I.Grīnberga: ‘Šodiena nemierīga man…’

Latvietis savā būtībā ir īsts Dabas bērns, īsts Dieva izredzēts cilvēks, šai baltā pasaulītē. Viņš dzied par Ventas krastiem, par ievziedu kupenām baltām, kas Gaujmalas tumšajos atvaros veldzēties brien, un brīnās, kur tik sniegbaltam kokam tik melnas ogas spēj būt?! /vai ievas ir Latvijas zemes īstenais augs!?/

Latvietis par rudzu druvu un vārpām dzied, par to, kā bāleliņš jūdz kumeliņu bēro, kā pavasara zemes smaržu atkal sajūtot, no jauna cerību, ticību rītdienai rod.

Latvietis par baltajām bērzu birzīm dzied, kas baltajos tāšu zābakos ceļmalās stāv un, svinīgi sveicinot mūs katru, savas zaru rokas klanīdams zemu jo zemu, mums visiem māj, vēlot laimīgu ceļu – Tev ceļiniek!

Latvietis dzied par ābeļziedu baltsārtām kupenām, par zilo viršu tvanošām druvām, par to, ka no zieda uz ziedu kamene medainām kājām savā ierastā ritumā savu dūcošo korāli dzied.

Latvietis dzied par pūpolu Dievnamiem, bišu kori, kur dūc.

Latvietis vizbuļu zilajās acīs raugās un savas cerības, ilgas un sapņus tiem uztic un tic, ka gan jau atkal labi reiz būs.

Latvietis savās dziesmās māti un tēvu godā un bērniņam ar svētību šūpuli kar, lai svētī Dievs, lai vada un sargā.

Latvietis naktīs, kad mēness starus dzelmē dzidrajā stīgo, iziet krastmalā un lūdz…lūdz Dievu… un katrā zvaigznītē savu likteni lasa…

…………………………………………………………………………………………………………………………

Latvietis nevienā dziesmā nedzied par vēlmi svešu zemi sev gūt, ne projām doties no mājām, jo latvieša mūža pamats – savas mājas un pagalms, kur rīta rasas dimanta lāses saturēt plaukstās un padzerties, lai rītdienai spēku sev gūtu.

Latvietis nevienā dziesmā nedzied par karu, tikai bāleliņi no tautas vidus krīt svešās zemēs svešu varu vadīti un viņu iegribas pildīdami.

Latvietis dzied par zobena jostu, lai savu tēvu zemi tikai pasargātu…

Latvietis dzied un ir gatavs naidniekam pretīm stāties un cīnīties…

Latvietis dzied par savu līgaviņu, kuru uz rokām caur dābola laukiem iznesīs un tik viegli viņas matiem pieskarsies – kā saule – kā vējš… un tikai tad mīlas atvarā grims……..

Latvietis nedzied par spirtotiem vīniem un šņabjiem…………..miezītis, apinis viņa dvēseli spirdzina!

……………………………………………………..

……šodien grūti vairs izšķirt, kurš latvietis ir………..

……dziesma ir sveša, ko ļautiņi dzied………….

……………………………………………..

Ik mirkli es domāju – kurp palikt man? Vai tiešām Jums visiem līdzi man iet?

Cik kontinenti pasaulei ir… un katrā no tiem latvieši savas ligzdas kā gājputni vij.

Vai mums kā žīdiem – spēks mūsu izkaisītībā?

Vai mums devis kāds atļauju – Latviju pamest?

Vai mums – šeit palikušiem ir tiesības pašiem par sevi anekdotes stāstīt?

Vai vispār mēs kāds vairs saprotam īsti – vai īsti latvieši vispār vēl ir?

Pateicos Jums visiem.


Inta Grīnberga


(TF ir publicēti vairāki raksti, kuru autore ir Inta Grīnberga, taču šo pārdomu autore ir cita Inta Grīnberga)


  • Inta ir centusies mūsu tautas dziesmām saskatīt tikai to labāko. Taču viss nav tik vienkārši un skaidrā virzienā tulkojams.
    Vēsturiski baltu ciltis ir bijušas visai kareivīgas. Latviešiem ir ļoti daudz kara dziesmu. Diemžēl šis kareivīgums bieži vien nav balstīts gudrībā, bet ir vērsts pret citām radniecīgām ciltīm un visbiežāk – svešu kungu vadībā. Proti, latvieši ir cītīgi apkarojuši cits citu. Pēdējais gadījums – Kurzemes katlā, kur latvieši zem svešiem karogiem ar degsmi slaktēja cits citu. Un pēc tam ilgi karoja “aukstā kara” līdzekļiem un vēl tagad nav izlīguši. Un arī tagad latvieši par godu uzskata karot svešos karos, piemēram, Irākā un Afganistānā.
    Jā, latviešiem it kā nav raksturīga svešu zemju iekarošana, bet ir ļoti raksturīga aiziešana un izšķīšana svešatnē.Cik gan bieži latvieši nav brīvprātīgi izbraukuši uz Sibīriju, Brazīliju, pēc tam – uz rietumvalstīm utt. Pat J. Alunāns, kurš tiek uzskatīts par spilgtu nacionālās atmodas darbinieku, rakstīja:
    “Pats Dievs to grib, lai ļaudis mūžam nepaliek savā dzimtenē (…) Tāpēc: kur labi klājas, tur ir manas mājas!” (…). Tā apmātība ar izbraukšanu ir vienkārši apstulbinoša! Arī tagad daudzi latvieši, tā vietā, lai sakārtotu savu zemi, vienkārši izbrauc un palikušos uzskata par muļķiem.
    Latviešiem ir neparasti daudz dzērājdziesmu! Pat mūsu neformālā himna “Pūt, Vējiņi”, ir dzērājdziesma. Tam pašam alum ir piedēvētas dievišķas, stiprinošas īpašības – gandrīz vai spēka avots. Taču ir zinātniski noskaidrots, ka tieši ar alu, kurā ir daudz sīveļļu, ir visvieglāk nodzerties. Apiņos ir sievišķie hormoni, kas vīriešiem laupa vīrišķību, bet sievietēm izjauc hormonālo līdzsvaru.
    Tautas dziesmās latvietis attēlots kā iejūtīgs dabas bērns (seno dabas reliģiju elementi), bet arī tas jau sen nav taisnība. It sevišķi tagad – patērētāju sabiedrības apstākļos – latvietis var būt tikpat cūcīgs pret dabu kā citi patērētāju kulta apmātie.
    Vēl nesen latvieši tika dēvēti par dziedošu tautu, bet arī tas vairs nav taisnība. Cik no mums paši dzied ikdienā? Bet daudzi mērkaķojas pakaļ anglosakšu popkultūrai, brīvprātīgi mokās svešās mēlēs (parasti kungu valodā – angliski) un pat maina savus uzvārdus, lai tik kļūtu līdzīgi saviem aizokeāna elkiem.
    Latvieši kā jēdziens vispār radies pavisam nesen – XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā. Bet tā arī neesmu iemācījušies sevi uztvert kā vienotu nāciju, kas sadarbojas savas nākotnes labā.
    Ar to es negribu noniecināt, bet tikai reāli raudzīties uz mūsu stāvokli. Jo tikai tad, kad atzīsim un apzināsimies savas vājās vietas, mēs spēsim tās arī labot. Plika pozitīvā domāšana (vēl viena no Amerikas ievazāta reliģija) šai gadījumā nelīdzēs. nav jādomā ne pozitīvi, ne negatīvi, bet – reāli.

  • Jāni, savā komentārā tu vairākkārt raksti, “vairs nav”, “sen nav”… Uzskatu, ka vēl ar vien NAV par vēlu, ja ne atcerēties, kā balti dzīvojuši pirms gadiem 700 un agrāk, tad tikt skaidrībā ar to, kādi mēs gribam būt un kā vēlamies dzīvot. Varbūt pietiks pašiem kultivēt šo mazdūšību un mazvērtību?
    Skatīšanās uz lietām ‘reāli’, manuprāt, nav pretrunā ar uzmanības koncentrēšanu uz pozitīvo un labā vairošanu, pretēji vājību izcelšanai. Tai pat laikā tevis norādītās sliktās īpašības vismaz daļā latviešu nav noliedzamas, bet tā ir realitāte, kas jāpieņem, kāda tā šobrīd ir, bet tā nav jāuzsver un jādaudzina.

    P.S. Gatavoju publicēšanai tevis iesūtīto U.Ģērmaņa referāta plašāku versiju, kur meklēti cēloņi. Vai mēs būsim tik viedi, lai izdarītu secinājumus, tas mūsu pašu ziņā..

  • Jā, kamēr vēl esam, tikmēr nav par vēlu. Bet jāapzinās, ka mūsu iespējas nemitīgi plok. Ja vēl XIX gadsimtā Latvijā bija tik liela dzimstība, ka tautai zudušos skaitliski ar uzviju aizstāja no jauna dzimušie, tad nu jau kopš 1990. gada tā nav.
    Es uzskatu, ka šī nacionālo vājību tēma ir ļoti svarīga. Tā nav ne izdiskutēta, nedz apzināta plašākā tautas lokā. Runāt par mūsu vājībām nenozīmē tās kultivēt, bet gan apzināties, lai mācītos un labotu. Par tām klusēt nozīmētu ar tām samierināties un peldēt pa straumi pretī savai pašnāvībai. Tieši pašnāvībai, jo neviens cits mums nav tik liels ienaidnieks kā mēs paši. Ir tik maz latviešu, kas gatavi kaut pirkstiņu pakustināt savas tautas labā.
    Problēma jau tā, ka daudzi latvieši savas vājās vietas ne tikai neapzinās, bet ar tām lepojas! Paskatīsimies visos mūsu sabiedrības līmeņos: kalpot ārzemnieciskajam (konkrēti tagad – rietumnieciskajam) un svešajam, lai cik tas murgains, nodot mūsu nacionālās intereses u.tml. skaitās stilīgi, godpilni un progresīvi! Latvieši vai katru dienu apliecina savu gatavību kalpot svešajam, bet ne sadarboties ar savējiem. Patriotus labākajā gadījumā uzskata par antiņiem, bet kolaborantiem – uzgavilē! Sorosam, SVF, Briselei, Vašingtonai tipisks letiņš tic vairāk nekā sev, tic akli un fanātiski, neskatoties uz faktiem un šīs ticības sekām. Un nacionālisms tiek traktēts kā lojalitāte nacismam, NATO un citiem murgainiem imperiālistiem, nevis mīlestība uz savu tautu, zemi un brīvību.
    Tas izpaužas visās dzīves jomās. Nav pat sākta diskusija par to, ka mums varētu būt savi veikali, savas bankas, sava ekonomika, sava kultūra, bet kā lielākā daļa skrien uz tiem ārvalstu lielveikaliem, bankām, modes precēm, pop-elku koncertiem, pseidozinātniskām lekcijām!
    Minētais Ģērmaņa referāts saudzīgi vērš uz to uzmanību, bet patiesībā ir daudz trakāk un murgaināk, faktiski esam atsviesti vēl pirms jaunlatviešu laikmeta.
    Nopietnas analīzes par latviešu tēmām vispār ir nerakstīts tabu. Pamēģiniet Ģērmaņa rakstu iedabūt nacionālisti.lv vai kādā Gardas izdevumā! Diez vai izdosies. Šo tematu neuzskata par apspriešanas vērtu, latvieši paši pirmie gatavi sevi norakstīt kā tautu, mirt, vēl īsti nedzimuši un sevi neapzinājušies!

  • Par Nacionalisti.lv šo jautājumu kaut kad noskaidrošu, jo vēlos saprast pamatojumu.

    Vēl viens ļoti saistīts jautājums, par ko vispār nav bijusi domu apmaiņa – “Kādēļ tautām, t.sk. latviešu tautai, vajag rūpēties par pastāvēšanu un izaugsmi?”. Kad vienam it kā prātīgam “nacionālistiski noskaņotam” latvietim gados šo provokatīvo jautājumu vaicāju, viņš ieplestām acīm atbildēja ar pretjautājumu – “Vai tad tas nav pats par sevi saprotams?”
    Tas ACĪMREDZAMI nav pats par sevi saprotams! Uz šo jautājumu atbildes būtu nekavējoties jāsāk meklēt visiem domātājiem (ieskaitot tos, kuri sevi lepni dēvē par filosofiem). Jāni, kāda būtu Tava atbilde – kādēļ man (un citiem) būtu vispār jādomā par to, vai tāda latviešu tauta izmirst, vai nē? Dzīves jēga taču ir pierīties, baudīt mirkli un laimīgam nosprāgt! Vai kādam no mums ir tiesības norādīt, kas ir laime, kas pseido-laime, kas dzīves jēga?

    Sociālantropologs R.Kīlis pag. nedēļas lekcijā teica tādu tēzi, “izdzīvo tie, kuri sadarbojas”, kam arī piekrītu, bet pietrūkst plašāks un dziļāks ‘filozofisks skatījums’, kur sociālantropoloģijai rokas pa īsām (šī zinātne, manuprāt, ar ļoti ierobežotu skatījumu raugās uz cilvēkiem un viņus “pēta” – kā uz tādiem kustoņiem, kurus vada tikai un vienīgi refleksi un dažkārt arī kādas saprāta pazīmes.., bet tas arī viss).

  • Nu, pirmkārt, tas ir ļoti spēcīgs savas sugas izdzīvošanas (turpināšanas) instinkts, kas cilvēkiem kopīgs arī ar dzīvnieku valsti. Tautu vai cilšu gadījumā sugai ir attiecīgās tautas vai cilts iezīmes, kuras cilvēku gadījumā plašāk izpaužas arī kā vēsturiski attīstīta, īpaša kultūra. Tas ir veselīgs instinkts, ko mūsos ielicis Dievs vai daba (kā nu katram tīk domāt). Tas ir pasaules evolūcijas pamatā. Tieši tāpēc tas Tevis minētajam nacionālistam šķita “pats par sevi saprotams”. Jo tieši tā tas arī ir.
    Bet zinātniski pētījumi liecina, ka pat tik stipru instinktu iespējams pavērst pret tā iecerēto mērķi.
    Atšķirībā no dzīvniekiem, cilvēkiem var būt arī augstāka savas sugas turpināšanas motivācija.
    Filozofi var spriedelēt, vai un kāds ir pasaules evolūcijas galvenais mērķis. Skaidras atbildes, par ko varētu vienoties visi, laikam nav. Varbūt tai evolūcijai ir mērķis pāriet kādā augstākā līmenī, par kuru mums tagad nav pat aptuvena prieksstata, jo tādos kosmiskos vai mūžības mērogos nespējam domāt (tāpat kā embrijs, kas vēl dzemdē, droši vien nespēj iztēloties to pasauli, kādā viņš drīz nonāks).
    Acīmredzot, cilvēce nav tikai tie, kas pašlaik dzīvo. Un katrai paaudzei ir kāda misija, kas tai jānodod tālāk nākamai paaudzei. katra nākamā paaudze var pakāpties uz iepriekšējās paaudzes sasniegumiem. Vai arī mantot iepriekšējās paaudzes degradāciju.
    Tad nu latviešu tauta nav tikai tie, kas pašlaik dzīvo, bet arī tie, kas dzīvoja pirms mums, un tie, kas dzīvos pēc mums. Varbūt tas arī kāds instinkts, kas cilvēkus mudina sagādāt labākus apstākļus (ne tikai materiālos) saviem pēcnācējiem. Mūsu senči kādreiz pūlējās un nesa upurus, domādami arī par nākamajām paaudzēm, t.i. par mums. Tāpat būtu dabiski, ja mēs, pakāpušies uz iepriekšējo paaudžu sasniegumiem un izvairoties no viņu kļūdām, sagādātu labvēlīgākus apstākļus saviem pēcnācējiem. Ja mums tas izdosies, mēs izjutīsim dziļu gandarījumu un svētīgu mieru (varbūt arī līdz ar to paši nonākot kādā augstākā pasaulē). Bet ja mēs iznīcināsim cienīgu nākotni mūsu pēcnācējiem, mēs jutīsimies nelaimīgi, tukši, nožēlojami. Varbūt tieši tā jāizprot mitoloģija par nonākšanu debesīs vai ellē.
    Patērētāju sabiedrība ir diversija pret pasaules evolūcijas lielo plānu. Tipisks patērētājs neciena savus vecākus un nedomā, kā dzīvos viņa pēcnācēji (personīgie vai tuvāko pēcnācēji). Tipiska patērētāja mērķis ir tieši tāds, kā Tu raksti: “pierīties, baudīt mirkli un laimīgam nosprāgt!”. Tikai diez vai tā nosprāgšana būs laimīga.

  • Re, kāda konfekte, ne raksts. To gan šoreiz nav rakstījis etnisks latvietis.
    http://www.apollo.lv/portal/news/articles/201210

  • Domāju, ka nacionālisms nav evolūcijas vai sugas turpināšanas un izdzīvošanas instinkta izpausme. Nacionālisms izriet no bara un instinktiem, kuri saistīti ar dalīšanu, atšķirību un vienojošā meklēšanu, pretnostatīšanu. Sākotnēji māte – tēvs, tad ģimene – visi pārējie. Piemēram, klasi sadala divās daļās, izveido 2 barus – komandas un tās savstarpēji cīnās vai spēlē sporta spēli. Svarīga ir piederība baram, un tā uzdevumā norit cīņa. Tas pats notiek futbola laukumos un arēnās, kur sportiska cīņa bieži pāraug pat konfliktā. Aizstāvētas tiek sava bara intereses. Azarts, temperaments, bara piederības un atbalsta instinkts nosaka katra indivīda rīcību. Lielākā mērogā bars, kuru vieno teritorija, valoda un citi valstiskie atribūti, ir arī valsts. Bet tos cilvēkus, kuriem būtiska liekas piederība noteiktam baram – cilvēku kopai valstiskā mērogā, saucam par nacionālistiem. Mazākā mērogā par faniem vai karsējiem. Iznīcinot valsti, nacionālisti jau neizzudīs, bet transformēsies un aizstāvēs kādu citu līdzīgu bara veidojumu. Tas taču ir instinkts!

  • Kur tad Tu redzi to konfekti, Jāni?
    Es te redzu tikai Krievijas impērismam un Rietumu globālismam neizdevīgo un traucējošo latviešu nācijas pamatu noliegšanu. Izklausās, ka tas Kruks ir īsts saskaņiešu tipa latvijietis, kuram “v našei latvii sļiškom mnogo latišei zavelos”
    «Bet domājot tālāk – tā jau ir vērtību sistēma, no kuras mēs šo procesu varam analizēt. Ja skatāmies, ka ir nepieciešams saglabāt latviešu valodu un kultūru, tad šāda politika ir graujoša. Latviešu kultūras un valodas aizstāvji rok «dziļu bedri» – šī esošā, dominējošā, stereotipiskā latviešu kultūras paradigma ir vērsta uz Latvijas kā Brīvdabas muzeja saglabāšanu, jo tad tur būs darbs dzejniekam un māksliniekam, algu viņi saņems, tur būs arī valoda, tautastērpi, un tiks saglabātas tradīcijas. Bet, lai Latvija kļūtu par modernu un ekonomiski spējīgu valsti, ir jācīnās pret daudzām latviešu vērtībām,» vēl piebilda Kruks.

  • Iekopēšu vienu komentāru, kas apollo.lv pievienots augstākminētajam Kruka rakstam:
    “Brīnišķīgs ciniska kosmopolītisma paraugs!
    Es kā ārsts – psihiatrs un narkologs varu apgalvot, ka tieši turēšanās pie savas tautas vērtībām var paglābt no depresijas, pašnāvībām, alkoholisma.
    Turklāt profesora doma ir neloģiska – viņš aicina cīnīties (!?) ar latviešu vērtībām, bet arī it kā nosoda emigrāciju. Ja jau Latvija nebūs vērtība, tad jau brauks prom vēl vairāk.
    Bet ko gan citu var sagaidīt no izredzētās tautas pārstāvja…”

  • nu nez vai par to alu buus tik slikti kaa Jaanis raksta
    http://www.pirtslietas.lv/web/?id=400196

  • Par “konfekti” nosaucu tāpēc, ka neko tik atklāti cinisku vēl nebiju lasījis.
    ———————————————————-
    Vai kādam ir ziņas par Tautas kontroli?
    Viņu vietne šeit: http://www.tautaskontrole.lv/
    Intervija ar iniciatoru šeit:
    http://www.tvnet.lv/online_tv/3063

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.