M.Hadsons, Dž.Sammerss: ‘Latvija: eksperiments tuvojas beigām’
Jau vairākkārt esam publicējuši M.Hadsona un Dž.Sammersa rakstus, un daudziem rakstītais jau ir zināms. Publicējam arī šo, jo tas ir salīdzinoši īss un kodolīgs - tāds kā kopsavilkums.
Lielākā daļa pasaules plašsaziņas līdzekļu savu uzmanību ir pievērsušas Grieķijai, Spānijai, Īrijai un Portugālei kā Eiropas visproblemātiskākajām valstīm. Taču daudz nežēlīgāka, postošāka un atklāti nāvējoša postpadomju ekonomikas krīze, kas norisinās valstī, kas plāno iekļauties eiro zonā, kaut kā ir palikusi nepamanīta.
Stāvokli mūsu valstī vērtē Ilgtermiņa ekonomikas tendenču pētniecības institūta eksperti.
Tas neapšaubāmi notiek tāpēc, ka eksperiments ar Latviju ir apsūdzība neoliberālisma postošajām šausmām un Eiropas politikai, kas tā vietā, lai sniegtu apsolīto palīdzību, uzlūko Latviju kā kolonizējamu teritoriju, saredz tajā eksporta un banku pakalpojumu tirgu – teritoriju, kurai jāatņem visas ekonomiskās priekšrocības, kvalificēts darbaspēks, nekustamie īpašumi un vispār viss, ko tā mantojusi no padomju ēras.
Latvijai ir nācies piedzīvot vienu no visnežēlīgākajām krīzēm pasaulē. Pēdējo divu gadu laikā tās iekšzemes kopprodukta (IKP) apjoms ir krities par 25,5%, uzstādot pasaules rekordu. Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) optimistiskākās prognozes, kad paredz IKP kritumu vēl par 4% un tam sekojošais Latvijas ekonomikas sabrukums aizēnos ASV Lielās depresijas rādītājus.
Taču sliktās ziņas ar to nebeidzas. Valsts valdība strauji palielina parādus. Latvijas ārējais parāds no 7,9 % 2007. gadā pieaugs līdz 74 % šā gada beigās un saskaņā ar SVF visoptimistiskāko scenāriju 2014. gadā stabilizēsies 89% līmenī, atstājot Latviju tālu aiz Māstrihtas vienošanās kritēriju robežām.
Un tomēr neviens Rietumos neuzdod jautājumu, kāpēc Latvijai ir iedalīts šāds liktenis – tik tipisks Baltijas un citu postpadomju valstu ekonomikai, kurām ciešanu mērs ir tikai mazliet mazāks. Pēc tam, kad šīs valstis ieguva brīvību no Padomju Savienības 1991. gadā, šodien diez vai var vainot padomju sistēmu kā vienīgo problēmu cēloni. Nevar arī uzvelt visu vainu vienai atsevišķi ņemtai korupcijai. Patiesībā šis vēlīnā padomju perioda mantojums tikai izvērsās plašumā un pastiprinājās, pieņemot tādu kleptokrātijas formu, kas nodrošināja „bagātu ražu” Rietumu baņķieriem un investoriem.
Tie bija Rietumu neoliberāļi, kas „piebaroja” šīs ekonomikas ar „draudzīgām biznesa reformām”, kurām skaļi aplaudēja Pasaules Banka, Vašingtona un Brisele. Ir jāsamazina korupcija kaut vai līdz Igaunijas rādītājiem, kurai tāpat kā visām Baltijas valstīm nācās ciest no augsta bezdarba, ekonomikas izaugsmes krišanās, dzīves līmeņa pazemināšanās un pieaugošas emigrācijas. Neoliberālās ekonomikas ceļš nepavisam nav tas ceļš, kuru pēc Otrā Pasaules kara izvēlējās Rietumeiropa, un šo ceļu salīdzinoši nesen neizvēlējās arī Ķīna.
Šīs valstis izvēlējās klasisko ceļu, lai aizsargātu savu rūpniecību, attīstītu sabiedrisko infrastruktūru, uzturētu progresīvo nodokļu sistēmu, izveidotu veselības aizsardzības sistēmu un ieviestu darba drošības noteikumus, kas no neoliberālās brīvā tirgus ideoloģijas viedokļa ir jānolād un „jāizslēdz no baznīcas”. Tas bija jauns eksperiments, kura ģenerālmēģinājumu Čīlē, pieliekot upurim pie galvas pistoles stobru, organizēja „Čikāgas zēni”. Latvijas padomdevēji nāca no Džordžtaunas, tomēr ideoloģija bija iepriekšējā: demontēt valdību un nodot varu politiskajiem pakalpiņiem. Lai realizētu šo cietsirdīgo eksperimentu, tika nolemts lielākajā daļā padomju bloka valstu ļaut vaļu Rietumu bankām, finanšu investoriem un tā sauktajiem „brīvā tirgus darboņiem no ekonomikas”, kam bija jākļūst par jaunās ekonomikas dizaineriem. Kā parādīja turpmākie notikumi, „piegrieztne” bija palikusi vecā. Mainījās izpildītāju vārdi, bet lielākā daļa no tiem bija saistīti ar Vašingtonu, Pasaules Banku un Eiropas Savienību. Tās tad arī maksāja izpildītājiem. Nu, un, tā kā „dizainerus” sponsorēja Rietumu finanšu institūti, nav jābrīnās, ka „piegriezts” tika par labu aizbildņu finanšu interesēm.
Tas bija plāns, kuram nepiekristu nevienas demokrātiskas Rietumu valsts valdība. Valsts uzņēmumi tika par smiekla naudu pārdoti uzticamām privātpersonām, lai tos vēlāk ātri pārdotu Rietumu investoriem un vietējiem oligarhiem. Lai nomaskētu notiekošā būtību, šajās valstīs nodokļu sistēma tika izmainīta tā, lai Rietumu banku galvenajiem klientiem, nekustamo īpašumu īpašniekiem un dabīgajiem monopolistiem nodokļi praktiski nebūtu jāmaksā.
Padomju Savienībā komercbanku nebija kā parādības. Tā vietā, lai palīdzētu šīm valstīm izveidot savas bankas, Rietumeiropa pamudināja savas bankas izsniegt kredītus, lai noslogotu šo valstu ekonomiku ar procentu izmaksām. Lai aizsargātu banku intereses, tie tika noteikti eiro un citās stabilās valūtās. Tas pārkāpa galveno finanšu aksiomu: nekad nefiksēt savus parādus stabilā valūtā laikā, kad valsts parādi tiek mērīti mazāk stabilā valūtā. Taču tāpat kā gadījumā ar Islandi, Eiropa šīm valstīm piesolīja palīdzēt iekļūt eiro zonā. Reformas sastāvēja no tā, ka tika demonstrēti paņēmieni, kā nodokļu nastu no uzņēmumiem un nekustamo īpašumu īpašniekiem pārlikt uz tiem, kas strādā. Runa nav pat par plakano ienākuma nodokļa skalu. Runa ir arī par plakanu nodokļa skalu „sociālajiem pakalpojumiem”: atskaitījumus par medicīnisko apdrošināšanu un pensiju fondos bija jāmaksā strādājošiem un nevis valsts budžetam, kas varēja iegūt šos līdzekļus, paaugstinot nodokļus.
Atšķirībā no Rietumiem īpašuma nodoklis šajās valstīs bija neliels. Tas valdībām lika aplikt ar nodokļiem rūpniecību un darbiniekus. Un atkal atšķirībā no Rietumiem, tie nebija progresīvais ienākumu un peļņas nodoklis. Šāda politika krasi paaugstināja darbaspēka izmaksas. Tādejādi rūpnieciskā un lauksaimnieciskā ražošana valstīs ar neoliberālo ekonomiku kļuva pārāk dārga un nekonkurētspējīga, salīdzinot ar Veco Pasauli. Realitātē postpadomju ekonomikas tika pārvērstas par zonām, kurp tiek eksportētas Eiropas preces un banku pakalpojumi.
Postpadomju valstu ekonomikas, kurām 1991. gadā parādu nebija, tika noslogotas ar saistībām, kas bija nominētas stabilās valūtās. Rietumu bankas pieprasa, lai Latvija un pārējās Baltijas republikas norēķinātos, īstenojot jaunas neoliberālas „reformas”, kas tām draud ar visa darbaspēka emigrēšanu, pēc kā to ekonomikas sarausies čokurā, bet nabadzība uzblīdīs. Neoliberālā ideoloģija, kuru, spriežot pēc visa, Eiropā un Ziemeļamerikā gatavojas pielietot, piesedzoties ar skaļu optimistisku retoriku, ir izrādījusies tika postoša, ka tās sekas var salīdzināt tikai ar militāras okupācijas sekām.
Šodien termins „reformas” Baltijas valstīs iegūst negatīvu nokrāsu tāpat, kā tas bija Krievijā. Tagad tās jau nozīmē atgriešanos pie feodālas atkarības. Kopš neoliberālās kārtības ieviešanas ir pagājuši jau daudzi gadi, un rezultāti ir izrādījušies liktenīgi – tos droši var salīdzināt ar noziegumu pret cilvēci. Ekonomiskā izaugsme tā arī nesākās, bet no padomju laikiem mantotie aktīvi ir apkrauti ar parādiem. Latvijas Banka apgalvo, ka valsts jau ir sasniegusi krīzes zemāko punktu. Pamazām palielinās eksports, taču ekonomikas stāvoklis joprojām ir šausminošs. Ja pašreizējās tendences saglabāsies, valstī nepaliks iedzīvotāji, kas varētu izmantot ekonomikas atdzimšanas augļus. Bezdarbs turas 22% līmenī. Desmitiem tūkstoši cilvēku ir pametuši valsti un desmitiem tūkstoši palikušo ģimeņu neuzdrošinās laist pasaulē bērnus. Alberts Einšteins savulaik teica, ka viens no neprāta simptomiem ir daudzkārtēja vienu un to pašu darbību atkārtošana, cerot, ka rezultāts ikreiz būs citādāks. Šodien Latvijas uzdevums ir izvest valsts ekonomiku no neoliberālā kursa, kas to ved uz neodzimtbūšanu. Lai to paveiktu, būs jāmaina gan ekonomikas filozofija, gan arī valdība.
Jautājums: bet kā uz to reaģēs Eiropa un Rietumi? Vai atzīs savas kļūdas, vai bezkaunīgi izvairīsies no atbildes? Pagaidām cerīgas pazīmes nav manāmas. Rietumos runā, ka strādnieki vēl nav novesti līdz galējas nabadzības stāvoklim, rūpniecība – līdz pēdējā darbagalda apturēšanai, bet ekonomika kā pacients vēl nav pilnībā noasiņojusi.
Maikls Hadsons – Misūri Universitātes (Kanzasas štats) profesors, Ilgtermiņa ekonomikas tendenču pētniecības institūta prezidents.
Džefrijs Sammers – šā paša institūta Baltijas valstu izpētes grupas līdzdirektors
Pārpublicēts no www.varianti.lv
Iesūtīja Uģis
“Vai tiešām valdībai neienāk prātā, ka ir pienācis laiks izbeigt šo vājprātu? Nē, valsts pārvaldē iesakņojušies kangari nedomā, ka valsts pasūtījumu nauda būtu piešķirama pašu ražotājiem. Ziniet, mēs labāk pirksim mersedesus, nevis dosim iespēju montēt skolu autobusus Jelgavā (8). Arī pasažieru vagonu iepirkumam mēs uzrakstīsim tādus konkursa noteikumus, lai Latvijā tos ražot būtu neiespējami (9). Infrastruktūras projektus iesaldēt! Mums nevajag ne tūkstošiem darba vietu, ne simtiem miljoniem latu, ko budžetam dotu nodokļi. Ja nu ekonomika tiešām sāks atdzīvoties, ko tad? Kādi gan te vagoni, kādi autobusi – nesen kārtējās valdības aģentūras darbinieki nekaunējās ārzemēs pat slotas sētniekiem pasūtīt ārzemēs – turklāt par vairākkārt dārgāku cenu (10). Viņiem esot vajadzīga īpaša kvalitāte, un Latvijā tādu slotu jau noteikti neviens nespēs izgatavot – nē, tikai Somijā!
Tā ir valsts iznīcināšana. Tā ir tautas iznīcināšana.
Tikai mērķtiecīga orientācija uz vietējās ekonomikas attīstību, vietējā darbaspēka resursu atbalstīšanu spētu Latvijā radīt ekonomikas lejupslīdi kompensējošu efektu. Kurš pirmais no valsts varas pārstāvjiem iedrošināsies aizstāvēt savas valsts intereses?”
***
Citāts no līdzīga raksta Apollo - “Pasaules masu mediji cīnās par (un ne tikai) Latviju”, ko iesūtīja Zane - http://www.apollo.lv/portal/news/articles/194955
:) viss jau notiek, kā jānotiek.
Kuram ir interesējuši un interesēs parastie cilvēki?
Valdība jau arī nolikta pie sienas un sapinusies savās melu važās :).
Tāpat viņi paši iet jau projām un ģimenes jūk ārā, veselība bojājas, apkārtējie cilvēki neieredz.
Arī tie kas viņus sponsorē jau sāk just, ka zūd pamats zem kājām.
Viņi visi ir tikai fiziski cilvēki, lai arī aiz miesassargiem, bet elpo to pašu gaisu un dzīvo uz tās pašas zemes. Un viņus diezin vai kāds atcerēsies, kad viņus tārpi grauzīs zemē un viņu bērni nevēlēsies atcerēties, kas ir viņu vecāki.
Mēs runājam par to, par ko visu laiku runājam :).
Pamatā tomēr ir filosofija.
Ir jau labi - šādi raksti man dod vairāk pārliecības par to, ka savos uzskatos praktiski nekļūdos. Jāatzīst, ka galvenais - problēmas risinājums - iztrūkst. Mainīt varu? Neviens tā labprātīgi to neatdos! Līdz šim bez nopietna finansējuma nevienam tas arī nav izdevies. Drīzāk risinājums ir “valsts valstī” vienlaicīgi visos Latvijas reģionos, vēlāk apvienojot savus spēkus. Katrā ziņā tas ir tas, ko var darīt arī bez naudas - ar savu piemēru iedrošināt pārējos dzīvot saskaņa ar dabas likumiem vai vismaz tiekties uz to.
Ja šodienas situācija nebūtu izveidojusies tāda, kāda tā ir, tad, iespējams, es dzīvotu savu pelēko dzīvi un neraizētos par to, kas notiek Latvijā un Pasaulē. Var jau teikt: kāpēc jādomā par to, kā izdzīvot, ja varētu domāt par to, kā “attīstīties”? Bet paskatoties atpakaļ var saskatīt arī tādus brīžus, kad es esmu bijis vienaldzīgs pret notiekošo - ir labi tā kā ir… Es domāju, ka arī citiem ir līdzīga situācija. Šī situācija kā dzīva būtne tā vien izaicina iesaistīties sabiedriskās aktivitātēs, lai meklētu un izvēlētos savu attīstības ceļu, kas kaut kādā dzīves posmā izrādās ir mūsu kopīgais ceļš.
Ļoti labs raksts. Šis autoratīvais viedoklis paturams redzeslokā un izmantojams brīdī, kad pienāks laiks publiski un argumentēti atmaskot vietējos eiroatlantisko interešu pakalpiņus un ielikteņus.
“Nē, valsts pārvaldē iesakņojušies kangari nedomā, ka valsts pasūtījumu nauda būtu piešķirama pašu ražotājiem.”
Redzi Ivo tie nav viss kanagri, bet “cienījami” valsts vagari, kurus angažējuši banku muižnieki. Kangari, kolobricionisti ir SC, kas sadarbojas lielā mērā ar M. Hadsonu un Dž. Sommersu. Tieši šie divi ekonomiskie guru - atbalsta SC dot triecienu neo liberālajam sātanam. Pirms nākamā rudens vēlēšanām neoliberālā Latvijas valdība centīsies nomelnot SC politiķus, lamājot viņu par kremļa pakalpiņiem un kolobricionistiem. Ja sabiedrība atkal uzskāps uz feodālisma grābekļa, Latvija nespēs vairs atgūties no Džordžtaunas mafijas uzspiestām finansiālajām “narkotikām”. Tas nu vairs nav joks. Neoliberāļu varza divdesmit gados paveica to, ko komumisti nespēja izdarīt visā savā valdīšanas laika periodā. Es domāju, ka šajā cīņā ar neoliberālismu mūs atbalstīs visi progresīvie spēki Eiropā un ASV. Tam taču vienreiz jāpieliek punkts. Šeit vairs nevar būt diskusija latvietis, krievs, polis vai kāds cits. Pagaidām pastāv vēl politisko partiju sistēma un vēlēšanu mehānisms, līdz ar to aicinu nevis stāvēt malā un pļāpāt, bet iesaistīties jau esošā politiskā partijā. Aprīlī SC trīs partijas apvienosies vienā sociāldemokrātiskā partijā “SDP - Saskaņa”. Lūdzu, katram, kas nav vienaldzīgs par valsts likteni, durvis ir vaļā. Bet var to arī nedarīt, nav jau sevi jāsaista ar politiku. Var vienkārši atbalstīt.
tad nu gan ….. SC buus Latvijas glaabeeji…smiekli nenaak??!! Gandriiz katru nedeelju urljakovs paraada ko ieveeriibas cieniigu….))))
Domāju, ka mēs nevaram pēc Ušakova vērtēt visus pārejos. Pie kam domes darba rezultātus noteikti izvērtēs Rīgas iedzīvotāji. Protams ka kļūdas atrodamas katra darbā, ja būs vainīgs, atbildēs! Nedomāju ka šajā laika periodā viņš būtu parādījis sevi kā sliktākais Rīgas mērs. Arī man kā Rīgas iedzīvotājam ne jau viss apmierina domes darbā. Domāju, ka savu vērtējumu par Nila darbu Rīdzinieki ir tiesiski izteikt un prasīt ne tikai no mēra paskaidrojumus, bet ir tiesiski uzdot jautājumus viņa politiskajai apvienībai, lai tā komentētu viņa darba rezultātus.
“Jautājums: bet kā uz to reaģēs Eiropa un Rietumi? Vai atzīs savas kļūdas, vai bezkaunīgi izvairīsies no atbildes?”
Vai tad Rietumi ir kļūdījušies, ja viņi savu mērķi ir panākuši? Misija pabeigta, meklēs nākošos
Ne Rietumiem, nedz Eiropai nav nekādu kļūdu. Neoliberālo ideoloģiju formē noteikta kategorija cilvēku, kas uzskata, ka šajā mentālā karā ir uzveikuši. Viņu emisāri veiksmīgi pastrādājuši Centrālās un Austrum Eiropas valstīs. Viņu plāni izdevušies un caur banku seifiem viņu makos plūst reāla nauda. Aizdeva virtuālo saņēma reālo.
Maikls Hadsons, kreisās politikas ekonomists neuzskata, ka sociāldemokrātiskā ideoloģija būtu zaudējusi un tā nespētu izmainīt situāciju.
Uzskatu, ka mums Latvijā būtu jāsāk ar to, ka veicam auditu katrs savā apziņā, ko mēs galu gālā gribam? Ja vēlamies iziet no recesijas, tad jāsaprot, ka patreizējā neoliberālā politika un viņu emisāri neko nedarīs, lai mēs sāktu mainīt savu domāšanu. Taisni pretēji viņi centīsies mūs turpināt programmēt. Arī M. Hadsons nebrauks uz Latviju un mūsu vietā nedarīs tos uzdevumus, kuri mums jāveic pašiem. Mums katram pašam jāatbild uz jautājumu, kā mēs šodien jūtamies? Vai gribam turpināt eksistēt, krist dziļākā apātijā vai tomēr esam gatavi rīkoties. Ko tas nozēmētu? Tas nozīmē, ka mums katram būtu jāatzīst, ka šajā laikā esam tieši vai netieši piedalījušies šīs recesijas veidošanā, iekšējā grēksūdze. Saprotams, ka daudziem tas nebūs pieņemams, bet bez tā viss paliks pavecam. Mums jāatzīst pašiem savas kļūdas un katram jānodefinē savi pienākumi. Mums jāieprogrammē pašiem sevi, ka mēs gribam, spējam un veicam!
Nu ko, viss notiek.
Polijā prezidents ir nost. Pirms tam mazā valstiņā, kaut kur, valdība tiek gāzta.
Tas tikai sākums :)
Kas tīko vienkārši un ar prāta spējām visu aptvert,
Tam tikai siļķes mucā locīt un savas galvas svērt.
Sveicināti!
Vēlos informēt, ka tiek gatavota jaunas, īstas avīzes izdošana. Tā jau reģistrēta un tiek vākti materiāli.
Avīzes mērķis un orientācija līdzīga tai, kas Maiklam Hadsonam un kas bija iecerēta arī Tautas Forumam. Taču avīzei piemīt tikai avīzēm piemītoša iedarbība, kas ne ar ko nav salīdzināma vai aizstājama.
Iespējams, ka jaunā avīze varētu abpusēji atbalstoši sadarboties ar Tautas Forumu, no šās sadarbības gūstot labumu un jaunu dzīvību abiem.
Aicinu tos, kuri gribētu piedalīties avīzes veidošanā un izplatīšanā, pieteikties man uz e-pastu vetrasputns@inbox.lv.
Izglītība, specialitāte un subjektīvs savu spēju vērtējums (vai nenovērtējums) nav svarīgs. Galvenā ir vēlme ieguldīt savu devumu kopīgā projektā. Pārējais viss pieliksies darba gaitā. Arī honorāru un/vai algas, vismaz sākumā, nebūs. Taču būs viss pārējais, ko paši spējam sagādāt. Un tas nebūs maz. :)
Ar sveicienu un uz sadarbību,
Jānis Kučinskis
Lai Hadsona rakstu dēļ balsotu par rusifikācijas dzinējspēku SC - tur vajag būt muļķim vai savas tautas nedraugam. Vēl lielākam muļķim vajag būt, lai neredzētu, ka Šlesakovs-urlakovs gada laikā nekā no solītā sociālekonomiskajā jomā Rīgā nav īstenojis.