‘Dzīvi apbedītā vingrinājums’ (fragments no P.Koelju grāmatas ‘Burvja piezīmes’)

[...] Iztēlojos aizveramies savu zārku un skrūves aizgriežamies. Esmu nekustīgs, taču dzīvs, vēlos pateikt savai ģimenei, ka es visu redzu, ka mīlu viņus, taču pār manām lūpām nenāk ne skaņas. Tēvs un māte raud, man apkārt sapulcējušies sieva un draugi, bet es esmu pilnīgi viens! Apkārt visi man mīļie cilvēki, taču neviens neredz, ka es esmu dzīvs, vēl nepiepildījis visu, ko vēlējos. Izmisīgi cenšos atvērt acis, dot kādu zīmi, sist pa zārka vāku, taču nevaru pakustināt nevienu ķermeņa daļu.

Jūtu, ka zārks tiek nests uz kapu. Dzirdu to beržamies gar nesējiem, dzirdu procesijas dalībnieku soļus un sarunas te no vienas, te no otras puses. Kāds saka, ka viņam pusdienlaikā ir norunāta tikšanās, cits piezīmē, ka esmu nomiris pārāk agri. Ziedu smārds sāk mani smacēt.

Atceros, kā biju padevies un nenodibināju attiecības ar divām vai trim sievietēm tikai tāpēc, ka baidījos tikt atraidīts. Man nāk prātā visi tie gadījumi, kad nepaveicu iecerēto, domādams, ka tam taču vēl būs gana laika. Man sevis ir ļoti žēl, ne tikai tādēļ, ka es tieku apglabāts dzīvs, bet arī tāpēc, ka esmu baidījies dzīvot. Kādēļ baidīties izdzirdēt “nē” vai kaut ko neizdarīt, ja pats svarīgākais ir pilnasinīgi baudīt dzīvi! Te nu es esmu, iesprostots zārkā, neko vairs nevar pagriezt atpakaļ un izrādīt drosmi. Agrāk vajadzēja domāt!

Biju spēlējis Jūdas lomu - nodevis pats sevi. Te nu es esmu, nespējīgs pakustināt ne pirkstu, kliedzu pēc palīdzības, kamēr citi dzīvo, raizējas par šīs nakts plāniem un apbrīno statujas un ēkas, ko es nekad vairs neredzēšu. Sajutu, cik tas ir netaisnīgi - tikt apbedītam dzīvam, kamēr citi turpina dzīvot. Es justos daudz labāk, ja būtu notikusi katastrofa un mēs visi atrastos vienā laivā, karājoties virs bezdibeņa, uz kuru viņi mani tagad nes. Palīgā! Es cenšos kliegt. Es vēl esmu dzīvs! Es neesmu miris! Mans prāts joprojām darbojas!

Viņi novieto manu zārku pie kapa. Viņi grasās mani aprakt! Sieva mani aizmirsīs, viņa apprecēs kādu citu un iztērēs naudu, ko ar tādām pūlēm esam krājuši visus šos gadus! Bet kam gan tas rūp? Es gribu tagad būt ar viņu kopā, jo esmu dzīvs! Dzirdu šņukstus, ari manās acīs sariešas asaras. Ja mani draugi tagad atvērtu zārku, viņi ieraudzītu manas asaras un izglābtu mani. Taču visam par spīti zārks tiek nolaists kapā. Pēkšņi viss satumst. Vēl pirms mirkļa caur zārka dēļu spraugām lauzās gaismas stars, taču nu valda pilnīga tumsa. Kapraču lāpstas piepilda kapu ar smiltīm, bet es esmu dzīvs! Apbedīts dzīvs! Jūtu, ka gaiss vairs neieplūst, ziedu aromāts ir pretīgs. Dzirdu bērinieku aizejošos soļus. Šausmas stindzina mani. Es neko nevaru padarīt: ja viņi tagad aizies, drīz iestāsies nakts un neviens vairs nedzirdēs manus klauvējienus pa zārka vāku.

Soļi izdziest, neviens nedzird manus kliedzienus, esmu viens pats tumsā. Gaiss ir smags, ziedu smārds padara mani traku. Piepeši izdzirdu troksni. Tie ir tārpi, kas lien, lai mani dzīvu aprītu. Ar visu sparu cenšos pakustēties, taču velti. Tārpi rāpjas man virsū. Viņi ir lipīgi un auksti. Viņi rāpo pa seju un lien šortos. Viens ielien manā anālajā atverē, cits ielavās nāsī. Palīgā! Es tieku apēsts dzīvs, un neviens mani nedzird, neviens neatbild ne vārda. Tārps, kurš ielīda manā nāsī, nu jau ir sasniedzis rīkli. Kāds cits iebrūk manā ausī. Man ir jātiek laukā! Kur ir Dievs, kāpēc viņš man nepalīdz? Viņi sāk grauzt manu rīkli, drīz es vairs nespēšu pakliegt! Viņi iekļūst manī caur visurieni, caur ausi, caur mutes kaktiņu, caur dzimumlocekli. Es jūtu šos pretīgos, taukainos rāpuļus sevī, man ir jākliedz. Man ir jātiek prom! Esmu viens ieslēgts šajā aukstajā, melnajā kapā un tieku apēsts dzīvs! Gaiss izsīkst, un tārpi grauž mani. Man ir jākustas, man ir jāizlaužas no zārka. Dievs, palīdzi man sakopot visus spēkus, jo man ir jāizglābjas! MAN IR JĀTIEK LAUKĀ; MAN IR… ES TIKŠU LAUKĀ! ES TIKŠU LAUKĀ!

ES TO PAVEICU!

Zārka dēļi aizlidoja uz visām pusēm, kaps izzuda, plaušas piepildīja svaigais Santjago ceļa gaiss. Es biju viscaur klāts sviedriem un drebēju no galvas līdz kājām. Nedaudz pakustējos un jutu, ka manas iekšas sagriezušās otrādi. Taču tas nebija būtiski, jo es biju dzīvs.

Trīcēšana turpinājās, es necentos to apvaldīt. Manī ienāca svinīgs miers, sajutu blakus kāda klātbūtni. Pavēros augšup un ieraudzīju savas nāves seju. Tā nebija nāve, ko, iztēles un baiļu radītu, biju pārdzīvojis pirms dažām minūtēm. Tā bija mana īstā nāve, mans draugs un mierinātājs, kas vairs nekad man neļaus rīkoties gļēvi.

No šī brīža tā palīdzēs man vairāk nekā Petrusa palīdzīgā roka un padoms. Viņa neļaus atlikt uz rītdienu to, kas jāizbauda šodien. Nāve nepieļaus manu bēgšanu no dzīves kaujām, tā palīdzēs man izcīnīt Labu cīņu. Nekad, nekad vairs es nejutīšos smieklīgs savās acīs. Jo nāve bija šeit un teica: kad pienāks laiks un mēs sadosimies rokās, lai ceļotu uz citu pasauli, man nāksies atstāt aiz muguras vissmagāko grēku - nožēlu. Tās iedrošinošā klātbūtne un maigā seja mani pārliecināja, ka turpmāk es pilniem malkiem dzeršu no dzīves avota.

Naktī vairs nebija noslēpumu vai briesmu. Tā bija līksma, miera apņemta nakts. Kad drebulis mitējās, es cēlos augšā un gāju uzmeklēt ūdens pumpi. Es izmazgāju šortus un izvilku tīrus no mugursomas. Pārģērbies es atgriezos pie koka un notiesāju abas sviestmaizes, ko Petruss man bija atstājis. Tas šķita visgardākais ēdiens pasaulē, jo es biju dzīvs un nāve mani vairs nebiedēja. Es nolēmu pārlaist nakti turpat. Tumsa vēl nekad man nebija likusies tik iedrošinoša.


Paulu Koelju
, fragments no grāmatas “Burvja piezīmes”



Ievietot komentāru

Lai pievienotu komentāru, nepieciešams iežurnalēties TautasForums.lv sistēmā.