V.Gulbis: ‘Lauki kā dzīvesveids’

Parasti šis vārdu salikums parādās tikai populistiskos saukļos uz vēlēšanām, vai, lai nomierinātu kādu, kas vaimanā par pārlieku urbanizāciju, bet valdošajās aprindās šo saukli nav nācies dzirdēt vispār. Tā vietā lauksaimniecība tiek virzīta uz ASV un Eiropas saimniekošanas principiem, neņemot vērā saimnieciskās, klimatiskās un etniskās atšķirības. ASV lepojas, ka viņiem tikai 4 – 5 % cilvēku nodarbojas ar lauksaimniecību. Viņu valstī ar viņu vērsturisko dzīvesveidu tas varbūt arī ir normāli, taču Latvijā tas tā nekad nebūs. Vai tiešām mums ir vajadzīgs, lai katrā novadā būtu apmēram 4 – 6 zemnieki, kuri katrs apstrādātu vairākus tūkstošus hektāru, bet pārējie lauku iedzīvotāji (kamēr tādi vēl būs) brauktu 40 – 50 km uz darbu pilsētā vai pamestu savas dzīvesvietas un pārceltos uz dzīvi tur? Tagad kļūst saprotama politika, kādēļ laukos nav vajadzīgas skolas un medpunkti – lauki paredzēti apstrādāšanai, ne apdzīvošanai. Ar ko atšķiras ES no PSRS?

Manuprāt, ja vispār runā par laukiem kā dzīvesveidu, jāatgriežas pārsvarā pie naturālajām saimniecībām. Apzinos, ka daļa sabiedrības mani par šo izteikumu nosodīs un pasludinās par konservatīvu, stagnatisku, atpalikušu elementu, resp., mietpilsoni. Tomēr vēlos vērst arī oponentu uzmanību uz faktiem, kas runā par labu šādam modelim. Es nevēlos reanimēt 30-to gadu Latviju, tas nav iespējams un nav arī vajadzīgs, jo, turpinot tikpat intensīvi attīstīties bez okupācijas, Latvija šobrīd būtu tajā pat līmenī kā daudzas Eiropas valstis ar visām no tā izrietošajām sekām, un diezin vai tad būtu jēgas pievērsties tēmai par lauku dzīvesveidu.

Mūsu tautai ir laimējies, ka mēs neesam gājuši tādu attīstības ceļu kā modernās Eiropas valstis, jo redzams, ka būtībā tas ir strupceļš. Daudzi, protams, ir pārliecināti, ka mums vēl tagad vajadzētu mesties tās panākt, un daudzviet tas ar skubu tiek darīts, nepadomājot dziļāk. Latvijā vēl joprojām ir saglabājusies liela savvaļas augu daudzveidība, arī putni un savvaļas dzīvnieki. Nereti viesi no attīstītajām valstīm brīnās, ka mums vēl ir stārķi, vardes, sienāži. Ja mēs turpināsim attīstīt intensīvo lauksaimniecību, kur lieto ķimikālijas, lielos daudzumos minerālmēslus, kompleksus, kas piesārņo vidi plašā apkārtnē un ievazā infekcijas, slimības utt., tad kādu dienu mums šīs dabiskās vides vairs nebūs, un te būs tāpat kā visur citur, īsāk sakot – būsim Eiropā.

Bet vai mēs nevarētu būt unikāli ar to, ka mums ir viensētas ar nelielām, videi draudzīgām saimniecībām, kuras nodrošina sevi ar ekoloģiski tīru produkciju un apgādā ar tādu arī pilsētas un varbūt pat ārvalstis? Tad Latvija tiešām būtu interesanta arī kā tūrisma zeme, jo kas tāds tiešām nav visā pasaulē. Un, kā tagad pasludina novadus par brīvām zonām no ĢMO (ceru, ka tāda būs visa Latvija), varētu pasludināt novadus, kuros neizmanto ķimikālijas, herbicīdus, pesticīdus u.c.

Iespējams, kāds var šo manu modeli uzlabot, papildināt, ieteikt vēl kādu savu versiju, priecāšos, ja tas ieinteresēs kaut pāris cilvēku.

Vēl nekad latviešu tauta nav bijusi tik tuvu iznīcībai kā šobrīd, un tam par cēloni ir klasisko lauku viensētu izmiršana. Tajās pārsvarā saskata atpalikušu saimniekošanas veidu, tās ir ekonomiski neizdevīgas, ārvalstu priekšā neērtas.

Atzīstu, degradācija ir skārusi arī laukus, bet aiz visa tā ir jāspēj saskatīt būtību, to kodolu, no kā veidojusies mūsu tauta. Latvieši ir zemnieku tauta. Daudz apjūsmotajos Ulmaņa laikos 70 % iedzīvotāju dzīvoja laukos, 30 % pilsētā. Tagad ir otrādi, un tas nav palicis bez sekām. Vai ekstremālā situācijā šie daži procenti spētu pabarot pilsētas? Maz ticams. Labākajā gadījumā laucinieki tā tikai spētu izdzīvot paši, uzturot savējos, draugus un radus. Arī tas nav maz, taču nepietiekami.  Un galvenais, ka mūsdienu lauksaimniecības attīstības modelī tiek apskatīta tikai ekonomika, neskarot morālās vērtības. Arī garīgā ziņā starp laukiem un pilsētu ir atšķirība, un šī atšķirība nerunā par labu pilsētām. Ir nepieciešami atjaunot līdzsvaru un harmoniju starp lauku un pilsētvidi, pašlaik pilsētas nomāc laukus, viss ir pakārtots tikai pilsētnieku ērtībām un vajadzībām, vēl vairāk atgrūžot un gremdējot lauku iedzīvotājus, ko visspilgtāk parāda E. Zalāna ministrijas īstenotā reģionālā reforma.

Atgriežoties pie garīguma, gribētos pieminēt tautas rakstnieces Annas Brigaderes triloģiju «Dievs. Daba. Darbs» – kas šodien no tā palicis? Darbs – kāpēc darbu gribēt? Gribam vieglu dzīvi, maz strādāt, daudz saņemt, zemnieka dzīve smaga, tādu mēs negribam, bet ēst gribam.  Daba – patērētāju sabiedrībai daba ir vienaldzīga, pēc mums kaut vai ūdens plūdi. Dievs – ja nav iepriekšminēto, ko tur vēl par Dievu runāt.

Protams, es sabiezinu krāsas, taču man gribētos pateikt, kādēļ šodienas mūsdienīgajā pasaulē šīs trīs vērtības atkal godā ceļamas, ja gribam pieredzēt tautas uzplaukumu un ilgdzīvošanu.

Dievs… Ja cilvēks apzinās dievišķā klātbūtni savā dzīvē un atbildību tā priekšā, veseli likumu un lēmumu ruļļi kļūst nevajadzīgi, jo visas morāles un ētikas normas jau ir ietvertas paša cilvēka sirdsapziņā. Lai cik cēli arī liktos dievnami, Dieva klātbūtni un esamību vislabāk tomēr, manuprāt, var izjust un apzināties dabā, tās varenībā un krāšņumā, saullēktā, saulrietā, zvaigžņu mirdzumā, vēja un negaisa simfonijā, puķes ziedā un zāles stiebrā. Dievs nav atdalāms no tā, ko Viņš radījis, Viņš ir visā. Kā savā darbā «Neredzamā gaisma» ar sava varoņa muti saka Konstantivs Raudive: «Dievs cilvēkam nav nedz pierādāms, nedz nepierādāms. Dievs uz mums runā nevis no mūsu pierādījumiem vai nepierādījumiem, bet no visa, kas mēs esam, kas ap mums un pāri mums.»

Nereti tiek uzsvērta dievbijība lauku sētās pirmās brīvvalsts laikos. Toreiz bija vairāki faktori, kas to noteica. Viens no tiem – pārmantojamība, jo tā bija darījuši viņu vecāki un vecvecāki. Otrs – tādas vērtības kā darba tikums, morāles normas, savstarpēja saticība, palīdzība tika ievērotas, jo zemnieks vienmēr bijis atkarīgs no Dieva labvēlības. Saimnieki, kas nodzēra mājas vai bija slinki, nevērīgi, izputēja. Var teikt, ka savas vainas dēļ un nenoliedzami tā arī ir, bet tādēļ viņiem pietrūka Dieva svētības.

Mūsdienās šo saikni – sirdsapziņa, morāles un Dieva likumu ievērošana – Dieva svētība, neuzskata par vērā ņemamu. Tādēļ nav arī svētības…

Tālāk šai pašā kontekstā var runāt arī par dabu, kas ir visredzamākā Dieva izpausme uz zemes. Zemnieka morāle noteica arī saudzīgu attieksmi pret dabu:

Lauz, māsiņa, ko lauzdama,
Nelauz bērza galotnīti.
Bērziņam daudz zariņu,
Visi raud galotnītes.

Nebija vajadzīgas kontroles, vides aizsardzības komitejas, liegumi, u.tml., jo zemniekam šī attieksme bija dabiska. Vēl kolhoza laikos vecākai paaudzei tā bija saglabājusies. Mans tēvs stāstīja, kā, strādājot kolhoza laukos, ja kaut kur redzēja cīruļa vai ķīvītes ligzdu, piesprauda vicīti, lai arī citi traktoristi ievērotu un brauktu apkārt. Un to ņēma vērā! Tāpat traktoristi ķēdē izstaigāja meža pļavas, lai izdzītu stirnēnus pirms pļaušanas. Ar izkapti pļaujot piemājas zemē labību, tēvs vienmēr panesa malā krupīšus, lai netīšām nesapļautu. Zaķēnus atstāja zāles čupiņā iečubinātus, lai zaķene naktī aizved. To visu nekad neviens likums nereglamentēs, tikai katra cilvēka paša ētika un sirdsapziņa.

Mūsdienās arī katra cilvēka atbildība ir izlemt, vai viņš lietos ķimikālijas, kaitējot dabai un apdraudot savu veselību, vai atcerēsies senču darba tikumu, vairāk paravēs, ēdīs paša audzētu pārtiku un atgūs veselību gan pats, gan arī tuvinieki. Daudzas no modernajām slimībām, tai skaitā vēzis, alerģijas u.c. ir sekas cilvēka neapdomīgai rīcībai, tiecoties pēc vieglas, ērtas dzīves, izmantojot mākslīgu, nedabisku produkciju gan pārtikā, gan sadzīvē. Dieva sods? Nē, cilvēks pats sevi soda, un veltīgi tur vainot Dievu. Mums katram pašam jāuzņemas atbildība par savām likstām un slimībām, apzinoties, ka paši vien esam tās radījuši.

Vēl laukos atkal jāceļ godā darba tikums. Valdošā tendence gandrīz visos dzīves līmeņos ir – kādēļ pašiem kaut ko darīt, visu var nopirkt, lai dara tie, kam par to maksā, lai tikai mazāk darba. Un gala rezultātā pats sev vairs nevar kartupeļus izaudzēt, nerunājot par lopiem, bet, ja pietrūkst naudas, ko pirkt augošā bezdarba dēļ – lai valsts dod pabalstu, man nekā nav un es neko nevaru izdarīt. Nevar, jo pat nemēģina. Ja kāds grib strādāt, kaimiņš gan sēklu, gan padomu iedos. Un ģimene, kopā darbu darot, kļūs varošāka, saliedētāka, bērni iemācīsies strādāt un baudīt sava darba augļus. Jo darbs – vienalga, liels vai mazs, jādara ar prieku un radošu domu.

Noslēgumā Daces Priedes atziņa viņas grāmatā «Zirnekļa tīkls smilgās»: «Velti saka, ka darbs mērkaķi darīja par cilvēku. Pat visskaistāko darbu var darīt ar gariem zobiem un jēli, un tad nav vairs ne cilvēka, ne darba. Mērkaķis nevar darbu padarīt kā cilvēks, bet cilvēks kā mērkaķis – var! Vēl sliktāk par mērkaķi. Un var grīdu mazgāt tāpat kā spēlē Paganīni.»


Venta Gulbis
(pseidonīms)


  • Ir nepareizi dēvēt lauku viensētas par naturālajām saimniecībām. Naturālās saražo tikai pašas sev, bet lauku viensētas veda savu produkciju arī uz tirgu un jo vairāk veda jo labāk dzīvoja un arī ražoja vairāk un modernāk. Un tirgus piederēja lauksaimniekiem ne no ārzemēm ievestas gaļas tirgšanai.

  • atvaino, manās acīs draņķīgs raksts. Jo nav PAR, bet ir PRET. PRET ir jāaizmirst.

  • Man jau labāk patiktu mednieks- vācējs

  • Prieks par kārtējo rakstu, kas veltīts lauksaimniecībai. Gauži reti tādus var palasīt. Šodienas lauksaimniecības attīstību, ja tā to var saukt, vada Zemnieku Saeima, kas pārstāv galvenokārt lielās saimniecības un ir ieinteresētas mazās iznīcināt, lai varētu pievākt viņu zemi. Tieši mazās saimniecības izmisumā visvairāk pārdevušas savu zemi ārzemniekiem. Žēl, ka internetā nav vietnes, kur ikvienas nozares speciālisti varētu apmainīties viedokļiem un vienam otru viegli atrast. Tad varētu izteikt vairāk vērtīgu priekšlikumu tiešām lauksaimniecības attīstībai.Galvenā problēma ir nodokļu politika un produkcijas realizācijas neiespēja.

  • Rakstā termins “naturalā saimniecība” (NS) varbūt izvēlēts neveiksmīgi. Pareizak būtu – lauku sēta. Un ja arī ne tik veiksmīgiem saimniekiem patiesi arī būtu tikai naturala saimniecība, kas neatbilst brīva tirgus ekonomiskajiem principiem, tad NS ir ideāls modelis paša attīstības principa ziņā. Tu vari patērēt tikai tik cik pats esi saražojis. Šis (audzinošais un ekonomiski efektīvais)princips mūsu valstī tiek 100 reiz pārkāpts. dažādi finansētāji un starpnieki pelna vairak neka ražotājs. Un NS, kaut arī neražo tirgum, tad vismaz nopļauj un nogana laukus un zālājus saglabajot normalu dabas vidi. Par šādu lauku apkopšanu vien taču Eiropa jau šodien maksā mums subsīdijas.

  • Piemēram, tāda diskusiju telpa:
    http://www.lauki.lv/index.php?forums???

  • Manā skatījumā, uz doto brīdi, atgriešanās uz dzīvi laukos patiesībā ir vienīgais veids, kā izkulties no situācijas kurā esam šobrīd… un iestrādāt nākotnes attīstītības vadlīnijas valstij kopumā. Mums ir jāizmanto tas potenciāls, kas ir pašiem- tie ir lauki, salīdzinoši neskartā daba, kaut kas vēl palicis no mežiem un ūdeņi. Ja ļausim lauku īpašumus masveidā izpirkt ārzemju fermeriem un īstenot ES politiku, tad zaudēsim vēl to, kas ir palicis…., kā arī vienīgo saprātīgo iespēju, kā pilnvērtīgi dzīvot (nevis izdzīvot) nākotnē…
    Viena lieta ir tas, kādu politiku cenšas īstenot tā dēvētie tautas kalpi, bet pavisam cita- kādu dzīves modeli vēlamies īstenot mēs paši- katrs, izmantojot tos pašus spēkā esošos likumus un likumu nepilnības pieliekot tikai klāt savu sirdsapziņu, morāli, ētiku, zināšanas par dabu un visuma likumiem un visbeidzot Mīlestību… Domāju, ka aina būs pavisam cita…. un arī rezultāts būs pavisam cits…
    Tāpat jāatceras, ka iedzīvotāju vienotībā slēpjas milzīgs spēks, ja apzināti īstenosim savu dzīves modeli (nesadarbosimies savas valsts, vides un garīguma iznīcināšanā), tad noteikti panāksim sev vēlamo rezultātu…….
    Vienam, vai vienai ģimenei šobrīd varētu būt pagrūti pamest darbu un pilnībā pārcelties uz dzīvi laukos, kur faktiski ir iznīcināta lielākā daļa infrastruktūras, taču tas ir iespējams, ja apvienojamies, ja darām to kopā ar domubiedriem- radiem, draugiem. Ļoti labi ekociematu izveidē un saimniekošana tajos ir aprakstīta grāmatu sērijā “Skanošais ciedrs” Anastasija. Ja vēl pieņem, ka ciemata centrā ir skola ar šodienas laikmetam atbilstošu izglītības sistēmu (arī šādas iestrādes Latvijā jau ir) tad lauku vide kļūst par lielisku jaunatnes attīstības pašrealizācijas vidi… ir visi priekšnosacījumi lai notiktu harmoniska cilvēka attīstība atbilstoši visuma likumiem, šodienas enerģijām…
    Pie kam ir cilvēki, kuriem vēl laukos dzīvo kādi radi, tas pārcelšanos procesu varētu atvieglot….
    Turpmākai dzīvei pilsētās, pie kam laikā, kad sairst vecās enerģijas, sabrūk vecās pārvaldes sistēmas un pārstāj darboties vecie pārvaldes mehānismi, manuprāt, nav nekādas perspektīvas… Grūti iedomāties dzīvi dzelzsbetona mājā bez apkures ziemas periodā, vai ļaunākajā gadījumā bez elektrības….. toties laukos, mājā, kur pareizi uzbūvēta krāsns un plīts, vienmēr būs silti un pilnvērtīgi dzīvot var arī bez elektrības, vajag tikai labus pagrabus, aku un sadzīves palīgierīces, kam nav nepieciešama elektrība…
    _______________________________
    Dzīvojot pilsētā, mūs zināmā mērā var salīdzināt ar smagi slimu pacientu, kas pieslēgts dažādām sistēmām, par kuru uzturēšanu no paša pacienta tiek prasīts arvien vairāk un vairāk, līdz sanāk, ka dzīvojam, strādājam tikai tādēļ, lai netiktu atslēgti no šīs sistēmas…. tas kļūst par mūsu mērķi….
    _______________________________
    Pārceļoties uz dzīvi laikos varam veidot savas sīksaimniecības, likt lietā savas prasmes, talantus, varam sākotnēji mainīties ar saražoto, katram tak kaut kas savs padodas vislabāk… to tad arī var iemainīt pret trūkstošo preci… pie kam uzskatu, ka pārcelšanās uz dzīvi laukos, un ekociematiņu izveide, dzīve saskaņā ar dabu, dabas un visuma likumiem, radot dzīves skolu, kur katrs var realizēt sevi- izpildīt tos uzdevumus, kuru izpildei esam ieradušies uz zemes, nav lēciens atpakaļ pagātnē, bet gan nostāšanas uz ceļa no kura kādreiz- sen atpakaļ esam novirzījušies, tas ir ceļš uz mūsu kopīgo mērķi- attīstību…. turpretim pašreiz kultivētais dzīves modelis ved pretim bezdibenim…
    ________________________________________________
    Pakāpeniski attīstoties sīksaimniecībām attīstītos arī savstarpējā komunikācija, attiecības, ražošana, krātos zināšanas… Cilvēki iemācītos vienoties kopējiem mērķiem, sadarboties, sniegt atbalstu- Mīlēt…
    Tiklīdz izvēlēsimies ceļu, kas ved pretim attīstībai un garīgai izaugsmei, mūsu apziņa proporcionāli tās izaugsmei savienosies ar Kopējo Visuma Energoinformatīvo lauku- tas nozīmē jauni atklājumi zinātnē, tehnikā, bioloģijā utt. Vairāku zinātņu sintēze, jaunu rašanās- atzīšana. Daudzas zināšanas un lietas jau ir zināmas šodien, tikai sabiedrība tās ignorē, nepieņem un neuztver izkropļotā pasaules redzējuma dēļ….
    Arī pats šobrīd meklēju domubiedrus un apkopoju informāciju, lai varētu pārcelties uz dzīvi laukos (Mani saista Vidzeme), piedalīties ekociemata izveidē, likt lietā savas zināšanas, lai radītu vidi, kurā mūsu bērni augtu nevis par patērētājiem, bet par RADĪTĀJIEM visās savās izpausmēs….

  • 100% piekrītu. Pilnīgi precīzi!
    No savas puses vēlos izcelt šādas domas:
    1. pārstāt uzturēt to neīsto vienotību, kura rodas no sadarbošanās ar sistēmu. Patiesībā tā ir tikai ģeogrāfiska, fiziska vienotība (reāli materiāli atrodas vienā vietā), tā nemaz nav vienotība, bet šķelšanās, noslāņošanās, nostāšanās vienam pret otru kultīvētā konkurences gara dēļ. Bet īsta, spēkpilna vienotība rodas tādos apstākļos, par kuriem Jūs (un arī raksta autore) rakstāt.
    2. lauku vienotības kustību jāsāk ar šo: “Ja vēl pieņem, ka ciemata centrā ir skola ar šodienas laikmetam atbilstošu izglītības sistēmu (arī šādas iestrādes Latvijā jau ir) tad lauku vide kļūst par lielisku jaunatnes attīstības pašrealizācijas vidi”!

  • Piedod, bet man liekas, ka šis ir raksts par Lauku Atdzimšanu. Vai tu pats esi PAR vai PRET? Vai šī tēma skar tevi personīgi, ir tev personīgi svarīga?

  • Popularizēt Megre aprakstītās idejas ir labi, bet vēl vērtīgāk ir lietas izdarīt līdz galam, citādi jaušama tāda nenopietna attieksme. Piemēram, kādēļ gan neturpināt rakstīt par “1 ha” un atrast atbildes kaut vai uz šiem jautājumiem – http://www.tautasforums.lv/?p=1615#comment-11709 ?

  • Oskar, arī Vidzemē Tev ir domubiedri. Kas meklē, tas atrod ;), bet jābūt ļoti vērīgam, jo tas, kas nerodas dabiskā ceļā – dabiskas sadarbības ceļā ar kaimiņiem, tur saskatu lielus riskus. Piemēram, manuprāt, ir riskanta šādu ciematu veidošana, ja tā balstās uz 1 vai 2 cilvēku autoritāti un pārējie ir kā vadāms aitu bars. Tai pat laikā, ir arī priekšrocības, kuras nevaru neminēt – darbus var paveikt ātrāk, ja ir stingra hierarhija un, ja mērķis jāsasniedz īsā laika posmā (atsevišķos gadījumos savādāk arī nevar, piem., kara apstākļos… arī šobrīd zināmā mērā dzīvojam kara apstākļos). Tātad pašam jāizvērtē savas spējas un iespējas un visi apstākļi. Bet domu kā tādu katrā ziņā atbalstu.

  • Par autoritātēm, Tev taisnība… bet es vairāk biju domājis tieši līdzīgi domājošu (apmēram ar vienādu apziņas līmeni) cilvēku sadarbību, kas var izpausties kā kopīgu sapulču rīkošana un kolektīvu lēmumu pieņemšana risināmajos jautājumos, balstoties uz brīvprātības principa, neizvirzot vai nesekojot konkrētam līderim… Mums katram ir kas īpašs, ko mēs varam dot citiem, tādēļ tēlaini izsakoties “ierodoties uz viesībām ar savu groziņu, veidojam kopējo viesību galdu”… :-)
    Nevajag pilnvarot kādu, kas rīkosies mūsu vārdā, vajag rīkoties pašiem iesaistot procesā visu ģimeni…un lielot lietā savas zināšnanas… Atrastos gan celtnieki, gan arhitekti, gan skolotāji , dziednieki un juristi :-)

  • komentārs bija adresēts Ivo :-)

  • Ja veido ekociematu, tad vispirms jāsāk ar ekocieminiekiem. Tiem cilvēkiem, kuri tur dzīvo un dzīvos, ir jāsāk mainīties jau šodien. Citādi nekas nesanāks – būs vēl viens pārdošanai domāts produkts – vietas ekociematā…
    Vietējā skola, neatkarīgi no tā, kādi tur cilvēki, ir vislabākā iespēja uzsākt tādu līdzīgi domājošu cilvēku sadarbību ar ilgtermiņa perspektīvu. Caur to var iesaistīt visas ģimenes, audzināmo bērnu vecākus, pašus bērnus. Jārada kopienas tipa attiecības attiecīgajā vietā. sarunās ar skolu vajag piedāvāt vīziju un aicināt kopīgi radīt attīstošu vidi. Saskaņot šo aicinājumu ar skolas audzināšanas programmu (ar mācīšanu ir grūtāk, tur visādas dogams un standarti, kuri grūtāk iekustināmi).

  • Hierarhijas vietā jāliek autoritāte, līderisms, īstu vīru saliedēta kopība un paraugs citiem. Tam sekos un pievienosies no labas gribas, tāpēc, ka tādām attiecībām piemīt dabiska pievilcība. Kopienas tipa attiecībās pastāv t.s. dabiskā hierarhija, kura balstās uz reputāciju, dzīves pieredzi, dzīves gudrību, godīgu un taisnīgu raksturu. Modernajā sabiedrībā šis organizācijas modelis (dabiskā hierarhija) ir gandrīz iznīcināts visādu “biznesa tehnoloģiju”,”konkurētspējas veicināšanas” un “menedžmenta teoriju” dēļ.

  • 1kārt komentārs autoram (kas slēpjas aiz pseidonīma). gribētu, lai viņš vispirms sāktu ar sevi. un tikai pēc tam mācītu, kas citiem jādara. (dievsdabadarbs, raudive u.c. blaablaablaa). ja naturālā saimniecība – lai būtu. un paskatīsimies pēc 5 gadiem kādas būs sekmes.

    2kārt vispārīgi. ja neskaita faktu, ka valstij vispār nav skaidras apjēgas par to kā tā redz latvijas laukus, tad man personīgi laukos būt traucē infrastruktūras trūkums. (nu, tie paši bedrainie latvijas ceļi, kaut vai) tāpēc izvēlos dzīvot tur kur uz darbu var pusstundas laikā ar kājām aiziet.

    a.c., viesturs.r at džīmail.

  • Domu biedri Piebalgá/vabolnieks@gmail.com jeb 26255454/.

  • Pievienojos autores pārdomām.
    AA izteica vērtīgu ideju, kā uzsākt un iekustināt šādu domāšanas un dzīves veidu – piekrītu, lauku skola būs pateicīgs sadarbības partneris.
    Manuprāt, par infrāstruktūru mazākā bēda. Ja dzīvoju laukos, tad rēķinos ar attālumiem kurus jāmēro, lai tiktu no A līdz B un C. Bet laukos dzīvojot šādi vai tādi ir cits dzīves ritms, un cilvēks pastiprināti pielāgojas veicamajiem darbiem – caur to automātiski pieskaņodams laika plānu gada laikiem un videi. Galu galā jāpadomā, ka Ekociematā diez vai būs liela satiksme. Nezinot to, kāda būs situācija pēc gada un diviem, varētu pat apsvērt domu atgriezties pie zirgu pajūgiem.
    Vēl varētu, šo vīziju paplašinot, padomāt par viena ražošanas virziena specializāciju: piemēram aitu audzēšanu, vai arī vilnas produkciju, vēl neaizmirst – tie paši lini…
    Ar ko tāds Ekociemats (un līdz ar to arī Latvija) gan vietējā, gan arī starptautiskājā Tirgū iegūtu atpazīstamību un reizē ar to, nodrošinātu noietu.

  • Raxtinjsh ir labs. Arii dazhi komentaari logjiski.
    Tachu ir dazhi bet, laukos vajag razhoshanas bazi, ar plikaam rokaam, bez tehnikas neko dizhu nepanaaxi. Cereetaas sevis pabaroshanas vietaa var arii nomirt badaa :).
    Naakamais ir intensiivaa lauksaimnieciiba neatstaaj daudz darba vietu laukos. Ja agraak piemeeram uz 100 hektaariem vareeja eksisteet 6-7 saimnieciibas un laukuma vieniiba deva iztikshanu 30 cilveekiem, tad tagad ar moderno tehniku vajag tikai 1 cilveeku, kas paaris reizhu sezonaa izbrauc ar traktoru aparaot, apseejot un apmilgojot.
    Varbuut tas skan veel arhaiskaak, tachu jaapareedz dalju zemes apstradaaat ar zirgiem. Nezin kaadi laiki var pienaakt un degviela var izzust, tad no modernaas tehnikas nekaadas jeegas. Vienaakrshi jaasaglabaa saimniekoshanas veids ar 100 gadiigu pagaatni, gadiijumaa ja globaalajai ekonomikai ir pizdec.
    Kaut kaadai hierarhijas sisteemai nav jeegas , agraak visa darba organizaacija binja gjimenei, nekas efektiivaaks un autorotaaraaks opar gjimenes saimniekoshanas veidu nav.

  • Vairāk cilvēku pilsētā, lielāks IKP un mazāka IKL – Iekšzemes Kopējā Laime.

  • Vairāk cilvēku laukos, lielāka IKL un mazāka IKP = Iekšzemes Kapitālistiskā Pasaule.

  • jautājums aigaram un jūlijam – konkrēti kā jums tagad trūkst, lai dzīvotu laukos?

  • ? – Jau dzīvoju. Vai Tev kaut kā trūkst, rv?

  • Esmu pastiprināti sācis apsvērt domu par zirgu audzēšanu. Paralēli tam, risinājas pārdomas par citiem eko-resursiem, kā jau iepriekš minēju, par konkrēta virziena specializāciju.

  • man prieks.
    pašam būtiski nekā netrūkst, varbūt rodas interese no tevis ko nopirkt (atsūti info uz @mail – ko un kurā vietā)

  • Pazistu so cilveku, vina jau vairakus gadu desmitus kopa ar gimeni vada lauku saimniecibu, kas pec butibas ir loti tuva naturalajai.

  • Starp citu, jau apmēram gadu sekoju sludinājumiem ar lauku viensētu piedāvājumiem, un galvenais ko nevar mepamanīt ir pieprasījuma pieaugums. Daudzi jau ir sajutuši, un domāju daudzi arī sāk apjaust, ka pilsētas būs ‘nāves’ zona. Esmu par šo tēmu runājis arī ar draugiem un kolēģiem – šodien viņu attieksme par dzīvi laukos vairs nav tik skeptiskā kā pirms gada, tikai diemžēl jāatzīst, ka īstu arodu pratēju starp mums ir maz.

  • O, rv, būs Tevi jāapbēdina. Jo audzējam tikai pašmājas vajadzībām. Vasarā lasām lauku zāles tējai, rudenī ogas un sēnes. Pārstrādājam lai pietiek līdz pavasarim. Tik plaši vēl neesam izvērtušies. Bet, tāda doma ir, un interese kooperēties ar apkārtējām saimniecībām, arī ir. Aizvien turpinām izzināt eko-saimniecības pamatus un domājam, kurā virzienā iet, kādos apjomos ražot. Attīstāmies pamazām.

  • Jā, Klusais, tāda bija arī mana pieredze, pirms gada, kad kā galveno resursu un iespēju pārdzīvot, minēju laukus.

  • Baidos, ka liela daļa mazās saimniecības ir jau zem tāda līmeņa, ka pašas var saviem spēkiem sākt attīstīties. Kaut vai sakopt savu apkārtni un atremontēt savu māju. Mana mamma bija beiguse 1928.gadā Jelgavā MĀJTURĪBAS skolu. Tagad tādas iespējas nav. Negatavojam ne mājsaimniekus ne mājsaimnieces. Šādā skolā mācīja visu: sākot ar kautķermeņu apstrādi, ēdiena gatavošanu, apģērba labošanu un dārzkopību ieskaitot. PVN ir tāda tipa nodoklis, kas neatļauj sākt ražošanu no 0. Pērkot izejvielas piektā daļa uzreiz jāmaksā nodoklis. Lielākā daļā pilsētu nav vispār silta paviljona, kur ziemā pārdot savu produkciju. Jelgavā plaši izplatīta parādība ir ka ražotāji savu produkciju vadā par dzīvojamām mājām un darba vietām. Tāda ir mūsu pie varas esošo politika. Tās rezultātā attīstās importa neveselīgo, ķimizēto pārtkas preču tirdzniecība lielveikalos. Ja spēsim ievēlēt citu Saeimas sastāvu ,varbūt ka tad kas mainīsies.

  • AA: Citēšu rakstu.
    ..Apzinos, ka daļa sabiedrības mani par šo izteikumu nosodīs un pasludinās par konservatīvu, stagnatisku, atpalikušu elementu, resp., mietpilsoni. Tomēr vēlos vērst arī oponentu uzmanību..
    ..Vēl nekad latviešu tauta nav bijusi tik tuvu iznīcībai kā šobrīd, un tam par cēloni ir klasisko lauku viensētu izmiršana..
    ..Vēl laukos atkal jāceļ godā darba tikums. Valdošā tendence gandrīz visos dzīves līmeņos ir – kādēļ pašiem kaut ko darīt, visu var nopirkt, lai dara tie, kam par to maksā, lai tikai mazāk darba..

    Šis nav PAR, vismaz manās acīs. Tā ir tukšu salmu kulšana.

  • Atļauties dzīvot laukos man ir greznība. Citiem vārdiem sakot, es negribu atteikties no pilesētu labumiem, jeb pārfrāzējot – es esmu korumpēts – nopirkts.

  • daudzi laucinieki šobrīd dzīvo naturālā saimniecībā, un tas ir pavisam bēdīgi. tagad vairs nav viduslaiki! arī lauciniekam taču jāmaksā par degvielu, elektrību, TV, telefonu, ārsta pakalpojumiem… un vai prese, internets un pensija būtu pārmērīga greznība?

  • Vai zini kā sākās viduslaiku (tumšie gadsimti) ? Tīmekli var atrast pāris darbus par florenciešu Bardi and Peruzzi banku manu bankrotu četrpatsmitā gadsimta sākumā un tā globālajām sekām. Jaunu viduslaiku iestāšanās šobrīd nav nemaz tik neiespējama un naturālie saimniekotāji tam būs daudz sagatavotāki, gan ekonomiski, gan morāli.

  • labs raksts par florenciešiem http://www.schillerinstitute.org/fid_91-96/954_Gallagher_Venice_rig.html

    vispār jau ar tumšajiem gadsimtiem parasti saprot laiku pirms 1300tajiem gadiem – laiku pēc romas impērijas sabrukuma – iepriekšējo lielo ekonomisko sabrukumu.

    ja pieņem, ka attīstība paātrinās, un “pirmais” sabrukums ilga vairāk kā 700 gadus (no 400. līdz 1100. gadiem nosacīti), otrais klusā pieminētais – ap 200 gadiem (no 1300 līdz 1500), priekšpēdējā krīze (1929 gads amerikā) pārdesmit gadus, tad tagadējā…. varbūt tiešām jau ir “sakārtota”?
    (ja ne, tad ekociemati diezvai mūs glābs…)

  • Vai kāds zina kaut ko par Eiropas padomes Venēcijas komisiju?

  • Valstis, kurām ir augsts IKL, parasti NAV “demokrātiskas”. Lai samazinātu IKL un palielinātu IKP, vispirms ir jāievieš noteiktā teritorijā “demokrātija” – galvenais manioulācijas instruments.
    ==========
    To palīdz darīt tāda organizācijas, kā – European Commission for Democracy through Law jeb Eiropas Komisija Likumīgai Demokrātijai jeb Venēcijas komisija – THINK TANK.
    ———-
    Padomdevēji “nabaga atpalikušajām valstīm”. Līdzīgi, kā Latvijā, tie piesola visādus materiālus labumus – naudu, līgumus, starptautisku atzinību…, ar nosacījumu, ka tiks ieviesta demokrātija – reformamas likumdošanā.
    ———–
    Kad demokrātija ir ieviesta, tad IKL nomaina IKP un pēc tam viss jau ir zināms, kas notiek tālāk.

  • Acīmredzot, šī tēma kļūst aizvien aktuālāka un aizvien vairāk cilvēku par to domā un izsaka viedokli. tas ir iepriecinoši. Es pēdējā laikā lasu latviešu autoru grāmatas par lauku dzīvi un saimniekošanau pagājušajā un aizpagājušā gadsimtā. Tas ir fascinējoši, ko latviešu tauta ar savu roku darbu ir spējusi paveilkt un kāds bija latviešu gribasspēks un darbaspējas, lai mežus pārvērstu tīrumos, apstrādātu tos, praktiski bez mehanizācijas, audzētu augus un turētu dzīvniekus, kuri kopā nodrošināja lielāko daļu no tā laika cilvēces vajadzībām. Šajās nelielajās saimniecībās saražoja praktiski visu. Pat ēkas cēla ar savām rokām un no materiāliem, kas atradās apkārt. Pie tam vispirms uzcēla kūti lopiem un tikai vēlāk, dzīvojamo māju. Lini, aitas vilna, dzīvnieku ādas nodrošināja apģērbu, apsētie lauki un zāle pārtiku sev un lopiem. Latviešiem bija lielas ģimenes – 5 – 6 bērni bija vidējas ģimenes norma. Tie visi, sākot jau no 4 gadu vecuma, piedalījās saimniecības darbos un cītīgi strādāja. Dzīves ritms bija ciešā saistībā ar dabu un pārmantotu gudrību, kas nodrošināja sekmes šāda veida saimniekošanai. Tā tas notika laikos, kad zeme Latvijā piederēja baroniem, bet latviešu zemniekiem bija iespēja samērā brīvi strādāt un veidot savas saimniecības, protams saskaņojot ar baroniem un maksājot klaušas.
    Salīdzinot tā laika lauciniekus ar mūsdienām, var redzēt ka ļoti daudz no tā laika saimniekosanas veida nav saglabājies un modernā saimniekošana vairs nav ciešā saistībā ar dabu un cilvēku dzīvesveidu.
    Es ļoti atbalstu cilvēku vēlmi atgriezties laukos un dibināt savas saimniecības, bet ir jāsaprot, ka tas nav viegli. Tikai ar smagu fizisku darbu, var sasniegt attīstību, kas vainagojas ar vieglāku un pārticīgāku dzīvi nākotnē. Izveidot saimniecību ir grūti un pirmie gadi prasīs daudz pašatdeves un dos mazus rezultātus. Bet tad kad tās ir izveidotas, lauki iekopti, lopi pavairoti, tad varēs sākt arī baudīt lauku dzīves jaukumus. Citreiz tas var prasīt vairākas paaudzes…
    Bet mums ir paveicies, ka daudzas lietas jau var paņemt gatavas, mums nav jāplēš līdumi, jo to jau ir izdarījuši mūsu senči. Mums tikai jāturpina kopt mūsu zeme un tā, pareizi to izmantojot, nenolietojas.
    Vēlu veiksmi un izturību visiem, kuri ir nolēmuši kļūt par lauku saimniecību saimniekiem.

  • Neuzskatu, ka agrārās “baudas” ienesīs kaut kādu tālāk ejošu sabiedrības attīstību. Ja dzīvojam priekš sevis tad var tā knibināties. Tā nav sabiedrības izeja, tā ir stagnācija. Izmisums.Un vēl mocīties bez tehnoloģijām …?:))

  • Aivar, atklāj nākamo burtu uzvārdam.
    ——-
    Pārējam pilnībā piekrītu. Bēgšana nav risinājums.

  • n:))

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.