R.Irklis: ‘Latvijā vajag vairāk, nevis mazāk vēlēšanu apgabalus jeb ko noklusē deputāts Leiškalns’

2010. gada 10.februāra laikrakstā “Diena” Saeimas deputāts Kārlis Leiškalns iestājas “par tautas, ne partiju tiesībām”, kārtējo reizi rosinot noteikt, ka visa Latvijas ir viens vēlēšanu apgabals. Šī doma pirmo reizi izskanēja pirms gada, kad par spīti Tautas partijas pūliņiem, Saeimas vēlēšanu likums tomēr tika grozīts, un tika liegts vieniem un tiem pašiem kandidātiem kandidēt vairākos vēlēšanu apgabalos.

Vajadzība pēc viena saraksta visā Latvijā Tautas partijai kļuva jo īpaši aktuāla pēc Andra Šķēles “atgriešanās” aktīvajā politikā. Viņa kandidēšana tikai vienā no vēlēšanu apgabaliem varētu nedot vajadzīgo efektu un neievilktu Saeimā pietiekami daudz Tautas partijas ierindnieku.

Deputāts Leiškalns par svarīgākajām tautas tiesībām uzskata vēlētāju iespēju izvēlēties no maksimāli plaša kandidātu loka. Pirmajā mirklī izklausās cēli, bet praksē šī izvēle nestrādā, jo no 100 kandidātiem katras partijas sarakstā izvēli izdarīt būtu sarežģīti pat visrūdītākajiem politologiem un ekspertiem, tādēļ deputāta Leiškalna piedāvātā iespēja izvēlēties ir tikai siers peļu slazdā. Šādā 100 kandidātu sarakstā arī absolūti neefektīvi kļūtu vēlētāju svītrojumi un plusi, kā rezultātā kandidātu saraksti no vēlētāju puses tiktu koriģēti minimāli vai netiktu koriģēti vispār. Piedāvājot it kā iespēju izvēlēties vēlētājiem, deputāts Leiškalns patiesībā piedāvā kārtību, kas palielinās pašu partiju iespējas ietekmēt vēlēšanu rezultātus.

Šī priekšlikuma pieņemšana faktiski mūs novestu atpakaļ situācijā, kas bija pirms Saeimas vēlēšanu likuma grozījumiem. Deputātu kandidātiem, lai gūtu panākumus, būtu svarīgi nokļūt pēc iespējas augstāk sarakstā – pēc iespējas tuvāk lokomotīvei. Tādā situācijā svarīgāk par vēlētāju interešu pārstāvēšanas būtu izpatikt partijas bosiem un sponsoriem, kuru varā ir lemt par partiju sarakstiem. Ja visa Latvija ir viens vēlēšanu apgabals, tad pārliecināt vēlētājus no Liepājas līdz Alūksnei par savu izcilo personību būtu daudz sarežģītāk un mazāk efektīvi, nekā iegūt partijas bosu un sponsoru labvēlību. Vai vēl ir jautājumi, kādām interesēm kalpotu šādā veidā ievēlēti deputāti? Šķiet pašreizējais Saeimas sastāvs, kur lielākā daļa seko “īkšķa diktātam”, ir pietiekami skaidra atbilde.

Deputāts Leiškalns vai nu aiz nezināšanas vai apzināti ir noklusējis vēl kādu būtisku trūkumu viņa piedāvātajai kārtībai. Situācijā, kad visa Latvija ir viens vēlēšanu apgabals, Latvijas reģioniem būtiski samazinātos iespējas Saeimā ievēlēt savus pārstāvjus. Rīgā dzīvo gandrīz trešā daļa Latvijas vēlētāju un vēl ļoti liels skaits dzīvo Rīgas pievārtē, kura šobrīd ir ieskaitīta Vidzemes vēlēšanu apgabalā. Latvijas reģionālie līderi nav atpazīstami un tiem būtu ļoti sarežģīti iegūt pietiekami lielu atbalstu – rīdzinieku balsu pārsvars pār ikvienu citu Latvijas reģionu būtu nomācošs. Turpretī, kandidējot savā apgabalā, iespēja tikt ievēlētiem reģionālajiem līderiem ievērojami palielinās.

Dalījums vēlēšanu apgabalos pastāv pilnīgi visās Eiropas valstīs ar proporcionālo vēlēšanu sistēmu. Latvija šajā ziņā ir ļoti pieticīga, jo esam mūsu valsti iedalījuši tikai piecos vēlēšanu apgabalos. Kaimiņi igauņi parlamentu ievēl divpadsmit vēlēšanu apgabalos, pundurvalsts Sanmarīno 60 deputātus ievēl deviņos apgabalos, bet Īrijā vēlētāji dodas pie iecirkņiem 43 atsevišķos vēlēšanu apgabalos. Nav dzirdēts, ka šo valstu iedzīvotāji sūdzētos par savu vēlēšanu tiesību ierobežošanu.

No tiesībām ir jēga tikai tad, ja tās var efektīvi izmantot. Mazāki vēlēšanu apgabali palielina ikviena vēlētāja balss nozīmi un dod tautai reālas, nevis iluzoras tiesības ietekmēt Saeimas sastāvu. Vēlētājam ir salīdzinoši viegli orientēties sava apgabala piedāvājumā, savukārt kandidāti ir spiesti tiešāk un nepastarpināti uzrunāt savus vēlētājus. Šādā situācijā sarežģītāk ir uzvarēt partijām ar vienu izteiktu līderi un masveidīgām reklāmas kampaņām pa visu valsti. Vienlaikus tā dod priekšrocības partijām ar garu līderu soliņu un veicina nepieciešamību partijās reāli iesaistīt spēcīgus reģionu pārstāvjus. Vēlētājam ir skaidri saprotams vēlēšanu rezultāts un konkrēti zināms, kuri deputāti ir ievēlēti no viņa apgabala. Savukārt deputātam ir svarīgs savu vēlētāju viedoklis, jo katrai konkrētā apgabala balsij ir lielāks svars, nevis esot vienai no miljona, ja valsts būtu tikai viens apgabals. Vairāk un mazāki vēlēšanu apgabali šobrīd būtu labas zāles tai milzīgajai savstarpējai atsvešinātībai, kas valda starp tautu un Saeimas deputātiem.


Rolands Irklis
, pārpublicēts no www.delfi.lv


  • Visā šai jautājumā ļoti svarīga ir atgriezeniskā saite starp vēlētājiem un deputātu. Ja vēlētāji ar sava deputāta darbu nav apmierināti, būtu jābūt iespējai to atsaukt jebkurā brīdī, un rīkot jaunas vēlēšanas. Citādi sanāk tā – kas reiz ievēlēts, tas četrus gadus var darīt, ko grib, un pa šo laiku ierīkot sev kādu siltu vietiņu, ja gadījumā otrreiz nav ievēlēts.
    Tāpēc būtu labāk, ja vēlēšanu apgabali būtu pēc iespējas mazāki, kaut vai katrs atsevišķs pagasts un mikrorajons. Nekādas partijas saraksta rindas, vēlētāji vēlē tikai par personālijām un arī pieprasa atbilstošu atbildību. Ja deputāts nerīkojas vēlētāju interesēs, viņa atcelšanai pietiek, ja savāc tādu balsu skaitu, ar kādu tas ievēlēts, vai pusi no apgabala vēlētāju skaita.
    Jāveicina deputātu personiskā atbildība.

    P. S. Senajā Grieķijā par melošanu likumdevēju sapulcei nocirta galvu. Lūk, tā ir personiskā atbildība.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.