Vasjuki, jeb kā var nesolīt (fragments no gr. ‘Divpadsmit krēsli’)

Šaha sekcijā sēdēja vienacains cilvēks un lasīja Spīlhāgena romānu Panteļejeva izdevumā. -   Lielmeistars O. Benders! – Ostaps pavēstīja, apsēzdamies uz galda. – Rīkoju pie jums simultānspēli.Vasjuku šahista vienīgā acs iepletās līdz dabas dotai pēdējai robežai.

-     Vienu mirklīti, biedri lielmeistari – vienacis iekliedzās. – Piesēdiet, lūdzu! Es tūlīt būšu atpakaļ.

Un vienacis aizskrēja. Ostaps apskatīja šaha sekcijas telpas. Pie sienām karājās sacīkšu zirgu fotouzņēmumi, bet uz galda gulēja noputējusi kantorgrāmata ar uzrakstu «Vasjuku šaha sekcijas sasniegumi 1925. gadā».

Vienacis atgriezās kopā ar veselu duci dažāda vecuma pilsoņu. Viņi visi pēc kārtas nāca klāt iepazīties, nosauca savus uzvārdus un godbijīgi paspieda lielmeistaram roku.

- Caurbraucot uz Kazaņu, – Ostaps runāja aprautiem teikumiem, – jā, jā, simultānspēle notiks šovakar, atnāciet. Bet tagad, piedodiet, neesmu formā: jūtos noguris pēc Karlsbādes turnīra.

Vasjukiešu šahisti uzklausīja Ostapu ar īstenu dēlu mīlestību. Ostaps bija iededzies. Viņš sajuta jaunu spēku un šaha ideju pieplūdumu.

-   Jūs pat neticēsiet, – viņš teica, – cik tālu aizgājusi šaha doma. Zināt, Laskers ķēries pie gaužām banāliem paņēmieniem – ar viņu nav iespējams spēlēt. Viņš apkvēpina savus pretiniekus ar cigāru dūmiem. Un tīšām smēķē tos lētākos, lai dūmi būtu riebīgāki. Šaha pasaule ir uztraukusies.

Lielmeistars pārgāja uz vietējām tēmām:

-   Kāpēc provincē nemaz nav domas asuma? Piemēram, jūsu šaha sekcija. Tā viņa arī saucas: šaha sekcija. Garlaicīgi, meitenes! Kāpēc jūs, nu patiešām, nevarētu to nosaukt kaut kā izteiksmīgāk, kā klājas īstiem šahistiem? Tas iesaistītu sekcijā plašas arodbiedrības biedru masas. Būtu nosaukuši savu sekciju, piemēram, «Četru zirgu šaha klubs» vai «Sarkanā galotne», vai «Kvalitātes zaudēšana, iegūstot tempu». Tas būtu lieliski! Skanīgi!

Ideja guva panākumus.

-   Patiešām, – vasjukieši sacīja, – kāpēc mēs savu sekciju nevarētu pārdēvēt par «Četru zirgu klubu»?

Tā kā bija ieradies viss šaha sekcijas birojs, Ostaps, pats uzņemdamies goda priekšsēdētāja pienākumus, noorganizēja īsu sēdi, kurā sekciju vienbalsīgi pārdēvēja par «Četru zirgu šaha klubu». Lielmeistars pašrocīgi, izmantodams uz «Skrjabina» gūto pieredzi, no kartona loksnes izgatavoja izkārtni ar četriem zirgiem un atbilstošu uzrakstu.

Šis svarīgais pasākums solīja šaha domas uzplaukumu Vasjukos.

-   Šahs! – Ostaps sacīja. – Vai jūs zināt, kas ir šahs? Tas virza uz priekšu ne tikai kultūru, bet arī ekonomiku! Vai jūs zināt, ka jūsu «Četru zirgu šaha klubs», pareizi organizējot darbu, spēj pilnīgi pārveidot Vasjuku pilsētu?

Kopš vakardienas Ostaps vēl nekā nebija ēdis. Tāpēc viņa daiļrunība bija neparasta.

-   Jā! – viņš kliedza. – Šahs valsti padara bagātāku! Ja jūs piekritīsiet manam projektam, tad no pilsētas uz piestātni jūs iesiet pa marmora kāpnēm! Vasjuki kļūs desmit guberņu centrs! Vai jūs agrāk bijāt kaut ko dzirdējuši par Zemmeringas pilsētu? Nekā! Bet tagad šī pilsētele kļuvusi bagāta un slavena tikai tāpēc, ka tur tika noorganizēts starptautiskais turnīrs. Tāpēc es saku: Vasjukos vajag noorganizēt starptautisku šaha turnīru.

-      Bet kā? – visi reizē iesaucās.

-    Tas ir pavisam reāli, – lielmeistars atbildēja, – mani personiskie sakari un jūsu pašdarbība – lūk, viss nepieciešamais Vasjuku starptautiskā turnīra organizēšanai, un ar to arī pietiek. Padomājiet tikai, cik skaisti tas skanēs: «1927. gada starptautiskais turnīrs Vasjukos»! Hosē Raula Kapablankas, Emanuēla Laskera, Aļehina, Nimcoviča, Retī, Rubinšteina, Maroci, Taraša, Vidmara un doktora Grigorjeva ierašanās nodrošināta. Bez tam nodrošināta arī mana piedalīšanās!

- Bet nauda! – vasjukieši iekunkstējās. – Viņiem visiem taču jāmaksā nauda! Daudzi tūkstoši! Kur lai to ņem?

- Par visu gādās varenais orkāns, – O. Benders sacīja, – naudu dos ieejas maksa.

-    Kas pie mums maksās tik traku naudu? Vasjukieši …

- Kur nu vasjukieši! Vasjukieši naudu nemaksās. Viņi tikai to saņems! Tas viss ir ārkārtīgi vienkārši. Uz turnīru, kurā piedalīsies tādi pasaulslaveni meistari, taču sabrauks šaha cienītāji no visas pasaules. Simtiem tūkstošu cilvēku, bagāti cilvēki, drāzīsies šurp uz Vasjukiem. Pirmkārt, ūdens transportam pārvadāt tādu pasažieru daudzumu nebūs pa spēkam. Tātad SCTK uzbūvēs dzelzceļa maģistrāli Maskava-Vasjuki. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, viesnīcas un debesskrāpji viesu uzņemšanai. Treškārt, straujš lauksaimniecības uzplaukums tūkstoš kilometru rādiusā: viesus vajadzēs apgādāt ar saknēm, augļiem, kaviāru, šokolādes konfektēm. Tad vēl pils, kur notiks turnīrs, – tas ceturtkārt. Piektkārt, garāžu celšana viesu autotransportam. Lai visai pasaulei pārraidītu sensacionālos turnīra rezultātus, vajadzēs uzbūvēt superjaudīgu radiostaciju. Tas ir sestkārt. Tagad vēl par dzelzceļa maģistrāli Maskava-Vasjuki. Neapšaubāmi tai nebūs tik lielas caurlaides spējas, lai atvestu uz Vasjukiem visus gribētājus. Tātad – vajadzīga lidosta «Lielie Vasjuki», regulāra pasta lidmašīnu un dirižabļu satiksme ar visām pasaules malām, arī Losandželosu un Melburnu.

Vasjuku pilsētas šaha amatieriem pavērās žilbinošas perspektīvas. Istaba papletās platāka. Zirgaudzētāju pils satrunējušās sienas sabruka, un to vietā pret zilajām debesīm pacēlās šaha jaunrades pils – trīsdesmit trīs stāvi vienos stiklos. Katrā zālē, katrā istabā un pat liftos, kas līdzīgi atspolēm šaudījās augšup un lejup, sēdēja domās nogrimuši cilvēki un spēlēja šahu pie galdiņiem ar malahīta inkrustāciju.

Marmora kāpnes veda lejā līdz pašai zilajai Volgai. Upē bija noenkurojušies okeāna tvaikoņi. Funikuleros uz pilsētu brauca augšā ārzemnieki uzblīdušiem ģīmjiem, šaha lēdijas, indiešu aizsardzības cienītāji no Austrālijas, indusi ar baltiem turbāniem, spāniešu partijas piekritēji, vācieši, franči, jaunzēlandieši, Amazones baseina apdzīvotāji un vasjukiešu skauģi – maskavieši, ļeņingradieši, kijevieši, sibīrieši un odesieši.

Automobiļi kā uz konveijera slīdēja starp marmora hoteļiem. Pēkšņi – viss apstājies. No greznās viesnīcas «Brīvbandinieks» iznāca pasaules čempions Hosē Rauls Kapablanka-i-Graupēra. Viņu ielenca dāmas. Milicis, tērpies speciālā šahistu formā (rūtainas galifē, uz zīmotnēm laidņi), laipni smaidīdams, militāri sveicināja. Pie čempiona cienīgi piegāja vienacainais vasjukiešu «Četru zirgu kluba» priekšsēdētājs.

- Neraizējieties, – Ostaps sacīja, – mans projekts jūsu pilsētai garantē nedzirdētu ražošanas spēku uzplaukumu. Iedomājieties tikai, kas notiks, kad turnīrs beigsies un visi viesi aizbrauks! Maskavas iedzīvotāji, dzīvokļu krīzes nomākti, lauzīsies šurp uz jūsu brīnišķīgo pilsētu. Vasjuki automātiski kļūs par galvaspilsētu. Uz šejieni pārcelsies valdība. Vasjukus pārdēvēs par Ņūmaskavu, Maskavu – par Vecajiem Vasjukiem. Ļeņingradieši un harkovieši griezīs zobus, bet nekā nevarēs padarīt.- Ņūmaskava kļūs par elegantāko Eiropas centru un drīz vien arī par visas pasaules centru.

- Visas pasaules!!! – apdullinātie vasjukieši iekunkstējās.

- Jā! Un vēlāk pat par Visuma centru. Šaha doma, kas apriņķa pilsētu pārvērtusi par visas zemeslodes galvaspilsētu, pati pārveidosies pielietojamā zinātnē un izgudros starpplanētu satiksmes līdzekļus. No Vasjukiem tiks raidīti signāli uz Marsu, Jupiteru un Neptūnu. Satiksme ar Veneru kļūs tikpat viegla kā brauciens no Ribinskas līdz Jaroslavļai. Un – tad tā vien skaties – varbūt pēc gadiem astoņiem Vasjukos notiks Visuma vēsturē pirmais starpplanētu šaha kongress!

Ostaps noslaucīja savu cēlo pieri. Viņam tik ļoti gribējās ēst, ka viņš labprāt būtu notiesājis ceptu šaha zirgu.

-       Jā-ā, – vienacis novilka, pārlaizdams putekļainajām telpām neprātīgu skatienu. – Bet kā tad lai praktiski to visu izdara, tā sakot, uz ko lai balstāmies?

Klātesošie sasprindzināti raudzījās lielmeistarā.

-       Atkārtoju, ka praktiski viss atkarīgs tikai no jūsu rosības. Visu organizatorisko darbu, atkārtoju, uzņemos es pats. Materiālu izdevumu absolūti nekādu, ja neskaita naudu telegrammu nosūtīšanai.

Vienacis piebikstīja saviem cīņasbiedriem.

- Nu, – viņš jautāja, – ko jūs par to teiksiet?

- Nokārtosim! Nokārtosim! – vasjukieši klaigāja,

- Cik tad īsteni vajag naudas.., tām.., telegrammām?

- Smieklīga summa, – Ostaps sacīja, – simt rubļu,

- Mūsu kasē ir tikai divdesmit viens rublis sešpadsmit kapeikas. Mēs, protams, zinām, tas ir daudz par maz….

Taču lielmeistars, izrādījās, bija piekāpīgs organizators.

- Labi, – viņš sacīja, – dodiet šurp savus divdesmit rubļus.

- Bet vai pietiks? – vienacis jautāja.

-   Pirmajām telegrammām pietiks. Bet pēc tam ienāks ziedojumi un naudu nebūs kur likt.

Paslēpis naudu zaļo ceļojuma svārku kabatā, lielmeistars atgādināja klātesošajiem par savu lekciju un simultānspēli pie simt sešdesmit galdiņiem, laipni atvadījās līdz vakaram.

- Tad kam mums vajadzīga šī simultānspēle? – administrators čukstēja. – Mūs taču var piekaut.

- Protams, risks ir.

Pēc stundas kasē bija trīsdesmit pieci rubļi. Publika zālē nervozēja.

- Taisiet ciet lodziņu! Dodiet naudu! – Ostaps sacīja. – Tagad tā. Te jums būs pieci rubļi, ejiet uz piestātni, nolīgstiet laivu uz pāris stundām un gaidiet mani krastmalā lejpus noliktavas. Mēs abi dosimies vakara izbraukumā. Par mani nebēdājiet. Es šodien esmu formā.

Lielmeistars iegāja zālē. Viņš jutās mundrs un droši zināja, ka ar pirmo gājienu e2-e4 viņam nedraud nekādi sarežģījumi. Pārējie gājieni, tiesa kas tiesa, tinās pilnīgā miglā, bet tas lielo kombinatoru nepavisam neuztrauca. Viņš bija sagatavojis pilnīgi negaidītu variantu pat visbezcerīgākās partijas glābšanai.

Lielmeistaru sagaidīja ar aplausiem. Kluba nelielā zāle bija izdaiļota ar daudzkrāsainiem karodziņiem.

Pirms nedēļas šeit bija noticis Slīcēju glābšanas biedrības vakars, par to liecināja arī lozungs pie sienas: «PALĪDZĪBA SLĪCĒJIEM IR PAŠU SLĪCĒJU ROKĀS».

Ostaps paklanījās, pastiepa rokas, it kā atraidīdams nepelnītos aplausus, un uzkāpa estrādē.

- Biedri! – viņš skanīgā balsī sacīja. – Mani šaha biedri un draugi, šodien es jums nolasīšu lekciju par tematu, par kuru pirms nedēļas tiku lasījis Ņižņijnovgorodā un, varu jums atzīties, ar gluži labiem panākumiem. Manas lekcijas priekšmets – «Auglīgā atklātnes ideja». Kas, biedri, ir atklātne, un ko nozīmē, biedri, ideja? Atklātne, biedri, ir quasi una phantasia. Bet ko, biedri, nozīmē ideja? Ideja, biedri, ir loģiskā šaha formā ietērpta cilvēka doma. Pat ar niecīgiem spēkiem var pāriet uzbrukumā. Viss atkarīgs no katra indivīda spējām. Piemēram, tas gaišmatis trešajā rindā. Pieņemsim, ka viņš spēlē labi…

Gaišmatis trešajā rindā pietvīka.

- Bet, lūk, tas tumšmatis, pieņemsim, spēlē sliktāk. Visi pagriezās un apskatīja arī tumšmati.

- Ko mēs redzam, biedri? Mēs redzam, ka gaišmatis spēlē labi, bet tumšmatis spēlē slikti. Un nekādas lekcijas nespēs grozīt spēku samēru, ja katrs indivīds pastāvīgi netrenēsies dambr… tas ir, es gribēju sacīt – šaha spēlē..» Bet tagad, biedri, es jums pastāstīšu dažus pamācošus gadījumus no mūsu cienījamo hipermodernistu Kapablankas, Laskera un doktora Grigorjeva pieredzes.

Ostaps pastāstīja auditorijai dažas aizvēsturiskas anekdotes, kuras vēl bērnībā bija smēlis no «Zilā žurnāla», un ar to nobeidza intermēdiju.

Par lekcijas īsumu visi bija mazliet pārsteigti. Bet vienacis nenovērsa savu vienīgo aci no lielmeistara apaviem.

Taču simultānspēles seanss aizkavēja vienacainā šahista augošās aizdomas. Kopā ar citiem šahistiem viņš novietoja šahgaldiņus pakavveidā. Spēlēt ar lielmeistaru nosēdās trīsdesmit šaha amatieru. Daudzi no viņiem bija galīgi apmulsuši un nemitīgi skatījās šaha mācību grāmatās, atsvaidzinādami atmiņā sarežģītus variantus, ar kuru palīdzību cerēja padoties lielmeistaram kaut vai tikai pēc divdesmit otrā gājiena.

Ostaps pārlaida skatienu melno rindām, kas viņu ielenca no visām pusēm, paskatījās uz aizvērtajām durvīm un tad drosmīgi ķērās pie darba. Viņš piegāja pie vienača, kas sēdēja pie pirmā galdiņa, un pārvietoja karaļa bandinieku no lauciņa e2 uz lauciņu e4.

Vienacis tūlīt ar rokām saķēra ausis un sāka saspringti domāt. Amatieru rindām pārskrēja šalkoņa:

-   Lielmeistars spēlēja e2-e4.

Ostaps nelutināja savus pretiniekus ar atklātņu dažādību. Arī uz pārējiem divdesmit deviņiem galdiņiem viņš veica to pašu operāciju – pārvilka karaļa bandinieku no e2 uz e4. Amatieri cits pēc cita grūda pirkstus matos un iegrima drudžainos meklējumos. Nespēlējošie uzmanīgi vēroja lielmeistaru. Pilsētas vienīgais fotoamatieris uzrāpās uz krēsla un jau gatavojās aizdedzināt magniju, taču Ostaps sāka dusmīgi vicināt rokas un, pārtraucis savu gaitu gar galdiņiem, skaļi uzkliedza:

- Aizvāciet fotogrāfu! Viņš traucē manu šaha domu! «Kāda velna pēc atstāt savu fotogrāfiju šai nožēlojamā pilsētelē? Man nepatīk ielaisties darīšanās ar miliciju,» viņš pie sevis nodomāja.

Amatieru sašutuma pilnā šņākšana piespieda fotogrāfu atteikties no sava nodoma. Sašutums bija tik liels, ka fotogrāfu pat izmeta no telpām.

Pēc trešā gājiena noskaidrojās, ka lielmeistars spēlē astoņpadsmit spāniešu partijas. Pārējās divpadsmit melnie pielietoja kaut arī novecojušo, toties diezgan drošo Filidora aizsardzību. Ja Ostaps zinātu, ka viņš spēlē tik sarežģītas partijas un saduras ar tik pārbaudītu aizsardzību, viņš ļoti brīnītos. Patiesībā lielais kombinators šahu spēlēja otrreiz mūžā.

Sākumā amatierus un vispirms, protams, vienaci sagrāba šausmas. Nebija šaubu, ka lielmeistars rīkojas viltīgi.

Ar neparastu vieglumu, katrā ziņā klusībā ņirgādamies par atpalikušajiem Vasjuku pilsētas amatieriem, lielmeistars pa labi un pa kreisi upurēja bandiniekus, smagās un vieglās figūras. Lekcijas laikā noķengātajam tumšmatim viņš upurēja pat dāmu. Tumšmati pārņēma šausmas, viņš jau gribēja padoties un tikai ar milzīgu gribasspēku piespiedās spēli turpināt.

Pērkons no skaidrām debesīm atskanēja pēc piecām minūtēm.

- Mats! – nošļupstēja līdz nāvei pārbijies tumšmatis. – Biedri lielmeistar, jums ir mats.

Ostaps izanalizēja stāvokli, apkaunojoši nosauca dāmu par karalieni un pārspīlēti augstā stilā apsveica tumšmati ar uzvaru. Amatieru rindas pāršalca dobja murdoņa.

«Laiks mukt,» Ostaps nodomāja, mierīgi staigādams starp galdiņiem un nevērīgi pārbīdīdams figūras.

Nākamajās desmit minūtēs lielmeistars zaudēja vēl desmit partijas.

«Kartonāžnieka» kluba telpās atskanēja izbrīna pilni saucieni. Brieda konflikts. Ostaps zaudēja piecpadsmit partijas pēc kārtas un drīz pēc tam vēl trīs. Palika tikai vienacis. Partijas sākumā viņš aiz bailēm bija pieļāvis daudz kļūdu un tagad ar lielām grūtībām tuvojās uzvarai. Ostaps, klātesošajiem nemanot, nozaga no galdiņa melno torni un paslēpa kabatā.

Pūlis cieši ieslēdza spēlētājus.

- Nupat vēl šai vietā stāvēja mans tornis, – paskatījies apkārt, iekliedzās vienacis, – bet tagad tā vairs nav!

-Ja nav, tad nav arī bijis! – Ostaps parupji atbildēja.

-Kā tad nebija? Es skaidri atceros!

-Protams, nebija!

-Kur tad tas varēja palikt? Jūs to nositāt?

-Nositu.

-Kad? Kurā gājienā?

-Ko jūs man jaucat galvu ar savu torni? Ja padodaties, tad tā arī sakiet!

-Piedodiet, biedri, man visi gājieni pierakstīti!

-Kantoris raksta, – Ostaps atteica.

-Tas ir neciešami! – vienacis iebļāvās. – Atdodiet manu torni!

-Padodieties, padodieties, kas tie tādi par pekstiņiem!

-Atdodiet torni!

Tajā pašā brīdī lielmeistars, sapratis, ka vilcināšanās ir tikpat kā pašnāvība, sagrāba saujā dažas figūras un meta ar tām vienacainajam pretiniekam pa galvu.

-   Biedri! – vienacis iespiedzās. – Paskatieties! Amatieri sit!

Vasjuku šahisti apstulba.

Nezaudēdams dārgo laiku, Ostaps drāza ar šaha galdiņu pa lampu un, tumsā belzdams gan pa žokļiem, gan pa pierēm, izskrēja uz ielas. Vasjuku amatieri, cits citu grūstīdami, metās Ostapam pakaļ.

Spīdēja mēness. Ostaps traucās pa sidrabaino ielu viegli kā eņģelis, atgrūzdamies no grēcīgās zemes. Tā kā Vasjuku pilsēta netika pārvērsta par Visuma centru, skriet vajadzēja nevis starp pilīm, bet gan starp baļķu namiņiem ar ārslēģiem.

Viņam dzinās pakaļ šaha amatieri.

Ostaps drāzās lejā pa kāpnēm, kas veda uz piestātni. Viņam bija jānoskrien četrsimt pakāpienu. Sestajā kāpņu laukumiņā viņu jau gaidīja divi amatieri, kas bija atskrējuši šurp taisni pa nogāzes taciņu. Ostaps atskatījās. No augšas kā suņu bars gāzās lejā satracināto Filidora aizsardzības cienītāju ciešais pulks. Atkāpšanās nebija iespējama. Tāpēc Ostaps skrēja uz priekšu.

- Es jūs miltos samalšu, sātani tādi! – viņš uzbļāva drošsirdīgajiem izlūkiem, mezdamies lejup no piektā lau­kumiņa.

Pārbiedētie drosminieki iebrēcās, pārvēlās pāri margām un noripoja pauguru un nogāžu tumsā. Ceļš bija brīvs.

Izskrējis krastā, Ostaps nogriezās pa labi, acīm meklēdams laivu ar viņam uzticīgo administratoru.

Pa to laiku vajātāji, kas tikai tagad bija aptvēruši, ka plāns par Vasjuku pārvēršanu Ņūmaskavā ir sabrucis un ka lielmeistars aizved no pilsētas piecdesmit sūri pelnītus vasjukiešu rubļus, sakāpa lielā laivā un klaigādami izairēja upes vidū. Laivā bija sablīvējušies ap trīsdesmit cilvēku. Visiem gribējās pašiem piedalīties lielmeistara sodīšanā. Ekspedīciju vadīja vienacis. Viņa vienīgā acs nakts tumsā spīdēja kā bāka.

Bet šai mirklī notika visas pasaules godīgajiem šahistiem ārkārtīgi nepatīkams atgadījums. Laiva pēkšņi sasvērās uz sāniem un ar labo bortu iesmēla ūdeni. Pie vasjukiešu drednauta labā borta bija sadrūzmējušies pārāk daudz amatieru. Mainījusi smaguma centru, laiva bez jebkādas svārstīšanās apgāzās pilnīgā saskaņā ar fizikas likumiem. Upes mieru iztraucēja kopīgs brēciens.

Ostaps apmeta loku ap katastrofā cietušajiem.

-  Jūs taču saprotat, Vasjuku indivīdi, ka es varētu jūs pa vienam vien noslīcināt, tomēr es jums dāvāju dzīvību. Dzīvojiet, pilsoņi! Tikai, dieva dēļ, nespēlējiet šahu! Jūs taču gluži vienkārši neprotat spēlēt! Ak, jūs, jefiņi, jefiņi!…


Divpadsmit krēsli, Iļja Ilfs, Jevgēņijs Petrovs

Iesūtīja Jakalns


* * *

Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/12kresli.zip

Citas gramatas elektroniski par brīvu: http://gramataselektroniski.wordpress.com

Krajumā:

  • Mazais princis, Antuāns de Sent-Ekziperī
  • Mana ģimene un citi zvēri, Džeralds Darels
  • Robins Huds, Mihails Geršenzons
  • Divpadsmit krēsli, Iļja Ilfs, Jevgēņijs Petrovs
  • Generation-P, Viktors Peļevins
  • X Paaudze, Duglass Koplends
  • Kaija vārdā Džonatans Livingstons, Ričards Bahs
  • Kara māksla, Sundzi
  • Daodedzin, Laodzi
  • Dzenbudisma kanonu izlase “Ne vējš ne karogs”
  • Vinnijs Pūks un viņa draugi, Alans Aleksandrs Mils
  • Gandrīz nekas par gandrīz visu, Žans d Ormesons
  • 14.99 €, Frederiks Beigbeders
  • Kolekcionārs, Džons Faulzs
  • Andris Grūtups, Observators
  • Ksenofonts, Kad uzvarētāji atkāpjas (Anabāze)
  • Platons, Valsts
  • Ričards Bahs, Ilūzijas
  • Dīpaks Čopra, Septiņi garīgie veiksmes likumi
  • Ēriks Fromms, Mīlestības māksla
  • Viesturs Reņģe, Organizāciju psiholoģija
  • Marķīzs de Sads, Justīne jeb tikumības nedienas
  • Gustavs Lebons, Pūļa psiholoģija
  • Nikolo Makjavelli, Valdnieks
  • Hermanis Hese, Sidharta
  • Pāvils Rozītis, Ceplis
  • Valdis Zāle, Psihotriki. Blefošana. Manipulācijas.
  • Džordžs Orvels, 1984
  • Tommazo Kampanella, Saules pilsēta

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.