Fragments no I.Šuvajeva grāmatas ‘Prelūdijas’

„Valtera un Rapas” grāmatu galdā Rīgas autoostā es nesen nejauši uzgāju nocenotu grāmatu, par kuras eksistenci man pirms tam nebija nekādas nojausmas – tās bija 1998. gadā izdotās Igora Šuvajeva „Prelūdijas”. Atceroties mūsu personīgās sarunas ar toreiz vēl jauno un mazpazīstamo filosofu 90.-to gadu sākumā Rīgā un Liepājā, es tagad ar lielu interesi atklāju, ka viņš jau vairāk nekā 10 gadus atpakaļ ir rakstījis par tām lietām, kuras es tā īsti sāku saprast krietni vēlāk.

Igora Šuvajeva nelielajam rakstu krājumam ir dots apakšvirsraksts „Kultūrvēsturiskas un filosofiskas studijas”, un autors to veltījis „dzīves sūrumu un Sibīrijas Gulagu izcietušai MAMMAI” (izcēlums autora – A.M.). Grāmatas pirmā daļa iedalīta četrās nodaļās, kuru nosaukumi ir: „Latviešu patiesība un šķitums”, „Latvijas kurss”, „Atbrīvošanās un sadomazohisms”, „Anonīmais latvietis”.  Man šie teksti šķiet ļoti precīzi un pravietiski, asredzīgi un dziļredzīgi.

Vēlos ar TF lasītājiem padalīties būtiskākajos autora atzinumos, kuri izklāstīti nodaļā „Latvijas kurss”. Tie, protams, neaizstās šī samērā nelielā, kaut arī ļoti koncentrētā teksta personīgu izlasīšanu un pārdomāšanu, uz ko es aicinātu ikvienu spriedēju par „Latviju un latviešu tautu”. Tomēr ticu, ka arī šāds konspektīvs ieskats būs patiesi noderīgs gan paškritikai un atziņai, gan produktīvai, radošai sakārtošanās ierosmei šajā mums visiem tik izšķirošajā laikā!

Agnese Mackeviča


*   *   *

Kursa mitoloģija

… Kursa pastāvēšanu nosaka nevis kustība vai virziens, bet gan kursa ieturēšana, t.i., noteiktu principu ievērošana un realizēšana. Šos principus var dēvēt par K principiem. Un Latvijas kursa noteikšanai ir aktuāli trīs Mamardašvili aprakstītie K principi: Kartēzija, Kanta un Kafkas principi. Šo principu nominācija nenozīmē, ka tie rodami un pastāv tikai minēto autoru tekstos, kaut gan to artikulāciju var saistīt tieši ar viņiem. Kartēzija, Kanta un Kafkas tekstu klātbūtne Latvijā vai latviešu kultūrā (kā tulkojumi, analīze, interpretācija u.tml.) nodrošinātu K principu aktualizētību un pārskatāmību. … Taču šo tekstu neietulkotība ļauj runāt par K-mitoloģiju, tāpēc īsumā formulēšu katra principa jēgu.

Kartēzija jeb Dekarta princips norāda, ka viss, kas notiek pasaulē, ir atkarīgs no paša cilvēka, no viņa iespēšanas un uzdrīkstēšanās būt. Pasaulē kaut kas var notikt tikai ar paša cilvēka starpniecību, kurš vienmēr visu sāk no sākuma. Šis princips nosaka, ka pastāv jomas, kurām nav ilgstamības un kurās nedarbojas kaut kādi pašdarbīgi spēki vai mehānismi. Kartēzija princips norāda uz mūžīgi topošu pasauli, kurā cilvēkam pašam nemitīgi jārada sevi, lai atbilstu kārtībai, kurš spēj un prot dzīvot. Šī principa īstenošana paredz pašiekārtošanos pasaulē. Kanta princips norāda, ka pastāv formāli nosacījumi, kas ļauj īstenot jēgsaturīgus projektus, proti, pastāv pirmakti, kuru īstenošana un ievērošana nodrošina sevis paša un jēgas iespējamību. Caur šiem aktiem, šajos aktos cilvēks spēj ietvert pasauli un sevi kā tās daļu vienotā veselumā, kurā šī pasaule ir saprotama, kurā prot dzīvot šīs pasaules dzīvi. Abi šie principi paredz, ka cilvēka pasaule ir aktu, notikumu pasaule, pašartikulēšanas un pašaktualizācijas pasaule (izcēlums mans – A.M.).

Kafkas princips ir Kartēzija un Kanta principu neīstenošana, saglabājot realizācijas šķietamību, t.i., imitējot šo divu principu ievērošanu. Būtībā tas ir Katastrofas princips, kas norāda uz ār-prāta pasauli. Pirmie divi principi norāda, ka pastāv noteikts režīms, kurā jāturas, lai cilvēks būtu cilvēks. Un režīms, t.i., piepūles tehnikas, uzdrīkstēšanās un iespēšana, raksturo arī kursu. Tiesa, arī trešais K princips ļauj runāt par kursu. Taču šajā gadījumā kurss iepriekš nav paredzams, tā norises ir bezjēdzīgas, un viss notiek par vēlu. Šis princips uzrāda katastrofas pasaules pastāvēšanu (izcēlums mans – A.M.). Acīmredzot nepieciešams runāt par tās Latvijas vai latvisko variantu, nevis kavēties saldsērīgās apcerēs un pārspriedumos par nodarīto netaisnību. Jo būtībā nekas nav nodarīts, paši vien ir izkrituši no režīma, ieveļoties katastrofas pasaulē, kuru nu mēģina atstāt, dodoties kaut kādā virzienā. Kustoties kaut kādā virzienā, izkļūšana nav iespējama. Ar prātu arī nevar izkļūt no ār-prāta – ja kādam ir prāts, viņš vienkārši nedzīvo ār-prāta pasaulē. Turklāt ār-prāta pasaulē prāts ir nevis prāts, bet tikai tā imitācija. Tāpēc visas ieceres un pasākumi izvēršas par kārtējo bezjēdzību, tas viss notiek par vēlu.

Kas tad ir Latvija un kur tā ir? Visai nepārdomāti ir centieni ietilpināt to ģeopolitiskās robežās un uzskatīt, ka uzdevums ir atrisināts (kaut gan pat to ne vienmēr spēj izdarīt). Acīmredzot, dzīvojot vienā fiziskajā vai ģeopolitiskā telpā, var dzīvot dažādās Latvijās. Jautājumā par Latviju ir ietverta ne tik daudz ģeogrāfiskā vai politiskā nozīme, cik vaicājums pēc idejiskās ģeogrāfijas koordinātēm (izcēlums mans – A.M.). Šis jautājums paredz arī atbildi uz jautājumu par Latvijas saimniecisko iekārtu un tās uzturēšanu. Visai naiva ir atbilde par sociālistiskā saimniecības veida nomaiņu ar kapitālistisko. Protams, var atsaukties uz sociālistiskās sistēmas sabrukumu. Taču tas nenorāda uz kapitālistiskās sistēmas pārākumu. Turklāt – vai līdz ar sociālistisko sistēmu nav sabrucis arī kapitālisms? Šāds pieļāvums liek apšaubīt tradicionālos ne-domāšanas orientierus, jo Ādams Smits jau nosaucis kapitālismu par invisible hand. Neredzamas rokas vadītā cilvēku sabiedrībā iestājoties labklājība. Taču tā tas laikam var notikt tikai neredzamā sabiedrībā, kapitālisms paredz noteiktas eksistences tehnikas, kas Latvijā nav īpašā cieņā. Par šādu pašu invisible hand vadītu uzņēmumu kļūst arī Latvija ar tās tradicionālajām profesijām „latvietis” un „pilsonis”. Taču pilsonis nepavisam nav profesija, kas paredz tikai daudzmaz godīgi maksāt nodokļus un dažreiz dzīvē paturēt rokā vēlēšanu biļetenu. Arī latvietis nav tikai latvietis, jo būt cilvēkam, būt sabiedrības pilsonim nenozīmē būt tikai latvietim, kas pamatojas „tautiskā idejā par kopējām asinīm”. Par Latvijas kursu var runāt tikai tad, ja tiek uzturēta spēkā idejiskā struktūra „Latvija” un K principi. Pretējā gadījumā – par kursu gan ir iespējams runāt, bet pilnīgi nepamatotas ir pārrunas par Latvijas kursu (izcēlums mans – A.M.). Pamatotas ir runas par kursu tādā nozīmē, kādā tiek runāts par vērtspapīru kursu. Taču vērtspapīri ar laiku var izrādīties vienkārši papīri, kā to liecina trīsdesmito gadu beigu Latvija. Un tieši tas arī ļauj nodarboties ar vērtspapīru spekulācijām.

Navigācijas valoda atsauc atmiņā vēl vienu „kursa” nozīmi, proti, virziena maiņu. Varbūt „Latvijas kurss” arī nozīmē virziena maiņu? Taču to ir iespējams fiksēt tikai tad, ja zināms ceļa sākums un gals, šis sākums-gals ir kursa nospraušanas pamats. Un mainīt to var, tikai izraugoties citu galu. … Kurss vienmēr ir atradums, kura vienreizību nosaka neparedzamā, nezināmā pieņemšana un ietveršana sevī. Vienreizīgums ir nevis identa atkārtošana vai atkārtošanās, bet gan savpatnības izstrāde citu atšķirībā. Kurss nav kursēšana pa vienreiz atklātu maršrutu. Kurss ir nevis virzība no viena punkta uz otru vai kustība starp šiem punktiem, bet gan atklājums. Kas tad ir Latvijas atklājums? …


Ceļā uz Eiropu

Politiskās retorikas līmenī Latvijas kurss ir nosprausts – galamērķis esot Eiropa. Taču pārspriedumos par atgriešanos vai iekļaušanos Eiropā atbalsojas mūžīgo māju ideja un atbrīvošanās frazeoloģija. Cilvēka dzīve izsenis ir salīdzināta ar ceļojumu, ar došanos jūras braucienā. Nautilajā metaforikā ietvertā jēga rāda, ka patiesībā jūras brauciens ir ceļš uz sevi pašu, nemitīga piepūle un uzdrošināšanās būt pašam, neraugoties uz vēja brāzmām, jūras viļņošanos vai pat vētru. Īpaši nozīmīgs šīs metaforikas ietvaros ir katastrofas koncepts. Kā lai cilvēks dzīvo, ja kuģis iet bojā? Kur lai viņš rod spēkus turpmākai dzīvei? Uz ko viņš var paļauties? Atbilde ir skaudra – viņš var paļauties vienīgi uz sevi pašu. …

Kopš Horācija laikiem stabili ir ieviesies tāds apzīmējums kā „valsts – kuģis”, kaut arī jau Platonam tikās salīdzināt valsti ar kuģi. Līdz ar to tiek producētas tādas reālijas kā „pasažieri”, „apkalpe”, „stūrmanis” u.tml. Kas tad ir Latvijas stūrmanis? Uz šo amatu pretendentu netrūkst. Taču reti kurš ir padomājis, kādam tad ir jābūt stūrmanim. Arī apkalpes rekrutēšana nesagādā īpašas grūtības. Taču diez vai profesionāli diletanti var vadīt kuģi. Lai neradītu kaut kādus sarežģījumus, pasažierus vislabāk pārvērst par sasietām aitām. Lai jau tās blēj, mainīt tās tik un tā neko nevar – kurss jau ir nosprausts un kuģa komanda nokomplektēta. Tieši tāds 20.gs. izskatās Latvijas kuģis, tieši tāds patlaban izskatās Latvijas kurss uz Eiropu vai Eiropas Savienību. Metaforika tiek iemiesota dzīvē. Taču mūsdienu kuģis nav izgājušo dienu burinieks. Turklāt valsts nav tikai kuģis. Var jau būt, ka valsts kuģis aizceļos uz Eiropu, bet kur paliks sabiedrība, cilvēki? (izcēlums mans – A.M.). Uz kuģa patiešām nepieciešams klausīt stūrmanim, kapteinim, taču sabiedrība nav tikai pasažieru kopums. Vienīgi kopīgiem spēkiem ir iespējams nospraust un ieturēt kursu. Stūrmanim un komandai gan tas var nebūt pa prātam, jo tad nebūs iespējams stūrēt šurpu turpu. Mūsdienu kuģis ir visas sabiedrības (un tieši sabiedrības, nevis valstsvīru vai valstssievu) projekts (izcēlums autora – A.M.), un tā kurss ir sabiedrības sadarbības un darba rezultāts. Bet kas tad ir šī kursa galamērķis „Eiropa”? …

Mūsdienu Eiropas veidošanās aizsākas 15. gadsimtā, kad kristietības iekarotās pozīcijas cenšas noturēt ar varas palīdzību, lai gan jau gadsimtu iepriekš tiek izvirzīts projekts Eiropas apvienošanai ap tā laika Franciju. Baznīca būvē mūri ap kristietiskajām vērtībām, bet robežu definēšana un interpretēšana paredz autoritātes atzīšanu. Vienīgi autoritāte var noteikt robežas un to, kas un kad drīkst tās pārkāpt. Taču līdz ar to Eiropa vienlaikus ir arī pretkristietisks veidojums, jo tā vērsta pret universalitātes pretenziju, ko arī pasaulīgā vara pamato ar atsaukšanos uz atklāsmi. Mūsdienas, gribot negribot, atgādina reliģisko tradīciju ietekmi. Un zīmīgs piemērs ir Eiropa, pareizāk sakot, Eiropas Savienība. Atbalsts šim projektam pārsvarā tiek izteikts katoļticīgajās zemēs. Bet protestantu teritorijās valda piesardzība vai pat neuzticība. Tas gan nenozīmē, ka šāda attieksme būtu baznīcas politikas vai apzinātas gribas produkts. Protestantiskā tradīcija ietver prasību pēc brīvības un brīvībām. Tā augsti vērtē individuālismu, pragmatismu, racionālu dzīves īstenošanu, personisku piepūli – paša ieguldīto darbu, kā arī tiecas pēc saimnieciskās un politiskās dzīves nošķiršanas, demokrātijas un autonomijas veicināšanas. Protestantisma ietvaros centralizācija un universālisms nav īpaši lielā godā. Reformācija ir vēršanās pret jebkuru pārnacionālu instanci. Zināmā mērā šī šķelšanās turpinās arī mūsdienās, vienīgi tā iet krustām šķērsām pa visu Eiropu un neaprobežojas ar konfesionālo piederību.

Mūsdienu saimnieciskā dzīve zināmā mērā sakņojas protestantiskajā attieksmē pret pasauli un dzīvi. Šī attieksme figurē arī politiskajā sfērā. Visuzskatāmāk tas redzams subsidiaritātes principā (izcēlums mans – A.M.). Protams, to var attiecināt uz 1891. gada encikliku „Rerum novarum“, kas modernizē katolicismu, taču patiesībā tas ir saistīts ar protestantismu. Emdenes sinode 1571. gadā sankcionē subsidiaritāti kā kalvinistiskās baznīcas tiesību pamatprincipu, kaut gan subsidiaritāte sakņojas jau antīkajā oikeiōsis konceptā, kas paredz savstarpējību, līdzdalību, nepieciešamību būt pasaulē kā mājās (izcēlums mans – A.M.). Protestantisma „gars” ļauj saskatīt Briselē jaunu Romu. Šis „gars” allaž ir vedinājis būt neatkarīgam no jebkādas politiskās varas, bet ES tapšana ir tieši saistīta ar katolisko ietekmi. Visas sešas valstis, kas piecdesmito gadu beigās apvienojās tā sauktā Šūmaņa plāna izpildei un ES izveidei, vada kristīgi demokrātisko partiju izvirzītie premjeri. …

Ja ES ietonēta kristietiski, tas nenozīmē, ka arī Eiropa ir kristietisks produkts. Taču arī kristietība manifestējas divējādi, un to uzskatāmi apliecina divas simboliskas figūras, proti, Kampanella un Komenskis. 1633. gadā darbā „Monarchia Messiae” Kampanella protežē katolicismu un pāvesta institūciju, turpinādams 1602. gadā sacerējumā „Saules pilsēta” aizsākto pāvesta virskundzības aizstāvību un polemiku ar Makjavelli. Toties Komenska idejas ir apbrīnojami mūsdienīgas. Savā mūža darbā „Lielā didaktika” („Didactica magna“, 1627-1632) viņš raksta: „Visi, kas dzimuši kā cilvēki, dzimuši ar mērķi būt cilvēki” (izcēlums autora – A.M.). Komenskis jau tolaik atbalsta sieviešu līdztiesību, izglītības reformēšanu un kārtu privilēģiju pārvarēšanu. Viņš piedāvā arī citu politikas praktizēšanas principu, proti, līdzdalības īstenošanu (izcēlums mans – A.M.). Atsaucoties uz stoicisma tradīciju, Komenskis veido jaunu dzīves mākslu. Tādējādi protestantiskā subsidiaritāte pavisam negaidīti sasaucas ar antīkās pasaules oikeiōsis principu – uzturēt „kaimiņattiecības”, būt pasaulē kā mājās.

19. gadsimtā universālistisko tendenci visspilgtāk laikam iemieso Svētā savienība, kas tiek nodibināta 1815. gadā Vīnes kongresā. To iezīmē arī vācu filosofs un panenteisma iedibinātājs Karls Kristians Fridrihs Krauze ar savu traktātu „Eiropas valstu savienības projekts”. Revolucionāro universālismu pārstāv Madzīni ar savu 1831. gadā dibināto organizāciju „Jaunā Itālija”, ko tiecas apvienot ar „Jauno Vāciju” un „Jauno Poliju” un 1834. gadā pieņemot „Jaunās Eiropas statūtus”. 1918. gadā uzņēmējs Džovanni Anjelli un ekonomists Atilio Kabiati publicē darbu „Eiropas federācija vai Nāciju līga?” Bet pēc četriem gadiem austriešu grāfs Kudenhofs-Kalergi izvirza apvienotās Eiropas ideju. 1958. gadā Salvadors de Madariaga ieteic par Eiropas galvaspilsētu izvēlēties Vīni …, jo pārstāv gan Austrumus, gan Rietumus. Tomēr Eiropa tiek apvienota pēc citiem principiem, un ES pēc otrā Māstrihtas līguma galvenokārt ir ekonomiski organizēts veidojums. Eiropas organizēšanā tiek izvirzīti visdažādākie principi, taču līdz pat šim laikam nav mēģināts par vienu no dominējošiem principiem izvirzīt ekoloģiju (izcēlums mans – A.M.). Un tas ir visai būtisks trūkums, jo ekoloģijas neievērošana, kā lietišķi raksta Ernsts Ulrihs fon Veiczekers, var beigties ar ekoloģijas diktatūru.

1841. gadā vācu ekonomists Fridrihs Lists publicē darbu „Politiskās ekonomikas nacionālā sistēma”, kuras galvenā ideja ir vācu hegemonijas nodrošināšana, pārvēršot zemes līdz Melnajai jūrai par vācu industrijas agrāro piedevu. 1915. gadā Frīdrihs Naumans publicē grāmatu „Viduseiropa”, kura turpina šīs idejas izstrādi (Viduseiropa kā starpzona starp Vāciju un Krieviju) un vienlaikus arī diskreditāciju, kaut gan vācu nacionālsociālisms šajā ziņā ir daudz veiksmīgāks. Astoņdesmito gadu beigās intensīvu šīs kopības izstrādi uzsāk Viduseiropas austrumvalstis, proti, Čehija, Ungārija, Polija un Austrija. Taču tā ir tikai „puse” no Viduseiropas. Otra puse 20.gadsimtā ir daudz kūtrāka. Bet Viduseiropa stiepjas no Baltijas jūras līdz Adrijas jūrai. Turklāt Viduseiropas rietumi iezīmē pāreju uz Ziemeļeiropu. Ja jau izvēlas Eiropas galvaspilsētu, tad drīzāk šāds gods pienākas Rīgai – Viduseiropas rietumu kultūras pilsētai, kas iezīmē ne tikai Eiropas austrumu un rietumu robežu, bet arī ziemeļu un dienvidu robežu. Rīga varētu būt šāda galvaspilsēta, taču tā neradīsies pati no sevis. Tā ir iespēja, ko var izmantot. Bet var arī palaist garām, gaužoties par nebūšanām, strādājot nevis pie šīs iespējas izmantošanas, bet gan pie tās destruējošās naturālās latvietības izkopšanas.


Eiropas mīts

… (Platona darbā) „Alkibiads” … pirmo reizi tiek izvērsts jautājums par pašrūpēm. Šajā darbā var izlasīt atbildes uz jautājumiem, kas ir ne mazāk būtiski arī mūsdienās, proti, „Kas ir filosofija?”, „Kas ir politika?”, „Kas ir Eiropa?”. … Platons ataino Sokrata un Alkibiada sarunu, kad dižciltīgais atēnietis ir sasniedzis pilngadību. … Alkibiads grib mesties politikā un kļūt labs padomdevējs un glābējs posta dienās, t.i., kļūt par sabiedrības ārstu. Viņš grib kļūt arī par valsts kibernētu, proti, stūrmani. Taču Sokrats iebilst: „Lūk, tu ar joni meties politikā, pirms esi iemācījies. Taču šajā ziņā tu neesi vientuļš, tas notiek ar daudziem, kas ķeras pie mūsu valsts lietām.” Alkibiads piekrīt, ka valsts lietās valda nemācītie, tomēr nedomā, ka ir nepieciešama kāda mācīšanās vai ievingrināšanās politikā. Viņš norāda uz politiķiem, kuri ir neprofesionāli un neizglītoti vai, izsakoties skaidri un gaiši, idioti, bet kuri uzņēmušies svarīgas lomas politiskajā teātrī. Taču Sokratu interesē Alkibiada darbs pašam ar sevi, lai viņš būtu labs un taisnīgs politiķis (izcēlums mans – A.M.).

Sarunā ar Sokratu Alkibiads nonāk pie atziņas, ka politika ir kara un miera jautājumu risinājums. Galu galā tas ir jautājums par dzīvību un nāvi. Tāpēc politiķim ir nepieciešams rīkoties taisnīgi (izcēlums mans – A.M.). Mēģinot noskaidrot taisnīgo, Alkibiads secina, ka taisnīgi ir tad, ja dara to, ko grib, bet netaisnīgi, ja to neļauj darīt. Nav grūti atzīt, ka šādi izpaužas bērna domāšana un veidojas sava veida bērnudārza politika. Alkibiads mēģina sniegt citu taisnīguma skaidrojumu. Tā ir atsaukšanās uz vairākuma, ļaužu viedokli. Sokrata izpratnē tas nav īpaši nopietni, jo daudzie nespēj iemācīt pat kauliņspēli. Tādējādi Sokrats un Alkibiads nonāk pie atziņas, ka valsts lietas lielākoties pārzina idioti, t.i., nemācīti un neizglītotie. Taču tas nenozīmē, ka valstī nepastāv taisnīgums, ka valda patvaļa, idiotu iegribas un pūļa pārspriedumi.

Lai iesaistītos politikā, nepieciešams sniegt sev norēķinu – par sevi pašu un notiekošo. Šim norēķinam ir jābūt publiskam, t.i., jāuztur telpa, kurā atklāti un vaļsirdīgi tiek apspriesti visdažādākie jautājumi (izcēlums mans – A.M.). Tā ir tiešas un atklātas valodas, pārrēsijas praktizēšana, uzturot politikas atklātību. Sokrats uzskata, ka nepieciešams apjēgt taisnīgo, rast sevī zināšanas par taisnīgu un netaisnīgu rīcību. Tāpēc viņš uzvedina Alkibiadu uz savu nezināšanu apzināšanos. Zinošais, saprotošais, viņaprāt, ir iepazinis skaisto un labo un prot rīkoties skaisti un taisnīgi. Saprotošais prot īstenot „skaistu darbu”, t.i., īstenot skaistu mērķi, uzdevumu. … To var pateikt arī citādi – šis („skaistais”) darbs paredz pašatbildīgu rīcību (izcēlums mans – A.M.).Tāpēc nepieciešams apjēgt notiekošo, izgaismot to un iztaujāt par notiekošā būtību. Tas ir izmeklēšanas, izlūkošanas darbs, kurā nedrīkst palaist garām nevienu detaļu. Jābūt uzmanīgam, vērīgam un jūtīgam pret notiekošo, t.i., jābūt aistētiskam, nevis vispārējās anestēzijas paralizētam. Tāpēc arī nepieciešams nemitīgi taujāt pēc politikas būtības, izgaismot politiskās norises, spēles un saspēles un nepieļaut ne vismazāko netaisnību (izcēlums mans – A.M.). Jāizkopj sevī spēja šaubīties, būt skeptiskam, lai, pārskatot politiskās spēles, redzētu patieso, nevis ļautos savām vai citu iedomām. Skepse paredz ievērot distanci vai veidot un uzturēt to, jo būtiskais atklājas tikai kritiskam skatījumam.

… Pašiepazīšana ļauj būt nosvērtam – sevis iepazīšana ir ievingrināšanās nosvērtībā. Nosvērtība paredz tieksmju un iekāru savaldīšanu, mēra izjūtu, pašsavaldīšanos un pašpietiekamību. Nosvērtība ir politikas priekšnoteikums (izcēlums mans – A.M.). Arī Sokrats ir nosvērts, taču viņa uzdevums ir nevis audzināt, bet gan uzvedināt uz pašaudzināšanu. Viņš ir nevis mācītājs, bet mācīšanās aizsācējs (izcēlums mans – A.M.), viņš pavedina uz pašmācīšanos, sevis paša iepazīšanu. Viņš atgādina arī par pašrūpju pastāvēšanu. Tā ir rūpes, kas rodas dvēselē un vērstas pašas uz sevi un apkārtējo. Parasti gan vārds „rūpes” asociējas ar raizēm, kaut ko norūpinošu. Taču rūpes ir arī kopšana, sevis kārtībā savešana un kārtības uzturēšana. … Rūpes par sevi pašu un rūpēšanās par savām lietām nav viens un tas pats. Taču rūpēties un raizēties par savām lietām, pat ja tās ir valstiskas, ir vieglāk nekā par sevi pašu. Vienīgi vajadzētu būt taisnīgam un godīgam, t.i., sniegt par to norēķinu (izcēlums mans – A.M.). Zūdīgi rūpesti par saviem piederumiem, mantas, slavas vai ietekmes sarūpēšana nav pašrūpju rezultāts. Arī Sokrats atgādina: „Vai tad tu, draugs, nekaunies rūpēties par to, lai tev būtu pēc iespējas vairāk naudas, slavas un pagodinājumu, bet nerūpējies un nedomā par to, lai jo krietnāka būtu tava dvēsele?” Bažīgi rūpesti neļauj būt krietnam un taisnīgam.

… Filosofija ir ne tikai gatavība praktizēt rūpes, bet patiešām arī veikt šo darbu – izgaismot notikumus, izklaušināt elkus, sensibilizēt cilvēku prātus un jūtas. Tā ir ne tikai citu uzvedināšana uz noteiktām atziņām, bet arī darbs ar sevi pašu, jo tas ir priekšnoteikums dzīvei valstī. Antīkajā pasaulē ir viennozīmīgi skaidrs, ka politika un filosofiskā ētika ir divas savstarpēji saistītas lietas (izcēlums mans – A.M.). Tāpēc filosofija izvēršas par nemitīgu iztaujāšanu, proti, par neērtā jautājuma „kas tas ir?” uzdošanu. Kas ir tas, par ko jārūpējas? Rūpes par mantu, slavu, amatiem nav rūpes par sevi pašu, jo cilvēks taču nav nedz amats, nedz manta. Tāpēc Platona Sokrats arī aicina noskaidrot jautājumu „Kas mēs esam?”

… nepazīstot sevi, nav iespējama nekāda politika, iespējams vienīgi bērnudārza vai pūļa politikānisms. Nepraktizējot pašrūpes, nav iespējama nedz politika, nedz ekonomika – valsts saimnieciskās dzīves uzturēšana un izkopšana. Tāpēc politikā būtiskākā ir nevis vara (archē), bet gan taisnīgums un nosvērtība (izcēlums mans – A.M.).

Šīs Platona pārdomas par filosofiju un politiku noskaidro arī to, kas ir Eiropa. Tā ir pasaule, kurā politika ir sajūgta ar ētiku, kurā tiek praktizēts taisnīgums un rūpes saistītas ar katru atsevišķo cilvēku. Eiropa ir iztaujāšanas, izgaismošanas un kritikas kultūra. Eiropā nav nekā tāda, par ko nešaubītos, tajā viss īstenojas piepūles režīmā. Līdz ar to var teikt, ka Eiropa ir dzīves un domāšanas veids. Tas ir dzīves veids, kurā ne tikai atzīst pretrunas, bet arī prot tās risināt. Eiropa ir citādības atzīšana, prasmes sadzīvot ar citiem un citādo, atklājot citādību un dažādību arī sevī pašā. Taču pats svarīgākais – Eiropas pasaule ir brīvības izkopšanas un uzturēšanas pasaule (izcēlums mans – A.M.).

Eiropa ir oikeiōsis, savstarpējības, līdzdalības un taisnīguma praktizēšana. Tā ir mēģinājums noskaidrot un izbaudīt cilvēku. Ja nav īstenots šis pašnoskaidrošanas darbs, acīmredzot nav iespējams būt Eiropā vai tās savienībā (ES). Kas es esmu? Kas ir Eiropa? Kas ir ES? Ja šie jautājumi nav noskaidroti, ja tos nemitīgi neskaidro, nav iespējama nekāda Eiropa. Eiropa ir nevis institūciju izkārtojums, bet gan nemitīgi apšaubāms un pilnveidojams projekts. Eiropa ir nevis jautājums par citiem, bet gan par sevi pašu. Tā ir postmurāls projekts – projekts pēc mūra un nacionālās paštaisnuma morāles. Tāpēc Eiropā nevar nedz atgriezties, nedz iestāties, tajā var vienīgi būt (vai arī būt ārpus tās). Mitināšanās zemē, kas ģeopolitiski tiek pieskaitīta Eiropai, negarantē atrašanos tajā. Tāpat nav arī tautu vai valstu, kas būtu eiropeiskākas par citām. Bet bērnudārzā jau par to nerunā.

(Sagatavots publicēšanai TF 14.06.2010.)


  • Labs izrāvums.

    Pirātu kuģis ar dreifējošu kursu – Latvija.

    Pareizi raksta. Demokrātija ir līdzdalība. Ja nav līdzdalība, nav demokrātija. Un pietiek stāstīt, ka balsošana ir līdzdalība.

    Varšava ir vairāk tuva RD un ZD vidum manuprāt, nevis Rīga. Rīga ir tālu ziemeļos. Tālāk ir tikai Oslo, Helsiniki, Stokholma, Tallina, St Pētrburga un Gēteborga. Pat Edinburga ir tālāk uz D nekā Rīga.

    Taisnīgums ir individuāls jeb kontekstuāls. Tātad nevar būt kritērijs. Kritēris var/drīkst būt taustāms – tā ir metode, princips, paņēmiens, kura centrā ir cilvēka mijiedarbība ar apkārtējo vidi. Nevis pieaugošs IKP, bet pieaugošs līdzsvars cilvēka rīcībā attiecībā uz apkārtējo pasauli.

    Kā rakstā tēlaini minēts – pieajugošs Iekšzemes Rūpēšanās (par citiem un vidi paralēli sev pašam) Produkts IRP (nevis ikp). :)

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.