T.Dvaijers: ‘Latvijas ekonomikas krīze’
Publikācija rakstīta savdabīgā - alegoriskā formā, un tās saturs ir ļoti cieši saistīts ar topošās programmas ‘Atjaunotā Latvija’ pamatnostādnēm. Sarežģītās Latvijas ekonomiskās situācijas cēloņu skaidrojumam seko rīcības priekšlikumu izklāsts. Gadījumā, ja esat aizņemts cilvēks un nevarat veltīt laiku visa raksta izlasīšanai, aicinām izlasīt vismaz secinājumu daļu.
Ekonomikas problēmu, ar kuru saskaras Latvija, var īsi raksturot šādi:
- Ir bijis nekustamā īpašuma tirgus uzplaukums, ko lielā mērā ir finansējuši ārvalstu aizdevumi. Minētie aizdevumi bieži tika piešķirti ārzemju valūtā, piemēram, eiro un Zviedrijas kronās.
- Šis „burbulis” pašreiz ir pārplīsis, daudzi Latvijas kredītņēmēji ir vai nu faktiski vai potenciāli maksāt nespējīgi, viņu aizdevēji paredz zaudējumus.
- Tā kā burbulis ir pārsprādzis, ārvalstu kapitāla pieplūdums Latvijai ir izsīcis.
- Latvijas tirdzniecības bilance nav labvēlīga. Nav liela tirdzniecības pārpalikuma, kas varētu nosegt ārzemju aizdevumu zaudējumus. Nav ievērojamu aktīvu, kurus varētu pārdot, lai atmaksātu parādus.
- Tādēļ maksājumu bilance ir zem spiediena. Kā Latvija var samaksāt par importu vai atmaksāt parādus ārvalstu valūtā, ja tai nav naudas un nekustamo īpašumu vai kā cita, ko pārdot, lai saņemtu ārvalstu valūtu, kas tai ir nepieciešama?
SVF ekonomisko „ārstu” rekomendācijas
Ņemot vērā minētos apstākļus, kreditori nosūta Latvijas jaunkundzi pie SVF ekonomikas ārstiem. Ekonomikas ārstu pašsaprotamā recepte Latvijas jaunkundzei ir ievērot ekonomisko diētu. Kā Čārlza Dikensa romānā „Deivids Koperfīlds” ir sacījis Micawber kungs „Gada ienākumi - divdesmit mārciņas, gada izdevumi deviņpadsmit mārciņas, deviņdesmit deviņi šiliņi un seši pensi - tā ir laime. Gada ienākumi -divdesmit mārciņas, gada izdevumi - divdesmit mārciņas un seši pensi - tā ir nelaime”.
Latvijas jaunkundzei, protams, to dzirdēt ir visai nepatīkami, jo tikai dažus gadus atpakaļ visi viņu apbrīnoja kā jauno uzlecošo ekonomikas zvaigzni Eiropā. Viņa bija pat lasījusi jauno ārstu ziņojumus, kur tika slavēta viņas figūra.
Tomēr tagad ekonomikas ārsti stāsta Latvijas jaunkundzei, ka Latvijas ģimenēs atgriezīsies laime tad, ja viņa palielinās ārējos ieņēmumus un samazinās ārējos izdevumus.
Tomēr kā lai to izdara? Tāpat, kā jebkuram uzņēmumam, ja Latvija vēlas palielināt savus ienākumus, tai ir vai nu vairāk jāstrādā, vai vairāk jāražo un jāsamazina cenas, kuras tā prasa no saviem klientiem tā, lai tā varētu pārdot vairāk. Tai pašā laikā, ir jāsamazina izdevumus un jātaupa naudu, šo to padarot pašai, tāpat kā cilvēks, kura ienākumi ir samazinājušies, iemācās dzīvot bez gataviem ēdieniem un gatavo mājās pats, pats šuj savas drēbes, lāpa zeķes, nevis pērk jaunu apģērbu.
Jaunie ārsti arī saka, ka Latvijas jaunkundzei, lai atjaunotu budžeta bilanci, ir jāsamazina algas un jāpalielina darbaspēka nodokļi. (Latvijas jaunkundze pie sevis nobrīnās: „Interesanti, vai šie jaunie ārsti ir tādi paši kā ESAO, kam ir milzīgas sešciparu algas, kas nav apliktas ar nodokļiem, un brīnišķīgi vīna pagrabi, un kuri man saka, ka man nedrīkstot ļaut kļūt par „negodīgu” nodokļu konkurentu - ak, šī zelta jaunatne!”).
Tad nu Latvijas jaunkundze, jaunā ekonomiskā paciente, saka ekonomikas ārstiem „Liels paldies par jūsu rekomendācijām. Lai pārdotu vairāk, es devalvēšu latu un samazināšu saviem klientiem to preču un pakalpojumu cenas, kurus es eksportēju, kā arī došu saviem lauksaimniekiem un ražotājiem vairāk stimulu ražot gan vietējam, gan eksporta tirgum.”
„Žēl”, saka ārsti, „bet tas nav tik viegli. Jūs nevarat devalvēt latu, jo no jums sagaida, ka jūs ieviesīsiet eiro un jums ir jāuztur fiksēts valūtas kurss. Jums ir jāsamazina vispārējie ražošanas izdevumi un jāpaaugstina efektivitāte. Pamatā tas nozīmē, ka jūsu strādniekiem un lauksaimniekiem ir vairāk jāstrādā, saņemot mazāku atalgojumu. Un, starp citu, jūs varat sākt savu diētu ar to, ka samazināsiet valsts izdevumus, atlaidīsiet medmāsas, ārstus un skolotājus un tamlīdzīgus indivīdus no darba, kā arī samazināsiet vēl palikušo algas”.
„Ak kungs!” saka Latvijas jaunkundze: „Piedodiet man, es esmu jauna paciente. Neesmu droša, vai sapratu pareizi.” (Pie sevis viņa nobrīnās: „vai viņi to domā nopietni?”).
Pēc tam viņa ar nolūku uzdod sekojošu jautājumu: „Kā lai es pārliecinu strādājošos, ka jāsamazina to algas? Es jau tā atvelku no algām 24,09% kā darba devēja sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, plus 9% kā darba ņēmēju sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas un līdz par 26% no pārējā kā ienākumu nodokli. Es arī iekasēju PVN 21% apmērā no visa, kas vēl ir palicis patēriņam. Tādēļ mani strādājoši zaudē nodokļos vairāk kā 50% no algas. Neizskatās, ka varētu atvilkt no algām ko daudz vairāk. Un, starp citu, es saprotu, ka nekad nedrīkst šķiesties ar naudu, tomēr, ja es atlaidīšu skolotājus, ārstus un medmāsas no darba, vai tad rezultātā mans darbaspēks nekļūs slimāks, mazāk labi apmācīts un mazāk ražīgs? Ja es atlaidīšu šos cilvēkus no darba un viņi citu darbu nevarēs atrast, vai tad mans budžeta deficīts nekļūs vēl lielāks tā vietā, lai samazinātos, jo es zaudēšu nodokļus, kurus viņi man agrāk maksāja?”
„Iespējams, ka tiešām neesmu sapratusi pareizi. Iemesls, kādēļ man būtu jāpiesaista lats fiksētai eiro likmei ir, lai es, Latvija, varētu būt kopējā preču un darbaspēka tirgū ar Rietumeiropu. Jauki, bet vai tas nenozīmē, ka, ja es mēģināšu palielināt nodokļus savam darbaspēkam vēl vairāk, šie cilvēki vienkārši pametīs valsti? Un pastāv vēl viena lielāka ilgtermiņa problēma. Tik daudzi mani jaunieši ir tik smagi apkrauti ar nodokļiem un viņu algas jau ir tik zemas, ka viņi nevar atļauties iegādāties mājokļus un audzināt bērnus. Ja es tā turpināšu, vai pēc 30 gadiem man vispār vēl būs darbaspēks? Galu galā, vai tad imperators Tibērijs kaut ko nav teicis par to, ka „Laba gana pienākums ir cirpt savas aitas, nevis novilkt tām ādu”?
„Mani nedaudz uztrauc arī šī pievienošanās eiro. Manai centrālajai bankai (un galu galā - maniem nodokļu maksātājiem) ārkārtīgi dārgi izmaksā lata kursa uzturēšana, lai pievienotos eirozonai - jo lata kurss pēc nekustamā īpašuma krīzes iestāšanās citādi būtu krities. Vai no manis patiesībā neprasa nomērdēt badā manus strādniekus un ieķīlāt manu māju par nesamērīgu summu tikai tādēļ, lai iegādātos pašu lētāko pasažiera vietu uz Titānika? Kā redzu, eiro pilnā gaitā virzās pretī ledus laukiem, ņemot vērā Grieķiju un situāciju citās PIGS valstīs. Izskatās, ka tas taisās nogrimt. Valūtu apvienības var izzust. Paskatieties uz 1914. gada Skandināvijas monetāro savienību vai pēckara sterliņu mārciņu zonu. Būtu absurds maksāt tādu cenu par to, lai pievienotos eirozonai, ja tā ir uz izzušanas sliekšņa. Varbūt man vajadzētu vienkārši ļaut latam atrast pašam savu vērtību un neuztraukties par pievienošanos eirozonai vēlāk, pieņemot, ka kuģis pa to laiku nenogrims”.
Viņa pārtrauc runāt un paskatās uz jauno ārstu sejām. Viņa redz, kā to pieres sāk saraukties. Viņa nodomā: „Jā, kas zina, ko ar mani izdarīs tagad? Neizskatās, ka viņi būtu īpaši apmierināti ar to, ka es kā paciente uzdodu tik daudz jautājumu.”
Šajā mirklī ekonomikas ārsti visgudri pamāj ar galvām. „Mēs saprotam jūsu bažas, dārgā Latvijas jaunkundze. Tomēr jums jāsaprot, ka ne jau velti Skotijas rakstnieks Tomass Kārlails ir nosaucis ekonomiku par drūmu zinātni. Mēs šeit neesam tikai kā jūsu ārsti. Mēs pārstāvam jūsu kreditorus. Mums ir jāuztur jūs pie dzīvības, lai viņiem tiktu samaksāts pilnā apmērā. Kas ar jums notiks pēc tam, viņiem patiesībā nemaz nerūp. Varbūt, ka mums šo interešu konfliktu vajadzētu jums izskaidrot pašā konsultācijas sākumā, bet mēs pieņēmām, ka jūs to jau būsiet sapratusi. Galu galā par šo konsultāciju maksā jūsu kreditori, un viņi sagaida, ka no tās varēs gūt kādu labumu”.
Te nu Latvijas jaunkundze saka: „Ak, kungs, mani dārgie advokāti man arī saka, ka man vajadzētu uzklausīt neatkarīgu speciālistu viedokļus. Es nu labāk iešu pie kāda eksperta no malas, kurš nav finansiāli ieinteresēts”.
Viņa aiziet, nodomājot: „Tas nu gan izklausījās pēc diētas stulbai supermodelei, kas nolēmusi nomirt no anoreksijas! Interesanti, vai šie dīvaiņi savus priekšstatus par reālām sievietēm un reālu ekonomiku smeļas no Photoshop un datormodeļiem? Kā lai Dieva dēļ te paliek dzīvs? Kā lai mani bērni jelkad var atļauties savas mājas un ģimenes? Vismaz viņiem pietika godīguma atzīt, kas viņiem maksā par man sniegtajiem padomiem. Tomēr labāk pēc iespējas ātrāk pazust no šejienes: es gandrīz varu sadzirdēt, kā tiek asināti skalpeļi.”
Tā nu Latvijas jaunkundze dodas pie slavena Čikāgas skolas ekonomista, profesora Miltona Frīdmana [Milton Friedman], kas pasniedzis dažiem no šo jauno ekonomikas ārstu tēviem.
Profesors Frīdmans saka: „Nu, mana dārgā Latvijas jaunkundze, patiesībā jums bija pilnīga taisnība, kad uzdevāt jautājumu par savas valūtas kursu. Es pats kādu laiku atpakaļ uzrakstīju garu rakstu, kurā norādīju, ka ātrākais ceļš, kā labot ārzemju valūtas kursa disproporciju ir atbrīvot valūtas kursu un ļaut tirgum noteikt tā vērtību. Parasti valdības nosaka neprecīzus valūtas kursus, kas var nodokļu maksātājiem dārgi izmaksāt, Džordžs Soross, piemēram, ieguva veselu bagātību uz Lielbritānijas mārciņas kursa rēķina.
Ir jēga uzturēt fiksētu kursu tad, ja eksporta, importa un kapitāla plūsmas lielāko daļu laika ir līdzsvarā, ja tiek izdarīts spēcīgs spiediens, nav jēgas cīnīties ar tirgu. Jums vienkārši ir pasaules tirgos jāsamazina cenas, jāpieņem, ka tas ir jādara, lai pārdotu vairāk, jāsamazina importa apjoms un jāsāk vairāk eksportēt - tas arī viss, ko panāks devalvācija.
Man jums jāsaka, ka jaunajiem ārstiem tomēr ir zināma taisnība. Ja vien jūs nesāksiet darīt visu iespējamo, lai palielinātu jūsu darbaspēka ražīgumu, jums var nākties turpināt devalvāciju un jūs kļūsiet nabadzīgāka un nabadzīgāka. Jūs arī nevarat atļauties deficītu valsts sektorā un to finansēt, vienkārši drukājot latus. Tas var novest pie pastāvīgas devalvācijas, kā tas šobrīd notiek ar ASV dolāru, jo Amerika turpina drukāt naudu. Tomēr vienreizēja tirgus devalvācija no fiksētā kursa tāda šoka apstākļos, kādam jūs esat pakļauta, uzsāk procesu, lai sakārtotu jūsu ārējo bilanci - tāpat kā visas cenas, tas ir signāls. Un, lūdzu, iegaumējiet, es NETEICU „vienkārši samaziniet algas”. Tās var palielināties, cik vien tas ir iespējams (un ciktāl to pieļauj tirgus), pie noteikuma, ka šīs cenas ir pamatotas ar ražīguma pieaugumu. Algām, tāpat kā valūtas kursam, vajadzētu atspoguļot esošo lietu stāvokli”.
To sakot, viņš iedod tai savas grāmatas eksemplāru „The Case for Flexible Exchange Rates”.
Latvijas jaunkundze saka: „Tas ir ļoti interesanti. Man ir piešķirts ļoti liels aizdevums -7.5 miljardi eiro, lai palīdzētu valstij stabilizēt valūtas kusu. Ko man darīt?”
Profesors Frīdmans atbild: „Nu, tas ir patiešām liels aizdevums. Tomēr, kāda no tā ir jēga? Cik es sapratu, tas netiks izmantots, lai palielinātu jūsu ekonomikas ražošanas jaudas, ceļot jaunas rūpnīcas vai ko tamlīdzīgu. To izmantos tikai, lai uzturētu valūtas kursu? Nu ko, ja tas ir tā, viss, ko jūs panāksiet, ir valsts parāda padziļināšana, lai jūsu Centrālā Banka varētu sponsorēt tos, kas vēlas izkļūt no atkarības no lata par labu citām valūtām, maksājot viņiem vairāk par faktisko (bet slēpto) tirgus vērtību. Kāpēc jums tas būtu jādara? Tas ļoti izskatās pēc slēpta mehānisma, kā privātā sektora parādus pārnest uz nodokļu maksātāju pleciem. Vai jūs zināt, kurš pārdod latus un grib savu naudu dabūt prom pēc iespējas ātrāk? Vai tie nevarētu būt ārvalstu kreditori vai bankas? Es to prasu tikai tādēļ, ka valdības spekulē ne labāk par citiem un man šķiet, ka valstij nebūtu vēlams iesaistīties valūtas kursu tirgus darījumos, lai ietekmētu maiņas kursu. Atcerieties, ka vienmēr ir labāk ļaut spekulantiem pārgriezt cits citam rīkli, nevis piedāvāt viņiem pārgriezt jūsējo - vai, precīzāk izsakoties, jūsu nodokļu maksātāju rīkles.”
Pieceļoties, lai viņam pateiktos, Latvijas jaunkundze saka: „Jūs pateicāt to, ko es domāju. Man šķiet, ka tas ir patiešām nožēlojams iemesls atlaist iedzīvotājus no darba, lai saglabātu matemātisko proporciju starp divām valūtām. Vēl dīvaināk šķiet aizņemties tik lielu naudas summu, lai izmestu manus cilvēkus no darba. Galu galā, ja es turpināšu viņus atlaist, man rezultātā nebūs nodokļu maksātāju, kas varētu atmaksāt atpakaļ šo aizdevumu.
Profesors Frīdmans pamāj ar galvu un saka: „Jā, mēģinājums izvairīties no tā, ka nāksies saskarties ar patieso valūtas kursu, var izraisīt milzīgus sociālos un ekonomiskos zaudējumus, kā tas notika Anglijā ar bezdarbu 20 gs divdesmitajos gados, pēc tam, kad Anglija atgriezās pie zelta standarta ar pārāk augstu novērtētu paritāti. Starp citu, ekonomikā pastāv parādība, ko dēvē par „Nīderlandes slimību”. Tā mēdz iestāties tad, ja likteņa labvēlība, piemēram, tas, ka Ziemeļjūrā tika atklāta dabasgāze, tik ļoti uzlabo valūtas kursu, ka ražošana un lauksaimniecība sāk stagnēt, jo nekonkurē starptautiskajos tirgos. Tā laikam ir noticis arī ar Portugāli un Spāniju, kad tās atklāja zeltu Jaunajā pasaulē. Tomēr minētajos gadījumos šīm valstīm vismaz bija nauda, lai varētu iegādāties importa preces, tas ir kā saņemt milzīgu mantojumu, pārstāt strādāt un paņemt brīvdienas, lai apceļotu pasauli. Tomēr, ja jūs aizņematies, lai uzturētu valūtas kursu, tas nedaudz atgādina aizņemšanos, lai apceļotu pasauli un atgriežoties saskartos ar nepieciešamību nomaksāt kredītkartes parādu. Tādēļ gudri vecāki neļauj pusaudžiem turēt kredītkartes - bankas ne vienmēr tās izsniedz atbildīgi”.
Latvijas jaunkundze saka: „Paldies, profesor, par jūsu komentāriem” un pieceļas (pie sevis nodomājot - kā lai galu galā atmaksā 7,5 miljardus lielu kredītkartes parādu?”). Ejot uz durvju pusi, viņa pagriežas un saka: „Aizmirsu pavaicāt. Jūs teicāt, ka man nevajadzētu pieļaut deficītu valsts sektorā un maksāt par to, drukājot naudu. To es lieliski saprotu. Mēs, protams, negribam, lai lati kļūst tik pat nevērtīgi, kā Francijas asignācijas Revolūcijas laikā. Tomēr man jau ir deficīts, un ar ekonomiskās krīzes iestāšanos tas ir palielinājies. Tad kur man ņemt naudu, lai samaksātu par valdības parastajiem izdevumiem? Vai man strādājošajiem uzlikt vēl lielākus nodokļus? - Viņi jau tā maksā nodokļos vairāk kā 50% savas algas!”
Uz to profesors Frīdmans atbild: „Nu ko, es esmu, kā jūs varbūt zināt, cilvēks, kas neieņem augstu amatu valdībā, neesmu valsts finanšu eksperts, tomēr nodokļi pastāv vienmēr, un valdībām ir jāveic daži lietderīgi pasākumi, lai ekonomika un tirgi varētu darboties un pildīt savas funkcijas. Lai gan man nodokļi nepatīk principā, tomēr uzskatu, ka man jums ir jāuzticas un jāpasaka, ka vismazāko ļaunumu nodara zemes vērtības nodokļi. Šajā jautājumā jūs varētu konsultēties arī ar citiem. Aizejiet pie mana vecā skolotāja profesora Ādama Smita.”
Tā nu Latvijas jaunkundze tālāk dodas uz Londonu pie profesora Smita. Profesors Smits viņu laipni uzņem un viņa vaicā: „Man teikuši, ka man, lai norēķinātos ar kreditoriem, ir jāsamazina deficītu un jāpaaugstina nodokļus, laikam man arī jānorēķinās ar dažu manu cilvēku kreditorbankām. Vai man paaugstināt algu nodokļus? Vai PVN? Vai ienākumu nodokli? Mani strādājošie jau tā maksā nodokļos vairāk kā 50% no savām algām.”
Profesors Smits kādu mirkli klusē, pēc tam dziļi ievelk elpu un vaicā: „Latvijas jaunkundze, kas jums ieteicis aplikt darbaspēku ar tik milzīgiem nodokļiem?”
Latvijas jaunkundze atbild: „Redziet, tas sākās, kad mēs atguvām neatkarību. Jaunie ārsti mums sacīja, ka vienkāršs fiksētais darbaspēka ienākumu nodoklis ir pietiekami efektīvs un PVN bija prasība, ko vajadzēja izpildīt, iestājoties Eiropas Savienībā”.
Uz to profesors Smits atbild: „Ak, kungs! Tie jaunie ārsti nekad neapgrūtina sevi, lai noskaidrotu visu informāciju. Kas viņiem kaiš? Nē, nē, nē. 50% nodokļu atvilkums no vienkāršu strādnieku algām! Mīļais dievs! Nekad nedrīkst aplikt vienkāršos cilvēkus ar PVN pirmās nepieciešamības precēm, nedrīkst aplikt ar nodokļiem parastu strādnieku algas. Kā tad lai viņi atļaujas ģimenes vai izdzīvo, ja to izdara? Parasto strādnieku algām vienmēr jābūt pietiekamām, lai uzturētu strādniekus un to ģimenes. Esmu to visu izklāstījis savā darbā „Wealth of Nations”- te tas ir - V grāmata.ii.i, m.xxxvm nodaļa. Jūs gribat teikt, ka jaunie ārsti nekad to nav lasījuši? Jūs gribat teikt, ka neviens nepamanīja, ka jums var aptrūkties iedzīvotāju un var sākties nepārtraukta lejupslīde?”
Latvijas jaunkundze, būdama ļoti pārsteigta, saka: „Bet man stāstīja, ka šāda nodokļu sistēma ir raksturīga brīvajam tirgum un ka tā ir efektīva. Jāsaka, ka tajā laikā man bija zināmas šaubas par to, tomēr biju pārāk aizņemta, mēģinot pārbūvēt māju, nebija laika padomāt un iedziļināties. Man arī teica, ka es nekādā ziņā nedrīkstu aplikt ar nodokļiem kapitālu, jo tad mani ļaudis un ārzemnieki pārtrauks investēt”.
Profesors Smits ar nopūtu saka: „Nu, vismaz to viņi ir sapratuši pareizi, ja vien ir aptvēruši, ka zeme nav kapitāls. Protams, ka jūs nevarat aplikt ar nodokļiem kapitālu - to vai nu investēs citā valstī, vai arī sāks slēpt savu darījumu peļņu”. Ja jūs to mēģināsiet aplikt ar nodokļiem, būs daudz nodokļu nemaksātāju. Es par to esmu rakstījis V.ii.f grāmatas II nodaļā. Te nu tas ir .”
Latvijas jaunkundze paceļ acis pret debesīm un saka: „Kāpēc tie jaunie ārsti man par to nepastāstīja vairāk? Mums jau tā ir liels pelēkās ekonomikas īpatsvars - saskaņā ar dažiem aprēķiniem - no vienas trešās daļas līdz pusei. Bet jūs neatbildējāt uz manu jautājumu. Man ir nepieciešama nauda un man ir jāveic nodokļu aplikšana. Ko tad ir jāapliek ar nodokļiem? Algas, kapitālu, ienākumus, patēriņu? Man sāk pietrūkt variantu, bet mana veselība visu laiku pasliktinās, pat šajā mirklī, kamēr runāju ar jums”.
„Mana dārgā Latvijas jaunkundze, nekas no tā nav jāapliek ar nodokļiem. Redziet, jaunajiem ārstiem, kad viņi saka, ka nevajag aplikt ar nodokļiem kapitālu, ir taisnība. Tomēr viņi ļoti kļūdījās, domājot, ka tas nozīmē, ka ar nodokļiem ir jāapliek darbaspēks. Viņiem noteikti aizmirsās, ka strādājošie ir mirstīgi un viņiem, ja vēlaties būt vesela un ziedoša, kā jau es nupat paskaidroju, ir jāļauj dzīvot un radīt pēcnācējus. Valsts nevar būt pārtikusi, ja tās ļaudis emigrē vai mirst un viņu vietā nenāk citi, tāpat kā ķermenis nevar būt vesels, ja tā šūnas mirst un netiek aizvietotas ar jaunām, veselām šūnām.
Runājot par ienākumiem, tas ir tikai vēl viens vārds, kas nozīmē algas vai peļņu un rentes ienākumus. Patēriņš ir tikai ienākumi mīnus uzkrājumi, tādēļ apliekot ar nodokļiem jebkuru no tiem, tas vienalga pārvēršas par nodokli, kuru iekasē par renti, algas nodokli vai kapitāla nodokli, gluži tāpat kā ienākumu nodoklis. Jūs nevarat aplikt darbaspēku ar PVN un iegūt vairāk, kā apliekot ar nodokli algas tiešā veidā. Jūs zināt, ka jūsu strādnieki vienādā mērā tiek aplikti ar nodokļiem neatkarīgi no tā, vai jūs ievācat nodokļus pirms tam, kad viņi saņem algu, vai tad, kad viņi par savu algu iegādājas sev nepieciešamo. Kad politiķi apgalvo, ka viņi samazinās darbaspēka nodokļus vai izvairīsies no to paaugstināšanas, ieviešot vai paaugstinot PVN, tā ir krāpšana. Bez šaubām, ja tuvākajā nākotnē Anglijā ieviesīs PVN uz pārtikas precēm, kā tiek baumots, tas jau neliegs Anglijas politiķiem sniegt šādus paziņojumus. Apvienotās Karalistes banku sanācija un valsts parādi jau tagad dzen tās iedzīvotājus pretī nodokļu izraisītai nabadzībai”.
Te nu paciente izsaucas: „Bet man taču kaut kas ir jāapliek ar nodokļiem!”
Profesors Smits pasmaida un saka: „Patiešām? Vai jūs zinājāt, ka dažās valstīs nodokļi nepastāv un tās jūtas pavisam labi? Šīs valstis vienkārši ievāc zemes renti no saviem resursiem. Tām nodokļi nav vajadzīgi. To visu es esmu paskaidrojis ievadā savai diskusijai par valsts ieņēmumiem. Te nu būs: - „Zeme - tas ir fonds, kuram piemīt stabilāka un pastāvīgāka daba; un valsts zemes rente, atbilstoši tam, ir bijis galvenais valsts ieņēmumu avots daudzām dižām nācijām, kas bijušas daudz vairāk attīstītas par ganu sabiedrībām. No valsts zemju augļiem vai rentes senās Grieķijas un Itālijas Republikas guva ienākumus ilgu laiku, lielākā daļa šo ienākumu sedza nepieciešamos kopienas izdevumus. Seno valdnieku lielāko ienākumu daļu Eiropā ilgu laiku nodrošināja rente no kroņa zemēm.”"
Latvijas jaunkundze saka: „Tas būtu labi, ja man vēl kaut kas piederētu. Bet viss tika privatizēts un lielākā daļa nekustamo īpašumu, kuri man piederēja, ir par maksimālām summām ieķīlāti ārvalstu bankām”.
Profesors Smits viņu mierina: „Neuztraucieties. Jūs joprojām varat iekasēt renti no zemes, apliekot ar nodokļiem zemes vērtību. Redzat, ko es ar to domāju - pastāv trīs ražošanas faktori, nevis divi - izņemot kapitālu un darbaspēku ir vēl arī zeme. Šie jaunie ārsti par zemi aizmirst visu laiku. Tas, ko jūs varat darīt, ir ieviest izmantojamās zemes rentes nodokli un zemes rentes nodokli - bet atcerieties, nedrīkst aplikt ar nodokļiem to, kas uz šīs zemes atrodas - pats sliktākais, ko varētu izdarīt, ir aplikt ar nodokļiem ēkas, kuras ir nepieciešamas ģimenēm, vai rūpnīcas un lauksaimniecības objektus, kas ir nepieciešami, lai varētu ražot preces un piedāvāt pakalpojumus. Tie pieder pie kapitāla, zeme - nē. Viss minētais ir izklāstīts manas grāmatas V.ii.e nodaļā.”
Latvijas jaunkundze ātri pieraksta šos citātus savā piezīmju grāmatiņā, jo ko tādu neviens viņai agrāk nav teicis. „Zemes rente jebkurā gadījumā ir piemērotāks objekts aplikšanai ar nodokļiem par mājokļiem. Ja jūs apliksiet ar nodokļiem zemes renti -tas nepaaugstinās mājokļu renti. To pilnībā nomaksās tie, kas iekasē zemes renti, tie - kam vienmēr ir monopolistu loma, un kas vienmēr no sev piederošajiem zemes gabaliem gūst visaugstāko iespējamo peļņu par to izmantošanu. …Gan izmantojamās zemes rente , gan parastā zemes rente ir tādi ienākumu veidi, kuru gūšanai to īpašniekam vairumā gadījumu nav nekādas rūpes jāvelta un nekas nav jādara. Lai gan daļu no šiem ienākumiem no viņa ir jāiekasē, lai segtu valsts izdevumus, tas nekādā mērā nekavēs jebkuras ražošanas attīstību. Ikgadējais zemes un darbaspēka saražotā apjoms, kas ir faktisko ienākumu un pārticības avots lielai daļai cilvēku, pēc šāda nodokļa ieviešanas visticamāk paliks iepriekšējos apmēros. Tādēļ izmantojamās zemes rente un parastā zemes rente, iespējams, ir tie divi ienākumu veidi, kas vislabāk izturēs aplikšanu ar konkrētu nodokli.
Izmantojamās zemes rente šajā ziņā ir piemērotāks objekts pat par parasto zemes renti. Parastā zemes rente daudzos gadījumos tiek iegūta, vismaz daļēji, pateicoties zemes īpašnieka labam organizatoriskajam darbam un veltītajai uzmanībai. Pārāk augsti nodokļi varētu likt neveltīt šo uzmanību un organizatorisko darbu tās iegūšanai. Izmantojamās zemes renti, tādā mērā, kādā tā pārsniedz parasto zemes renti, iegūst, pateicoties tam, ka suverēns labi pārvalda savu īpašumu, aizsargājot savu īpašumu vai nu visu iedzīvotāju vai to, kas apdzīvo konkrēto vietu, interesēs, tas ļauj tiem maksāt ievērojami vairāk par faktisko zemes vērtību, uz kuras ir celtas viņu mājas. Nekas nevar būt saprātīgāk, kā saņemt īpašas nodevas no fonda, kas savu eksistenci ir parādā labai valsts pārvaldībai, šim fondam ir jāienes šādas valdības atbalstam vairāk, nekā citiem fondiem.”
Kamēr viņa pieraksta, profesors Smits turpina runāt: „Protams, ka es neesmu vienīgais ekonomists, kas to ir teicis. Patiesībā tādu kā es ir diezgan daudz. Es mācījos no franču ekonomistiem Tirgo [M Turgot] un Fransuā Kenē [Dr Quesnay] un arī daudzi citi ir teikuši to pašu: Piemēram, Džeimss Millss [James Mill] un Džons Stjuarts Millss [John Stuart Mill], vai amerikānis Henrijs Džordžs [Henry George]. Ne tik sen mums pievienojās vēl vairāki - Harolds Hotellings [Harold Hotelling] un Viljams Vikrejs [William Vickrey], Nobela prēmijas laureāts, Reigana kādreizējais Konsultatīvās ekonomiskās padomes priekšsēdētājs, profesors Martins Feldstains [Martin Feldstein] no Harvardas universitātes arī sacīja, ka nodoklis uz zemes vērtību, neskaitot uz tās atrodošos uzlabojumus „neizraisa deformācijas” un, protams, ir efektīvs. Kā jūs zināt, profesors Miltons Frīdmans arī ir teicis, ka „vislabāk ir aplikt ar nodokļiem zemi, nevis uz tās esošos uzlabojumus”. Jūs varētu teikt, ka patiesa iespēja saņemt labus nodokļus, kas uzlabotu ražīgumu un algas, ir vislabāk zināmais un vislabāk glabātais ekonomikas noslēpums. Varētu sacīt, ka argumentācija par labu zemes vērtību aplikšanai ar nodokļiem ir faktiski 250 gadus, kuros šī tēma ir pastāvējusi, palikusi netraucēta un nemainīga, kā pagrabs bibliotēkā, kuram pāri ik dienu staigā visi studenti, bet neviens no tiem nekad tur neiegriežas, izņemot patiesos pētniekus. Bēdīgā kārtā mūsu laikos visi studenti steidzas kļūt par baņķieriem vai komersantiem, nekad nevaicājot sev, kur rodas nāciju pārticība. Šķiet, ka viņus vairāk interesē prēmiju apjomi un kā kļūt bagātiem, nevis tas, kā padarīt bagātu un laimīgu visu valsti”.
Te nu Latvijas jaunkundze saka: „Tas ir patiesi pārsteidzoši. Tad man nemaz nevajag aplikt algas ar lielākiem nodokļiem vai tās samazināt, lai saglabātu valūtas kursu! Te es redzu iespēju darbaspēka nodokļus krietni samazināt salīdzinājumā ar kopējo maksimālo robežlikmi, kas ir līdz 57% no algām - šausmīgs slogs maniem cilvēkiem. Es vēlētos samazināt nodokļus, ar kuriem ir aplikts darbaspēks. Šie nodokļi tik tiešām nav efektīvi - cilvēki emigrē vai vienkārši izvairās no nodokļu maksāšanas, viņi vairs neatļaujas bērnus. Ja es ieviestu zemes rentes nodevu vai zemes vērtības nodokli, es varētu šo naudu izmantot, lai samazinātu nodokļus strādājošiem un padarītu manas tautas dzīvi labāku. Kāpēc gan jaunie ārsti man to nepateica?”
Profesors Smits saka: „Redziet, politekonomijas vai patiesās ekonomikas jēga ir paaugstināt vienkāršo cilvēku ienākumus un pārticību. Biznesa ekonomikas jēga ir peļņas maksimizācija, neskatoties ne uz ko. Šeit ir atšķirība, un bēdīgā kārtā, vairums jauno ārstu nekad senāk izdotas grāmatas uzmanīgi neizlasa. Tomēr jaunie ārsti jums pateica, ka tiem maksā SVF, kas darbojas aizdevēju un banku interesēs, un tie jau nu noteikti nav labdarības organizācijas. Iespējams, ka tam ir kāds sakars ar to, ko viņi jums nepateica. Galu galā, bankas grib zemi sev, lai no tās varētu gūt peļņu, bet nevis, lai jūs no tās saņemtu nodokļus. Žēl. Tomēr, var jau būt, ka jaunie ārsti ir sākuši lasīt pareizās grāmatas. Dažas dienas atpakaļ es ievēroju, ka kāds no jaunajiem SVF ārstiem teica, ka zeme jūsu valstī nav pārāk aplikta ar nodokļiem. Kas to lai zina? Varbūt, ka viņi sāk saprast, ka var nogalināt pacientu, ja nemainīs ārstēšanu - un miruši pacienti rēķinus nemaksā.”
Latvijas jaunkundze pieceļas, sakot: „Liels paldies, profesor Smit. Tas bija ļoti interesanti. Starp citu, vēl kas, ja jau jūs minējāt SVF. Man stāstīja, ka man vajadzētu aizņemties valsts sektorā un nodrošināt, lai centrālā banka varētu uzturēt valūtas kursu un izpirkt no parādiem bankas un palīdzēt tām nokārtot savas saistības.”
„Augstā debess!” saka Profesors Smits. „Patiešām? Banku darbība vienmēr ir bijusi riskanta un bieži gadās, ka kopuzņēmumi tiek slikti pārvaldīti, jo to īpašniekiem ir grūti kontrolēt, ko dara viņu padotie. Pilnīgi iespējams, ka viņi sev uz īpašnieka rēķina izmaksā milzīgas prēmijas. Bija kāds talantīgs dakteris, Kenets Arro [Kenneth Arrow], kurš par šīm lietām rakstīja vēlāk nekā es. To sauc par morālo risku. Pasarg Dievs, ja banku pārvaldnieki ne tikai tiek klāt īpašnieku akciju kapitālam, bet var izlaupīt arī jūsu valsts kasi, viņu mantkārībai nebūs robežu. Jūsu nodokļu maksātājiem par to būs jāmaksā gadiem ilgi, tā, kā to darīja Haiti iedzīvotāji, kuri izmaksāja parādus vergturiem tikai 1947. gadā. Kāpēc Dieva dēļ jums tas būtu jāpieļauj?”
Latvijas jaunkundze apstājas un saka: „Neesmu droša, ka to darīšu. Islandes kundzi nupat mēģināja piespiest to izdarīt un viņai bija ļoti pamatotas šaubas attiecībā uz tiem tirgoņiem, kas vēlējās viņu piespiest to darīt. Ja viņa piekritīs segt šo izšķērdētāju parādus, viņai pašai vēl daudzus gadus būs jāatmaksā kredītkartes parāds. Viņa nupat atteicās to darīt, bet šie cilvēki ir visai uzstājīgi un draud viņai ar sliktu kredītreitingu”.
Profesors Smits saka: „Nu tā ir dīvaina brīvā tirgus ekonomika - piespiest A maksāt B parādus. Tomēr izskatās, ka arī jums ir jāapmeklē ne tikai konsultējošie ekonomikas ārsti, bet arī juristi. Esmu dzirdējis, ka tamlīdzīgas lietas notikušas dažās kolonijās. Tepat ielas galā atrodas konsultatīvā padome. Pavaicājiet viņiem, vai jūs varat aprunāties ar seru Ouenu Diksonu [Sir Owen Dixon], bijušo Austrālijas Augstākās tiesas priekšsēdētāju un vispārējo tiesību juristu vecāko, viņš tagad ir pensijā. Daudzus gadus atpakaļ viņam bija zināma pieredze darbā ar šiem jautājumiem.”
Latvijas jaunkundze aiziet, pie sevis nodomādama: „”Man jau vienmēr ir liecies, ka ar to padomu, kuru es saņēmu daudzus gadus atpakaļ, kaut kas nav kārtībā. Pāri par 50% nodokļos no algām - izklausās vairāk pēc verdzības nekā pēc brīvības. Kas lai zina, ko vēl es atklāšu.
Viņa sameklē seru Ouenu Diksonu, kas iegrimis esejas rakstīšanā par likumdošanas un konstitucionālo vēsturi. Pēc tam, kad ir izstāstījusi savu stāstu, viņa jautā: „Vai man ir jāuzņemas banku vai citu finanšu iestāžu parādi?”
Sers Ouens atbild: „Protams, ka nē. Privātie kredīti ir privātie, nevis valsts kredīti. Tam jau arī domāti likumi par bankrotu - zaudējumus sadala kreditori. Viņi var izvēlēties, ko darīt. 19. gs. deviņdesmitajos gados Viktorijas kolonijā noguldītāji reizēm pieņēma bankrotējušu banku akcijas un dažas bankas atkal atsāka darbu, bet tikai pēc tam, kad sākotnējie noguldītāji bija zaudējuši visu vai lielāko daļu savas naudas. 1995. gadā Anglijas Banka pēc tam, kad bija bankrotējusi Bēringa banka [Barings Bank], pārdeva to par vienu mārciņu. Protams, ka tagad jūs kā valdība, varētu vēlēties segt nevainīgu noguldītāju zaudējumus, jūs varat izmantot apdrošināšanas shēmu vai valsts garantijas mazajiem noguldītājiem, tomēr tas nav valsts juridiskais pienākums, ja vien likums to neprasa.”
Latvijas jaunkundze saka: „To es sapratu. Neredzu iemeslu, kādēļ nodokļu maksātājiem būtu jāmaksā par vadības vai akcionāru mantkārību. Bet man ir kāds cits jautājums. Iestājoties krīzei, daudzi mani ļaudis vairs nevar atmaksāt savus parādus un bankas viņus ievilināja aizņemties lielas naudas summas ārzemju valūtā. Vai viņiem ir jāmaksā?”
Sers Ouens atbild: „Tas ir sarežģīts jautājums. Vispārējo tiesību atzīta norma ir, ka nolīgumi ir jāievēro. Tomēr jums jāsaprot, ka vispārējās tiesības ir pakļautas taisnīguma tiesībām. Ja persona ir tikusi krāpšanas ceļā iesaistīta neizdevīgā darījumā ar nepareizas interpretācijas vai krāpnieciskas rīcības palīdzību vai arī, izmantojot šīs personas uzticību, līgumsaistību izpildi var atcelt, izmantojot tiesības uz taisnīgumu. Piemēram, lietā Commercial Bank of Australia Limited v Amadio (1983) 151 CLR 447 prasība tika atcelta, jo bankas darbinieks nebija pienācīgi izskaidrojis, kādas būs līguma sekas vecākiem. Ir arī bijuši gadījumi, kad personas, kas ir ņēmušas kredītus ārzemju valūtā, ir izvirzījušas prasību, ka aizdevējai bankai ir bijis pienākums būt piesardzīgai un banka ir atbildīga par to, ka nav brīdinājusi par risku, kas ir saistīts ar kredītiem ārzemju valūtā. Reizēm kredītņēmēji ir uzvarējuši šādās tiesas prāvās, tomēr biežāk uzvar bankas, ja vien to iekšējie dokumenti nepierāda, ka tās ir rīkojušās pretēji labticības principiem. Dažās tiesību sistēmās var būt nozīme tiesību labticības principu vai fiduciāro darījumu noteikumu pārkāpšanai.
Latvijas jaunkundze klusi saka: „Tas nu gan viss izklausās ļoti sarežģīti”. Uz to sers Ouens atbild: „Tāda pamatā ir judikatūras sistēma. Katrā lietā pastāv savi fakti. Tomēr man būtu jāpiebilst, ka valdības var kodificēt dažus pasākumus, kas varētu palīdzēt kredītņēmējiem. Austrālijā pastāv federālais Likums par tirdzniecības praksi [Trade Practices Act], kas aizliedz maldinošu un krāpniecisku rīcību un dažos štatos pastāv likumi par nolīgumu pārskatīšanu [Contracts Review Acts], kas ļauj tiesai pārskatīt netaisnīgus līgumus”.
Latvijas jaunkundze tad saka: „Nu ko, jārunā skaidru valodu. Nedomāju, ka manām tiesām ir resursi, lai 20 gadu garumā izskatītu visas šīs lietas. Kas Austrālijas tiesu praksē notika Lielās Depresijas laikā?”
Sers Ouens atbild: „Tas ir ļoti interesanti. Parlamenti iejaucās privāto kredītu līgumu darbībā un izdeva moratoriju, kas aizliedza hipotēku atsavināšanu. Parlamenti arī izdeva likumus, lai samazinātu procentu likmes. Tajā laikā nebija kredītu ārvalstu valūtā, tie bija pamatā vietējie kredīti un tiesas interpretēja sterliņu mārciņas iekšzemes valūtā un kredītņēmējiem nebija jāatmaksā aizdevumi Anglijas valūtā, kam bija augstāks kurss. Uzdrīkstos teikt, ka, ja būtu pastāvējuši aizdevumi ārvalstu valūtā, Parlamenti droši vien izdotu likumus, lai fiksētu aizdevumu atmaksāšanas valūtu kursus un tiesas būtu panākušas šo likumu ievērošanu. Šādi likumi pieder pie valstu iekšējiem juridiskajiem jautājumiem. Tiesām savā valstī ir jānodrošina iekšzemes likumu ievērošana. Un, kā jūs zināt, Latvijas jaunkundze, savās mājās jūs pati esat saimniece.”
Latvijas jaunkundze pieceļas un saka: „Jā, es to zinu. Esmu to vienmēr zinājusi. Varbūt to ir laiks uzzināt arī citiem. Baņķieri var iedomāties, ka viņi ir Visuma valdnieki - bet ne manās mājās. Manas rūpes - un pienākums - ir mani bērni un viņu bērnu bērni, man ir jārūpējas, lai manas mājas būtu arī viņu mājas, kurās viņi varētu dzīvot laimīgi. Paldies, ser Ouen. Jūs man esat devis daudz vielas pārdomām.”
Alegorijas secinājumi
Šīs alegorijas noslēgums vēl ir jāuzraksta.
Latvijai ir izvēle. Parastie ieteikumi ir -
- Uzturēt eiro valūtas kursu (pat tad, ja tas nozīmē, ka iekšējās cenas veicina eksporta ierobežošanu un importa stimulēšanu).
- Samazināt algas (pat tad, ja strādājošie jau ir ieslīguši nabadzībā un emigrē).
- Paaugstināt nodokļus darbaspēkam un samazināt valsts patēriņu un pakalpojumu finansēšanu (neskatoties uz to, ka tas izsauks vēl lielāku bezdarbu un vēl vairāk palielinās emigrāciju).
Parastās rekomendācijas vairāk izskatās pēc receptes līdzsvara zaudēšanai nāves spirālē - algu kritums, pieprasījuma un nodarbinātības samazināšanās, nodokļu bāzes sašaurināšanās, pieaugošs budžeta deficīts, vēl vairāk nodokļu laupīšanas, vairāk emigrācijas, straujāks iedzīvotāju skaita sarukums.
Alternatīvā recepte Latvijai varētu ietvert -
- Ļaut latam atrast tā dabisko tirgus vērtību. Aizņemties, lai uzturētu pārmērīgi augstu valūtas kursu, nozīmē strādājošo un uzņēmumu aplikšanu ar nodokļiem, lai panāktu to, ka viņi nebūs konkurentspējīgi pasaules tirgos un vienlaicīgi subsidēt importu un tos, kas izved naudu no valsts. Tieši tāpat, kā Austrālija pārdzīvoja Āzijas 1997. gada krīzi, ļaujot dolāra kursam kristies līdz 58 ASV centu līmenim, saglabājot darbu savam darbaspēkam, bet samazinot vietējās cenas tam, ko šis darbaspēks saražoja, arī lata kursa atbrīvošana palīdzētu ātri panākt jaunu maksājumu līdzsvaru. Pēc tam Latvija var nospraust uzdevumu atjaunot darba ražīgumu un konkurētspēju.
- Latvija varētu aizliegt maksātnespējīgu finanšu institūciju glābšanu un pietaupīt šo atbalstu nevainīgiem ieguldītājiem, tikai darot to pēc tam, kad akcionāru kapitāls būs sedzis zaudējumus, kurus izraisījusi bezatbildīga kreditēšana. Nav iemesla uzkraut slogu nodokļu maksātājiem, ļaujot privātajam sektoram savus parādus kā pagadās piespēlēt valsts sektoram. To nedrīkst darīt arī slēpti, ļaujot centrālajai bankai nomaksāt bankrotējušu banku parādus vai piešķirot tām garantijas. Lai palīdzētu noguldītājiem, šādām iestādēm ir jāpiemēro paātrināts bankrota process, neglābjot tos, kas ir atbildīgi par notikušo.
- Tiesību sistēma ir jāpārveido, lai kredītņēmēji varētu aizstāvēt savas intereses pret kredītu nomaksas prasībām ārvalstu valūtā, ja risks nav bijis pienācīgi izskaidrots un kredītņēmēji ir paļāvušies uz bankas profesionalitāti. Tiesām ir jādot tiesības pārskatīt aizdevumu līgumus.
- Tā vietā, lai apkrautu darbaspēku ar vēl smagāku nodokļu nastu, Latvija varētu samazināt neiedomājami augsto 57% kopējo nodokļu robežlikmi, lai stimulētu nodarbinātību un dzīves līmeņa paaugstināšanos, nevis tā krišanos. Emigrācija palēninātos vai arī iegūtu pretēju virzienu, kā tas notika Īrijā starp pagājušā gs. piecdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem. Piemēram, ja likmi samazinātu par 20 procentiem (10 atņemtu no algu nodokļa, kuru maksā darba devējs un 10 no nodarbināto ienākuma nodokļa, tad kopējais algas apjoms, kas darba devējam jāmaksā par 1 stundu darba, samazinātos no 100 līdz 90 vienībām (uzlabojot konkurētspēju un veicinot nodarbinātību), vienlaicīgi tīrā robežalga paaugstinātos no 43 uz 53 (23% pieaugums tīrajā robežatlīdzībā, kas palīdzētu dzīves līmeņa atgūšanai un vietējā pieprasījuma pieaugumam). Vēl lielāks nodokļu samazinājums ļautu panākt pat augstāku neto algas pieaugumu ar vēl lielāku konkurētspējas paaugstināšanos, nodarbinātības un eksporta apjomu pieaugumu.
- Būtiskākais iemesls algu nodokļu samazināšanai (un nodokļu samazināšanai uz produktīvo ražotāju, mazo uzņēmumu un lauksaimnieku peļņu) ir ar neuzlaboto zemes vērtību nodokļa palīdzību pārnest nodokļu slogu uz zemi.
- Pieaugošie ieņēmumi no zemes vērtībām (kas nevar emigrēt vai tikt noslēptas) ne tikai var palīdzēt finansēt stimulējošu algu nodokļu samazināšanu, bet arī celt ieņēmumus par pirmās nepieciešamības infrastruktūru - ceļiem, gāzi, elektrību un ūdensapgādi, kas ir ārkārtīgi būtiski, lai Latvijā, tāpat kā jebkurā citā valstī, būtu iespējams veikt uzņēmējdarbību. Jo lētākas Latvija var padarīt infrastruktūras izmaksas, jo pievilcīgāka tā kļūs kā ražošanas centrs. Tā vietā, lai nonāktu lejupejošā parādu uzkrāšanas spirālē, zaudējot darbaspēku un nodokļu bāzi, kļūs iespējama augstu algu un augsta ražīguma ekonomika.
Terijs Dvaijers, no programmas „Atjaunotā Latvija”
Iesūtīja Jānis Kučinskis
Kopumā, manuprāt, ļoti labs mēģinājums šos jautājumus un priekšlikumus skaidrot iedzīvotājiem saprotamākā valodā.
…
1) Noteikti var vēl vienkāršāk, piemēram, veiciet šādu eksperimentu: pavaicājiet 10 uz ielas nejauši satiktiem cilvēkiem, kā viņi saprot teksta daļu ‘ar neuzlaboto zemes vērtību nodokļa palīdzību pārnest nodokļu slogu uz zemi’, un šo cilvēku atbildes ļaus saprast, kā uzlabot izteiksmes veidu. Vienkāršam cilvēkam noteikti rastos arī tādi jautājumi,
- kā piedāvātās nodokļu izmaiņas skars zemes nodokli par viņa mazdārziņu un/vai dzimtas māju ar piemājas zemīti?
- kā tas skars lielos zemes īpašniekus? Vai tikai nebūs tā, ka “atkal būs kaut kas izdomāts, lai lielie uzpircēji maksātu simboliskas naudas summas, kamēr mazdārziņu īpašniekiem vilks ādu pār acīm”?
- vai ir godīgi, ka L., Š. vai V. pieder vairākas villas ar skaistām zemēm jūras un ezeru krastos, bet man ir sava zemīte, bet nodoklis ta viens?
utt.
.
2) Aicinu meklēt risinājumus, kā programmu ‘Atjaunotā Latvija’ nesaistīt NE AR VIENU PARTIJU. Šis ir kritiski!!! Saistība ar kādu no pūķa galvām šo projektu vienkārši NOROK pirms tas ir kārtīgi ieraudzījis dienas gaismu! Ja kāds man gribēs iestāstīt kaut ko citu, es uzdrošinos apgalvot, ka šim cilvēkam nav izpratne par pašreizējo iekārtu un/vai ir maldīgs priekšstats par to, ka “ar partiju” (nevis tautas kustību) ir iespējsm uzlabot šī zemes pleķīša iedīvotāju labklājību.
.
3) Kā jau vienā komentārā skaidroja Jānis Kučinskis, līdz ar programmas popularizēšanu/skaidrošanu ir jāturpina skaidrot arī ‘blakus jautājumus’, piemēram,
- kāda ir globālā situācija pasaulē
- kādēļ vairāki ārzemju ekonomisti pastiprinātu uzmanību pievērsuši Latvijai?
- kādēļ mums būtu jāieklausās ŠAJOS padomdevējos? Kāds varētu būt viņu ieguvums? Vai un kurš viņus finansē?
- vai minēto priekšlikumu īstenošana Latvijā, potenciāli varētu jel kā ietekmēt situāciju arī citās pasaules valstīs?
utt.
Piekrītu Ivo. Manuprāt šādu vai citu līdzīgu, vai ar papildinājumiem veidotu programmu būtu jāuztaisa kā dokumentu, kuru paraksta (ar tautu)jebkura ievēlēta valdība, ar juridiskām(kriminālu atbildību) sankcijām un izpildes termiņiem. Kā to juridiski noformēt??!!…jau reiz minēju, ka mazas zināšanas ir par īsu.( Gan jau kāds zinās). Pretējā gadījumā neviena valdība/saeima/parlaments/ministru kabinets neskaitās ne de jure, ne de facto. Nav tiesīga ieņemt amatus, pildīt pienākumus, da jebko darīt.
p.s. pēc vēlēšanām vecā valdība/saeima un viss parējais ierēdņu kantoris noliek savas pilnvaras/mandātus/portfeļus/krēslus neatkarīgi no rezultātiem.
Atceros, ka pirms iepriekšējām vēlēšanām partiju jājamzirgs bija nodokļu iekasēšana un muita. Arī tika piesaukti ārzemju “eksperti”. Tagad uzradies zemes nodoklis, kuru ieteikuši Smiti un Šmiti. Bet galvenai nopelns taču partijai, kura to visu pierakstījusi un darījusi zināmu! Ne skaitļu, ne rēķinu, klaja muldēšana. Kamēr mums pašiem savās ekonomiskās domas un stratēģijas nebūs, partiju muļķošanās plauks un zels.
Būtu labāk padomājuši, kā nodarbināt 400 000 bezdarbniekus. Valstij nodokļos no algas vien ienāktu pusmiljards, otra puse ienāktu no cilvēku tēriņiem. Bet tas nevienu partiju neinteresē. Tur vajadzēs stādāt un domāt, un, nedod Dievs, vēl atbildēt. Vieglāk taču taču palasīt, ko tāds Diksons kādam avīžniekam pie alus glāzes pastāstījis.
Izlasīju visu rakstu. Intereanti pasniegts.
Secinājumi.
1. Nodoklis uz zemi parastajam cilvēkam nozīmē Satversmē notiekto tiesību uz īpašumu likvidāciju. Nemaksātājiem zemi apķīlās un atņems. Savukārt darba spējīgie, kuri nevēlās vergot un pelnīt naudu, tiks izsūtīti piespiedu darbā, lai nomaksāt “renti”.
================
2. Tiem ,kas negrib lasīt visu rakstu Īss raksta tulkojums vienā frāzē skan šādi:
“Bagātos aplikt ar nodokli var TIKAI vienā viedā - vērtīgo zemi apliekot ar nodokli. Zemi atšķirībā no kapitāla, peļņas un citām īpašuma formām nevar noslēpt.”
—–
A, ko tas nozīmē.
Tas nozīmē, ka maz ticam, ka tas notiks, jo kurš varenais gan vēlas sevi aplikt ar nodokļiem? Ja es būtu pie varas un bagāts, es pilnīgi noteikti šādu likumu atliktu, novilcinātu un noraidītu līdz pēdējam.
tieši tā - nodoklis uz zemi un citu grūti noslēpjamu īpašumu. mūsu problēma ir ka pēc denacionalizācijas ļoti daudz dažādu īpašumu latvijā ir nonācis tādu personu īpašumā, kas nejēdz ko ar tiem darīt, un nespēj arī tos uzturēt. (piemērs nav tālu jāmeklē, var sākt kaut vai ar rīgas tukšajiem īresnamiem un nolaistajiem graustiem). cilvēki nesaprot vienkāršo jau pāris simtu gadu zināmo patiesību: nekustamais īpašums ir tikai izdevumi un nekādu ienākumu. (ienākumus var dot tikai aktīva uzņēmējdarbība uz vai ar šo īpašumu)
kāda ir izeja? pārdale. noņemt tiem, kas nespēj, iedot tiem, kas spēj. kā to izdarīt? labs jautājums. kā to izdarīt tā, lai būtu kopējs labums….
paskatamies kaut vai uz salu - tur zeme un celtnes maksā 6zīmīgus ciparus un īpašnieki maksā 4zīmīgas summas nodokļos gadā. pie līdzīgām izmaksām uz parastu dzīvošanu - pārtika, drēbes, utt.
Cik labi, ka Aigars visu zina un arī mums pateica! :)
Te viens raksts par devalvācijas tēmu:
http://zinas.nra.lv/viedokli/juris-paiders-1/23972-lats-pret-dolaru-minus-18.htm
Dvaiera tēlojumā tāds nepazīstams Latvijas tēls. Kas domā, jautā, interesējas, uztraucas par saviem bērniem.
Te cits, reālistiskāks tēlojums:
http://www.youtube.com/watch?v=d-u2mpiA_gA
Apskats par viļņošanos citās bijušā Austrumu bloka valstīs:
http://www.diena.lv/lat/politics/blog/valdis-krastins/vilnosanas-eiropa
Paldies par Kaspara video.
http://www.apollo.lv/portal/news/articles/204482
var būt šeit kas labs sanāk
Man ir tāds priekšlikums.
Izstrādājam “Reālo Latvija 2030″ - nevis alternatīvo (jo kā jau zinām, grūti nonākt no “alternatīva” statusa uz “vispāratzītā” statusu)
———-
Par pamatu ņemot
http://www.latvija2030.lv/upload/2030parluks_22.pdf
http://www.latvija2030.lv/upload/2030parluks_22.pdf
==========
Palasot ir skaidrs, ka Latvija tiek programmēta uz personīga labuma meklējumiem, uz atšķirībām, kuras var nes pārākumu un uzvaru pār “citiem” globālajā konkurencē. Tas ir tieši pretēji sabiedriskam labumam, sadarbībai un kopējam skatījumam.
———
Cik ilgi tiks popularizēts skatījums - “mēs-viņi”, “jāiegūst priekšrocības konkurencē” un “savtīgums ir labs”?
———
Cik ilgi stabilitātes vietā tiks programmēta cilvēkos “attīstība”? Kā zinām, pasaules kontekstā saucamā attīstība nozīmē, ka cilvēks nemitīgi rada kaut ko sistēmai un tiem, kuri sistēmu kontrolē? Vai tā vietā Latvijā un Pasaule varētu ieviest ekonomisko stabilitāti un attīstību veikt zinātnē, socioloģiģijā, dabas atjaunošanā?
Tas vēl nav viss. L demontāžā iesaistās arī Pasaules banka, kuras ziņojums ir slepenots, bet daļa paredzamo pasākumu jau publicēta:
http://www.financenet.lv/zinas/332823-pb_piedava_progresivo_nodokli_pensijam
—————————————————-
Aigar, cilvēkiem jādzīvo jau tagad, nevis 2030. gadā.
Tālredzīgi cilvēki plāno uz priekšu, lai pēcnācējiem būtu uz ko balstīties. Nekā jau nav. Viss. Viss ir beidzies. Latvijas nav.
——-
Kādus pamatus liksim?
Sāksim ar gala rezultātu (kurš, protams, drīkst būt elastīgs), lai varētu izstrādāt ceļu uz tā sasniegšanu.
——-
Tik daudz mēs varam un izdarīsim paši - saprast, izplānot un pamatot kur un kāpēc vēlamies nonākt.
Jā, Jāni, par tavu linku:
Tā, visi tagad novelciet bikses - pasaules banka nāk.
PB ne uz brīdi nav vēl izgājusi. Tā visu laiku šeit bija no 1990. gadu vidus. Tieši pēc PB māsterplāniem sačakarēta mūsu izglītības sistēma, medicīna un vēl daudz kas. Un mēs par šo sačakarēšanu esam dārgi samaksājuši, jo tā nāca kopā ar PB aizdevumiem, kuri jāatdod ar procentiem.
Tieši pēc PB māsterplāniem sačakarēta mūsu izglītības sistēma, medicīna un vēl daudz kas. Un mēs par šo sačakarēšanu esam dārgi samaksājuši, jo tā nāca kopā ar PB aizdevumiem, kuri jāatdod ar procentiem. Tā Jānis_K. It kā Latvijai nebūtu bijusi sava partejiska valdīšana, kas visu to čakarēšanu kolaborēja kopā ar Pasaules banku un citiem ārējiem interesentiem gūt labumu sev. NB! Jāni, mēģiniet tā turpmāk skaidrot notikušo draņķību! Šāds kopsalikums no Jūsu un mana skatījuma ir kā stereo bilde - nav plakana, bet telpiska, tātad skaidrāka un saprotamāka.
>PL - Jānis K. to jau skaidrošanu par ‘bildi’ jau n-tajos rakstos ir veicis, īpaši mani aizrāva - ‘20 gadi kazino gulagā - no komunisma uz globalizāciju I daļa’ - dziļi un tāļu JānisK. ir ”aizracies” skaidrojumos par notiekošā globalizācijas procesa vēsturiskajām saknēm. Aprakstot ‘čakarēšanas’ gaitu par vienu aspektu gan es ieteiktu neaizmirst - par ’sačakarēto’ sabiedrību (vērtību sistēmu). Par šo būtisko lietu bieži raksta publicists V.Avotiņš - arī savā pēdējā bloga rakstā ‘Visuzticamākais ir mušpapīrs’ - oi, oi, kas pašlaik darās lielākajā daļā Latvijas cilvēku galvās - oi, kādu tur priekšstatu par valsts/sabiedrības attīstības ceļiem ir spējuši iepotēt globālie ‘’sērgas” izplatāji - ilgs un smags būs izkropļoto priekšstatu/izpratnes labošanas ceļš.
”(..)Pirmkārt, to, ka sabiedrība mīlē un saprot ar ausīm un acīm vairāk nekā ar prātu un garu.(..)Var teikt – pētījums atklāj, ka sabiedrībai viens no uzticamākajiem šķiet mušpapīrs.”V.Avotiņš
Par vērtībām un mēru.
Es, piemēram, augsti vērtēju ceļošanu no vienas galaktikas uz otru, bet, lai to izdarītu, man ir nepieciešams izlietot visu Zemeslodes ūdeni, lai radītu ūdeņradi ar ko darbināt motoru savam kosmosa kuģim.
——
Tātad manas vērtības ir pretējas samērīgumam, jo, protams, dzīvība uz Zemes bez ūdens beigsies. Tātad vērtības var būt un visbiežāk pretrunā ar to, kas ir iespējams un veselo saprātu.
——
Piemēram, augstākā vērtība lielai cilvēku daļai ir dzīvot tā, kā rāda holivudas filmās - lielas mājas, džipi, ceļojumi… man, protams, esmu par šādu dzīves veidu, bet pirms tā tiek dzīvots, varbūt ir vērts uzzināt cik tas ir saprātīgi un ar kādiem riskiem ir jāsaskaras.
——
Piemēram. Attiecībā uz enerģiju. Nafta traģiski komiskā veidā tikko pierādīja, nodemostrēja savu vērtību un mēra attiecību Meksikas līcī. Atomreaktori to nodemonstrēja Černobiļā.
——-
Tādu piemēru ir daudz - Latvija nodemonstrēja savu vērtību un mēra attiecību ielienot neatmaksājamos parādos.
—-
Tātad vērtības visbiežāk cilvēkiem ir nesaistītas, attālinātas no planētas kapacitātes, ekonomiskām realitātēm un procesiem dabā.
Terijs Dvaijers (Terry Dwyer) pašlaik ir Latvijā, jo piedalījās konferencē ‘Atjaunotā Latvija’, un viņš uzturēsies šeit vēl līdz 1. jūlija priekšpusdienai - gadījumā, ja kādam ir ideja par interviju vai tmldz.
Mēs (RTFL grupa) Teriju uzskatām par pēdējā laika vislielāko ieguvumu, blakus Māršalam Auerbakam (Marshall Auerback), un viņa ekonomikas alegoriju par ģeniālu pienesumu Atjaunotās Latvijas koncepcijai.
Starp citu, kopš šodienas programmas ‘Atjaunotā Latvija’ pilns teksts ir pieejams lejuplādei latviešu un angļu valodās, skat.: http://www.rtfl.lv/news.
Labojums: 1. jūlija -> 1. jūnija.
Iespējams, ka LETA nav pareizi atspoguļojusi sestdienas konferencē notikušo. Ja tas tomēr tā bijis, tad tie ir satraucoši signāli. Te citāts no Letas materiāla “Ārvalstu eksperti mudina SC mācīties no Klintona un celt zemes nodokli”:
Sestdien Jūrmalā notiekošajā ekonomiskajā konferencē “Atjaunotā Latvija 2010″ ārvalstu eksperti aicināja “Saskaņas centru” (SC) mācīties no bijušā ASV prezidenta Bila Klintona un celt zemes nodokli, padarot to par nozīmīgāko Latvijas nodokļu sistēmā.
Klintons esot kļuvis par ASV prezidentu tikai tāpēc, ka pirms vēlēšanām braukājis pa valsti un apgalvojis, ka izprot vēlētāju problēmas un tās risinās. Nekādas konkrētas ekonomiskās programmas Klintonam pirms vēlēšanām nebija, apgalvoja Misūrī universitātes ekonomikas profesors Maikls Hadsons.
Pēc viņa domām, līdzīgi pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām ir jārīkojas arī SC, lai vēlētāji noticētu, ka viņi spēj atrisināt valsts ekonomiskās problēmas.
——————————————————–
Ja tā, tad tieši Klintons ir vissliktākais piemērs, kam noteikti nevajadzētu sekot. Tieši Klintona administrācijas laikā tika nojauktas galvenās un pēdējās barjeras banku spekulantu globālajam absolūtismam, kā arī veikta pilnīga tautsaimniecības deregulācija. Tas arī galvenais iemesls patreizējai krīzei. Tieši Klintona administrācijas politika noveda pie tā, ka tagad globālajā tirgū toksisko vērtspapīru (visādu derivātu) masa nomināli pārsniegusi 1500 triljonus dolāru, kamēr pasaules kopējais nacionālais kopprodukts ir tikai ap 65 triljoniem dolāru.
Strikti ņemot, “Atjaunotā Latvija 2010″ nav programma, bet dažādu rakstu sakopojums. Šajos rakstos var atrast visu, diemžēl arī pretrunas, kas fundamentāli atšķirīgas sistēmas sajauc vienā putrā. Piemēram, Hadsona rakstos minēts gan Hamiltona “Ziņojums par manufaktūrām” un Fridriha Lista “nacionālās ekonomikas” principi, tai skaitā protekcionisms, bet turpat pozitīvā nozīmē izmantots arī Ādams Smits un pat neoliberālists un monetārisma pamatlicējs Miltons Frīdmans.
Bet tās taču ir divas fundamentāli pretējas sistēmas! Hamiltons, Kerijs un F. Lists ilgi cīnījās pret Ā. Smita “brīvā tirgus” apoloģētiem. ASV neatkarība no Lielbritānijas tika panāktu tieši caur to, ka tā atteicās no Britu Austrumindijas kompānijas (galvenā koloniālisma ieroča) ekonomista Ādama Smita “brīvā tirgus” ideoloģijas!
Ja gribam labas pārmaiņas, šīs lietas tomēr būtu labi jāsaprot. Un programmai tomēr jābūt. Ļoti labi jāzina un jāsagatavo konkrētas īsā laikā īstenojamas reformas, kas Latviju izvedīs no finanšu teroristu gūsta.
Par piemēru var minēt to lielo pārkārtojumu un attīstības projektu klāstu, ko F.D. Rūzvelts iniciēja jau savas administrācijas pirmajās 100 dienās. Tas bija milzīgs, iepriekš labi sagatavots darbs.
Iesaku izlasīt vai noklausīties Adama Kouena (Adam Cohen) “Nothing to Fear: FDR’s Inner Circle and the Hundred Days That Created Modern America”.
Katrā ziņā LETAs pieminētais Maikla izteikums par Klintonu ir 1) totāli izrauts no konteksta, un 2) pilnīgi nesaskan ar konferences pamattoni.
Hadsons nevienu brīdi nepiedāvāja mānīt vēlētājus, solot neeksistejošus labumus, bet tieši otrādi, viņš un citi augsta ranga eksperti ir palīdzējuši izveidot reālu ekonomikas attīstības programmu - ‘Atjaunotā Latvija’.
Tas, ko Hadsons vairākkārt pasvītroja ir, ka Latvijas sabiedrība tiek konsekventi iznīcināta un plānveidīgi izraidīta no valsts. Ar šīs emigrācijas plānošanu ir 20 gadus nodarbojušās ārvalstu bankas un tām pakļautās valdības.
Visi RTFL eksperti uzsvēra, ka runa NAV par nodokļu celšanu, bet gan par nodokļu nastas PĀRNEŠANU no darbaspēka uz dabas resursiem. Vēl vairāk: tika teikts, ka 90 procentiem iedzīvotāju nodokļu nasta tiks dramatiski SAMAZINĀTA. Par to LETAi bija jāraksta, nevis jānodarbojas ar Latvijas attīstības konferences diskreditēšanu.
Man ir tiešām kauns par tendencioziem žurnālistiem, kuri apzināti vai neapzināti darbojas zviedru banku un viņu valdības marionešu lobija interesēs.
Jānim K. Par Ādama Smita “brīvā tirgus” ideoloģiju.
Atsaucoties uz Hadsona rakstiem, Adama Smita tirgus brīvība nozīme brīvību no zemes rentes, monopolu rentes un finansializācijas. Smita klasiskā ekonomika atbalsta šo renšu aplikšanu ar nodokļiem, kurus iekasē valsts nevis bankas. Bankas nekad nerūpēsies par sabiedrībai un uzņēmējdarbībai nepieciešamas efektīvas infrastruktūras izveidi (Zelta tilts u.c. komercbanku “pienesumi” ekonomikai), par to rūpēsies atbildīga valsts. Tādēļ AL piemin Smitu pozitīvā ziņā un viņa “brīvā tirgus” ideoloģiju kā tādu, kuru neoliberāļi ir (ar nolūku) pārpratuši, un radījuši banku plānveida ekonomikas virtuālo nodokļu avotu.
Visādi citādi neoliberālais Miltons Frīdmans programmā AL tiek pieminēts tikai tāpēc, ka arī viņš atzina, ka zemes nodoklis ir “teorētiski” ideāls. Starp citu Frīdmans atbalstīja arī brīvu valūtas kursu, kurā valūtas vērību nosaka tirgus nevis valdība.
Armand, izej ārā un nokaunies.
Armand, tajā periodā, kad ASV, Japāna un Rietumeiropa reāli attīstījās un kuru Hadsons nosaucis par Bretonvudas periodu, valūtu kursus nenoteica tirgus. Tieši atteikšanās no fiksētajiem, nacionāli noteiktajiem valūtu kursiem pavēra ceļu spekulāciju orģijām, kas tagad sasniegušas galaktiskus apmērus.
Neoliberāļi neko nepārprata - viņi daudzējādi tiešām balstās uz Smitu, kuru var vērtēt kā tirgus fundamentālisma pamatlicēju. Lai arī Hadsons figurē kā vēsturnieks, viņš šo momentu attēlojis nepareizi.
Es par šo tēmu varu Tev nosūtīt daudz literatūras, tai skaitā paša F. Lista darbu “The National System of Political Economy”. Te iekopēšu vienu citātu no pārskata THE LEGACY OF FRIEDRICH LIST’S “NATIONAL SYSTEM OF POLITICAL ECONOMY”:
——————————————————-
Refutation of Smith
In his first Letter from Reading to the General Convention at Harrisburg, in 1827, List stated that he would concentrate on “the refutation of the theory of Adam Smith and Co., the fundamental errors of which have not yet been understood so clearly as they ought to be.”
“It is this theory, sir, which furnishes to the opponents of the American System the intellectual means of their opposition…. Boasting of their imaginary superiority in science and knowledge, these disciples of Smith and Say are treating every defender of common sense like an empiric whose mental power and literary acquirements are not strong enough to conceive the sublime doctrine of their masters.”
List admonished Americans to stand up in print for the theoretical superiority of their doctrine against the authority of Smith and his French counterpart J.B. Say, pointing out that Smith’s Wealth of Nations never addresses the issue of national economy at all, but instead puts forward the utopian thesis of a universal republic.
________________________________________
Battle for protectionism
According to the British free-traders, any form of protectionism used by a country to foster the growth of its own agro-industrial sectors is in violation of “pure,” unfettered competition. The British themselves never practiced this nonsense. List pointed out that
“England was unwilling to found settlements in Asia in order to become subservient to Asia in manufacturing industry. She strove for commercial supremacy, and felt that of the two countries maintaining free trade between one another, that one would be supreme which sold manufacturing goods, while that one would be subservient which could only sell agricultural produce. In her North American colonies, England had already acted on those principles in disallowing the manufacture in those colonies of even a single horseshoe nail, and still more, that no horseshoe nails made there should be imported into England.”
But England insisted on free trade for its colonies. List continued:
“Accordingly, England prohibited the import of goods dealt in her own factories, the Indian cotton and silk fabrics…. Not so much as a thread of them would England permit to be used. She would have none of the beautiful and cheap fabrics, but preferred to consume her own inferior and costly stuffs….
“She was, however, quite willing to supply the continental nations with the far finer fabrics of India at lower prices, and willingly yielded to them all the benefit of that cheapness; she herself would have none of it.”
In short, free trade was merely a tool to enforce economic backwardness. This practice went to nearly comical lengths, as List reported:
“So late as the year 1750 a hat manufactory in the State of Massachusetts created so great a sensation and jealousy in Parliament, that it declared all kinds of manufactories to be `common nuisances,’ not excepting iron works, not withstanding that the country possessed in the greatest abundance all the requisite material for the manufacture of iron.” Ultimately, he continued, “The monopoly of all manufacturing industry by the mother country was one of the chief causes for the American Revolution; the tea duty merely afforded an opportunity for its outbreak.”
________________________________________
The nation-state
List insisted that the sovereign nation-state must be recognized as essential for a healthy economy:
“Between each individual and the entire humanity, however stands the nation, with its special language and literature, with its peculiar origin and history, with its special manners and customs, laws and institutions, with the claims of all these for existence, independence, perfection, and continuance for the future, and with its separate territory; a society which, united by a thousand ties of mind and interests, combines itself into one independent whole…. As the individual chiefly obtains by means of the nation and in the nation mental culture, the power of production, security, and prosperity so is the civilization of the human race only conceivable and possible by means of the civilization and development of the individual nations…. A nation in its normal state possesses one common language and literature, a territory endowed with manifold natural resources, extensive and with convenient frontiers and a numerous population.”
Protectionism is the battleground where the unity of national sovereignty and economic development becomes most clear. U.S. tariffs were simply necessary to allow the growth of essential industry, like iron production, shipbuilding, etc. If England could use its economic and military muscle to flood the world with cheap products, then how was any nation to develop its own means of production except by protecting and nurturing manufacturing industries? Developing indigenous industry, List argued, provides jobs, stable prices, an expanding home market for goods, protection from foreign manipulation, and the basis for realizing new technologies, which would also lead to increased productivity in the agricultural sector.
________________________________________
What is wealth?
Adam Smith claimed to believe that each individual, in pursuing his own interest, automatically promotes the interests of all, and therefore, any sovereign effort by the state to ensure the prosperity of its people is wrongful interference. List quoted Smith’s dictum that:
“Restrictions on trade imposed on behalf of the internal industry of a country, are mere folly; every nation like every individual, ought to buy articles where they can be procured the cheapest; in order to attain to the highest degree of national prosperity, we have simply to follow the maxim of letting things alone (laisser faire et laisser aller).”
With the insistence that the exchange value of a commodity is its true wealth, the British Liberals return man to a talking animal simply instinctively pursuing pleasure and avoiding pain. List counterposed to this economically empty notion, his superior theory of productive power:
“The causes of wealth are something totally different from wealth itself. A person may possess wealth, i.e. exchangeable value; if, however, he does not possess the power of producing objects of more value than he consumes, he will become poorer. A person may be poor; if he, however, possess the power of producing a larger amount of valuable articles than he consumes, he becomes rich. The power of producing wealth is therefore infinitely more important than wealth itself; it insures not only the possession and the increase of what has been gained, but also the replacement of what has been lost. This is still more the case with entire nations (who cannot live out of mere rentals) than with private individuals.”
List elaborated three principal components to his theory of the productive power: a) the capital of nature, b) the capital of productive matter, and c) the capital of mind. He placed the greatest importance on the third. The relationship between man’s powers of reason, acting on the physical universe through the force of productive manufacturing, is not explainable from the standpoint of simple exchange value.
Adam Smith was a materialist, List explained:
“If he had followed up the idea `productive power,’ without allowing his mind to be dominated by the idea of `value,’ `exchangeable value,’ he would have been led to perceive that an independent theory of the `productive power’ must be considered by the side of a `theory of values’ in order to explain the economical phenomena. But he thus fell into the mistake of explaining mental forces from material circumstances and conditions, and thereby laid the foundations for all the absurdities and contradictions from which his school suffers up to the present day.”
The mere quantity of labor, or labor time as Marx put it, which corresponds to the notion of exchange value, cannot account for the great historical evolution of mankind, because these constructs are rooted in materialism. List recognized that the creative activity of man is fundamental to the growth of nations:
“If we consider mere bodily labor as the cause of wealth, how can we then explain why modern nations are incomparably richer, more populous, more powerful, and prosperous than the nations of ancient times? The ancient nations employed (in proportion to the whole population) infinitely more hands, the work was much harder, each individual possessed much more land, and yet the masses were much worse fed and clothed than is the case in modern nations. In order to explain these phenomena, we must refer to the progress which has been made in the course of the last thousand years in sciences and arts, domestic, and public regulations, cultivation of the mind and capabilities of production. The present state of the nations is the result of the accumulation of all discoveries, inventions, improvements, perfections, and exertions of all generations which have lived before us; they form the mental capital of the present human race, and every separate nation is productive only in proportion in which it has known how to appropriate these attainments of former generations and to increase them by its own requirements.”
List’s lifelong dedication to constructing railroads flowed from these principles. First of all,
“only by means of thoroughly good transport can every district or province convey the surplus of its peculiar products to all other provinces, even to the most distant ones, and procure in return supplies of the peculiar products of the latter.”
If there were no roads, canals, and trains, there would be no markets, and without industry, farmers would still be peasants. But railroads and infrastructure also bring the power of science and manufacturing to all parts of the country, breaking up and transforming pastoral modes of existence with the more cultured and educated activities of city life.
Paldies, Jāni, par F. Lista fragmentu!
‘Atjaunotā Latvija’ iestājas par jauktu ekonomiku, kurā tirgus ir tikai tik “brīvs”, cik tas ir atbilstoši jaunradāmā vairākuma - vidusslāņa - interesēm. Tirgus brīvība nedrīkst būt pretrunā ar valsts interesēm starptautiskas konkurētspējas paaugstināšanā. Tā nedrīkst būt pretrunā ar domu, ka savus cilvēku un kapitāla resursus mēs gribam redzēt SAVĀ valstī un nevis citur.
Bet mūsu stratēģija atšķiras no padomju tipa plānveida tirgus ekonomikas ar to, ka mums nebūs jāslēdz robežas, lai noturētu darbaspeku Latvijā. Mēs to darīsim ar labvēlīgu nodokļu politiku, uzlabojot uzņēmējdarbības veikšanas priekšnosacījumus.
Labā ziņa ir tā, ka cilvēkiem un biznesiem ir “kaut kur jādzīvo”, tad kāpēc ne šeit, ja šeit ir salīdzinoši vislabākie apstākļi.
Pašlaik galvenais triks, ir pirmajiem iesākt parmaiņas. Tapēc mums ir labāko heterodokso ekonomistu klubs pasaulē - RTFL, lai efektīvi kļūtu par pārmaiņu līderiem. Eiropa mums seko ar lielu uzmanību, piemēram Vācija jau ir signalizējusi ieinteresētību sekot mūsu paraugam, ja mums izdosies realizēt paradigmas nobīdi.
Aigar, ja jau TF ir domāts diskusijām, tad vajadzētu ievērot savstarpēju cieņu un kaut kādu diskusiju kultūru. Nevis uzbrukt citiem diskusijas dalībniekiem un mēģināt tiem aizbāzt mutes.
———————————————————–
Starp 1930. - 1940. gadiem un mūsdienām ir viena liela atšķirība. Arī XX gadsimta sākumā Rietumos dominēja visādi globalizatori, imperiālisti, banku un spekulantu intereses, taču nebija izzudusi arī “nacionālās ekonomikas” tradīcija. Augstskolās arvien vēl mācīja politekonomiju un tautsaimniecības vēsturi, tautsaimniecības sektoros arvien vēl aktīvi darbojās patrioti un nacionālās sistēmas entuziasti, pastāvēja spēcīgas kooperācijas kustības un arodbiedrības. Tāpēc gan F.D. Rūzveltam, gan mūsu Ulmanim bija viegli savākt praktiskā darbībā pieredzējušu tautsaimnieku, teorētiķu un sociālo darbinieku komandas, lai sagatavotu un īstenotu nepieciešamās reformas un valsti izvilktu no depresijas.
Taču neoliberāļi, kā to pareizi norādījis arī M. Hadsons, ir rīkojušies nežēlīgāk un totālāk par inkvizīciju. Viņi vispār iznīcinājuši veselīgai tautsaimniecībai nepieciešamo izglītības sistēmu. Piemēram, Latvijā šos gadus ir neierobežoti, bez vērā ņemamas opozīcijas, valdījis totāls tirgus fundamentālisms. Pat augstskolu pabeidzēji var nesaprast, par ko tāds Hadsons raksta. Nav arī praktiskā dzīvē pieredzējušu darbinieku, kas šos gadus būtu kaut kādā veidā pārstāvējuši nacionālās ekonomikas tradīciju. Spēle visu laiku ir notikusi vienos vārtos, esam dzīvojuši mucā un pa spundi baroti.
Faktiski tagad viss jāsāk no nulles un tas prasa milzīgu darbu. Kaut kāds priekšstats par veicamo ir tikai dažiem cilvēkiem. Taču baidos, ka arī viņi nav novērtējuši to pretestību un ierastības inerci, kas arvien vada ne tikai aktīvos politiķus, bet arī sabiedrību kopumā. Cilvēks iekārtos tā, ka viņu baida viss jaunais, jebkuras pārmaiņas. Tieši tāpēc nepieciešams milzīgs izglītošanas un pārmaiņu sagatavošanas darbs: ļoti daudz rakstu, brošūru, lekciju, diskusiju, tiešo kontaktu, arī praktisku nodarbību, kas liktu pamatus pārmaiņu infrastruktūrai. Tādām partijas kampaņām, kādas ierastas līdz šim, tas nav pa spēkam un nepieciešamā darbība pat netiek plānota. Tieši tāpēc nepietiek ar koncentrēšanos tikai uz vēlēšanām, pat ja tā būtu ideāla partija, kāda tā nav.
Armand,
Kā tu iekasēsi no manis zemes nodokli, ja es dzīvošu uz savas zemes un nevergošu iekārtai? Piespiedīsi strādāt?
Ja nesaprati jautājumu, tad izlasi Satversmi, kurā rakstīts, ka piespiedu darbs ir aizliegts, un Satversme nodrošina tiesības uz īpašumu.
——-
Savākušies te kaut kādi priekšvēlēšanu zombiju nosiekalojušies pēc varas.
Apliks zemi ar nodokli.
Varbūt tad uzreiz apliec gaisu ar nodokli, jo bagātajiem arī jāelpo. Gaisu nenoslēpsi ārzonās un neieraksi dārzā zem koka.
—–
Balsošu par to partiju, kura atbrīvos cilvēkus no VISIEM nodokļiem un izmantos savas no tautas piešķirtās pilnvaras lielu uzņēmumu radīšanai, kuri apkalpos gan iekšējo, gan ārējo tirgu.
=—–
Tad redzēs, kā partijas strādās, kad pašām būs jānodrošina ienākumi un kā samazināsies birokrātiskais aparāts.
——
Vislabāk būtu, ja partijas liktu TF mierā un zombētu un meklētu aitas citos portālos.
Smith’s Wealth of Nations was published in 1776, in opposition to the American Revolution, and in defense of British free trade, such as the chattel slavery illustrated here.
[An advertisement for the sale of African slaves.]
In his Theory of Moral Sentiments, Smith asserts than man is driven by his baser instincts: “hunger, thirst, the passion that unites the two sexes, the love of pleasure, the dread of pain, prompt us to apply those means for their own sake, and without any considerations of their tendency to those beneficent ends which the great Director of Nature intended to produce by them.”
———————————————————
Bet te dažas Lista atziņas. Listu vēl neapvienotās Vācijas oligarhi bija notiesājuši, un viņš bija spiests bēgt uz ASV, kur tolaik patvērumu atrada daudzi Eiropas valstu patrioti: vācieši, poļi, francūži, angļi. Tie visi iesaistījās ASV celtniecībā un neatkarības aizstāvēšanā pret britu tīkojumiem.
—————————
An individual, in promoting his own interest, may injure the public interest; a nation, in promoting the general welfare, may check the interest of a part of its members.
—————————-
But the general welfare must restrict and regulate the exertions of the individuals, as the individuals must derive a supply of their strength from social power.
—————————
Industry entirely left to itself, would soon fall to ruin, and a nation letting everything alone would commit suicide.
————————–
It is bad policy to regulate everything… where things may better regulate themselves and can be better promoted by private exertions; but it is no less bad policy to let those things alone which can only be promoted by interfering social power.
————————–
Look around, and you see everywhere the exertions and acts of individuals restricted, regulated, or promoted, on the principle of the common welfare.
——————————-
Only now did I recognize the reciprocal relationship which exits between manufacturing power and the national system of transportation, and that the one can never develop to its fullest without the other.
————————————
The concentration and reciprocal effect of industry and agriculture conjoin in a growth of productive powers, which increases more in geometrical than in arithmetical proportion.
———————————–
The more a person learns how to use the forces of nature for his own purposes, by means of perfecting the sciences and the invention and improvement of machines, the more he will produce.
—————————————
The relationship I have to my fatherland is like that of mothers with crippled children: they love them all the more, the more crippled they are. Germany is the background of all my plans, the return to Germany.
Aigar, šeit nav diskusija par piedalīšanos vai nepiedalīšanos vēlēšanās, vai kādas partijas atbalstīšanu, bet gan par programmātiskiem principiem. Principi ir universāli, tie nepieder nevienai partijai, tos var izmantot katrs.
Ja gribēji demonstrēt savu gudrību, tad Tev tas neizdevās. Ja nezināji, tad neoliberāļi un globālisti jau ir aplikuši gaisu ar nodokļiem. Tā ir tā CO2 kvotu sistēma, tirgošanās un spekulācijas ar kvotām, t.s. Eiropas nodoklis un citi. Nezinu, vai kāds izrēķinājis šā kombinātā gaisa nodokļa īpatsvaru, bet tas nav mazs.
Aigar, ja Tu pats būtu radījis dabas resursus (zemi, ūdeņus, mežus, utt.), tad nebūtu šaubu, ka Tu tos drīkstētu izmantot vai neizmantot pēc saviem ieskatiem. Bet tā kā dabas resursi nav cilvēka roku radīti, tad tiem ir maksimali jākalpo visas sabiedrības interesēm. Jo Latvijai zemes ir tikai tik daudz cik ir, un klāt nekas neradīsies. Tāpēc zeme ir, kā ekonomisti saka, “jāuzlabo”, t.i. jāapbūvē, jāapsēj, utt. resp. jārada kaut kas, kas kalpo valsts iedzīvotaju labklājības uzlabošanai.
Tos, kas parazitē uz sabiedrības rēķina, ir iespejams arī ‘maigi’ piespiest strādāt. Satversme neaizliedz aplikt ar nodokli neapstrādātu zemi. “Verdzība”, maksājot ikmēneša parādsaistību apkalpošanas nodevu bankām turpretī ir daudz smagāka. Bankām neinteresē, vai zeme tiek vai netiek uzlabota. Bankas uzlabojumu dēļ nesamazina parāda apjomu.
Valsts, ja tā ir atbildīga, rada tādu likumdošanu, kura paredz, ka īpašums uzliek pienākumus (piemēram Vācijas Pamatlikuma 14. pants). Veiksmīgo ekonomiku sabiedrībās šis princips ir kļuvis par DNS sastāvdaļu, un nav iedomājams, ka kāds tādēļ justos aizskarts savu īpašuma tiesību realizēšanas brīvībā. Runa ir par indivīda līdzatbildību sabiedrības labklājības veidošanā.
Aigar, atceries, es nesen citēju tevi par to, ka tu teici, ka ‘jābalso par idejām, nevis partijām’? Tikai nez kādēļ tu ignorēji to pārējo, ko rakstīju komentārā… Tu tikai visu noliedz, bet nepiedāvā, kā no pašreizējās partokrātiskās un korporatokrātiskās sistēmas varētu izkulties. Laikam tu vienīgais proti ceļot laikā un apiet tos dabas likumus, ko pārējiem apiet nav pa spēkam - no punkta A, lai nokļūtu punktā B ir jāveic CEĻŠ (fizikā - pārvietojums). Pagaidām neesmu no tevis dzirdējis ne punkta B daudz maz detalizētu aprakstu, kur nu vēl priekšlikumus par to, kā ceļš ejams.
Armand,
manuprāt, zemes nodokļa palielināšana nav pretrunā ar ‘zemes iztikas minimuma’ noteikšanu. Lūdzu, iepazīsties ar Brīvzemes likuma projektu - http://www.tautasforums.lv/?p=1648
Ļoti vēlētos uzzināt Tavu viedokli par to, kā tas iederas vai neiederas AL projektā. Kādas iespējas AL papildināt ar Brīvzemes likuma ideju?
…
Iepriekš pateicos, Ivo
Jā, Ivo, tas varētu būt risinājums parastu cilvēku mājokļiem, kuriem tā vienīgā dzīvesvieta.
Tāpat kā algām noteikts neapliekamais minimums, tāpat arī zemei zem vienīgajiem mājokļiem varētu noteikt neapliekamo minimumu.
Visvētīgāk lailāks zemes nodoklis skartu zemes spekulantus un arī ārzemniekus, kas sagrābušies lielas teritorijas un gaida uz nākamo spekulāciju burbuli. Nu viņi būtu spiesti vai nu maksāt nodokli, vai zemi pārdot, vai arī paši uz tās organizēt produktīvu saimniecību un darbavietas.
Katram latvietim pa vienai tautasdziesmai, un pa vienam zemes hektāram. Ok. Izklausās labi. Bet vai tas nozīmē, ka katram būs OBLIGĀTI jāapstrādā 1ha zemes? Problemātisks man liekas tieši aizliegums izīrēt un nomāt zemi (#3). Kas ir ar tiem, kuri labprāt apstradātu vairak nekā 1ha?
Turklāt, zeme nav vienāda, bet ir dažāda. Ap 10 parametriem (attālums no ceļiem, ēku ietilpība, atļautais lietojums vai zona, kadastra novērtējums, utt.) nosaka katras zemes platības vienības vērtību.
Ja to 1ha saprot tā, ka zeme pieder vienādās daļās visai sabiedrībai, tad AL šādu domu 100% atbalsta.
Jā, Brīvzemes likuma projektam ir savas utopiskās puses. Bez tam tas izskatās pēc izmisīgas reakcijas uz patreizējo hipotekāro parādu krīzi. Uz šādām spontānām reakcijām nebūtu ieteicams būvēt tālejošu valsts politiku.
Latvija vairs nav agrāra zeme, kur vācu baronu apspiestie dzimtcilvēki sapņo par “savu stūrīti zemes”. Ļoti daudzi cilvēki nemaz negrib to zemi, izņemot gadījumu, ja to varētu ienesīgi uzsist gaisā vai ieķīlāt. :)
Un vispār tādi viena jautājuma risinājumi nav perspektīvi. Jādomā par politiku kopumā, tai skaitā agrāro politiku.
Kas noticis ar 1920. gadu agrāro reformu? Vai tās rezultāti jau nav sagrauti, masveidīgi izpārdodot zemi?
Uz ko orientēsies Latvijas lauksaimniecība - vai uz vidējām vairāku profilu vienas ģimenes saimniecībām un kooperāciju, vai uz kādiem lielražotājiem piederošām vienas kultūras plantācijām, kuras ekspluatēs lēti algotu “lauku proletariātu” (kā to tagad dara korporācijas ASV, kurās brīvo fermeru kārta ir gandrīz izzudusi)?
Turklāt Tzu, rakstīdams Brīvzemes likumu, iedvesmu ņēmis no tās reliģiski iekrāsotās Megrē kustības Krievijā. Taču Krievijas un Latvijas apstākļi nav salīdzināmi. Krievijā ir daudz neapgūtas zemes, Krievijai ir problēmas apdzīvot savu teritoriju. Ņemot vērā negatīvo krievu dzimstību, tai nākotnē tas neizdosies.
Latvijai ir citas problēmas. Mums ir parādu verdzība, daudz neizmantotas zemes un darba trūkums (jo nav atbilstošas valsts politikas), kas izraisījis masveida emigrāciju. Daudz kas atrisināsies, atbrīvojoties no parādiem, šīs parazītiskās sistēmas un pārvarot depresiju.
Tikos ar Tzu, un tieši tāds arī bija secinājums, ka veltāmais laika un enerģijas patēriņš, lai cilvēki izprastu 1ha, Brīvzemes jeb Dzimtas likuma nozīmi un to, ka tā tieši ir domāšana par “politiku kopumā” un nekas cits, ir pārāk nesamērīgs, jo pasaules uzskatu nav iespējams mainīt “no malas”. Protams, ka ir vēl virkne neatbildētu jautājumu, taču uz Armanda jautājumiem gan ir atbildēts (skat. komentārus), tādēļ detalizēti tos neizklāstīšu. Tos darīšu zināmums Tzu, jo tas palīdzēs formulēt jaunu versiju. Īsumā:
- katram, kurš vēlas iekārtot savu dzimtas mājvietu ir jābūt TIESĪBĀM uz zemes pleķīti, kas netiek aplikts ne ar kādiem nodokļiem. Tas ir pielīdzināms tiesībām uz dzīvību un saules gaismu.
- kuri grib apstrādāt vairāk, maksā attiecīgus nodokļus.
- protams, ka zeme ir dažāda. Arī cilvēki ir dažādi. Vai mums zemes nepietiek? Ja katrs gribēs villu jūras krastā, tad, protams, katram nesanāks. Bet ne par to ir runa.
Jāni, nu tu pamatīgi saputrojies. Vai vēlmei dzīvot neatkarīgu, patstāvīgu dzīvi, ēst pārtiku, kas brīva no ĢMO un E-vielām, dzert tīru ūdeni, elpot svaigu gaisu, būt drošā attālumā no korporāciju u.c. reklāmām, kā arī audzināt savus bērnus brīvi, dabiski bez zombēšanas, kā arī tiecoties izprast dabas likumus (to, kāds viss ir) un dzīvot saskaņā ar tiem ir kāds sakars ar reliģiju? Tas nu ir kaut kas jauns. Aicinu komentēt arī šo video - http://www.tautasforums.lv/?p=886
Piekrītu, ka valsts politika VAR būt tāda, kas piešķir zemi uzlabošanai par brīvu. Tehniski to varētu iedomāties tā: tiek izsniegts VALSTS (nevis komercbanku, bet agrāro banku (kuru LV paslaik vēl nav!)) kredīts, ko gadījumā, ja zeme tiktu izmantota produktīvi, valsība dzēstu vai būtiski samazinātu. Valstī būtu jārada daudzi jauni apdzīvojami centri pēc pārbaudītām civilizācijas shēmām. Pilnas nodarbinātības garantija uz nākamajiem 15 gadiem. Aicināsim braukt mājās gan īru, gan visu citu iespējamo diasporu kopienas.
Un kā ar pašvaldībām un tām piederošajām zemes platībām?
…
Un ir arī atšķirība:
- ‘piešķirt kādam piederošu zemi kādam citam par brīvu’ (tas ir atdot) un
- ‘tiesībām uz zemi mūža lietošanā ar pienākumu to apsaimniekot’
…
Valsts un pašvaldību zemes it kā ir sabiedrības ‘kopīpašums’, bet problēma tā, ka šo kopīpašumu jau sen neviens neizjūtam kā kopīpašumu. To pārvalda lielākas un mazākas kliķes, un/vai zeme vienkārši stāv dīkstāvē, kamēr cilvēki, vergodami sistēmai, netiek pie sava zemes pleķīša, lai nodrošinātu BRĪVA Cilvēka dzīvi. Vēl trakāk - novadi un valstis zaudē iedzīvotājus, jo tie izmirst, vai aizbrauc prom. Labākajā gadījumā cilvēkus iesūc pilsētas, kas no sadarbības sekmēšanas formas ir pārtapušas par parazītiskās sistēmas centriem.
Kamēr spriež kāds vajag vai nevajag zemīti, tikmēr bioroboti dzīvo betona kastēs, ēd saindētu ēdienu ar konservantiem, E utt.
Tikmēr kamēr kāds spriež, mazs bērns tikko piedzimis, dzird mašīnu rūkoņu, elpo saindētu gaisu, un cieš no vecāku terora, no reklāmām, multenēm, un datorspēlēm. Visu to destruktīvo pat nenosaukt, te varētu rakstīt un rakstīt. Nu ja kāds ir tik dumjš ka vēlas bērniem tādu vidi, tad lai dzīvo. Tie kas aptvēruši kādā ellē dzīvojam, jau sen tver citas idejas, domā kā veidot laimīgu vidi saviem bērniem.
Esmu lasījusi Megrē grāmatas, visas deviņas… jo šie darbi ir garīgi bagāti, loģiski izklāstīti, un pats galvenais: iedvesmojoši uz labām domām, piemēram, ja kādam ir šaubas, tad, lai ievāc ziņas un ierauga, ja kāds par kādu kaut ko sliktu stāsta, tad pašam jāpārbauda, ne ticēt uz vārda…
Grāmatas ir iedvesmojušas gleznot un greznot, dzejot un dejot un citādi radīt.
“pleķītis” nenodrošina nekādu cilvēka cienīgu dzīvi. Ja ekonomiskie apstākļi ir tādi, ka visa alga aiziet par rēķiniem, bet ēdienam mēneša beigās tā īsti nepietiek, tad ko? Doties uz “pleķīša” un meditēt par skaisto pļavu jeb braukt uz ārzemēm? Ko izvēlēsies “vidējais latvietis”? Piekrītu Jānim,ka Brīvzemes likums ir kvazireliģiskā anastasijisma ietekmē radies nepraktisks priekšlikums. Cita lieta “kibuci”, kas top ar valsts atbalstu un ar valsts plānu to ilgtermiņa ekonomiskai attīstībai.
Ivo, es neko nesaputroju. Pats Tzu ilustrācijai piedāvāja Megrē materiālus. Otrkārt, es negribēju teikt, ka reliģiski iekrāsots noteikti ir kaut kas a priori slikts. Ja vien reliģija netiek izmantota cilvēku manipulācijām kaut kāda grupējuma interesēs.
Arī Zanei piekrītu. Diemžēl valdošā paradigma ir tāda, ka tos betona geto, piesārņoto gaisu, satelīt TV, datorspēles, lielveikalu atkritumproduktus (junkfood), personīgās patērētājsabiedrības ērtības, iespēju rauties pa absolūti neproduktīviem darbiem, dzīvi uz parāda utt. paši bērnu vecāki uzskata par lielu privilēģiju. Tas kopīgiem spēkiem jāmaina - jāpaver cita perspektīva. Tāpēc jau runājam par jaunu paradigmu.
Piekrītu arī Valteram - tajā visā nepieciešams valsts atbalsts. Valsts nav nekāds monstrs (kā to apgalvo neoliberāļi), valsts - tie esam visi mēs, kas maksājam nodokļus. Tad nu šie nodokļi tālredzīgi jāiegulda tā, lai būtu iespējama produktīva, taisnīga, jēgas pilna dzīve.
Cilvēks, Valter, pats noteiks vai viņam dzīve ir cienīga vai nē - ne jau es vai tu. Zeme, kā jau Ivo teica, ir neatņemama pamat tiesība - kā gaiss un ūdens.
———–
Šitā politiskā muldēšana krīt uz nerviem - “varētu”, “vajadzētu”, “būtu labi”, “izklausās labi”.
Konkrēti pa punktiem politiķis, protams, NEDRĪKST runāt.
Kādēļ?
Tādēļ, ka kompromitē savu nākotnes karjeru, ja būs konkrētu apsolījis, bet nepildīs.
===========
Politiķi, kā redzams TF, aktivizējas pirms vēlēšanām un sola tieši to, ko tauta grib dzirdēt, jo tikai tādā veidā var savākt balsis.
===========
Jāni, kurš politiķis iegulda nodokļus “valsts” nākotnē. Ko tu tur sapņo?
———-
Tieši otrādi.
Varturi lai pelna naudu ar uzņēmumu dibināšanu un pakalpojumu sniegšanu izmantojot pieeju iespējai sakārtot tam atbilstošu likumdošanu.
===========
Verdzība, kas ir citu darba augļu piesavināšanās, ir aizliegta - nodokļi klaušas.
Jā, Aigar, es zinu, ka Tev patīk ūdeņus duļķot.
Cik man zināms, Tu tiešām nemaksā nodokļus Latvijai, jo dzīvo Anglijā un maksā nodokļus Apvienotajai Karalistei. Un nav dzirdēts, ka tu būtu sašutis par savu nodokļu maksāšanu britu kronim. Tev rodas aizspriedumi vien tad, ja runa ir par nodokļu maksāšanu Latvijas Republikai.
Droši vien nav jēgas jautāt, kāpēc Tu ar šādu aģitāciju vēlies veicināt Latvijas sabrukumu?
Atkārtoju vēlreiz, ir īpaši Latvija kontekstā - nodokļi ir klaušas.
:) nu jā, tad ir jāpērk biļete un jābrauc uz Angliju, lai maksātu nodokļus karalienei.
Latvijas kontekstu veido arī Tu, aizbraukdams uz Angliju. Tā vietā, lai pacenstos savest kārtībā savu valsti.
Tas, ka pie patreizējās politikas nodokļi Latvijā lielākoties tiek izmantoti parazitāras sistēmas uzturēšanai, vēl nenozīmē, ka vainīgi nodokļi kā tādi vai ka nodokļi nav jāmaksā. Tas, ka Latvijā ir slikta valdība, vēl nenozīmē, ka valdība ir principā slikta un tāpēc nevajadzīga.
Bez nodokļiem nevar pastāvēt neviena valsts, neviena pašvaldība, neviena cilvēku kopiena. Cita lieta, ka sabiedrības pašpārvalde jāsakārto tā, lai nodokļi kalpotu kopīgam labumam un būtu taisnīgi.
Pasaulē par laimi ir ļoti daudz piemēru maznodokļu vai beznodokļu valstīm. Ja mīli zagt no citiem, tad nevis apzodz savējos un nabagos, bet:
- Liec nodokļus importam
- Liec nodokļus tranzītam
- Liec nodokļus maksām tiem, kas pelna vairāk par, teiksim, piemēra pēc, 1000 lvl
======
Pie tam, pasaules bagātie nodokļus slēpj un nemaksā - tikai vergi maksā.
——
Latvijā nodokļi aiziet tik un tā parādu atmaksai, kurus vergi nav aizņēmušies.
Valdības visās valstīs ir savtīgas un “sliktas”. Gandrīz Neviena no tām nestrādā sabiedrības labā.
Ja valdība šausmīgi grib kaut ko valdīt, lai tad pati pelna naudu. Audzē mežus un tirgo koksni, taisa tranzīta biznesu - nu nodarbojas ar lieliem projektiem un liek cilvēkus mierā.
===========
Es Anglijā studēju un pelnu naudu. Latvijā es nevaru atļauties ne vienu ne otru - ja pusgadu meklēju darbu - neviens pat neatsūta atvainošanās vēstuli par to, ka es neatbilstu viņu kritērijiem.
———–
Kaut arī esmu Anglijā, es vicu ekonomiski aktīvu dzīvi Latvijā - strādāju, investēju pie dažiem komerciāla rakstura inovatīviem projektiem, kā arī tērēju gandrīz visu naudu Latvijā. Saprati?
Nu bet protams, ka ir. Es pats rakstīju par Gernsiju, kur ar nodokļiem nežņaudz.
Manuprāt, arī “Atjaunotā Latvija” programma mudina virzīties tajā pašā virzienā. Kāpēc tad no Tevis nāk tādi uzbraucieni šai programmai?
Re, te vēl viena intervija ar Hadsonu, kas skaitļos parāda, ko mums tie nodokļi dara un kā varētu darboties, ja to nodokļu sistēmu reformē: http://www.bsrrw.org/?page_id=87
ok, labi.
Runa ir par kaut ko citu, Jāni.
Par uzticību. Cilvēkam NAV jāuztic, jāuzticās, jāatdod atbildība par sevi, savu apkārtni, likteni, ieņēmumu pārdali… citiem cilvēkiem, ja viņš to negrib. Ja tu gribi maksāt nodokļus, tu vari brīvprātīgi noslēgt līgumu ar cilvēkiem, kuri pārvaldīs tavus ienākumus.
——-
Ja es nevēlos, neuzticos, nedodu pilnvaru kādam citam pārvaldīt daļu no maniem ienākumiem (iekasēt nodokļus), tad CIVILIZĒTĀ pasaulē nelietotu represijas un draudus, lai iegūtu daļu no mana īpašuma (nodokļu veidā).
=======
Pie tam termins “resource based economy” tiek šobrīd reģistrēts, lai to nevarētu šādā viedā ļaunprātīgi izmantot.
P.S. To patentē Fresco. Paldies par linku - pārsūtīšu Žakam, lai viņi zina, ka to atkal izmanto “eksperti”
aigars <- protams, ka pasaulē eksistē nodokļu paradīzes, kuras galvenokārt parvalda mafija, jo valdība ir paralizēta sabiedriskā budžeta trūkuma rezultātā. Policija, ārsti, izglītības darbinieki ņem kukuļus, un izliekas, ka stradā, jo valsts izliekas, ka viņiem maksā (pazīstams scenārijs, vai ne?). Katrā privātceļu krustojumā ir muitas punkti, tāpat uz visiem privattiltiem un upju lokiem. Cilvēki nemaksā nodokļus, bet ir spiesti algot privātu apsardzi, jo valstij nav līdzekļu, lai rūpētos par drošību. Mafijai nodokļu paradīzēs klājas labi, bet citu profesiju pārstāvji dzīvo kā ellē - šausmu un terora gūstā.
Latvijā mafijas lomu ir parņēmušas ārvalstu bankas, kuras te ir radījušas zemes nodokļu paradīzi. Bet ekonomiski aktīvā sabiedrība labprātāk redzētu pārvaldē mafiju nevis bankas, jo mafija spēj plānot ekonomiku arī bez darba nodokļiem, ko bankas nespēj.
Varbūt Aurville ir risinājums?
Atpakaļ pie saknēm.
http://www.auroville.ru/