A.Mackeviča: ‘DARBS (par darbu un naudu caur apziņas prizmu)’

„Cilvēki zaudē darbu”, „man nav darba”, „esmu bezdarbnieks”, „bezdarba līmenis sasniedz 25%”, „darba devēju pārstāvji”, „darba meklētāji”… Šie un līdzīgi izteikumi patiesībā nav par DARBU, bet par apmaksātajām darba vietām. Tāpēc mūsdienu ekonomiskajā kontekstā DARBS kā saimnieciska pamatkategorija patiesībā nemaz netiek apspriests, un šis vārds tiek manipulatīvi un ideoloģiski izmantots, lai visu sabiedrisko problēmu analīzi un risinājumu meklējumus padarītu atkarīgus no naudas varas un ar to saistītās politikas.

Nauda mūsdienu globālajā sabiedrībā ir totāli izgājusi ārpus saimnieciskās kontroles, pārstājusi kalpot par saimniecisku vērtību (resursu un produktu) samērošanas līdzekli. Nauda vairs nekalpo (nemēra), bet izkalpina (padara atkarīgus, „uzsēdina un adatas”). Tā faktiski ir parazītiski uzkundzējusies ekonomikai, aizņemot tās pārvaldes sistēmā pašu svarīgāko vietu – darba radīšanas vietu, jo nauda ir kļuvusi par šķietami nepieciešamu nosacījumu darba (vietu) radīšanai. Darba vietas nerodas no DARBA, bet no naudas.

Uzdrošinos apgalvot, ka tieši jēdziena DARBS nepamatota un neizprasta sašaurināšana ir galvenais šķērslis jaunas, mūsdienām adekvātas ekonomikas politikas un sabiedriskās pārvaldes prakses izveidošanai.

Sākumā ir DARBS, un tad seko viss pārējais, ko pieņemts saukt par „darba veidiem”, „darba veicējiem”, „darba laiku”, „darba vietām”, „darba materiāliem”, „darba rīkiem” u.tml. DARBS ir vienmēr. Var arī teikt, ka DARBA esamība ir beznosacījuma esamība par tik, par cik eksistē cilvēks: ir cilvēks – ir darbs, nav cilvēka – nav darba. DARBS rodas (vai nerodas) nevis no tā, ka kāds to dod (vai nedod), bet tāpēc, ka to ņem, – t.i., saredz, novērtē, patur, uzņemas. Cilvēks sākas ar DARBU. Par tik, par cik kāds redz un pieņem, uzņemas jeb apzinās DARBU, par tik šis „kāds” ir cilvēks. Citiem vārdiem sakot, DARBA apziņa ir veselīgas ekonomikas sistēmas pamats, tās kritiskais jeb integrējošais elements.

Es šeit nepiedāvāju jaunu teoriju, bet aicinu atgriezties pie pamatpatiesībām, lai paplašinātu šīs globālās krīzes problēmu analīzes kontekstu, paceltu to sistēmiska skatījuma līmenī un atgrieztu domāšanai vēsturisko mērogu. Jo precīzāka ir kādas problēmas diagnoze, jo adekvātāks un efektīvāks risinājums kļūst iespējams. Cīņa par darba vietu atjaunošanu un/vai jaunu darba vietu radīšanu ir cīņa ar sekām. Ja par kaut ko šodien ir jācīnās, tad par cēloņu atklāšanu. Un cēlonis šai problēmai ir dziļāks, – tas ir izpratnes trūkums par DARBA jēgu un nozīmi un par DARBA principiālo, nešķiramo, eksistenciālo saistību ar cilvēka esību (ne tikai fiziskās izdzīvošanas nozīmē). Tas ir DARBA apziņas trūkums, kas pieļāvis kļūdas rašanos ekonomiskajā sistēmā. Tieši DARBS ir tā pamatkategorija, kura vislabāk atklāj globālās krīzes sistēmisko raksturu.

Īstā problēma ir tā, ka mēs esam kļuvuši atkarīgi no iemācītas domas, ka DARBAM ir vajadzīgs „devējs”. Patiesībā ekonomika nesākas ar darba devēju, bet ar DARBA ņēmēju, – ar to, kurš saredz, saprot, novērtē un uzņemas DARBU. Kā radās šī sistēmas kļūda?

Pirmsmonetārajā industriālā laikmeta ekonomikā t.s. darba devējs, kādu mēs viņu pazīstam, bija industriālās ražošanas resursu īpašnieks. Nauda saglabāja savu vēsturisko – saimniecisko vērtību samērošanas – funkciju, bet t.s. finanšu kapitāls kalpoja par ražošanas resursu ieguves paātrināšanas līdzekli (vienlaicīgi – par apmaksāto darba vietu skaita palielināšanas līdzekli).

20. gadsimta laikā notika visai straujas ekonomiskās sistēmas izmaiņas, kuras var nosaukt par pāreju uz postindustriālo monetāro ekonomiku. Šī pāreja izpaudās kā ražotāja pārorientēšanās no reālā, saimnieciski nosacītā pieprasījuma apmierināšanas uz ražošanas resursu īpašniekam izdevīga (tāda, kas neierobežoti paātrina apgrozījumu un kapitāla pieaugumu – peļņu) pieprasījuma stimulēšanu un radīšanu. Līdz ar to nauda kļuva par ražošanas līdzekli. Faktiski tas nozīmē, ka šādā ekonomikā ražots tiek pats pieprasījums, nevis prece, kas apmierina pieprasījumu. Mēs vairs neesam trūkuma vergi (kad strādājam, lai apmierinātu vajadzības), bet pārpilnības vergi (kad strādājam, lai radītu arvien jaunas vajadzības). Citiem vārdiem sakot, šajā ekonomiskajā sistēmā pieprasījuma apmierināšana nosaka pieprasījuma rašanos, nevis otrādi, kā tam veselīgā ekonomikā loģiski vajadzētu būt. Tā ir tā sistēmas kļūda, kuru radīja finanšu kapitāls un kreditēšana uz augļiem kā ekonomikas principiāli neierobežotas paātrināšanas instruments. Šādi praktizēta kreditēšana ir vēsturiski radusies ekonomikas tehnoloģija, kura iznīcina ekonomiku. Vai arī atklāj principiāli jaunas ekonomikas paradigmas kritisku nepieciešamību (kā zināms, tad vārdam „krīze” ir divas savstarpēji papildinošas nozīmes: esošā totāls sabrukums un jaunu iespēju sākums).

Tagad jau ir acīm redzams tas absurds, pie kura noved minētā sistēmas kļūda monetārajā ekonomikā – vērtība nav produkts (prece vai pakalpojums), bet vajadzība un pieprasījums. Resursi (dabas bagātības, cilvēki, nauda u.c.) tiek izmantoti vajadzību ražošanai. Tas, ko šajā ekonomikā sauc par „pievienoto vērtību”, patiesībā (no reālās ekonomikas viedokļa) ir atņemtā vērtība – jo mazāka vērtība tam vai citam pārtikas vai citam produktam, jo lielāka vajadzība ar to ir saražota. Vajadzību ražošanas „mašīna” monetārajā ekonomikā ir palaista uz tādiem pieaugošiem apgriezieniem, ka tā principiāli nevar apstāties, tā kā ražotas tiek tieši pašas vajadzības. Veselīgai, dabiskai ekonomikai raksturīgu preču un pakalpojumu ražošana ir šīs sistēmas liekais balasts, apgrūtinājums, kurš (pagaidām) ir „vajadzīgs” tikai tāpēc, ka cilvēki pieprasa apmaksātas darba vietas, tāpēc jādod viņiem kaut ko darīt. Jo mazāk būs cilvēku, jo mazāk tiks pieprasītas darba vietas, jo mazāks sistēmas balasts.

Monetārajā ekonomikā nepieciešami valda tendence ražot to, kas ātri nolietojas fiziski vai arī kas „iziet no modes” jeb „morāli nolietojas”. Vislielāko vērtību šajā ekonomiskajā sistēmā dod tā ražošana, kas loģiskā, dabiskā ekonomikā tiktu saukta par antivērtību radīšanu – tas, kas sabojā veselību (rada ilgtermiņa augošu pieprasījumu pēc pastāvīga „veselības servisa”), kas sabojā visa veida attiecības (rada „attiecību labošanas servisu” vajadzības, ieskaitot karu kā pašu „vērtīgāko”). Pārtikai, kas rada izsalkumu, ir lielāka „pievienotā vērtība” nekā pārtikai, kas apmierina izsalkumu, utt.

Monetārās ekonomikas sistēmas ideāls briedums un loģisks iznākums būtu sasniegts tad, kad pilnībā tiktu likvidēta sākotnējā, beznosacījuma auglība, kuru dod DABA un DARBS. Tad saimniecība kā vērtību radīšana tiktu galīgi piesaistīta naudas „auglībai”, un tiktu saražots izšķirošais, pēdējais un bezgalīgais pieprasījums – totāla iznīcība.


II

Pirmajā daļā bija runa par ekonomiskās sistēmas kļūdu – par auglības (vērtību radīšanas) piesaisti nevis darbam, bet naudai.

Turpinājumā runa būs par DARBA APZIŅU un tās trūkuma iemesliem un izpausmēm, lai saprastu, kā šī sistēmas kļūda varēja rasties, un meklētu risinājumus tās labošanai. (Lai atvieglotu teksta uztveri, turpmāk vārds „darbs” tiks rakstīts ar mazajiem burtiem, tomēr aicinu jūs atcerēties, ka šis jēdziens tiks lietots un jāsaprot galvenokārt tā sākotnējā pilnajā nozīmē, nevis tajā sašaurinātajā nozīmē, kura tiek izmantota mūsdienu izkropļotajā ekonomikā, kā augstāk aprakstīts.)

Sāksim ar to, ka, ja mēs saprotam, ka veselīga, dabiska ekonomika balstās uz darbu un ka saimnieciskas vērtības rada darbs, tad mēs arī meklēsim pašu darbu, nevis naudu, kuras iegūšanai nepieciešama vieta, kurai piekabināts kaut kāds „darbs”. Darbs kā darbs ir vienmēr, un tas nav atkarīgs no došanas, bet no ņemšanas.

Līdzību valodā runājot, Dievs (aptverošais dzīvības likums) radīja cilvēku (apzināšanās spēju) un ielika viņu Ēdenes dārzā (laikam pakļautajā materiālajā pasaulē, dabā, kur viss ir saskaņots un labs un līdzsvaru potenciāli apdraud tikai pats cilvēks), lai viņš to „koptu un sargātu” (iepazītu, saprastu, novērtētu, veltītu savu laiku, uzturētu ar savu aktivitāti, būtu atbildīgs, paliktu uzticams un tml.). Dzīvot savā pilnajā cilvēka identitātē ir tas pats, kas pilnībā uzņemties šo uzdevumu. Būtībā darbs nozīmē atbildības uzņemšanos jeb apzināšanos. Savā sākotnējā nesašaurinātajā nozīmē strādāt (būt nodarbinātam, būt darbā) nozīmē redzēt, saprast un uzņemties visu, kas saistīts ar līdzsvara uzturēšanu pasaulē.

Kā šīs sakarības un nozīmes izpaužas mūsdienu ekonomiskajā realitātē?

Mēs redzam, ka cilvēku attiecības ar darbu sabiedrībā ir noformētas vairākos veidos. Vienkāršības dēļ nosacīti izdalīsim četras lielākās kategorijas. Ir t.s. darba devēji jeb apmaksātu darba vietu radītāji sev un citiem: uzņēmēji, pašnodarbinātie, zemnieku saimniecības. Ir t.s. darbinieki jeb nodarbinātie, kuri savstarpēji konkurē (pārdod savas darba spējas) t.s. darba tirgū par apmaksātām darba vietām. Ir t.s. brīvprātīgais darbs (t.sk. mājsaimniecību uzturēšanas, galvenokārt, sieviešu, darbs) – tās nav apmaksātas darba vietas, tāpēc šo darbu ņemšanā nav konkurences un vienmēr ir ļoti daudz (praktiski – bezgalīgi daudz) vakanču, un šie darbi lielā mērā un pastāvīgi paliek nepadarīti. Visbeidzot, varētu izdalīt tādu cilvēka un darba attiecību izpausmes veidu kā varas darbi. Tās ir likumīgi vai nelikumīgi apmaksātas darba vietas, kuras saistītas ar pirmo trīs kategoriju augļu pārdali un piesavināšanos. Faktiski tas ir t.s. pārvaldes (politikas, resursu administrēšanas) darbs, kurš monetārās ekonomikas apstākļos neizbēgami aplaupa pirmās trīs kategorijas un pārdala savā labā to gūtos augļus.

Cik lielā mērā un kādā veidā katra no šīm kategorijām patiesi saistīta ar darbu tā sākotnējā pilnajā nozīmē – līdzsvara pasaulē uzturēšanas un atjaunošanas nozīmē? Nosacīti var teikt, ka brīvprātīgais darbs un varas darbi ir pretēji savā starpā: pirmais ir principiāli brīvs no augstāk aprakstītās monetārās sistēmas naudas varas (naudas kā ražošanas līdzekļa), kamēr otrais ir no tās pilnīgi atkarīgs. Līdz ar to brīvprātīgais darbs kļūst par pirmo un galveno likvidēšanas kandidātu – monetārās ekonomikas sistēma izdara arvien pieaugošu spiedienu uz mājsaimniecībām un uz jebkurām ar naudas varas sistēmu konkurējošām cilvēku brīvprātīgām aktivitātēm, kuru motivācija ir apmierināt vajadzības, nevis ražot (radīt) vajadzības.

Arī darba devēju un darbinieku kategorijās izpaužas īpaša spriedze, kuru rada monetārā ekonomika, kur nauda ir ražošanas līdzeklis un diktē arvien lielāku un lielāku apgrozījuma paātrinājumu. Apstākļos, kuros pārtikas vai citu preču ražotājs, kurš sākotnēji dibinājis uzņēmumu un uzņēmies darbu, lai apmierinātu kādas saimnieciski pamatotas vajadzības, ir tāds pats „uzņēmējs” un „darba devējs” kā baņķieris, viņam nav citu iespēju izdzīvot kā tikai transformēties par vajadzību ražotāju (vai arī kļūt – lielā mērā – par brīvprātīgā darba darītāju).

Savukārt, ar darbinieku kategoriju, kuru mūsdienās pieņemts saukt par „cilvēkresursu”, notiek pavisam interesantas lietas. Darbinieks pēc definīcijas ir cilvēks, kurš atvasināts no darba devēja. Apstākļos, kad darba devējs patiesībā ir darba vietas (t.i., naudas) devējs, darbinieks pašam nemanot un situāciju neapzinoties, strauji zaudē savu vērtību, jo tiek atvienots nost no darba. Darbiniekam bez darba nav saimnieciskas vērtības, viņš kļūst par no naudas atkarīgo (tajā pašā nozīmē, kā mēs runājam par no alkohola u.c. atkarīgajiem), tāpēc pavisam ātri nonāk minimālās algas, „simtlatnieka” vai sociālā pabalsta situācijā. Un tas šajā monetārajā sistēmā ir objektīvi, loģiski, nevis kādu sliktu cilvēku sliktās gribas dēļ. Sistēma nosaka to, kas notiek ar šo sistēmu veidojošajiem elementiem. Mēs neesam pamanījuši šo sistēmas kļūdu, tāpēc arī dusmojamies, brīnāmies, nesaprotam, kas notiek. Cilvēki ar dažādiem un daudziem izglītības diplomiem un kvalifikācijām, kuri it kā pamatoti domājuši par labām darba vietām, diezgan strauji pārliecinās, ka iekļuvuši kaut kādā sistēmā, kur viņu vērtība, pieaugot pieredzei, nevis palielinās, bet samazinās. Bet izskaidrojums ir ļoti vienkāršs – viņi ir labprātīgi pieņēmuši sistēmas diktētos spēles noteikumus un viņi nestrādā DARBAM, bet darba vietai. Un atkarības likums ir nežēlīgs – līdzko esi pieradis, tu strauji zaudē vērtību.

Tomēr ir iespējama „cita spēle”: apzināties darbu, ņemt darbu, mīlēt darbu, darīt darbu, – neatkarīgi no darba „devējiem”, darba „vietām”, darba „laika” utt.? Pašam būt darba noteicējam, vienmēr un visur.


Agnese Mackeviča


  • Priekslikums.Radísim sís *citas spéles* noteikumus!

  • ja grib atgriezties pie “pamatpatiesības” par DARBU, tad manuprāt to var pateikt vienā teikumā:

    attiecības starp darba devēju un ņēmēju rodas tajā brīdī, kad darba devējs pats nespēj visu iecerēto realizēt, un viņam rodas vajadzība pēc palīgiem.

    tāpēc cita spēle… kāda cita spēle? topi pats par sava darba kungu un viss.

  • Cita spéle sákas ar citu spéles laukumu jeb spéka lauku.Esosajá spélé darbíba notiek laukumá jeb spéka lauká starp preci un naudu,bet rezultátu skaita pelná,Cita spéle notiek laukumá jeb spéka lauká starp *dzívi pilná mérá atbilstosu savám Spéjám un skatíjumu uz otru cilvéku ká Dieva dávanu -Iespéju savá dzívé*,bet rezultáts ir gandaríjums-laimígs cilvéks.

  • rv – manuprat ir tiesi otradak kas ir ari iemesls kapec valsti ir tik daudz breeceju pec darba. respektivi darba attiecibas rodas tad kad darba nemejs nespej pats sevi nodarbinat efektiva vai vispar nekada veida un vins ir tas kam rodas vajadziba pec darba kapec ari jamekle kads kas vinam to dos kurs acimredzot spej nodrosinat ne tikai sevi bet vel citus ar darbu. darba deveja problemas ar nemeju trukumu butu cits stasts kur atkal savas problemas kas uzmanigi jarisina.

  • kamēr jūs te rūsiņu ķidājat, piedāvāšu ne par tēmu, bet vajadzīgu

    http://rutube.ru/tracks/1950565.html?v=564bb2ea4cbe9056dc70d00229945cbc

  • 123 – var arī pateikt tā. ka valstī ir pārāk daudz liekas mutes, kas pašas netiek ar sevi galā, kam jāmeklē kāds kas viņas glābs….

  • rv – taa ir. bet tu speciali dramatize ar tam liekajam mutem. latvijas ka demokratiskas valsts pamatideja ir briviba darit ko velies. protams likuma robezaas. nevis no visiem pec iespejam visiem pec vajadzibam.

  • Cilvēkam nevajag daudz: elpojamu gaisu, dzeramu ūdeni, ēdamu maizi un sirsniņu pie sirsniņas uz zaļās zemes. Un vēl:
    nav neviena cita krāšņuma, kā tikai cilvēku savstarpējo attiecību krāšņums. Nevienam darbam nebija un nebūs jēgas, ja tas virzīsies pret šīm tēzēm. Bet tās prasa skaidru prātu un mūžīgu attīstību.

  • Ir labs, Aivar! Uzrakstīsi anotāciju?
    - vārdi, uzvārdi
    - kas viņi abi ir
    - vienā teikuma, par ko ir runa
    Man ļoti gribētos, lai tiek iekļauta arī 1 atziņa, par ko vairāk vai mazāk vienojas ABI diskusijas dalībnieki un kas ir vērsta uz situācijas risināšanu, nevis faktu konstatēšanu.

    Šodien, rīt būšu traki aizņemts, bet pa kādu brīdi publicētu.

  • Nederiigos Cirka kaulinjus, kuri nevar nest uzvaru speelee, izmet aaraa. Speeleetajji no tiem atbrbriivojas un iedod tiem nicinoshus nosakumus:
    – bezdarbnieks
    – maznodroshinaatais
    – bomzis
    ===========
    Kaulinji protams juutas nevienam nevajadziigi un nonaak depresijaa. Vinji sapnjo par to, cik forshi bija, kad ar mani speleejaas, manipuleeja un izmantoja. Es biju kaadam noderiigs!

  • Agneses, labs raksts un interesanta perspektiiva, no kurienes skaties.
    ———
    Cilveeki driikst izniikt. Objektiivi raugoties – peec kaut kaada laika civilizaacija un cilveeki, kaa suga izbeigsies. Tomeer nevajad satraukties – dziiviiba meegjinaas pa jaunam. Ar dinozauriem nesanaaca, ar cilveekiem arii ne, varbuut sanaaks ar kaut ko citu.
    =========
    Pie tam. Visums ir mizliigs… bezgaliigi. Droshi var apgalvot, ka eksperimenti noris arii citur visumaa un droshi vien, ka ir arii kaads veiksmiigaaks par Zemes meegjinaajumu.

  • Analīze – Nobela prēmijas vērta! “Citas spēles” noteikumi atrodami vied-zinībās.

  • Viens no tipiskiem DARBA konfliktu epicentriem – t.s. autortiesības:

    http://www.delfi.lv/news/national/politics/raidijums-ar-gramatu-publicesanu-interneta-neapmierinata-zvaigzne-abc.d?id=30750569

    Grudulis – jurists – grib pelnīt!!! Normāli, vai ne?
    Citi taisās izdot mācību grāmatas un izplatīt skolās par velti – “slikts projekts”, vai ne?

    Un no kurienes tas viss rodas???
    No skolām.
    Tiek kultivēta (mērķtiecīgi kopta, ieaudzināta) konkurences un ambīciju uzskatu un rakstura tips. Tāds “pasaules uzskats”.

    CILVĒKI IZMĀCĀS PAR MŪSU NAUDU UN TAD GRIB PELNĪT, NOSTĀJAS PRET VISIEM PĀRĒJIEM.
    Tātad šie nodokļi, kuri milzīgā daudzumā aiziet izglītības sistēmai, nerada sabiedrisko labumu, bet to pašu KAPITĀLU, kurš, savukārt, iznīcina DARBU un RESURSUS sabiedriskā labuma radīšanai.

  • Cilvēki drīkst iznīkt, tas taisnība. Vispārīgi, teorētiski runājot.
    Bet praktiski tas nozīmē to, ka šis katram cilvēkam ir galvenais lielais jautājums, dzīves atskaites punkts: vai mana klātbūtne sabiedrībā, starp līdzcilvēkiem palīdz atjaunot/radīt līdzsvaru pasaulē vai nē. Šajā nozīmē mēs katrs esam DARBA devējs – vispirms sev, tad visiem apkārt, ar kuriem esam saistīti dzīvē, – ģeogrāfiski, emocionāli, saimnieciski utt.
    Uzdevums ir katru dienu pavadīt tā, lai palielinātu DARBA klātbūtni savā iekšējā (uztverē, domāšanā) un ārējā (attiecībās, sadarbībā) vidē.

  • sistēma-lamatas. Tā lūk dzīvojam

  • Vai vari uzrakstīt to saviem vārdiem?
    Ko nozīmē vied-zinības?

  • Alternatīvs skatījums: sistēma=mīkla, kura jāatmin. Atslēgas caurums, kuram vajag atrast pareizo atslēgu.

  • Agnese,(tikai piemēram) vai tiešām Tu personīgi veidotu tādu sistēmu, kura Tev pašai ir jāatmin? Tas izklausās pēc absurda vai arī nevainīga laika tēriņa. Paņem par piemēru, salīdzinājuma pēc, Antarktīdu un iedarbini tur šo mīklu, redzēs kā tas darbosies pie tiem laika apstākļiem.

  • Ir vēl trešais variants.
    ========
    Līdzīgi, kā es – vērot no malas, kā lēnām civilizācija cirkulē izlietnē kanalizācijas trubas virzinā un To norādīt cirkulācijā esošiem. Tas tādēļ, lai neaizmirst izbaudīt karuseli. Par izklaidi jāmaksā. Par pasaules mēroga izklaidēm piesūta pasaules mēroga rēķinus :D
    =========
    Spēles noteikums šinī izlietnē ir viens – IZDZĪVOT. Mainīt spēles noteikumus ir tehniski neiespējami dēļ cilvēku limitētajām kapacitātēm, tāpat kā zirneklis nevar izpeldēt no atvara, jo tam nav pleznu.
    ———
    Citi spēles noteikumi var būt tikai citā spēlē – jeb citā izlietnē, kurā nav izrauts korķis.

  • Agnesei filozofisks skatījums tēmai par darbu.
    Slinkums – pretstats darbam un darbībai ir progresa virzītājs. Cilvēks, lai mazāk un vieglāk darītu izgudro tehnoloģijas, kuras samazina fiziskā darba nepieciešamību. Izglītība un zinātne pēta un meklē iespējas, kā vēl samazināt darbu, uzlabojot efektivitāti, virzot progresu, ieviešot ērtākus risinājumus.
    Rezultātā mēs par saviem nodokļiem uzturam sistēmu, kas samazina darba nepieciešamību, rada vērtības (naudu) ar mazāku darba izlietojumu (darbaspēka nepieciešamību).
    mūsdienās Produktīvais darbs – darbs, kurš rada produktu ir salīdzinoši neliels, salīdzinājumā ar darbu, kas patērēts lai administrētu realizāciju, infrastruktūru, pārvaldi, naudas apriti u.t.t. mēs plaši atbalstam modernizācijas procesu, kura rezultātā samazinās darba nepieciešamība. Cilvēku skaits palielinās, bet darba nepieciešamība samazinās – pie kā tas novedīs? tāda sistēma nevar ilgi pastāvēt un ta sabruks.
    Manuprāt, lai nodrošinātu sistēmu, kad cilvēks strādā, saņem par to atalgojumu, tērē to savai iztikai un vajadzībām, ir jāaptur progress un tā vietā lai modernizētu visāda veida ražošanu, nepieciešams pretējs process. Pareizi to darot, cilvēka darbs var izrādīties pat lētāks, kā modernas, lieljaudas mašīnas.
    ES atbalsta programmas skan: abalsts modernizācijai, jaunu tehnoloģiju ieviešanai, darbaspēka izmaksu samazināšanai u.t.t. Varbūt, ka tagad vajag pretējas atbalsta programma: smazināt modernizāciju, palielināt darbavietu skaitu, saglabāt esošās (pagātnes) ražošanas tehnoloģijas???

  • Ja mēs paši kaut ko radam, tad tam ir nolūks. Darbs darba pēc?
    Darba vajadzība slēpjas motivācijā. Kāda ir šī motivācija. Grauzt kaulus var arī pa velti, kurš Tev par to maksās? Tāds ir jautājums. Šī samaksa ir vajadzīga Tev 1)… 2)…utt.?
    Mani pilnīgi apmierina sistēma, kurā nebūtu jāstrādā tā kā mēs to saprotam.
    Vispār esi pacenties, sarakstījis bezgala daudz muļķību

  • Darba devējs un darba ņēmējs! Faktiski darba ņēmējs ir nevis darba veicējs, bet darba pasūtītājs, kuram vajadzīgs gatavais produkts. Ikviens no mums vienlaicīgi var būt gan devējs – izpildītājs, gan darba saņēmējs – pasūtītājs. Norēķinu forma viennozīmīgi ir nauda. Ja tu vienlaicīgi esi pasūtītājs un izpildītājs – tavs atalgojums būs gandarījums par paveikto. Līdz ar to daļēji nauda šajā posmā tiek izslēgta.
    Divdesmit gadus mums kultivēja nepareizas savstarpējas attiecības, kuras faktiski izkropļoja tirgu un radīja ekonomisko krīzi. Sabiedrībā bija pieprasījums, bet valsts neko nedarīja, lai apmierinātu šo pieprasījumu, bet atdeva šo pieprasījumu veikt “brīvajam tirgum”, kas nevis radīja jaunas darba vietas, bet tās strauji samazināja. Vajadzība valstī palika, bet izpildītāji tika meklēti ārpus Latvijas.Mūs ielika parādu verdzībā. Mūsu “ražotāji” sāka izmantot citu darba devēju pakalpojumus. Piemērs: marinēti gurķi netika vairs izgatavoti Latvijā no vietējiem produktiem, bet ievesti no Turcijas un Indijas jau gatavos konzervos. Pieprasījums pastāvēja, bet izpildījums tika veikts citur, kā rezultātā peļņas daļa nonāk mazākuma rokās un apmaksāti citas valsts iedzīvotāji. Un tā tas redzams ļoti daudzās nozarēs. Pie kam tās nozares, kuras Latvijā strādā izveidojušas kroplas attiecības starp tā sauktiem darba devējiem un darba ņēmējiem. Kamēr valstī netiks ražots viss, ko tā spēj un pēc kā ir pieprasījums un importēs tikai to ko pati nespēj uzražot, nekas nemainīsies savstarpējās sabiedrības locekļu attiecībās. Jāpārnes nodokļu slogs no darba uz īpašumu, tad arī iespējams valsts sāks atlabt.

  • Vai kādreiz kāds aizdomājas par visiem tiem monotonajiem, cilvēkus degradējošajiem, intelektuālu piepūli neprasošajiem un de-motivējošajiem darbiem, ko cilvēki veic par samkasu?
    =======
    Tehnoloģiskais bezdarbs tam padarīs galu pēc vēlākais 50 gadiem. Tieši tad, kad cilvēki būs pietuvojušies izlietnes virpuļa centram gatavībā ceļojumam melnajā smirdīgajā trubā.
    ——-
    Tieši pirms pēdējās iespējas izlekt āra.
    Tad vainu cilvēki beidzot sāks darīt kaut ko jēdzīgu vai arī ar to vēl viens evolūcijas stāsts būs beidzies.

  • Labs raksts. Formulējums par pieprasījuma ražošanu trāpījis problēmai pašā serdē. Darbs vairs netiek vērtēts pēc tā sabiedriskā noderīguma, bet pēc tā, cik lielā mērā tas spēj apmierināt darba ņēmēja kā patērētāja pieprasījumu pēc naudas kā patēriņa līdzekļa. Būtībā šādā absurdā sistēmā nav vairs svarīgi, kādu “darbu” darīt, ko pārdot vai ražot – galvenais, cik ar to var nopelnīt. Kā šādas greizas sistēmas kroplība radīta vesela plejāde “darbu” un amatu ar milzu atalgojumu un nulles vai mīnusa zīmē atrodošos sabiedrisko derīgumu. Skaļie piemēri ar uzņēmumu padomēm, valsts aģentūrām un baņķieru atalgojumu, tiesu izpildītāju honorāriem ir vispārzināmi. Arī nesenā mākleru superpeļņa nevienam nav noslēpums. Radīta virkne produktu ar agresīvas reklāmas uzpūstu milzu vērtību. Interesanti, cik Latvijā ir putekļusūcēju “Kirby” laimīgo īpašnieku, kuri tos iegādājušies par 30 “parasto” putekļusūcēju cenu? :)
    Mans postulāts būtu šāds:
    Būtībā “krīze” ir tikai krasi padziļinājusies “kapitālisma fundamentālā pretruna starp darba un ražošanas sabiedrisko formu un ražošanas līdzekļu privātīpašumu” (K.M.) un ražošanas kopprodukta sadales mehānisma vadības voluntāro un kriptokrātisko raksturu, ražošanas un patēriņa līdzekļu (naudas) koncentrāciju neliela personu loka rokās un šo līdzekļu ekspluatāciju tikai un vienīgi attiecīgā personu loka peļņas interesēs, ignorējot sabiedrības vajadzības. Sevišķi dramatiski šī situācija vērojama Latvijā. Sevišķi daiļrunīga ir Parex “glābšana” un aizņemšanās no SVF “finansu sektora stabilitātei”. Tiek glābts nevis organisms, bet audzējs, kas to bendē. Sabiedrība no sabiedrisko vērtību radītāju kopuma ir pārvērtusies par patērētāju pūli, kas gatavs vai uz jebkuru nejēdzību un pat nelietību – par naudu. Tā paklusām norij arī šo cūcību, bet citi pat neslēpti jūsmo par K&K “prātu” un “gudrību”.
    Tiek izgudroti aizvien jauni un jauni mākslīgi pieprasījuma veidi, par kuriem no cilvēkiem pieprasīt naudu.
    “Bites” reklāmām ar maksas pieprasīšanu par a priori bezmaksas darbībām (tiltiņa, Doma laukuma šķēršošana) var pielikt dziļāku simbolisku jēgu – tās raksturo krīzes paradigmas cēloņus. Vai tu maksātu par iespēju noplūkt ābolu no savas ābeles? Vai tu maksātu nodevu par pašceptu maizi? Vai tu maksātu par Saules gaismu un lietus ūdeni? Kam un kāpēc man būtu jāmaksā par māju, ko es pats esmu uzcēlis uz savas zemes? Kāpēc man lielākā daļa nopelnītās algas jāatdod nodokļos?
    Ko iesākt?
    Sistēmas ietvaros neko mainīt, diemžēl, nav iespējams – Sistēma ir bruņojusies līdz zobiem un ierakusies līdz acīm. 13. janvāris to parādīja nepārprotami.
    Nekādas partijas un vēlēšanu sistēmas neko nespēs izmainīt, kamēr nemainīsies (kāda noteikta kritiska skaita) cilvēku domāšana un dzīvesveids, radot priekšnoteikumus sistēmas maiņai.
    Cilvēkam no patērētāja un patēriņa atražotāja atkal jākļust par savas dzīves saimnieku. No verga jākļūst par brīvu cilvēku.
    Kā to izdarīt?
    Darbs jāatbrīvo no piesaistes atalgojumam par šo darbu, respektīvi, darbam jākļūst brīvam.
    Rakstā kā darba forma minēts brīvprātīgais darbs mājsaimniecībās. Krīze apķērīgākos un darbspējīgākos apmācīs tieši šādai darba formai. Šie cilvēki tad arī kļūs jaunās iekārtas pionieri.
    Būtībā jau nevajag vēlreiz izgudrot divriteni – latvieši tā dzīvojuši un strādājuši tūkstošiem gadu – katrs savā mājsaimniecībā. Badu nemira, pārstiepušies nebija, audzināja pat desmit un vairāk bērnu, ģērbās krāsņi (par to liecina tautastērpi), mājas greznoja kokgriezumiem, laiks dziesmām un dejām arī netrūka – tautasdziesmu miljons neradās pārguruma, nabadzības un bezizejas depresijas rezultātā :) Turklāt, nav dzirdēts par masveida hipotēkām (ja par tādu neuzskata vācu uzspiesto dzimtbūtniecību) tai laikā vai auglīgas zemes trūkumu.
    Pirms baroniem viss bija vienkārši – zeme bija Dieva zeme. Cilvēks izvēlējās vietu, nolīda līdumu, uzcirta māju – tā arī kļuva par savas zemes īpašnieku un saimnieku.
    Šobrīd tādas iespējas nav. Pat bezzemniekam un bezpajumtniekam valsts nepiešķir (vai neierāda) zemi cilvēciskas dzīves uzsākšanai, kur nu vēl pārējiem. Ja piešķir, tad tikai dzīvokli, tādējādi saglabājot cilvēku pilnībā atkarīgu no algota darba.
    Savos komentāros, kurus nezināms labvēlis apkopojis un publicējis kā rakstu, minēju par Brīvzemes likuma projektu. Šāds vai līdzīgs likums neizbēgami agrāk vai vēlāk tiks pieņemts oficiāli.
    Kāpēc?
    Tradicionālais veids, kā sistēma pati pārvar krīzi – karš. Mūsdienās krīzi atrisināt sistēma varētu tikai ar trešo pasaules karu, kas neprognozējami samazinātu Zemes iedzīvotāju skaitu un visticamak, apdraudētu pašas Sistēmas pastāvēšanu, iznīcinot uz Zemes visu dzīvo. Šī iemesla dēļ jāsaka paldies PSRS militārismam, kurš saražojis tik daudz kodolbumbu, pirmoreiz vēsturē padarot karu nevēlamu un bīstamu pat pasaules aizkulisēm.
    Vienīgais veids, kā ļaut nomirt sistēmai nevardarbīgā dabīgā nāvē – cilvēkiem apzināti masveidā izejot no Patēriņa Matricas, katram nodrošinot sevi pašam, pārtraucot barot sistēmu ar pieprasījuma vairošanu. Šāds solis ļaus izvairīties un rezultātā pilnīgi atbrīvoties no starpniekiem starp cilvēku un zemi, cilvēku un viņa mājokli, cilvēku un viņa darbu, cilvēku un viņa darba augļiem. Var gan pieļaut un pat paredzēt pārejas perioda pagaidu simbiozi starp Tehnokrātisko Verdzības un jauno (vai labi aizmirsto veco) Saprāta un Brīvības civilizāciju.
    Jau tagad cilvēki tīri intuitīvi cenšas to darīt. Kad cilvēki nevis individuāli, bet jau masveidīgi atteiksies maksāt nodokļus par zemi un mājokli, pārmērīgus kredītprocentus kā arī citus nesamērīgus un neattaisnojamus maksājumus, Brīvzemes vai līdzīgs likums tikai piefiksēs uz papīra jau notikušu faktu. Praktiski nav cerību, ka valdošā finansu un politiskā “elite” pati ne no šā, ne tā, pēkšņi “atjēgsies” un saprāta vadīta, pati veiks šādu brīvlaišanas aktu. Haizivs arī ar uzšķērstu vēderu turpina grābt laupījumu.
    Gan “ļaunie” baņķieri, gan korumpētie politiķi un ierēdņi vienkārši nespēs saglabāt savu varu un turpināt parazitēt uz sabiedrisko labumu pārdales rēķina, ja mazināsies milzīgais pieprasījums pēc “darba” vietām – naudas kā patēriņa līdzekļa iegūšanai. “Darbavietas” naudas iegūšanai jāaizstāj ar brīvu darbu personīgās labklājības labā, kura rezultāts būs derīgs un kvalitatīvs produkts – neviens taču, esot pie pilna prāta, pats sev neaudzēs ģenētiski modificētu un pesticīdiem saindētu pārtiku. Tas pats attiecināms uz jebkuriem citiem ražojumiem un izstrādājumiem. Ja gribi, lai kaut kas tiktu izdarīts labi un tiešām atbilstu tavām vajadzībām – dari to pats.
    Pats būvē sev māju, pats audzē sev pārtiku, pats mīlē savu sievu, pats audzini savus bērnus.
    Pats izdomā likumus un pats tos ievēro. Brīvība ir arī atbildība par savu rīcību. Tava brīvība vicināt rokas beidzas tur, kur sākas mans deguns :)
    Nevienam nebūs nekādu iebildumu, ja katra individuālie un visu kopējie likumi būs atbilstoši Kanta kategoriskajam imperatīvam – ja tie būs vispārināmi.
    Visu likumu likums ir “zinātniski” formulēts vecais labais Jēzus “zelta bauslis”.
    Rīkojies tā, kā tu gribētu, lai rīkojas arī visi pārējie. Tā ir tikumiska rīcība, bet tikumisku rīcību Sokrāts nosauca par vienīgo iespējamo saprātīgo rīcibu.
    Visi nevar būt baņķieri vai mākleri – vienkārši nebūs ko apkāst. Toties visi var būt brīvi un pašpietiekami cilvēki – no tā iegūs visi un ikviens. Tikai brīvi cilvēki var formēt brīvu sabiedrību un pieņemt taisnīgus likumus. Vai tā būs Ciema Padome, Tautas Sapulce, Veče (latviešu radniecīgais vārds “vecis” norāda uz šādas pārvaldes formas eksistenci arī pirmskristietības Latvijā), vai sauksies ka citādi, tam nav nozīmes.

    P.S. Cita raksta komentāros pamanīju, ka cienījamais Jānis Kučinskis kategoriski iebilst pret pseidonīmu jeb niku lietošanu, vērtējot to kā gļēvulību.
    Atļaušos nepiekrist.
    Dažiem cilvēkiem, lai apzinātos sistēmas nepilnību un trūkumus, liktenis lēmis diezgan stipri no sistēmas “izkrist”, kas apgrūtina vai pat padara neiespējamu manifestēšanos publiskas personas veidolā. Neteikšu, ka esmu dziļā pagrīdē, tomēr pēc publicitātes nealkstu, lai neļautu manām personiskajām īpašībām un pieļautajām dzīves kļūdām kļūt par ieroci nelabvēļu rokās, ja tie vēlētos ar norādi uz tām kompromitēt manis rakstīto.
    Pieļauju, ka citi slēpj savu identitāti, lai neriskētu ar darbavietu un sociālo stāvokli. Mēs ar savu darbību TF – esošā bardaka cēloņu noskaidrošanu, seku apzināšanu un risinājuma meklējumiem Sistēmu nebūt neglāstam pa spalvai.
    Piekrītiet, parādes formā pilnā augumā ar fanfarām maršēt uz ienaidnieka ložmetēju ligzdu ne vienmēr ir uzvaru nesošs pasākums. Bieži saprātīgāk ir nemanīti tai pielavīties un iemest granātu ;)
    Aicinu TF patriarhu Jāni Kučinski atkal priecēt mūs ar saviem saturīgajiem lieliskas valodas rakstiem. Starp citu, tieši J.K. raksts TVNETā atklāja man (droši, ka ne tikai man) TF.

  • Ko iesākt?
    ———-
    Neko. Vērot un izbaudīt braucienu bezdibenī. Mainīt no sociālā, politiskā, ekonomiskā, reliģiskā un ideoloģiskā skatpunkta, reālistiski skatoties, var tieši precīzi 0. Pat Latvijas līmenī – kur nu vēl globālā.
    ==========
    Potenciāls (ja vispār tāds vēl ir) ir tehnoloģijām izcelt cilvēku ārpus straujās tuvošanās notekcaurulei, un darīt to no sistēmas ārpus esošu.

  • Paldies, Tzu, par teicamo komentāru! Jādomā, ka ‘nezināmais labvēlis’ atkal pratīsies ;).. Cita starpā, savu domu izklāstu ir iespējams nosūtīt arī kā rakstu – http://www.tautasforums.lv/?page_id=284

    Runājot par brīvlaišanas likumu, manuprāt, šo jautājumu jāturpina izvērst un sagatavot argumentus uz visiem iespējamiem pretargumentiem, jo tā diena nav tālu – 1, 2, max 5 gadi.

  • Piemirsu saiti, kur paudu savas pārdomas, lai ‘Brīvlaišanas likumu’ tālāk izvērstu, noformulētu, cik labi vien iespējams, lai šo sēklu rūpīgi un pārdomāti varētu sēt. Augsne kļūst arvien auglīgāka:
    http://www.tautasforums.lv/?p=1615#comment-11709

  • Atvaino, ka nebiju ievērojis Tavus jautājumus.http://www.tautasforums.lv/?p=1615#comment-11931

  • Paldies, par atbildēm! Manuprāt, būtu derīgi, ja šī ideja (nu jau varbūt papildinātā/uzlabotā versijā) tiktu publicēta vēlreiz, atbildot uz visiem komentāros paustajiem jautājumiem un pievienojot arī skaitļus tiem, kuriem ir bažas, ka visiem zemīte nepietiks. Ko par to saki?

  • Nebūtu slikti. Manuprāt, varētu šeit forumā ievietot likuma projektu, kura komentāros tiktu izteikti laipni gaidīti jautājumi un priekšlikumi papildināšanai un pilnveidošanai. Visiem komentāriem neesmu sekojis, tāpēc tā būtu arī laba iespēja nepalaist garām nevienu interesentu. Mēģināšu tuvākajās dienās izlikt šeit uzmetumu. Par skaitļiem varu uzreiz pateikt tikai sekojošo – Latvijas teritorijas kopplatība ir 65 000 km2 Vienā km2 ir 100 hektāru – kopā ap 6,5 miljoni ha zemes. Atrēķinot bērnus, pensionārus un cita veida nepretendentus, hrušķovku piekritējus, pierīgas, Jūrmalas u.c. privātmāju īpašniekus, kuri izvēlēsies saglabāt privātīpašumu vai transformēt uz brīvzemes statusu jau esošo īpašumu (pretēja transformācija netiek pieļauta), kā arī ņemot vērā apstākli, ka lielu daļu īpašumu apsaimniekos laulātie, kopējais pat teorētiski maksimālais nepieciešamās zemes daudzums diez vai pārsniegs pusmiljonu hektāru. Iesākumā pietiktu pat ar kādiem pārdesmit tūkstošiem hektāru pašvaldību zemes. Piemēram, katra rajona pašvaldība šim mērķim ierāda vismaz 3 nogabalus pa 300 ha, katru paredzētu līdz 200 brīvzemju ģimenēm. Atlikušie 100 ha – ciemata kopapsaimniekošanas mežs. Pirmajām 20 ciematā pastāvīgi dzīvojošām ģimenēm valsts var piešķirt ikmēneša pabalstus, vai nodarbināt infrastruktūras (pievadceļi, mežu un grāvju tīrīšana, sabiedrisko ēku būve u.c.) izveidē.
    Visticamāk, sākotnēji pirmās zemes tiks piešķirtas šobrīd “ekonomiski depresīvajos” Latgales rajonos.
    Nākotnē gan šo rajonu attālums no pilsētām, ekoloģiskā tīrība, neskartā daba un skaistie ezeri tiks pienācīgi novērtēti un šie rajoni kļūs par vispieprasītākajiem.
    P.S.Man arī radās doma, ka realizējot šo projektu, piedāvātās zemes vislabāk būtu ievietot kādā valdības servera interneta vietnē publiskai apskatei pēc Google Earth parauga. Turpat varētu ievietot katra jau esošā brīvzemju ciemata īsu prezentācija – kas tur jau dzīvo, ar ko nodarbojas, u.t.t. Tas tā, pasapņoju, apsteidzot laiku:)))

  • “Nekādas partijas un vēlēšanu sistēmas neko nespēs izmainīt, kamēr nemainīsies (kāda noteikta kritiska skaita) cilvēku domāšana un dzīvesveids, radot priekšnoteikumus sistēmas maiņai.”
    - Tieši par to ir šis raksts. “Sistēma” nav cilvēki, bet apziņas algoritms. Kā tāds “čips” mūsu prātā, uz kura rakstīts kods, un tas ir šāds: “kas man par to būs?”. Jo augstāka cilvēka izglītotība un cita veida sociāli tehnoloģiskā apbruņotība (t.s. konkurētspējas prasmes), jo lielākā mērā viņš caur šo algoritmu ir pieslēgts sistēmai. Stimulējot bērnus “izglītoties”, mēs viņus pielāgojam sistēmai, kāda tā ir, nevis pasaulei, kāda tā varētu būt. No psiholoģiskā viedokļa, tas strādā tieši tāpat kā jebkura atkarība un līdzatkarība. Atkarību nevar pārvarēt ar informēšanu un zināšanām. Ir vajadzīga vide un attiecības, kuras ļauj civēkam atzīt (izjust, piedzīvot, notikt), ka viņš ir atkarīgais un ka viņš var būt savādāks. Nepiedzīvojot un neizjūtot tas nenotiks. Tas arī ir tas DARBS – šie pastāvīgie cilvēcības pakalpojumi viens otram. Ar uzdevumu atjaunot līdzsvaru cilvēku pasaulē. Ar to viss sākas.

  • Vēl par to, kā notiek algoritma maiņa jeb atslēgšanās no sistēmas. Vispārīgi runājot, tas notiek caur nozīmju maiņu. Sens un universāls veids ir brīvprātīga ziedošana. Ziedojot, mēs neitralizējam savu “kas man par to būs” algoritmu. Kādai lietai (nauda, manta, laiks, ērtības, priekšrocības un tml.), kura tiek labprātīgi un neatgriezeniski atdota, (tātad “zaudēta”) mēs ar savu gribu un izvēli piešķiram iegūšanas nozīmi. Tas ir “pārkodēšanas” treniņš. jaunu nozīmju iegūšanas prakse. Atbrīvošanās no pavredzinošā algoritma. Tāpēc jāveido tāda vide sev apkārt. Ikdienas DARBS. Ja gribam but cilvēku un citus cilvēkus sev apkārt, tad jātrenējas visu laiku būt DARBĀ. Ir DARBS, ir cilvēks, nav DARBA, nav cilvēka…

  • “Ir vajadzīga vide un attiecības, kuras ļauj civēkam atzīt (izjust, piedzīvot, notikt), ka viņš ir atkarīgais un ka viņš var būt savādāks.”
    Nav grūti saskatīt, ka šāda vajadzība var tikt 100% apmierināta ar Brīvzemes likumprojekta īstenošanu:)

  • >Vēl par to, kā notiek algoritma maiņa jeb atslēgšanās no sistēmas. Vispārīgi runājot, tas notiek caur nozīmju maiņu. utt.
    Jūs to apgalvojat spekulatīvi jeb jums ir droši un precīzi zināms, kādi “algoritmi” cilvēkā darbojas, kā notiek to maiņa un kādas ir šīs maiņas ilgtermiņa sekas?
    Vienvārdsakot, vai jums neliekas, ka jūs pārlieku vienkāršojat priekšstatu par cilvēka dabu, psihi, dzinuļiem utt.?

  • Vēlies nolasīt lekciju? Publicēt šeit izsmeļošu psihes parādību sarakstu? Uz priekšu! Tikai atgādinu, ka tēma ir DARBS. Ja vari, papildini. Ja nepatīk, lasi kaut ko citu. Kur problēma?
    To, ko es rakstu, to es zinu.
    Man nav svarīgi attaisnoties vai kaut ko pierādīt. Tāpēc lai katrs uztver kā uztver. Ja grib, lai ņem, un paldies Dievam! Ja nē, tā katra paša izvēle un atbildība. Citiem vārdiem sakot, tas ir sirdsapziņas jautājums.

  • Jā. :)

  • >Vēlies nolasīt lekciju? Publicēt šeit izsmeļošu psihes parādību sarakstu? Uz priekšu! Tikai atgādinu, ka tēma ir DARBS. Ja vari, papildini. Ja nepatīk, lasi kaut ko citu. Kur problēma?
    Nē, es nevēlos publicēt šeit izsmeļošu psihes parādību sarakstu, es tikai vēlos, lai tās tiktu ņemtas vērā, modelējot “algoritma maiņu” un “atslēgšanos no sistēmas”. Nu nav cilvēks tik vienkāršs un viennozīmīgs kā jūs šeit vēlaties parādīt [nu tik mainīsim algoritmu, "pārkodēsimies", "tiksim vaļā no atkarībām" un atrisināsim visas problēmas; rupji sakot, cilvēks ir duāls, viņš nevar visu laiku būt nesavtīgs, apmierināts ar savu dzīvi, savu darbu un dot, dot, dot - beigās šāds cilvēks vienkārši nojūgsies vai nomirs; tad mums vajag nevis cilvēku, bet kādu pavisam jaunu būtni].
    Vienkāršot ir bīstami. Vienkāršošana = maldināšana.
    Tas arī ir mans papildinājums. ;)

  • labi. paldies.
    mēs savās attiecībās, domāšanā un visā dzīvē visu laiku vienkāršojam. un tāpēc visu laiku maldāmies. pilnīgi pareizi. tāpēc ir jālūdz un jāsaņem palīdzība no Augšienes.
    ar psihi vien te nekas nesanāks, psihe pati par sevi jau ir – sašaurināts objekts, sašaurināts esības konteksts. Einšteins teica, ka visu vajag pataisīt tik vienkāršu, cik vien var, bet ne vienkāršāku.
    bet vispār, ja vien tev nebūtu nekas pretī, es šo diskusiju ar to arī pārtrauktu.

  • >bet vispār, ja vien tev nebūtu nekas pretī, es šo diskusiju ar to arī pārtrauktu.
    Pilnīgi piekrītu. Citādi tu atkal, laicīgi nesaņemot palīdzību no Augšienes, zaudēsi savaldību un sāksi mani apsaukāt par idiotu, tādējādi uzskatāmi pierādot savu dualitāti. ;)) Lai jauks vakars.

  • labi, paskaidrošu savu domu.
    par psihi – iemācītās reakcijas cilvēku velk lejā, vai atpakaļ, pagātnē, gremdē, pataisa cilvēku par ienaidnieku pašam sev. no Augšienes – tas nozīmē to, kas paceļ pāri. kas ļauj piedot, mīlēt, pieņemt, saprast. to, kas stāv pāri sāpēm par netaisnību, mirkļa emocijām, bailēm,dusmām, vilšanās un atstumtības izjūtai. no Augšienes – tas nozīmē to spēku, kas esi tu pats, tikai mirkli vēlāk, un tas nāk no cilvēka īstā, nesamaitātā es. tāpec tas ir īsts spēks, nevis pārspēks, kas tiek pielietots, lai aizstāvētos.
    diskusiju es lūdzu pārtraukt tāpēc ka tā būs labāk. paldies, ka tu tam piekriti, un nav svarīgi, kā.

  • > diskusiju es lūdzu pārtraukt tāpēc ka tā būs labāk. paldies, ka tu tam piekriti, un nav svarīgi, kā.
    Jep, un, pārtraucot diskusiju, vēlos pielikt tajā kādu manuprāt svarīgu punktu.
    Un proti: lai nemaldinātu lasītājus, ir svarīgi saukt lietas īstajos vārdos un nepasniegt kā faktus to, kas ir ticības vai tavas personīgās pārliecības jautājums (nesamaitātā “es”, kas eksistē atsevišķi no pārējās personības, pastāvēšana; matrix reloaded utt.). Citādi, izlasot par algoritmiem un pārkodēšanos, kāds vēl pieņems to visu par aksiomu ;)
    ——————————————-
    Kādēļ es uzskatu par svarīgu uz to norādīt? Tādēļ, ka pēdējos pāris gados šāda nepamatotu (ne obligāti maldīgu, bet tomēr pieredzē un faktos nepamatotu) apgalvojumu izplatīšanās sabiedrībā ir sasniegusi patiesi epidēmiskus apmērus. Wishful thinking utt.

  • Juus tak abi saprotat, ka cilveeka psihologjisko kapacitaashu saraksts ir duaals:
    – riebums un piekjershanaas
    – beedas un prieks
    – naids un kaisle
    – cieshans un pacilaatiiba
    – alaktiiba un daasnums
    – konkurence un sadarbiiba
    ===========
    Ko juus domaajat, ka pareizi audzinot cilveekus, “sliktaas” kapacitaates pazudiis? :D NEKUR VINJAS NEPALIKS. Viena kljuuda audzinaashanaa un cilveeks ir greizsirdiigs. Greizsirdiba rada konkurenci.
    Konkurence rada naidu.
    Naids rada cieshanas.
    Cieshanas rada riebumu.
    Riebums rada beedas…
    ======
    Eh sapnjotaaji.

  • Tava brīvība vicināt rokas beidzas tur, kur es vicinu rokas. Ja es vicinu rokas pa visu pasauli, tad seedi raams un samierinies ar savu lomu un esi labs pateereetaajs.
    ——
    Tev tas neaptiik? Kuru tas interesee? Kuru interesee fakts, ka 6 miljardi cilveeki ir neapmierinaati ar esosho iekaartu? Nu, katraa gadiijumaa tos dazjus tuukstoshus, kuriem pieder vara un paarspeeks, tas maz krata.

  • Raksts par darba – naudas attiecībām labs un savdabīgs, taču problēmas avotu es saskatu citā. Nauda nav pati par sevi, tā ir sistēmā, tā ir varas un ideoloģijas atribūts.
    Ar 20. gs. postindustriālo monetāro ekonomiku var saistīt visu, ko vien vēlas. Bet naudai – darbam sociālismā un naudai – darbam kapitālismā un imperiālismā nozīmes pavisam atšķirīgas. To nosaka varas ideja. Ražošanu, ekonomikas veidu, kā dzīvot, kādas savstarpējās attiecības, sabiedriskā iekārta, arī to nosaka pārvaldes ideoloģija.
    Tāpēc raksta tēmu darbs – nauda var skatīt no dažādiem skatu punktiem. Ja raugās esošās ideoloģijas rāmī, tā tas ir, ja paraudzītos plašāk, būtu saprotamāk un secinājumi pavisam citi būtu.

  • Tieši tā. Iztēlosimies sevi dažādās situācijās un lomās. Aiziet:
    – Baņķieris – nauda ir peļņas avots. Jo lielāks naudas piedāvājums, jo mazāka peļņa. Secinājums – jārada un jāuztur naudas deficīts.
    – Iedzīvotājs uz vientuļas salas – nauda ir kurināmais. Jo lielāks daudzums naudas, jo lielāks ugunskurs. Secinājums – agri vai vēlu būs jāsāk kurināt malka.
    – Politiķis – nauda ir līdzeklis tikšanai pie varas. Jo vairāk naudas, jo vairāk reklāmu, vairāk solījumu un lielāka vara. Secinājums – visiem solīt visu, ko vien tie vēlas – darba ņēmējiem darba vietas, sponsoriem izdevīgu likumdošanu…
    – Indiāņi Amazones mežā – naudai nav jēgas. Ar to nevar paēst, apģērbties, uzbūvēt māju. Secinājums – nauda ir bezjēdzīga.
    – Iedzīvotājs, kas pelna vidējo algu – nauda ir dzīves jēga. Ja nav naudas, tad nevar pabarot bērnus, nopirkt pārtiku, samaksāt rēķinus, izmācīt bērnus prestižā skolā, nopirkt sabiedrībā akceptētu autiņu. Secinājums – jāstrādā pēc iespējas labāk apmaksātā darbā, lai būtu vairāk naudas.
    =======
    Turpiniet.

  • Ja atgiežamies pie esošās dzīves problēmām, tad nekādi neizprotu, kāpēc vara pret saviem pārvaldāmajiem izturas tik nežēlīgi. Ir darbs, labi. Krīze, darba nav, daļa sabiedrības bez iztikas līdzekļiem. Kāpēc vara neveido tādu situāciju apdrošināšanas sistēmu (apdrošināšanas kompānijas tikai rokas berzētu), neveido darbu fondu (darbu banka, kur uzkrājas dažādi darbi), nenovirza sociālā fonda līdzekļus īslaicīgam tēriņam utt.? Mūsu valstī šobrīd ap 100 000 cilvēku, kuriem nav iztikas līdzekļu, kuru dzīves jēga – alga, bet to nevar saņemt. Vara šo problēmu gandrīz ignorē. Nodarbinātības dienesti “dzenā gaisu”, ES kādu sīkumu simtlatniekiem atmet, bet 100 tūkstoši vēderu pilda ar domu spēku. Vai to var saukt par sabiedrības audzināšanu ar periodisku liegumu daļai sabiedrības strādāt un saņemt algu? Lai pabadojas šodien, būs centīgāki strādnieki pēc laika! Vai tā ir varas nespēja un mazspēja? Nesaprotu.

  • Vai kāds ir dzirdējis par to saucamo – money sickness syndrome?

  • Tavs komentārs ir tik mīļi naivs, ka prieks.
    Kad lauva noķer vājāko antilopi, tu tak nesaki, ka lauva ir nežēlīga. Lauvas neķertu antilopes, ja varētu pārtikt no akmeņiem. Ir pārtikas trūkums, tādēļ arī kāds ir jāupurē vēderam.
    ———-
    Politiķi neizmantotu aitas, ja vilna kristu no debesīm sniega veidā. Politiķi pārtiek no naudas, ko saražo cilvēki. Tie, kas nesaražo neko, politiķiem nav vajadzīgi. Ir vajadzīgi spējīgākie – tie, kurus var cirpt. Pārējie var taisīt pašnāvības, jo ir nelietderīgi iekārtai.
    ==========
    Vai kāds aizdomājas par to, ka katru dienu Latvijā 2 cilvēki izdara pašnāvības. Tieši šobrīd kāds Latvijā plāno sevi nogalināt vai jau ir nogalinājis.
    ———-
    Visā pasaule aptuveni katras 30 sekundes kāds cilvēks izdara pašnāvības. Kuru tas interesē? Nevienu, jo par pašnāvniekiem nevar nopelnīt.

  • turpinu.
    ===========
    biržas darbinieks – es pērku naudu, es pārdodu naudu, es pelnu naudu. Secinājums – nauda ir viss.
    Pasaules banka – es drukāju naudu cik gribu, bet citi tai skrien pakaļ kā suns pēc kaula. Turklāt visi man maksā procentus vai atdod īpašumus. Secinājums – nauda = vara.
    Zemnieks – es savu ražu iemainu pret naudu, ko pēc tam iemainu pret drēbēm, instrumentiem u.c. Secinājums – nauda ir laba, tā atvieglo dzīvi.

  • Neredzamais( it kā)= dienišķais
    Es elpoju. Es elpoju katru dienu> es padzeros> es elpoju> es guļu> es dzīvoju. Tam kaut kā netiek pievērsta uzmanība jo tie ir buratīno sīkumi, gluži tāpat kā viņs – “puika”, ka tik no koka. Galvenais ir sižets. Darbības. Un sekas.
    PS.Piedodiet, ja šķiet nesakarīgi, tas pēc mēra(katram savs).

  • http://www.delfi.lv/news/national/politics/raidijums-ar-gramatu-publicesanu-interneta-neapmierinata-zvaigzne-abc.d?id=30750569
    -
    Šim rakstam ir tāds labs komentārs:

    ???, 21.03.2010 23:23
    Paskatījos.
    2009.gadā e-bibliotēka autortiesībās ir samaksājusi 100 000 latu, bet VISAS parastās bibliotēkas kopā 160 000 latu! Par ko strīdamies, biedri? Vai par to, ka autoriem beidzot tiešām ir radusies iespēja sanemt lielāku samaksu, kuru šobrīd apkāš kilblokas un vīksnas???
    Ārprāts! Un vai policija var izlasīt autortiesību likumu un pantu par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām? Iz`nemot Serverus paši policisti ir kļuvuši par noziedzniekiem, bet tas Latvijā jau sāk palikt tik pierasti!

  • Aigar, mani dažreiz pārsteidz tavas spējas iedziļināties komentāros rakstītajā un tad uz tiem atbildēt ;) Es tieši par to visu laiku arī rakstu, ka cilvēks ir duāls un sliktās īpašības nepazudīs. Halo!

  • Zinu, zinu – noformulēju to, ka cilvēku, protams, var izaudzināt tādā veidā, ka viņš kādu kapacitāti neizmanto, jo nav tai uztrenēts, tomēr pati kapacitāte nepazūd. Pirmā situācija, kad šai kapacitātei būs pielietojums, un visa audzināšana kanalizācijā. Cilvēks ir spējīgs uz VISU. Tu pareizi saki.

  • Darbs, pārveidoja pēc Darvina teorijas pērtiķi par cilvēku, šodien redzam pretējo, darbs padara cilvēku par dzīvnieku.
    Darbam ir jēga, ja darbs dod gandarījumu pašam darba darītājam un apkārtējiem, kas apmierināti ar taviem darba augļiem. Nav jēgas veikt darbu, kam nav jēgas. Fašisti reiz izdomāja koncentrācijas nometnes ieslodzītajiem darbu – sameklēt āboliņu ar četrām lapām. Ja kāds atradīs dabūs brīvlaišanu. Un cilvēki meklēja, lai gan āboliņa ar četrām lapām nav.
    Ilgu laiku pētīju darba devēju un darba ņēmēju savstarpējās attiecības. Vienkārši dramatiskas. Vienam vajadzīgs lētais darba spēks, lai vairāk nopelnītu, otram darbs, lai izvilktu savu eksistenci. Pie kam abi vienojas izvairīties no likuma, viens sola samaksāt par padarīto skaidrā aploknsnē, otrs tam piekrīt. Gala rezultātā pirmais par darba veicēja darbu saņem augļus, otrs ilgi cer, ka iespējams pirmais samaksās. Mēs dzīvojam kroplā vidē, kādu paši arī pieļāvām. Krievu laikos dzirdēju tādu sakāmo: “Nam hļeba ņenado, lizh bi bila rabota i nebila voina!”
    Mūsu cilvēces lielākā problēma pastāv nevis darbā un atalgojumā, bet savstarpējās attiecībās. Lai izmainītos apziņa, jāmaina izglītība. Jāliek uzsvars uz ģimeniskām vērtībām. Valsts nav uzņēmums, bet ģimene. Kamēr mums būs izkropļotas ģimenes, sadragāta normāla valsts pastāvēšanas sistēma, nekas nemainīsies.

  • Piekrītu. Jāmainās savstarpējām attiecībām >> apziņai >> izglītībai >> ģimenei (dabiskajai saimnieciskajai videi.
    Apziņa un psihe ir divas dažādas lietas. Apziņa nav individuāla, tā ir sabiedrības, gara, kultūras funkcija. Domāju, ka labāk nekā Sabiedriskās drošības koncepcijā (t.s. КОБ) tas nav nekur atkl’ats.
    Bet vai tu dom’a, ka skola vajadzetu ieviest “gimenes macibu”?

  • Varētu to tā arī dēvēt, par ģimenes mācību. Tikai es šaubos vai no tā, kas iznāks. Mana pieredze rāda, ka vislabākie “skolotāji”, kas māca, kā vajag audzināt bērnus ir tie, kuriem pašiem nav bērnu. Domāju, ka ar ģimenes mācību būst tāpat.Drīzāk šo priekšmetu vajadzētu saukt par garīgās izaugsmes mācību, kurā mēs redzam cilvēku visupirms kā garīgu būtni, un ne tikai kā matērijas formējuma kopumu.
    Cilvēkam būtu jāsaprot sava patiesā cilvēka uzbūvi -”Es” būtību un te jau vairs bez reliģijas neiztikt. Es zinu, tam būs daudz pretinieku, tā iekārtota šī griezā pasaule.

  • Es saprotu, ko tu saki. Bet vai mēs nevarētu šī uzdevuma risināšanas “latiņu” pacelt drusku augstāk? T.i., vai kādā jauna mēcību priekšmeta ieviešana (un/vai esošo koriģēšana)ir vienīgais veids, kā sasniegt šo mērķi?
    Atsaukšos uz situāciju, kuru aprakstīju savā rakstā “Kondora atgriešanās”: kad jāizveido 4 trīsstūri no 6 sērkociņiem. Varbūt mēs varam organizēt tādu izglītības realitāti – pašu vidi, kas būtu analoga pārejai no domāšanas par trīsstūriem plaknē un domāšanu telpā? Realizēt citu attiecību formu, nevis stāstīt par citu attiecību formu?

  • Un sí cita attiecíbu forma ir *Gimenes skola* .Sádu *Gimenes skolu* kustíba Latvijá jau ir sákusies.

  • Nezinu, man grūti komentēt. Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.Visu veido vide. Var arī neko nemācīt. Bērns dzīvojot pareizā vidē iesūc sevī kā sūklis, redzot, kas norisinās apkārt. Tur pat nav vajazīgi vārdi, viņš redz un labi saprot, saprot labāk kā pieaugušais, tikai nespēj noformulēt. Pirmā skola ir ģimene. Un tas nozīmē, ka mums būtu jāmāca nevis bērni, bet jaunieši, kas gatavi veidot ģimeni.

  • Piedāvāju mazliet mainīt akcentu pēdējā teikumā, lai pastiprinātu tavu izteikto domu: “… mums jāveido vide, kurā aug – dzīvo, mācās – bērni un jaunieši, kuri kādreiz, drīz veidos savas ģimenes.”!
    Vides veidošana caur sevi, – caur visu, ko mēs darām, runājam, domājam (!!!) – tas ir mūsdienīgs izglītības organiz;e;sanas, vadīšanas un pāvaldīšanas uzdevums. Adekvāts mūsdienu sabiedribai, sistēmiskajai krīzei un tiem procesiem, kuri notiek ar cilvēku šajos apstākļos.

  • Paldies, piekrītu! Mūsu uzdevums dzīves jēgu caur sevi nodot pārējiem.
    1 Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda.
    2 Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut.
    3 Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt; savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt.
    4 Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet.
    5 Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties.
    6 Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest.
    7 Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt; savs laiks klusēt, un savs laiks runāt.
    8 Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst; savs laiks karam, un savs laiks mieram.
    (Zālamans mācītājs 3)

  • Patiesi, tā ir. Viedi vārdi!
    Bet es vēl labprāt vēlētos tev uzdot vienu jautājumu.
    Tu raksti, ka ilgi esi pētījis “darba devēju un darba ņēmēju attiecības”. Es arī. Un mani interesē, vai tavās domās par šo jautājumu kaut kas ir mainījies pēc šī raksta izlasīšanas?

  • Redzi, raksts ir labs. Diemžēl ne visi cilvēki dara darbu, kas viņiem patīk. Pamatā šodien to nevar izvēlēties, jo izvēles jau nav. Kamēr valsts neiesaistīsies komercprocesos, tas nozīmē neradīs darba vietas, neražos visu, kas sabiedrībai nepieciešams, mēs nevaram cerēt uz valsts ekonomikas attīstību. Uzskatu, ka konkurencei jābūt visās jomās un plānošanai visur, kur nepieciešams. tas nozīmē, ka valsts kļūst par reālu spēlētāju taustsaimniecībā. Valsts nedrīkst tikai ieksāt un administrēt nodokļus. Tātad mums jābūt jauktam kapitāla tirgum.
    Cerība, ka brīvais tirgus visu atrisinās ir izgāzies. Pirmkārt jau 70. gados ASV brīvais tirgus nebūt nebija tik brīvs un tas tika uzraudzīts. Mēs kļuvām par eksperimentālajiem trusīšiem.
    Piekrītu, ka mums vajadzētu pieškit brīvās zemes visiem, kas vēlētos ar to nodarboties, pie kam valstij šāda politika būtu jāatbalsta. To varētu realizēt, ja mainītu nodokļu politiku, no darba uz īpašumu. Īpašuma nodokli viegli iekasēt un to nevar paslēpt. ja zemi neapstrādā, lūdzu maksā, līdz ar to katrs zemes stūrītis taptu apsaimniekots. Nevari – rentē, neizdodas valsts atpirks.
    Attiecības starp darba devējiem un darba ņēmējiem tuvākā laikā nemainīsies. Mums vispār nav civilizētu darba devēju, turklāt mums ir verdziski padevīgi darba ņēmēji. Ļoti plaši izplatās mobings – nelabvēlīgas attiecības pašu darbinieku vidū, kuras uzkurina darba devējs. Valsts darba inspekcija ir pilnīgi lieka institūcija, vai nu tā būtu jāizformē vai jāpiespiež normāli strādāt. Mums ir ļoti augsts sāpju līmenis, tāpēc sabiedrība spēj izturēt ņirgāšanos, lielo cinismu no varas puses. Latvija pirmās republikas laikā spēja strauji uzsākt valsts atjaunošanu un sasniegt pozitīvus rādītājus krīzes laikā, kas bija arī tobrīd Eiropā. Bet tie bija citi cilvēki – garā stipri un karā rūdīti. Es tomēr ceru, ka cilvēki spēj mainīties un iespēs ticēt saviem spēkiem.

  • Ja mēs gribam pieļaut kļūdas lēmumam par savas dzīves jēgu, būtu jēga padomāt kam mums dota dzīve? Kāda ir mūsu dzīvei jēga? Dzīve ir dārga rotaļlieta. To nevar tā izmest kamēr neesam sapratuši tās sūtībai, neatrisinot tās patieso būtību.
    Pastāv trīs galvenie dzīves jēgas virzieni:pārdzīvojumu mirkļi par pasaules skaistumu , būt radošam un un personīgie dzīves uzstādījumi. Tas nozīmē, ka jebkuros apstākļos un līdz pēdējam elpas vilcienam dzīves jēgai saglabājās iespējas. Nav tādas situācijas, kas nesaskartos ar kādu no trim virzieniem. Jebkura dzīves epizode no ekstremālā līdz nemanāmiem, dziļi intīmiem individuālās eksistences momentiem dod cilvēkam iespējas virzīties pa vienu no šiem ceļiem. Esmu novērojis kādu cerību, pārliecību un iekšējo spēku iedveš šiem cilvēkiem apziņa pat tad, kad viņi atrodas vissmagākajās dzīves situācijās.

  • Nu jā, tā ir… Bet es mēģināju pateikt vēl kaut ko vairāk: ka tieši DARBS ir absolūts, tā ir objektīva kategorija, plašāka nekā kaut kas, kas atkarīgs no tā vai cita darba devēja (vai darba likuma, darba inspekcijas un tml.). Jēdziens DARBS nes sevī tik augstu vispārinātības pakāpi, ka ir pielīdzināms cilvēka eksistencei kā tādai. Tas nozīmē, ka dzīvot=būt darbā. Darbs cilvēka garam (specifiski cilvēciskajam mūsos)ir tas pats, kas miesai – gaiss (elpošana). Tātad es mēģināju atbrīvot DARBA jēdzienu no tā sašaurinātās (šķietami “vispārpieņemtās”, “pašsaprotamās”)nozīmes. Ja mēs “atveram” (līdzīgi kā matemātikā notiek iekavu atvēršana) savā apziņā DARBA jēdzienu līdz tā pamatnozīmei, tad visa “lielā bilde” sāk izskatīties pavisam citādi. laikam vajadzēs mēģināt uzrakstīt par to vairāk… Piemēram, no tā izriet tāda vienkārša lieta, ka t.s. darba devējs NAV noteicējs pār DARBU. “Darba devējs” ir pārejošs konkrētās sistēmas atvasinājums, forma, kas sevi izsmēlusi. Darba devējs ir piesaistīts naudai kā ražošanas līdzeklim (pieprasījuma un vajadzību ražošanai, nevis to apmierināšanai), tāpēc viņš pēc definīcijas NEVAR dot DARBU (bet tikai t.s. “apmaksāto darba vietu”, kas salīdzinājumā ar visu vēsturi ir tikai samērā nesena ekonomikas forma). Manuprāt, tajā ekonomikā, kura top un kuras tuvums jau jūtams, darba došana un darba ņemšana būs viens un tas pats, un to varēs KATRS cilvēks tajā ĒRĀ, kādā viņš ir CILVĒKS. No šejienes arī ziriet uzdevums mūsdienu t.s. “izglītības sistēmas” pārveidei – tāda cilvēka audzināšana. Vai man izdevās izteikties kaut cik saprotami?

  • … tajā MĒRĀ… …izriet uzdevums… (atvainojos!)

  • Es sapratu, bet to nav iespējams realizēt vairāku apstākļu dēļ ļoti ātri. Pagājuši divdesmit gadu no tautas atmodas, bet tā arī nav pamodusies, lai cilvēks atbrīvotos no pagātnes jāpajiet vēl 20 gadiem. Kopā 40.
    Paātrināt procesu, kā? Vienīgi caur karu. Mūsu sabiedrība ir dažāda un tā nedzīvo ar vienu apziņas formu. Poļi, grieķi, islandieši, turki ir kas cits. Kamēr nebūsm vienoti kaut dažās vērtībās, kas ir vitāli svarīgas mums, lai mēs pastāvētu, nekas nemainīsies. Sabiedriskai apziņas formai jānostrādā kā viens vienots palaišanas mehānisms. Viens apziņas klikšķis un….. mēs esam brīvi!!! Vai tu tici?

  • Tauta pati līdz vienotai apziņas formai pati nonākt nevar. Meklēs līderi. Iespējams ka vadonis parādīsies un varbūt tāds, kas spēj formēt apziņas formu vienā veselā, bet tas būs neilgi, tādi ilgi nedzīvo. Un tālāk….?
    Es jau sacīju ka sāpju un pacietības līmeņa mērs mums ir augsts.

  • Tu izteicies saprotami, bet ne visiem saprotami. Vajadzīgi saprotami, ilustrējoši piemēri.
    Atļaušos dažus no savas puses piedāvāt.
    Pirmais piemērs.
    Talantīgs mūziķis iedvesmas vadīts paņem rokās savu instrumentu, izvilina no tā skaņas, kuras savijas melodijā. Pēc mirkļa jau apziņā noformējusies melodija, tā tiek izlikta uz nošu lapas, un radies jauns skaņdarbs.
    Tas ir Darbs. Šī darba rezultāts ir skaņdarbs. Talantīga mūziķa skaņdarbs priecēs miljoniem cilvēku, iespējams, pat simtiem gadu.
    Otrs piemērs.
    Bankas valdes priekšsēdētājs satraukts domā par peļņas rādītāju uzlabošanu. Akcionāru sapulce jau tuvu, bet esošie rādītāji var akcionāriem dot iemeslu valdes priekšsēdi nomainīt.
    Tad rodas ideja – iekasēt vienreizēju komisiju no inertajiem jeb pamestajiem kontiem, kuros atlikums svārstās dažu latu robežās, taču šādu kontu bankā ir simti tūkstošu.
    Rezultāts – banka uzrāda pusmiljona peļņu, akcionāri slavē un prēmē valdes priekšsēdi.
    BET – kas tika radīts? Nekas. Tika prasti izņemta nauda no daudzām kabatām un ielikta vienā – savā.
    Paradokss un Sistēmas velnišķā viltība slēpjas apstāklī, ka pirmajā piemērā aprakstīto radošās profesijas cilvēku pierasts uzskatīt par “neko nedarītāju”, “gaisīgu” un “nenopietnu” cilvēku, bet otrajā piemērā aprakstīto – par “lietišķu”, “darījumu cilvēku”, “veiksmīgu biznesmeni”, kurš vaiga sviedros pelna savu piecu un vairāk ciparu algu.

  • To, ko tu vēlies pateikt, varētu reducēt līdz vienai frāzei: Darba jēdzienam jāatgūst tā pirmsākotnējā nozīme un saturs – vērtību radīšana un cilvēka spēju un talantu pašizpausme.
    Turklāt nepieciešami šīm vērtībam jābūt vispārināmām, resp., šiem darba augļiem jābūt labiem un derīgiem no jebkura cilvēka viedokļa.
    Ja cilvēks iestāda koku, iekopj dārzu, vai no māla izveido skaistu trauku, diez vai viņš sagaidīs niknu protestētaju pūli pret sava darba rezultātu kā bieži gadās ar politiķu un finansistu “darba” rezultātiem.

  • Piemērs: Darba devējam un darba ņēmējam ir abiem dotas tiesības, DL 11P veikt informēšanas un konsultācijas procedūras līdz lēmumu pieņemšanai. Tas nozīmē, ka mums ir instruments, kuru likumdevējs iestrādājis likumā, bet to neizmanto darba devējs apzināti, bet darbinieks neuzstāj uz savām tiesībām, lai nepazaudētu ienākumus. Vai šis likums ir slikts? Kam? Kas trūkst, lai tas darbotos? Izglītība, zināšanas vai nevēlēšanās izmantot savas tiesības?
    Kādai apziņai jābūt, lai cilvēks darītu to, ko likums viņam dod?

  • Labs piemērs par mūziķi un baņķieri. Vienīgais kritērijs Darba atšķiršanai no Nedarba ir lietderīgums jeb nozīmīgums Sabiedrībai.
    ————
    EgilsR:
    Tiesību nav – ir tikai pagaidu privilēģijas. Tās nav tiesības, kuras ar vienu balsojumu var izmainīt – tās ir pagaidgu privilēģijas.

  • Es domāju, ka ne vienmēr var tik viennozīmīgi atšķirt, kas ir un kas nav noderīgs sabiedrībai. Kā piemēru var minēt tulkotāju vai programmētāju darbu – kurš būs tas, kurš novērtēs, vai viņu darba augļi ir vai nav sabiedrībai noderīgi? Tas būs atkarīgs no tā, ko viņi tulko un ko viņi programmē; un par to, ko viņi tulko un ko programmē, katram būs savs viedoklis.
    T.i., ne vienmēr varēs novilkt stingru robežu starp noderīgo un nenoderīgo. To tikai tā vispārīgi var ieskicēt.
    Protams, var kā kritēriju izmantot paša darba darītāja gandarījumu par paveikto, taču tas atkal būs atkarīgs no darba darītāja pasaules uztveres, prioritātēm utt.

  • Sabiedrība novērtēs. Kā tulkotāja darbs var nebūt noderīgs sabiedrībai? Piemēram, ja viņš pārtuloko detalizētu aprakstu, ka uzspridzināt HES uz Daugavas.
    —–
    Gandarījums man ir no tā, ka, piemēram, ASV dvīņu torņos ietriecās lidmašīnas. Dadudziem bija gandarījums. Gandarījums nav kritērijs, bet gan noderīgums sabiedrībai.
    —–
    Kad runāju par kritēriju, es teicu DARBA, nevis profesijas kritērijs ir Noderīgums Sabiedrībai.

  • Ja tulkotājs pārtulko banku instrukcijas, kā labāk izdzīt kredītņēmējus no mājokļiem, bet programmētājs piedalās militāru sistēmu kodēšanā – tas ir vai nav noderīgi sabiedrībai?
    To pašu var teikt par komponista darbu – var sacerēt skaņdarbu, kurš klausītājos veicinās agresiju vai negatīvi ietekmēs viņu brainwaves ritmus (alpha, beta, theta, delta) vai, prasmīgi izmantojot deviācijas no klausītāju gaidām skaņdarba klausīšanās procesā, izraisīs viņiem nemiera sajūtu, vilšanos utt. – ja tas viss tiek darīts apzināti, tas ir vai nav noderīgi sabiedrībai?

  • Tev ir problēmas noteikt vai instrukcijas kredītņēmēju izdzīšanai no mājokļiem ir sabiedrībai noderīgs darbs? Vecīt, tev ir problēmas :D
    ———

  • Nu labi, varbūt par kredītņēmēju izdzīšanu bija pārāk radikāls piemērs, atzīstu. Bet ir arī robežvarianti!
    Par to pašu komponistu un viņa prasmīgi sacerētu skaņdarbu. Vai par programmētāju un EDS kodēšanu [brīdī, kad EDS tiek kodēta, sistēma ir tāda, kāda tā ir, proti, nodokļi eksistē, pienākums atskaitīties valsts priekšā par saviem darījumiem arī eksistē, tātad EDS it kā ir noderīga, jo ļauj aiztaupīt cilvēkiem lieku darbu/laiku un nepiederošām personām kačāt datus ;)), bet no otras puses - tā veicina vieglāku VID kontroli pār iedzīvotāju darījumiem un šajā aspektā ilgtermiņā nav sabiedrībai noderīga, etc.] Vai par ārstu, kurš iesaka visiem potēties.

  • P.S. Nemaz nerunājot par to, ka “sabiedrība” un tās “labums” abi ir mākslīgi konstrukti. Tā teikt, the limits of my language are the limits of my universe.

  • :)
    Kritēriji ir jāskatās Sistēmiskā kontekstā. Tiem ir jābūt ar lielāko pārklājošo Sabiedrības Labumu.
    Piemēram, programētāja gadījumā ir viennozīmīgi skaidrs, ka viņa darbs ir kompromitēts un viņš Sabiedriski noderīgu darbu nedara, ja izzūmo āra – paskatās no malas. Nodokļu savakšana ir zagšana augstākajā līmenī – legālā zagšana. Kādā sakarā tiek iekasēti nodokļi no cilvēkiem? Kurš no cilvēkiem ir piekritis, ka no viņa tiek iekasēti nodokļi? Kurš no cilvēkiem ir piekritis to izlietošanai:
    – koruptīvos darījumos
    – karos un civiliedzīvotāju nogalināšanā
    – privātā sektora lūzeru banku “glābšanā”
    – politķu nesamērīgajās algās…
    =========
    Da neviens nav tam piekritis.
    ———
    Kad es varēšu savu nopelnīto naudu novirzīt konkrētiem projektiem, tad arī programētāja darbs būs noderīgs sabiedrībai.
    ———-
    Tad, kad es varēšu katru mēnesi aizskaitīt:
    – 20 lvl tuvējai skolai
    – 20 lvl vietējam ceļu uzturētājam
    – 20 lvl vietējai slimnīcai
    – 20 lvl nabadzīgo programmai
    – 1 lvl starptautiskai palīdzībai
    un man nebūs nekādu “piespiedu” nodokļu, tad programētājs programēs programu, kas visas šīs darbības apstrādā un izpilda.
    ———-
    Kemēr neviens nezina, ka mūzikai konkrētajai ir manipulatīvs raksturs, tikmēr tā var izsprukt sveikā cauri. Kad tās sabiediedriskai Nelabums tiek atklāts, tad priek beidzās:D
    ———-
    Mūzika ir ļoti savdabīgs… ehhm manipulācijas līdzeklis – tas taisnība. Interesanti būtu, ja, piemēram, visi cilvēki uzskatītu, ka uz destrukciju uzvedinoša mūzika ir patīkama un noderīga sabiedrībai – tas kaut ko LIECINĀTU PAR CILVĒCI, ne?
    ========
    Cilvēci nav obligāti jāglābj kaut kādu man nesaprotamu cēlu iluzioru iemeslu dēļ. Manis pēc, ja par sabiedrībai noderīgu cilvēce atzītu sevis iznīcināšanu, es to apsveiktu, jo pats tam piekrītu.
    ——-
    Mēs esam dzīvības forma IZNĪCINĀTĀJI – mēs tagad jau diezgan labi zinām, kā visu iznīcināt. Mani mulsina vienīgi tas, KĀDĒĻ šīs zināšanas netiek liktas lietā pilnā apjomā?? Ja jau tik daudz laika, līdzekļu, enrģijas ir veltītas visinovatīvākajiem iznīcināšanas viediem, tad kas attur likt tos lietā???

  • Atgriezīsimies pie “privilēģijām”. Ja tauta atdeva savas privil;e;gijas kādam citam rīkoties ar valsti, tad iespējams rudenī tā izdarīs pareizu izvēli. Neko nevar darīt. Pagaidām vēl pastāv šāda kārtība.

  • Politiķu uzdevums ir radīt ilūziju, ka cilvēki ir brīvi, ka ir demokrātija, ka cilvēki var ietekmēt lēmumus valstiskā līmenī. EgilR, turpini bezatbildīgi balsot par cilvēkiem un NEVIS par idejām.
    ======
    Tas tak ir tik ērti – vienreiz četros gados piedalies reliģiskā rituālā, kas saucas balsošana, un visa atbildība no taviem pleciem ir noņemta – tavs uzdevums tagad ir čīkstēt un būt neapmierinātam, ka tevi kārtēji varturi ņem dupsī.
    ——
    Tā visu mūžu, lūdzu – prieks skatīties, kā cilvēki dzīvo sapņu pasaulītē, ka kaut kas mainīsies ievēlot citus cilvēkus.

  • ( patreiz IR lielākais regulārais latviešu .. forums = Vispārējie latviešu dziesmusvētki ; un nupat es noklausījos Egīla Levita priekšlasījumu par mūsu Pamatlikumu ; šeit Latvijā un latviešos nozīmīga praktiska tēma un pamatjautājums IR DARBS
    TĀPĒC
    es te tūdaļ kaut ko ierakstīšu

  • Egila Levita analīze ir lieliska. Vai mēs ikdienā tā īsti apzināmies un spējam novērtēt kādā valstī dzīvojam? Es labāku valsti uz pasaules nevaru atrast un labāku valodu nezinu.

    Latviešu tautas ģenēze un patība tā īsti nav apzināta, jo latviešu tautas veidošanās joprojām pat vētraini notiek. Latviešu valoda ir dzīva valoda ar vienu no lielākiem pamatvārdu skaitiem. Latviešu turēšanās savā Godā un citu Goda respektēšana ir devusi mums Latvijas valsti ar tās Pamatlikumu un mūsu Tautas dziesmu (=himnu).

    Pirms mēs ķeramies klāt pie to grozīšanas (kas varētu notikt ātrākais pēc kādiem 20 gadiem) mums vajadzētu tā īsti apjēgt un izvētīt Mantojumu=savu Vērtumu. Mēs nevelkamies pakaļ pasaules attīstībai, mēs ejam tālu tai priekšā.

  • ( tikai citāti un saites, pārdomām)
    http://www.zvaigzne.lv/upload/free/valsts_un_revolucija.pdf

    “Valsts,” Engelss saka, rezumēdams savu vēsturisko analīzi, “nekādā ziņā nav spēks, kas sabiedrībai uzspiests no ārienes. Valsts nav arī “tikumiskās idejas īstenība”, “prāta attēls un īstenība”, kā apgalvo Hēgelis.
    Valsts ir sabiedrības produkts zināmā sabiedrības attīstības pakāpē; valsts ir atzīšanās, ka šī sabiedrība sapinusies neatrisināmās pretrunās pati ar sevi, saskaldījusies nesamierināmos pretstatos, kurus pārvarēt tā nespēj.
    (izplatīto F. Engelsa darbu “Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās”, kas 1894. gadā Štutgartē iznāca jau 6. izdevumā sestā vācu izdevuma 177.–178. lpp.).

    http://www.diena.lv/izklaide/maksla/magelans-680183
    kā mazā kontinenta ( Eiropas) mazākā valsts Portugāle 15. un 16.gadsimta mijā varēja kļūt par plašāku teritoriju pārvaldnieci nekā Romas impērija savas vislielākās varenības laikā?

  • ( tikai citāti un saites, pārdomām)
    http://en.wikipedia.org/wiki/United_States_Declaration_of_Independence
    We hold these truths to be self-evident, that all men are created equal, that they are endowed by their Creator with certain unalienable Rights, that among these are Life, Liberty and the pursuit of Happiness.

    Mēs uzskatām par pašsaprotamu, ka visi cilvēki (=radības) ir Radītāja laisti šai pa-Saulē līdztiesīgi ar neapstrīdamām tiesībām uz Dzīvību, Brīvību (=tiesībām uz pašizpausmi) un Laimes meklējumiem.

    https://vimeo.com/42226401
    Artis Kumsārs (3:50) ar TO atšķirās ierindas cilvēks no labieša, ka viņš nekļūdās …

    Ivars Alksnis ( klausoties ierakstu ) ; Faktiski kristietībā( kurā pirmo reizi pasaules religijās paceļ un risina jautājumu par vispārcilvēciskām vai visas Dzīvības vērtībām) nekļūdīgs cilvēks ir svētais = cilvēks , kas pilnībā un vienmēr izpauž Dieva gribu un Likumu.

  • Kas tad ir Darbs? Manuprāt, tas ir cilvēka dabisko pašizpausmes tiesību reāla realizācija, kas nodrošina viņam iztiku

  • Šajā rakstā interesantas domas par šo tēmu “Bezjēdzīgo darbu fenomens” – http://kreisie.lv/?p=3265

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.