O.Zanders: ‘Skalbe un latviskā kultūra’

Kārlis Skalbe, kura 130. dzimšanas diena aizritēja aizvadītā gada novembrī, bet šā gada 15. aprīlī atzīmējām rakstnieka nāves 65. gadadienu, bieži dēvēts par vienu no latviskākajiem mūsu rakstniekiem. Lai gan jēdziens „nacionālā kultūra” laika gaitā modificējies, daudzi viņa izteikumi vērā ņemami un ak­tuāli vēl šobrīd.
Tie atrodami galvenokārt viņa Kopoto rakstu pēdējos četros sējumos (Rīga: Jānis Roze, 1939). Tie ir raksti, kas tapuši Latvijas valsts veidošanās un uzplaukuma laikā (1918-1938). Atsevišķi izteikumi, protams, rodami arī agrāk un vēlāk. Piemēram, rakstā „Politiskas skolas trūkums” (1915) Skalbe secina: Viss mums vēl ir nākotnē. Kā mums vajadzīga liela naci­onāla ideja, kas ved mūs uz priekšu! (..) Vai mums ir kāda ideja, kas paceļas nā­kotnē kā kalns, uz kura vistumšākās dienās nenodziest cerības zaļums? Mums ir tikai sēkliņa no šīs idejas. Tā slēpjas vārdā Lat­vija (1, 147). Par latviešu valodu un tautas garīgajām vērtībām Skalbe izteicies arī rakstā „Edvartu Virzu pieminot” (1940). Vēl īsi pirms nāves (1945.25.IV) Skalbe, būdams jau politiskais bēglis Stokholmā, it kā turpina savas Mazās pie­zīmes, vaicādams: Kas tad ir latviešu bēgļu vienīgais glābiņš svešatnē?Ja negribam bojā iet, mums jāturas latviešu valodas un gara dzīvā, plūstošā straumē (5, 408).

Kārlis Skalbe nacionālisma jēdzienu saista ar ētiskām kategorijām, un viņam, neap­šaubāmi demokrātiski noskaņotam cilvē­kam, citāds šī jēdziena skaidrojums nemaz nebūtu pieņemams. Savās Mazajās piezī­mēs (1921-1924) viņš raksta, ka nacionā­lisma spožo zvaigzni nedrīkst ne aptumšot, ne degradēt: Nacionālisms, kurš tagad vi­sur tiek daudzināts – ir vēl rūdas gabals, kurš labi jāapstrādā, lai dabūtu no viņa tīru un spožu metālu. (..) Kas nav cilvēcīgi, tas nav arī nacionāli. Jo nacionālais nav ne­kas cits, kā cilvēcīgais, kam katra tauta at­radusi savus īpatnējus vārdus (3,167).

Vairums Skalbes rakstu par nacionālo kul­tūru tapuši laikā, kad vienlaikus tika izcīnīta un aizstāvēta Latvijas valsts. Kā brīva, ne­atkarīga un demokrātiska republika. Jo tikai nacionāla valsts var būt nacionālas kultūras garants. Mēs necitēsim daudzās aizkustinošās lappuses, kas rakstnieka pub­licistikā veltītas latviešu strēlniekiem, tāpat Latvijas nacionālās armijas pirmajiem ka­reivjiem pulkveža Oskara Kalpaka vadībā, Rīgas sargiem cīņā pret Bermontu (1919), tāpat kaujām pret lieliniekiem Latgales frontē (1920). Rakstā „Republikas gada­dienā (18.XI 1919)” dzejnieks atgādina sa­viem tautiešiem: Nav neviena akmens ne­atkarīgās Latvijas pamatos, kurš nebūtu tur iemūrēts ar viņu asinīm kā ar nesagraujamu cementu (3, 48). Acis, ko izdzēsusi nāve, ir aizvērušās sapnī par brīvu Latviju, un kultū­ras darbinieki nedrīkst būt šī smagā upura necienīgi. Tieši viņiem jāveido kultūra, ku­ras aizstāvībai šie kareivji atdevuši savas jaunās dzīvības.

Vienlīdz ass Kārlis Skalbe ir gan pret Ber­monta avantūru, gan pret Pētera Stučkas sludināto „sarkano mesiānismu.” Nevar jau no tautas prasīt lielu politisku gudrību, bet ābeces patiesības gan tai vajadzētu zināt. Pirmais burts šinī ābecē skan: Sargājiet Latviju no lieliniekiem! Mazajās piezīmēs viņš 1919. gadā raksta: Latvija ir kā dēlis, uz kura šūpojas – vienā galā lielinieks, otrā vācietis. Uzmaniet! Viņi abi ved vienu spēli. Cik ilgi viņi šūposies uz mūsu ple­ciem? (3, 62).

Visumā iecietīgais rakstnieks var būt arī dzēlīgs un skarbs. Pēc viņa domām, kur Dievs ir staigājis, tur mājo cilvēki ar rado­šām domām, bet, kur velns spļāvis, tur uz­dīgst lielinieks. Reizēm pat no visai nevai­nīgiem sociālisma pumpurīšiem izplaukst gaužām nejēdzīgi komunisma ziedi. Naci­onālās kultūras izveidē šādi cilvēki nav jālaiž pat tuvumā, jo ko var gaidīt no tādiem, kuriem vienaldzīga pašas nacionālas valsts ideja. Latvieši nedrīkst atkārtot krievu inte­liģences kļūdu, kuri gadu desmitiem ilgi apbrīnoja savu mūziku, kamēr valsts no­grima komūnisma muklājā.

Ja pirms I Pasaules kara latvieši pieticīgi runāja par kultūras autonomiju krievu ķei­zarvalsts ietvaros, tad pēc lielo impēriju, tostarp Krievijas, sabrukuma tā bija jau noieta attīstības fāze. Lai skalda latviešus kā grib, mēs gribam redzēt viņus kā vie­notu tautu. Tauta ir valsts. No šķiru ska­bargām mums jātop par apvienotu tautu, par valsti. Ja mēs to nepratīsim, mūsu tauta arī priekš nākošiem gadu desmitiem stāvēs satriekta un nopostīta kā koks bez galotnes (3, 8), raksta Skalbe 1917. gada jūnijā. Un divus gadus vēlāk tanī pašā darbā šo domu it kā turpina: Mums nepie­tiek ar tiem dažādiem brīvības lakstiem, ko mēs bagātīgi esam plūkuši šinīs gados. Mēs gribam vairāk. Mēs sniedzamies pēc paša zieda, mēs gribam mūsu neatkarību! Kas gan ir brīvība zem sveša jūga? (3, 43). Un piezīmēs, kas rakstītas no 1917. līdz 1920. gadam, to autors ar pārliecību teic: Tauta neizdzīvo savus vēsturiskos ideālus vienā gadā, ne vienā paaudzē. Latvijas re­publikai jābūt, ja ne šodien, tad rītu, pēc desmit, piecdesmit, vai simtu gadiem (3, 17).

Skalbem sāp, ka īsi pirms I Pasaules kara Vilis Olavs nosaucis latviešu tautu par skai­dienu, kur katrs sev paņem tādu lietas koku, kādu viņš grib. No šīs etnogrāfiskās skaidienas latviešiem jākļūst par nāciju, par valsti. Pēc simts gadiem ir nākusi augšā jauna tauta ar stipru gribu dzīvot, bet dzī­vot nozīmē: sevi izteikt, radīt savu vēsturi un kultūru (2, 91).

Kultūra, protams, nav veidojama vienā dienā. Tā ir daudzu paaudžu neatlaidīgs darbs. Tā ir kā lāpa, ko cauri gadu krēslībai viena roka sniedz otrai. Kultūra ir sava veida cīņa, cenšanās pēc kaut kā arvien labāka. Bez tām debesīm, ko redzam katru dienu, vēl ir citas debesis. Tās ir tautas ga­rīgās debesis, kurām jākļūst arvien aug­stākām un cildenākām. Līdz savu nacionālo vērtību apziņai var pacelties tikai politiski pilngadīga tauta. Latvieši ne vienmēr jau tādi ir. Latviskās kultūras slānis vēl ir plāns. Mazo tautu lielākā nelaime ir tā, ka viņas spiestas sekot svešiem paraugiem. Viņām nav īstas drosmes atbalstīties uz savām tradīcijām, tāpēc viņas arī nevar izaugt par patstāvīgu garīgu lielumu. Viņas nerada laikmetus, bet tiek viņos ierautas, tāpēc viņas bieži ir spiestas kalpot svešiem elkiem (3, 15), raksta K. Skalbe savās vasaras pie­zīmēs Dabā un dzīvē (1934).

Rakstnieks noraida apgalvojumu, ka tāda nacionāla kultūra varbūt vispār nav vaja­dzīga, it īpaši mazām tautām. Lielākām tautām ir senākas kultūras tradīcijas, un vajag tikai pārņemt jau citu radīto. Skalbe, kurš pats kā autodidakts daudz guvis no lielo tautu kultūras mantojuma, nebūt ne­noliedz to svētīgo ietekmi. Bet ar to ir par maz. Tauta bez savām kultūras īpatnībām nav interesanta citām nācijām, tāpat kā cilvēks bez īpatnībām nevar ilgstoši patikt citiem. Cilvēkam ir kauns, ja viņu dēvē par Dieva pērtiķi – atdarinātāju. Arī tautām ir kauns tikai ķēmoties citām pakaļ. Naci­onālā kultūra nevar būt tāds steigšus sa­diegts lupatu deķis, kas darināts no citu tautu kultūru pārpalikumiem. Tur ir jāiz­paužas tautas nacionālo īpatnību dziļāka­jiem slāņiem. Ne bez ironijas Skalbe rakstā „Republikas gadadienā (1919.18.XI)” dro­šina: Nebaidies, vecā Eiropa! Mēs esam mācījušies pie taviem filozofiem un dzej­niekiem, mēs viņiem ticam ar jaunības ide­ālismu un nedomājam, ka viņi par velti būtu pacēluši savu lāpu, aizstāvēdami brī­vību un cilvēka tiesības. Mēs negribam nekā cita mūsu zemē kā demokrātisku Eiropu (3, 52).

Tāpat kā pieaudzis cilvēks nevar visu mūžu turēties mātes brunčos, latviešiem jākļūst garīgi patstāvīgākiem. Viņi bieži kā palsie kārklu krūmi locījušies katram vējam, naivi sekojuši nepārbaudītām dogmām, nereti staigājuši it kā uz augstām idejiskām koka kājām, no kurām tad sāpīgi krituši un sa­dauzījušies. Arī rakstnieki pārāk pakļāvu­šies dzīvi noliedzošām destruktīvām ten­dencēm. Bet jācenšas to vienīgo dzīvi, ko Dievs mums devis, atzīt un piepildīt. Lat­vieši reizēm bijuši pārāk mīksti raksturā; lai lielie mūs nesamītu, mums jābūt ar cie­tāku čaulu.

Savā publicistikā Kārlis Skalbe ne vienmēr ir tas lēnprātīgais, visu piedodošais, kādu to pazīstam, piemēram, pasakā Kaķīša dzirna­vas, kur cietējs stāstījuma noslēgumā ne­piemin ar ļaunu pat savus nežēlīgos pāri darītājus. Piedot var personīgu aizskā­rumu, bet nevar piedot pāri darījumus visai mūsu tautai. Skalbem ir virkne pamatotu jautājumu. Kādēļ topošā latviešu turīgā pilsonība ir tik vienaldzīga pret latviešu kultūru? Kādēļ lieliniecisma sērga izpla­tījās pat starp bagātajiem Zemgales saim­niek­dēliem un saimniekmeitām, bet naba­dzībā auguši cilvēki saglabājuši lielāku cieņu pret savu valsti un tās kultūru? Pat labākie ļau­dis, uz kuriem mēs skatījāmies kā uz mūsu revolucionārās kultūras nesē­jiem, ir gatavi pieticīgi izkaisīties gar krievu vai vācu sak­nēm kā internacionāls superfos­fāts (3, 13), ar nožēlu konstatēts Mazajās piezīmēs (1917-1920).

Daudzi cilvēki vēl dzīvo kā bez apvāršņa atjautas. Izgājuši klajā laukā, tie nezina, kurp doties, vai arī dodas pavisam aplamā virzienā. Jau Rūdolfs Blaumanis kādreiz zobojās, ka latvieši nevar iztikt bez Düna Zeitung kā bērns bez knupja. Tagad, kad izveidota Latvijas valsts, nav jābāž galva bailīgi kārtējos vācu vai krievu krūmos, bet droši jāiet pa pašu izvēlēto latviskās kultū­ras ceļu. Arī maza tauta spēj veikt lielus kultūras darbus. Bet šo nacionālo kultūru neviens mums vezumā neatvedīs, tā mums pašiem jāveido, reizēm pat zaudējot savu mazo personīgo dzīvi, toties iemantojot ko lielāku – Latviju. No savas šaurās ielas pil­soņiem mums jākļūst par topošās republi­kas dēliem. Iesācēju pulks jau nekad nav liels, bet katra zvaigzne dzimst no sava ko­dola. Bieži jābrīnās, cik mazi un pieticīgi līdz šim bijuši tautas kultūras centieni. Bet laika devīzei būtu jābūt: sevi izteikt, sevi atrast. Kultūras centieni nav kādu atsevišķu fantastu sapņojums. Kultūras centieniem jākļūst par visas tautas centieniem. Tikai izkopjot nacionālo garu, Latvija būs stipra un dzīvotspējīga valsts. Mazajās piezīmēs (1921-1924) Skalbe raksta: Mūsu valoda, rakstniecība un māksla – tā ir tā vienojošā uguns, pie kuras mēs sildāmies, kas mūs tura kopā, kas mūs glābj no pazušanas starp citām lielākām un stiprākām tautām (3, 145).

Vairākos emocionāli spēcīgos rakstos kā pozitīvs paraugs Latvijai minēta Somija. Somi savu nacionālo neatkarību un kultūru kaldinājuši gadsimtiem ilgi. No somiem arī latviešiem nākuši rosinājumi gan brīvības cīņām, gan kultūras izveidei. Eiropas uz­manību ar savu lielo brīvības mīlestību un īpatnējo nacionālo kultūru Somija sev pie­vērsusi jau carisma valdīšanas gados. Un, kad Somijai nāca grūtas dienas, kad viņas brīvība bija apdraudēta, viņa vispirmo un visdziļāko atbalstu meklēja savā kultūrā (3, 141) – tā Skalbe savā aicinājumā 1930. gadā „Mācīsimies no somiem.” Somijā visa sabiedrība un tauta ir organizēta ap savu kultūru. Gan sabiedrība, gan valsts irdina zemi, lai ieaugtos sākumā vēl vārgais kultū­ras stādiņš, lai to nenopostītu vēji un sal­nas. Turīgs somu pilsonis cenšas iegādāties ikvienu somiski iznākušu grāmatu. Tādam turīgam somu pilsonim, kurš, iegājis somu gleznu izstādē, tā arī iziet, nevienu gleznu nenopircis, somi nelabprāt sniedz roku. Šādu cilvēku sabiedrība nicina. Bet kā tad pie mums Latvijā? Vārdos gan mēs dau­dzinām Somiju kā paraugu, bet somiem piemītošās pienākuma sajūtas pret savu nacionālo kultūru mums vēl nav. Pie mums vispirms rūpējas par veco cara ģenerāļu un izbijušo žandarmu pensijām nekā par kul­tūras veicināšanu, Skalbe raksta ar rūg­tumu.

Rakstnieks izteicies par dažādiem nacionā­lās kultūras aspektiem. Kādi tad ir galvenie mezgla jautājumi, ko viņš cenšas risināt? – Vispirms tās ir rūpes par latviešu valodas tīrību. Sevišķi gados jauniem runātājiem šķiet, ka mūsu valodas straume ir pārāk rāma un vienmuļa. Tie cenšas to „izdaiļot” ar nevajadzīgiem svešvārdiem, ielas žar­gona vārdiem, pat rupjībām. Ielu uzraksti dažviet Rīgā saglabājušies pat no cara lai­kiem, kur blakus krieviskajam un vāciskajam kaut kā pavirši un šķībi uzšņāpts arī latvis­kais, viņš raksta Mazajās piezīmēs. Nav pat vēl latviskas Eiropas kartes, kur būtu iezī­mētas no jauna tapušo valstu robežas. Trūkst mācību grāmatu latviešu valodā ģeogrāfijā, vēsturē, arī dabaszinībās. 1905. gada revolūcijas dienās daudzi nacionāli noskaņoti latvieši (tostarp Kārlis Skalbe) iesaistījās šai kustībā, jo tā aizstāvēja lat­viešu valodas tiesības, vērsās arī pret bru­tālo pārkrievošanu. Tagad, jau brīvvalsts laikā, daži tā saucamie reālpolitiķi pragma­tisku apsvērumu dēļ gatavi upurēt latviešu valodas prioritātes principu. Tā nedrīkst, jo Rīga jau tā ir kā internacionāls gadatirgus, kur katrs runā, kā tam tīk, tikai latvietim vienam visus vajadzīgs toleranti saprast.

Skalbe ir sašutis, ieraugot Rīgas Jūrmalā, Bulduros, uz kādas piena bodītes durvīm uzrakstu: Krievu prostokvaša. Rakstnieka komentārā skan dzēlīga ironija: Tik piekā­pīgi mēs esam pret ārzemniekiem, ka pat rūgušpienu vairs nedrīkstam nosaukt savā valodā! Lai nu viens vēl pārmet mums šo­vinismu! (3, 102). Bet tiem, kas aizbildinās ar latviešu valodas pietiekamu nezināšanu, ieteikta recepte, kas būtu noderīga arī šo­dien: Ja jūs gribat skatīties uz Latviju kā uz mūsu kopīgo dzimteni, mācieties latviešu valodu un ieņemiet vietas mums blakus (3, 128).

Skalbe daudz rakstījis par dziesmām un dziedāšanu, par tradicionālajiem vispārē­jiem Dziesmu svētkiem Rīgā un par sava veida nelieliem dziedāšanas svētkiem ik lauku sētā Jāņos. Par latvju dainām un to leģendāro vācēju Krišjāni Baronu, par tau­tas meldiju čaklo pierakstītāju Emili Meln­gaili. Latvijas brīvība un neatkarība jau daļēji ir sadziedāta septiņos gadsimtos, un tā jāturpina arī turpmāk. Latviešiem vēl maz liela mēroga gara darbinieku, bet visa tauta kopumā vēl ir garīgs lielums. Ar savu valodu, ar savu pašā tautā salasīto gara bagātību – folkloru, kas vērtējama kā naci­onālās kultūras pamats. Bet runāt par na­cionālo kultūru ir par maz, tā jāturpina vēr­tīgos kultūras darbos.

Vairākus rakstus Skalbe veltījis Krišjāņa Ba­rona aiziešanai mūžībā 1923. gadā. Savā runā, kas teikta, izvadot Barontēvu no Mā­ras baznīcas, viņš ar lielu pārliecību teica: Agri tu izgāji cīņas laukā. Tautas spēki vēl bija vāji. Tu nevarēji tautai atdot brīvu vi­ņas zemi. Bet tu sakrāji un apvienoji tautas dvēseli Latvju Dainās un atdevi viņai atpa­kaļ viņas garīgo tēvzemi (2, 99). Latvju dainas devušas pamatu nacionālajai rakst­niecībai, domāšanai, dzīves uztverei, latvis­kai dievatziņai. Kā koks, kas ar zariem iesniedzas debesīs, Krišjānis Barons ar savu mūža darbu jau ieaudzis nemirstībā.

Līdzīga sirsnība izskan arī Skalbes rakstā „Krišjāņa Barona bēru dienā”: Krišjānis Barons mums ir atracis tautas gara aizbēr­tos avotus. Tur vēl ilgi būs ko smelt mūsu dzejniekiem, māksliniekiem un domātājiem, jo tautas dvēsele nevienam visā pilnībā savus noslēpumus neizdod (2, 102).

Bieži un ar lielu pacilātību Skalbe rakstījis par Jāņiem, ko rakstnieks uzskata par lat­viskākajiem mūsu tautas svētkiem. Kamēr latvieši pratīs svinēt Jāņus, tie arī nezaudēs savu nacionālo īpatnību. Jāņi, protams, nav neapvaldīta klaigāšana un apdzeršanās Jāņu vakarā. Visa Jāņu nakts ir kā priecīgs dievkalpojums, kur šo vasaras saulgriežu liturģiju vislabāk spēj vadīt saimnieks un saimniece lauku sētā ar Jāņu vainagu galvā. Jāņu naktī kāda dievišķa dzirkstelīte iekrīt vai ikviena latvieša sirdī. Rakstā „Līgo!” (1923) lasām: Mūsu tauta ir pirmreiz at­modusies Jāņu naktī. Jāņu naktī ir izplaucis un uzziedējis tautas dvēseles papardes zieds, jo Jāņu dziesmās atveras tautas dzi­ļākie reliģiskie uzskati (3, 174). Zāļu va­karā, Jāņu vakarā pat ne visai latviskā Rīga, liekas, tiešām atgādina Latvijas galvaspil­sētu. Vēl jo vairāk Jāņu izjūta rodama lau­kos. Jāņos latvieši it kā paceļas īstas, latvis­kas apgarotības kalngalā. Jo tauta, Skalbes izpratnē, ir kā vienota garīga celtne. Rei­zēm Jāņi ir it kā tilts no pirms tiem rīkota­jiem Dziesmu svētkiem Rīgā. Apcerē „Jāņu vainagi” (1933) viņš raksta: Šogad ielīgoja Jāņus dziesmu svētki. Tūkstoši dziedātāju svieda tautā mūsu brīnišķīgās dziesmas kā smaržīgas Jāņu zāles. (..) Dziesmu svētki savija visai Latvijai kuplāko un krāšņāko Jāņu vainagu. (..) Jāņu naktī viss top dzīvs, tad atveras tautas dvēseles apslēptie dzi­ļumi. Kas sirsnīgi mīl savu zemi, tam vīs­tošā zāļu dvašā atvērsies Jāņu nakts noslē­pums (4, 7-8). Jāņu naktī nedzied no nošu lapas, bet dziesma skan no tautas mūžse­nās atmiņas. 1934. gada rakstā arī ar no­saukumu „Līgo!” dzejnieks teic: Kā lies­mojošu pagali no Jāņu ugunskura, mūsu senči mums nodevuši gaišo latvisko prieku, ar kuru mēs esam uzvarējuši verdzības nakti un uzveikuši visas dzīves grūtības (4, 11).

Samērā daudz Skalbe rakstījis par grāmatu un grāmatniekiem, par Kultūras fonda vei­dotajām tautas bibliotēkām, par regulāri organizētajām grāmatu nedēļām, kad grā­matas iespējams iegūt par mazāku cenu. Viņš rakstījis par grāmatu lasīšanu savā bērnībā, tāpat visai trūcīgajā jaunībā, par atsevišķiem sev sevišķi tuviem grāmatizde­vējiem, kādreiz populāro Jāni Ozolu Cēsīs, tāpat Jāni Rozi – savu Kopoto rakstu izde­vēju Rīgā. Arī par spalvas brāļiem, rakst­niekiem un žurnālistiem, sevišķi tiem, kas rakstniekam garīgi tuvi.

Lai gan grāmatu gudrība, pēc Skalbes tei­ciena, reizēm stostās, grāmata ir izcils kul­tūras faktors, stiprākais patvērums nedie­nās, it kā zelta laipa, ko autors pasviež, lai mēs sastaptos ar dažādiem cilvēkiem un laikmetiem. Reizēm, kad sirds pārāk smaga, viņš vakarā palasās Latvju Dainās. Nevis, lai labāk iemigtu, bet lai dotos naktsmierā ar labām, gaišām domām.

Nav gandrīz neviena kultūras aspekta, ko Skalbe retāk vai biežāk nebūtu pieminējis. Viņš sūrojas par Kultūras fonda nepietie­kamo finansējumu no valsts puses, uzsver, ka tā dēvētās kultūras nedēļas ir tikai mu­dinājums, atgādinājums, bet kultūrai kā tādai arī sadzīvē jāfunkcionē visu cauru gadu. Viņš jau agri sāk rakstīt par Brāļu kapu izkopšanu un Brīvības pieminekļa cel­šanu, kur arī tauta iesaistītos ar saviem zie­dojumiem. Tieši Kārlis Skalbe rosinājis de­vīzi: Tēvzemei un brīvībai, kas iekalta Brīvī­bas piemineklī. Viņa dzejas rindas izman­totas daudzās piemiņas zīmēs un piemi­nekļos, kas tapuši Atmodas gados padomju laikā represēto atcerei.

Vai gan pieminekļus nebūtu pelnījuši arī Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, Rū­dolfs Blaumanis, Jānis Poruks un vēl daudzi citi jau aizsaulē aizgājušie? Vai gan arī maza tauta nevar radīt monumentālus ar­hitektūras un tēlniecības paraugus? Var gan, ja vien grib. Pat ciemojoties ārzemēs un vērojot izcilus mākslas pieminekļus, Skalbe savu vērtējumu izteic ar latvisku skatījumu. Tā varenais Milānas doms tam atgādina marmorā sastingušu Latvijas bērzu birzi. Nav jau tā, ka viņš būtu stāvē­jis tikai konvencionālās mākslas aizstāvju pozīcijās. Viņam nav iebildumu arī pret moderniem strāvojumiem, bet tiem jāvei­dojas evolūcijas ceļā, organiski. Rakstā „Lietuva” (1930) secināts: Neviena tauta nevar uz reizi ielēkt modernismā, tai jānoiet papriekšu zināms attīstības ceļš. Bet katras tautas pirmais pienākums ir atrast pašai sevi, nākt pie nacionālās apziņas (3, 281).

Skalbem ir raksti par tautas izglītību dažā­dās tās attīstības pakāpēs. Jau 1910. gadā publikācijā „Mūsu tautskola” viņš raksta par zemnieku bērniem laukos, kam parasti jāsamierinās ar 3 pagastskolas klasēm. Tās ir tikai izglītības druskas, pie tam brutālas pārkrievošanas apstākļos. Kurš negrib no­dzīvot mūžu it kā garīgā aizkrāsnē, tas meklē turpinājumu pašmācībā. Paldies Dievam, latviešiem vienmēr bijis dzīvs in­stinkts – veidot savu inteliģenci, kurai vēlāk bija izšķiroša nozīme Latvijas valsts tap­šanā. Arī neatkarīgās Latvijas pirmajos ga­dos skolās ne viss jau ir kārtībā. Zināms, Skalbe priecājas par Tautas augstskolas atvēršanu 1920. gada rudenī un Mazajās piezīmēs par to raksta: Vakar atklāja tautas augstskolu. Ko mēs no viņas gaidām? Brī­vas domas un garā brīvus cilvēkus. (..) Mums nav bijis tīras gara kultūras. Mēs esam barojušies pa ceļmalām. Dodiet mums humānu gara skolu. Iznīciniet no­kaujošo dogmu. Dodiet mums brīvus ga­rus, kas drīkst šaubīties, jautāt, pieņemt un atmest, spriest un atzīt. Māciet dzīves atzī­šanu (3, 91). Skalbe bijis Saeimas Izglītības komisijas priekšsēdis. Vēl lielāks prieks vi­ņam ir par jau 1919. gadā atklāto Latvijas Universitāti, par kuru viņš rakstā „Latvijas augstskola” ar neviltotu saviļņojumu saka: Rakstniecība un māksla ir pirmās, kas at­vēra mums logu uz gaišo gara pasauli. Tagad nāk zinātne un atver mums durvis. (..) Dzeja bija pirmā, kas rādīja, cik skaista ir latviešu valoda. Tagad nāks zinātne un sauks vārdā visdziļākos jēdzienus un nokrā­sas, nu redzēsim, cik bagāta ir latviešu va­loda (1, 387).

Lai gan Skalbe savā būtībā nav pesimists, bet dzīves apliecinātājs, viņam nav ilūziju par savu personīgo likteni, un jau 1920. gadā viņš raksta: Es paredzu, ka tie, kas jauno Latviju garīgi iznesuši uz saviem ple­ciem, drīz vairs nebūs vajadzīgi. Tad nāks cienījami kungi, kuri pa kara laiku bij kaut kur nozuduši un ieņems cienījamas” vietas (3, 68). Bet tāds liktenis jau ir ne vienam vien ide­ālistam un inteliģences pārstāvim. Īsajā fragmentā „Par sevi” (1924) nepārpro­tami teikts: Es esmu dzīvojis kādai rītdie­nai, es esmu sities kā putns gar dienu stiklu un glabājis sevī tikai kādas dedzinošas ilgas priekš rītdienas (2, 106).

Šīs dedzinošās domas par rītdienu, nemiers par rītdienu Skalbi neatstāj arī tad, kad Lat­vijas neatkarība šķiet izkarota, militāri no­drošināta un juridiski atzīta: Mūsu naci­onālā brīvība, – jā, tā ir puse no dzīvības. Ja viņu mums ņemtu, mūsu prieka avoti aizdarītos, mēs paliktu atkal par bāra bēr­niem un bargu kungu klausītājiem. Tikai tagad mēs jūtam, ka sākam dzīvot. Tāpēc brīvība mums sargājama tāpat kā dzīvība (3, 139).

Paies nepilni 20 gadi, un šis pareģojums, diemžēl, piepildīsies. Jau 1940. gada 17. jūnijā. Bet Mazajās piezīmēs rodams arī optimistisks tālākas nākotnes redzējums: Mūsu kultūras centieni ir tautas pamata centieni. Ja valsts ies bojā, mūsu kultūras centieni vēl paliks, viņi būs mūsu vienīgais atbalsts, viņos turēsies mūsu nacionālās pašapziņas saknes. Tāpēc tagad, kur mēs valdām pār savu zemi, mums vajag darīt visu, lai viņi plaši un dziļi iesakņojas tautā. Tas ir mūsu nacionālās politikas pirmais uzdevums (3, 76). Tieši šādas domas palī­dzēja izdzīvot latviešu trimdai pēc 1945. gada un arī tiem tūkstošiem, kas aizvadīja ilgus gadus Gulaga nometnēs. Skalbe vienmēr uzsvēris domu, ka pazaudēt garīgu neatkarību nozīmē pazaudēt visu. Katras brīvas valsts pamats ir nacionāla kultūra.

Kārļa Skalbes uzskati mūsdienās, vispārējas globalizācijas un garīgo struktūru deformā­ciju laikmetā, daļai cilvēku var šķist nove­cojuši un vecmodīgi. Bet varbūt ka šie uz­skati ir gluži mūsdienīgi. Ja vienmēr prastu uzmanīgāk lasīt un iegaumēt dzejnieka teikto. Katrā ziņā šos uzskatus paudis cie­nījams cilvēks, kurš jau 1919. gada rudenī, īsi pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai sacīja: Mums ir tikai vienas domas, domas par Latviju un, diemžēl, arī tikai viena dzīve, ko mēs par viņu varam atdot (3, 36).


VĒRES

  1. Kārlis Skalbe. Kopoti raksti. Rīgā, 1939. 7. sēj.
  2. ib., 8. sēj.
  3. ib., 9. sēj.
  4. ib., 10. sēj.
  5. Kārlis Skalbe. Mazās piezīmes. Rīgā, 1990.

Literatūras un grāmatniecības vēsturnieks, Dr.h.c. philol. Ojārs Zanders, vairāk nekā 30 gadus strādā Zinātņu akadēmijas Fundamentālajā bibliotēkā, kur vada Rokrakstu un reto grāmatu nodaļu, pēdējos gados ir šīs bibliotēkas galvenais bibliogrāfs. Publicē vairāk nekā 600 rakstu, sastāda un komentē Antona Austriņa (1979) un Kārļa Krūzas (1984) dzejoļu izlases, saraksta grāmatas Tipogrāfs Mollīns un viņa laiks (1988), Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā (2000). Zandera raksti, esejas, stāsti un dzejoļi apkopoti grāmatā Gadsimtu silueti Rīgas bruģakmeņos (2002). Par mūža ieguldījumu kultūrā piešķirta (1999) Kultūrkapitāla fonda mūža stipendija.


  • Vēlu visiem priecīgus un spēkus atjaunojošus vasaras Saulgriežus!
    (es svētdien/pirmdien pa Drustiem, atgriežos 22.jūn.)

  • Paldies par šī raksta publicēšanu. Skalbe neapšaubāmi ir viens no latviešu intelektuālā nacionālisma spēcīgākajiem un patiesākajiem paudējiem. Ar Skalbes muti runā latviešu tautas dvēsele.

  • Zināšanai. Skābais lietus vai kas cits, kas to lai zina. Varbūt dēļ naftas noplūdes, varbūt citu iemeslu dēļ. Daudzviet ASV augi ir pamatīgi bojāti.
    http://video.godlikeproductions.com/video/Toxic_Oil_Spill_Rains_Warned_Could_Destroy_North_America_Gulf_of_Mexico

  • >Valters_Grivins – TO ”MUTI/MĒLI” jau šais modernajos laikos sāk nedaudz regulēt:”(..)Izdevniecība “Zvaigzne ABC” neuzskata par vēlamu 5. klases skolēniem saprast K. Skalbes “Pasakā par vērdiņu” pausto domu par to, kas notiek ar cilvēku, ja viņš savu dzīvi bez atlikuma velta naudai, proti, tam nav ne radu, ne draugu, tik tukšuma sajūta krūtīs, “sirdi vairs neatrod jauna mīlestība un pirkstus, kuri bija raduši tikai raust, vairs nespēj atliekt saldā devēja vara”.
    K. Skalbes “Pasaka par vērdiņu” aizstāta ar “Pasaku par zelta ābeli”. Māra Dzērve, skolotāja ar 43 gadu pieredzi.
    http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/?doc=62077

  • Labs atradums. Brīnos, ka vispār Latvijas vēsture un literatūra nav aizliegta pilnībā.

  • “Omīt, traks policists sit mammīti!”
    2010. g. 22. jūnijā, 14:53
    -
    Ar šādu izsaucienu piektdienas, 18.jūnija, vakarā savās mājās Meiju ceļā ieskrējis kāds septiņgadīgs bērns, kura mammu par satiksmes noteikumu pārkāpumu pašvaldības policisti grūstījuši, raustījuši un vilkuši pa zemi.
    -
    http://www.tvnet.lv/zinas/regionos/336108-omit_traks_policists_sit_mammiti

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.