J.Kučinskis: ’20 gadi kazino gulagā – no komunisma uz globalizāciju I daļa’

Tikko Briseles, Vašingtonas un SVF politiku īstenojošā Latvijas marionešu valdība diezgan smagnēji un, kā parasti, šķirti no tautas nosvinēja 4. maija deklarācijas [par neatkarības atjaunošanu] 20. gadadienu. Netrūka it kā skaisti domātu vārdu, bet no politisko ielikteņu, birokrātu un ārvalstu vēstnieku mutēm tie skanēja kaut kā neīsti, bez prieka un sirsnības. Laikam jau pat viņiem nav viegli runāt par to, kas varēja būt, bet kā realitātē nav. Un šoreiz es nedomāju krīzi, liesējošo budžetu un naudas trūkumu, bet gan pašu svinību iemeslu – valsts neatkarību.

Arī internetā uzvirmoja aizvainojumi un ironizēšana par uz svinīgo sēdi neuzaicināto „saulvedi”, par nepareiziem brīvības cīnītājiem piešķirtajiem ordeņiem, kā arī mēģinājumi izskaidrot, kāpēc 4. maijs nogājis tik greizi. Pat it kā nopietni cilvēki uzsvēra, ka, neraugoties uz visām nejēdzībām, korupcijas zaņķi un neizdošanos, neatkarība un demokrātija tomēr ir reālas vērtības, kuras mums atnesusi 4. maija uzdrīkstēšanās. Tā vien šķiet, ka arī viņi nav sapratuši, kādā utopiju pasaulē šo laiku dzīvojuši.

Tāpēc sāksim ne ar Kārli Marksu vai kreisajiem oportūnistiem, bet autentisku amerikāņu klasiku. Tā ir jaunās domāšanas menedžera Džensena runa no ASV 1976. gada kinofilmas „The Network” (Tīkls). Amerikā ierasts ekrānu jūtīgo publiku lielām pārmaiņām sagatavot ar atbilstošām kinofilmām, tāpēc tās jāuztver nopietni.


Jaunais evaņģēlijs

Tu esi nostājies pret dabas pirmatnējiem spēkiem, mister Bīl! Un es to nepieļaušu! Vai tas tev skaidrs?

Tu domā, ka esi tikai apturējis biznesa darījumu (runa ir par TV zvaigznes Bīla mēģinājumu apturēt viņa TV studijas pārdošanu Saūda Arābijai – tulk. piez.), bet tas nav tā. Arābi no šīs zemes ir saņēmuši miljardiem dolāru (pārdodot naftu – tulk. piez.) un tagad viņiem šie dolāri ir jāatgriež atpakaļ. Tas ir paisums un bēgums, paisuma un bēguma gravitācija! Tas ir ekoloģiskais līdzsvars!

Tu esi vecs vīrs un tu domā nāciju un cilvēku kategorijās. Bet tagad vairs nav nāciju, nav tautu, nav valstu! Vairs nav ne arābu, ne krievu. Vairs nav Trešās pasaules un nav arī Rietumu! Ir tikai viena holistiska sistēmu sistēma – viena plaša, atbrīvota, savstarpēji savīta, interaktīva multivariantu multinacionāla dolāru domīnija! Petrodolāri, elektrodolāri, eirodolāri, multidolāri! Reihsmarkas, rini, rubļi, sterliņu mārciņas un šekeļi! Tā ir starptautiskā valūtu sistēma, kas nosaka šīs planētas dzīves kopumu! Tā šodien ir lietu dabiskā kārtība! Tā ir atomiskā, subatomu un galaktiskā lietu struktūra šodien! Tu esi iejaucies pirmatnējo spēku domīnijā un tev šis grēks būs jāizpērk!

Vai tu mani saproti?

Tu vakar nostājies tajos mazajos 21 collas ekrānos un kliedzi par Ameriku un demokrātiju…

Bet Amerikas vairs nav, un arī demokrātijas vairs nav. Ir tikai IBM un ITT un AT&T. Ir tikai Du Pont, Dow, Union Carbide un Exxon (starptautiskas korporācijas – tulk. piez.). Tās šodien ir pasaules nācijas!

Kā tu uzskati, – par ko šodien domā un runā krievi savas valsts padomē? Par Kārli Marksu? Nē, viņi stāv pie savām lineārās programmēšanas diagrammām, apspriež statistiskās lēmumu pieņemšanas teorijas, spriež par minimālajiem un maksimālajiem risinājumiem, un – tāpat kā mēs – rēķina izmaksu-cenu iespējamības savām transakcijām un investīcijām.

Mēs vairs nedzīvojam nāciju un ideoloģiju pasaulē, mister Bīl! Pasaule ir korporāciju kolēģija, kuru nenovēršami regulē nemainīgi biznesa likumi! Pasaule – tas ir bizness, mister Bīl. Un tāda tā bijusi, kopš cilvēks izrāpās no gļotām. Un mūsu bērni, mister Bīl, vēl savā dzīvē pieredzēs to perfekto pasauli, kurā nebūs karu un bada, nebūs apspiešanas un brutalitātes. Tā būs milzīga, ekumēniska holdinga kompānija, kurā strādās visi cilvēki. Visi cilvēki kalpos kopīgajam peļņas mērķim un katram piederēs sava daļa akciju šajā vienotajā holdingā. Visas vajadzības tiks apmierinātas, visi satraukumi – apmierināti, katra garlaicība – izklaidēta.

Un es esmu izvēlējies tevi, mister Bīl, par šā evaņģēlija sludinātāju!

- Kāpēc mani, mister Džensen?

- Tāpēc, ka tu esi televīzijā, muļķi! Tevi redz un klausās 60 miljoni cilvēku! Katru nedēļas vakaru – no pirmdienas līdz piektdienai!

- Esmu redzējis dieva seju!

- Šoreiz tev varētu būt taisnība, mister Bīl!

Tai paaudzei, kurai skolā vēl pasniedza komunisma nākotnes mācību, Džensena evaņģēlija patoss un vīzija nebūs sveši. Arī komunisms solīja pārņemt visu pasauli, valstij bija paredzēta atmiršana, cilvēcei – vienotība, mūžīgs miers, atteikšanās no ekspluatācijas, vispārēja labklājība, visiem darbs un visu ļaužu vajadzības – apmierinātas. Tāpat kā Džensens jau nākamajai paaudzei sola laimīgu dzīvi globālajā ekumēniskajā holdingā, tāpat arī virs Rīgas namu jumtiem (aiz Vērmanes parka) vēl pirms 30 gadiem zaigoja milzīgs lozungs: „Nākamā paaudze dzīvos komunismā!”. To pašu sludināja diktori padomju televīzijā. Tas – par jauno paaudzi – ir tas pats solījums, ko varam atrast arī Jaunās derības evaņģēlijā. Līdzība nav nejauša. Runa tiešām ir par reliģisku kultu, kurš sola paradīzi zemes virsū. Tikai šoreiz runa nav par kristietību vai komunismu, bet gan par globalizāciju, ko dažādi domātāji dēvē arī par neoliberālismu, brīvo tirgu, jauno ekonomiku, monetārismu, tirgus fundamentālismu, kazino gulagu, finanšu terorismu, pasaules valdību, zelta trako kreklu (Tomasa Frīdmana apzīmējums), zelta miljardu (populāra sazvērestības teorija), jauno pasaules kārtību u.tml.

Arī fināls tādām elku reliģijām ir līdzīgs: citādi domājošo vajāšana, iedomātās kārtības vardarbīga uzspiešana, atteikšanās no demokrātijas utopiskas idejas vārdā, meli, bezjēdzīgi upuri, globālas ambīcijas, krīzes, kari, sabrukums.


Pāreja uz vispārējās labklājības valsts modeli

Laikam jau gudrais Zālamans Vecajā derībā izteicās, ka nekā jauna nav šai pasaulē. Ja cilvēki mūsdienās tik daudz laika neizšķiestu negudrai izklaidei TV ekrānu vai datoru priekšā un citādi nenosistu laiku, bet vairāk painteresētos par cilvēces un savas tautas vēsturi, mēs zinātu, ka bijusi gan globalizācija, gan Lielā depresija, gan patiesa cīņa par cilvēku tiesībām, gan – vispārējās labklājības valsts.

Iepriekšējais globalizācijas laikmets bija XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā. Globalizāciju īstenoja Britu impērija, „virs kuras saule nenoriet”. Viss bija tāpat kā tagad, tikai interneta vietā bija telegrāfs, jūras ceļus kontrolēja britu liellaivu flotes, sauszemes reģionus savienoja dzelzceļu tīkls. Finanšu jomā dominēja zelta standarts, un šo jomu kontrolēja centrs Londonas Sitijā, starptautiskā valūta bija britu sterliņu mārciņa. Tāpat britu autoritātes citiem sludināja brīvā tirgus principus (kurus paši neievēroja), no kolonijām saņēma lētas izejvielas un lētu darbaspēku, cīnījās pret protekcionismu („Opija kari” u.c.), spieda valstis neiejaukties privātajā biznesā (ko faktiski kontrolēja briti), bija plāns izveidot Eiropas Savienotās valstis un arī cīņa par globālo kundzību. Tā kā nesen apvienotā un ātri uzplaukusī Vācija negribēja samierināties ar otršķirīgu lomu pasaules kontrolēšanas arēnā, britu ģeostratēģiem izdevās izprovocēt pasaules karu, kurā kontinentālās lielvalstis savstarpēji noasiņoja un tika sagrautas (neoficiālais britu kara lozungs bija: „mēs cīnīsimies par uzvaru līdz pēdējam francūzim”), bet Austrumos ne bez latviešu būtiskas līdzdalības sākās komunisma celtniecības eksperiments.

Pēc postošā pasaules kara pavērās jaunas ekspansijas iespējas (gluži kā pēc PSRS un Austrumu bloka sabrukuma 1990. gados). Lielbritānija arī pati bija cietusi un pati sevi žņaudza ar „zelta standarta” trako kreklu, toties savas globālās iespējas sāka apzināties bijusī britu kolonija – Amerikas Savienotās Valstis, kuras karā cieta maz, bet bija labi nopelnījušas (galvenie karotāji tai bija palikuši parādā). ASV finanšu centrs Volstrīta, balstoties uz 1913. gadā pēc Anglijas centrālās bankas impēriskā parauga izveidotās ASV centrālās bankas sistēmu (Federālajām rezervēm), sāka bezdievīgas spekulāciju orģijas. Šo spekulāciju laikmetu sauca par „rosīgajiem divdesmitajiem” (Roaring Twenties). Gluži kā tagad, arī tad spekulācijas noveda pie krasas valstu un sabiedrību polarizācijas: bagātie kļuva arvien bagātāki, bet nabagie – nabagāki. Kā parasti, spekulāciju orģijas beidzās ar pamatīgu krīzi (mūsdienās teiktu – ekonomikas pārkaršanu), kas vēsturē iegāja ar nosaukumu Lielā depresija, un tā aptvēra gandrīz visu pasauli.

Ameriku no Lielās depresijas izveda prezidenta Franklina Rūzvelta un viņa domubiedru vadītais Jaunais kurss (New Deal). Dolārs tika atbrīvots no zelta standarta, finanšu jomā ieviesa stingru regulēšanu, ieviesa progresīvo nodokļu sistēmu, valsts organizēja plašus infrastruktūras būvniecības projektus, kuros miljoni ieguva vērtīgu darbu, parādniekus atbrīvoja no parādu verdzības, nostiprināja arodbiedrību tiesības, ieviesa minimālo algu, maksimālo darba dienas ilgumu, aizliedza ekspluatēt bērnus, ieviesa sociālās drošības sistēmu (pabalstus, vecuma pensijas, veselības apdrošināšanu u.c.). Līdzīgi procesi ar līdzīgiem rezultātiem tika ierosināti arī citās valstīs, tai skaitā Latvijā. Latvijā Jaunā kursa periodu atceras kā Ulmaņa laikus, kurus raksturoja plaša būvniecība un straujš saimnieciskais pacēlums.

Jaunā kursa principi pasaulei deva tik lielu impulsu, ka jau pēc II pasaules kara (līdz 70. gadiem) gan Rietumos, gan Austrumos nostabilizējās vispārējās labklājības valsts modelis, kuram sāka sekot arī no koloniālās atkarības atbrīvojušās Trešās pasaules valstis.

Šo modeli raksturo jaukta ekonomika (plašs sabiedriskais jeb valsts un pašvaldību sektors, privātsektors un kooperācija), progresīvā nodokļu sistēma, stingra finanšu jomas un sociālās infrastruktūras regulēšana, sociālās garantijas, garantēta, valsts subsidēta veselības aprūpe un izglītība (solidaritātes princips), stipras arodbiedrības, valsts atbildība par visu pilsoņu labklājību un cilvēka tiesībām (piemēram, Somijas konstitūcija visiem garantē mājokli), demokrātija. Šāda sistēma nodrošināja pilnu nodarbinātību un nepolarizētu, solidāru sabiedrību (gandrīz nav superbagātnieku un nabagu, bet ir plašs vidusslānis). Rietumeiropā šis modelis vistipiskāk izpaudās Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā, un zināmā mērā šis skandināvu modelis saglabājies arī pašlaik.


Kas kopīgs tečerismam, reiganomikai, SVF, PB, Eiropas Komisijai, eirozonai un 4. maija Latvijai?

Bet, kā teiktu marksisti, – reakcijas spēki nesnauž. Tāpat kā daudzi egalitārās padomju iekārtas vadoņi 1990. gados pēkšņi pārvērtās par alkatīgām biznesa haizivīm, tāpat arī angloamerikāņu pasaulē ne visi bija apmierināti ar labklājības valsti. Katrā sabiedrībā ir zināms procents (Rietumos – 3 – 5%) sociopātu – cilvēku bez sirdsapziņas, kuri slimīgi grib uzkundzēties citiem, tos pazemot, alkatīgi raust priekš sevis, kontrolēt citus vai pat visu pasauli, likt bučot pātagu. Un, ja šie 3 – 5 procenti kļūst aktīvi, agresīvi un organizēti, viņi var savu panākt. Vismaz uz kādu laiku.

Vēsturiskos romānos un ideoloģizētās vēstures grāmatās maniakālus sociopātus bieži attēlo kā romantiskus vizionārus, pasaules pārveidotājus, bet nekā romantiska šai apmātībā nav. Tā vienkārši ir vardarbības un zemāko negatīvo dziņu glorifikācija un propaganda. Starp citu, tikai pēc Otrā pasaules kara fašisms kļuva par lamuvārdu. 1930. gados Musolīni un Hitlers bija pasaules mīluļi un uzlēcošās zvaigznes bruņinieki, ar kuriem greznoja žurnālu vākus. Vai jūs zināt, ka arī Latvija savulaik piešķīra Lāčplēša ordeni dučem Musolīni? Tā tika mērķtiecīgi gatavots II pasaules karš. Un tā nav nejaušība, ka arī tagad TV ekrānos, datorspēlēs un pārējā izklaides industrijā atkal dominē vardarbības un alkatības kults, un valstis kā goda viesus pieņem masu slepkavību organizētājus, sauc tos par sabiedrotajiem, atkārto viņu melus un piedalās viņu agresīvajās misijās. To dara arī „neatkarīgā” Latvija, tāda ir mūsu oficiālā valsts politika. Bet atgriezīsimies pie tēmas.

Tātad vēl 1970. gados pasaulē dominēja divi attīstības modeļi: sociālistiskās valstis, kurās visu noteica valsts, un vispārējās labklājības valstis ar jauktu ekonomiku (plašu sabiedrisko sektoru, kooperāciju un privātsektoru). Tautsaimniecības abos modeļos orientējās uz nacionālo resursu attīstīšanu, iekšējā tirgus aizsardzību (tirdzniecības tarifi un kvotas, abpusēji izdevīgi tirdzniecības līgumi), fiksētiem valūtu kursiem (kas maksimāli apgrūtināja spekulācijas), valsts regulēšanu un stimulēšanu, aizvien pieaugošiem sociāliem standartiem. Un labi rezultāti neizpalika. Pat bijušajās kolonijās strauji cēlās izglītības līmenis, veselības aprūpe, turība, vidējais mūža ilgums un citi dzīves kvalitātes rādītāji. Pasaulē dominēja divas lielvalstis: ASV un PSRS, kuras sacentās par labāka attīstības modeļa piedāvāšanu citām valstīm, cenšoties tās pārvilkt savā nometnē. Bija arī reģionāli kari un lielvalstu specdienestu atbalstīti apvērsumi (Vjetnama, Āfrikas valstis, Dienvidamerika), bet citādi valdīja optimisms.

Par liktenīgu varētu nosaukt 1973. gadu. Par ieganstu izmantojot karu starp arābu valstīm un Izraēlu, kura rezultātā Izraēla okupēja plašas arābu teritorijas, naftu eksportējošo valstu kartelis OPEC panāca naftas cenu daudzkārtēju palielināšanu starptautiskajā tirgū. Naftas cenu uzskrūvēšanu, protams, vēlējās arī lielās Rietumu naftas kompānijas, kurām ar OPEC bija noslēgti līgumi par peļņas dalīšanu, proti, jo lielāka cena naftai, jo lielāka arī naftas kompāniju peļņa. Lai pamatotu naftas cenu palielināšanu, Rietumu kompānijas jau 1956. gadā sāka izplatīt pseidozinātnisku teoriju par naftas resursu izsīkšanu 50 gadu laikā (tātad apmēram 2006. gadā). Kopš tā laika šīs teorijas sludinātāji rīkojas līdzīgi reliģiskajiem pasaules gala sludinātājiem, kuri ik pēc laika iepriekš prognozēto pastardienu atliek.

Ierobežoti resursi ir labs cenu uzskrūvēšanas pamatojums, ar ko tiek attaisnoti pat kari (piemēram, 1991. un 2003. gada uzbrukumi Irākai). Bez tam rietumvalstis bija vienojušās ar OPEC, ka naftu tās pārdos tikai par ASV dolāriem. Tā radās ASV filmā „Network” minētais apzīmējums – petrodolāri, kuriem bija jācirkulē kā okeāna masai paisumā un bēgumā. Taču naftas cenu uzskrūvēšana bija liels trieciens tām jaunattīstības valstīm, kurām nebija savu naftas resursu un nebija arī pietiekamu dolāru rezervju. Lai pirktu naftu savai attīstībai, tām nācās aizņemties dolārus un maksāt lielus procentus. Tā radās pirmā parādu krīze (arī ASV grima parādos, jo karš Vjetnamā un citi impēriskie izdevumi prasīja lielus upurus; 1971. gadā ASV prezidents Niksons atteicās no zelta seguma ASV dolāriem, līdz ar to dolāra vērtība turpmāk balstījās tikai uz ticību un ASV militāro varenību).

Maksātnespējā iedzītajām valstīm palīgā steidzās ASV valsts kases kontrolētais Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules banka. Taču šo institūciju palīdzība, kā to pārliecinājusies arī Latvija, bija saistīta ar smagiem noteikumiem: totāla privatizācija, pilnīga robežu atvēršana ārvalstu kapitālam un precēm, kapitāla kontroles atcelšana, visu ekonomikas nozaru deregulēšana, valsts budžeta izdevumu krasa samazināšana, sociālo garantiju un sociālo izdevumu atcelšana, bieži vien arī nacionālās valūtas devalvācija, tās kursa piesaistīšana dolāram, arodbiedrību un pārējās sociālās likumdošanas likvidēšana, valsts subsīdiju likvidēšana, nodokļu uzskrūvēšana darbaspēkam, regresīvā ienākumu nodokļa ieviešana, īpašumu un spekulāciju atbrīvošanas no nodokļiem utt.

Praksē šie noteikumi nozīmēja visa labklājības valsts modeļa demontāžu un koloniālās atkarības atjaunošanu. SVF noteikumi bija tādi, ka sākotnējie parādi tikai auga ģeometriskā progresijā. Atgriezās analfabētisms, tika slēgtas slimnīcas un skolas, apgrieztas vai likvidētas pensijas, atgriezās jau apkarotās epidēmijas, strauji samazinājās vidējais mūža ilgums un citi attīstības perioda sasniegumi. Auga bezdarbs un vergu darbs. ASV un citu rietumvalstu korporācijas vēlāk uz šīm zemēm sāka pārcelt savas ražotnes, kurās, gluži kā XIX gadsimta Anglijā (palasiet Č.Dikensa grāmatas), atkal nežēlīgi ekspluatē sievietes, bērnus, ieslodzītos un pārējo beztiesisko darbaspēku (var atkārtot arī Aspazijas dzejoli „Ak, lakstīgala, nedziedi”). Varbūt visuzskatāmāk SVF noteikumu ieviešanas sekas redzamas Argentīnas gadījumā, kura no attīstītas un bagātas Pirmās pasaules lielvalsts tika atsviesta XIX gadsimtā un nesamaksājamos parādos.

1973. gadā sākās vēl viens tālejošs eksperiments. Ar ASV atbalstu Čīles ģenerālis Augusto Pinočets vardarbīgi gāza demokrātisko Aljendes valdību un valstī izvērsa asiņainu teroru, kura aizsegā arī Čīlē tika ieviestas mums jau pazīstamās brīvā tirgus reformas, kas šo labklājības zemi pārvērta par kazino gulagu. Zīmīgs šis notikums bija ar to, ka Čīlē izmēģināto un pilnveidoto modeli vēlāk piedāvāja un ieviesa bijušajās Austrumu bloka valstīs, tai skaitā Latvijā. Šo modeli izstrādāja Čikāgas universitātes profesors Miltons Frīdmens. Čikāgas universitāte apmācīja arī vairākus Čīles studentus (aristokrātisko ģimeņu atvases), kurus vēlāk kā „Čikāgas zēnus” iesūtīja Pinočeta pakļautajā Čīlē, lai veiktu privatizāciju un šoka terapiju. 1990. gados līdzīgu „īso tirgus ekonomikas” kursu izgāja arī mūsu saulveži, sākot no E.Repšes un I.Godmaņa. Un nu šo „priecas mācību”, bet ne klasisko politekonomiku, var apgūt tepat Latvijas augstskolās. M.Frīdmens par savām pūlēm atgriezt cilvēci feodālismā un verdzībā saņēma Nobela prēmiju. Gluži tāpat kā Buša karu paplašinātājs Obama nesen saņēma Nobela miera prēmiju.

Lai arī modernais „brīvās tirdzniecības” teorētiskais guru neapšaubāmi ir  M.Frīdmens (faktiski jau viņš tikai atsvaidzināja britu koloniālās Austrumindijas kompānijas ekonomistu izstrādāto brīvā tirgus mācību), pie praktiskās tirgus režīma ieviešanas vairāk ir piestrādājis cits Nobela prēmijas laureāts ekonomikā. Tas ir Kanādā dzimušais amerikānis, Kolumbijas universitātes profesors Roberts Mandels (Robert Mundell). Ja britu premjere M.Tečere pirmā uzdrīkstējās valsts privatizāciju un šoka terapiju uzspiest Rietumu lielvalstij un viņa rīkojās pēc M.Frīdmena priekšrakstiem, tad par Reiganomikas īsto tēvu tomēr atzīstams R.Mandels. New York Times ilggadējais ievadnieks un vairāku globalizāciju slavinošu grāmatu autors Tomass Frīdmans (Thomas Friedman) jauno tirgus paradīzi nodrošinošos principus salīdzināja ar „zelta trako kreklu”. Viņaprāt, šis trako krekls nodrošina neierobežotu un vieglu bagātību visiem, kuri šos noteikumus ievēro. Tad nu M.Tečeri viņš nosaucis par zelta trako krekla piegriezēju, bet ASV prezidents R.Reigans, sekojot Mandela padomiem, ir šim trako kreklam piešuvis pogas.

Patiesi jābrīnās, kāpēc mūsu Latvijas saulveži par valsts svētkiem nav pasludinājuši R.Mandela dzimšanas dienu, vai vismaz viņam nav piešķīruši I pakāpes Triju zvaigžņu ordeni par īpašiem nopelniem Latvijas privatizācijā? Jo šis neparasti aktīvais un ietekmīgais cilvēks savu roku un prātu ir pielicis visiem 4. maija republikas svētumiem! R.Mandels tai vai citā kvalitātē ir ilggadējs Apvienoto Nāciju, Starptautiskā Valūtas Fonda, Pasaules Bankas, Eiropas Komisijas, ASV Federālo rezervju valdes, ASV valsts kases un neskaitāmu citu iestāžu ekonomiskais padomnieks, un tieši šīs organizācijas taču faktiski izstrādāja Latvijā ieviesto kārtību. Tātad zināmā mērā R.Mandels ir 4. maija republikas idejiskais dibinātājs un tēvs!

Kas tagad ir vienīgais un galvenais 4. maija republikas mērķis? Pareizi, – līdz 2014. gadam atteikties no nacionālās valūtas un ieviest eiro. Tad nu mums būtu jāatdod pienākošais gods eiro sistēmas izgudrotājam un radītājam. Tas ir neviens cits, kā mums nu jau pazīstamais R.Mandels! Tieši 1970. gados viņš izstrādāja eiro ieviešanas pamatprincipus, kas vēlāk parādījās Māstrihtas un citos kritērijos, un tieši par savu fundamentālo darbu monetārās dinamikas un optimālās valūtas jomās viņš 1999. gadā saņēma Nobela prēmiju. Tātad R.Mandels ir arī mūsu eiro tēvs. To katru vakaru vajadzētu ar pateicību pieminēt katram Latvijas iedzīvotājam, kam ir eiro nominētie parādi.

Interesants arī veids, kādā R.Mandels nonāca līdz idejai par eiro ieviešanu. To viņš pats atklāti pastāstīja BBC žurnālistam un „Bruņotā trakonama” (Armed Madhouse) autoram Gregam Palastam (Greg Palast). Kā jau idejisks globālā ciema pilsonis, kura darbi atbilst paša sludinātajam evaņģēlijam, Mandels 1970. gados bija sev nopircis senlaicīgu pili Itālijas Toskānas provincē. Taču drīz vien viņam nācās labklājības saindētajā Eiropā smagi vilties. Vispirms jau vietējā pašvaldība Mandelam aizliedza nojaukt pāris sienas senajā pilī, lai tur iekārtotu amerikāniski vērienīgu tualeti. „Eiropā ir pārāk stingra regulēšana,” sapīcis konstatēja Mandels. Mazliet vēlāk viņš ar sašutumu atklāja, ka nav tik viegli no darba atbrīvot pieņemtos strādniekus, jo Eiropā strādājošo tiesības sargā likums un arodbiedrības! Tas nu bija par daudz! Un Mandels sāka domāt, kā šo aplamo kārtību fundamentāli mainīt. Kā pieredzējis Reiganomikas veterāns Mandels saprata, ka Eiropa jāsagrābj aiz (kā jūs domājāt?) … valūtas. Lai to varētu izdarīt, Eiropā jāievieš vienota valūta. Ja vienoto valūtu regulēs no vēlētājiem neatkarīga centrālā banka, tad gan valstis, gan pašvaldības zaudēs visas iespējas mērķtiecīgi pārvaldīt savu tautsaimniecību, un visa vara nonāks t.s. starptautisko investoru un baņķieru rokās. Eiropas aristokrātijas aprindās Mandela ideja atrada dzirdīgas ausis. Un tā – no starpgadījuma ar Mandela tualeti – tapa lēmums par eiro ieviešanu un vēl viena Nobela prēmija.

Turpinājums sekos…

Jānis Kučinskis


  • Dziļi rakts. Visu cieņu.

  • Ja šādā līmenī skolās mācītu. Nez vai prezentāciju un diskusiju vakaru par šo tēmu var dabūt gatavu?

  • Paldies Kasparam, kurš palaboja vienu manu neuzmanību.
    Tātad minētais Aspazijas dzejolis bija “Fabrikas meitenes dziesma”. Tā bija tāda:
    Ak, lakstīgala, nedziedi
    Pie mana loga sērīgi,
    Man rītu agri jāceļas,
    Sirds kūst man vienās žēlabās,
    Sirds tavām dziesmām līdzi kūst,
    Kā viņas līst un rimst, un plūst.
    Man rītu agri jāceļas,
    Man saules nav tais istabās,
    Tur putekļi, tur lampas kūp,
    Tur lēni mana dzīve drūp,
    Tur lēni, tā kā pulkstens sit,
    Man velkas stundas sešpadsmit.
    Tu šūposies vēl saskaņās
    Līdz rītam, kad man jāceļas,
    Tev birzē ritēs rasas zelts,
    Man vecais slogs būs plecos velts -
    Ak, lakstīgala, nedziedi
    Pie mana loga sērīgi!

  • Starp citu, rīt, 15. maijā, sapulci Rīgā, Ganību dambī 27, plkst. 12.00 rīko nesen pieteiktā organizācija “Tautas kontrole”.
    TK mājas lapa ir http://www.tautaskontrole.lv/
    Uzsaukuma teksts šāds:
    Kāpēc mēs, latvieši, krievi, lietuvieši, ukraiņi un citas tautas, kuras kopā ir Latvijas tauta, zaudējam mūsu Dzimteni?

    Kāpēc mēs atdodam ārzemniekiem mūsu zemes un mežus par smieklīgi zemu cenu?
    Kāpēc mēs tā steidzamies atstāt šo valsti?
    Kāpēc mūsu bērni vairs neredz savu nākotni Dzimtenē?
    Kāpēc vairs nav cieņā pensionāru vecums un darba nopelni?
    Kāpēc tika apkrāpti jaunās ģimenes un uzņēmēji?
    Kāpēc mūs iedzina parādos?

    Vairāku simtgadu laikā miljoni Latvijas iedzīvotāju cīnījās par neatkarību, sapņoja par bagātu un laimīgu Latviju. Mūsu daba un ģeogrāfiskais stāvoklis ir vieni no labākajiem pasaulē.
    Latvijas tauta ir čakla, pacietīga un tā prot ticēt.
    1990. gadā mēs kļuvām par neatkarīgo valsti!
    Bet mūs nodeva…
    Nodeva ar nemākulību, bezprincipialitāti, muļķību, neizdarību, zagšanu, intrigām un netālredzību.
    Savas personiskās intereses politiskai elitei bija svarīgākas par tautas vajadzībām, 20 gadu laikā tika sagrauta tautsaimniecības ekonomika.
    Šodien daudzi saka, … nu jau ir par vēlu, lai varētu kaut ko mainīt, tauta vairs nav spējīga saņemties cīņai,… trūkst līderu…
    Mūsu Zeme vienmēr mūs mīlēs un gaidīs… savukārt to, Kurš aizstāvēs patiesību un Tēvzemi, Tā svētīs.
    Mūsu ienaidnieks ir alkatība, mantkārība un valdības nespēja darboties, mūsu ienaidnieks ir bailes un šaubas, un arī tas, ka esam zaudējuši ticību. Nodevēji pārdod visu, ko var pārdot, pat valsts monopola uzņēmumus. Svešzemnieki nogaida, kad mēs stāvēsim uz ceļiem, kad mūsu upes, ezerus, laukus un mežus varēs paņemt kā samaksu par parādiem.

    TAUTAS KONTROLE izsludina Latvijas iedzīvotāju mobilizāciju!

    TAUTAS KONTROLES armijas karogs ir pacelts.
    Mēs aicinām pievienoties VISUS mazus un lielus, latviešus un krievus, baltkrievus un čigānus, mēs gaidām katru, kurām rūp Latvija.
    Kurzeme, Latgale, Vidzeme un Zemgale modini savu tautu un savus aizstāvjus!
    Esi solidārs, Iesaisties kustībā!
    Kļūsti par TAUTAS KONTROLES līderi un mēs kopā no visas Latvijas sūtīsim mūsu pilnvarotus pārstāvjus uz vēlēšanām Saeimā!
    100 labākie tautas deputātu kandidāti ar mūsu atbalstu iegūs TAUTAS KONTROLI par mūsu Latvijas likteni.
    Izprotot darbu un nosprausto mērķu sarežģītības pakāpi, ir jāapstādina laupīšana un izpostīšana, ir jāsāk celt no jauna. Mūsu paaudze ir atbildīga vēstures un senču, mūsu nākotnes un pēcnācēju, mūsu Dzimtenes priekšā.
    Tikai tautas, gribas un prāta mobilizācija varēs uzvarēt, varēs likvidēt daudzpartiju sistēmu un domstarpības valstī, varēs likt vainīgajiem samaksāt par nodarīto, varēs ļaut īstenot lielus ilgtermiņa projektus, ļaus pelnīt naudu un atlīdzināt parādus.
    Atgūsim cilvēkiem ticību un iespēju labi dzīvot Latvijā.
    Mēs esam cilvēki, nevis vergi, mēs spēsim paši pieņemt lēmumu, kuru sūtīt un kuram izsniegt uzticēšanas mandātu.
    Tu un es, mēs – TAUTAS KONTROLE.

  • Kaut mums būtu tādi kā Jānis_K vairāk…
    Paldies.

  • Tādi vēsturiski plaši skatījumi ar attieksmi un sakarību meklējumiem latviešiem nav. Labi uzrakstīts, lasīju kā daiļdarbu. Aizrāva un apstulbināja. Paldies!

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.