā te parādās, te pazūd ēnas. A. Bezanta savā darbā MaA and His Bodies (Cilvēks un viņa ķermeņi) ir aprakstījusi astrālo pasauli, kas nemitīgi maina veidolu. Zīmīgi, ka viens no A. Belija romāna varoņiem lasa šo grāmatu. Tas ļauj izprast, kāpēc romānā Pēterburga vienus tēlus nemitīgi nomaina citi tēli: tās ir astrālas būtnes, ko nemitīgi pārveido fiziskajā eksistences līmenī pastāvošā 1905. gada ārkārtīgi aktīvā doma.
    Daudzi negaidīti un pārsteidzoši romāna Pēterburga elementi kļūst saprotami, ņemot vērā teosofijas kontekstu. A. Belijs vēstī, ka Pēteris Lielais būvēja pilsētu purvā. Pēterburgas celtniecību noteica cara gribas intensitāte, turklāt tika radītas divas pilsētas vienlaikus: viena fiziskajā līmenī, otra – astrālajā līmenī. Turklāt šī astrālā galvaspilsēta ir tēlota reālāka nekā fiziskajā eksistences plānā pastāvošā Pēterburga. Astrālajā līmenī Pēterburgu apdzīvo dīvainas un bīstamas domu formas, tās ir revolucionāras un vardarbīgas idejas.
    A. Belija skatījumā 1905. gada revolūcija ir pagrieziena punkts krievu inteliģences apziņā. Fiziskajā eksistences līmenī 1905. gada notikumus paātrināja visi tie negatīvie spēki, kas Krievijas vēstures gaitā ir atspoguļojušies astrālajā līmenī. Saskaņā ar teosofijas mācību 1905. gada notikumi izriet no nenovēršamās kosmiskās loģikas. Revolūcija ir krievu tautas kopīgās negatīvās karmas izpausme. Krievu tautai ir jāizdzīvo šī karma, tikai tad tā spēs veikt savu misiju – glābt Rietumu pasauli.
    H. Blavatskas teosofiju un R. Šteinera antroposofiju, ko var dēvēt par pseido-intelektuālismu, pseidofilosofiju vai pseidoreliģiju, nespēja remdēt cilvēka -Patiesības meklētāja slāpes, bet dažas radošas personības, piemēram, N. Rērihs, K. Baļmonts, M. Šabašņikova-Vološina, M. Vološins, A. Turgeņeva un A. Belijs, rada teosofijā atbildes uz visiem saviem jautājumiem. Šiem māksliniekiem teosofija kalpoja kā radošais impulss, kas bagātināja viņu daiļradi.
    Lai arī teosofija nav piedāvājusi neko jaunu, izmantojot dažādu filosofiju lauskas, tā ir spējusi ietekmēt mūslaiku kultūras mozaīku. Latviešu kultūrā teosofijas ietekme skaidri saskatāma nedaudz vēlākā laika posmā (Raiņa nākotnes cilvēka ideja, A. Brigaderes uzsvērtā sievietes loma pasaules vēsturē, R. Rudzīša slavinātais kultūras kults). Tomēr nevaram noliegt, ka teosofijas idejas ir sasniegušas latviešu kultūras darbiniekus arī 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā7. To apliecina latviešu rakstnieku sakari ar krievu “sudraba laikmeta” literātiem. Tā kā teosofijas ietekme visspilgtāk ir izpaudusies A. Belija daiļradē, īpaši zīmīgi šķiet krievu simbolista kontakti ar latviešu rakstniekiem. Turklāt tie bija gan tieši kontakti (piemēram, Pēterburgas simbolistu aprindās ar A. Beliju iepazinās V. Eglītis un K. Jēkabsons; kad A. Belijs bija Rīgā pa ceļam uz Vāciju, ar viņu iepazinās A. Kurcijs), gan netieši kotakti: L. Sproģes un V. Vāveres pētījumā8 ir norādīts, ka K. Krūza ir lasījis A. Belija romānu Pēterburga, J. Jansons (Brauns) ir pārmetis latviešu dzejniekiem, ka tie pieņem “Andreja Belija naidu pret pūli”, J. Sudrabkalns A. Beliju ir pieskaitījis krievu dzejnieku “zvaigžņājam”.
    A. Belijs kļuva pazīstams latviešu lasītājiem 1906. gadā ar dzejoļa Āpecmanmu (Cietumnieki) tulkojumu9. Latviešu autori savās literatūrkritiskajās apcerēs izklāstīja un interpretēja krievu simbolistu teorijas, un Dzelmē bija publicēts V. Eglīša tulkotais A. Belija apcerējums Formas princips estētikā.
    R. Egle bija iecerējis uzrakstīt pētījumu par simboliskās domas attīstību Krievijā no 1894. līdz 1914. gadam. Šķiet, ka “Belijs pustrakais”10, kā viņu ir raksturojis V. Eglītis vienā no saviem dzejoļiem, ir atstājis spēcīgu iespaidu uz R. Egli, jo no visiem krievu “sudraba laikmeta” rakstniekiem viņš visvairāk ir pievērsies tieši A. Belijam. Dzīvojot Petrogradā, R. Egle ir klausījies lekcijas Petrogradas Universitātē un Mākslas institūta Literatūras fakultātē, kur A. Belijs ir runājis par poētiku. R. Egles bibliotēkā ir bijusi A. Belija poēma par skaņu Glossalolija.
    Jāpiebilst, ka teosofiskajā domāšanas sistēmā liela loma ir ierādīta vārdam un skaņai. A. Belija izpratnē skaņa pārtop vārdā, kas rada pasauli. Romānā Pēterburga ir ietverts “okultais alfabēts” – Visuma primārās skaņas, kas ir iešifrētas varoņa horoskopā.
    Savukārt A. Austriņš, kas nemaz nepūlējās “pietuvoties tālaika krievu modernisma elitei”11, no visiem latviešu rakstniekiem visplašāk ir attēlojis Pēterburgu un (ļoti zīmīgi!) ir izmantojis purva simbolu. A. Belija romānā Pēterburga Pēteris Lielais būvēja pilsētu purvā, t. i., noteicošā bija viņa griba, šī iemesla dēļ Pēterburga A. Belija romānā ir Krievijas astrālais centrs. Romānā ir izteikts pareģojums, ka Pēterburga noslīks purvā (tas ir apgriezts process celtniecībai). Tā kā Pēterburgas tēls A. Austriņa daiļradē ir daudzslāņains, tas paver nopietnu pētījumu iespējas12.
    Cik lielā mērā latviešu rakstniekus ir ietekmējis A. Belijs un kā caur viņa darbiem latviešu lasītājs ir saskāries ar teosofijas un antroposofijas idejām – to tēlaini raksturo A. Baltpurviņa stāsts Austra (1905). Izlasījusi A. Belija Aimfonijas, stāsta varone atrisina savas mīlestības problēmas, jo grāmatas iespaidā spēj visu vērtēt no citas dimensijas. Austra iepazīstas ar ideju par dzīvi pēc nāves, respektīvi, ar reinkarnācijas ideju, un mierina sevi, “ka viss atkārtojas. Ka viss vēl nav pazaudēts”.
    Ja par teosofijas ietekmi ASV un Rietumeiropas kultūras dzīvē ir uzrakstīti daudzi apcerējumi, tad par teosofijas ietekmi Austrumeiropā pētījumu tikpat kā nav. Tas nebūtu pārspīlējums apgalvot, ka 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma kultūras procesus nav iespējams izprast, nezinot, kas ir teosofija. Iepazīties ar teosofijas un antroposofijas doktrīnu būtu svarīgi, arī pētot gadsimtu mijas literatūru. Apcerot straujās sociālās un intelektuālās pārmaiņas, kas norisinājās 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, jāapzinās -tā nav nejaušība, ka abstraktā māksla un modernisma literatūra radās tieši tajā laikā, kad savas slavas virsotnes bija sasniegusi teosofija.

    ATSAUCES

    Cf. Jung, C. G. (1970). Collected Works. Vol. 10. Princeton: Princeton University Press, 82. Cf. Webb, J. (1974). The Occult Underground. La Salle, IL: Open Court Publishing Company.
    Daudzi rakstnieki un mākslinieki (it īpaši krievu simbolisti) saskārās ar teosofiju V. Ivanova “Tornī” (“Bašņa”), M. Morozovas ekskluzīvajos intelektuālajos tikšanās vakaros, reliģiski filosofisko biedrību sapulcēs, lekcijās un salonos.
    Blavatsky, H. (1877). Isis Unveiled. Vol. 1. New York: J. W. Bouton. P. 62. (Autores tulkojums.)
    EejibiB A. (1990). Cominenua. T. 1. MocKBa: XygoKcecTBeHHaa jiHTepaTypa. C. 42. Ibid., c. 42.
    1902. gadā V. Eglītis ir darbojies kņazienes M. K. Teniševas mākslas centrā Talaškino. Iespējams, ka viņš ir ticies ar jauna teosofijas atzara – Agni jogas jeb Dzīvās ētikas mācības dibinātāju N. Rērihu, kas 1902. gadā piedalījās “Map HCKyccTBa” rīkotajā izstādē un bija iesaistījies Talaškino mākslinieku grupā.

    8 Sproģe, L., Vāvere, V. (2002). Latviešu modernisma aizsākumi un krievu literatūras “sudraba laikmets”. Rīga: Zinātne. 85., 118., 121. lpp.
    9 Ibid., 22. lpp.
    10 Citēts: Ibid., 80. lpp.
    11 Ibid. 182., lpp.
    12 Ļoti zīmīgs ir V. Eglīša dzejā sastopamais labirinta simbols, ko plaši ir lietojis arī A. Belijs.
    13 Citēts: Sproģe, L., Vāvere, V. (2002). Latviešu modernisma aizsākumi un krievu literatūras
    “sudraba laikmets”. Rīga: Zinātne. 143. lpp.

    LITERATŪRA
    1. Blavatsky, H. (1877). Isis Unveiled. Vol. 1. New York: J. W. Bouton.
    2. Besant, A. (1896). Man andHis Bodies. London: Theosophical Publishing Society.
    3. Carlson, M. (1993). No Religion Higher than Truth. A History of the Theosophical Movement in Russia. Princeton: PUP.
    4. Copleston, F. C. (1988). Russian Religious Philosophy. Notre Dame: Search Press.
    5. Guēnon, R. (1965). La Theosophisme. Paris: Ed. Traditionelles.
    6. Jung, C. G. (1970). Collected Works. Vol. 10. Princeton: Princeton University Press.
    7. Sproģe, L., Vāvere, V. (2002). Latviešu modernisma aizsākumi un krievu literatūras “sudraba laikmets”. Rīga: Zinātne.
    8. Stašulāne, A. (2001). Okultisms un literatūra: spiritisma un teosofijas ietekme 19. un 20. gs. mijā. Grām.: Literatūra un kultūra: process, mijiedarbība, problēmas. Daugavpils: Saule, 2001. 157.-168. lpp.
    9. Webb, J. (1974). The Occult Underground. La Salle, IL: Open Court Publishing Company.
    10. EejibiB A. (1990). Conunenun. T. 1. MocKBa: XygoKcecTBeHHaa jiHTepaTypa, 8-292 cTp.

  • “Sargieties no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.”

    “No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem?”

    Redziet, šeit arī pamācība, ka vērtību mēs redzam no augļiem.
    PSRS konstitūcijā nebija nekas par vardarbību, bet vadītāji, kas bija aimiglojuši tautām acis, pielietoja savas metodes, kas nav ar mum, tie ir pret mums.
    Dabā, sevišķi skaisti augi, kurus mēs apjūsmojam mēdz būt arī ļoti indīgi. Mazs bērns nesaprot reizēm aizliegumu, kāpēc nepamēģināt?
    Pieaugušā uzdevums jebkuriem līdzekļiem atturēt to darīt. Cilvēkiem ir pieredze.
    Vācu tauta bija sajūsmā par savu vadoni un sajūsmas brīdī viņi neklausītos, ka kāds viņus brīdinātu.
    Tas tumsas velns nebūt nav tik melns, kā viņu zīmē. Galu galā Lūcifers, kritušais eņģeļis bija – gaismas eņģelis, bet ļaunums ko šī gaisma izstaroja deva ciešanas.

  • Ivo, wikipediā ir rakstīts par saikni H.Rērihs tulkojusi Blavatskas darbus. Turklāt abas apgalvo, ka no vieniem gariem – mahatmām, saņēmušas informāciju saviem darbiem “Slepenai Doktorīnai” un “Agni Jogai” jeb “Dzīvai ētikai”.
    Pagooglē Blavatska + masoni, domā es būtu, kaut ko izteicis, ja pats nebūtu to pētījis, informācijas daudz tikai jālieto attiecīgie atslēgas vārdi.
    Tāpat arī iepriekš jau biju devis linkus par to, ka New Age pamatā ir teosofijas biedrības ieliktās idejas. Pagūglē. :)
    Un vēl, Ivo, tu sparīgi esi vērsies pret baznīcu un reliģiju kā tādu, bet varbūt pienācis laiks ne tikai klausīties tajos, kas aprej baznīcu, bet arī baznīcas apoloģētiku. Respektīvi kā taisnprātīgam vīram klausīties abu pušu viedokļos nevis spriest tikai no vienas puses. Viens no lielākajiem Rērihu biedrības ienaidniekiem ir diakons Andrejs Kuraevs, pret kuru Rērihu biedrības pārstāvi caur krūmiem un ar aplinkiem uzbrūk, kamēr viņs atbild un pozicionē sevi skaidri un gaiši:
    http://www.predanie.ru/mp3/Lekcii_diakona_Andreja_Kuraeva/
    Te var iepazīties ar viņa lekcijām, starp kurām ir arī par Rērihiem un viņu mācībām pozicionētām pret pareizticīgo baznīcu un Bībelisko pasaulskatījumu. Lekcijas zem vārdiem: Инквизиция: За и Против – te paklausies arī ko baznīcas pārstāvis saka par raganu medībām. Ineteresanti, cik ļoti baznīcas ienaidnieki bāž acīs raganu medības, par raganām, kas reāli ir un joprojām čakarē sabiedrības dzīvi, tikai zem savādākiem nosaukumiem, bet aizmirst cik daudz tika vajāti kristieši. Redz baznīca nepiemin citu grēkus visu laiku, bet viņai gan piemet, bet tā ir viena no sātana īpašībām – spiest uz cita vainas sajūtu, kaut tas sen to būtu atzinis un izpratis.
    Nu un par Blavatsku un Rērihiem lekcijas: Рерихи, Переселение душ , Христианство и кармическая философия, Карма, Зaкoн кapмы.
    Blavatska savos darbos atklāti slavē sātana(ex-luciferu) un nostāda ar ienaidnieku kristīgo baznīcu.
    http://rusvera.mrezha.ru/491/7.htm
    Te par fašismu un okultiskajām saknēm un saiknēm ar Blavatsku.
    Vēl viens aspekts ko kopējā vēstures pētniecībā iesaku saņemties papētīt bik reliģijas vēsturi un tās cīņu ar okultismu, kas vairāk izskaidro arī kas ir kas. Jo politika un ekonomika ir mazas apakškategorijas no lielās garīgās kaujas puses.
    Respektīvi, ienākot veikalā Tev ar glaimiem apkalpos, bet neteiks, ka “mums vaig tavu naudu”, tāpat arī garīgajā jomā baznīcas ienaidnieki nepostulēs “mums vajag tavu dvēseli”.
    Tās pašas ideoloģijas ir vecie labie elki, tikai ar jauniem nereliģiskiem terminiem, jo pēc humānisma un renesanses laikmeta cilvēki par kritēriju pieņēma prātu nevis sirdi, tādā veidā arī izveidojot lielo nošķiršanu par pasaules vērtējuma pēc prāta un pēc sirds.

  • Cilvēks vienmēr centies izzināt sevi un pasauli. To nevar noliegt un mēģināt aizliegt.Dievs neliedz cilvēkam izzināt redzamo pasauli, bet cilvēks neizzinot pilnībā redzamo, cenšas komunicēt ar mistisko – neredzamo. Tieši par to Dievs brīdina izsargāties no okultisma, komunikācija ar garu pasauli, kura ir tikpat reāla kā redzamā un aptaustāmā.
    Mēs arī esam daļa no neredzamā, tikai ieslēgti laika un telpas robežās.
    Cik tālu drīkst iet cilvēks? Tālu, tikai tam pastāv savi ierobežojumi, stop, tālāk nedrīkst! Ar to brīdi, kad cilvēks sevi ieceļ dieva kārtā, robeža tiek pārkāpta. Cilvēkam ir tikai līdzība ar Dievu, bet līdzība taču nenozimē, ka esam kādam līdzīgi mēs kļūstam par to pašu.
    Dievs no cilvēka neko neapslēpj. Noteiktā laikā un vietā cilvēks saņem visu nepieciešamo, lai nenodarītu sev pāri.

  • Ivo, es jau Tevi savulaik draudzīgi brīdināju neaizrauties ar tiem Latvijas masoniem-ākstiem. Viņi savā purvā ievelk klusi, pakāpeniski, ar smaidu, bez jūtama spiediena vai spaidiem.
    Tu taču pats redzi, ka no viņiem neienāk nekāds ieguldījums, tikai aicinājumi ziedot viņiem naudu. Vai no tā masonu bara, kas pulcējas tajās greznajās telpās, ir ienācis kaut viens materiāls Tautas Forumam? No tautas interešu viedokļa viņi ir smaidošas nulles – ūdeņu duļķotāji un jaunu cilvēku ideoloģiski pavedinātāji. jau Tavs sākotnējais kompanjons TF projektā viņu iespaidā ir aizgājis garīgo miroņu ceļu. Ļoti negribētos, lai arī tu viņam sekotu.
    Ja Tu tomēr tur aiziesi, tad mēs būsim liecinieki tam, kā masoni pārņem informācijas līdzekļus…
    Viņi ir kontroles maniaki, tīklu izlicēji, sociopātiski atkritumi, kas grib sev līdzi ellē ievilkt visu cilvēci.

  • Par blavatsku
    Pats nēesmu lasījis viņas darbus. Internetā ir informācija ka viņas uzskati bija sātaniski (tas tieši nenozīmē ka ļoti ļauni), bet – tieši uz viņas teosofijas pamata attīstās NEW AGE doktrīna, kura pēc citu domām arī tiek gatavota kā jaunā vispasaules reliģija.
    Blavatskas sekotāja Alice Bailey 1920 gadā dibināja Lucifer trust kompāniju. Šobrīd nosaukums ir mainīts uz Lucis trust – šī kompānija ir liels ANO sadarbības partneris (lielākais) izdevniecības jomā. Šo kompāniju sponsorē rokerfeler, pasaules banka u.c. interesantas personas un organizācijas.
    Alice bailija neslēpjot uzskaīja ka dievs ir nevis dievs bet velns. Kompānijas logo arī ir ļoti interesants tiem kas orientējās simbolikā.
    Tomēr es nēesmu pats savām acīm lasījis viņas darbus

  • Es negribu kautkādā veidā būt saistīts ne ar vienu forumu, kuru organizējis masons.
    Tāpēc ivo ja tas notiek tad uzreiz droši paziņo par to

  • Jāni, kurš bija Ivo sākotnējais kompanjons TF projektā, kurš masonu iespaidā ir aizgājis garīgo miroņu ceļu?

  • Pravieti, atvaino, bet es neteicu, ka Ivo būtu masons. Viņš tikai pats savulaik informēja, ka šad tad aiziet uz sapulcēm Rīgā (LU), kurās piedalās Latvijas masoni.
    Kaut kādā veidā ar šiem Latvijas masoniem saistīta arī Čakstes biedrība (Čakste pats bija masons), kurai TF daži sludinājumi un aicinājumi ziedot naudu. Viņi izdeva to čakstes grāmatu.
    To sākotnējā TF kompanjona vārdu es diemžēl vairs neatceros. Ivo pateiks. Viņš sākumā bija šausmīgi aizrāvies ar konspirācijas teorijām, tad iestājās tajā Čakstes biedrībā un sāka TF likt destruktīvus komentārus. Taču nu jau ilgu laiku neesmu viņu manījis.
    Es lūdzu tajās masonu runās neiekarst un ar tām neaizrauties, jo tas jebkurā gadījumā būs šķeļoši un destruktīvi. Neatdosim šiem slepenajiem shēmotājiem savu enerģiju! Viņi to vien gaida. :)

  • Svarīgi nedot vispār masonu bīstamam grupējumam nekādu informāciju gan par sevi gan par citiem, piem., ka ir tādas domubiedru grupas, kas strādā Latvijas sabiedrības labā gan dažādu alternatīvu tehnoloģiju izstrādē utt.…
    Masoniem jau tikai to vajag kā ievākt ziņas par šādām cilvēku grupām un saskaldīt tās jo viņu interesēs ir lai neveidotos vienots domājošs spēks – vienota tautas daļa kas pieprasītu, normālu valsts pārvaldi, kura veidotu pavisam savādāku valsts politiku, neizdevīgu masoniem.

    Masoni piesaista dažādus cilvēkus no dažādām struktūrām tā pakļaujot šo struktūru sev..
    Lūk kā tauta tiek krāpta.

  • Latvijas nodevēji Atmodas laikā un tagad.

    Fragments no Gundara Valdmaņa grāmatas “Starp dzirnakmeņiem”

    HADSONA INSTITŪTS NOSPRAUŽ REFORMAS LATVIJAI

    “Runājot ar Kanādas valdību, uzzinājām, ka Baltijas valstu attīstības plānu gatavo arī Hadsona institūts ASV. Savu plānu viņi nosauca par Maršala plānu Baltijai. Šai sakarā bija nolemts sasaukt īpašu trīs dienu semināru, uz kuru ielūgt Baltijas valstu vadītājus. Drīz vien mani sazvanīja šā projekta vadītājs Ričards Džūdijs. Viņš īsi informēja par savu nodomu un interesējās par iespējām savākt ziedotāju līdzekļus šā semināra finansēšanai. Viņu pašu rīcībā bija kāds pusmiljons dolāru.

    Džūdijs Toronto ieradās divas reizes. Es viņu iepazīstināju ar Stratēģiskās darba grupas darbu, iedevu Lamberga un Meierovica vadītās stratēģiskās darba grupas sarakstu un informēju arī par citām līdzekļu vākšanas iespējām. Biju pārsteigts, cik maz vērības Džūdijs veltīja mūsu darbam, viņu interesēja tikai nauda. Kad tuvojās semināra noteiktais datums, es piezvanīju Džūdijam. Viņš mani uz semināru oficiāli neielūdza, lai gan teica, ka varu braukt, un viņš man rezervēs naktsmājas. Tā kā Aristīds Lambergs bija mani iecēlis arī par Godmaņa padomnieku un mani Ķīnas projekti uz to laiku bija pabeigti, nolēmu braukt, lai izmantotu katru iespēju mūsu darba grupas mērķu veicināšanai. Bobs Flemings man ieteica seminārā iepazīties tuvāk ar Bruno Rubesu, kas bija pazīstams kā Wolkswagen pārstāvis Dienvidamerikā. Sapratu, ka Rubess varētu būt mans domubiedrs un sabiedrotais.

    Pirmajā semināra dienā tika lasītas lekcijas. Pārsvarā to darīja Ungārijas opozīcijas pārstāvji, savās lekcijās sludinādami, ka līdz ar reformām Baltijas valstīs sāksies liela saimnieciska krīze un krahs. Ik gadu ekonomiskās aktivitātes apjoms samazināsies par apmēram 30 %, tāpēc valdībām būs jādomā, kā nezaudēt vēlētāju uzticību un uzturēt tautā cerību. Viņi ieteica, ka nav jārunā, cik darbavietas zaudētas un cik uzņēmumu likvidēts, bet gan jāstāsta, cik reģistrēts jaunu firmu, cik daudz ielās ārzemju automašīnu, cik pilni ir patēriņa preču veikali, par bezdarbniekiem jāmin tikai oficiāli reģistrētie skaitļi u.tml. Tika sniegts ap 30 ieteikumu, kādas puspatiesības un melus jāstāsta tautai, lai tā, nezaudējot ticību valdībai, pārdzīvotu saimniecisko sabrukumu. Es nevarēju saprast, kāpēc viņi pareģo krīzi un māca valdībām melot.

    Latviju seminārā pārstāvēja Ivars Godmanis, Uldis Osis, I. Batarāga, Vita Tērauda, Māris Gailis un kāds ducis padomnieku – gan no Latvijas, gan Rietumu valstīm. Godmanis semināra laikā izrādīja vislielāko aktivitāti. Viņu bija pārņēmusi doma, ka Latvijai vispiemērotākais būtu zviedru sociālisma modelis. Pēc pirmās dienas lekcijām Godmanis sasauca savus padomniekus uz apspriedi, ierados arī es. Arī apspriedē turpinājās pesimistiskās runas par nenovēršamo sabrukumu. Es lūdzu vārdu un teicu, ka nesaprotu, par ko viņi runā, kāpēc mums jānoskaņojas uz saimniecisku sabrukumu. Lai arī ko runātu šie cilvēki, latvieši visos laikos un visās vietās bijuši turīga un centīga tauta. Pašlaik Latvija ir pilna ar aktīviem, kas nav apgrūtināti ar parādiem. Pat bagātās valstis ir iestigušas lielos parādos, bet mēs esam ar brīvām rokām. Tautai ir dota vienreizēja iespēja ar hipotekāriem aizņēmumiem šos aktīvus pilnveidot un izmantot vēl nepieredzētam uzplaukumam. Dievs mūsu zemi ir apdāvinājis ar lielām bagātībām: mežiem, stratēģiskām ostām, auglīgu zemi, brīnišķīgu klimatu un čaklu tautu, atliek tikai ķerties pie darba. Šķita, ka pie galda daļa cilvēku sāka manā runā ar interesi klausīties, bet pēkšņi ar pilnīgi neiederīgu repliku mani pārtrauca Bruno Rubess:

    – Jā, arī Alfreda Valdmaņa reformas Ņūfaundlendā beidzās bēdīgi – ar skandālu.

    Es nezināju, kā uz šo Rubesa iejaukšanos reaģēt, jo pēc iepriekšējās informācijas biju gaidījis viņa izpratni un atbalstu. Aizsūtīju Rubesam zīmīti, ierosinot pēc apspriedes pie kafijas tases rast sapratni un saskaņot viedokļus. Rubess atbildēja, ka jūtoties noguris, tāpēc runāt ar mani nevarēs. Labi, es viņam piezvanīju pusseptiņos no rīta un uzlūdzu uz kopējām brokastīm. Viņš atbildēja, ka ir jau paēdis un sarunai viņam nav laika. Pēc brīža ievēroju Rubesu ļoti priecīgā noskaņojumā dalot Latvijas delegātiem kopijas no ar zīmuli steigā aprakstīta papīra, uz kura bija ieskicēta sertifikātu koncepcija. Tajā bija mācīts: ja par visām Latvijā radītajām vērtībām izdala sertifikātus, tos palaiž brīvajā tirgū un manipulē, dažu mēnešu laikā iespējams sabiedrību noslāņot bagātajos un nabagos. Pats viņš priecīgi stāstīja, ka līdzīgi pēc II pasaules kara Rietumeiropā bagātie esot atdalīti no nabagiem. Man tāda ideja bija pilnīgi sveša un nepieņemama, tāpēc sapratu, ka man ar Rubesu nekad nebūs pa ceļam. Vēlāk izrādījās, ka Bruno Rubess ir Latvijas Bankas padomē un viens no Kluba 21 dibinātājiem, no kā vēlāk radās bēdīgi slavenais Latvijas ceļš un citas varas partijas. Lai cik murgaina bija Rubesa koncepcija par sertifikātiem, Latvijā tā tika īstenota pilnībā.

    Semināra otrajā vakarā Latvijas delegācija tikās ar trimdas pārstāvjiem Cincinati latviešu centrā.
    Pēdējās dienas pusdienu laikā Baltijas valsts vadītāji tikās ar amerikāņu biznesmeņiem. Semināra pēdējā dienā amerikāņi paziņoja, ka katrai Baltijas valstij reformu veicināšanai tiks piešķirti 10 miljoni dolāru. Es lūdzu vārdu un paziņoju, ka tas ir apvainojums manai tautai, jo, pēc tās dienas avīžu virsrakstiem, Izraēlai dzīvojamo māju celtniecībai Gazas sektorā vien ir piešķirti 20 miljardi dolāru. Mēs, baltieši, taču neesam vainīgi par Otro pasaules karu un tā sekām. Daži manai uzrunai aplaudēja, bet citi smīkņāja vai bija sašutuši. Sēdes vadītājs pārtrauca sēdi. Iedams ārā no zāles, satiku ASV vēstnieku Latvijā Intu Siliņu un vaicāju, vai neesmu kaitējis viņa pozīcijām. Viņš atbildēja, ka viss, ko teicu, protams, ir patiesība, bet kāpēc es to teicis tik emocionāli?

    Mana pozīcija Hadsona institūta seminārā nepalika bez sekām. Toronto tika sasaukta firmas sanāksme. Tur izskanēja doma, ka attīstība Austrumeiropā vēl nav sākusies, tāpēc mūsu firma tur vēl neiesaistīsies, bet Ķīnā visu esmu jau paveicis, tāpēc mani pakalpojumi firmai vairs neesot vajadzīgi. Tā es tiku atlaists no diezgan interesanta un izdevīga darba, kur tika apmaksāti visi mani izdevumi un es varēju brīvi pārvietoties no kontinenta uz kontinentu, neaizmirstot arī Latviju. Pēkšņi tas viss sabruka. Man bija jāiet neatkarīgs ceļš, saprotot, ka pilnīgi zaudēšu trimdas organizāciju vadības atbalstu, jo tie atbalstīs formālo ASV viedokli. Pēc veiksmīgā Ķīnas darījuma man naudas vēl ilgi netrūks un pēc vajadzības ar jaunveidotiem sakariem Latvijā es taču spēšu attīstīt rentablus projektus. Lidija bija komandā, un es ticēju nākotnei, Latvijai un sev.”

    Gundars Valdmanis „Starp dzirnakmeņiem”

    ________________________________________

  • Vēl būtisks, kāda nezināma autora komentārs, ko atradu pie šīs grāmatas fragmenta internetā:

    “V.E.: Angliski droši vien rakstās – Judy vai līdzīgi; uzvārda sakne ir «jūd»; interesanti, kā apstāv ar tautību?

    V.E.: Kā redzams no Vikipēdijas datiem, Hadsona institūta dibinātājs ir Hermanis Kāns (tipisks ebreju uzvārds). Ja paskatās Internetā šī institūta «ekspertu» sarakstus, tad redzams, ka arī tur lielākā daļa tāpat ir žīdi.
    «Hadsona institūts» tātad ir tipiska žīdu institūcija, paredzēta, lai projektētu dažādas lietas žīdiem vēlamā virzienā.
    Kā stāsta Valdmanis, viņi paši, pēc savas iniciatīvas, neviena neaicināti, piedāvājās «sasaukt semināru» priekš Baltijas valstu vadītājiem un tos «apmācīt». Kādas tautības ir Bruno Rubess?

    Uzmanību, lasītāj! Šī ir pati centrālā un vissvarīgākā vieta visā Valdmaņa grāmatā! Iegaumējiet labi un atcerieties uz visu mūžu: Latvijas ekonomiskās reformas projektēja žīdi! No paša sākuma viņi «pareģoja» (projektēja) ekonomisku sabrukumu, plānoja sašķelt latviešus bagātajos un nabagajos, apmācīja latviešu eliti melot, krāpt un mānīt tautu.”
    ________________________________________

  • Nu jā, parasti masonu tīklos ieķeras patmīlīgi, iedomīgi cilvēki (narcisisti). Viņiem kāds masons paglaimo (pastāsta, ka viņā iemājojis pats dievs) ielūdz uz visādām pasēdēšanām un, kad kadrs sagatavots, dod viņam piedāvājumu iniciēties. Un tad nu tas iniciētais kādu laiku spēlē masonus, pats īsti neizpratis, kur viņš iesaistījies un kādi ir augstāko vadoņu mērķi un nodomi. Viņš pat nejūt, pa kuru laiku jau tiek arvien vairāk izmantots kā ierocis. ja arī apjēdz, tad tas parasti jau par vēlu, jo dots zvērests, sagatavots kompramāts utt.
    Starp citu, Juris Putriņš arī man piedāvāja stāties tajā čakstes biedrībā. Es gan tūliņ pieklājīgi atteicu. Teicu, ka man tādas pseidoakadēmiskas biedrības garlaiko, nevaru ciest sēdēšanu sapulcēs utt. Starp citu, es nemaz nemeloju. Tā arī ir. :)

  • Paldies par to Valdmaņa grāmatas fragmentu!
    Lai gan to grāmatu pats esmu sarakstījis pēc Valdmaņa stāstītā, tomēr bija ļoti interesanti palasīt, jo daudz kas pa šiem gadiem bija aizmirsies. Tas mani ierosina vēlreiz izlasīt visu grāmatu. :)

  • Ļaunums nav piedēvējams kādai konkrētai tautai. Ļaunumam piemīt indivīda rakstura pataloģijas, sociālo attiecību pataloģija un cilvēku ciešanas, kuras izraisa dabas spēki pār kuriem cilvēkiem nav varas.
    Cilvēku brīvās gribas izvēles iespēju dēļ individuālais ļaunums kā novirze no normas vienmēr ir pastāvējis.
    Indivīda ļaunums vai morālais tāpat kā dabiskajam ļaunumam nav vēstures, jo tie pastāvēja, pastāv un pastāvēs. Vairākums cilvēku tomēr orientēti ir uz labo un ir noturīgi pret ļaunuma iedarbību uz viņiem. To nosaka altruisma un egoisma komponentu līdzsvars psihē.
    Atkarībā no vērtīborientācijas un vardarbības, kuru cilvēks piedzīvo, jo sevišķi bērnībā izjauc altruisma un egoisma komponentu līdzsvaru. Tā rezultātā veidosies divas morāles formas – tirāna un verga.
    Starp sociālo un individuālo ļaunumu pastāv savstarpēja ģenerācija Līdz ar to nav iespējams apkarot sociālo ļaunumu. Sociālo ļaunumu var iznīdēt ar morālā ļaunuma slāpēšanu. Nav iespējams ļauno izdzīt ar ļauno. Par to liecināja arī Kristus. Ja tiek pielietoti ļaunuma instrumenti pret ļauno, dzimst ļaunums.
    Šodienas apstākļos sevišķi, kad nonicinātas ģimeniskās audzināšanas vērtības un tās aizstāj datoragresivitāte, vardarbība, rodas ļaunums. Itkā mājās miers kamēr bērns nodarbojas savā prātā ar ļaunuma aukli, tiek ieprogrammēts ļaunums un miers mājās būs tikai uz mēramu laiku.
    Lai labotu sistēmas sajaukumu, kuru ienesis sociālais ļaunums mums jāatgriežas pie morālām vērtībām. Jāapslāpē indivīda morālais ļaunums. Diemžēl valsts taisni pretēji tendēta vērsties pret sociālo ļaunumu ar tādu pašu sociālo ļaunumu tikai citātādākā formā.
    Satversmē vajadzētu ierakstīt, ka cilvēks ir augstākā vērtība, kuru aizsargā valsts no tā piedzimšanas līdz iestājas nāve. Līdz ar to nebūtu iespējams veidot likumus, kuri garīgi un fiziski pazemo indivīdu. Ja kļūdos labojiet.

  • Egil, te ļoti konkrēti un īsi par ebrejiem ->

    http://www.youtube.com/watch?v=hsIFPYuLNWM

  • Egil,
    ļaunuma nav.
    Kas vienā pasaules malā labs, tas otrā ļauns.
    Toties ir cilvēkiem un sabiedrībai kaitīgas, nedeīgas lietas, darbības, kuras rada problēmas.
    ——
    Par valsti.
    Valsts pat cietumā nevar apturēt narkotiku lietošanu. Tas nozīmē, ka, ja visa valsts būtu cietums, narkotikas tiktu lietotas. Tas nozīmē, ka likumi ir greiza metode, paņēmiens, kā vadīt civilizāciju.
    ——
    Noderīgāka metode, paņēmiens civilizācijas, sabiedrības virzībai par likumiem ir Risinājumi – gan sociāli, gan tehniski.
    ======
    Kā jau pats minēji – cilvēka rīcību, uzvedību nosaka tas, kādai iedarbībai ir pakļauts cilvēks dzīves laikā, tai skaitā bērnībā. Tātad bērni un cilvēki ir “jāpakļauj” noteiktai iedarbībai, lai to uzvedība un rīcība būtu radoša, saprātīga un noderīga sabiedrībai.

  • Par to ka tiek veidotas cilvēcei dažādas ticības->

    http://rutube.ru/tracks/2184801.html?v=fec3b53b48689ae95bccbb0eafeba2b7

  • Viss ir labs ne viss man der! Ļaunums ir, jo morālais ļaunums, indivīdā pastāv no pašiem pirmsākumiem. Iedzimtais grēks. Tāpat kā vēža šūnas ir katram. Tikai kurā brīdī tās aktivizējas, tam vajadzīgs kairinājums.
    “Turpretim virseņģelis Miķelis, kad viņam bija Mozus miesas dēļ vārdu cīņa ar velnu, neiedrošinājās par viņu izteikt zaimu spriedumu, bet tikai sacīja: Tas Kungs lai tevi soda.” (Jūdas vēst.1:9)

  • Nodefinē ļaunumu Egīl :)
    Nevari?
    Tas nekas :)

  • Hollacs sniedz šādu iedzimtā grēka definīciju:

    “Iedzimtais grēks ir cilvēka dabas pilnīga samaitātība, kura līdz ar mūsu pirmo vecāku grēkā krišanu zaudēja savu sākotnējo taisnību un ir tiecas vienīgi uz ļauno.”

    Konkordijas formula pasludina: “Iedzimtais grēks nav neliela, bet gan tik dziļa cilvēka dabas samaitātība, ka cilvēka miesā vai dvēselē, viņa iekšējās vai ārējās spējās nav palicis nekas veselīgs un nesamaitāts” (Epit., Art. I,8).
    Nedaudz plašāku definīciju sniedz Kvenštets (II:52):“Iedzimtais grēks ir sākotnējā taisnības trūkums, kura pamatā ir Ādama grēks, kurš ir pārnests uz visiem cilvēkiem, kuri tiek ieņemti parastajā dzemdināšanas ceļā, tai skaitā šausminoša cilvēka dabas un visu tās spēju samaitātība un izvirtība, kas visus izslēdz no Dieva žēlastības un mūžīgās dzīvības un pakļauj laicīgam un mūžīgam sodam, ja vien tie no jauna neatdzimst Garā un ūdenī vai negūst savu grēku piedošanu Kristū” (Doctr. Theol., 242. lpp.).

    Lai arī iedzimto samaitātību zināmā mērā var aptvert ar saprātu (Horācijs: “Patiesi, neviens nav dzimis bez samaitātības;” Cicerons: “Mēs atrodamies nepārtrauktā samaitātībā un visaugstākā uzskatu sagrozītībā, tā vien šķiet, ka līdz ar savas zīdītājas pienu esam uzsūkuši maldus.” ), Šmalkaldes artikuli pamatoti pasludina: “Šis pārmantotais grēks ir tik dziļa un šausmīga cilvēka dabas samaitātība, ka mūsu saprāts to nespēj aptvert, taču par to var uzzināt un tam ir jātic no Rakstu atklāsmes” (III daļa, Art. I:3).

    Ļaunums vienmēr nes līdz vēl lielāku ļaunumu.
    Ļauns cilvēks, pirms kaitējis kādam citam, ir nodarījis
    ļaunumu pašam sev.
    – Augustīns

    Tā pat kā klusums ir jebkura trokšņa neesamība, kailums -
    apģērba neesamība, slimība – veselības, bet tumsa -
    gaismas neesamība, tā arī ļaunums ir labā neesamība, nevis
    kaut kas tāds, kas eksistētu pats par sevi.
    – Augustīns

    Tā pat kā klusums ir jebkura trokšņa neesamība, kailums -
    apģērba neesamība, slimība – veselības, bet tumsa -
    gaismas neesamība, tā arī ļaunums ir labā neesamība, nevis
    kaut kas tāds, kas eksistētu pats par sevi.
    – Augustīns

    Par ļaunumu saucas gan tas, ko cilvēks nodara, gan arī
    tas, no kā viņš cieš. Pirmais – tas ir grēks, otrais -
    sods… Cilvēks izraisa ļaunumu, kuru pats ir vēlējies, un
    cieš no ļaunuma, kuru nav vēlējies.
    – Augustīns

    Gadījumā, ja ļaunums neeksistē, tad pašas bailes no
    ļaunuma ir ļaunums.
    – Augustīns

    Ļauns spēj būt tikai labais. Kur nav labā, nav iespējams,
    ka būtu arī kāds ļaunums.
    – Augustīns

    Lai ļaunums triumfētu ir nepieciešams vienīgi tas, lai
    labi cilvēki sēdētu rokas klēpī salikuši.
    – Berks

    Atrast ļaunuma cēloni ir gandrīz tas pats, kas atrast
    zāles pret to.
    – Beļinskis

    Ļauns ir arī tas, kas ir labs tikai priekš sevis.
    – Gruzīnu sakāmv.

    Alkatīga dvēsele – ļaunu darbu pamatā.
    – Joans Damask.

    Dīvaini! Cilvēks ir nemierā ar ļaunumu, kas nāk no
    ārpuses, nāk no citiem, nemierā ar to, ko nav viņa spēkos
    novērst, bet necīnās ar savu paša ļaunumu, ko novērst ir
    paša spēkos.
    – Marks Aurēlijs
    Aigar, mācies, mācies un vēlreiz mācies.
    Iespējams Tu būsi pirmais, kas spēs nodefinēt, kas ir ļaunums.
    Mīli Dievu to Kungu no visas sirds un prāta, Tu staigāsi ārpus ļaunuma!!!

  • Varēji iztikt bez pārējā palaga, jo atbilde ir tikai vienā tavā citātā:
    – Ļauns spēj būt tikai labais. Kur nav labā, nav iespējams,
    ka būtu arī kāds ļaunums.
    ———
    Tātad labais ir kas?
    Nāves sodi tiek uzskatīti par labiem, vai ne? :D
    Kari pret teroristiem tiek uzskatītas par labiem, vai ne? :D
    ———
    Tātad, kas ir dievs tas kungs? Tu pats esi saticis viņu, vai kā? Vai vienkārši salasījies kaut ko?

  • Tātad, tas, ko mēdz saukt par ļaunumu jeb destrukciju rodas no pasaules sadalītības – nacionālās, reliģiskās, ideoloģiskās, vērtību…
    ——-
    Tātad būt Latvietim ir ļauni :D
    Apēd šito.

  • Tātad ļaunums NAV iedzimts – tas tiek iemācīts.

  • 6 Un notika, kādu dienu kad Dieva dēli[A] nāca, lai nostātos Tā Kunga priekšā, tad arīdzan sātans atnāca viņu vidū.
    A) Eņģeļi.
    7 Un Tas Kungs sacīja sātanam: “No kurienes tad tu nākdams?” Un sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: “No ceļojuma un no klejojuma pa visu zemes virsu.”
    (Ījaba gr.)
    Aigar, nebiju nemaz pamanījis, ka Ivo tevi atgriezis – uzaicinājis uz sēdi. tas labi, ka lasi.
    Es vienmēr esmu ar Dievu. Man Viņš nav jāmeklē.
    Runāt par nāvi būtu atverama cita tēma. Tu atkal iesaisties diskusijā neizprotot par ko tiek runāts.
    Par kādu nāvessodu Tu runā? Mats nevar nokrist no cilvēka galvas bez Dieva ziņas. Kā lai Dievs mūs atbrīvo no laika un telpas ierobežojuma? Piedzimsot mēs mirstam mātes klēpim, lai dzīvotu. Mirstam, lai piedzimtu tas ir augšāmceltos noliktā laikā. Tu tam netici es ticu. Un tad Dieva tiesa. Aigar, labojies jau tagad, lai nevajadzētu Radītāja priekšā taisnoties, ka nepaspēji. (jokoju)
    Reiz jau sacīju, ka nav absolūtā labuma un ļaunuma virs zemes. Lai būtu absolūts jābūt vai nu Dievam vai sātanam. Bet cilvēkam laika un telpas ierobežojumā tas nedraud.
    Redzi cik labi, ka labais, kas mājo Ivo tevi atgrieza mūsu saimē, tad nu neesi ļauns un stāsti ko zini, bet nemeklē kašķi. Ja tev ir viedoklis to respektēšu, bet uz muļķībām nereaģēšu.

  • Redzi, koks nevar būt ļauns, tāpat arī akmens. Cilvēks, kurš tika radīts Dieva tēlā un līdzībā būdams labs, iemantoja’pēc brīvās gribas ļaunumu. Tā saprotu Sv. Augustīna teikto. Bet labi, Aigar, ka tev šis citās tā patīk. Tu sāci jau piekrist kristiešiem?

  • Pēc man zināmās informācijas un zinātniskiem pētījumiem dieva nav.
    Labs un ļauns tiek iemācīts. Vai tu zini kādu jaundzimušo, kurš ir ļauns. Nezini? Tas tādēļ, ka ne ļaunums, ne grēks, ne labums neiedzimst – tas tiek iemācīts.
    ======
    Kristieši man ir mazākais vienaldzīgi, bet pārsvarā šķiet sava deķa vilcēji, tāpat kā hindusi un musulmaņi.
    ======
    Nezinu vai Ivo kaut ko tur atgriezis vai nē – man arī tā ka vienalga.

  • Ļaunums nekad nerunās par ļaunumu, bet centīsies visu pasniegt labā gaismā. Komunisms, fašisms, nacisms cīnijās ar ļauno, viens pret otru. Labais spēj atzīt savus grēka darbus.Labais liek godīgam cilvēkam atzīties kļūdās, bet ļaunais klusēs kā partizānis un meklēs vainu citā, bet ne pats sevī.” Komunistu diktatūras gados vēstures koncepcija balstījās uz partejisma principiem – savdabīgim morāles principiem, kad bija jādemonstrē attieksme pret procesiem un to dalībniekiem. Tā sauktais progresīvais bija jācildina un jāapskata tikai baltās krāsās, tā sauktais reakcionārais bija jālamā tik, cik to pieļauj robeža starp cenzētiem izteicieniem un necenzētiem lamu vārdiem.” (O. Guļāns, “Ļaunuma vēsture” 7.lpp.)

  • Jaunedēļ izlasīšu komentārus. Pamanīju, ka tas, kas rakstīts par mani un TF ‘sākotnējo kompanjonu’ ir puspatiesības, pieņēmumi un pat pilnīgas muļķības.

  • Oļģerts Guļāns – Par ko Klusē VĒSTURE – ISBN 5-401-01044-3 – Avots 1998
    > >> > Šajā darbā neviens fakts nav izdomāts,
    > >> > autors tos vienīgi sakārtojis hronoloģiskā
    > >> > un loģiskā kārtībā, centies atšķetināt un
    > >> > sniegt principiāli jaunu vēsturisko notikumu
    > >> > izvērtējumu. Tas dod jaunu un mazliet
    > >> > (pieļaujamu) vēstures versiju. Autors aicina
    > >> > nemocīt cittautiešus ar jautājumiem par
    > >> > Latvijas senvēsturi, jo izrādās, ka MĒS PAŠI līdz
    > >> > galam nezinām savas tautas patieso vēsturi.
    > >> > ————–
    Analizējot vēl nopietni nepētītās slepenās operācijas un deduktīvi izvērtējot faktus, ir iegūstama principiāli jauna vēstures versija.
    Salīdzinot Bībeli ar pagātnes faktiem un modernās fizikas atziņām, var secināt, ka gadu miljonos cilvēce dzīvoja pilnvērtīgu dzīvi. Bet pēdējie 6000 gadi ir piesātināti ar neģēlībām, ko izraisīja reize ar krāsaino metalurģiju dzimušais sātanisms – zemes ķēniņu paaudžu paaudzes. Tādēļ pirms 2000 gadiem civilizācija gandrīz gāja bojā. To izglāba Jēzus Kristus pestīšanas misija. Kristiānisms sātanisko Romas impēriju sagrāva. Eiropā tika atjaunota tradicionālā kārtība,
    > >> >
    > >> > (Hm….. kādas ir attiecības starp tradicionālismu
    > >> > un modernismu kristietībā? Tā PRASA trīs lietas
    > >> > 1. Svēto rakstu, 2. TRADĪCIJAS un
    > >> > 3. SAVAS DRAUDZES respektēšanu; faktiski JA 1.-3.
    > >> > “tiek pārliecināti” PAR kaut kā jauna
    > >> >LIETDERĪBU=SKAISTUMU, TAD modernisms TIEK iekļauts
    > >> > ATJAUNINĀTAJĀ KANONĀ. UN? tiek nodrošināta cilvēku > >> > rakstītā Likuma=>Svēto rakstu atbilstība
    > >> > Dieva plānam LIKUMAM
    > >> > …..
    > >> > Nesen “kaut kam kaut kādā sakarā” nosūtīju īsziņu: No Heideļa teorēmas formālajā loģikā un Heizenberga nenoteiktības un papildināšanas principa pielietojuma ES+SE statistiskajam ansamblim kā sekas metasocionikā izriet, ka
    1. No darba ņēmēju puses uzņēmumu, korporāciju, valsti var graut visveiksmīgāk precīzi ievērojot instrukcijas (Likumu).
    2. No uzņēmēja ( predpriņimaķēļ vai ģejateļ >> > Varu minēt simtiem piemēru, neminēšu, ….
    m.d. atstāšu vingrinājumam Tev pašam
    > >> > Dostojevskis teica – Cilvēka dvēsele IR tā arēna,
    > >> > kur Dievs ar sātanu cīnās
    > >> > TĀTAD faktiski mans minētais attiecas uz VISIEM cilvēkiem, kas nav svēti, kas, manuprāt, jau savas dzīves laikā tikuši uzņemti Debesīs Vairāk un skaidrāk par to runā A. Šveicers – Apustuļa Pāvila mistikā )
    > >> >
    > >> > VISI jebkad cilvēku uzrakstīti likumi un visi, kas jebkad taps likumi patiesībā ir tikai un vienīgi paraugvienošanās.
    > >> > BET TAD JAU ILGTSPĒJīGA ATTīSTīBA ir vispār uzbūvējama prioritāri balstoties uz ticību, cerību un mīlestību, kas galu galā ir trīs kristietības pamatkategorijas
    > >> > / prasi turpinājumu – te maz vietas, es te tikai iezīmēju Ceļu
    > >> >
    > >> > /īsziņas teksta un manu šī brīža komentāru beigas/ )
    > >> >

    kuras vārdā savas galvas nolika daudzi grieķi, teitoņi, jūdi, arābi un citi varonīgi cīnītāji. Impērijas kalpi – vergturi – izklīda pa Eiropu kā vikingi – laupītāji. Taču sātanisti revanšējās, Eiropā ievazājot absolūtismu un divas jaunas Romas impērijas. Pēc Lielās franču revolūcijas zemes ķēniņi mainīja taktiku – cilvēces pašiznīcināšanās kariem veidojot pseidostrādnieku partijas un to ekstrēmistisko triecienspēkus – komunistus, nacistus, fašistus, fundamentālistus. Šo ļauno spēku vēsturiskā opozīcija ir kristiānisms, judaisms, muhamedānisms un senā dievturība.
    > >> >
    Izrādās, ka vēstures pirmavoti tika viltoti jau sirmā senatnē – Sokrāta manuskriptu nav , Flāvija jūdu vēstures avoti ir pretrunā ar grieķu tulkojumiem un Kumrana atrastajiem tīstokļiem, bet citi pirmavoti vispār nav atrasti. Latviešu Indriķa hronikas pašreizējā versija ir pilna pretrunu. Atklājies, ka mūsdienu krievu senči nebija slāvi, vikingi nekad nav bijuši skandināvu senči. Mūsdienās sātanisti ir apvienojusies slepenā Erāziešu ordenī. XIII gadsimta Baltijas jūras austrumu krastā tautas labprātīgi kristījās un stāsti par piespiedu kristīšanu ir izdomājums.
    > >> >
    > >> > / ISBN 5-401-01044-3 4.lpp. /
    > >> >

  • Mērķis jau nav graut valsti ar likumu ievērošanu. Un tā kā cilvēki ir liela daļa radoši uz likumu neievērošanu, valsti jau nav vispār iespējams sagraut tādā veidā. Precīza nstrukciju ievērošana nenoliedzami radīs kādam galvas sāpes, jo cilvēks vairs nav radošs. Ja mēs skatāmies no Likuma burta ievērošanu reliģijā – Mozus 10 baušļi vispār nav izpildāmi. Un ja kaut vienu no tiem būsi pārkāpis, visi ir pārkāpti. No tā izriet, ja tu pieņemi pirmo Likumu, tev top piedots, ja atzīsti, ka nevari izpildīt pārējos- grēka atziņa. Ar grēka atziņu, nožēlu tiek paralizēts ļaunums.
    Darba devējs ir lielākais instrukciju neievērotājs, lai arī pats tās reizēm raksta, spēj ātri organizēties, ir izdomas bagāts ar ko spēj darīt valstij labu un sliktu. Darba ņēmējs verdziski padevīgs darba devēja garīgās vardarbības rezultātā.
    Par vēsturi; to raksta un pāraksta tie kuriem uz brīdi piešķirta vara. Nevajag rakties tālu, vēl dzīvi ir 90. gadu vēstures liecinieku. Un pat šodien daudz, kas tiek noklusēts.

  • Aigar, zinātne sen jau atzinusi Dievu, Tā esamību. Pieej lūdzu pie spoguļa un palūkojies uz sevi, kā no mazas sēkliņas -spermas tu tāds izaugi? Ne jau tavu vecāku nopelns konstruēja tavus ātomus, neitronus, veidoja šūnas, tālāk iekšējos orgānus katru savā secībā un uzdevumam u.t.t.. Es saprotu, ka Tu dzīvo iedomu pasaulē un ceri Dievu ieraudzīt sēžam uz mākoņa maliņas.
    Tas nozīmē, ka katrs cilvēks par to kādreiz bija domājis un nonācis pie sev pieņemamas atbildes un secinājumiem. Uzdodi, piemēram, savam sarunas biedram par Visuma struktūru un saņemsiet neitrālu atbildi – nezinu, iespējams. Šie ir tādi globāli jautājumi un nevar dot viennozīmīgu tūlītēju atbildi. Atbildes būs hipotētiskas. Zinātniski nepamatotas, jo atrodas ārpus mūsu fiziskām iespējām. Mēs to visu varam skatīt tēlaini caur ticību un intuīciju. Kaut gan atbilde uz pirmo jautājumu var atbildēt visi, un šī jautājuma apspriešana izsauc virkni emociju, bet tai pat laikā otrs jautājums un atbilde ir neitrāls. Pat arī, ja kāds jums pastāstīs kādu jaunu teoriju par Visumu, jūs to uztversiet kā vienu no iespējamām teorijām. Kāpēc tas tā notiek? Kāpēc divi jautājumi, kas saistāmi ar ticību tik atšķirīgi mūs iespaido?
    Kāpēc cilvēks, kas nepieņem ticību Dievam, pieņem ticību kvantu teorijai un teorijai par lielo sprādzienu, kas rādija Visumu? Kā parasti mēs sev šādus jautājumus neuzdodam, kaut gan tie atrodas virspusē. Kaut gan ja padomāsim mēs ieraudzīsim, ka šie jautājumi, zināšanas 99% atspoguļo ticību kaut kam – ka atoma struktūra, kuru mēs mācījāmies skolā. Mēs šovasar dosimies atvaļinājumā, gaismai ir viļņveidīga daba, mums palielinās algu. Mēs nevaram būt pārliecināti par to visu, ka tā tas būs, bet mēs ticam sev, skolotājiem, zinātniekiem, ka viņu teorijas ir pamatotas un aprēķini pareizi.
    Visa dzīve sastāv no ticības kaut kam. Cilvēks bieži nepieņem ticību tikai Dievam, motivējot, ka Dieva esamība nav pierādīta. Un tā ticība, kuru nevar pierādīt nav nekas cits, kā muļķība. Kāpēc tad mēs pieņemam ticība uz daudz ko, bet ticību Dievam noliedzam? Kāpēc pastāv tik daudz pretrunu? Mēs paļaujamies uz zinātniekiem, kas mums stāsta par Visuma struktūru un neuzticamies cilvēku gudrībai, kuri runā par Dievu un to iepazinuši? Šie cilvēki taču lielāko savas dzīves daļu veltījuši Dieva izzināšanai un atraduši tam atbildi. Šie cilvēki taču būtu cienīgi, lai mēs uzticētos?
    Iespējams, ka tāpēc, ja mēs padomāsim dziļāk, ne virspusēji, sapratīsim, ka mūsos pašos ir kāds liels noslēpums. Kaut kas mūžīgs, kas pazīst Dievu. Līdz ar to iespējams ticība Dievam nav attiecināma uz ticību, bet zināšanām, kas apslēptas mūsu Apziņā. Katrā cilvēkā kā iekšēja nojausma par patieso mūsu stāvokli šajā ierobežotā vidē. Mēs jau esam šo teoriju pierādījuši un zinām par to daudz vairāk nekā par atoma uzbūvi. Varbūt nav nemaz diskusijas par to vai Dievs pastāv vai nepastāv. Drīzāk tā būtu diskusija ar mūsu sirdsapziņu?
    Tas arī iespējams izskaidro mūsu emocionālo reakciju, kad pieskaramies šim jautājumam. Tas skar mūsu „Es” būtību. Kāds tam iemesls? Varbūt mēs negribam, ka Dievs pastāv vai nepastāv? Vai mums tas izdevīgi vai nav izdevīgi? Bet varbūt mums tas pārāk bīstami?

    Līdz ar to mēs karsti diskutējam par to cik Dievs taisnīgs un netaisnīgs visā tajā, kas ar mums norisinās. Mēģini atkal un atkal uzdot sev jautājumu kāpēc tev ir izdevīgi vai nav izdevīgi zināt par to vai Dievs ir vai nav? Nemeklējiet sevī ticību, tā jau tev ir, bet meklē neticības iemeslus.

  • Nav skaidrs kāds ir raksta autora Ērika R. mērķis. Vismaz vienu zaķi viņš ir nošāvis, salicis ar pierēm kopā normālus puišus un meitenes. Pa starpai arī Ivo.
    Veči, taisnība ir viena. Patiesība ir mums katram sava.Mērķis ir, tuvoties patiesībai.Tā jau ir atsevišķa saruna.
    Cilvēkam jāiepazīst ir reliģijas, lai varētu saprast, ko dara šo reliģiju piekritēji un ko tas viss nozīmē. Līdz ar to iespējams pabrīdināt cilvēkus, lai viņi iemantotu aizsardzības iespējas.
    Ērik, Tu pats esi pārlasījis, ko Tu esi uzrakstījis.
    Aptuveni vienkāršoti tas skan šādi. Pirmskolas vecuma bērnam ir jāiepazīstas ar bērniem kuri jau apmeklē skolu, lai varētu zināt ko skolā baro. Vajadzētu arī pabrīdināt pārējos smilšu kastē atrodošos bērnus, kā aizsargāties no smiltīm. Tālāk blā,blā,blā. Par kādu cilvēku Tu runā, definē.
    Un tad puiši un dāmas, aiziet. Laikam Ērik R Tu kaifo. Teorijas par masoniem,teosofiem utt. Labs āķis Ērik R.
    Iesaku Tev vairāk paskoloties, savādāk uz Tavas makšķeres vien sīkas zivis skrien.
    Ērik R beidz spriedelēt, sāc domāt par sevi. Ja astronoms visu laiku skandēs astronomija, astronomija nevienam no tā labāk nekļūs. Atrodi Aigaram pierādījumus, lai viņam nebūtu jādzīvo ar cerību.
    Esiet laimīgi.

  • Atvainojiet par gramatiskām kļūdām, jo latviešu valodu mācos.
    Paldies Ivo par darbu, portāls ir tiešām labs.

  • Es latviešu valodu mācos pēc tautas ticējumiem.
    Ko katrs pelnījis to arī dabū.

  • Aigars uzsprasījās, lai ar viņu runātu, kā ar pirmskolas bērnu. Laimes putn, tu laikam neesi sapratis, ko gribēju pateikt, vajadzēja lasīt rakstu, bet ne tikai komentārus. Es nevienā vietā neesmu nosaucis netradicionālās reliģijas vārdā, bet fiksēju iezīmes, kā viņas strādā. Katrs pats dzīvē ar kādām no tām būs saskāries vai saskārsies un varēs izdarīt secinājumus.
    Taisnība protams, ka ir katram, jo katrs ir personība un nav divi vienādu cilvēku. Lūk tas jau ir tas fenomens. Patiesība stāv tuvu, bet nevar saskatīt. Mums sanāk kā diviem cilvēkiem, kuri stāv katrs savā mājas pusē un apraksta tās izskatu sarunājoties pa mobīlo. Viens saka, ka viņš redz fasādi ar diviem balkoniem, turpretim otrs strīdas pretim, ka uz fasādes nekādu balkonu nav. Un tā varētu strīdēties līdz bezgalībai aprakstot vienu un to pašu celtni stāvot katram savā pusē. Taisnība taču būs abiem, bet patiesībā viņiem kopā vajadzētu apiet mājai apkārt un vienoties. Vai tas iespējams?
    Un par to salikšanu ar pierēm; es ceru, ka tas nebiju es, jo mans mērķis nekad nav bijis sēt naidu.

  • aldies Jāni, ļoti labs raksts. Atgriežoties pie šīs tēmas, jaunatne ir tas posms, kuram visā cilvēces vēstuŗē “ļaunums” pievērš vislielāko uzmanību. Jo tieši jaunatne veido nākotni. Viņiem nav dzīves pieredzes. Lielākā manipulācija ietekme u.t.t.. Cik grūti ir pārliecināt tieši jauno paaudzi, kamēr viņi paši dzīves laikā nesaskarsies ar to, par ko bija brīdināti.

  • :) cilvēki nav dambretes kauliņi, kurus kāds var salikt “ar pierēm”. Vai nu viņi jau bijuši “ar pierēm” vai arī labprāt ļāvušies salikt.
    Protams, ir tādas lietas kā intrigas, aprunāšanas aiz muguras, apmelošanas, paša aizdomas vai lētticība, vai ignorance, taču ar to ir jārēķinās un jāmācās šādās situācijās nepalikt par manipulāciju objektu.

  • Egil, zinot krustnešu/kristiešu darbus Baltijas teritorijās, kā arī citās pasaules malās (kas nav ar mums ir pret mums) un izlieto asiņu daudzumu, man kauns par tavu kristietības ideoloģijas propagandu IF – Ivo Forumā.
    ————-
    Zinātne NAV atzinusi dievu. Norādi uz kādu zinātnisku darbu par dievu :D

  • Aigar, es ticu, un daudzi tic līdz ar to nekas nav jāpierāda, bet dažu info tev sniegšu. Faktiski ja Tu prasi pierādījumu Viņa esamībai, pierādi man, ka nav.
    Lielākais mūsdienu neirofiziologs, Nobela prēmijas laureāts medicīnā Dž. Eklzs veicināja domu, ka analizējot smadzeņa darbību pamatā nevar noskaidrot psihisko parādību rašanos. Iemeslus. Ar to varētu vienkārši izskaidrot, ka mūsu psihe nav atkarīga no smadzeņu funkcionālo darbību. Pēc zinātnieka domām nedz fizioloģija, ne evolūcijas teorijas nevar sniegt nekādu skaidrojumu par Apziņas izcelsmi un tās dabu.. Tā ir pilnīgi sveša visiem materiālajiem procesiem Visumā. Fizisko procesu realitāte un cilvēka garīgā pasaule, tai skaitā arī smadzeņu darbība – ir pilnīgi pastāvīgas un neatkarīgas pasaules. Kurām pastāv tikai mijiedarbība un kaut kādā brīdī ietekmē viena otru. Viņam piekrīt tādi dižgari kā Karls Leišlijis ASV bioloģiskās laboratorijas doktors un Harvardas universitātes doktors Edvards Tolmens.

    Dž.Eklzs, kurš kopā ar savu draugu neiroķirurgu Vaidleru Penfildu bija veikuši vairāk kā 10000 smadzeņu operāciju uzrakstīja grāmatu, „Cilvēka noslēpums”. Nav nekāda noslēpuma, ka cilvēku vada NEKAS.
    Šāds secinājums pilnībā atbilst reliģiskai dogmai par Dieva esamību. Vecajā derībā Dieva vārds, kuru lietoja jūdi mums zinām – JAHVE, tulkojumā „Es Esmu Tas, kas Es Esmu!” Ko jūs sapratāt? Cilvēku vada NEKAS, kam ir milzīga ietekme uz Apziņu, katra cilvēka personību.
    Eklzs savā pārliecībā uzskata, ka Apziņa nevar būt zinātnisks izpētes objekts. Apziņas radīšana tāpat kā dzīvības radīšana un pats cilvēks ir reliģiozs noslēpums. Nobela prēmijas laureāts izdarīja savu secinājumu, kuru izklāstija savā grāmatā „Persoība un smadzenes”, kuru uzrakstīja kopā ar ASV sociologu un filozofu Kārli Poperu.
    Atkal zinātne apliecina to, ka radījums nav spējīgs izpētīt savu Radītāju. Dievs nav izpētams. Mēs varam apjaust, garīgi izjust Viņa esamību.
    Vilders Penfils pētījumu rezultātā tāpat nācis pie secinājuma, ka Apziņas enerģija atšķiras no smadzeņu neironu impulsu enerģijas.
    KF Medicīnas zinātņu akadēmiķis, Zinātniski pētnieciskā institūta Smadzeņu neiro fizioloģijas direktors profesore medicīnas zinātņu doktore Natālija Behterova: „Hipotēzi, ka cilvēka smadzenes uztver tikai domas no kaut kurienes, kas nav saistītas ar cilvēka matēriju pirmo reizi to dzirdot no profesora Nobela prēmijas laureāta Dž. Eklza. Tai brīdī tas likās ļoti absurdi Bet veicot pētījumus uz smadzenēm Sant Pēterburgas Zinātniski pētniecības institūtā apliecināja, ka nav iespējams noteikt radošo procesu mehānismu. Smadzenes spēj ģenerēt tikai pašu vienkāršāko domu tipu, kā pāršķirt lasāmās grāmatas lappusi vai izmaisīt cukuru tējas krūzītē. Bet radošais process – parāda jaunu pavisam citu kvalitātes posmu. Kā ticīgs cilvēks es pieļauju Visvarenā darbību uz domāšanas un Apziņas procesiem.
    Zinatne pakāpeniski pienāk pie secinājumiem, ka smadzenes ir nevis domu un Apziņas avots, bet pats lielākais ko varam tām piedēvēt – to retranslators.
    Profesors S. Grofts par šo saka: „Iedomājieties, ka jums sabojājies televizors un jūs izsaucāt meistaru, kas pagrozījis atsevišķus kloķus viņu noregulēja. Jūs taču nedomājat, ka visas TV stacijas atrodas televizorā.
    Par krustnešiem mēs arī nākotnē padiskutēsim.
    Es tev un citiem neuzspiežu kristietību. Katram taču ir brīva izvēle, ticēt, neticēt. Es piemēram nedisutēju vai hinduisms ir labs vai slikts, bet man interesanti dzirdēt viņu uzskatus.

  • Tas ko zinātne saka par dievu
    no 9:10
    http://www.youtube.com/watch?v=2Aisp7hgGjY

  • Vienīgais, kas ir skaidrs, ir tas, ka zinātne nespēj pierādīt ne Dieva esamību, ne neesamību. Tāpat kā zinātne nespēj izskaidrot dzīvības noslēpumu, nespēj no nulles radīt pat vienu primitīvu, bet dzīvu šūnu. Zinātne nespēj izskaidrot daudzas lietas, ar kurām mēs mijedarbojamies ikdienā un esam ar tām tik apraduši, ka tās uzskatām par pašsaprotamām. Piemēram, zinātnieki strīdās, vai nafta radusies no organiskiem savienojumiem (mežu un dzīvnieku atliekām), vai arī nafta ir neorganisks savienojums zemes dzīlēs, kura krājumi cilvēces mērogiem ir neizsmeļami (šo tēmu aktualizē BP dziļurbums Meksikas jūras līcī, kuru tagad dēvē arī par Amerikas Černobiļu).
    Tātad varam secināt, ka zinātnei ir daudz ierobežojumu un ka zinātnei nav iespēju atklāt dzīvības un pasaules rašanās noslēpumu. Tātad pastāv kaut kas augstāks, kas cilvēkam nav saprotams. To tad arī cilvēki sauc par Dievu.
    ——————————————————-
    Vienīgais, ko es apbrīnoju, ir tas, ka cilvēki uzķeras uz 60. gadu padomju ateistu propagandistam cienīgu Aigara jautājumu? :)

  • Sāku lasīt to, kas sarakstīts par mani, bet pārstāju. Piedalījos 2 sānāksmēs, uz kurām mani uzaicināja, bet vairāk neaicina. Par Čakstes biedrību uzrakstīti līdzīgi meli, kas balstīti uz tādiem pašiem pieņēmumiem, par ko varu izeikt tikai nožēlu. Ja ir vēlēšanās šos jautājumus patiešām nopietni izpētīt (un tos ir derīgi pētīt un izpētīt), tad aicinu to darīt ar nopietnu attieksmi – intervējot cilvēkus, kuri ir saistīti ar šiem grupējumiem (kuriem ir bijusi kaut neliela bet REĀLA saskarsme), apkopot viņu domas, izpētīt šo cilvēku dzīves gājumus (studijas, darba attiecības), iztaujāt par iespējamiem ieguvumiem, kādēļ viņi iesaistās šādās ‘biedrībās’, kas ir finansējuma avoti… tātad maksimāli balstīt savus pieņēmumus uz faktiem, pretējā gadījumā tiek ne tikai apmeloti cilvēki, bet nepārdomāto un ne ar ko nepamatoto izteikumu autori blamē paši sevi :(

  • varbūt tu ivo varētu pastāstīt kas labs tur bija tajās sanāksmēs – interesanti

  • Protams, varu.
    Lai sagatavotu patiešām nopietnu un vērtīgu pētījumu, ir jāiegulda liels dabs. Ja šāds pētījums ‘par masoniem’ tiktu veikts, es neatteiktos sniegt interviju un atbildēt uz precīziem jautājumiem. Tādai papļāpāšanai, manuprāt, nav nekāda vērtība. Drīzāk tā būtu laika nosišana un nevajadzīgas uguns izsaukšana uz sevi. Pieredzēju to, ko pieredzēju.. Varu izteikt arī savas domas, apzinoties, ka var pastāvēt zināms apdraudējums man pašam un citiem.

    Priekšlikums: intervēt vairākus desmitus cilvēku (tādus, kādus aprakstīju iepriekš), piem., augskolu rektorus, zināmākos un mazāk zināmos sabiedriskos, politiskos darboņus utt. un tad viedot kārtīgu publikāciju. Saprotams, ka ērtāk ir vienkārši rakstīt, sēžot mīkstā dīvānā un sagrābstot kaut kādas informācijas sēnalas internetā un uz ielas.. Varbūt Agris Dzenis būtu piemērots veikt šādu pētījumu, jo viņš jau ieguldījis nopietnu darbu ar šo saistītā jomā.. Nezinu. Arī es to iespējams varētu. Katrā ziņā man būtu, ko jautāt ;), tikai man citi darbiņi.. Pravieti, tādi jautājumi ‘kas labs tur bija?’ nav gana nopietni, lai uz tiem atbildētu. Tur jābūt citai attieksmei, skatījumam uz lietām, jā – iespējams arī kaut kādai ar šo saistītai pieredzei, lai saprastu, par ko mēs vispār te ‘tērējam klaviatūru’.. Ja tiks veidota darba grupa par šīs idejas īstenošanu – pētījuma veikšanu, tad labprāt piedalīšos intervējamo personu saraksta sastādīšanā un jautājumu sagatavošanā.

  • Es pastāvu uz to, ka kādu lietu vai parādību var vērtēt pēc tās augļiem vai darbiem. Tā kā mums nav nekādas konkrētas informācijas par masonu darbiem Latvijā, tad nav arī ko vērtēt.
    Jā, VVF neslēpa savu dalību masonu organizācijā. Taču no tā automātiski neizriet, ka viņas darbība izriet no dalības masonos. Varbūt viņa pēc dabas ir slikts cilvēks, un tam nav saistības ar dalību masonu organizācijā.
    Ja jau paši masoni atzīst, ka devuši klusēšanas zvērestu par savu organizāciju, tad ir bezjēdzīgi viņus arī intervēt. Starp citu, ASV ir video materiāli, kas atrodami YouTube, kuros uzdoti jautājumi tieši masonu organizāciju vai slepenu biedrību, piemēram, Skulls&Bones, pārstāvjiem. Atbildes ir muļķīga atrunāšanās vai joki.
    Ierosinu šo tēmu vienkārši izbeigt.
    Tā kā es biju tas, kurš komentārā minēja par Ivo kompanjona iesaistīšanos Čakstes biedrībā, tad paziņoju, ka man nekas nav zināms par Čakstes biedrības darbību, izņemot tās grāmatas izdošanu un ziedojumu vākšanu. Tas, ka kompanjona iestāšanās biedrībā laika ziņā sakrita ar viņa attieksmes maiņu TF darbībā, droši vien bija tīrā sakritība, kas neko citu nenozīmē. Cilvēki vienkārši mēdz mainīt attieksmi. Nezinu arī, kāda īsti bija sākotnējā kompanjona attieksme. Es viņu nepazīstu, tikai saņēmu dažus e-pastus par tām konspirācijas teorijām. Ja mani secinājumi kādu aizvainoja, tad lūdzu piedošanu.

  • Kāda tam nozīme, kas ar ko tiekas. Ticiet man nekas slikts noteikti visā tajā nav, jo ‘mēs taču katrs ikdienā tiekamies ar cilvēkiem un nemaz nezinām kādas organizācijas iespējams viņi pārstāv. Viss vērtējams tikai no auģļiem, rezultāta. Ja mēs ar aizdomām raudzīsimies uz pasauli, grūti būs dzīvot. Tas ir normāli, ja kāds mani pabrīdina, ka uz ceļa priekšā ir bedre. Bet tā jau mana darīšana izvairīties no šādas bedres vai aizsapņoties un tajā iekrist.
    Tas kas notiekas ap mums nav nekādas nejaušības. Tie ir augļi tiem cēloņiem, kuros mēs reizēm kaut ko nesaprotot paši pielikuši sau roku. Cilvēks, lai arī pieaudzis mēdz reizēm rīkoties kā bērns. Tāda dzīve. Iesaku palasīt Deglava “Rīgu”.

  • Deglava Rīga tiešām brīnišķīga grāmata. Trijos sējumos. Atspoguļots nozīmīgs posms Latvijas vēsturē. Turklāt ar īstajiem uzvārdiem un patiesiem notikumiem.

  • Par Dievu un zinātni jauks stāsts krieviski:
    Как-то великий английский физик Ньютон принимал у себя дома гостей. Это были его друзья, профессора того университета, где трудился Ньютон. В беседе Ньютон упомянул о Боге, который создал наш мир. Один его собеседник возразил: «ну что, вы, господин Ньютон, никакого творца у нашего мира нет. В природе все создается и развивается само собой, без вмешательства какого-то божественного разума!». Хозяин дома не стал спорить. Но после чая он пригласил гостей в свой рабочий кабинет. Украшением кабинета Ньютона была модель Солнечной системы. Это был как бы глобус из тонких прутиков. На прутья были нанизаны шарики-планеты. В центре был светильник-солнце. Вокруг шарика, обозначавшего нашу Землю, вращалось луна. Планеты можно было передвигать по прутьям и выстраивать из них разные сочетания.
    Гости были в восторге от этой конструкции. И вот тот самый физик, который за чаем сказал, что мир понятен и без Бога, спросил Ньютона: «Скажите, а где найти того мастера, который сделал для Вас такую замечательную модель! Я хочу заказать ему такую же для себя!». На что Ньютон вполне серьезно ответил: «А никакого мастера нет! Эта модель возникла тут сама собой. Знаете, постепенно появились эти прутики и шарики. Шарики катались себе, катались, а потом нанизали себя на эти прутики и вот так вот закрутились!». Гость растерялся: «Да вы шутите! Такого не может быть! Эта модель слишком сложна, чтобы вот так случайно возникнуть! Ее обязательно кто-то изготовил!». Тут уж пришла пора для серьезного ответа, и Ньютон сказал: «Скорее шутите Вы! Скажите, что сложнее – эта игрушечная модель мироздания или само мироздание? Но еще час назад Вы утверждали, что у нашего мира нет никакого Творца и все возникло случайно, а теперь вы же уверяете, что даже для гораздо более простой игрушки все же нужен творец!».

  • Par Baznīcu un zinātni:
    Была ли христианская церковь гонителем науки? Напротив. В раннее Средневековье, эпоху варварства, культурное наследие античности было почти забыто и большей частью погибло бы, если бы не монастыри, сохранившие в своих библиотеках книги древних авторов. Этими сокровищницами сполна воспользовались отцы и учители церкви. Нет ничего более далекого от исторической правды, чем представление о них как о людях ограниченных и невежественных. Они были людьми высокообразованными, осведомленными в последних достижениях науки. Достаточно открыть любое из сочинений, например, Фомы Аквинского , чтобы убедиться: автор свободно владеет не только философским арсеналом античности, но и из первых рук знает Зенона, Евклида, Авиценну. Петр Абеляр , Дунс Скотт , Роджер Бэкон , Уильям Оккам – имена этих христианских монахов-богословов вписаны золотом в историю философии и науки.

    Кризис в отношениях науки и церкви назревал постепенно и был связан с развенчанием Птолемеевой модели Вселенной, причем сделали это именно христианские мыслители. Первым в истинности геоцентрической системы усомнился немецкий богослов, кардинал Николай Кузанский (1401-1464). При чтении его трактата “Об ученом незнании” и сегодня захватывает дух от дерзновенности автора.

    “Наша Земля, – пишет он, – в действительности движется, хоть мы этого и не замечаем, воспринимая движение только в сопоставлении с чем-то неподвижным. В самом деле, если бы кто-то на корабле среди воды не знал, что вода течет, и не видел берегов, то как был он заметил движение судна? В связи с этим поскольку каждому, будь он на Земле, на Солнце или на другой звезде, всегда будет казаться, что он как бы в неподвижном центре, а все остальное движется, он обязательно будет каждый раз устанавливать себе разные полюса… Окажется, что машина мира будет как бы иметь повсюду центр и нигде окружность. Ибо ее окружность и центр есть Бог, который всюду и нигде”.

    Прошел еще век, прежде чем польский священник Николай Коперник разработал новую, гелиоцентрическую модель “машины мира”. Свою книгу “О вращении небесных сфер”, изданную в Нюрнберге в 1543 году, Коперник посвятил папе Павлу III, причем в посвящении назвал духовные лица высокого сана, благословившие ее издание. “В свете этого, – отмечает в своей “Истории натурфилософии” Иван Лупандин, – нелепым выглядит утверждение Энгельса, что Коперник “бросил вызов церковному авторитету”.

    Коперник в своей книге нисколько не сомневается в “авторстве” Создателя. “Таковым является сие божественное произведение Превосходного и Величайшего Мастера”, – пишет он, излагая свою концепцию мироздания.

    Геоцентрическая модель мира ни в коей мере не была продуктом религиозного сознания. В Библии просто ничего не сказано о том, как устроен мир. Единственная фраза на эту тему гласит: “Он распростер север над пустотою, повесил землю ни на чем” (Иов 26:7). И ведь и впрямь Земля висит ни на чем.

    Теория Коперника никоим образом не разрушала христианское мировоззрение. Она не произвела переворота в сознании его современников и оставалась красивой гипотезой, которую церковь не видела необходимости оспаривать. И лишь спустя 70 лет, когда Коперника давно уже не было в живых, на авансцену вышел беглый монах-доминиканец Джордано Бруно.

    Судебный процесс Бруно и его казнь на костре по сей день остаются самым серьезным обвинением в адрес католической церкви, главным аргументом в споре адептов позитивистской науки с христианством. Между тем процесс этот остается во многом загадкой. Многие документы дела не сохранились, некоторые сознательно скрывались. Самое поразительное, что приговор, оглашенный перед казнью, не содержал изложения вины осужденного – в нем утверждалось, что Бруно – закоренелый и нераскаявшийся еретик, но в чем заключается его ересь, толпе осталось неведомо.

    Эта таинственность породила версию о том, что Бруно отдал жизнь за свои научные взгляды, в корне противоречившие христианской доктрине, а именно – за свою идею множественности миров. Современные исследователи считают эту точку зрения неосновательной. Бруно не был астрономом. Никакой самостоятельной научной теории он не создал. Множественность миров, о которой он узнал из произведений Николая Кузанского, и гелиоцентрическая система Коперника понадобились ему для подкрепления созданного им вероучения – пантеистической религии сродни язычеству, которое сам он называл “философией рассвета” и “героическим энтузиазмом”. В отличие от других еретиков, которые считали себя истинными христианами, Бруно перешагнул грань – он открыто отрицал догматы христианства; бесконечное множество миров означало, что Спаситель приносил себя в искупительную жертву бесчисленное множество раз в каждом из этих миров либо жертвы не было вовсе.

    Судебное следствие продолжалось восемь лет, Бруно измучил и себя, и своих судей. Он не хотел каяться, а они не могли оправдать врага церкви. Современный комментатор процесса Юлий Менцин видит причину трагической развязки в том, что Бруно, не будучи серьезным ученым, “не знал, как развивать свою философию дальше”, и потому оказался неспособен на тактическое отступление, как это сделал впоследствии Галилей. Настоящими революционерами науки, пишет Менцин, оказались “не представлявшие себя вне христианства Галилей, Декарт, Ньютон”.

    Этот список можно дополнить именами Паскаля, Кеплера, Пастера, Фарадея, Рентгена, Ома, Максвелла, Планка…

    Новый виток конфликта науки и религии пришелся на середину XIX века, когда наука решила, что в состоянии дать целостную картину мира, исчерпывающее объяснение всех тайн природы. Этой самонадеянности способствовал целый ряд важнейших открытий, в том числе “Происхождение видов” Чарльза Дарвина. Однако уже в 80-е годы того же века наступает кризис научного мировоззрения. Грань веков стала временем повального увлечения мистическими и эзотерическими учениями. Грань тысячелетий – и вот о конфликте науки и религии заговорили в России…
    http://www.grani.ru/dossier/m.125410.html

  • Aigariņ, es jau Tev devu skaidrojumu par kristietības ienākšanu mierīgā ceļā:
    http://www.tautasforums.lv/?p=1739
    relikts: Jūnijs 27th, 2010 at 3:40 pm
    Latviešu valodā tāpat kā krievu valodā pateicībā izpaužās ticība Dievam:
    “спасибо” = “Спаси Бог!”
    “paldies” = “Palīdz Dievs!”
    kas diezvai būtu iegājies tautas valodā piespiedu kārtā.
    Vai man rādās, vai tiešām Tu neērtos argumentus un faktus vienkārši ignorē. Turklāt tik ļoti cītīgi, ka izskatās, ka nekādas radošas pārdomas, lai mainītu sava visnicinātāja pozīciju, tie neaizķerās un neizraisa. Pie tam Tavi jautājumi ir vērsti uz to, lai ķengātu cilvēkus, nevis izzinātu vai izprastu. Cilvēki te cenšās ar izpratni izskaidrot lietas balstīdamies uz sirdi un savas apziņas pieredzi, ka Tu tiešām esi zinātkārs, bet Tu tik spēj ņirgāties un izsmiet bez jebkādas iejūtības.

  • Fragments no intervijas ar Evu Mārtužu (pievērsiet uzmanību pēdējiem trim teikumiem sekojošajā citātā):

    “– Proti, latvieši ilgstoši dzīvojuši svešās drēbēs, bet spējuši saglabāt savu dvēseli.Pārnākot mājās no baznīcas, viņi novelk tās drēbes, uzvelk savus tērpus un sauc bērnu nevis piekristītajos, bet paši savos vārdos. Vienu dienu nedēļā viņi it kā pakļaujas tam svešajam,bet sešas dienas vienalga ir paši. Un plus vēl tas, kas man šķiet ārkārtīgi apšaubāms, proti, šī nemitīgā lūgšana jeb kautkā izlūgšanās no kaut kā. Cik nu zinu to mūsu folkloru un dainas, tad tur absolūti nav pamanāma šī patiešām svešā parādība.

    – Jā, tas ir svešvārds. Latvju dainās vārdiņa “lūgt” gandrīz nav. Tā dēvētajā Teodīcija mācībā par ciešanām un ļaunumu pētīts, kā var sasaistīt kristiešu Bībelē, kas tāta tautas leģendas, pausto ar holokaustu. Secinājums ir tāds, ka šī tauta visu laiku kaut ko lūdz un kaut ko upurē. Un Vecajā Derībā tā upurē patiesību tā vārdā, lai varētu izveidot savu valsti.Viņi savāc visu līdzās esošo tautu mītus, no tiem izveido savu versiju, vai vēl trakāk – vienkārši rada jaunus mītus paši par sevi. Mūsdienu zinātne jau sen pierādījusi, ka lielākā daļa no tiem vispār nav bijusi objektīvi un fiziski iespējama. Piemēram, nav atrodams neviens fakts, neviens apliecinājums tam, ka šī tauta četrdesmit gadus klejojusi tuksnesī. Vārdu sakot, viņi upurē patiesību savas tautas varenības vārdā, turklāt postulējot, ka tam nedrīkst pretoties, jo tad ikviens, kurš to dara, pretojas savas tautas Dievam, savas tautas stiprumam. Bet Jaunajā Derībā viņi jau upurē konkrētu cilvēku, lai saglabātu savu ticību, lai visi pārējie ar savu humānisma ideju iedīgļiem aizvāktos no viņu acīm. Un tā mēs nokļūstam līdz nākamajam lielajam upurim, proti, holokaustam. Ir daudz konkrētu pētījumu,kam vajadzības gadījumā varu nosaukt avotus un autorus, kas apliecina, ka visus briesmīgākos iznīcināšanas ieročus izgudrojuši žīdi, ka tajā pašā fašistiskās Vācijas armijā vadošos ģenerāļu amatos bijuši žīdi, kuri nenogalināja nevienu savas tautas lielo zinātnieku vai mākslinieku, ļaujot viņiem aizbēgt. Toties viņi upurēja daļu savas vienkāršās tautu, lai rezultātā varētu nodibināt Izraēlu. Tātad atkal –viņi paši sevi upurēja savas valsts nodibināšanas vārdā. Un tagad atzīšos, ka tieši tas man šajā tautā visvairāk arī patīk – viņi veikuši šos upurus, lai spētu noturēt savu identitāti.”

  • Ak vai! Netīšām gadijies, ka ebreju nacijas “zieds” ir arī nacijas turīgakie cilvēki. Un šie pēc sava prāta izdomāja, kurus tad glābs, bet kurus nogalināt pat piepalidzēs.
    Paskaties Agnese, uz saviem tuvākiem cilvēkiem, bērniem un mazbērniem un iztelojies, ka tie tiek atdoti nogalināšanai “Valsts” dibināšanas vardā.

  • http://www.youtube.com/watch?v=inbE7inXMTc&feature=related
    Kad veidojās mūsdienu zinātne XIX gs. bija pavisam cita realitāte – tāpēc zinātne bija cita – tā saucamajai “modernajai” zinātnei BIEŽI nav jēdzienu aparāta šodienas realitātes analīzei
    ;
    grantu sistēma bieži atbalsta faktiski fantomzinātni, oficiālo PSEIDOZINĀTNI, kas savu padarījusi un vārētu mierīgi iet “pensijā” uz bibliotēku un tur pagulēt plauktā, bet nē šai ( nu kādai no XIX gs. konkrētajām pseidozinātnēm) vēl gribas “pa placi grozīties.

    https://vimeo.com/41788189 – Lucavsalas ekokopienas saiets
    Kas tad PRAKTISKI ir galvenais: demogrāfija PRAKTISKI un teorētiski ( konferences – varbūt, pēc tam), izglītība PRAKTISKI ( stāstīšana nelīdz – jādara) un vara PRAKTISKI => reāla PRAKTISKA vienotība pamatjautājunmos = prasīt no sevis un prasīt no varas respektējot varu

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.