Ieskats Rutas Krūkles lekcijā: ‘Skolas un ģimenes sadarbība’

Piedāvājam ielūkoties Rutas Krūkles lekcijā – stāstījumā. Lekcija lasīta Humānās pedagoģijas asociācijas rīkotajā sanāksmē 2010. gada 20. februārī. Saīsinātu konspektu veidoja – Agnese Mackeviča. Viena no galvenajām tēzēm – “Jo mazāk naudas, jo vairāk rūpju jāvelta attiecībām”.


* * *

Jebkurš izglītības jomas administrators, piem., skolas direktors vai mācību pārzinis, vairāk raksta atskaites (kuras visiem riebjas) nekā strādā ar cilvēkiem. Īsta, cilvēciska gandarījuma nav. Es daudzus gadus biju Ogres Izglītības pārvaldes (IP) vadītāja un zinu to ļoti labi. Pirms kāda laika sapratu, ka, lai atgūtu prieku par savu darbu, vajag ko labu paveikt tieši cilvēkiem, piem., rīkot interesantas tikšanās, pārrunas un lekcijas, – gan skolotājiem, gan vecākiem.

Mācību pārziņi (direktoru vietnieki) ir tie cilvēki skolā, kuriem ļoti vajag palīdzēt, viņiem ir īpaši grūts un atbildīgs darbs, un viņiem vajag dot pašu labāko, ko vien var.

Ir tāds autors – Aleksandrs Havards, viņš raksta par tikumisko līderību („virtuous leadership”/”нравственное лидерство” – sk., piem., http://hvli.org/ru/10-points/). Domāju, ka daudzi cilvēki, kuri tā dzīvo, nezina, ka viņus tā sauc. Tāpat arī daudzi pedagogi nezina, ka īstenībā strādā kā Humānie pedagogi. Tas, ko mums rādīja Maskavā (starpt. konferences – rīkotas kopš 2002.gada), ko viņi sauc par „laboratorijām” – tā ir ikdiena daudziem no mums, lai arī mēs to tā nesaucam.

Augsti vērtēju tās izglītības iestādes, kuras par Nr.1 sev izvirza sadarbību ar vecākiem. Ja aiz bērna stāv izcili (t.i., pietiekoši apzinīgi) vecāki, tad viņš nepazudīs. Kad strādāju IP, tad man bija saskare ar daudziem jaunajiem pedagogiem, mēs viņiem organizējām Jauno pedagogu skolu. Jaunie pedagogi labi zina savu priekšmetu, tā pasniegšanas metodikas, bet baidās, piem., no skolēnu vecākiem, – redzot kādu māti nākam, uzreiz „ceļi sāk trīcēt” un pirmā doma ir „ak Dievs, kāpēc viņa nāk?”. Tāpēc skolās visu laiku ir jāpiestrādā pie sadarbības ar vecākiem. Skolotājiem jāiemācās vienkārši sarunāties ar viņiem kā cilvēkam ar cilvēku, panākt saprašanos. Nekādā gadījumā pirmajā tikšanās reizē nedrīkst runāt visu, ko domājat par šī vecāka bērnu. Ir tāds nerakstīts „likums” – vispirms vismaz trīsreiz jāatrod kaut ko labu, ko pateikt, pēc tam, ja vajag, var arī kritizēt. Kad ir izveidojušās attiecības starp skolotāju un vecāku, tad drīkst runāt atklāti. Arī vecākiem ir jāiemācās sadarboties ar skolotājiem. Vajadzīgas īpašas pārrunas un pa kādai interesantai lekcijai, lai to veicinātu.

Kad rīkojat tikšanos ar skolēnu vecākiem, ir drusku jāpiestrādā pie tā, kā viņi jūs uztvers. Parasti visi ir nopietni sasēdušies, jūtas saspringti un gaida, ko nu skolotājs ziņos. Vajag iesākumā drusku „pamērkaķoties”, t.i., ar kādu stāstu, humoru, ar kādu pārsteigumu ļaut viņiem atbrīvoties, atslābināties, sajusties gaidītiem un svarīgiem. Noteikti lieciet viņiem saprast savu prieku par to, ka viņi ir atnākuši! Sakiet viņiem, ka viņi tur ir tāpēc, ka viņiem ir tā laime būt vecākiem, tēviem un mātēm. Es tādās reizēs vienmēr pastāstu arī par sevi, – cik esmu laimīga, ka man ir bērni un nu jau arī mazbērni. Es viņus arī lūdzu, piemēram, atcerēties, cik daudz laika viņi veltīja saviem bērniem, kad tie bija tikko dzimuši, kā ucinājās, priecājās par katru vissīkāko izmaiņu bērna attīstībā. Un jautāju viņiem, kur tas pēc tam paliek, kāpēc viņi te nestaro aiz laimes, ka viņiem ir bērni. Saku, ka saprotu viņus, jo piekrītu pazīstamajam izteicienam, ka „mazi bērni spiež klēpi, bet kad paaugas, – tad sirdi”…

Daudzi vecāki tad uzreiz atklāj, ka daudz strādā un bērniem atliek maz laika. Saku, ka saprotu, jo pašiem skolotājiem bērni bieži vien visvairāk cieš no laika un uzmanības trūkuma. Tomēr nav tik svarīgs tas laika daudzums, kuru mēs pavadām ar bērniem, bet šī laika kvalitāte. Ir tāds pētījums par bērniem, kur starp citiem jautājumiem bija arī šāds: „vai tu jūties mīlēts?”. Izrādījās, ka daudzi bērni zina, ka ģimenē viņus mīl, bet viņi nejūtas mīlēti. Kā jūs to varat bērnam apliecināt tā, lai viņš jūt?

Pirmais ir ACIS. Bērnam ir svarīgi just, ka jūs viņu redzat. Acu kontakts. Jūs taču zināt, kā tas ir, kad, piemēram, skolā notiek kāds pasākums, kurā bērni uzstājas ar priekšnesumiem, – kad viņi nāk iekšā zālē, viņi iet tajā kārtībā, kā iemācīts, bet ar acīm skatās pavisam citur – meklē, kur viņu vecāki. Viņiem ir svarīgi pārliecināties, ka vecāki viņus redz. Stāstu gadījumus no savas dzīves, piem., tādu, – kad mans dēls bija pusaudža gados, viņš vienreiz ilgi noslimoja un pa to laiku bija iekavējis mācības. Vienreiz negaidīti iegāju dēla istabā un redzu, ka viņš sēž gandrīz vai ar asarām acīs. Uzliku roku viņam uz pleca un jautāju, kas noticis, bet viņš atbild, ka esot galīgi debils, neko nesaprotot… Es toreiz vērsos pie pensionētās kaimiņu skolotājas, kura īsā laikā palīdzēja viņam ar iekavēto matemātikas vielu tikt galā. Bet vienmēr to atceros – ja nu es nebūtu īstajā brīdī pie viņa piegājusi, ja nebūtu pamanījusi tās slēptās asaras?

Otrais ir ROKAS. Bērnam ir svarīgi saņemt no vecāku rokām daudz dažādu pieskārienu. Arī cīkstēties, arī „dauzīties” kopā. Izjust kopīgas spēlēšanās prieku. Un vēl tēviem būtu svarīgi atcerēties, ka nav svarīgākas atzinības savam dēlam kā paspiest viņam roku.

Trešais ir NEDALĪTA UZMANĪBA. Iesakiet viņiem izlasīt Dr. Rosa Kempbela grāmatu „Kā patiesi mīlēt savu bērnu”! Labāk ir būt kopā ar bērnu neilgu laiku, bet ar nedalītu uzmanību nekā pavadīt laiku ar viņu ilgstošā neuzmanībā. Es vecākiem vienmēr atgādinu, ka, kamēr bērni vēl ģimenē, kamēr vēl iet skolā, baudiet šo laiku kopā ar viņu! Viņi izaug tik ātri, – nepaspēsiet ne atjēgties, kā viņi jau prom no mājām! Un rosinu arī padomāt, vai būs, kas padod maizes šķēli un ūdens glāzi, kad viņi būs slimi un uz gultas. Vai nebūs tā, ka vēlāk, kad bērni būs paaugušies un viņiem būs savas darīšanas, jūs gulēsiet slimi gultā citā istabā vai savas lielās mājas otrajā stāvā un divas vai trīs dienas bērns pat nemanīs, ka ar jums kaut kas nav kārtībā?

Visbeidzot, ceturtais ir DISCIPLĪNA. „Disciplīna” – tas nenozīmē „sodus”. Disciplīna – tā ir noteikta, skaidra prasību kārtība. Konkrēti pienākumi, konkrēts režīms. Bērnam ir vieglāk, ja viņš skaidri zina, kas no viņa tiek sagaidīts, viņš jūtas drošāk, izjūt lielāku paļāvību uz saviem spēkiem. Disciplīna nozīmē arī mācīties apzināties, ko nevari izdarīt un prast lūgt palīdzību. Jums vispirms ir jārāda bērnam, ka protat pamanīt, kad viņam vajadzīga palīdzība, tad viņš arī pats to sapratīs un iemācīsies to meklēt.

Skolotājus vajag iedrošināt strādāt ar vecākiem. Īstie strādnieki valstī ir tieši skolotāji – caur bērniem un vecākiem viņi maina visu sabiedrību! Dodiet savās skolās skolotājiem prieku! Psihologi zina, ka starp cilvēka 10 pamata emocijām tikai divas ir ar viennozīmīgu „plus” zīmi, un tas ir PRIEKS un INTERESE. Jo mazāk naudas, jo vairāk rūpju jāvelta attiecību veidošanai! Parasti ir tā, ka sākumskolā vecāki vēl nāk uz skolu, bet vēlāk jau gandrīz visi pazūd. Vajag radīt prieku un interesei! Sevišķi es vienmēr pasvītroju tēva lomu, tēva parauga nozīmi ģimenē. Rosinu veidot tēvu „klubiņus”, kur viņi dalītos pieredzē un mācītos jaunas idejas, kā būt izciliem tēviem. Kaut vai tāda pavisam vienkārša lieta, kā sarīkot mājās kādu „tēta pankūku svētdienu” (cik vienkārši vīrietis var pārsteigt savu ģimeni ar kādu paša gatavotu kārumu – kartupeļu pankūkām vai no veikalā pirktajiem gatavajiem pankūku miltiem ceptajām!)… Ir tāda grāmatiņa „Mans tētis zīmējumos un vēstulēs” – tur apkopoti daudz priecīgu un interesantu lietu, kā arī daudz skumju un bēdīgu, ko bērni veltījuši saviem tēviem. Piem., viena meitene raksta, ka viņai ir „smuks tētis”, ar melnām ūsām utt., bet viņai tikai nepatīkot, ka viņam liels vēders (bet par to viņa nevienam neteikšot, – meitene vēstulē piebilst). Kāds puisis toties raksta vēstuli savam tētim, kuru viņš nepazīst, ka tas neesot tiesa, ka māte nevarot viena pati izaudzināt labu cilvēku, – viņa māte esot tieši tāda, un viņš viņu ļoti mīl un nekad nesapratīšot, kāpēc viņš (tētis) nav viņai blakus…

I.Ziedonis kādā tikšanās reizē ar skolotājiem teica apmēram tā: „Ko jūs tik daudz noņematies ar tiem teicamniekiem? Viņi paši tiks ar sevi galā! Skolotāju bāze ir „trijnieciņu karaļi”, – tieši tur izpaužas pedagoga meistarība!”


* * *

Jāņa Vītola komentārs pēc Rutas Krūkles lekcijas: “Manu uzmanību pievērsa tas, ko jūs teicāt par tām divām pozitīvajām emocijām – prieku un interesi. Man radies iespaids, ka skolotāji tik labi zina savu priekšmetu, ka viņiem ir lielas problēmas tieši ar interesi. Varbūt vajadzētu, piem., latviešu valodas skolotājiem sākt interesēties un apgūt kādu citu priekšmetu, piemēram, ķīmiju! Tad arī viss izglītošanas process būtu vairāk savstarpēji saistīts.”


  • Ehh, cik žēl, ka šī lekcija netika nofilmēta. Bet gan jau.. Krāšu video kamerai. Būs gan vajadzīgi vairāki mēneši. Vispār būtu lieliski, ja mēs – ikviens no mums, kurš ir sabiedriski aktīvs un kam ir video kamera, iemūžinātu šādus un līdzīgus pasākumus un izvietotu tos internetā visiem pieejamus. Zinu, ka tas prasa laiku, pats esmu ņēmies – it īpaši montāža, bet dažkārt tas ir tā vērts. Arī šoreiz būtu. Gaidīsim nākamās Rutas un Guntas uzstāšanās, rakstus!

    Paldies, Agnesei par konspektu!

  • Ivo, nevienmēr pašām jābūt kamerai, jāpajautā apkārt vai pieejama. ;)

  • Mums katram un visiem ir jāuzņemas iniciatīva – rakstīt, filmēt, tulkot, montēt, runāt ar cilvēkiem, sūtīt e-pasta vēstules utt.

    Agrāk kameru aizņēmos no cilvēkiem, no kuriem vairāk nevaru dabūt. Noteikti varēju aizņemties no kāda cita. Nofilmēt ir viens, bet kurš samontētu? Man diemžēl šobrīd nav tādu iespēju :(. Ir ļoti derīgi, ja var izveidot 10, 20 min garus video kopsavilkumus, jo šobrīd reti kuram ir laiks skatīt 1h garas lekcijas.

  • Jauks teksts. Tā Kempbela grāmata man ir. Ja interesē, varu izvilkt tekstu publicēšanai.
    Tas I. Ziedoņa teiktais gan ir garām. Tipisks teicamnieks IR problēma. Bieži vien teicamnieki ir tikai labi izpildītāji, konformisti un izpaticēji, viņiem nav drosmes, viņi apspieduši savu personību, atkarīgi no citu vērtējuma, neīsti, viņiem nav sava viedokļa un pārliecības. Ja viņi kādreiz ieņem vadošus amatus, tad bēdas viņu padotajiem. Viens psihologs kā tipisku teicamnieku raksturoja mūsu premjeru Dombrovski.

  • Pirmajās klasēs es biju teicamnieks. Arī līdz 9. klasei mācījos labi. Tad pamazām notika izmaiņas – viskrasākās – jau studējot Rīgā, lai arī nebija tā, ka iebraucu otrā grāvī. Bet pārmaiņas notika.

    Par Ziedoņa teikto pagrūti spriest, jo svarīgs ir konteksts, t.sk., izteiksme. Piemēram, šajā gadījumā lektore arī minēja, ka tieši “dauzoņas” ir tie, kuri vēlāk vairāk atceras savus skolotājus un no viņiem arī visbiežāk izveidojas radošas un uzņēmīgas personības. Tas Ziedoņa citāts bija vairāk ar ironiju.

  • :) o, man bija līdzīgi. 100% teicamnieks gan nebiju nekad, taču atzīmes bija labas. Reizēm par tām bija prieks, bet pārsvarā to neuzskatīju par svarīgāku. Bija priekšmeti, kurus gandrīz demonstratīvi ignorēju.
    8. klasē biju iemīlējies klases teicamniecē. Taču viņa bija tik nepieejama, ka tā arī neatklājos, ja neskaita anonīmus dzejoļus, kurus ieslidināju viņas mēteļa kabatā. :)))
    Tagad atceroties viņas tēlu, tas nemaz nešķiet simpātisks. Tāda uzvilkta un pareiza tā teicamniece bija. Nez kā tai nabadzītei tagad klājas… :)

  • Teicamnieki ir dažādi.Esmu sastapusies ar cilvēkiem, kam vispār nav priekšstata, kā tas ir – neizdarīt. Turpat blakus ir citi, kas mierīgi cita izdarīto pārraksta, lai vispār būtu atestēts.
    Jūs, cik saprotu, runājāt par “zubrītājiem”. To es arī pazīstu, un nesen aizmuku no tādas direktores, kura savos 40 ar astīti ir tada pati “zubrītāja”, kas no bgalvas zin normatīvos dokumentus, bet cilvēciskas attiecības ir iemācīta ābece.
    Īstais teicamnieks ir jau gabalā un brīnās- ko mēs te peramies?

  • MAZA ZĒNA TĒVAM
    ~ ~ ~
    Diendienā spožu acu pāris
    Tev sekot neizbeidz,
    Un divas austiņas tver kāri
    Ik vārdu, ko tu teic.
    Bet mazas roķeles alkst darīt
    Jau šodien – nevis rīt vai parīt –
    Jebko, ko dari tu.
    – – –
    Tu esi elks šai zēna acīs,
    Tik gudrs kā neviens.
    Viņš nešaubīgi visiem sacīs,
    Ka tev tic – jā, nudien!
    Ko, proti, tu, – to viņš reiz pratīs,
    Ko saki tu, – to viņš reiz sacīs,
    Kad izaugs liels kā tu.
    - – –
    Šim zēnam neienāk pat prātā,
    Ka vari kļūdīties.
    Viņš klausās katrā tavā vārdā
    Un nebeidz skatīties
    Ar paļāvību dziļu, svētu,
    Lai atdarināt tevi spētu,
    Kad būs viņš liels kā tu.
    - – –
    Autors nezināms

  • Varbūt mazajās klasēs tā ir. Bet es skatos uz viņu bālajām sejiņām un klausos skaļajos starpbrīžos un domāju- vai mums izdosies no viņiem attālināt agresīvo realitāti…

  • atļaušos pārsūtīt saiti savas skolas direktorei:)) Paldies, Agnese!:)

  • Man šķiet, ka ne jau jāattālina no agresīvās realitātes, bet jāmaina realitāti.
    Kādu realitāti mēs izvēlamies, tāda arī tā būs.
    Bērnus nav jāgatavo dzīvei, bet mums ar viņiem kopā jādzīvo. Un tad neko nevar ne pietuvināt, ne attālināt.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.