Tautas Forums

Bagāts ir nevis tas, kam daudz pieder, bet gan tas, kas daudz dod. Šie Eriha Fromma vārdi pēdējā laikā ir kļuvuši īpaši aktuāli. Jo to, kam pietrūkst, kļūst arvien vairāk. Gluži tāpat kā to, kam nav un nav gana.

Neviens nekad neatdarīs savu maciņu, lai vai cik biezs tas būtu, iekams nebūs atdarījusies viņa sirds. Jo vienīgi tas, kurš ļaujas mīlestībai un žēlsirdībai uzrunājams, ir gatavs palīdzēt tiem, kas paši sev palīdzēt nespēj. Nav jau kauns būt trūcīgam, ja savā trūkumā esi godīgs. Nav jau arī kauns būt pārtikušam. Kauns ir savā pārticībā neredzēt cietēju asaras. Un nerūpēties par savas tautas un valsts nākotni.

Ir dažādi palīdzības un atbalsta veidi grūtībās nonākušajiem. Varam aiznest uz Sarkano Krustu paku ar segām, apaviem un siltām drēbēm. Varam kaimiņienei atnest pārtiku no veikala vai saskaldīt malku. Varam vienu dienu mēnesī slimnīcā strādāt par sanitāru, slaucīt grīdas, kopt sirdzējus. Varam nopirkt lūdzējam maizes klaipu vai ielikt saujā santīmus. Varam iemest latu lidostā, lielveikalā vai bankā novietotā ziedojumu kastītē, varam piezvanīt pa labdarības telefonu vai ieskaitīt naudu norādītajā bankas kontā.

Šoreiz runāsim par mecenātismu, īpašu uzmanību pievēršot vienam no tā aspektiem – atbalstam izglītībai.

Savu vārdu mecenātisms ir ieguvis no šīs kustības aizsācēja, romiešu valsts un literatūras darbinieka Maikēnāta, kas dzīvoja 1. gadsimtā pr. Kr. Viņš atbalstīja dzejniekus un māksliniekus, tādējādi likdams pamatu mecenātisma tradīcijai.

Latvijā lielākie 20. gadsimta mecenāti bija būvuzņēmējs Kristaps Morbergs un kokrūpnieks Augusts Dombrovskis, kas abi rūpējās par tautas nākotni, ziedojot līdzekļus izglītībai un kultūrai.

Padomju laikā nebija ne uzņēmēju, ne mecenātu. Izglītība bija bez maksas, dzejniekus, komponistus un māksliniekus valsts ne vien cenzēja, bet arī apgādāja. Gan ar brīvbiļetēm uz gulagu, gan ar prēmijām, dzīvokļiem un honorāriem. Tanī visnotaļ pretrunīgajā laikā ir tapušas ne vien tā sauktās “svētku” odas un simfonijas, bet arī paliekamas vērtības, ar kurām vienmēr varēsim lepoties.

Valstiskās neatkarības atgūšana atklāja daudzus visādā ziņā derdzīgus padomju sistēmas mantojuma aspektus.

Gan atbildības, gan labdarības jēdziens sabiedrības apziņā bija deformēts. Vieniem šķita, ka viņiem taču pienākas, ka valstij par viņiem jāgādā, citi bija pārliecināti, ka ikvienam jārūpējas tikai pašam par sevi.

Nav brīnums, ka neatkarības pirmajos piecpadsmit gados lielākie ziedotāji bija trimdas latvieši. Labā ziņa – pēdējos gados pieaug Latvijas latviešu spēja un vēlme iejusties cita ādā, nesavtīgi dalīties, turklāt bieži vien tā, lai “kreisā roka nezinātu, ko labā dara”, – to apliecina ievērojamās summas, ko dažādās labdarības akcijās saziedo tūkstošiem anonīmu ziedotāju.

Taču ir cilvēki, kas arī ļoti lielas summas ziedo sabiedrības labumam klusi un neuzkrītoši. Kas uz to pamudina? Kāda ir motivācija? Šo jautājumu uzdevu trim mecenātiem – Ādolfam Sīlim, Vilim Vītolam IV un Robertam Rūsim.

Ādolfs Sīlis, viesnīcas “Radi un Draugi” valdes priekšsēdis, Anglijas “Daugavas vanagu” fonda priekšsēža vietnieks:
– Sākumā ziedoju no saviem personiskajiem līdzekļiem Vītolu fondam sešām stipendijām. Vītols ir godavīrs, viņa vārds Rietumos visiem labi zināms, tas viesa uzticību. Tad nolēmu, ka arī no viesnīcas “Radi un Draugi” peļņas būtu jāziedo. Tagad ar mūsu stipendijām studē 60 jaunieši. Tas ir mūsu ieguldījums Latvijas nākotnē.

Vilis Vītols IV, uzņēmējs, “Box Noliktavas” īpašnieks, Vītolu fonda valdes loceklis:
– Mans tēvs arvien mūs ir mācījis, ka ikvienam cilvēkam, kas sasniedzis zināmu turību, ir pienākums ziedot vismaz desmito daļu no saviem ienākumiem kādam vērtīgam latviešu pasākumam. Tēvs ar labdarību nodarbojas, cik vien viņu atceros. Tāpat ir darījis arī mans vecaistēvs.

Tēvs labdarībai ziedo ne tikai naudu, bet arī savu laiku un zinības. Kopš Pasaules Brīvo latviešu apvienības dibināšanas viņš, nesaņemot atlīdzību, strādāja tās izveidotajā Latvijas Brīvības fondā, gan pats tam ziedojot naudu, gan mudinot citus ziedot un veicot skrupulozas atskaites par līdzekļu izlietojumu.

2004. gadā mani vecāki nolēma izveidot stipendiju fondu, kurā ieguldīt aptuveni desmito daļu no saviem līdzekļiem. Fondu nosauca Vītolu vārdā vienīgi tāpēc, ka trimdas latviešu starpā tēvs bija labi pazīstams, un tas viesa cerību, ka atradīsies arī citi labdari. Tagad fondam ir pievienojušies vairāk nekā 140 ziedotāji.

Patlaban fonds gadā piešķir 614 stipendijas. Arī mēs ar sievu Karolīnu ik gadu ziedojam divām stipendijām un noteikti darīsim to arī turpmāk. Pazīstu daudzus cilvēkus, kas mudina savus draugus dzimšanas dienā nenest puķes un dāvanas, bet to naudu labāk ziedot fondam. Kā saka mans tēvs: ziedojums ir visdrošākais ieguldījums.

Roberts Rūsis, pensionēts jurists, Armīna Rūša stipendiju fonda dibinātājs:
– Savulaik, dzīvojot un strādājot ASV, es biju sekmīgs finansiāli. Vēloties atbalstīt Latvijas spējīgākos un sociāli aktīvākos jauniešus, nodibināju stipendiju fondu, pieminot savu tēvu Dr. Armīnu Rūsi, advokātu un mācību spēku pirmskara Latvijā un ārzemēs, un brāli Armīnu I. Rūsi. Fonds ir dibināts ASV, Latvijā to administrē LU fonds, kas kopš 2006. gada piešķir stipendijas studenšu un studentu korporāciju biedriem. Mūsu mērķis ir atbalstīt spējīgus un centīgus Latvijas studentus un popularizēt studentu un studenšu korporāciju akadēmisko vienotību gan studiju laikā, gan ārpus tā.

Ziedotājam arvien ir svarīgi zināt, cik lietderīgi ir izlietoti viņa piešķirtie līdzekļi, vai tie kalpojuši plānotā mērķa īstenošanai. Tāpēc visur pasaulē tiek dibināti fondi, kas administrē ziedotos līdzekļus. Latvijā līdzās Vītolu fondam otra respektabla mecenātisma organizācija ir LU fonds, kas darbojas kopš 2004. gada.

Prof. Ivars Lācis, LU fonda valdes priekšsēdis:
– Eiropā ir vairāk nekā pieci simti universitāšu, taču tādu fondu kā mums ir pavisam maz. LU fonds dibināts ar mērķi sniegt atbalstu izciliem studentiem, īpaši tais gadījumos, ja viņu materiālās iespējas ir ierobežotas.

Mums ir četras stipendiju programmas: 1. kursa studentiem piešķiram “Ceļamaizi”, sākot ar 2. kursu – Morberga stipendiju par izcilību akadēmiskajās studiju programmās, Armīna Rūša stipendiju sabiedriski aktīviem un mācībās sekmīgiem studentu korporāciju biedriem, kā arī dažādu mecenātu sarūpētas pētnieku stipendijas humanitāro, sociālo un eksakto zinātņu jomā.

Patlaban jau 1258 jaunie censoņi ir saņēmuši LU fonda stipendijas, katram stipendiātam līdz 1800 latiem gadā.

Kopumā caur mūsu fondu kopš 2004. gada stipendijās ir izmaksāts ap diviem miljoniem latu, taču no lielā studentu skaita stipendijas saņēmusi gaužām niecīga daļa – mazāk nekā viens procents. ASV katra universitāte piedāvā stipendijas 30 līdz 50 procentiem studentu.

Ilgu laiku lielākie ziedotāji bija trimdas latvieši, taču situācija mainās, pēdējos trīs gados gandrīz puse ziedotāju ir Latvijas pilsoņi, kas te dzimuši un auguši.

Diemžēl Latvijas likumi neveicina privātpersonu vēlēšanos ziedot, tāpēc lielākoties ziedotāji ir juridiskas personas, jo, izmantojot uzņēmumu, var iegūt daudz lielākas nodokļu atlaides. Patiesībā uzņēmums ziedo tikai 15 procentus no labdarībai atvēlētās summas, pārējo sedzam mēs ar jums, proti, nodokļu maksātāji, jo saskaņā ar likumu juridiskām personām ienākuma nodokli samazina par 85 procentiem no ziedotās summas. Civilizētā sabiedrībā, kur mecenātismam ir dziļas saknes un senas tradīcijas, piemēram, ASV, gan privātpersona, gan uzņēmums saņem vienādu nodokļu atvieglojumu – 30 procentus no ziedotās summas. Tāpēc mums ir nopietni jādomā, kā rosināt sabiedrību uz labestību. Diemžēl pagaidām Latvijā darbojas tikai psiholoģiskais faktors, nodokļu sistēma labdarību neveicina.

Daudz esmu domājis arī par to, kāda ir motivācija ziedot. Lielie labdari tā iemūžina savu vārdu. Bet mazie, tie, kas piezvana pa telefonu vai iemet latiņu ziedojumu kastītē? Acīmredzot svarīga ir apziņa – kādam klājas grūtāk nekā man, es varu viņam palīdzēt. To izdarot, kļūst labāk ap sirdi.

Un vēl kāds mans vērojums: devēji lielākoties ir nevis naudīgākie cilvēki, bet gan tie, kas zina, kā ir, kad nav. Jācer, ka tie, kas saņēmuši stipendijas, ar laiku paši kļūs ziedotāji.

Vai profesora cerībai ir pamats? Par to jautāju diviem stipendiātiem.

Kristīne Vībane, LU Sociālo zinātņu fakultātes socioloģijas bakalaura programmas 2. kursa studente:
– Pirmajā studiju gadā es biju SEB bankas, tagad – Morberga stipendiāte. Abas šīs stipendijas ir liels finansiāls atvieglojums, kas ļauj pilngi pievērsties mācību procesam. Turklāt arī emocionāli tas rada lielu pacēlumu – manas sekmes un sniegumi tiek novērtēti. Pilnīgi noteikti, ja vien man pašai veiksies finansiāli, nākotnē atbalstīšu studentus, jo zinu, cik tas ir svarīgi, kā tas stimulē, motivē, mobilizē.

Juris Pūce, Latvijas Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs, 2002. gada Morberga stipendiāts:
– Stipendija deva man iespēju nemeklēt darbu un pilnvērtīgi veltīt visu savu laiku studijām, par ko esmu ļoti pateicīgs. Tagad arī pats jau vairākus gadus cenšos ziedot labdarības organizācijām, īpaši LU fondam. Kādā no “Financial Times” numuriem lasīju, ka Amerikas Savienotajās Valstīs cilvēki labdarībai vidēji ziedo 3 procentus no saviem ienākumiem. Protams, tas ir vidējais cipars, daži ziedo mazāk, citi – daudz vairāk. Mans ilgtermiņa mērķis ir ziedot gadā minētos 3 procentus un vairāk.

Visus cilvēkus vieno vēlēšanās būt laimīgiem, bet atšķir dažādie priekšstati par to, kas ir laime. Bieži vien tas, kas ir trūkumā, vēlas kļūt bagāts. Kļuvis bagāts, viņš vēlas vēl godu un varu. Taču, kad arī tas ir sasniegts, sirds nejūtas piepildīta. Laime, kā izrādās, jau nemājo lietās, bet gan dvēseles dziļumos. Un prieks, ko izjūti, palīdzot otram, ne ar kādu naudu nav atsverams.

* * *

• Mecenātisms – nesavtīgs finansiāls vai materiāls atbalsts mākslai, zinātnei un citām kultūras jomām.
• Filantropija – nesavtīga palīdzība trūcīgajiem; mērķtiecīgs finanšu vai citu resursu ziedojums kādiem sabiedriska labuma mērķiem, piemēram, atbalstot izglītību, veselības aprūpi, sociālās, izpētes un kultūras programmas.
• Sponsorēšana – abpusēji izdevīgs darījums, kurā viena puse saņem ziedojumu sava projekta īstenošanai, bet otra puse, sniedzot šim projektam atbalstu no mārketinga vai reklāmas izdevumu budžeta, pretī saņem reklāmu.
• Ziedojums – manta vai finanšu līdzekļi, kurus ziedotājs bez atlīdzības, pamatojoties uz līgumu, nodod sabiedriskā labuma organizācijai tās statūtos noteiktam mērķim.
• Brīvprātīgais darbs – laika, zinību un prasmju ziedošana sabiedrības labā, par to nesaņemot atalgojumu. Brīvprātīgo darbu var veikt slimnīcās, pansionātos, sabiedriskajās organizācijās, vides talkās un citās sabiedrībai svarīgās jomās.

* * *

Nodokļu atlaides
Atvēlot līdzekļus nevalstiskām organizācijām, kas ieguvušas sabiedriskā labuma statusu, vai ziedojot valsts budžeta iestādēm – skolām, bērnudārziem, pansionātiem utt. –, iespējams saņemt nodokļu atvieglojumu.

Privātpersonām saskaņā ar likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 10. pantu, ziedojot budžeta iestādēm, Latvijas Republikā reģistrētām biedrībām, nodibinājumiem un reliģiskām organizācijām vai to iestādēm, kam piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss, pirms ienākuma aplikšanas ar nodokli no gada apliekamo ienākumu apjoma tiek atskaitītas ziedojumu summas, kas nepārsniedz 20 procentus no apliekamā ienākuma lieluma.

Lai saņemtu nodokļu atmaksu, Valsts ieņēmumu dienestā ir jāiesniedz ienākumu deklarācija, kurā norādīta ziedotā summa, kam pievienoti ziedojumu apliecinoši dokumenti.

Uzņēmumiem saskaņā ar likuma “Par uzņēmēju ienākuma nodokli” 20. prim pantu, ziedojot budžeta iestādēm, kā arī Latvijas Republikā reģistrētām biedrībām, nodibinājumiem un reliģiskām organizācijām vai to iestādēm, kam piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss, ir tiesības saņemt ienākuma nodokļa atlaidi. Juridiskām personām ienākuma nodokli samazina par 85 procentiem no ziedotās summas, taču kopējā atlaide nedrīkst pārsniegt 20 procentus no nodokļa kopējās summas.

Juridiskajai personai, lai tā saņemtu šo nodokļa atlaidi, ir jāaizpilda uzņēmumu ienākumu nodokļa gada deklarācija, tajā norādot ziedojuma summu, kā arī jāpievieno ziedojuma līguma kopija un maksāšanas dokumenti.

* * *

AUGUSTS DOMBROVSKIS (1845–1927).

Vecākais no astoņiem trūcīga zvejnieka bērniem, pašmācībā apgūst gan vispārīgo izglītību, gan vijoļspēli. Četrpadsmit gadu vecumā sāk strādāt kokzāģētavā. 1887. gadā nodibina akciju sabiedrību un ierīko Mīlgrāvja kokzāģētavu. Kā uzņēmējs iegūst Anglijā tik lielu uzticību, ka tās bankas piešķir viņam izdevīgu kredītu, ko var laist apgrozībā un gūt vērā ņemamu peļņu. Vēloties uzlabot savu strādnieku dzīves kvalitāti, nodibina atturības biedrību, Vecmīlgrāvī uzceļ bērnudārzu, skolu, “Burtnieku namu” un kultūras pili “Ziemeļblāzma”. Atbalsta rakstniekus un māksliniekus, dažādos laika posmos “Burtnieku namā” dzīvo Krišjānis Barons, Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Zālītis, Emilis Melngailis, Kārlis Skalbe un citi ievērojami literāti, mākslinieki, mūziķi. “Ziemeļblāzmā” tiek rīkoti literāri vakari, koncerti, izstādes.

1991. gadā “Burtnieku nams” kļūst par Rīgas 2. mūzikas skolas mītni, īstenojot mecenāta novēlējumu, lai šis nams kalpotu tautas izglītošanai.

* * *

Kristaps Morbergs (1844–1928).

Zemnieka dēls, ģimenē jaunākais, deviņu gadu laikā no neizglītota lauku puiša kļūst par izglītotu tā laika vāciskās Rīgas namsaimnieku, kam pieder vairāku miljonu latu vērti īpašumi. Kad Rīgā sākas nekustamo īpašumu krīze un bankas draud uzņēmējiem atprasīt kredītus, par atlikušo naudu Vācijā nopērk divus labākos zirgus un dodas ar tiem greznās izjādēs pa Berlīnes un Rīgas ielām, liekot baņķieriem secināt, ka viņa finanšu stāvoklis ir teicams. Tāpēc laikā, kad bankas ar citiem uzņēmējiem pārrunā bankrota procedūras, Morbergs saņem jaunus kredītus, kas ļauj viņam pārlaist krīzi.

Lai sekmētu tautas garīgo izaugsmi, Morbergs testamentā par savu galveno mantinieci norāda Latvijas Universitāti, novēlot tai astoņus namīpašumus Rīgas centrā un Jūrmalā.

2001. gadā Latvijas Universitāte nodibina “Kristapa Morberga stipendiju”, ko finansē no ienākumiem, kas tiek gūti, apsaimniekojot šos īpašumus un pārvaldot naudas līdzekļus.

Vija Beinerte, pārpublicēts no www.la.lv,
iesūtīja Aigars Brūvelis