J.Kučinskis: ‘Kas ir Eiropas Savienība? (I daļa)’

2009. gada 6. jūnijā Latvijā notika Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kandidāti, kā nu kurš prazdams, solīja Briselē pārstāvēt Latvijas intereses, proti, kārtot mūsu lietas un vajadzības. Vai jūs kopš tā laika esat par saviem pārstāvjiem Briselē kaut ko dzirdējuši, vai viņi jau sākuši kaut ko kārtot? Tieši ko? Vai kāds, varbūt izņemot Alfrēdu Rubiku, ir atskaitījies par savu darbību? Ko viņi vispār tur dara?

2008. gada 8. maijā Latvijas Saeima bez debatēm un gandrīz vienbalsīgi ratificēja Lisabonas līgumu, kurš stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī. Vai kāds, ieskaitot deputātus, kuri par to balsoja, ir šo līgumu vispār pilnībā izlasījis un var saprotami paskaidrot, kādas saistības Latvija ir uzņēmusies vai kādas tiesības šis līgums mums devis? Vai kādam vispār ir kaut aptuvens priekšstats par to, kas ir Lisabonas līgums, vai kāds ir ar to saistīto dokumentu kopumu kaut rokā paturējis vai redzējis saliktu vienā plauktā?

Vai jūs zināt, ka Eiropas Savienībai ir prezidents? Nu jā, tas pats pelēkais vīriņš, kas mazliet līdzīgs mūsu Augustam Kirhenšteinam 1940. gadā (skat. fotogrāfijas, Rumpejs – kreisajā pusē). Atšķirība vien tā, ka Kirhenšteins tomēr bija zinātnieks – mikrobioloģijas pamatlicējs, bet kas ir ES prezidents Hermans van Rumpejs?

Kas un kāpēc Rumpeju ievēlēja vai iecēla? Kādi ir Rumpeja pasaules uzskati, līdzšinējie sasniegumi un nākotnes plāni? Kas un kāpēc izvēlējās tieši viņu, bet ne citu kandidātu?

Starp citu, Eiropas Savienībai nu ir arī sava ārlietu ministre – Katrīna Eštone. Kas viņa ir, kas un kāpēc viņu iecēla? To nezina atbildēt pat 99% Lielbritānijas iedzīvotāju, no kuriem šī lēdija cēlusies. Bet viņa taču ir arī MŪSU ārlietu ministre, viņa pasaulē pārstāv arī mūs!

Labi, nebūsim tik bargi tikai pret ārzemniekiem. Ko mēs kā latvieši varam pateikt par latviskas izcelsmes ES komisāru Andri Piebalgu (skat. attēlu)? Izņemot to, ka viņš zināmos laika periodos ir „ieņēmis amatu”? Piemēram, viņš bija Latvijas finanšu ministrs laikā, kad sabruka Banka Baltija un pārējās noguldījumu piramīdas. Kāda bija viņa nostāja un rīcība? – Nekāda. Kādas bija viņa iniciatīvas, iepriekš ieņemot izglītības ministra amatu? – Nekādas! Absolūta nulle un reti sastopama pelēcība! Kopš tā laika viņš paguvis ieņemt ES enerģētikas komisāra amatu, bet nu ir jau ES attīstības sadarbības komisārs. Vai beidzot Piebalgs sācis izrādīt kādu iniciatīvu? Spriediet paši.

Un ar līdzīgiem rezultātiem varam mēģināt izsekot katram ES politiķim vai ierēdnim. Tās ir kā ēnas vai runājošas galvas, kuras šad tad tiek pieslēgtas mēdiju kanāliem, lai pateiktu pāris vispārējus teikumus. Bet viņus kāds izvēlas un ieceļ. Kas un kāpēc?

- Atbildes netiek dotas. Bet tikmēr jau izskanējuši paziņojumi, ka Eiropas Savienība veidos vienotu armiju, vienotu izlūkdienestu, vienotu tiesu utt. Ar ko šī armija karos, ko izspiegos vienotais izlūkdienests, ko un par ko tiesās? Kāpēc viss ietīts noslēpumā? Kas vispār ir Eiropas Savienība un kāpēc arī mēs tajā esam iekļauti?

Senie simboli un melnie uzvalki
Ja ir tik daudz pelēkas noslēpumainības un miglainas nenoteiktības, tad jājautā – kas un kādēļ tiek slēpts? Un tas jau paver plašu lauku sazvērestības teorijām. „Sazvērēties” nozīmē – slepeni vienoties. Piemēram, Hitlers slepeni vienojās ar Staļinu par ietekmes sfēru sadalīšanu Eiropā, otrās Godmaņa valdības pārstāvji slepeni vienojās ar Parex bankas vadību par šīs bankas nacionalizāciju, tās parādu uzkraušanu visai valstij, ietekmīgāko anonīmo noguldītāju glābšanu, dāsnām kompensācijām bankas izsaimniekotājiem un šā visa darījuma paturēšanu slepenībā. Ar sazvērestībām ir pilna visa vēsture un arī mūsu ikdiena. Sazvērestības nepatīk tikai pelēkiem ierēdņiem, kuri ir cītīgākie sazvērestību slēpēji. Sevišķi jau tas attiecināms uz Eiropu, kuras vēsture pārpilna ar pasaules iekarošanas plāniem, sākot jau ar Maķedonijas Aleksandru, Romas impēriju, Svēto Romas impēriju, krusta kariem, Napoleona plāniem, Hitlera jaunās pasaules kārtības plānu u.c. Tieši Eiropā sākās divi un pagaidām vienīgie pasaules kari, kas notika pavisam nesen. Un katram pasaules iekarotājam piemīt vājība aiz sevis atstāt pēdas: leģendas, pieminekļus, simbolus. Un šie simboli tiek pārmantoti, pārņemti, sargāti, it kā tiem piemistu sakrāls spēks un iespēja caur tiem gūt varu un kontroli pār citiem. Lielākie simbolu sargātāji ir Eiropas aristokrātija, kas arvien saglabājusies, neraugoties uz vairākām demokrātiska rakstura reformām un revolūcijām.

Savukārt aiz katra simbola ir reliģiski kulti un slepenas biedrības, kas šos kultus piekopj un nodod mantojumā nākamām paaudzēm. Tā kā Eiropas civilizācija izveidojās salīdzinoši nesen, tad reliģiskos kultus tā pārņēma galvenokārt no vidējo austrumu civilizācijām: jūdiem, Ēģiptes, Babilonijas. Tieši Babilonijas (šumēru) kulti ir vissenākie, ar tiem saistītas daudzas leģendas, kuras vēlāk pārņēma senie ēģiptieši un arī jūdi. Eiropā šos kultus ieveda sākotnēji grieķi, bet vēlāk un pamatīgāk – Romas impērija. Tāpēc tieši Romu – pilsētu uz septiņiem kalniem – dēvē par jauno Babilonu.

Arī kristietība ir cēlusies no vidējiem austrumiem, un imperatora Konstantīna laikā šo tautas garīgo kustību, kas balstījās uz Jēzus mācību, ierāmēja ciešos Babilonas mistēriju kultu rāmjos. Tāpēc nenākas brīnīties, ka gan senie kristiešu dievnami, gan visas senās Eiropas pilsētas ir pārpilnas ar senajiem babiloniešu kulta simboliem: pagānu obeliskiem, īpatnējām celtnēm, mitoloģiskiem dzīvniekiem augstmaņu heraldikā, valstu un pilsētu ģerboņos u.c. Faktiski Konstantīna dibinātā Romas baznīca pārņēma visus parastajiem cilvēkiem domātos pagānu svētkus, kultus, simbolus un rituālus, tikai pagānu dievību vietā liekot baznīcas svētos. Formāli Romas baznīca pārņēma arī Jēzus mācību, taču pati visbiežāk rīkojās pretēji šai mācībai. Tāpēc varam runāt par divām kristietībām: Jēzus sludināto un Konstantīna kristietību. Ja pirmā ir mīloša, tad otrā – impēriska, alkatīga un asiņaina. Konstantīna baznīca no pagāniem pārņēma arī trīsvienīga Dieva ideju: Tēvs, Dēls un Svētais gars. Dievu triādes pazīstamas praktiski visos pagānu kultos, piemēram, ēģiptiešu triāde: Hors, Ozīriss un Izīda, latviešu – Dievs, Laima un Māra.

Viens no senākajiem mītiem, kas atspoguļots arī jūdu un kristiešu svētajos rakstos ir mīts par Bābeles torni. Lūk, tā attēls, bet tam blakus … Eiropas Parlamenta ēka Strasbūrā un stilizēts (sapludināts no diviem) jaunā Bābeles torņa attēlojums.

Stāstu par Bābeles torni un tā celšanas mērķiem, lūdzu, izlasiet paši. Bet vai jūs zināt, kā radās Eiropas nosaukums?

Tam pirmsākumi meklējami grieķu mitoloģijā. Feniķiešu ķēniņam Tīram bija ļoti skaita meita vārdā Eiropa (vienlaikus arī pagānu dieviete), kuru bija iekārojis ietekmīgs dievs vārdā Zevs. Zevs nolēma iekāroto skaistuli nolaupīt. Šim nolūkam viņš pārvērtās par neparastas krāsas bulli. Kad Eiropa aiz ziņkāres uzsēdās uz šā dīvainā buļļa, tas pēkšņi metās jūrā un meiteni aizveda uz Krētas salu, kuras krastā bullis atkal pārvērtās par dievu Zevu. Šo leģendu sauc par „Eiropas nolaupīšanu”. Jā, tikai iztēlojieties – EIROPAS NOLAUPĪŠANU! Vai vēsture nav atkārtojusies?

Bet tagad apskatīsimies šo simbolu saistībā ar Eiropas Savienības pārvaldi. No kreisās puses pirmajā attēlā redzama stilizēta Eiropa uz buļļa pašā ES pārvaldes sirdī Briselē, otrajā – pie t.s. Vinstona Čērčila nama, tālāk – dažādos propagandas izdevumos, uz ES naudas, telefona kartē un citur. Iepriekšpēdējā attēlā redzami ES komisāri melnos uzvalkos, kas tīksminās par savu Eiropas nolaupīšanas simbolu.


Bet pēdējais attēls ir jau no citas leģendas – Atklāsmes grāmatas Jaunajā derībā. 17. nodaļā rakstīts:

Viens no tiem septiņiem eņģeļiem, kuriem bija septiņi kausi, nāca un sacīja man tā: “Nāc, es tev rādīšu, kādu sodu saņem lielā netikle, kas sēd pie lielajiem ūdeņiem. Pasaules ķēniņi dzīvojuši ar viņu netiklībā, un zemes iedzīvotāji apreibinājušies ar viņas netiklības vīnu.”

Un viņš garā aiznesa mani tuksnesī. Tur es redzēju sievu sēžam uz sarkana zvēra, kas bija pilns zaimu vārdu; tam bija septiņas galvas un desmit ragi. Sieva bija tērpta purpurā un sarkanā audumā, greznojusies ar zeltu, dārgiem akmeņiem un pērlēm; tai rokā bija zelta kauss, pilns ar bezdievības negantībām un viņas netiklības netīrumiem.

Uz viņas pieres bija rakstīts noslēpumains vārds: lielā Bābele, visas zemes netikļu un negantību māte. Es redzēju: sieva bija piedzērusies no svēto asinīm un no Jēzus liecinieku asinīm. Viņu redzēdams, es varen izbrīnījos.

Eņģelis man sacīja: “Kāpēc tu esi tā izbrīnījies? Es tev pateikšu, kas ir šis sievas noslēpums un zvēra ar septiņām galvām un desmit ragiem noslēpums, kas nes sievu.

Zvērs, ko tu redzēji, bija, tā tagad vairs nav; bet tas izkāps no bezdibeņa un ies bojā; tad zemes iedzīvotāji, kuru vārdi nav rakstīti dzīvības grāmatā no pasaules iesākuma, brīnīsies, redzēdami zvēru, kas bijis, bet kura tagad nav un kas atkal būs.

Šeit vajag gudrības, lai saprastu: septiņas galvas ir septiņi kalni, uz kuriem sēd sieva;

tās ir arī septiņi ķēniņi: pieci ir krituši, viens ir tagad, viens vēl nav atnācis; un, kad tas nāks, tam būs palikt tikai īsu brīdi. Zvērs, kas bijis un kura tagad nav, tas pats ir astotais, tomēr viens no septiņiem, un aiziet bojā. Un desmit ragi, ko tu redzēji, ir desmit ķēniņi, tie valdību vēl nav saņēmuši, bet tiem ir ķēniņa vara dota kopā ar zvēru vienu stundu.

Tie ir vienisprātis un nodod savu spēku un varu zvēram. Tie karos ar Jēru, bet Jērs tos uzvarēs, jo Viņš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, un Viņa aicinātie, izredzētie un uzticīgie, kas ir līdz ar Viņu.”

Tad viņš man saka: “Ūdeņi, ko tu redzēji, pie kuriem sēd netikle, ir tautas un ļaužu pulki, ciltis un valodas. Un desmit ragi, ko tu redzēji, un zvērs – tie ienīdīs netikli, to atstās postam un izģērbs kailu, ēdīs viņas miesas un viņu pašu sadedzinās ar uguni.

Jo Dievs ir devis viņu sirdīs darīt Viņa gribu, darīt vienu nodomu un nodot savu valstību zvēram, kamēr piepildīsies Dieva vārdi. Un sieva, ko tu redzēji, ir lielā pilsēta, kam pieder valdība pār visas zemes ķēniņiem.”

Eiropas Savienības karogs ir 12 zeltainas zvaigznes, kas izvietotas aplī uz tumši zila fona. Arī tas ir sens simbols: 12 Izraēļa ciltis, 12 pravieši, 12 mācekļi, 12 dārgakmeņi uz virspriestera krūtīm, 12 stundas dienā, 12 mēneši gadā, 12 horoskopa zīmes utt. 12 zvaigznes redzamas arī ap pagānu dievietēm un pat Svētās jaunavas Marijas oreolā, kur tas nonāca imperatora Konstantīna, kurš bija saules dieva pielūdzējs, dibinātās katoļu baznīcas ietekmē. Lūk, daži raksturīgi attēli ar simboliskajām 12 zvaigznēm:

Iepriekšpēdējais attēls bija oficiāls Eiropas Parlamenta vēlēšanu propagandas plakāts, kurš sludināja: „Daudz valodu, viena balss!” Pēdējais ir ES pretinieku plakāts, kas simbolizē totalitāro varu maiņu Eiropā: no Hitlera un Staļina līdz Eiropas Savienībai.

Tā kā ES patieso veidotāju plāni sniedzas tālu pār Eiropas kontinenta robežām, tad viņi kategoriski atteicās par savienības simbolu izvēlēties paneiropas kustības emblēmu – sarkanu krustu dzeltenā aplī, kā arī atteicās konstitucionālos dokumentos ierakstīt, ka tā ir kristīgu valstu savienība. Paneiropas kustību I pasaules kara laikā dibināja Rietumeiropas aristokrāti ar Habsburgu dinastiju priekšgalā. Iesaistīto aristokrātisko ģimeņu saknes stiepjas dziļā senatnē – Svētajā Romas impērijā un Romas impērijā, bet, iespējams, ka vēl tālāk. Jau tagad zināmi plāni ES impērijas robežas paplašināt vismaz līdz senajām Romas impērijas robežām, iekļaujot arī bijušās provinces, sākot ar mūsdienu Turciju un Izraēlu.

Par ES himnu izvēlēta tēma no Bēthovena 9. simfonijas pēdējās daļas prelūdijas – „Oda priekam”. Oriģinālā tās vārdu autors bija Fridrihs Šillers. Vārdos attēlota ļaužu saplūšana pagānu dievietes templī un apvienošanos brālībā, kas balstīta uz šīs dievietes maģisko spēku. Te, lūk, Šillera dzejas oriģināla pirmās rindas:

O Freunde, nicht diese Toene!
Sondern lasst uns angenehmere anstimmen und freundenvollere!
Freude, schoener Goetterfunken,
Tochter aus Elysium,
Wir betreten feuertrunken,
Himmlische dein Heiligtum.
Deine Zauber binden wieder,
Was die Mode streng geteilt;
Alle Menschen werden Brueder,
Wo dein sanfter Fluegel weilt.
Wem der grosse Wurf gelungen,
Eines Freundes Freund zu sein,
Wer ein holdes Weib errungen,
Mische seine Jubel ein!

Eiropas diena tiek svinēta 9. maijā. Tā ir diena, kurā 1950. gadā Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans teica tālejošus vārdus, aicinot Franciju, Vāciju un citas Rietumeiropas valstis apvienot savu ogļu un tērauda rūpniecību, lai „liktu pirmo betona akmeni Eiropas federācijas pamatos”. Tātad jau 1950. gadā runa nebija par neatkarīgu valstu savienību, bet gan par unitāru veidojumu. Šo būtisko akcentu gan Eiropas politiķi ilgu laiku centās neuzsvērt, lai priekšlaikus neatbaidītu iekļaušanai ES paredzētās tautas.

Viens no spilgtākajiem ES simboliem, protams, ir kopējā valūta eiro. Arī šīs valūtas pakāpeniska ieviešana liecina par plāniem izveidot unitāru federāciju, nevis valstu savienību. Jo sava valūta ir viens no svarīgākajiem valsts pārvaldes instrumentiem un suverenitātes pazīmēm. Pagaidām eiro iztrūkst vairāku īstas valūtas īpašību, jo vēl nepastāv vienots budžets, nav vienotas nodokļu sistēmas, un vienas dalībvalsts parādi nekļūst par visas ES parādiem. Taču, iespējams, šos trūkumus paredzēts novērst, izmantojot patreizējo globālo finanšu sabrukumu. Kad t.s. PIIGS (Portugāle, Īrija, Itālija, Grieķija un Spānija) un HELL valstis tiks novestas neciešami katastrofālā stāvoklī, iespējams, tām tiks piedāvāts šāds impērisks risinājums. Aplūkosim dažus ES naudas paraugus. Pats Eiro simbols € redzams iepriekšējā attēlu galerijā – kā piemineklis pie Eiropas Centrālās bankas ēkas.

ES vēsture: pakāpeniska varas centralizācija
Sabiedrība kopumā jeb t.s. parastie cilvēki absolūti nemācās pat no savām kļūdām un tiem ir apbrīnojami īsa atmiņa. To veicina arī mūsu izglītības sistēma, kas skolniekus atstāj neziņā par elementārām valsts pārvaldes likumsakarībām un patieso tautas vēsturi. Piemēram, 1990. gadu sākumā E.Repšes un I.Godmaņa vadībā diezgan turīgā Latvijas sabiedrība tika nekaunīgi aplaupīta. 1990. gadu vidū to pašu aprindu vadībā daudzus vēl maksātspējīgos papildus aplaupīja Banka Baltija un citi noguldījumu piramīdas dalībnieki. Tas viss radīja priekšnoteikumus Latvijas iekļaušanai ES, šo savienību pasniedzot kā glābiņu un nākotnes pārticības garantu. Un šajā konfigurācijā cilvēkus aplaupīja vēlreiz, daudzus padarot par bezcerīgiem parādu vergiem. Nu jau to paveica t.s. Eiropas bankas. Bet daudzi arvien vēl nav neko sapratuši, un atkal glābiņu meklē tajos pašos funkcionāros: I.Godmanī un E.Repšē, ar kuriem šī aplaupīšanas spēle sākās. Protams, ne jau Repše un Godmanis ir tie īstenie noteicēji. Viņi paši ir parādnieki un tikai bandinieki (melnie vai svītrainie uzvalciņi) daudz nopietnāku manipulatoru rokās. Velkot paralēles ar nesen latviski izdoto Džona Perkinsa grāmatu „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”, Repše un Godmanis ir tipiskākie Latvijas ekonomikas slepkavas.

Aristokrātija tieši tāpēc ir aristokrātija, ka viņi mācās un savas zināšanas nodod no paaudzes uz paaudzi. Aristokrātisko dinastiju jeb namu saknes var izsekot cauri gadsimtiem un pat gadu tūkstošiem. Viņi (jeb viņu pēcteči) arvien ir šeit, vien savu ietekmi īsteno caur pērkamiem politiķiem, ierēdņiem un citiem funkcionāriem, kurus esmu nosaucis par „melnajiem uzvalkiem”. Pēc Svētās Romas impērijas iziršanas par pirmo Eiropas nozadzēju var uzskatīt Rotšildu namu. 1743. gadā Vācijā dzimušais augļotājs Meiers Amšels Rotšilds (dzimis Bauers) savus dēlus ar naudu izsūtīja uz tā laikā svarīgāko Eiropas lielvalstu galvaspilsētām – uz Franciju, Itāliju, Angliju un Austriju. Caur Angliju Rotšildu intereses iespiedās arī Ziemeļamerikas kolonijās, kas vēlāk kļuva par ASV. Finansējot karaļus un viņu karus (abas puses), finansējot revolūcijas un apvērsumus, ieprecoties citās bagātu aristokrātu dzimtās, Rotšildi pakāpeniski Eiropā izveidoja vienotu banku sistēmu, kas darbojās pāri valstu robežām un kuru kontrolēja Rotšildu nams, ko pieņemts saukt arī par Rotšildu ģimenes starptautisko banku dinastiju. 1790. gadā Rotšilds aristokrātu vidū izteica savu leģendāro atziņu: „Ļaujiet man kontrolēt nācijas naudu, un man vienalga, kas raksta šīs nācijas likumus.” Rotšildu banku dinastija savu ietekmi nav zaudējusi arī mūsdienās, varat kaut tūlīt ienākt tās atturīgi veidotajā interneta vietnē http://www.rothschild.com. Taču īsti aristokrāti sevi īpaši nereklamē, viņu uzvārdus neatradīsiet „Forbes” bagātāko miljardieru sarakstos, viņi reti sniedz intervijas, viņi darbojas caur saviem aģentiem un uzticības personām. Viņi ir tie, kas ar citu rokām rausta aukliņas globālajā leļļu izrādē. Un Eiropas Savienība šajā izrādē ir galvenā varas koncentrēšanas eksperimenta laboratorija, pēc kuras vadlīnijām plānots ieviest kontroli pār visu pasauli. Tieši šis varas centralizācijas process tad arī ir tik bieži piesauktā globalizācija.

Bijušā ASV prezidenta Bila Klintona skolotājs, Džordžtaunas universitātes profesors Dr. Kerols Kviglijs (Carroll Quigley) grāmatā „Traģēdija un cerība” rakstīja:

„Starptautisko baņķieru mērķis ir radīt tādu pasaules finanšu kontroles sistēmu, kas dominētu katras valsts politisko sistēmu un pasaules ekonomiku kopumā. Šo privāti veidoto sistēmu paredzēts pārvaldīt feodālā kārtībā, izmantojot centrālās bankas, kuras darbosies saskaņoti un balstoties uz slepenu vienošanos. Starptautisko baņķieru būtība nav rase, reliģija vai tautība, bet tikai kaislīga vēlme kontrolēt citus cilvēkus.”

Pirmais Eiropas mēroga pasākums kopš Svētās Romas impērijas iziršanas bija Napoleona karš (Napoleons pie varas nonāca caur to pašu Rotšildu finansēto franču revolūciju), kurā Rotšildi, protams, finansēja abas puses, un kura laikā, izmantojot viltību un dezinformāciju, Rotšildiem izdevās savām interesēm pilnīgi pakļaut visu Anglijas naudas sistēmu. Kopš tā laika tieši Rotšildu dominētā Anglijas banka ieguva tiesības emitēt Anglijas naudu, kuru britu valdība bija spiesta uz procentiem aizņemties no šīs privātās institūcijas. Britu impērijai aptverot visu zemeslodi, tieši Londona (lasi Rotšildu nams) kļuva par galveno pasaules finanšu centru.

Protams, bez Rotšildiem darbojās arī citas aristokrātiskas dinastijas, kuras kontrolēja tā laika impērijas. Piemēram, Austrijas impērijā liela ietekme bija Habsburgiem, kuru pēcteči XX gadsimtā organizēja ES priekšteci – paneiropas kustību.

Eiropas nozagšanas laukā darbojās daudzi. Piemēram, boļševiks V. I. Ļeņins, kurs ilgus gadus pavadīja Rietumeiropas trimdā, uzrakstīja grāmatu, kas veltīta „Eiropas Savienoto Valstu” radīšanas nepieciešamībai. Un viņam bija savs plāns. Par Romas impērijas atdzimšanu sapņoja arī bijušais sociālists un itāļu fašisma pamatlicējs B. Musolīni. Taču viņu apsteidza Ā. Hitlers, kura pasludinātais mērķis bija „jaunā pasaules kārtība” un arī „jaunā Eiropa”. Par laimi, šie plāni neīstenojās, jo rupjš militārs spēks rada atbilstošu un nekavējošu pretestību.

Eiropas aristokrātija ķērās pie nākamā savas varas konsolidācijas posma. Napoleons, Ļeņins, Hitlers, visas revolūcijas un apvērsumi bija tikai pirmā stadija spēlē, kuru sauc „problēma – reakcija – risinājums”. Tātad paši aristokrāti, atbalstot tādus maniakus kā Hitlers vai Staļins, rada problēmu. Problēma izraisa reakciju – pasaules karu. Rezultātā Eiropas valstis tiek izpostītas un izkautas, tautas un cilvēki noguruši no nebeidzamiem kariem, apvērsumiem un revolūcijām. Un tieši tajā brīdī citi to pašu aristokrātu atbalstītie funkcionāri piedāvā risinājumu: lai vairs nebūtu karu, mums jāveido savienība.

Raksta lejuplādējamā versija (PDF datne)


Jānis Kučinskis

Nobeigums sekos.


  • Paldies Jani!Gaidu ar nepacietibu turpinajumu.

  • Arī nobeigums jau ir gatavs. Pa daļām likts ērtības labad, lai varētu mērķtiecīgāk pārspriest un apdomāt konkrētos aspektus. Jo raksts kopumā ir pagarš. Kamēr tiek līdz galam, jau aizmirstas, kas sākumā rakstīts. :)

  • Jani apskati komentarus tvnetaa.Ka suni(sakali) rej.

  • Nu bet super! :)
    Re, kā nabagiem nav atpūtas pat brīvdienās.
    Bet vispār jau to rējēju skaits nav liels.
    Ja kam interesē paskatīties, tas raksts un komentāri ir šeit:
    http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/305722-ka_mus_iedzina_paradu_verdziba_un_ka_izklut_iii_dala

  • Starp citu, esmu sācis publicēties arī Dienas blogos. Pašlaik tur brīvāk. Nav, kā vēl nesen, kad Ivo iesūtīto rakstu publicēja tikai līdz pusei.
    Viens no rakstiem šeit:
    http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/blog/janis-kucinskis/dazas-patiesibas-par-naudu

  • Tad jau ta bumba sak kustet.Beidzot.

  • Paldies par rakstu.

  • Te viens raksts par eiro krievu valodā.
    http://mignews.com/news/economics/world/270210_122116_86157.html

  • Viss kārtībā Jāni. Rējējkomentētāji tiešām ir tikai daži, to var saprast pēc vienādā rakstīšānas stila. Argumenti tik šķidri ka uz tiem var uzķerties tikai smagās galvas. Bet Tu taču tiem “rakstniekiem” piedosi, viņiem taču tāds darbs. Vēlu mums VISIEM izturību,mērķtiecību un neatlaidību.

  • Jāni, lielisks raksts! Man ļoti interesants :)

  • Vareni! Tās tik ir atklāsmes!Jāni – Tu atver mums acis. Es tiešām uzzināju daudz ko jaunu, ko iepriekš netiku saskatījis.
    Gaidīšu turpinājumu.
    Bet tomēr rodas tāda bezspēcības sajūta, ka esam sistēmas vergi un lai arī ko mēs darītu nekas nemainīsies. Pēdējā laikā klajā nāk tik daudzas lietas, kur ir atklāta valsts (Eiropas) līdzekļu izšķērdēšana, atklāta krāpniecība, neaptverama korupcija u.t.t. It kā liekas – o! tam pienācis gals! Nekā – parunā un viss. Nekas nemainās, nevienu nesoda. Jo nav jau tādas varas kas var sodīt!

  • nu kā jau birokratizētā eirokolhozā :)

  • Labrītiņ!
    Gribēju jūs iepazīstināt ar gudru komentāru, ko atradu zem sava raksta tvnet. Diemžēl viss teksts neiekopējās.
    ———————————————————–
    Viens no informatīvā kara efektivitātes faktoriem ir tas, ka informatīvā kara upuri paši pēc tam kļūst par šī informatīvā ieroča tālākiem nesējiem. To ļoti labi var redzēt interneta komentāros, kur, ne tikai algotie demagogi, bet arī apmuļķotie cilvēciņi par visām varītēm savu “gudrību” cenšas uztiept pārējiem. Ja tas neizdodas, saprātīgu argumentu trūkums tiek aizstāts ar rupjībām un apvainojumiem. Tas tādēļ, ka viņi ir pilnīgi pārliecināti, ka tā ir VIŅU PAŠU gudrība ko viņi izauklējuši savās personīgajās galviņās un tādēļ šo “gudrību” apšaubīšana tiek uzņemta kā personīgs apvainojums.

    Īstenībā informatīvā kara būtība ir sekojoša. Informatīvā kara speciālisti (vesela sociologu, psihologu u.c. “dvēseļu dakteru” armija) no saviem maizes devējiem saņem zināmu pasūtījumu kādā virzienā ir jāveido tā sauktā sabiedriskā doma, piemēram, Latvijā ir jāiznīcina cukura rūpniecība. Tālāk šie speciālisti atlasa visu iespējamo informāciju, kāda jāpiespēlē cilvēkiem, lai VIŅI PAŠI NONĀKTU PIE SECINĀJUMA, ka šī cukura rūpniecība ir jālikvidē.

    Caur masu saziņas līdzekļiem cilvēku apziņā sāk iebarot informāciju par to, kā cukurfabrikas piesārņo dabu, kā mirst nabaga zivtiņas tuvējās upēs, cik ekonomiski neizdevīga ir cukura ražošana mūsu klimatiskajā zonā, cik novecojušas un nerentablas ir mūsu rūpnīcu cukura ražošanas iekārtas un tehnoloģijas, cik lēti un izdevīgi ir cukuru importēt, kādu lielu naudu Eiropas Savienība gatava maksāt, lai demontētu šīs vecās nekam nederīgās iekārtas, kāds plašas perspektīvas paverās šo cukura ražotņu vietā specializējoties uz kaut ko jaunu, modernu, progresīvu u.t.t.

    Tiek sastādīts projekts kā šo atlasīto informāciju no visām pusēm, caur dažādiem kanāliem, izbarot cilvēkiem (Uzstājas dažādi eksperti, dabas aizsardzības organizāciju pārstāvji, ekonomisti, tiek piesauktā ārzemju pieredze). Tiek izstrādāta arī cukura rūpniecības aizstāvju diskreditēšanas kampaņa, t.i. kā parādīt ka šie cilvēki ir šaurpieraini egoisti, provinciāļi, kas domā tikai par savu personīgo labumu un nespēj saprast progresa virzību kas vērsta uz vispārēju starpvalstu sadarbību.

    Tiek apzinātas iespējas kā atsevišķas sabiedrības grupas nostādīt konfliktā ar cukurrūpnīcu aizstāvjiem (Pircējiem iestāsta, ka vietējais cukurs veikalos ir pārāk dārgs.) Paralēli tam visam tiek rīkotas cilvēku aptaujas, lai izpētītu kā mainās cilvēku uzskati informatīvās apstrādes rezultātā. Atkarībā no aptauju rezultātiem šī informatīvā apstrāde tiek tālāk koriģēta.

    Visas šīs masveidīgās apstrādes rezultātā CILVĒKI PAŠI nonāk pie secinājuma, ka cukura rūpniecība Latvijai nav vajadzīga un šo SAVU uzskatu ir gatavi aizstāvēt ar putām uz lūpām.

    Līdzīgi ar informatīviem paņēmieniem cilvēkus pārliecina atteikties no nacionālisma, nacionālās identitātes, noticēt neesošai demokrātijai u.t.t.

    Valsts tiek izlaupīta. Valsts pilsoņi, kļuvuši par dažādu partiju piekritējiem, neauglīgi strīdās savā starpā. Viņi pat nenojauš ka būtībā visi ir kļuvuši par infrmatīvā kara upuriem

  • Pilns teksts.———Viens no informatīvā kara efektivitātes faktoriem ir tas, ka informatīvā kara upuri paši pēc tam kļūst par šī informatīvā ieroča tālākiem nesējiem. To ļoti labi var redzēt interneta komentāros, kur, ne tikai algotie demagogi, bet arī apmuļķotie cilvēciņi par visām varītēm savu “gudrību” cenšas uztiept pārējiem. Ja tas neizdodas, saprātīgu argumentu trūkums tiek aizstāts ar rupjībām un apvainojumiem. Tas tādēļ, ka viņi ir pilnīgi pārliecināti, ka tā ir VIŅU PAŠU gudrība ko viņi izauklējuši savās personīgajās galviņās un tādēļ šo “gudrību” apšaubīšana tiek uzņemta kā personīgs apvainojums.

    Īstenībā informatīvā kara būtība ir sekojoša. Informatīvā kara speciālisti (vesela sociologu, psihologu u.c. “dvēseļu dakteru” armija) no saviem maizes devējiem saņem zināmu pasūtījumu kādā virzienā ir jāveido tā sauktā sabiedriskā doma, piemēram, Latvijā ir jāiznīcina cukura rūpniecība. Tālāk šie speciālisti atlasa visu iespējamo informāciju, kāda jāpiespēlē cilvēkiem, lai VIŅI PAŠI NONĀKTU PIE SECINĀJUMA, ka šī cukura rūpniecība ir jālikvidē.

    Caur masu saziņas līdzekļiem cilvēku apziņā sāk iebarot informāciju par to, kā cukurfabrikas piesārņo dabu, kā mirst nabaga zivtiņas tuvējās upēs, cik ekonomiski neizdevīga ir cukura ražošana mūsu klimatiskajā zonā, cik novecojušas un nerentablas ir mūsu rūpnīcu cukura ražošanas iekārtas un tehnoloģijas, cik lēti un izdevīgi ir cukuru importēt, kādu lielu naudu Eiropas Savienība gatava maksāt, lai demontētu šīs vecās nekam nederīgās iekārtas, kāds plašas perspektīvas paverās šo cukura ražotņu vietā specializējoties uz kaut ko jaunu, modernu, progresīvu u.t.t.

    Tiek sastādīts projekts kā šo atlasīto informāciju no visām pusēm, caur dažādiem kanāliem, izbarot cilvēkiem (Uzstājas dažādi eksperti, dabas aizsardzības organizāciju pārstāvji, ekonomisti, tiek piesauktā ārzemju pieredze). Tiek izstrādāta arī cukura rūpniecības aizstāvju diskreditēšanas kampaņa, t.i. kā parādīt ka šie cilvēki ir šaurpieraini egoisti, provinciāļi, kas domā tikai par savu personīgo labumu un nespēj saprast progresa virzību kas vērsta uz vispārēju starpvalstu sadarbību.

    Tiek apzinātas iespējas kā atsevišķas sabiedrības grupas nostādīt konfliktā ar cukurrūpnīcu aizstāvjiem (Pircējiem iestāsta, ka vietējais cukurs veikalos ir pārāk dārgs.) Paralēli tam visam tiek rīkotas cilvēku aptaujas, lai izpētītu kā mainās cilvēku uzskati informatīvās apstrādes rezultātā. Atkarībā no aptauju rezultātiem šī informatīvā apstrāde tiek tālāk koriģēta.

    Visas šīs masveidīgās apstrādes rezultātā CILVĒKI PAŠI nonāk pie secinājuma, ka cukura rūpniecība Latvijai nav vajadzīga un šo SAVU uzskatu ir gatavi aizstāvēt ar putām uz lūpām.

    Līdzīgi ar informatīviem paņēmieniem cilvēkus pārliecina atteikties no nacionālisma, nacionālās identitātes, noticēt neesošai demokrātijai u.t.t.

    Valsts tiek izlaupīta. Valsts pilsoņi, kļuvuši par dažādu partiju piekritējiem, neauglīgi strīdās savā starpā. Viņi pat nenojauš ka būtībā visi ir kļuvuši par infrmatīvā kara upuriem, kas tagad jau paši viens otru apkaro ar šo informatīvo ieroci.

  • :) Hei, varbūt Tu pats esi autors?
    Paldies!

  • Ir ir tas pats.. Komentāra autors mums labi zināms. Iespējams, ka 1. reiz tas publicēts šeit – http://www.aisbergs.lv/?p=16376

  • Ja atceramies, kas rakstīts G.Valdmaņa (un J.K.) grāmatā “Starp dzirnakmeņiem”, tad tur tika minēta 70 cilvēku vienība, kura nodarbojas ar Žuļa komentārā aprakstīto uzdevumu veikšanu.

    Runājot par to, ka paši cilvēki pēc tam šos “informatīvos vīrusus” (mēmus) izplata, arī fakts. Droši, ka arī mēs paši grēkojam. Te gan gribētos uzsvērt, manuprāt, pāris principus, kurus ievērojot, mēs greizi nošaut nevaram. Respektīvi, situāciju katrā ziņā nevaram pasliktināt:
    1) nekultivēt negatīvo. Ļoti pārdomāti sabalansēt negatīvo ar iedvesmojošo un uz rīcību mudinošo (dažas informāciju bagātas interneta vietnes šajā ziņā ir ļoti grēkojušas. T.F. savulaik arī nedaudz);
    2) kritiku kopā ar risinājumiem (tā jau mēs cenšamies ;)), sekmējot ne tikai parunāšanu, bet arī rīcību (šis laikam ir pakāpenisks process, un līdz rīcībai diez ko pagaidām netiekam).
    3) iespējams, ka vēl vairāk jāmācās būt precīzākiem, norādot, ko tieši mēs katrs varam darīt – skolnieks, pensionārs, bezdarbnieks un darbnieks. Problēma tā, ka bez mērķtiecīgas procesu virzīšanas un koordinēšanas, pats no sevis nekas nenotiek. Burkšķ gandrīz visi. Bet laikam nav kas koordinē :(.. Viens visu arī neizdarīsi..

  • Jā, tas no Aisbergs materiāla, kas savukārt tulkots no krievu valodas, bet der arī mums. Te fragmenti. Par pārējo piekrītu Ivo.
    ———————————————————-
    Šodien notiek visīstākais informācijas karš. Ienaidnieka informācijas armija izposta mūsu valsti spēcīgāk nekā kādreiz sveši karapulki. Informatīvā bombardēšana sagrauj iedzīvotāju apziņu. Nekāds Hitlers nevarēja pārvērst cilvēka apziņu miltos, kā to šodien dara Rietumi. Galīgais mērķis – novērst pat iespējamību, ka radīsies kolektīvi, kas saliedēsies ap ko citu nekā tikai savtīgas intereses.
    . . . . . . . . . .

    No tautas veido „skursteni”, kura eksistēšanas mērķis ir tikai viens – izlaist caur sevi arvien pieaugošu produktu daudzumu. Manipulējot ar apziņu, izsmejot vēsturi, kultūru, ticību, tradīcijas un stimulējot patērētāja egoismu, cilvēku atrauj no savām saknēm. Viss tas tiek darīts izklaides formā, kas slēpj bīstamo saturu. Rezultāts ir viennozīmīgs – Rietumu okupanti kļūst par stāvokļa noteicējiem. Visu okupēto pilsētu galvenajās ielās plīvo uzvarētāju karogi – ārzemju firmu un monopolu izkārtnes.
    . . . . . . . . . .

    Manipulācija ar apziņu iespējama tikai tad, kad cilvēks ir pārliecināts par to, ka viņš pats izvēlas savu uzvedības modeli – brīvi un bez piespiešanas. Manipulācijas mērķis ir iedvest vēlmi, kura rosina rīkoties nevis savās reālajās interesēs, bet gan manipulatora interesēs. Šāda manipulācija vienmēr notiek slēptā veidā un obligāts tās piesegs ir mīts par politisko brīvību.
    . . . . . . . . . .

    Pirmā uzbrukuma virziens – … masu saziņas līdzekļus piesātināja ar informāciju, kura, zombējot cilvēkus, atrāva tos no dzimtajām saknēm. Ideoloģijas trūkums padarīja šo uzdevumu vēl vienkāršāku. Iedzīvotājiem tieši neteica: „Kļūsti bezprincipiāls”. Tā vietā rādīja seriālus, kuros galvenais varonis uzvedās bezprincipiāli. Iedzīvotājiem dziedāja šansonu un popdziesmas, kurās principialitātes trūkums tika pasniegts pievilcīgā, vīrišķīgā formā. Tauta neapzināti atdarināja šos brašuļus, kuri bija parādīti pievilcīgā gaismā. Paralēli tika izdarīts uzbrukums valodai. Sevišķi aktīvi tika piestrādāts pie jaunatnes nenobriedušās apziņas. Speciāli izstrādātās subkultūras ietvaros, kā iemeslu minot modi un „stilu”, ieviesa speciālu žargonu. Pavisam nemānāmi vārds „sirdsapziņa” tika nomainīts ar vārdu „kompleksi”. No tās pašas operas: vārda „bezgode” vietā „seksuāli atbrīvota”; vārda „slepkava” vietā „killers”; vārda „mauka” vietā „prostitūta” un tā tālāk. Šie žargoni aizpildīja visu informatīvo lauku.
    . . . . . . . . . .

    Otrā uzbrukuma virziens – novest valsti līdz ekonomiskam sabrukumam. Šī stratēģija balstīta uz mītu, ka visām valstīm un tautām ceļš uz labklājību ir tirgus ekonomika. Mīts par to, ka tirgus ekonomika ved uz labklājību, cieši iegūlies mūsu apziņā tādēļ, ka ilgu laiku to neatlaidīgi kultivēja. Nekādi saprātīgi argumenti netika ņemti vērā. Tirgus ir labs un viss! Rietumos dzīvo labi tāpēc, ka tur ir tirgus. Mēs arī vēlamies tā dzīvot un mums arī vajadzīgs tirgus. Lūk, arī visa loģika! Atzīmēsim, ka ļaudis nezināja reālo dzīvi Rietumos. Viņi zināja tikai to, ko rakstīja glancētajos žurnālos un rādīja Holivudas filmās. Vairumā gadījumu tas bija viņu sapnis. Kino atspoguļoja to, kā rietumu sabiedrība vēlējās dzīvot, bet ne to, kā viņi reāli dzīvoja.
    . . . . . . . . . .

    Kaut kādā veidā mēs līdzināmies papuasiem, kuri zeltu maina pret stikla krellītēm. Nevienu nemulsina, ka valstī, kurā neko neražo, ar gigantisku ātrumu ceļas super un hipermārketi – vārda tiešā nozīmē – tirdzniecības pilis. Šīs pilis un ap viņām augošo apkalpošanas sfēru, visi masu informācijas līdzekļi nosauc par valsts ekonomikas izaugsmi, lai gan faktiski tie visi ir kā īsti sūkņi, kuri atsūknē (valsts) bagātības. Dēles, kuras izsūc valsts miesu un asinis. Visur tirgo ar stikla krellēm, par kurām mēs maksājam ar mūsu resursiem. Tikko no (valsts) visu atsūknēs, ārzemju piegādes tiks pārtrauktas. Lielākā daļa iedzīvotāju nomirs no aukstuma un bada. Vārda tiešā nozīmē – nomirs, bez alegorijām!

  • noejot nost no visām sazvērestības teorijām (skaitīt zvaigznītes, lasīt vecas grāmatas utt), jautājums ir pavisam vienkāršs, konkrēts, individuāls: -kādu nākotni mēs katrs sev gribam?

    vai mēs gribam stipru eiropu un stipru eiro, vai nē? ja jā, tad manuprāt vienīgais ceļš ir centralizācija, līdzīgi, kā pirms vairāk kā 100 gadiem bismarks apvienoja vāciju. ja nē, tad…. zvejošana duļķainos ūdeņos turpināsies, kamēr tiks izčakarēts viss esošais arī centrālajā un rietumeiropā. (ja kādam ir sakarīgs alternatīvs plāns kā turpināt izmantot vienotās eiropas labumus tai pretī neko nedodot -gribētu to redzēt)

    par nacionālismu… jāņem vērā fakts (no iepriekšējo vēlēšanu rezultātiem kaut vai), ka to darbos atbalsta un par svarīgāko uzskata aptuveni 10% no latvijas iedzīvotājiem. un uzskatu ka tas ir normāli, jo neko prātīgu nacionālās lietas sludinātāji nav spējuši panākt pēdējo 20 gadu laikā, kā sachakarēt dzīvi katra latvieša kaimiņos dzīvojošiem konkrētiem vietējiem cittautiešiem. kā labā? cik var redzēt no darbu augļiem – pāri paliek tuksnesis, ko pa lētu naudu nopērk labie onkuļi no visurienes.

    vai tas ir tas ko vēlamies – savu kaimiņu un arī pašu iznīcību? vai tomēr sāksim beidzot nečakarēt savu tuvāko un piedomāt pie lietām. pie īsteni kopējā labuma.

  • Un komentāra autors – mums savulaik labi pazīstamais, lai gan vienlaikus arī pilnīgi anonīmais cilvēks ar niku Žulis.
    Nevar noliegt, ka šai personai piemīt stratēģisks redzējums, visai pilnīgas analītiķa spējas, gudrība, vērība un citas labi izkoptas īpašības.
    Es gan personīgi ar viņu salecos, jo viņš visur (par tēmu un ne par tēmu), manuprāt, uzbāzīgi un apnicīgi līda ar vismaz man neizprotamu nacionālisma ideju. Kuru viņš pats nevēlējās definēt un izvērst. Vienkārši pliku nacionālismu. Plus vēl tā anonimitāte, un tas mani darīja piesardzīgu. Pliku nacionālismu arvien uzskatu par strupceļu. Uzskatu, ka veselīgs nacionālisms ir svarīgs, taču tā ir tikai viena dimensija. Mēs esam daudz vairāk nekā tautība.

  • Tā ir, Jāni. Viens vārds, bet katrs ar to saprot ko citu, līdz ar to saprašanās nav iespējama.

  • Jā, RX, Tu uzdevi svarīgus jautājumus.
    Starp citu, es esmu par stipru Eiropu, un es principā neesmu pret Eiropas savienības ideju. Taču tai jābūt brīvu tautu brīvprātīgas sadarbības savienībai, sava veida kontinentālam kooperatīvam, kurā kopējais labums atkarīgs no katra dalībnieka labuma.
    Tā būtu kā laba un draudzīga sadzīvošana starp gudriem kaimiņiem. Bez šīs slepenības, diktāta, ierobežojošu likumu tīmekļa vīšanas, ietekmes sfēru dalīšanas, aizkulišu darījumiem, aukliņu raustīšanas un lienošās varas centralizācijas.
    Iespējams, ka Eiropas tautas vēl nav nobriedušas tādam sadzīves līmenim, taču tas neliedz nospraust tādu mērķi.

  • Paldies, Jāni, raksts ir labs.
    Komentārs par cukuru arī. Tikai nevajag domāt, ka latvieši ir tik ļoti apmuļķoti. No cukura rūpnīcām atteicās tie, kam samaksāja kompensācijas. Par demokrātiju bļauj tie, kas lielos vai mazos amatos. Viņi nedomā vispār, tikai skaita savu naudu.
    Nospiedošs vairākums saprot, kas notiek.
    Nez kādēļ pieklusis atklājums par manipulāciju ar Cimdara datiem. Viņš tik ļoti patīk kleptokrātiskai elitei.
    Tātad, neviens ne par ko nav jāpārliecina, jo nav nozīmes tādām vēlēšanām, kuru rezultāts jau šodien ir pasūtīts firmai, kas skaita balsis.
    Es domāju par to, kādēļ jāražo ieroči, modificētā pārtika, ķīmiskās zāles, un visādas citādas cilvēkiem kaitīgas drazas. Varbūt alternatīvai melnajiem uzvalkiem jāveido kustība baltos uzvalkos, kas ņem spēku no patiesības, ne naudas?

  • Korporācijas un lielās biznesa intereses, lai ietekmētu patērētāju, izmanto zinātnes atziņas un nebrīnīšos, ja kāda daļa no tām tiek iegūta militārās laboratorijās. Patērētāja nelaime tā, ka viņš nespēj vienoties līdzīgi minētajām ražošanas korporācijām, nespēj noteikt un uzstādīt savas prasības. Lai būtu skaidrāk, viens piemērs. Kas traucē sabiedrību pilnvarot kādu patērētāju aizstāvības institūciju un ražotājam pieprasīt saskaņot katru reklāmu?
    Traucē DEMOKRĀTIJA. Tā ir vara, kura ar partiju palīdzību sadala sabiedrību un jebkuru iniciatīvu pretstata, noslāpē un bremzē. Mīts par neierobežotām cilvēka brīvībām un tiesībām ir tikai mīts. Tās atkarīgas no varas, cik daudz un kādas tā deleģē sabiedrībai, cik patur sev. Bet sabiedrības dalīšana tā pati anarhisku grupu veidošana vien ir. Anarhijai nav mērķa, nav virziena, nav attīstības. Kara stāvoklī tādus demokrātus – anarhistus nošautu pirmos. Ne tāpēc, ka slikti cilvēki, bet tāpēc, ka viņi armijai traucē vienoties, lai virzītos uz mērķi, lai uzvarētu. Vai līdzīgi nav miera laikā?
    Miera laikā ienaidnieku nav? Mūsu ienaidnieks ir mūsu situācija. Mums ir kolonijas statuss un rīkoties nespējīga valdība. Kāds risinājums?

  • Terēze, es arī nedomāju, ka latvieši ir galīgie muļķi. Diemžēl intelekts vēl nenodrošina gudru dzīvošanu. Piemēram, starp tiem, kas iekrita tajās noguldījumu piramīdu shēmās, bija daudz ļoti inteliģentu, izglītotu un pat morāli noturīgu cilvēku. Iekrīt uz ilūziju, ka kaut ko var dabūt par neko. Un bailes, ka citādi neizdzīvos.
    Arī ar tiem cukura ražotājiem nebija tik vienkārši. Viņus apstrādāja. Nolika fakta priekšā, ka cukura rūpniecības vienkārši nebūs. Bet bija paņemti kredīti utt. Un vienlaikus viņiem piesolīja visādus labumus, no kuriem lielākā daļa tā arī neīstenojās. Iedarbojās tā ne visai tālā zemnieka viltība, nevis gudrība: labāk zīle rokā, nekā mednis kokā. Tā vietā, lai organizētos un savu nozari nosargātu, ražotāji samierinājās. Tātad tomēr viņi iekrita.
    Tās kompensācijas nesaņēma visi. Un tā bija tikai tāda sāpju nauda par atteikšanos no visai ienesīgas un stabilas uzņēmējdarbības. Kompensācijas nodzēra un izčurāja, nu varbūt vēl kādu luksus spēlīti iegādājās. Un viss. Kur tad te kāda gudrība?

  • Jani, skat ka suni rej.Ko dabu gatavu par tevi. tā gan Pirms 20 minūtēm

    Es izpētīju stāvokli (kur? visur kur un visu kaut ko), un secināju, ka J. Kučinskis ir masonu apzināti iepludināts aģents. Viņš runā par masonu vienu sazvērstību, lai tās aizsegā masoni patiesībā veiktu citu sazvērestību. Tā lūk. Neticat? Es gan ticu ;D

  • :) suņi jau tāpēc ir, lai rietu.
    Un, ja tā padomā, vai pasaule bez suņiem nebūtu pelēkāka, garlaicīgāka?

  • “Nevienu nemulsina, ka valstī, kurā neko neražo, ar gigantisku ātrumu ceļas super un hipermārketi – vārda tiešā nozīmē – tirdzniecības pilis.”
    Centrāltirgū pie 2ām pārdevējām ārpus angāriem painteresējos cik tās maksā par tirgus vietu, viena teicās 10ls dienā un otra minēja, ka tai dienā samaksājusi 7,20ls.
    Interesanti, cik pelna un cik apkopēji vajadzīgi tirgum, lai uzturētu vietas kārtībā?
    Diezgan pamatīga maksa priekš parastiem tirgoņiem, turklāt kāda drauga tēvocis ar minējis draugam, kad netirgojas tirgū dēļ augstās īres maksas.
    Aizdomas, ka prastiem cilvēciņiem tādas cenas uzskrūvētas, lai tie līdz ar to dārgāk pārdotu savus produktus(protams daudzi ir tikai starpnieki), un tie būtu konkurētnespējīgāki par lielveikaliem.
    Tāpat arī pateicoties nek.īpašumu spekulācijām daudzi vietējie uzņēmēji un ražotāji slēdz savus veikalus dēļ pārlieku lielās īres maksas.

  • paldies par rakstu jani. man ir cetri jautajumi piedod ka tik gari bet nu.
    ko tu doma par imigracijas jautajumiem? respektivi milzigu tautu un rasu masu parvietosanu nedomajot par sekam tikai islaicigu pelnu uz to leto algu rekina. vismaz ka es to saprotu jo jau kadu laiku esmu nosecinajis ka tas ir pret logiku godigumu un ved uz tautu iznicibu vai spiestu sajauksanos ar citam tautam vai rasem. jeb ta sauktais multikulturalisms kas mani visvairak satrauc jo parejo vel var uzcelt no jauna bet ja atseviska cilveku saujina sak likt pelnu pie tam islaicigu augstak par savu tautu nu tad mes visi esam lemti iznicibai tai skaita si pati cilveku saujina jo saubos vai vini plano vairoties ar savam masam un braliem ja teiksim eiropa pec 100 gadiem butu tikai negeri no ka izveleties. negribu seit spiest uz citu rasu parakumu bet spiesta sajauksanas ari ir pilnigs murgs domaju piekritisi.
    un otrs jautajums – kadas ir tavas domas par latvija dzivojosajiem nelatviesiem kas bija tiesi tadu pasu procesu sekas un ka ar to tikt gala. domaju konkretaa tautiba pat nav jamin. tikai soreiz eiropa migracija notiek obligati izveloties kamer psrs pateica ta bus un viss.
    no ka izriet tresais jautajums – vai tu doma ka latvijai ar rigu prieksgala ari draud negeru, pakistanu, musulmanu utt invazija. un pec cik gadiem aptuveni. bet taa godigi nevis jaa tikai lai pabaiditu.
    un ceturtais jautajums – ko tad isti no eiropas savienibas vaig paturet un ko ne pec iespejas konkretos dalijumos?

  • Par šo mērķtiecīgi veicināto (ja ne uzspiesto) migrāciju esmu ar Tevi vienisprātis. Cilvēki paliek bez saknēm un atbalsta, un tad viņus viegli manipulēt.
    Par PSRS laika migrāciju. Ja jau to jautājumu tiesiski nerisinājām 1990. un 1991. gadā, tad laikam muļķīgi to būtu darīt tagad. Cik man zināms, Krievijai ir programmas savu tautiešu atgriešanās veicināšanai. Tiek piedāvāti labi apstākļi jaunas dzīves sākšanai, finanses un pārējais. Diemžēl mums ir pretēja problēma – aizbrauc latvieši. Tajā skaitā, izmantojot jau minēto Krievijas programmu. Ir taču daudz jaukto ģimeņu. Bez tam latviešu ciemi veidojas arī Baltkrievijā. Es domāju, ka Latvijai tagad tik daudz briesmu un izaicinājumu, ka visiem te dzīvojošajiem cilvēkiem jāatrod kopīga valoda. Nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut vai veicināt starpetniskus konfliktus. Es pazīstu daudzus patriotiskus krievus, ebrejus, ukraiņus un citus, kuriem turklāt izkopta valstiska domāšana.
    Trešais un ceturtais jautājums atkarīgs no mūsu pašu turpmākas rīcības. Kā jau esmu rakstījis, esmu par labu sadarbību un draudzību ar visiem kaimiņiem, tai skaitā Baltijas valstīm, Krieviju, Baltkrieviju un, protams, arī rietumeiropas valstīm.

  • jaa bet krievijai ir ari programma ak ne nu jau likums savu ta saukto tautiesu aizstavesanai pat ar militaru speku arzemes. un uzsveru ka man ari nav pa pratam etniskie konflikti bet vini neizbegami radisies ja citas tautas teritorija jeb sauktaa ari par valsti tiks vesti milzigi daudzumi citu tautu un latvija protams tadi ir tiesa paldies dievam gan ka ne militara vai kada cita fiziskaa izpausme vismaz ne pagaidam ka komentara sakuma rakstitais liek domat.
    un protams protams es ari esmu par sadarbibu un pilniba piekritu raksta izteiktajam domam bet raksts jau butiba ir par to ka si sadarbiba ir aizcelojusi daudz par talu ka tai vajadzetu but vai ne taa.
    vispar idejas loti interesantas lai gan nezinu ka visus sos domas graudus nogadat lidz parastajam cilvekam kas saks domat tikai tad kad kaut kas jau smagi bus sacakarets un attapsimies vel viena padomju savieniba. zel ka lielaka dala cilveku neizmanto burvigo dabas davato prata iespeju paredzet uz prieksu.
    kopuma si lapa man atgadina amerikana shona brisona lapu kur idejas ir loti lidzigas un par lidzigam problemam asv un rietumeiropaa un pienemu kas lv vel tikai prieksaa iesaku iepazities es palasijos un domas ir loti pat sakarigas lidzigi ka seit un lai nenobiedee taas 90 gadu dizains: http://seanbryson.com/
    starp citu kadas ir tavas attiecibas ar latvijas partijam varbut konkretak visu latvijai? domaju jusu domu gajieni varetu but lidzigi. lai nav parpratumi es nepiederu ne pie vienas esmu parasts domajoss cilveks.

  • Par “Visu Latvijai”:

    Diemžēl, izskatās, ka viņi taisās iekļauties politiskajā spēlē uz vispārējiem nosacījumiem.

    Tāds atjaunots “Tēvzemei un Brīvībai” variants – daudz retorikas par nacionāliem jautājumiem un čiks reālai tautas izdzīvošanai. Vismaz viņu ekonomiskā programma, ja to par tādu vispār var nosaukt, ir vienkārši nožēlojama.

  • nu es domaju ka laimes laci nesagaidisim un jabeidz koncetreties uz vedera idejam. nu ja ir rietumeiropa darba vietu parprodukcija bet kamoon cik ilgi turpinasim padomiska stila gaidit visu no valdibas? netisam garamejot izlasiju vienu virsrakstu avizes rakstam precizus vardus neatceros bet skaneja apmeram sadi ”ja valdibai bus labi tad ari pasiem bus beidzot labi” un te nu atklajas ka viss ir saprasts pilnigi otradi. mes nedzivojam vairs psrs.

  • Oho! Paldies, Jāni, par rakstu. Tulīt izlasīšu pārējos. Man tikai viens jautājums – ja reiz temats ir aktuāls un pacelts jau šī gada pirmajos mēnešos, tad kāpēc nekas nerisinājas valstī šobrīd – augustā. Tulīt vēlēšanas.
    Es pat teiktu, ka ar Jāni Kučinski, Induli, Žuli u.c. varētu sākties tautas atmodas jaunā sērija. Varētu. Bet vai tauta nav nogurusi no “atmodām”?
    Ja līdz manīm, kas tomēr seko pa retam informācijai, nonāk šīs lapas adrese nejauši, tad kā viņa var nonākt līdz tiem, kas internetā tikai ieskrien veikt maksājumus? Lauksaimnieki, zemnieki… Tas ir tautas spēks, ne tikai pilsētnieki :)

  • Es esmu par stipru Jauno Pasaules Kārtību, un es principā neesmu pret JPK ideju. Taču tai jābūt brīvu tautu brīvprātīgas sadarbības savienībai, sava veida starpkontinentālam kooperatīvam, kurā kopējais labums atkarīgs no katra dalībnieka labuma.
    Tā būtu kā laba un draudzīga sadzīvošana starp gudriem kaimiņiem. Bez šīs slepenības, diktāta, ierobežojošu likumu tīmekļa vīšanas, ietekmes sfēru dalīšanas, aizkulišu darījumiem, aukliņu raustīšanas un lienošās varas centralizācijas.
    Iespējams, ka Pasaules tautas vēl nav nobriedušas tādam sadzīves līmenim, taču tas neliedz nospraust tādu mērķi.

  • Jaundomāšana ir dzīvsa un labi iesakņojusies mūsdienu sabiedrībā

    Kas ir Jaundomāšana?

    Tā ir spēja paust divas pretrunīgas pārliecības, kas pastāv prātā vienlaicīgi, un pieņemot abas labas esam.

    Ideju ieviesa Džordžs Orvels savā distopisakjā romānā “1984″, tas ir plaši pausts komentāros par sabiedrību un politiskie analītiķi to uzskata par svarīgu instrumentu, lai kontrolētu lielu cilvēku masu domas un darbības.

    1984 pasaulē bija šausminošas Newspeak versijas, piemēram:
    – Karš ir MIERS
    – Brīvība ir verdzība
    – Nezināšana ir spēks

    Tā ir Pasaule, kurā Miera (Aizsardzības) Ministrija nodrošina karu, Patiesības (Sabiedrisko attiecību nodaļa) Ministrijā melus, Mīlestības (Iekšlietu) Ministrija ar spīdzināšanu, kā arī Pārpilnības (Labklājības) Ministrija nodrošina badu.

    1984 ir pilnībā klaji ieviests šodien katrā valstī, tomēr cilvēki ar grūtībām varētu norādīt uz Jaundomāšanas piemēriem sabiedrībā. Daži piemēri:
    – Cīņa par mieru – miera misijas Irākā, Afganistānā…
    Pilnīgi absurds jēdziens. Kā komiķis George Carlin reiz teica: “Cīnīšanās par mieru ir kā sekss par nevainību”. Kaujas, vai jebkura konflikta forma acīmredzami kavē mieru.
    – Miera uzturēšanas spēki
    Miera uzturēšanas spēki ir karaspēka daļas, kuras ir atstātas valstī, lai palīdzētu ieviest īpašu režīmu. Pats fakts, ka militārā klātbūtne ir nepieciešama liecina, ka tu nav miera, ko “saglabāt/uzturēt”.
    – Aizsardzības ministrija
    Aizsardzības ministrijai ir pārsteidzoša līdzība Orvela “miera ministrijai” ne tikai attiecībā uz vārdu lietošanu, bet arī uz reālu darbību. Abu galvenā darbība ir saistīta ar karu, tās, šķiet, pavada lielāko daļu sava laika un pūles, lai gatavotos uzbrukumiem un iebrukumiem, nevis netieši aizsardzībai vai mieram.
    – Svētais karš
    Cik man zināms, visām lielākajām reliģijām ir raksturīgi sludināt vēstījumu par mieru un ir katrai ir kaut kāda versija bauslim par sava kaimiņa mīlēšanu, kā tuvāko. Neviena reliģija neveicina vardarbību vai nogalināšanu, tāpēc karš, kurš ir “svēts” ir pretrunā ar raliģiju.
    – Brīvības vārdā atteikties no mūsu tiesībām
    Šis ir ļoti aktuāls Jaundomāšanas piemērs. Ar Orvelistisku uzraudzību, novērošanu un sekošanu (kameras uz ielām, veikalos, uzglabātas visas darbības interneta vidē un norēķini bankās…) katrā stūrī un, piemēram, likumu par to, ka nedrīkst filmēt policistus bez Domes atļaujas, mums tiek lūgts atteikties no brīvības uz privātumu un rīcības brīvības, lai mēs varētu dzīvot brīvāk. Rietumos izplatītais “karš pret terorismu” un ar to saistītie sabiedrības ierobežojumi (piemēram, kailskenēšana lidostās) tiek veikti, lai aizsargātu un pasargātu iedzīvotājus brīvības vārdā. Ja tā nav Jaundomāšana, tad, kas ir?
    – Vienā no kadriem Alex Jones “dokumentālajā filmā” “TerrorStorm “, viņš intervē kādu tirgotavas īpašnieku pie Stockwell metro stacijas dienā, kad policija nogalināja Jean Charles de Menezes. Alex jautā, vai viņa uzskata par pareizu atteikšanos no brīvības drošības vārdā. Viņa atbildēja ar šādi:
    “Jā, es uzskatu, ka mums vajadzētu atteikties no savas brīvības brīvības vārdā” (Yes I believe we should give up our liberty for freedom)

    Alex viņai pārjautāja vēlreiz, un viņa atbildēja to pašu.
    Šis ir visbiedējošākais Jaundomāšanas piemērs.

    Politiķi arī izmantot šo taktiku, nekaunīgi, un tas, šķiet, strādā. Politiķiem ir nepieciešams vērsties pie pēc iespējas vairāk vēlētājiem. Kā viņi to dara? Nu, gluži vienkārši, viņi pateiks abām pusēm, ko viņi grib dzirdēt … tie izmanto Jaundomāšanu. Viņi ir retorikas Virskungi.

  • Ko mēs jums pastāstīsim un parādīsim

    Pirms dažiem mēnešiem mūsu rīcībā nonāca vairāki desmiti tūkstošu dokumentu lappušu – pašmāju un ārzonu kompāniju dokumenti, banku kontu izraksti, amatpersonu, uzņēmēju, vietējo un ārvalstu advokātu liecības, utt. Atsevišķi fragmenti no šiem dokumentiem aizvadītajos gados jau parādījušies presē, taču tas ir tīrais nieks, salīdzinot ar kopējo masu.

    Ātri vien kļuva skaidrs, ka, no milzīgā apjoma izvēloties izteiksmīgākos un labāk saprotamos dokumentus, ar laiku sanāks grāmata, kas, ļoti iespējams varētu saukties „Rokasgrāmata – kā nozagt miljardu”.

    Taču skaidrs, ka grāmatā, kaut tās apjoms varētu būt uz septiņiem simtiem lappušu, tiks publicēta tikai neliela daļa dokumentu – tie, kas viskrāšņāk parāda, kādā veidā aizvadītajos divdesmit gados mūsu valstij, tātad arī mums pašiem, mūsu radiem, draugiem un paziņām, kopā ir nozagts vismaz miljards latu, pēc tam ar cēlu žestu atmetot atpakaļ drupačas no nozagtā, ļaujot pakalpiņiem sevi paslavēt – o, viņš gan zog, toties arī dalās ar citiem.

    Bet ko darīt ar pārējiem dokumentiem? Vienkārši noglabāt – sak, lai jau tiesa lemj? Bet vai jums tiešām vēl ir ilūzijas saistībā ar to, ko par šajos dokumentos figurējošajiem ļaudīm izspriedīs tiesa? Kurš gan nezina, ka šajā valstī nabagajam ir viena taisnība, bet bagātajam – pavisam cita?

    Tāpēc tuvākajās nedēļās mēs publiskosim simtus dokumentu, kas parādīs, kā Latvijas valstij tika pat ne pārāk likumīgi nozagts tas, kam vajadzēja piederēt mums visiem un kas būtu noderējis lielākiem pabalstiem un pensijām, jauniem ceļiem, pieejamākai veselības aprūpei un izglītībai. Nozagts – un, protams, arī iztērēts pašu zagļu, viņu ģimenes locekļu un pakalpiņu neremdināmajām personiskajām vajadzībām.

    Pie mums jau sen nav spēkā norma, ka zaglim ir jāsēž cietumā. Bet zaglim – vienalga, vai viņš kļūtu par premjeru vai prezidentu – vismaz ir jāzina, ka viņš tiks pieķerts un izrādīts tiem, kuriem vēl nav vienalga, kas noticis, notiek un notiks mūsu valstī. Ar to tad mēs arī nodarbosimies.
    http://www.rokasgramata.com/

  • Atbildi, lasītāj, Jaundomātāj, uz šādu jautājumu:
    Vai tu atbalsti zādzības un slepkavības?
    Nē, tu neatbalsti? Tiešām, tiešām, tiešām?
    Tad kādēļ tu atbalsti, to, ka valdība apzog cilvēkus (nodokļu formā) un pēc tam piedalās karos Afaganistānā un Irākā, kur tiek nogalināti cilvēki?

  • Vēl gribi dzirdēt kādu Jaundomašanas piemēru?
    – demokrātiskas vēlēšanas ir godīgas un taisnīgas
    – Latvijas iedzīvotāji dzīvo brīvā/neatkarīgā valstī
    – kristietības dievs ir miera un mīlestības dievs

    un vēl, klasika – Tautas Forums :D – uaaaa, haa, hāaa, atvaino Ivo – tu esi īsts Jaundomātājs.

  • RonS Pols pieskaras Newspeak tēmai netieši
    http://www.youtube.com/watch?v=zdXh6ASMfpc

  • Attieciibaa uz Hitleru kaa pasaules banjkjieru radiito figuuru, domas dalas. Cik zinaams Vaacija gados pirms kara bija neapskauzhamaa ekonomiskaa situaacijaa kur to bija novedusi tieshi banku sisteema. Lai dabuutu Vaaciju uz kaajaam Adolfs nevis aiznjeemas naudu no aarpasaules bankaam bet gan saaka to iespiest turpat Vaacijaa. Vaacija paaris gadu laikaa tika uz “pekaam”, bet Adolfs pateicoties tam ieguva atbalstiitaajus. Ir zinaams ka it kaa atsevishkji naudas maisi arii no ASV esot Adolfu sponsoreejushi, kaa piemeeram bijushaa prezidentinja vecteevs – Prescott Bush. Tomeer Tieshi pasaules banjkjierus saaka dariit nemieriigus Vaacijas paaraak lielaa neatkariiba un taadeelj nekontroleejamiiba. Domaajams ka tie driizaak pielika roku Hitlera sagraushanai nevis atbalstiishanai. Bet iisti skaidrs tas viss nav…

  • Eiropas Savieniibas radiishana ir tikai viens no globalistu elites soljiem. Naakamais solis ir Ziemelj Amerikas savieniiba.

  • Austrijas eiroskeptiķi savāc gandrīz 10 000 parakstu par izstāšanos no ES. Eiroskeptiķu alianse, kas iestājas par Austrijas izstāšanos no Eiropas Savienības (ES), savākusi 9200 parakstu, kas ir pietiekami pilsoņu petīcijas iesniegšanai: http://www.diena.lv/pasaule/austrijas-eiroskeptiki-savac-gandriz-10-000-parakstu-par-izstasanos-no-es-13921738

  • http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=336692:ekonomistu-asocicijas-vadtjs-prognoz-eirozonas-sabrukumu&catid=82:latvij&Itemid=106

    “Varēja vismaz skaidri un gaiši pateikt, ka tāda neatkarīgā Latvija pastāvēt nevar. Bieži tiek uzsvērts, ka, iestājoties ES, mēs esot palielinājuši savu neatkarību, bet, kad būsim iestājušies eirozonā, palielināsim to vēl vairāk. Tā ir dubultmorāle! Man nepatika padomju gadi – pārsvarā dubultmorāles dēļ. Palasiet kādreiz PSRS konstitūciju – tajā bija teikts, ka PSRS ir pilnīgi neatkarīgu valstu savienība, un jebkura valsts jebkurā brīdī no tās var izstāties. Mēs zinām, kā bija realitātē. Bet vai tagad Grieķija ir neatkarīga valsts? Grieķijas valdības vadītājs gribēja sarīkot referendumu par aizdevēju nosacījumu pieņemšanu, bet kas uzreiz sākās…” norāda Latvijas Ekonomistu asociācijas vadītājs.

    Pēc viņa domām, līdzīgi ir ar Latvijas neatkarību. Iespējams, Satversmes otrajā pantā vajadzētu noteikt, ka Latvijas neatkarība izpaužas kā karogs un himna.

  • Izšķirošie notikumi strauji tuvojas:
    http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=336510:briti-zaud-draugus&catid=78:eiropa&Itemid=101

    “D. Kemerona atbalstītāji piekrīt, ka premjers rīkojies pareizi, samita naktī pieprasot, lai valstij ar vienu no visnozīmīgākajiem finanšu centriem pasaulē būtu tiesības uz virkni izņēmumiem līgumā, kurā ES gatavojas paredzēt dažādus stingrus nosacījumus nacionālajiem budžetiem un finanšu institūcijām.”
    “Vācijas opozīcijas sociāldemokrātu bundestāga frakcijas līderis, bijušais ārlietu ministrs un vicekanclers Franks Valters Šteinmeiers avīzei “Rheinische Post”: “Man ir bažas, ka Lielbritānija jau ir spērusi izšķirošo soli, lai pamestu ES. Ja ES sanāksmju regulārais formāts ir 26 valstu Eiropa bez Lielbritānijas, tas ir atsvešināšanās process, kas ir nenovēršams un beigās arī neatgriezenisks.”"

  • Atskaites punkts ir nodefinēts visaugstākajā līmenī:
    http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=336563:kemerons-lielbritnija-ir-kristga-valsts&Itemid=99
    “Lielbritānija ir kristīga valsts, un tai nav jābaidās aizsargāt kristīgās vērtības, lai pretotos valsts “morālajam sabrukumam”, 16.decembrī paziņoja premjerministrs Deivids Kemerons. Pievēršoties reliģijas tēmai, kas ir rets solis no Lielbritānijas premjerministra puses, Kemerons pavēstīja, ka teiciens “dzīvo un ļauj dzīvot citiem” Lielbritānijā pārāk bieži ir pārvērties par “dari, ko gribi”. “Pasīvā iecietība” pret amorālu uzvedību palīdzēja uzkurināt augusta grautiņus, pārmērības banku nozarē un pašmāju islāmistu terorismu, viņš sacīja.

    “Mēs esam kristīga valsts. Un mums nav jābaidās to teikt,” Oksfordā par godu Karaļa Džeimsa Bībeles 400.gadadienai pavēstīja Kemerons. “Bībele palīdzēja Lielbritānijai iegūt vērtības un tikumus, kas padara Lielbritāniju par to, kas tā ir šodien. Vērtības un tikumus, par kuriem mums aktīvi jāiestājas un jāaizsargā.”
    “Mums ir jāiestājas par mūsu vērtībām, ja mēs grasāmies stāties pretim lēnajam morālajam sabrukumam, kas notiek mūsu valsts daļās dažās pēdējās paaudzēs,” norādīja premjers. “Morāla neitralitāte vai pasīva iecietība ar to vairs netiks galā. Atturēšanās no patiesības teikšanas par uzvedību, par morāli, īstenībā palīdzējusi radīt dažas no sociālajām problēmām.”

    “Bībele palīdzēja noteikt vērtības, kas definē mūsu valsti,” sacīja Kemerons. “Atbildība, smags darbs, labdarība, līdzcietība, pazemība, ziedošanās, mīlestība, lepnums par darbu kopīgā labuma vārdā un cieņa pret sociālajiem pienākumiem vienam pret otru, pret mūsu ģimenēm un kopienām – tās ir vērtības, kas mums ir dārgas. Jā, tās ir kristīgas vērtības, un mums nav jābaidās to atzīt.”

    “Taču tās ir arī vērtības, kas uzrunā mūs visus – ikvienas un nevienas ticības cilvēkus. Un es uzskatu, ka mums visiem par tām ir jāiestājas un tās jāaizsargā. Cilvēki, kas saka, ka tā būtu citu reliģiju pazemošana, kategoriski kļūdās,” paziņoja Kemerons.

    “Mums ir jāiestājas par mūsu vērtībām, ja mēs grasāmies stāties pretim lēnajam morālajam sabrukumam, kas notiek mūsu valsts daļās dažās pēdējās paaudzēs,” norādīja premjers. “Morāla neitralitāte vai pasīva iecietība ar to vairs netiks galā. Atturēšanās no patiesības teikšanas par uzvedību, par morāli, īstenībā palīdzējusi radīt dažas no sociālajām problēmām.”

    “Bībele palīdzēja noteikt vērtības, kas definē mūsu valsti,” sacīja Kemerons. “Atbildība, smags darbs, labdarība, līdzcietība, pazemība, ziedošanās, mīlestība, lepnums par darbu kopīgā labuma vārdā un cieņa pret sociālajiem pienākumiem vienam pret otru, pret mūsu ģimenēm un kopienām – tās ir vērtības, kas mums ir dārgas. Jā, tās ir kristīgas vērtības, un mums nav jābaidās to atzīt.”

    “Taču tās ir arī vērtības, kas uzrunā mūs visus – ikvienas un nevienas ticības cilvēkus. Un es uzskatu, ka mums visiem par tām ir jāiestājas un tās jāaizsargā. Cilvēki, kas saka, ka tā būtu citu reliģiju pazemošana, kategoriski kļūdās,” paziņoja Kemerons.”

  • Kristīgo valstu ”palīdzības” misijas Lībijā un Irakā beigušās (savējie kritušie saskaitīti), tā kā atkal var pļāpāt par ‘kristīgo morāli’?
    - Nekādas runas tagad neapstādinās objektīvo notiekošo procesu. Eiropas Savienības elite ir gluži tādā pat situācijā, kā PSRS 1980-0 gadu sākumā – pilnīgā neziņā par notiekošo savā uzceltajā sistēmā. Reformas ”uz aklo”, tā kā ‘šoka terapiju’ var nebrīnīties. Šogad šokā bij’ Norvēģijas sabiedrība, nesen Beļģijas, tagad Nīderlandes sabiedrība šokēta:
    ‘Dutch Catholic sex abuse scandal exposed as inquiry says up to 20,000 were victims ‘
    http://www.telegraph.co.uk/news/worldnews/europe/netherlands/8961076/Dutch-Catholic-sex-abuse-scandal-exposed-as-inquiry-says-up-to-20000-were-victims.html

    - Spriežot pēc reakcijas pēc Krājbankas kraha un baumām ap Swedbank, tad pat Latvijas elites vairākums ilgi vēl neapjēgs pat arhibīskapa J.Vanaga teikto:
    ”(..)Mēs izšķīrāmies veidot savu Latviju par patērētājsabiedrību pēc Rietumu parauga, nenojaušot, kādām problēmām pretī dodas paši Rietumi.Nu mums ir daudz preču, ko patērēt – protams, ja ir nauda. Taču patērētājsabiedrība galu galā cilvēku pašu padara par preci un nosaka viņa vērtību pēc tā, cik viņš spēj iegūt un tērēt. Cilvēks ir tik nozīmīgs, cik liela ir viņa konkurētspēja patērēšanas maratonā. Tos no mums, kuri šos noteikumus pieņem, patērētājsabiedrība dzen nežēlīgā skrējienā un stresā, kur statuss un pirktspēja kļūst par identitāti.
    (..)Mēs, attīstot savu valsti, šķiet, esam kļūdījušies ar mērķiem.”
    http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=334144:zeme-valsts-un-kristus&Itemid=93

  • J.Vanags:”(..)Taču patērētājsabiedrība galu galā cilvēku pašu padara par preci……
    ========================================================
    Par to pašu tēmu 1997.gadā rakstā ‘Nepieciešamība pretoties’ (gr.Mana revolūcija):”(..)
    сравниваю два человеческих типа – западоиды и коммуноиды, или русоиды. Русские как раз наиболее характерные представители типа второго. Я сравниваю два прибора, два приспособления, механизма, которые выполняют одинаковые функции, но выполняют различно. Один механизм – пустой внутри, совершенно пустой, но его форма рассчитана в соответствии с законами техники и математики, и он функционирует своей формой, а внутри пусто. Другой же имеет сложный внутренний механизм: колесики зубчатые, передачи, тяги какие-то… Так вот западоид напоминает первый механизм, русоид – второй, гораздо более сложный, но работающий не столь четко. Первый работает почти безошибочно, а этот занят своими внутренними механизмами.
    Я вовсе не в восторге от западоидов. Считаю, что это полуроботы, а в перспективе – полностью социальные роботы. Там разработана и соответствующая идеология, и культура поведения, и прочее. Я сейчас уже могу считать себя профессионалом в этой области – досконально все это изучил. У нас же заимствование того, что для них естественно, выглядит совсем иначе и ведет совсем к другим результатам. Вот это в складывающихся российских “Гонконгах” можно наблюдать.
    http://www.litmir.net/br/?b=48913&p=5

  • Par to ‘komunoīdu’ iekšējo (dvēselisko) sarežģītību vien Latvijas žurnālists, manuprāt, 2003.g. pirms referenduma labi pateica:
    - Jūsuprāt, latvietis viegli pakļaujas smadzeņu skalošanai?
    A.Snips: Viņš nepakļaujas, bet zināmā mērā viņš tomēr ir vergs. Viņam paliks iekšā domāšana, ka esmu izdarījis nepareizi, jo visi tā dara, prezidente tā teikusi, premjerministrs tā ir teicis, un es iešu, bet iekšā kremtīs, ka esmu tā darījis.
    Eiropas Savienība kā Zelta teļš
    http://archive.politika.lv/temas/7006

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.