I.Mūrniece: ‘Drošības policija atklāj, kādas ir Krievijas intereses Igaunijā’

Aizvadītajā gadā Krievijas specdienestu interese par Igauniju joprojām bijusi augsta, pārskatā par 2009. gadu secinājusi Igaunijas drošības policija KaPo (Kaitsepolitseiamet). Neraugoties uz to, Igaunijā drošības situācija uzlabojas.

Igaunijas drošības policijas KaPo ziņojumi, salīdzinot ar Latvijas Satversmes Aizsardzības biroja publiskajiem ziņojumiem, ir patiesi interesanta lasāmviela: tie ir daudz atklātāki, un tajos galvenie spēlētāji (gan ārvalstu specdienesti, gan dažādu Krievijas atbalstītu “sabiedrisko organizāciju” līderi) tiek saukti vārdos, atklātas to darbības shēmas un aizkulises. KaPo savus gada pārskatus publicē jau vairāk nekā desmit gadus. Situācija Latvijā un Igaunijā ir līdzīga, līdz ar to jāspriež, ka tie daudz ko atklāj arī par norisēm mūsu valstī.

KaPo pārskatā par 2009. gadu uzsver, ka pēdējā desmitgadē dažādu specdienestu interese par Igauniju tikai augusi. Jau tradicionāli Krievija izmanto savus specdienestus – SVR1 un FSB2 – savu ārpolitisko interešu sasniegšanai: gan informācijas iegūšanai, gan centienos ietekmēt situāciju ārvalstīs, piemēram, īstenojot tā saukto Krievijas “tautiešu” politiku. “Tautiešu” koordinācijas darbā jau pirms vairākiem gadiem ienākušas personas ar pieredzi Krievijas specdienestos. Tāpat KaPo brīdina, ka bieži Igaunijas iedzīvotāju vervēšana notiekot Krievijā; interese ir par bijušajām un esošajām amatpersonām, militārpersonām, uzņēmējiem. Vervēšanas laikā dienesti cenšas manipulēt arī ar šo personu radiniekiem un paziņām.

Ekstrēmisti ideju apsīkumā
Eiropā dažādas ekstrēmistu grupas kļūst arvien vardarbīgākas, un KaPo izsaka bažas, ka arī Igaunijas ekstrēmisti var pārņemt šo “pieredzi”. Krievijas vēstniecība Igaunijā un Igaunijas Krievijas “tautiešu” organizācija cenšas iesaistīt tā sauktajā Kremļa “tautiešu” politikā arvien vairāk organizāciju un personu ar ekstrēmiskiem uzskatiem, secina KaPo.

Plašāk zināmā ekstrēmistu grupa Igaunijā ir “Nočnoj dozor” (“Nakts sardze”. – Te un turpmāk no krievu val.). Pērn tā ar īpašiem pasākumiem neesot izcēlusies, tai šobrīd neesot ne mērķa, ne stratēģijas. Organizācija aprobežojoties ar pārmetumiem Igaunijas varas iestādēm: sūdzas par “rusofobiju”, “fašisma slavināšanu”, “aparteīdu”. Tāpat pērn “Nočnoj dozor” neslēpti centās šķelt sabiedrību uz etniskajiem pamatiem, izvirzot visai absurdas tēzes, piemēram, krievu sabiedrībai ieviest savu īpašu valūtu, veidot atsevišķas arodbiedrības “krievvalodīgajiem” un tamlīdzīgi.

“Nočnoj dozor” kopā ar tās jaunatnes organizāciju “Molodoje slovo” (“Jaunais vārds”) pērn aktīvi piedalījušies dažādos ekstrēmistu pasākumos Latvijā un Somijā. Somijā tos rīkojis Somijas “antifašistiskās komitejas” vadītājs Johans Bekmans, kuram gan paša mājās atbalstītāju trūkst. “Vairākiem “Nočnoj dozor” un jo sevišķi “Molodoje s.lovo” biedriem šādās akcijās galvenā prioritāte ir bezmaksas ceļojums un ēdināšana, un, protams, mediju uzmanība, nevis pats pikets,” secina Igaunijas drošībnieki.

“Johans Bekmans publiski sevi dēvē par kreiso ekstrēmistu (..), uzstājas ar Igaunijai naidīgām runām, attaisno Staļina laiku PSRS represijas, deportācijas un Baltijas valstu okupāciju. Interesants ir fakts, ka Bekmans, kurš publiski Igauniju apvaino fašisma slavināšanā, ir labās attiecībās ar Risto Mikaleu Tenonenu, kurš propagandē nacionālsociālisma ideoloģiju,” atklāj KaPo. Interesants fakts: Teinonens izlīdzējis Bekmanam ar tulkošanu. Jāpiebilst arī, ka pērn J. Bekmans Somijā un Igaunijā vērsies tiesībsargājošajās iestādēs, lai šajās valstīs aizliegtu Edvīna Šnores filmas “Padomju stāsts” rādīšanu.

Vairāki “Nočnoj dozor” biedri kandidējuši 2009. gada pašvaldību vēlēšanās, bet savākuši niecīgu balsu skaitu. Tas liecina, ka šīm kustībām trūkst iedzīvotāju atbalsta un nu jau ir grūtības uzstāties “visas Igaunijas krievu sabiedrības vārdā”.

Vēl viena skaļākā ekstrēmistu grupa, kas var rēķināties ar Krievijas atbalstu, ir šovinistiskā jauniešu organizācija “Naši” (“Mūsējie”) ar savu komisāru Marku Siriku. “Būdams finansiāli atkarīgs no “Naši”, Siriks ir spiests pildīt finansētāja uzdevumus propagandas jomā un rīkot dažādus pasākumus gan Krievijā, gan Igaunijā,” turpina KaPo. Piemēram, M. Siriks Maskavā pieķēdējās pie Igaunijas un Ukrainas vēstniecībām, kā arī centās sarīkot demonstrāciju Igaunijā, kad tur notika Otrā pasaules kara veterānu tikšanās. KaPo ironizē, ka līdz šim M. Siriks spējis no saviem “šefiem” tīri labi apslēpt faktu, ka Igaunijā viņa sekotāju skaits ir niecīgs: kandidējot pašvaldību vēlēšanās Tallinā, viņš savācis vien 64 balsis. Tāpat viņš nespējis īstenot “Naši” vadības plānus par 9. maija “uzvaras dienas” svinēšanu un 22. septembra Tallinas “atbrīvošanas” dienas pasākumu sarīkošanu. “Naši” popularitāte pērn strauji kritusies, jo ekonomiskās krīzes dēļ Krievija samazinājusi finansējumu jauniešu organizācijām un jauniešiem “zudusi motivācija”.

“Motivācija” – pusmiljona apmērā
Pērn Krievija turpinājusi īstenot “tautiešu” politiku Igaunijā. “Tās mērķis ir tā sauktos Krievijas tautiešus pārvērst par vienotu pūli, ar ko iespējams manipulēt, tādējādi palielinot savu politisko arsenālu,” uzskata KaPo. Spilgts piemērs: “Krievijas tautiešu” koordinācijas padome, kuras sēdes notiek Krievijas vēstniecības ēkā Tallinā, “zem Krievijas diplomātu vērīgā skata” aģitējusi par vienota Igaunijas “krievvalodīgo” Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu saraksta izveidošanu. Bija iecerēts, ka “numur viens” tajā būtu Aleksejs Semjonovs, Koordinācijas padomes priekšsēdētājs un Krievijas finansētā Cilvēktiesību centra vadītājs. Lai gan “motivācija” vienotā saraksta izveidošanai tikusi solīta Ls 440 000 apmērā, ar tā izveidošanu neesot sekmējies.

2009. gada decembrī Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs paziņoja, ka Krievijai ir jāatbalsta krievu masu saziņas līdzekļi ārvalstīs. Igauniju cenšas nomelnot, stāstot, cik “sliktos apstākļos” tur dzīvo Krievijas “tautieši”, ka tur publiski “slavina nacismu” un “pārraksta vēsturi”.

Tradicionālā žurnālistika ir tikai viens no sabiedrības viedokļu veidošanas veidiem; aktīvi tiek uzņemtas filmas, šovi, konferences, kultūras programmas un tamlīdzīgi. “Mērķis ir sasniegt lēmumu pieņēmēju zemapziņu un tādējādi viņus ietekmēt izdarīt izvēles un pieņemt lēmumus par labu Krievijai,” uzskata KaPo. Iezīmīgs piemērs ir Igaunijas prokrieviskais žurnālistu klubs “Impressum”. To 2008. gadā dibinājis vietējais uzņēmējs Igors Teterins un “Komsomoļskaja pravda” žurnāliste Gaļina Sapožņikova. Klubs rīko pasākumus, konferences, uz kurām aicina plašāk pazīstamus ekspertus no Krievijas un cenšas piedabūt arī kādu Igaunijas pārstāvi, lai radītu “mānīgu objektivitātes iespaidu”. Taču šādos pasākumos parasti tiek atražota nostalģija pēc PSRS, secināts, ka pēc valsts neatkarības iegūšanas (bet neatzīst, ka neatkarība tikusi atjaunota!) Igaunija, “kas bijusi viens no attīstītākajiem PSRS reģioniem, kļuvusi par valsti ar vāji attīstītu ekonomiku bez perspektīvām un ir viena no depresīvākajām vietām Eiropas Savienībā”. KaPo apgalvo, ka tieši “Impressum” centies radīt paniku par kronas devalvāciju un izraisīt pretreakciju pāriešanai uz eiro.

KaPo rezumē: Igaunijā ar Krievijas politiskās administrācijas atbalstu tiek turpināta plaša ietekmes kampaņa un “tieši tāpēc ir svarīgi prast atšifrēt šādu agresīvu, dažkārt slēptu ietekmi, lai neietekmētos no meliem un netiktu iesaistīti cīņā ienaidnieka izraudzītā cīņas laukā”.


Ināra Mūrniece
, pārpublicēts no www.la.lv
Ieteica Valters Grīviņš

  1. SVR (Služba vņešņej razvedki) – Ārējās izlūkošanas dienests. []
  2. FSB (Federaļnaja služba bezopasnosti) – Federālais drošības dienests. []

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.