Ē.Stašinskis: ‘Pie kā noved pastāvošā lauksaimniecības politika Latvijā’
Agrākos laikos cilvēkam, lai dzīvotu pārticīgu dzīvi, galvenā vērtība bija zeme. Tā kalpoja kā pārtikšanas un ražošanas līdzeklis ar ko pelnīt pārtiku un naudu citām precēm. Ja viņš tika pie savas zemes, tad tas ar savu darbu varēja nopelnīt sev un ģimenei iztiku, uzcelt māju, izskolot bērnus, apmierināt citas cilvēciskas vajadzības, realizējot saražoto produkciju.
Pirmskara Latvijā, kad lielākā daļa iedzīvotāju dzīvoja laukos, bija labi attīstīta infrastruktūra, skolas, medicīnas iestādes, krogi, veikali, pārstrādes uzņēmumi utt. Pat vēl nesenos Padomju laikos, kad kolhozos un sovhozos nodarbināja lielu skaitu cilvēku, laukos bija daudz spēcīgāka attīstība nekā tagad. Gandrīz katrā ciematā bija, kultūras nami, rūpniecības un pārtikas preču veikali, poliklīnikas un slimnīcas, skolas un bērnudārzi, bibliotēkas, kino utt.- jo bija cilvēki, kas dzīvoja un strādāja šajos reģionos.
Tagad praktiski viss, kas toreiz bija izveidots, ir privatizēts un līdz ar to izsaimniekots. Zeme, lai arī tika atgriezta īpašniekiem un to mantiniekiem, nonāca brīvā tirgū, kur tā tika saskaldīta bez jebkādas stratēģijas, izveidotās struktūras tika saraustītas gabalos, katrs darīja, ko gribēja, domāja tikai par ātru un īslaicīgu peļņas iegūšanu. Aktīvākie jaunsaimnieki un ārzemju uzņēmēji ātri izķēra un sadalīja vērtīgākos īpašumus. Notika aktīva zemes tirdzniecība spekulatīvos nolūkos, bez ilgtermiņa lauksaimniecības ražošana stratēģijas. Tāpat kā ātri tika izcirsti meži, tā ātri tika izpārdota lauksaimniecības zeme tam, kurš maksā vairāk. Aktīvākie lauksaimnieki, izmantojot situāciju un valdošo lauksaimniecības politiku, strauji modernizējās, ieviešot jaunākās un modernākās tehnoloģijas, aizstāja desmitiem padomju laiku traktoru ar vienu importa, uzceļot jaunas, modernizētas graudu kaltes un lopu kūtis, ievērojami samazināja darbaspēka nepieciešamību. Cilvēki laukos, palikuši bez darba devās uz pilsētām, kur arī palika. Ekonomikas izaugsmes laikā katrs, kurš gribēja, varēja viegli atrast labi apmaksātu darbu celtniecībā, tirdzniecībā un citur. Laukos cilvēki palika aizvien mazāk, un īslaicīgi iestājās pat kvalificēta darbaspēka deficīts.
Lielo saimnieku bērni tiek vesti uz skolām pilsētās, turpat arī iepērkas un apmeklē ārstus. Lauku skolas, medicīnas iestādes, veikali utt. tiek slēgtas, jo nav kas tos apmeklē, rezultātā vēl vairāk cilvēku paliek bez darba. Daži palikušie (pārsvarā veci) velk dzīvību vārda tiešajā nozīmē, jo ir atgriezti no ārpasaules, bez sabiedriskā transporta, medicīnas pakalpojumu un iepirkšanās iespējām.
Cik un kāda zeme mums ir Latvijā?
Latvijas lauksaimniecības zemes kopplatība ir 3929,5 tūkst. ha (Valsts Zemes Dienesta dati uz 01.01.2009.), no kuriem 2433,9 tūkst. ha ir lauksaimniecībā izmantojamā (LIZ). LIZ savukārt iedalās: aramzeme 72,6% (1767,9 tūkst. ha), ganības 17%, pļavas 9,2%, augļu dārzi 1,3%.
Kā tā tiek izmantota?
Pagājušajā gadā ar tā saucamajām, ienesīgākajām kultūrām - graudaugiem, rapsi, kartupeļiem, lauka dārzeņiem tika apsēti un apstrādīti 672,3 tūkst. ha - tikai 38% no kopējās aramzemes un 28% no LIZ, vai 17% no kopējās lauksaimniecības zemes. Apmēram 450 - 500 tūkst. ha aizņem ilggadējie zālāji un lopbarības platības. Matemātiski atliek gandrīz 1,3 milj. ha, kuri nav apsēti ar kultūrām, no kurām iegūst lauksaimniecības produkciju. Pēc statistikas datiem (2007.g) Latvijā ir vairāk kā 155 000 ha vispār neapstrādātas lauksaimniecības zemes, un tas varētu nozīmēt, ka pārējā neizmantotā zeme ir tā sauktās „dīvānzemnieku” platības, kuras vispār netiek izmantotas lauksaimniecības produktu ražošanai, bet tikai vienreiz appļautas un par tām tiek maksātas subsīdijas. Šāda zemes izmantošana tiek atbalstīta arī īpašu programmu veidā, kas saucas - bioloģiskās daudzveidības saglabāšana. Praktiski, tur neviens neko nedara, audzē savvaļas augus un nezāles, vienreiz appļauj un saņem par to maksājumus. Tās pat nav izdevīgi iznomāt, jo subsīdijās var iegūt vairāk.
Pašlaik intensīvi izmantota, galvenokārt, tiek tikai labākā un kvalitatīvākā zeme, bet ievērojamas platības, vai nu netiek izmantotas vispār, vai tiek izmantotas nepraktiski. Pastāv uzskats, ka perspektīvākās nozares lauksaimniecībā ir intensīva graudkopība, rapša audzēšana, kartupeļi, cukurbietes (bija), periodiski piens, dārzeņi, un nedaudz citas kultūras. Šie produkcijas veidi dominē „labajās” zemes platībās, kur ir lieli un līdzeni lauki, auglīga zeme, piemēroti klimatiskie apstākļi, infrastruktūra. Šeit arī tiek saražota lielākā daļa lauksaimniecības produkcijas. Zemnieki, kuri darbojas šādos apstākļos, ir spējīgi attīstīties, palielināt izmantojamās platības un celt ražīgumu, modernizēties, ieviest augstražīgas, intensīvas tehnoloģijas, saņemt ES atbalstu. Pašreizējā lauksaimniecības politika ir balstīta pārsvarā uz lielajām, intensīvajām saimniecībām. Tiek atbalstīta to tālāka modernizācija, tehniskais nodrošinājums, ražības celšana, t.s. Eiropas standartu un prasību ieviešana. Tā rezultātā samazinās darbaspēka izmantošanas nepieciešamība, palielinās saimniecību lielums, bet samazinās to skaits. Tomēr šādu modernu saimniecību īpatsvars nav visai liels, un daudzas no tām ir ar ārzemju kapitālu. Latvijas zemes resursi ir tādi, kādi ir, un tik, cik ir. Daudzviet nelabvēlīgākos reģionos un platībās, lai arī pamēģinājuši, zemnieki saprot, ka nekas neiznāk, un izdevīgāk ir nedarīt neko, saņemt subsīdijas, nekā strādāt ar zaudējumiem.
Arī pārtikas produktu standarti tiek ieviesti tādi, ka tos izpildīt, galvenokārt, spēj tikai lielās un spēcīgās saimniecības vai arī „tuvu stāvošas” personas. Pārtikas produktu realizācija ir pakārtota „mega” pārstrādātāju un ārzemju lielveikalu ķēžu interesēm, kur to iepirkuma cenas tiek maksimāli nospiestas un kvalitātes prasības tiek piemērotas „īpašajiem” piegādātājiem, kuri bieži vien ir importētāji.
Pie šādas lauksaimniecības politikas un vēl papildus krīzes iespaidā, izzūd arī nelielās saimniecības, kuras vēl darbojās pirmajos atjaunotās neatkarības gados. To zemju īpašnieki zemi atdod lielražotājiem vai atstāj zemi atmatā, jo nespēj konkurēt. Tas vēl papildus pastiprina lauku iedzīvotāju migrāciju uz citām vietām (valstīm). Neizmantotā zeme stāv, aizaug, cilvēki nesaskata perspektīvu būt par zemniekiem un apsaimniekot zemi. Neskaitāmie normatīvi, standarti, prasības un tos kontrolējošās institūcijas, nodokļu politika, zemās iepirkuma cenas, dārgā pašizmaksa slāpē vēlmi un iespējas strādāt un dzīvot laukos. Šādos apstākļos nevar nevienu piespiest šīs zemes apart un sēt labību vai citas kultūras, jo tas vienkārši neizdosies, un tas arī nav prātīgi. Tādēļ ir jādomā, kā apsaimniekot šo pārējo Latvijas zemi, kura ir tiešām ievērojami daudz. Jāsaprot, ka lauksaimniecība ir uzņēmējdarbība, un zemniekam ir jānopelna sev un valstij. Kamēr nav šīs vienotās lauksaimniecības politikas, šīs platības pakāpeniski aizaug ar krūmiem un kokiem, tur vairs nevar iebraukt ar traktoru, jo vispirms ir jāveic krūmu un koku ciršana. Daudzas šādas zemes nav apstrādātas jau vairāk kā 20 gadus, kopš PSRS laikiem. Tātad, pie šādas politikas, citas lauksaimniecības nozares nav perspektīvas, jo nav ekonomiski izdevīgi turēt aitas, liellopus, audzēt linus, griķus, un citas kultūras, kuras piemērotas trūcīgākām augsnēm un mazāk labvēlīgiem apstākļiem. Pat tad, ja valstī ir vairāk kā 200 000 vai 22% cilvēku bez darba, un liela daļa pamet valsti, jo nav darba un iztikas iespēju. Cilvēku skaits laukos strauji samazinās. Tāda ir pašreizējā situācija laukos, pie valdošās lauksaimniecības politikas un atbalsta. Tāda ir realitāte, un to mēs redzam ikdienā.
Tomēr tā ir Latvijas zeme - mūsu bagātība, neizmantota iespēja, milzīga iespēja. Ekonomisti varētu izrēķināt, kādu ietekmi uz valsts budžetu un IKP atstātu apgrozījums, kas varētu veidoties, apsaimniekojot šo neapstrādāto zemi un pārstrādājot, eksportējot saražoto produkciju.
Kādiem būtu jābūt lauksaimniecības politikas mērķiem?
- Veicināt cilvēkus atgriezties laukos, lai tie apsaimniekotu neizmantoto zemi, ražotu produkciju, strādātu paši (nevis saņemtu pabalstus), maksātu nodokļus.
- Radīt jaunas darbavietas, samazināt bezdarbu, dot iespēju cilvēkiem pelnīt sev un valstij.
- Veicināt neizmantoto lauksaimniecības zemju apsaimniekošanu, tādējādi samazināt pārtikas un lauksaimniecības izejvielu importu, to aizstājot ar vietējo produkciju.
- Samazināt atkarību no importētās enerģētikas, veicinot bioenerģijas ražošanu un izmantošanu.
- Saudzēt apkārtējo vidi un veicināt drošu (ekoloģisku) pārtikas produktu ražošanu.
- Veicināt esošo un topošo lauksaimnieku izglītošanu - īpaši netradicionālajās un perspektīvajās lauksamniecības nozarēs. Attīstīt konsultatīvo darbību, nodrošinot informācijas un zināšanu pieejamību lauksaimniekiem.
Kā šos mērķus sasniegt?
Ekonomikā, tāpat kā dabā, tukšums nepastāv. Ja kāds produkcijas veids būs pieprasīts un to būs izdevīgi ražot, ražotāji atradīsies. Lai būtu pieprasījums pēc produkcijas, ko varētu ražot laukos, kur kvieši neaug, ir jāpastāv tirgus regulācijas mehānismiem. Mums ir tā - ja Latvijā kaut ko saražo nepietiekami, to ieved lēti no citām valstīm, kur ražotājs par to saņem milzīgas subsīdijas un eksporta atbalsta pasākumus. Tātad potenciāls ir neizmantots, jo strādāt brīvā tirgus apstākļos, pie pastāvošās nodokļu politikas nav rentabli. Jānosaka prioritātes - ko grib atbalstīt. Ja gribam, lai cilvēki (bezdarbnieki) iet uz laukiem, apstrādā zemi, ražo produkciju, tam ir jārada apstākļi, lai tas notiktu. Kādiem vajadzētu būt šiem apstākļiem? Cilvēkiem ir jādod makšķere nevis zivs, sēklas nevis augļi.
- Jānodrošina ar zemes resursiem. Piešķirt izdevīgu kredītu zemes iegādei (līdzīgi kā Ulmaņa zemes reformas laikā). Pašlaik neapstrādātas zemes cenas Latvijā atkal ir no 100 - 500 Ls/ha, pat aktīvos reģionos. Piemēram: katram, kurš uzsāk patstāvīgu saimniekošanu, piešķirt kredītu 20 - 30 ha zemes iegādei ar noteikumiem, ka sāks atmaksāt pēc 5 gadiem, ar zemiem (bez) %, un uz laiku līdz 20 gadiem.
- Jānodrošina ar kredītu darbības uzsākšanai. Atbalstīt vaislas dzīvnieku, sēklas materiāla, citu izejvielu iegādi pirmajos gados. Nevajadzētu atbalstīt modernu tehnikas un ēku būvniecību, jo ir skaidrs, ka tāda neliela izmēra saimniecības to nevar atļauties, jāizmanto vairāk roku darbs, vai jāņem pakalpojumus no servisa centriem.
- Tirgus regulācijas pasākumi. Jānoskaidro, cik ir jāmaksā realizējamajai produkcijai, lai to ražošana būtu rentabla. Ja produkcija būs liellopu gaļa, aitas gaļa, vilna, lini, griķi …, tad, zinot šo cenu un iespējamos ražošanas apjomus, valsts varēs iesaistīties cenas regulēšanā, izmantojot subsīdijas vai tirgus aizsardzības pasākumus.
- Lauksaimniecības pakalpojumu, pārstrādes, sagādes un realizācijas posmu, kooperatīvu, kautuvju, ādas pārstrādes, aitu vilnas, linu pārstrādes, lauksaimniecības produkcijas tirdzniecības centru utt. veidošanas atbalstīšana.
- Lauku infrastruktūras izveidošana (atjaunošana), skolas, bērnudārzi, medicīnas un sociālie centri, veikali - tie atkal kļūtu par svarīgiem ekonomikas attīstības posmiem lauku infrastruktūrās. Parādītos jaunas darbavietas.
- Atbalstīt un organizēt specializētas lauksaimnieku izglītības programmas, izveidot kvalificētu speciālistu konsultatīvo servisu.
Tas it kā liekas loģiski un saprotami, samērā vienkārši pat reāli izdarāms un bez ārkārtīgi lieliem resursiem. Rodas jautājums - kādēļ nekas tāds nenotiek, vai, ja notiek, tad kādēļ mēs neredzam rezultātu?
Ar ko nodarbojas Zemkopības Ministrija?
Analizējot situāciju pēc paveiktā rezultāta, nevis nodarbošanās, Zemkopības Ministrija ar 9 departamentiem, 34 (!) nodaļām, un 25 (!) pakļautajām iestādēm, darbojas virzienos, kuri acīmredzami nesekmē Latvijas lauksaimniecības attīstību, cilvēku nodarbinātību laukos, produkcijas dažādošanu, vides saudzēšanu. Nepārtraukti tiek ieviesti neskaitāmi standarti, normatīvi, regulas. Daudzās, savstarpēji nekoordinētas kontroles institūcijas, cenšas apgrūtināt jebkuru, kurš cenšas kaut ko darīt. Birokrātijas un ierēdņu armijas uzbrukumi ar dažādām prasībām kļūst aizvien biežāki, subsīdijas tiek samazinātas, nodokļi palielināti. Ilgtermiņa attīstības stratēģija no ministrijas puses nav bijusi un joprojām nav izstrādāta. Zemnieku organizāciju ieteikumi netiek ņemti vērā. Praktiski visa ministrijas darbība ir organizēta, neizprotamiem mērķiem, ir haotiska, bez virziena. Uz neskaitāmiem pārmetumiem no ražojošo lauksaimnieku puses notiek atrunāšanās ar ES prasībām un kopējo ES politiku. Tai pašā laikā mūsu valdības pārstāvji nespēj panākt mums labvēlīgus lēmumus, tikai klanās ES priekšā. Tiek nīcinātas āra vēl atlikušās zemnieku un lauku iedzīvotāju paliekas. Ministriju pārstāvji it kā aktīvi cīnās par Latvijas interesēm ES, meklē naudu fondiem, mēģina sekmēt to izmantošanu, bet vai pareizajā virzienā? Kādas intereses tad ir pārstāvētas? Bieži lauksaimniecības attīstībai atvēlētā nauda nonāk dažādu pārstrādātāju rokās, kuru intereses nav saistītas ar lauksaimniecības attīstību, bet ar savas peļņas palielināšanu. Kā zināms, lielākos pārtikas pārstrādes uzņēmumus kontrolē ārzemju kapitāls vai ar dominējošām partijām cieši saistītas personas. Ja paskatās, kāds ir lauksaimniecības subsīdiju sadalījums ES 27 valstīs, tad var uzskatāmi redzēt, kādi ir ministrijas sasniegumi.
Tabula skaidri parāda, cik „godīga” ir ES naudas sadale lauksaimniecībai. Tā ir valdības atbildība un rīcības rezultāts. Citas valstis mūs ir krietni apsteigušas, acīmredzot to valdības ir spējušas to panākt, izcīnīt. It kā mums būtu jāpriecājas, ka ES mums dod naudu attīstībai subsīdiju un dažādu attīstības fondu veidā, bet vai šī nauda tiešām veicina Latvijas izaugsmi? Latvijā ļoti liela daļa darbojošos uzņēmumu ir ar citu ES dalībvalstu pilsoņu kapitālu, tātad arī nauda rezultātā aizplūst prom. Pie tam, ja apkopo naudas summas, ko Latvijai ir jāizmaksā par dalību ES un citās starptautiskās organizācijās, tad kopējā bilance, iespējams, ir negatīva. Papildus tam, daudziem zināms, ka lielam skaitam valdībā un Saeimā pārstāvētiem politiķiem un tiem tuvu stāvošiem cilvēkiem pieder arī lielas lauksaimniecības zemes platības un lauku saimniecības. Tāpat arī bieži redzams, ka tās ir daudz priviliģētākā stāvoklī attiecībā uz dažādu finansējumu un atbalstu saņemšanu. Nav noslēpums, ka gandrīz visi lielie investīciju projekti, īpaši labvēlīgie nosacījumi tādi kā bioenerģijas ražošanas kvotas un līdzīgi, nonāk tikai „savējo” rokās.
Zemkopības Ministrijas uzturēšanas izmaksas mums sastāda ap 290 milj (!) Ls gadā. Valsts subsīdijās lauksaimniekiem šogad ir atvēlējusi 10,044 milj. Ls, Tā ir apmēram 1/30 daļa no ZM kopējiem izdevumiem. Vai tā ir godīga proporcija? Vai mums ir nepieciešams uzturēt tādu dārgu un neefektīvu sistēmu?
Tāds, lūk, ir viedoklis par situāciju lauksaimniecības nozarē un lauku reģionos kādu to redz lauku iedzīvotājs un laukos strādājošs cilvēks. Bet to dzīves kvalitāte ir atkarīga no simtiem un tūkstošiem galvaspilsētās un Briselē sēdošiem darboņiem uzvalkos, kuriem ir neliela saprašana par to, kas notiek ārpus pilsētas.
Ēriks Stašinskis
03.03.2010.
Mēs parasti ļoti labi zinām, kas bija jādara aizvakar…
Diemžēl…
Bet divreiz nevar iekāpt tajā pašā upē…
Sveiks, kursabiedr :)
Sagrautā lauksaimniecība ir lata kursa un PVN rezultāts. Pie Rīgas un citu pilsētu un ceļu tuvumā ir daudz lielākas iespējas veikt jebkādu saimniecisko darbību kā attālākās vietās, bet nodokļis ir vienāds. Pamēr būs PVN tipa nodoklis, ražošana nekur neattīstīsies. Tāpat, kāmēr par katru tukšo latu dos 2 dolārus vai aptuveni 1,4 eiro,mums būs importa preču pārpilnība, bet pašu ražotās nevienam nebūs vajadzīgas.Tā ir elementārā politekonomija.
Paldies, Ērik, par izsmeļošo un informējošo rakstu, kā arī ieteikumiem. Noteikti šis raksts būtu publicējams arī citās vietnēs, lai to izlasītu pēc iespējas vairāk cilvēku.
Redzu ka autors ir LV patriots, es arī tāds esmu.
Lauksaimniecība ir un tiek iznīcināta mēķtiecīgi, ES ir politiķi tādi paši kā pie mums un tos kāds lobē, šajā gadījumā to dara arī lielie pārtikas ražotāji kā monsanto. Šis uzņēmums nav ieinteresēts lai kāds cits audzētu pārtiku, ja nu vienīgi ĢMO (pērkot sēklas tikai no monsanto), kas arī jau tiek piedāvāts un ir ierakstīts ES līgumā ar LV.
Ko dara mūsu Lauksaimniecības ministrija, tā ievieš dzīvē šos briesmīgos ES norādījumus, ieviešot dažādus likumu un normas kas nav izpildāmi un brīžiem nav savietojami ar loģisko saprātu.
ES supsīdijas arī veicina lauksaimniecības iznīkšanu, tās ir kā graši mirstošam ubagam.
Tāpēc tas ko varam darīt ir aiznest līdz katra LV iedzīvotāja saprātam to ka mums katram personīgi ir jābalsta LV zemnieki ir jāpērk pie viņiem kartupēļi, piena produkti, gaļa u.c..
Es to daru, tas sanāk lētāk.
Paldies autoram par rakstu
ar cieņu
Lohs no LV
Mhm, dažas dienas atpakaļ laukos nostopēju kādu vīru, kas stāstīja, ka beidzis nodarboties ar lopkopību pateicoties ES ieviestajiem standartiem un, pastirpinātu nepatiku izsakot, dokumentu kārtošanu. Diezgan saprotams parasta lauksaimnieka sašutums ap papīr-lietām, jo lauksaimnieka lauciņš ir viņa darbības sfēra nevis ņemšanos ap dokumentiem un birokrātiju, kas tiek izmantota kā siena valdības attālināšanai no tautas, un valdības leļļu-pavēlnieku interešu izpildīšanu, nevis tautas interešu uzklausīšanai un apkopošanai.
Vakar aizbraucu uz Zemnieku Saeimas kongresu lai paklausītos ar ko nodarbojas šī organizācija, kā arī premjera un Zemkopības ministra un ministrijas pārstāvju uzrunas. Premjers kaut ko stostīdamies nolasīja no lapiņas, Dūklavs ar jokiem uzjautrināja publiku, tā arī neko konkrētu nepasakot. Skumīgi bija noskatīties kā uz visiem, it kā elementāriem un loģiskiem ierosinājumiem, ministrijas pārstāvji atrunājas ar savu šausmīgo noslogotību un ka viņi “veic pārrunas”, “izskata jautājumus”, “diskutē par tēmu”, “mums notiek sarunas”, “apkopo pr4ekšlikumus” … . Bet rezultāta kā nav tā nav. To mēs redzam pēc situācijas laukos…
Trūkst tikai viena - skaidri apjausta un noformulēta mērķa. Kustībai vajag formulēt pietiekoši cēlus un taisnīgus, tomēr sasniedzamus, ne utopiskus mērķus. Turklāt šiem mērķiem jāspēj aizraut cilvēkus.
Manuprāt, globalizācijas, ES un KF aktivitāšu kontekstā pats svarīgākais mērķis šobrīd ir saglabāt dzīvotspējīgu, ekonomiski patstāvīgu latviešu etnosu vēsturiskajā teritorijā.
Kā to panākt? Ar likumu nostiprinātt latviešu (LV pilsoņu) priekšrocības un ekskluzīvās tiesības šajā teritorijā.
Līdzīgi rīkojās arī pirmās Latvijas valdība, 1921. gadā piešķirot pilsoņiem vācu muižniekiem atņemtās zemes. Pie zemes tika vairāk kā 200 000 zemnieku, izveidojot stabilu pamatu valsts un nācijas vēlākam uzplaukumam.
Arī šobrīd ir iespējams atrisināt vai visas samilzušās problēmas - bezdarba, nabadzības, klaidoņu, ekonomisko bēgļu, mājokļu nepieejamības un atsavināšanas, augstu komunālo un banku procentu maksājumu, kredītatkarības, noziedzības, u.c., ar vienu drosmīgu un vēsturiski izšķirošu soli:
Pieņemt (panākt pieņemšanu) likumu par ikviena pilngadīga LV pilsoņa bezierunu tiesībām uz bezmaksas 1ha (10000m2) valsts vai pašvaldību lauksaimniecībā izmantojamas zemes mūža lietošanā dzimtas mājvietas un saimniecības iekārtošanai, ar tiesībām nodot mantojumā. Zeme, uz tās uzceltās ēkas, uzstādītās iekārtas, saražotā produkcija netiek aplikta ne ar kāda veida nodokļiem, maksājumiem, nevar tikt ieķīlāta, izīrēta, nomāta, vai jebkurā citā veidā atsavināta vai apgrūtināta. Zeme piešķirama pašvaldību ierādītās teritorijās, formējot ciemus vismaz 150 ģimeņu (saimniecību) apmērā, infrastruktūras nodrošināšanai. Starp īpašumiem jābūt vismaz 3m brīvai zemei jeb servitūtam.
Ērtības labad piedāvāju likumu saukt par Brīvzemes likumu, bet kustību - par brīvzemniekiem.
Ar iepriekšminēto aktu LV pilsonībai tiktu piešķirts jauns saturs, statuss un bezprecedenta pievilcība, bet Latvijas valsts egregors no nīstama apspiedēja, parazīta un asinssūcēja pārtaptu par mīlētu aizstāvi, brīvības un neatkarības garantu. Tādēļ minēto likumu varētu arī dēvēt par Jauno Pilsonības likumu, Brīvlaišanas likumu u.tml.
Raksta kontekstā:
Arī tiem, kas vēlas apstrādāt 10, 20 vai 100 hektārus, nepatraucēs uz 1 ha brīvzemes uzceltā māja, kuru nevarēs atsavināt iespējamu saimniecisku neveiksmju, neražas, krītošu cenu vai atceltu (samazinātu) subsīdiju vai pārmērīgu kredītsaistību dēļ.
Apsveicu ar vienu labu ziņu! Ar labu precedentu! Referendums Islandē ar milzīgu balsu vairākumu noraidījis likumu, ar kuru Islande apņemtos maksāt spekulantu radītos parādus! :)
Tas nozīmē, ka tautas kustībai var būt panākumi, ka ir vērts organizēties, izvirzīt mērķus un tos sasniegt. Lai šie islandiešu panākumi iedvesmo arī mūs!
Problēma ir tā, ka cilvēki vairs netic realitātei (augošam bezdarbam, augošiem nodokļiem un parādiem, uzņēmumu bankrotiem, iestāžu slēgšanai, neapsētiem laukiem u.c.), bet tic plikiem apgalvojumiem mēdijos, ka atveseļošanās jau sākusies, ka sliktākais jau aiz muguras, ka kāpjam no bedres laukā utt.
Un tāpēc cilvēki paši neko nepasāk, bet gaida nākamās vēlēšanas rudenī, kur viņiem atkal iesmērēs kārtējo “nācijas glābēju” - tos pašus vēžus citā kulē, kuriem mūsu valsts demontāža jāpabeidz.
Jāni, man liekas ka tikmēr, kamēr nebūs kādas personas kas to visu vilks ( pavilks tautu) tikmeer nekas nenotiks.
Nav gluži par raksta tēmu, bet, ja reiz par tautas kustību ir runa, tad dažas pārdomas…
…
Kas ir vajadzīgs, lai šāda kustība varētu sākt veidoties?
…
Jā, arī līderus vajag, bet ar vieniem pašiem līderiem būs par maz, tādēļ ierosinu sākt ar turpmāk minēto (līderi pēc tam paši nāks gaismā):
I. Formulēt skaidrus mērķus un uzdevumus. Tik tālu jau ‘Tzu’ un citi rakstīja. Vienkārši jāsāk to darīt. Jo tikai pēc tam ir jēga uzdot jautājumu - ‘kā šo uzdevumu atrisināt?’. Manuprāt, vislabākos rezultātus sasniegsim tad, ja katrs pats šos jautājumus kārtīgi apdomāsim un ‘liksim uz papīra’, pēc tam arvien apkoposim. Visu iepriekšējo, ko esam rakstījuši, uzskatīsim par mūsu pieredzi. Lielāks spēks šim gala iznākumam būs tad, ja to izstrādās komanda, nevis viens cilvēks.
II. Un arī ar to būs par maz. Svarīga ir forma. Tam jābūt formulētam kā tādam vīrusam, kas pats izplatās. Viens variants varētu būt līdzīgā veidā kā “Cionas gudro protokoli” un “Alūksnes gudro protokoli”… varētu būt piemēram “Latvijas neatkarīgo domātāju pieraksti” vai kaut kas tml.
III. Ļoti nopietni jāpiestrādā pie tā, lai pirmais izplatīšanas vilnis būtu īpaši efektīgs - ‘atslēgas cilvēki’ nevalstiskajās organizācijās, publiskajā pārvaldē (īpaši pašvaldībās), jā - noteikti arī partijās, medijos un visos citos “tīklos”, piem., skolās, medicīnas iestādēs.. caur arodbiedrībām).
…
Runājot par pašu saturu - atliek izkonspektēt un sastrukturizēt Tautas Forumā publicētās idejas (protams, jāprot atšķirt derīgo un svarīgo no pārējā), un PROGRAMMA, ko izplatīt sabiedrībā un iesniegt arī visām partijām, gatava.
RX, vai tad gaidīji ko citu?
Viņiem pat prātā nenāk meklēt kādus risinājumus, un viņi to no sava prāta nekad nedarīs. Jo Latvija pašlaik nav neatkarīga valsts, un ES ietvaros Latvijai nav paredzēta nozīmīga vieta lauksaimniecības politikā. Gluži otrādi - lauksaimniecību plānots likvidēt, kas arī likumsakarīgi tiek darīts. Protams, to neuzsver vārdos, bet darbi runā paši par sevi. Raksta autors vēl neminēja lauksaimniekiem uzliktās ierobežojošās kvotas un citus mērķtiecīgas likvidēšanās faktorus.
Problēma jau tā, ka ne tikai valsts vadītāji, bet arī paši zemnieki ir šajā likvidēšanas procesā aktīvi iesaistījušies. Cukurbiešu audzētāji ar prieku saņēma kompensācijas, pļavu appļāvēji pēc kompensācijām stāv kā pēc maizes utt. Vai viņi nesaprot, ka tāpat vien neviens naudu nedod, ka aiz tā ir tālejoša stratēģija?
Tāpēc pietiek laist muļķi! Beidzot lietas jāsauc to īstajos vārdos un nav jātēlo idiotus, kas neko nesaprot. Lai Latvijas lauksaimniecība atkal attīstītos, nepieciešama revolūcija! Vispirms jau revolūcija cilvēku un pašu zemnieku prātos.
Latvijai atkal jācīnās par savu neatkarību, jāaizcērt ES durvis ar skaļu blīkšķi un atkal pašiem jākļūst par savas zemes saimniekiem!
Jā Jāni. Piekrītu tev. Tur “augšā” nav ieinteresīti sakārtot šo nozarī un arī citas. Valdība acīmredzot strādā citu interesēs un pilda norādījumus no ES.
Mani satrauc tie šausmīgie naudas līdzekļi, kas no valsts budžeta tiek tērēti ZM. Tie ir gandrīz 300 Milj gadā, bet pašiem lauksaimniekiem nonāk tikai niecīga daļa. Pārējais tiek “apēsts” aparāta uzturēšanai un aizplūst nezināmās kabatās. ZM budžetu var apskatīt ZM mājas lapā. Tur var redzēt kā nauda tiek izlietota. Es valdības darbu vērtēju pēc rezultāta un es to neredzu. Vismaz neredzu, ka tā atpelna sevis uzturēšanu no mūsu kabatas. Domāju, ka jāceļ gaismā visi pēc kārtas! Cik var izsaimniekot mūsu valsti un mūsu nodokļos samaksāto naudu!
Protams ar tādiem instrumentiem kā kvotas un atbalsta maksājumi var regulēt nozares politiku. Un tas arī izdodas, tikai nepareizajā virzienā. Tikai daļa cukurbiešu audzētāju bija cukurfabriku akcionāri un nauda panāca savu. Maksājumus par cukuru viņi saņem joprojām un viņiem mute ir ciet. Platību applāvēji nav zemnieki - viņi neko neražo, tie ir “dīvānzemnieki” no kuriem liela daļa ir politiķi, kuriem tā ir laba pensija. Kamēr tādas lietas tiks atbalstītas tikmēr situācija neuzlabosies. Mums pat nevajadzētu papildus naudu, tikai saprātīgu tās sadali, ierobežot nevēlamos procesus, stimulēt vēlamos. It kā vienkāsši, bet kāpēc to nevar īstenot?
Turklāt, ja esmu pareizi sapratis, Zemnieku Saeimā pārstāvēti tie lielākie, turīgākie, ietekmīgākie zemnieki. Ja jau tos vairs neņem galvā, tad ko var gaidīt mazākie?
Tas liecina, ka varas institūciju augstprātība sasniegusi jau galēju izpausmi - viņi jūtas it kā no citas pasaules, kas par šo nesalīdzināmi augstāka un pārāka. Iespējams, viņi uz Latvijas lauksaimniekiem raugās kā uz nicināmu traucēkli, kas vēl kādu laiku jāpacieš kā zobu sāpes. Parasti šādi pakalpiņi viegli iekrīt lieluma mānijas delūzijā. Tā ir kā lepnuma orģija, pilnīga atraušanās no realitātes, kas iestājas pirms zemas krišanas.
Vienīgi gribētos, lai tie zemnieku saeimas līmeņa saimnieki, kamēr tas vēl iespējams, izmantotu visu savu potenciālu, lai iniciētu pārmaiņu procesu. Viņi to vēl var.
ZS Kongresā Man radās iespaids, ka Zemnieku Saeima ir diezgan vāja organizācija. It kā ir panākti daži uzlabojumi, bet tie ir maznozīmīgi kopīgai nozares politikai un tikai varbūt atvieglo kādu birokrātisku procesu. Dalībnieku sastāvs arī ir diezgan raibs un tur maz ir pārstāvēti paši nozīmīgākie nozares spēlētāji, jo viņiem jau tas nav īpaši vajadzīgs. Lielie l/s uznēmumi darbojas brīvā (ES un Pasaules)tirgū, un ir pielāgojušies sistēmai. Tiem īpaši neinteresē ainaviskie, ekoloģiskie, un sociālie apstākļi, bet gan uzņēmumu pelņas rādītāji. Zīmīgi bija arī tas, ka pārsvarā pidalījās veca gada gājuma cilvēki, kuriem, iespējams, nav vēlme aktīvi iesaistīties politiskos procesos. ZS vadītājam pat nav aukstākās izglītības. Man radās vilšanās sajūta par nelietderīgi izmantotu laiku. Aizkulizēs dzirdēju arī piezīmes: par ko mēs maksājam biedra naudu?
Tātad mums NAV pietiekami ietekmīgas un ricībspējīgas organizācijas, kura varētu cīnīties par šīs Latvijai tik nozīmīgās nozares atdzimšanu un uzplaukumu.
Ir jārīkojas!
Nu nezinu, ko nozīmē revolūcija mūsu domāšanā, ja uz lauksaimniecību raugāmies kā uz ražošanas nozari, ka nestu peļņu.
Lauksaimniecība nav ražošanas nozare!
Ja mēs gribam revolūciju domāšanā, tad vajag pagriezt skatienu no cita redzesloka.
Sandra, varbūt labāk teikt, ka lauku saimniecība ir kas vairāk par ražošanas nozari, bet tā noteikti ir ražošanas nozare! Pats jēdziens “ražošana” ir cēlies no lauksaimniecības jēdziena “raža”. Un kāpēc gan par šo darbu nepelnīt? Tālredzīgās valstīs ir ieviests tā saucamais cenu paritātes princips (ieņēmumiem jāsedz izdevumi), un lauksaimnieki labi pelna. Pat padomju laikā pat piemājas dārziņu lietotāji pelnīja. Piemēram, mani vecāki nodeva vienas govs (!) pienu. Un no tā vien sakrāja naudu mājas celtniecībai un daudzām citām vajadzīgām lietām.
“Jānodrošina ar zemes resursiem. Piešķirt izdevīgu kredītu zemes iegādei (līdzīgi kā Ulmaņa zemes reformas laikā). Pašlaik neapstrādātas zemes cenas Latvijā atkal ir no 100 - 500 Ls/ha, pat aktīvos reģionos. Piemēram: katram, kurš uzsāk patstāvīgu saimniekošanu, piešķirt kredītu 20 - 30 ha zemes iegādei ar noteikumiem, ka sāks atmaksāt pēc 5 gadiem, ar zemiem (bez) %, un uz laiku līdz 20 gadiem.”
mja, un par kādas zemes brīvību tad tauta cīnījās, ja tai atkal jāņem uz kredīta sava zeme?
Zemi vajadzētu iedalīt uzņēmīgiem cilvēkiem, un, kad tie ir attīstījuši saimniecības, iekasēt graudā vai naudā nodokļus.
Zeme ir ne tikai lauksaimnieciskās ražošanas līdzeklis. Zeme ir jebkuras ražošanas pamatlīdzeklis un valsts teritoriālās suverenitātes substrāts. Arī jebkura ēka tiek būvēta uz zemes. Visi cilvēki staigā pa zemi. Vai varat iedomāties neatkarīgu valsti, kurā visa zeme piederētu ārvalstniekiem, bankām un korporācijām?
Es arī ne.
Tieši tāpēc patreizējo banku ofensīvu daudzi pamatoti dēvē par ekonomisko okupāciju. Pilsoņu un valsts suverenitātes aizstāvībai nepieciešams likums par neatsavināmo un neapgrūtināmo, arī ar nodokļiem neapliekamo zemes un NĪ minimumu. Likums par neapliekamo ienākumu minimumu taču ir. Atņemt cilvēkam mitekli ar atrunu - var taču īrēt - ir ne mazāk prettiesiski, kā atņemt visus ienākumus ar atrunu - var taču ubagot.
Labāk vēlu apjēgt savas pilsoņa un cilvēka tiesības, nekā nekad.
Tāpēc likums par neatsavināmu, neapgrūtināmu un nodokļiem neapliekamu zemes hektāru katram LV pilsonim, kā arī neatsavināmo un neapgrūtināmo minimālo dzīvojamo platību uz cilvēku dos lielisku iespēju izturēt banku uzsākto ekspropriāciju simtiem tūkstošu cilvēku.
Pilsoņiem, kam ir zemes īpašumi, viens hektārs no nodokļiem, hipotekāriem apgrūtinājumiem atbrīvojams. Tāpat jānosaka ar nodokli neapliekamais dzīvojamās platības minimums, piem. 10 m2 uz vienu cilvēku.
Bezzemniekiem un banku afēru rezultātā mājokli zaudējušajiem valsts bez maksas piešķir 1 ha brīvzemes mūža lietošanā.
Manuprāt, ļoti reāls un galvenais, bez lieliem kapitālieguldījumiem realizējams plāns nācijas un valsts glābšanai no globālistu tīkojumiem.
Tzu, Te ir laba ideja. Ja mums izdotos organizēties reformu kustībā, šo ideju noteikti būtu jāiekļauj starp svarīgākajiem punktiem.
Paldies!
Pilnībā pievienojos! Arī noformulēts jau samērā labi. Vēršos pie Jums abiem ar Jāni ar lūgumu šo noformulēt publikācijā, jo tad šī doma tiks piefiksēta ’stingrākā’ veidā. Komentāros tā pazudīs tā, ka paši nevarēsim atrast, bet tad būs raksts ar saiti.
Arī tā teicama ideja. Bez tam to rakstu varētu ielikt arī citās vietnēs.
Pilnīgi paļaujos, ka to rakstu vislabāk uzrakstīs pats Tzu. Valoda viņam laba, izklāstījums un pasniegums skaidrs. Turklāt mums vajag daudz jaunu autoru. Man jau paliek neērti, ka pašam tik daudz rakstu. Ar to taču es varu apnikt un radīt nepareizu iespaidu. Mums jāveicina jaunas rakstītāju un ideju ģeneratoru paaudzes veidošanās! Tzu kā jauns rakstu autors varētu būt labs sākums!
Ja patreizējā stāvoklī nav vēlmes riskēt ar savu īsto vārdu un uzvārdu, var sākt ar pseidonīmu.
Ja mums izdotos organizēties reformu kustībā…..Ja mums izdotos.Kad..
Paldies par atsaucību! No sirds priecājos, ka izdevās pasniegt ideju pieņemamā veidā. Ideja nav mana, tāpēc arī manam uzvārdam nav nozīmes.
Svarīgākais jau ir saprast un topošās tautas kustības prasībās uzsvērt, ka tiesības uz savu un savas valsts zemi ir atzīstamas par cilvēka un pilsoņa neaizskaramām pamattiesībām. Kā tiesības elpot, baudīt Saules gaismu, ēst, mīlēt, radīt pēcnācējus. Tiesības uz neatsavināmu zemi un mājokli nav atdalāmas no cilvēka tiesībām uz BRĪVU dzīvi un darbu. Lai kā mūs censtos pārliecināt par pretējo, par brīvu nevar tikt uzskatīts cilvēks, kuram par katru savu soli (un santīmu) jāatskaitās bankai un ar to šis solis jāsaskaņo.
Būtībā hipotekāro kredītu var salīdzināt ar banku realizētu mūsdienu dzimtbūtniecību.
Rūgtā un noklusētā (bet līgumos ar banku ietvertā) patiesība ir tāda, ka ņemot kredītā mājokli, cilvēks apķīlā ne tikai šo mājokli, bet arī VISUS CITUS savus īpašumus un arī savus un galvotāju nākotnes ienākumus. Ar šo apstākli arī izskaidrojama “burbuļa” laikā banku ieteikto vērtētāju praktizētā īpašumu pārvērtēšana (un arī pats NĪ cenu burbulis) - šā vai tā atdosi vai atstrādāsi - vienalga, par kādu summu novērtēts un nopirkts mājoklis. Iespējams, šai apstāklī var saskatīt un pat pierādīt krāpniecisku darījumu ar labticīga aizdevuma ņēmēja maldināšanu, varbūt var inkriminēt manipulācijas ar tirgu, nezinu, tas jāvērtē juristiem. Jebkurā gadījumā, KK 201. panta aprakstam atbilst daudzu kredītņēmēju šībrīža situācija.
Valsts bez maksas piešķirts beznodokļu, neatsavināms hektārs ikvienam pilngadīgam pilsonim kalpotu ne vien par vietu mājvietas iekārtošanai, bet arī par pilsoniskās brīvības un neatkarības garantu, sava veida pēdējo aizsardzības līniju. Pat ja es nopērku un apstrādāju 1000 ha, ņemu miljonu kredītus to apsaimniekošanai, man totālas neveiksmes vai kārtējās “krīzes” gadījumā garantēti paliks dzimtais hektārs ar nelielu (arī ar nodokļiem neapliekamu un neatsavināmu) mājokli. Būtībā ikvienam pilsonim tiktu garantēts drošs pēdējais patvērums no globālistu un lielkapitālistu tīkojumiem, tiktu samazināta vai pat izslēgta iespēja izspiest iedzīvotājus no valsts ar ekonomisku žņaugu palīdzību.
Daudzi no mums ir (vai ir bijuši) padomju varas piešķirta mazdārziņa īpašnieki, tāpēc ļoti labi zin, kādas ražas un atspaidu ģimenes budžetam var iegūt pat no 600m2. Šai aspektā hektārs brīvzemes ikvienam pilsonim dotu bezprecedenta pārtikas drošību, kā arī valstij - nenovērtējamu ekoloģiski tīras pārtikas eksporta potenciālu. Tāpat hektārs savas zemes ļaus izvērst no bankām neatkarīgu darbību ikvienam amatniekam un sīkražotājam. Pat, ja es paņemtu kredītu, teiksim, lai nopirktu skaidu plēšamo mašīnu, ripzāģi vai virpu, es riskētu tikai ar ķīlas priekšmetu, nevis visu savu īpašumu un arī nākotnes ienākumiem, kā tas ir tagad.
Neizplūdīšu pārāk, jo daudzi jau ir noformulējuši šīs domas sakarīgāk, un izprot lietu stāvokli labāk.
Skaidrs ir viens - esošā kapitālisma jeb t.s. demokrātijas iekārta ir rūpīgi maskēta verdzības jeb neofeodālas atkarības forma, kuras pats princips neietver (vai pat nepieciešami izslēdz) sevī pilsoņa un cilvēka pamatbrīvību un pamatvajadzību nodrošināšanu. Šai sistēmai ir kritiski NEPIECIEŠAMI nabagi, bezdarbnieki un bezpajumtnieki. Cilvēki šai sistēmā ir tikai lielkapitāla interešu realizētāji un vienlaicīgi šo interešu ķīlnieki un upuri, nevis brīvas un pašpietiekamas personas. Nemaz nevajag būt filmu “Zeitgeist” un “Ring of power” fanātam, lai to saprastu. Pietiek, ja strādā algotu darbu Latvijā un paņem kredītu ;)
Ieplānotā ik dekādes finansu “krīze” šoreiz attīstās kā visas sistēmas krīze, kad cilvēku nežēlīga ekspluatācija un pamattiesību ignorēšana, parazītisms, nevaldāma peļņaskāre, militārisms, imperiālisms, augļošana, korporāciju interešu lobiji jau nonākuši klajā pretrunā ar vispārcilvēciskajām vērtībām, nav savietojami ar cilvēces augošās apziņas un brīvas informācijas apmaiņas laikmetu.
Neizbēgami nāks jauna, brīva, vai vismaz brīvāka iekārta. Kāda brīvības un cilvēktiesību pakāpe tiks sasniegta, atkarīgs no tā, cik lielu brīvību un cik taisnīgu valsts iekārtu cilvēki spēj iedomāties un attiecīgi būs gatavi pieņemt.
Man šķiet, ka tas, ko vēlējos, ir pateikts Tzu komentāros. Protams, ka varam uz jebko skatīties kā uz peļņu nesošu objektu, bet Tzu ir licis pareizos akcentus. Politika var padarīt lauksaimniecību par peļņu nesošu vai, gluži otrādi - peļņu nenesošu (tikai zaudējumu) uzņēmējdarbību.
Paldies Tzu un visiem pārējiem, kas prot labi un saprotami noformulēt kādas labas idejas un nodot tās tālāk!
…cik lielu brīvību un cik taisnīgu valsts iekārtu cilvēki spēj iedomāties un attiecīgi būs gatavi pieņemt.
—-
Tik cik būs gatavi uzņemties atbildību.
Jā, Sandra, Tavu pirmo vēstuli viegli pārprast vai nesaprast. Jo arī baņķieri un šī valdība domā, ka zemniekiem nav jāpelna, bet gan jākļūst par viņu parādu vergiem.
Tzu gan ir komentāros uzrakstījis, bet rakstu acīmredzot, viņš negrib rakstīt.
Žēl. Es jau viens arī par visu nerakstīšu. Esmu noguris. Jo ļoti grūti, ja Tu sēj un sēj, bet nekādas ražas nav.
Tā jau gluži nav, ka viss vējā sēts.
Ir tāds 100-ā mērkaķīša efekts.
Sasniegsim kritisko masu, tad arī nāks augļi.
Paldies par darbu!
http://ww-video.ru/mediadetails.php?key=7d07a79dfb541041a8df
jauks video
piekrītu ivo ,vajadzētu Tzu savu redzējumu izklāstīt pamatīgāk ,ar visiem aprēķiniem , jo cik sapratu tad brīvzeme tiks iedalīta katram Latvijas iemītniekam , pat zīdainim ( būs jārezervē kādā fondā , lai sasniedzot pilngadību varētu saņemt ). Tad vēl aprēķini vajadzīgi par to zemi kas “atkrīt atpakaļ” no aizsaulē aizgājušajiem, un kā būs ar ģimenes locekļu brīvzemes īpašumiem , kā tos varēs apvienot lai nav ha no ha pa 50 km atstatus . Tad vēl , kā varēs pilsētās dzīvojošie apsaimniekot savu ha , ja tas būs kādus 30-40 km no dzīvesvietas , Rīgai vien cik vajadzēs brīvas pašvaldības lauksaimniecības zemes - ap 1 milj. ha ?Kur tādu zemes masīvu vienuviet lai atrod pieRīgā ?
Latvijas platība ir ap 6,5 milj.ha, iedz. skaits ap 2 milj.. Cik no platības aizņem iekšējie ūdeņi, ceļi un citas inženierbūves, apbūve, aizsargjoslas, purvi …. Hektārs pavalstniekam var arī nesanākt.
Bet, runājot par autora rakstu, pie sešiem ieteikumiem būtu nepieciešams vēl kāds vai kādi. Kas vada un organizē lauksaimniecību, kas uzņemas lauku saimniekošanas vadību nevis saimniecībā, bet reģionā un valstī? Ja vadības nebūs, nekas nenotiks. Lai lauki attīstītos, vajadzīga industrija. Vajadzīgi vērā ņemami apjomi par kuriem noslēgti līgumi. Vajadzīgi likumi, kas atbalsta un ļauj ražot (līdzīgi kā cukura likums),bet vissvarīgākais - vajadzīgs lauksaimniecības organizētājs. Vai tā ir valsts pilnvarota Zemkopības ministrija, akciju sabiedrība, vai tā ir kāda cita privātiniciatīvas forma - nezinu. Kādam noteikti zināms bekona un sviesta eksporta modelis pirmās brīvvalsts laikā. To laiku pieredze nenoder arī šodien?
Ja nebūs lauksaimniecības industrijas, nebūs lauksaimniecības. Zemnieku saimniecības dažādu apstākļu pēc nespēs izveidot lauksaimniecības lielražošanu un konkurēt ārējā tirgū. Tād jāpievienojas Tzu, brīvās zemes jāsadala.
Aprēķinus derētu gan veikt, jo, ja ideja nav pamatota ar reāliem skaitļiem un loģiku, ko nevar apgāzt (citos gadījumos piem., par mažoritāro vēlēšanu sistēmu, derētu veikt kaut elementāras aptaujas, lai varētu veikt analīzi un modelēšanu, nevis tikai paķert kaut ko no gaisa, kas ar lielu varbūtību ir neatbilstošs pašreizējai situācijai), tad šādu ideju paudēju ir viegli ‘nolikt pie vietas’. Tā kā manā rīcībā nav precīzu datu, tad kādam, kurš turpinās izvērst šo ideju varbūt noderēs turpmāk minētās domas:
* nav obligāti piešķirt visiem zemi AUTOMĀTISKI, jo daudziem nemaz varbūt nav vēlēšanās zemi iekopt, uz tās dzīvot. Kā tūrisma objekti vai kā vietas, kur dzīvot, pilsētas vēl kādu laiku noteikti eksistēs. Tātad daļa cilvēku dzīvos pilsētās arī turpmāk.
* veidojoties dzimtas (saimes) mājām, tajās dzīvo ģimene - vīrs, sieva, vecvecāki un varbūt pat attālāki radi, līdz ar to varētu būt, ka uz 1, 2 vai 3 ha zemes dzīvo vairāk kā 3 pieaugušie.
* kā pretarguments zemes ierobežotībai ir pastāvošais “privātīpašums”. Lielīpašniekiem dažkārt pieder zemes platības vairākos simtos ha. Turklāt ievērojamas zemes platības pieder ārzemniekiem, tātad vispirms jāsāk ar tādas politikas īstenošanu (nodokļi u.c.), kas padara neizdevīgu zemes turēšanu, to neapsaimniekojot SAVĀM rokām. Privātīpašumu kā tādu nāktos pārskatīt. Tā vietā varētu būt “1ha lietošanas TIESĪBAS ar pienākumu apsaimniekot”.
* sākt būtu prātīgi ar 1 ha kā “neapliekamo minimumu” un ļaut piešķirt zemi lietošanā tiem, kuri to patiešām vēlas. Varētu būt, ka noteiktā laika posmā jābūt redzamām pazīmēm, ka cilvēks tur kaut ko sāk darīt - iekopj dārzu, stāda kokus, sāk celt māju utt., pretējā gadījumā zeme atsavināma un nonāk valsts īpašumā.
* ar šīm tiesībām apsaimniekot zemīti nebūtu pieļaujams tirgoties. Var būt runa tikai par maiņu.
* attīstot šo domu tālāk, protams, būs vēl daudzi jautājumi. Piemēram, viens, uz ko neesmu saņēmis atbildi arī no Megre cienītājiem - “kuram bērnam un pēc kādas kārtības tiek pārmantots vecāku (un visas ģimenes) iekoptais hektārs”. Lai nu kā, visus jautājums var atrisināt un šo ideju, manuprāt, noteikti ir derīgi izvērst un attīstīt.
Paldies par Tavām domām!
Mēģināšu atbildēt jeb izskaidrot.
*Zeme netiek piešķirta automātiski. Ar pilngadības saniegšanu pilsonis iegūst TIESĪBAS un var pieteikties uz zemi. Pieļauju, ka vairums zemi pieprasīs tikai pēc dzīvebiedra izvēles, lai kopā uzsāktu saimniecības ierīkošanu pēc abu gaumes, abus apmierinošā vietā.
* Jā, vairumā dzimtas māju dzīvos ģimenes ar nepilngadīgiem bērniem. Kuram no bērniem, vai radiem, vai paziņām atstāt mantojumā dzimtas īpašumu, ir tā dibinātāja pirmtiesības.
Svarīgi - īpašums nevar tikt dalīts.
*Zemes lielīpašumiem ir nozīme tikai tad, ja ar tiem var taisīt naudu - ar citu cilvēku rokām. Ja cilvēkiem būs garantēta iespēja kopt katram SAVU zemi, ko iesāks ar 1000 hektāriem viens “dīvāna zemnieks”? Industriālā l/s pamazām zaudēs nozīmi, un zemes lielīpašumus valstij atgūt ar attiecīgas nodokļu politikas palīdzību nebūtu īpašu problēmu.
*Īpašums jāsāk apsaimniekot 3 gadu laikā. Ja tas nenotiek, dod pārbaudes laiku - vēl gadu. Ja īpašums joprojām netiek iekopts, konkrētā gabala lietošanas tiesības tiek zaudētas.
*Par tirgošanos nevar būt ne runas. Likuma būtība jau ir neatsavināmībā, kas izslēdz pārdošanu, ieķīlāšanu, iznomāšanu, u.t.t.
Tzu rakstīja “Tāpat jānosaka ar nodokli neapliekamais dzīvojamās platības minimums, piem. 10 m2 uz vienu cilvēku.”
Man gan šie neapliekamie 10 m2 šķiet smieklīgi mazs pleķītis: uz tā var nolikt divguļamu gultu, rakstāmgaldu ar krēslu, plīti, vannu un tualetes podu, un tas arī viss. Lido tam apkārt un pāri kaut vai kā Karlsons ar propelleri. Vai tad tiešām nebūtu loģiskāk, ka kā neapliekamais minimums būtu tāda dzīves platība, kas nodrošina NORMĀLUS, cilvēcīgus dzīves apstākļus - kas nozīmētu jau minētajām platībām pievienot metrus arī drēbju skapim, grāmatu plauktiem, atpūtas krēsliem, virtuves galdam (gan gatavošanai, gan ēšanai), priekšnamam (ceru, ka izpratāt ideju)… un vēl telpai, kas ļauj visām pirmās nepieciešamības mēbelēm vismaz apkārt apiet. Man šķiet absurdi maksāt nodokli par elementāru dzīves platību. Tad jau mēs tikpat labi varētu maksāt valstij nodokli arī par 50% no tā gaisa, ko elpojam, lai nodrošinātu ar skābekli savas šūnas un nenobeigtos.
Patiesībā te ir jautājums par pieticību, pārticību, un mēra sajūtas trūkumu. No padomju laikiem esam saglabājuši uzskatu, ka cilvēkam jāapmierinās ar 1/10 daļu no tā, kas nodrošinātu elementāras cilvāka vajadzības un cilvēkam cienīgu dzīvi. Domāju, ka atskaites punkti sabiedrībā ir pamatīgās auzās abos galos - gan tad, kad daži uzskata, ka zem vienas sēžamvietas var palikt 3 automašīnas, gan tad, kad domājam, ka 10 m2 vai 163 lati mēnesī (iztikas minimums), no tiem 47,55 lati mēnesī pārtikai, var nodrošināt kaut kādu cilvēka cienīgu eksistenci (par dzīvi nemaz nerunājot).
Tzu. Problēmu vietas BRĪVZEMES projektā:
1. Ja zemi 3g. varēs arī nekopt, tad kaimiņu laukus piesēs ar nezāļu sēklām no nekoptā lauka.
2. Kopējo infrastruktūru var izveidot, ja piedalās visi īpašnieki vienlaicīgi ar nozīmīgu kapitālu (kura nav) un savu darbu.
3. BRĪVZEMES būs naturālas saimniecības izdzīvošanai bada cietējiem ar stipru veselību. Kas notiks vēlāk, kad veselība zudīs un nebūs arī uzkrāti iztikas līdzekļi. Pensijas nav ieplānotas.
Infrastuktūru ar apmetnes locekļu līdzekļiem, ja vien brīvzemniekos nepieteiksies “biezais gals”, nevar izveidot - 150 apbūves gabalu ciematam tās ir summas desmitos tūkstošu. Pie tam tas ir tikai tad, ja būvējam elektrību + ceļš un abiem nav vajadzīgas garas pievadlīnijas. Ja vajag arī ūdensvadu, kanalizāciju, apkuri (+ apkures katlu māju + attīrīšanas iekārtas), tad paši saprotiet kādas tur sanāk summas.
150 gabalu it kā maz, bet tie ir katrs pa 1ha, pēc platības līdzvērtīgi 600gab.x0.25ha, piebraucamie ceļi pie 10km. Tas nozīmē, ka elektībai un ceļiem nauda vajadzīga simtos, tūkstošos ls.
Pie Ē. Stašinska teiktā par situāciju laukos gribu minēt kādu apstākli. Zemes reformas un vēlākā laikā lauku cilvēki saprotot, ka vienīgais ienākuma avots būs zeme, pieprasīja un saņēma lietošanā, nopirka īpašumā prāvas platības, ar rezervi. Optimisms balstījās uz pirmās brīvvalsts laika atmiņām un tiem laikiem, kad ceļa malās ganījās govis. Nepietika ganību. 20 izsaimniekošanas gadi pamainīja situāciju. Šodien daudzi zemnieki labprāt atteiktos no neapsaimniekotajām un nevajadzīgajam zemes platībām, paturot vien nelielu piemājas zemi. Bet nav tādas iespējas. Lauku cilvēkam nav darba, nav nākotnes perspektīves, bet pieder zeme par ko jāmaksā nodokļi un jāuztur pašvaldība. Strupceļš, to norāda arī cilvēku migrācija uz pilsētu vai ārzemēm. Bet uz laukiem brauc tie, kuri sapelnījuši naudu, dodas relaksēties, nevis apstrādāt zemi.
Pavisam nav skaidrs jautājums par nākotni laukos. Kas būs lauki nākotnē?
Ja domājam par saimniekošanu un lauksaimniecisko ražošanu, tad vajadzīga atbilstoša rīcība. Jārada un jāiekaro tirgus ar noteiktas lauksaimniecības nozares industriju. Tai jāpieslēzd kooperatīvi un zemnieku saimniecības. Ja tā ir kartupeļu ražošana, tad ražojošo uzņēmumu platības būs desmitos un simtos ha, ja kāda netradicionāla nozare, kāda sēņu vai varžu audzēšana, tad varētu būt Tzu piedāvātais ha.
Un lauki strādās, un dzīvos! Jārada industrija! Bet tā ir milzīgas naudas ieguldījumi un organizēšanas pasākumi. Visticamāk, ka tāda nemaz nebūs un laukos cilvēki tikai atpūtīsies.
Te Tev, Induli, piekrist var tikai daļēji. Ja mēs ar nodokļu palīdzību aizvērtu vārtus subsidētajai ārvalstu pārtikai, tad pašmāju tirgus vien nodrošinātu lielu vietējo ražojumu noietu un lauku atdzimšanu. Nezinu precīzi cik, bet vismaz kāds miljards latu jau nu noteikti paliktu pašu valstī. Patiesībā pat nevajadzētu uzlikt ārzemju precēm nodokļus, bet savējiem piešķirt papildu subsīdijas naudu maksājot pa taisno no tiem līdzekļiem, ko valsts pārskaita ES kasē. Patreizējā situācija, kad dzīvojam it kā vienā valstī - ES -, bet tiekam klaji diskriminēti, saņemot 10x mazākas subsīdijas ir nepieļaujama un tieši šis ir galvenais Latvijas lauku (un ne tikai) panīkuma iemesls.
Galu galā, ja nepagriezīsim Latvijas samalšanas ratu atpakaļ, tad pilsētās nav gaidāms nekas savādāks kā laukos - burbuļa pūtēju apkalpošana ir beigusies, ražošana knapi dveš - no kā tad tie pilsētnieki pārtiks? Cik ilgi vilks no minimālās algas?