J.Sils: ‘Ar mums manipulē!’ (intervija, 2004.gads)

Politologa Jāņa Sila eiroskepse un kritiskā nostāja pret šobrīd politikā notiekošo nav noslēpums. Jau sen pirms 20. septembra referenduma viņš prognozēja politiski ekonomiskās varas centralizāciju un ietekmes sviru nobīdi Briseles virzienā, bet šodien brīdina – ar sabiedrības jeb masu apziņu tiek nopietni manipulēts.

- Kādi ir veidi, kā valsts, konkrēta sabiedrības daļa vai atsevišķi cilvēki manipulē ar pārējiem?
- Pēdējos 65 gados esam piedzīvojuši trīs pamatīgas kampaņas, kam bijušas nopietnas sekas: pirmā – slavenā Ulmaņa uzruna “palieciet savās vietās, Latvijā ienāk draudzīgas lielvalsts karaspēks” (vai nelikās savādi – draugi ierodas tankos?); otrs – Atmoda sākās ar “Labvakar” (patiesībā tobrīd viss atradās VDK kontrolē un, ja kas, nebija problēmu runātājus nogādāt pie malas); trešais – pagājušā gada referendums (cilvēki atkal bija gatavi noticēt – pat tiem runātājiem, kuri pierādījuši savu negodprātību).

- Ar jēdzienu “manipulācija” mēs saprotam domu, rīcības vai notikumu ietekmēšanu vēlamā virzienā…
- Jā, taču tā nav jebkāda, bet slēpta ietekme. Manipulēts cilvēks nereti par to pat nenojauš. Tas atšķir manipulāciju no propagandas, kas ir atklāta savu uzskatu izplatīšana. Manipulācija parādās brīdī, kad tiek izmantoti paņēmieni, kas faktiski jau saistīti ar zemapziņas ietekmēšanu. Cilvēki reaģē uz krāsu, smaržu, skaņu, dažādiem vārdu salikumiem, turklāt ikviens no mums dzīvo savā realitātē, no apkārt notiekošā paņemot kaut ko savu. Šo individuālo realitāti var stimulēt, līdz tiek sasniegts maksimālais efekts – kā ASV, kur sabiedrība padarīta par atomizētu pūli: ikviens caur presi un TV piesaistīts centrālajai informācijas devējai – varai. Arī Latvijā sarunās ieviešas tēma “vai tu vakar TV redzēji to un to?”. Sabiedriskajās zinātnēs ir parādība – “klusēšanas spirāle”, kas nozīmē – radīt stāvokli, lai visi par kādu jautājumu domātu vienādi, ārēji paužot pilnīgi pretēju pārliecību. Pagājušajā gadā mēs bijām liecinieki šai psihozei – visapkārt tika radīts virmojošs kopējais noskaņojums “par ES”, un rezultātā pat tie, kuri bija pārliecināti “pret”, gāja un balsoja “par”, jo – “tāpat jau visi ir par”! Lai to panāktu, metodiski tika izmantota informācijas vienpusība, autoritāšu un emocionāli iedarbīgas reklāmas piesaistīšana, piedevām informācija bija centralizēta. Daudzi nespēja aptvert, ka viens cilvēks īsā laika posmā var startēt TV trīs statusos – Žanete Ozoliņa kā neatkarīga politoloģe, kā Eiropas kustības Latvijā valdes locekle un kā sabiedriski konsultatīvās padomes kampaņas vadītāju pārstāve, tā radot daudzbalsības efektu. Garīgā/informatīvā vara ir iespaidīgāks cilvēku kontrolēšanas līdzeklis nekā fiziska brīvības ierobežošana vai ekonomiskās sviras, jo – spējot kontrolēt cilvēka domāšanu, rīcība tiek kontrolēta automātiski.

- Vai veselīgi domājošs cilvēks, kurš radis izsvērt visus “par” un “pret”, ir tik viegli ietekmējams?
- Ziniet, es sevi uzskatu par kritiski domājošu, tajā pašā laikā – par labāko metodi, kā sevi sargāt no kaitīgas slēptās ietekmes, izvēlos skatīties uzmanīgi un rūpīgi izvēlētus raidījumus.

- Savulaik runāja par slepeno 25. kadru reklāmā un videoklipos, kas ietekmējot cilvēku zemapziņu…
- Šodien notiek kas līdzīgs – piemēram, rīta ziņās LNT – diktors milzīgā tempā lasa savstarpēji nesaistītas ziņas: ASV prezidents nobrāzis celi, Austrālijā piedzimusi jauna panda, pie mums korupcija, Krievijā sprādzieni; papildus darbojas fons – griežas globuss vai 30 kvadrātos risinās dažādi sižeti, bet lejā slīd teksts. Princips vienkāršs kā burvju māksliniekam – piesaistot skatītāja uzmanību kam vienam, tajā pašā laikā tiek darīts kas cits. Savā ziņā TV skatīšanās aizstāj domāšanas procesu; domāšana ir informācijas uztvere, grupēšana un apstrāde saprotamos tēlos; savukārt televīzija mums piedāvā jau gatavus, patērējamus tēlus, kas tikai jāpieņem. Tas pats sakāms par preses manipulatīvo raksturu – kā tiek veikta ziņu atlase? Kāpēc man jālasa, kā vakar Krāslavā divi sadzērušies un viens otru nodūruši, bet kāpēc es nelasu, cik dzīvību aizvadītajā diennaktī mediķi izglābuši? Ja ziņu aģentūras dienā sniedz simtiem ziņu, kāpēc konkrētais medijs izvēlas tieši šo, nevis citu?

- Pieprasījums un piedāvājums regulē viens otru…
- Jā, nevar pieprasīt to, kā nav ēdienkartē… Taču tieši presei ir iespējas ko mainīt, cilvēki paši nesāks citādi domāt.

- No otras puses – ja cilvēkus neinteresētu tas, ko viņi lasa/skatās/klausās, viņi to nepirktu. Balsošana ar naudasmaku ir visatklātākā.
- Protams. Cilvēka dabā vienmēr bijis pievērst uzmanību tam, kas izlec no kopējā fona, tieši tādēļ gan prese, gan televīzija meklē aizvien jaunus auditorijas piesaistes veidus. Ja šo procesu nereglamentē, tas var aiziet līdz absurdam – kā ASV, kur tiešajā translācijā pārraida nāvessoda izpildi.

- …publiska nāvessoda izpilde – taisnīguma akta piepildījums. Tā ir bijis visos laikos – pūlis, sajūsmā rēcot, vēroja, kā pirmos kristiešus atdod lauvām, kā cīnās gladiatori, kā sadedzina raganas, nošauj dumpiniekus… Publiska nāve vienlaikus ir arī lieliska izklaide…
- Tā ir pūļa psiholoģija, kuru mainīt iespējams, vien radot šiem cilvēkiem citu realitāti. Bērnībā mēs iespaidojāmies no labajiem filmu varoņiem – četriem tankistiem, Štirlica, Timura un viņa komandas, taču sekošana izvirzītajiem ideāliem raksturīga ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Vēl vairāk – mums tiek rādīts nevis tas, kas notiek, bet notiek tas, ko mums rāda. Piemēram, kā mainās mūsu dzīves stils dažādu seriālu ietekmē?

- Mazie “supermeni”, “betmeni” un “spaidermeni” lec pa logiem un sakropļojas…
- Jā, jo bērni neatšķir realitāti no fantāzijas, un, ja līdzās nav neviena, kas to paskaidrotu, var gadīties, ka māsiņa pakar savu pusotrgadīgo brālīti un brīnās, kāpēc viņš neceļas augšā…

- Ko mēs, sabiedrība, varam darīt, lai katru indivīdu izveidotu par domājošu būtni?
- Patiesībā – vienīgais, ko cilvēks var darīt, ir – apzināti sargāt savu domāšanu un apziņu, izvairoties no jebkādas manipulatīvas ietekmes.

- Nelasīt avīzes, neklausīties radio, neskatīties televizoru?
- Nē, lasīt, klausīties, skatīties, bet – ar apzinātu izvēli. Nevis vakarā piesēsties pie televizora, lai četras stundas stulbi blenztu visā, ko rāda, bet izpētīt TV programmu – ko vērts skatīties? Varbūt vērtīgāk nevis katru dienu lasīt avīzi, bet caurskatīt tās nedēļas beigās, lai redzētu, kā attīstījušies notikumi. Un analizēt – kāpēc notiek tieši tā?

- Tajā pašā laikā normāls cilvēks, kurš nav pietuvināts TV vai preses biznesam, vēl arvien uzskata – avīzē tā bija rakstīts, televīzijā tā parādīja, tātad tā ir patiesība.
- Jā, te var raudāt vai smieties, taču mūsu publikas tikumiskais/morālais līmenis neļauj pieņemt, ka kāds var melnu nepatiesību uzdot par baltu patiesību. Mēs acīmredzot neesam mācījušies no okupācijas gadiem, kad visiem bija skaidrs – nu kāda patiesība var būt partijas avīzē! Līdz ar PSRS sagrūšanu daudziem likās – nu viss ir savādāk, avīzes beidzot raksta taisnību. Lai gan daudzās avīzēs joprojām palikuši tie paši veidotāji…

- ES atbalstītāji par nekorektu uzskatīja eiroskeptiķu brīdinājumu par varas un pārvaldes aparāta centralizāciju, velkot paralēles ar bijušo savienību. Vai uzskatāt, ka mums šobrīd ir pamats baidīties?
- Drīzāk – būt uzmanīgiem. Dzīve bailēs, emocionāla nelīdzsvarotība – to jau manipulatori vēlas panākt. Skaidrs, ka šī centralizētā vara jau nodibinājusies. Pierādījumi? Vai iespējams vēl kas vairāk par kopēju konstitūciju visām brīvajām valstīm? Man līdz šim bija izpratne, ka konstitūcija ir vienas valsts raksturīgā pazīme. Par šo tematu – kopīgas konstitūcijas un federālisma draudiem – es visos iespējamos veidos esmu runājis kopš 1999. gada, taču daudzi par to smīkņāja – klaja propaganda! -, lai gan jau tolaik bija virkne dokumentu, kas to skaidri apliecināja, bet pēc Nicas sammita vairs nebija nekādu šaubu. Centralizācija ies tik tālu, cik atļaus finanšu resursi. Šeit ir tā – ja PSRS turējās uz militāri politiskās varas, tad ES – uz finanšu spēka un apziņas manipulācijas. Vai nav dīvaini, ka ES valstīs to par labu uzskata vidēji tikai 40-50% cilvēku, tajā pašā laikā nekur nenotiek debates par izstāšanos, kā tam normāli būtu jānotiek brīvā sabiedrībā? Tāpēc, ka tas ir vadošo, spēcīgo grupējumu biznesa plāns, lai, līdzīgi kā bankas “Baltija” gadījumā, par lielām likmēm pieņemtu noguldījumus un piramīdas augšas savāktu guvumu.

- Tieši tāpat taču bija arī padomju laikā – varas elitei tuvāk esošie dzīvoja labi, kamēr pārējie…
- Paradoksāli, bet vienīgā iespēja līdzsvarot sabiedrību un tās pārvaldes mehānismu ir tikai tad, ja attālums starp pārvaldāmajiem un pārvaldītājiem nepārsniedz vienas nacionālās valsts robežas. Pēc Pirmā pasaules kara un 20. gados daudzos politiķu un ekonomistu darbos uzsvērts, ka tieši mazās valstis būtu patiess miera un labklājības garants citiem. Nenorobežoties, bet sadarboties. Ir taču atšķirība, vai mēs dzīvojam kaimiņos vai kopmītnē. Nez kāpēc mums visu laiku piedāvā komunālo dzīvokli?


Jānis Sils
, politologs, grāmatas “Masu apziņas manipulācija” autors

Intervēja Dace Judina
, pārpublicēts no “Rīgas Balss” (2004.gada 10.novembra numurs). Iesūtīja Zane


Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.