V.Rudzītis: ‘Atkarība politikā’

Atkarību daudzi kļūdaini uztver kā reibinošo vielu lietošanas sekas, tādējādi šīs vielas nepelnīti paaugstinot par «atkarību izraisošām vielām». Manuprāt, atkarība ir psiholoģisks process, ar kuru cilvēks reaģē uz zaudējumiem savā dzīvē. Objekti (tajā skaitā vielas), attiecībās ar kuriem atkarīgais iesaistās šī procesa ietvaros, kaut ko stāsta par zaudējušo cilvēku, bet nenosaka pašas atkarības būtību.

Reibinošu vielu, azartspēļu vai darba izmantošana zaudējumu (ne)pārvarēšanā liecina par vīriešiem raksturīgu zaudējumu pārdzīvošanas tipu. Sievietes izmanto attiecības. Šīm atšķirībām ir vēsturisks pamats – vīrieši vienmēr atradās ceļā, viņiem vajadzēja nedzīvu un ērti līdzpaņemamu «ceļojumu māti», kas mierina un iedrošina. Sievietes, kuru dzīve norisēja mājās, no nepieciešamības izmantot nedzīvu mierinātāju savos zaudējumos bija atbrīvotas. Jo mājās taču vienmēr ir cilvēki, sarunas un klačas ar kuriem atvieglo un ārstē.

Zaudējumu vienkāršoti varam iztēloties kā «caurumu dvēselē», bet atkarību – kā šī cauruma piepildīšanas darbu. No cita viedokļa – atkarība ir attīstībai pretējs process. Dabiski atkarīgie ir bērni, tie arī uzskatāmi parāda, ka augot savu atkarību iespējams samazināt. Šī ir svarīga paralēle, jo atkarīgie neapzināti izveido tādas sociālas konstrukcija, kas pēc savas struktūras atgādina disfunkcionālu, precīzāk – matriarhālu ģimeni ar Lielo Māti centrā un hierarhiski sakārtotiem bērniem, bērnubērniem utt. periferijā. Tātad – atkarīgie grupējas nevis saskaņā ar apzinātām kopējām interesēm, bet gan – lai neapzināti piepildītu savus «caurumus», pārdzīvojot zaudējumus.

Matriarhāts – «Lielā Māte + atkarīgie» – ir cilvēces bērnība un tam ir raksturīgi resursus tērēt, nevis radīt. Jebkurā sabiedrībā ir un būs zaudējuši un nepilnīgi attīstīti cilvēki, kas nespēj par sevi parūpēties. Tiem vajadzēs šādu piramidālu matriarhālu struktūru aizsardzību, kuras nespēj «nepiezīsties» kādam lielākam resursu avotam, piemēram, valsts budžetam, vai naftas vadam. Bet tie taču nekad nav neizsīkstoši, tādēļ ir ļoti svarīgi, vai sabiedrība motivē savus locekļus darīt visu, lai palīdzētu pašpalīdzībai un iespējami lielākas personiskās neatkarības sasniegšanai. Ja stimulējam netikšanu ārā no atkarības, tad valstij jānonāk maksātnespējas situācijā, kā tas ar Latviju nu ir gadījies.

Rakstnieks, mācītājs un politiķis Andrievs Niedra neticēja, ka Latvija var būt neatkarīga valsts, jo tikai 45% tās iedzīvotāju 1918. gadā bija pieredze kāda privatīpašuma sekmīgā apsaimniekošanā. Parējos 55% viņš uzskatīja par boļševiku sociālo bāzi, kas pie pirmās izdevības centīsies kaut ko atņemt vairākpaaudžu attīstībā rūdītajām saimniekdzimtām vai lielgruntniekiem – baltvācu muižniekiem, nevis mēģinās ražot paši. Niedra bija pret vēlēšanu tiesību piešķiršanu nemantīgajiem un viņa argumenti izrādījās pareizi. Bet viņš nespēja uzvarēt naivo ticību, ka nākotnes likumi rada nākotnes cilvēkus, ka rezultatā 1919. gadā demokrātiskā ceļā tika ievelēts sarkano teroru īstenojošais Stučkas režīms.

Šodien Niedras argumenti triumfē kārtējo reizi – Latvija atkal nav neatkarīga valsts. Tā atkarājas ne tikai no Eiropas Savienības, mūsu naudas lietu vadību ir pārņēmis SVF.

Šodien mēs varētu tikai sapņot, lai turpat pusei Latvijas pilsoņu būtu privātas saimniekošanas un pievienotās vērtības radīšanas pieredze. 20. gadsimts ir izcirtis pamatīgu caurumu tieši nācijas gudrākās un neatkarīgākās daļas rindās, liekot proporcionāli palielināties atkarīgo skaitam. Tie atkarību ir izveidojuši par ideoloģiju, mēģinot mums iestāstīt, ka valstij ir jābūt kā lielai krūtij, kurai piezīsties un kura nekad neizsīks. Šāda ideoloģija paredzamā nākotnē varēs eksistēt vien bagātajā Krievijā, Latvija to nevarēja atļauties jau vakar. Atkarība ir jāatstāj tās dabiskajā – individuālus zaudējumus sadziedējoša psiholoģiska procesa ietvarā un visiem spēkiem jāvēršas pret tās kā politiskas ideoloģijas propogandu.

Šodien mūsu politiskās partijas visas bez izņēmuma ir izveidojušās kā matriarhālas lielģimenes, sološas atkarīgajiem debessmannu. To virsotnē atrodas tā sauktais oligarhs, vīrietis, kas piesavinājies sievietēm raksturīgo atkarības tipu un Lielās Mātes lomu, spējošu radīt ilūziju, ka tai ir pieeja pie neizsīkstošās krūts – mūsu pašu sastrādātajiem nodokļiem, kuriem pieeju viņš meklē. Mums tiek mēģināts iestāstīt, ka šis oligarhs ir spējīgs biznesmenis un iemācīs mums visiem, kā izdzīvot brīvā tirgus konkurencē. Tie, protams, ir meli, kam mēs gribam ticēt. Bet šī ticība demoralizē visu politisko attiecību sistēmu un spiež mums balsot par atkarību ka ideoloģiju. Mēs esam purvā un mūs mēģina pārliecināt, ka tas ir normāli, ka citādi nevar. Bet – šodien mēs varam vismaz noticēt, ka eksistē cieta zeme, uz kuras iespējams droši stāvēt un ka eksistē ceļš uz šo cieto zemi.

Nav nevienas partijas, kas būtu veidojusies kā patriarhāls politisks kooperatīvs, balstīts uz personiskas neatkarības vērtībām. Pārstāvošs vērtības, kuras no šādas neatkarības izriet un pieprasošs tādus spēles noteikumus, kuri cilvēkus motivētu attīstīties, nevis kaut kur piezīsties. Sastāvošs no cilvēkiem, kuri savā ģimenē ir izaudzinājuši neatkarīgus, attīstību kā ideoloģiju pārstāvošus bērnus. Un kuri biznesu ir izveidojuši ar savu galvu un rokām, nevis izmantojot politiski piesegtu pieslēgšanos kādai no tagad jau tukšajām krūtīm. Bet laikam nav cerību, ka jau šajā vēlēšanu ciklā šāda partija varētu izveidoties, tam jābūt ilgākam procesam.

Atkarīgajiem ir raksturīga tāda «galdiņ, klājies» – vēlmju domāšana. Mēs kā Andresena kailais karalis ticam, ka esam jau tiktālu attīstījušies, ka mums atbilst tā eiropeiski demokrātiskā Satversme, kas mums ir. Un joprojām vīzdegunīgi nosaucam Andrievu Niedru par melnsimtnieku un antidemokrātisku atpakaļrāpuli, nevis skarbu reālistu. Puiku, kurš atļaujas ieraudzīt, ka karalis ir kails. Mēs viņam tiesas ceļā esam atņēmuši Latvijas pilsonību un aizdzinuši emigrācijā. Viņš joprojām nav reabilitēts un tas ir baisi. Puika, kam vienpadsmit gadu jaunam nomira tēvs un kurš pats sevi izaudzināja, izskoloja, izveidoja ģimeni un izaudzināja bērnus. Kurš balstījās uz pārliecību, ka cilvēkam viss jāvar pašam.

Mums liekas, ka vēlēšanu tiesības visiem pieaugušiem pilsoņiem – tas ir demokrātiski. Bet demokrātija radās senajā Grieķijā, kur vēlēt negāja ne sievietes, ne vergi, ne iebraucēji. Kas nenozīmēja vīriešu privileģētību, kā to parasti mēģina pasniegt. Būtībā tas nozīmēja, ka demokrātijas subjekts ir nevis indivīds, bet mājsaimniecība, kuru politiski pārstāvēja vīrietis un kurā vergi un citi atkarīgie iekļāvās ar bērnu tiesībām. Bet mājsaimniecība bija arī uzņēmums, kuram bija ekonomiski sevi jāatražo, citādi tas izputēja. Tātad politikā varēja nonākt tikai sociāli pieauguši, nobrieduši un neatkarīgi cilvēki.

Mums tiesības vēlēt ir dotas avansā – lielam skaitam tādu pilsoņu, kuri vēl nav pieauguši un sasnieguši to attīstību, kura radīja gan Seno Grieķiju, gan kapitālismu un moderno rietumniecisko demokrātiju ar to balstīšanos uz pieaugušu indivīdu. Automātiski pārņemot šādu tiesību sistēmu Latvijā, nonākam pie rezultāta, ka atkarīgie politiski dominē, tie regulāri nobalso par atkarību kā ideoloģiju un atņem neatkarīgajai sabiedrības daļai resursus šādu balsojumu apmaksāšanai. Neatkarīgie nereti neredz citu iespēju kā emigrēt no šīs «muļķu zemes», tādējādi vēl vairāk nostiprinot atkarīgo pārsvaru un turpinot uzturēt Latvijas kā mūžīgas matriarhāta citadeles reputāciju. Iztapšana atkarīgajam elektorātam ir katru vēlēšanu galvenā problēma. «Kā var nesolīt? – viedi, bet traģiski vārdi, parādoši, cik liela vara ir atkarīgajiem.

Iziet no šī stāvokļa var tikai, balstoties uz neatkarīgajiem un to domāšanu. Bet tāda var veidoties, nostiprināties un noslīpēties vien sabiedrības intelektuālajā elitē, kuru izaudzinājuši tādi vecāki, kas izveidojusi savu dzīvi paši. Tā nebūs elite pēc formālajiem kritērijiem – profesori un akadēmiķi. Bet tā veidosies, tam gan es ticu. Maz, ļoti maz laika mums vēl ir bijis. Bet tas, kas ir dots, jāizmanto, lai saprastu dvēseles likumus, kuri darbojas arī modernajā pasaulē un no kuriem izriet visi pārējie likumi.


Viesturs Rudzītis
, psihoterapeits, www.viestursrudzitis.lv
pārpublicēts no Apollo.lv

Ieteica Mariona


  • No komentāriem pie šī raksta apollo.lv:
    sušķis . 13:53 12.Feb.
    par cik nu nekādi neiet valstii ar taam palitiskajaam partijaam ,masu medijiem jaaiesaistaas ar uzsaukumu lai visi tie kuriem ruup latvijas atdzimšana izstājas no jebkuras politiskaas partijas.cerot ka tādu cilveeku ir lielais vairums tomēr politiskaas partijas automaatiski beigs pastaaveet ,varbuut tad vareesim vienoties par kopiigiem meerkjiem visas tautas interesees .

  • Ļoti labs raksts. Lietas tiešām jāsauc īstajos vārdos. Un atkarības, visdažādākās, – tas ir infantilisms. Visa mūsu politiskā sistēma ir infantila. Infantili vēlētāji ievēlē infantilus priekšstāvjus.Bet es arī ticu, ka ir iespējas to pārvarēt.Un jāsāk ar vēlētājiem. Varbūt – rīkojot psihodrāmas?…

  • Varbūt autors domājis labi, taču vērtējums ir pārlieku vienkāršots un tātad nepatiess. Lai cilvēks būtu nobriedis un gana neatkarīgs, viņam nav obligāti jābūt privātīpašniekam. Arī algots darbinieks dzīvē var būt atbildīgs, apveltīts ar pašcieņu un gana neatkarīgs savās domās un vērtējumos. Tai pašā laikā privātīpašnieks var dzīvot kā parazīts.
    Otrkārt, autors pārlieku idealizē Rietumus, it kā rietumnieki būtu gadsimtos labāk apguvuši saimniekošanu. Esmu lasījis un rakstījis par privatizācijas rezultātiem Lielbritānijā. Tie apmēram tādi paši kā Latvijā. Ne katrs, kura apsaimniekošanā nodots mājoklis, zina, ko ar to iesākt.
    Taču pati autora skartā tēma – atkarība – protams, ir aktuāla. Tā attiecināma sevišķi uz politiķiem, kas Latviju iestūma tajās starptautiskajās organizācijās un ir tām atdevuši lielāko suverenitātes daļu, atstājot visu Latviju atkarīgu.

  • Atkarība ir arī pieradums-ieradums…, nu piemēram ik rīta…zobu tīrīšana ARĪ ir atkarība utt.

  • Man rakstā patika doma, ka atkarībai pretējs process ir attīstība. Manuprāt, tas ir lielisks kādas rīcības vērtēšanas kritērijs – vai kāda darbība veicina attīstību vai atkarību?
    Tālāk – lai politikā nonāktu “tikai sociāli pieauguši, nobrieduši un neatkarīgi cilvēki”. Manuprāt, tas nenozīmē, ka būtu jākārto kāds speciāls ‘vēlētāja eksāmens’ (kā kautkur minēja Pigori), bet gan – ka, bērnam sasniedzot 18 gadu vecumu, ir izdarīts viss maksimāli iespējamais, lai bērns būtu pieaudzis. Tad arī vidējās izglītības diploms būtu kā apliecinājums tam, ka jaunietis gatavs uzņemties atbildību par savu dzīvi. Valsts līmenī tas nosaka, ka jāsniedz nepieciešamais atbalsts ģimenēm un skolām, kuras pašlaik netiek galā ar bērnu audzināšanu. Visādu veidu atkarības un līdzatkarības plaukst un zeļ.
    Par pieaugušu politiķu un politisko partiju tieksmi solīt – tā ir tipiska atkarīga cilvēka (alkoholiķa, narkomāna) uzvedība. Par alkoholiķa solījumiem mēs protam pasmieties, jo zinām, ka viņš nespēs tos izpildīt – ceļā vienmēr gadīsies “neparedzēti šķēršļi”:) Uz alkoholiķi vai azartspēlmani gan parasti zinām nepaļauties, bet paši gādājam par savām lietām.
    Ko es gribētu redzēt solījumu un priekšvēlēšanu kampaņas vietā? Regulāru deputātu atskaiti un godīgas sarunas 4 gadu garumā ar vēlētājiem par to, kas un kā tiek darīts, uz kurieni tiek vesta valsts. Abpusējas sarunas starp deputātu un tā novada ļaudīm, kuri viņu izvirzījuši par savu pārstāvi. Kāda vēl kampaņa tad būtu vajadzīga?

  • >Tālāk – lai politikā nonāktu “tikai sociāli pieauguši, nobrieduši un neatkarīgi cilvēki”. Manuprāt, tas nenozīmē, ka būtu jākārto kāds speciāls ‘vēlētāja eksāmens’ (kā kautkur minēja Pigori), bet gan – ka, bērnam sasniedzot 18 gadu vecumu, ir izdarīts viss maksimāli iespējamais, lai bērns būtu pieaudzis.

    Kā tu noteiksi, vai bērns ir “pieaudzis”? T.i., ja tu izvirzi noteikumu, ka “politikā nonāk _tikai_ sociāli pieauguši utt.”, tad tev ir jābūt skaidriem kritērijiem, kā to noteikt. Citādi tās ir tukšas runas un tai vietā, lai runātu par to, kurš nonāks vai nenonāks politikā, ir vienkārši jārunā par to, ka jāuzlabo izglītība un tad attiecīgi vairāk vai mazāk uzlabosies kopējais vēlētāju līmenis. Tālāk, ko tu darīsi ar visām iepriekšējām “bezatbildīgajām” paaudzēm, ja politikā viņām nekādā gadījumā nav jānonāk?
    Vai tu sevi uzskati par pietiekami “pieaugušu”, lai tev varētu būt tiesības piedalīties vēlēšanās/politikā?
    ——————————————————
    >Valsts līmenī tas nosaka, ka jāsniedz nepieciešamais atbalsts ģimenēm un skolām, kuras pašlaik netiek galā ar bērnu audzināšanu.

    Kā tu stādies priekšā valsts iemaisīšanos ģimenes lietās? Kurš noteiks, vai vecāki tiek vai netiek galā ar savu bērnu audzināšanu?
    Lielbritānijā jau ir projekti, kuru ietvaros cilvēku mājās paredzēts uzstādīt CCTV kameras, jo šie pēc valsts domām netiek galā ar bērnu audzināšanu: http://www.express.co.uk/posts/view/115736/Sin-bins-for-worst-families
    Savukārt kāds pāris ar bērniem no Vācijas nesen pieprasīja politisku patvērumu ASV (un viņiem to deva) tā iemesla dēļ, ka Vācijā viņiem neļāva pašiem bērnus skolot mājās: http://www.spiegel.de/international/germany/0,1518,674492,00.html

  • :) Mēģināšu atbildēt, kā es to saprotu.
    1)Kā noteikt, vai bērns ir pieaudzis? Ģimenes attiecību modelis nosaka, ka bērns ir pieaudzis tad, kad nodibina pats savu ģimeni. Vai var saukt par pieaugušiem 30-40 gadīgus vīriešus/arī sievietes/, kuri turpina dzīvot pie saviem vecākiem, pat nepūloties kļūt vismaz ekonomiski neatkarīgi? Manuprāt, nē. Protams, viņiem visiem ir likumīgas vēlēšanu tiesības, kuras nevar atņemt vienkārši tāpēc, ka nav paveicies ar vecākiem. Cik daudz šādu neveselīgu situāciju nosaka ģimenē pārmantots atkarīgu attiecību modelis, un cik daudz – nespēja ar godīgu darbu nodrošināt savu materiālo neatkarību? Katram būs savs gadījums, bet svarīgākais abos gadījumos ir izdarīt visu iespējamo, lai pārtrauktu infantilisma atražošanu. Bieži vien ģimene pati nespēj mainīt nekonstruktīvo attiecību modeli bez ārējas palīdzības, jo tās locekļi neko labāku savā dzīvē nav piedzīvojuši. Ir ģimenes, kurās sist bērnu ir norma. Jā, tas ir arī jautājums par izglītības uzdevumiem, par iespēju bērniem skolā piedzīvot normālas, attīstību veicinošas attiecības ar klasesbiedriem, skolotājiem.
    2)”Kurš noteiks, vai vecāki tiek vai netiek galā ar savu bērnu audzināšanu?” Atbildēšu tā – vai nepietiek ar to, ko redzam sabiedrībā kopumā, skolā un uz ielas, lai izdarītu secinājumu, ka īsti labi nav? Var jau būt, ka ir kāda izolēta augstākās sabiedrības daļa, kuru neskar bērnu klaiņošana, alkoholisms, smēķēšana jau no 4.klases u.tml. problēmas, kuras ir tikai iekšējo problēmu ārējas izpausmes. Bet no kurienes tad ‘pēkšņi’ nepieciešamība aizliegt tirgot alkoholu 1.septembrī???
    Par atkarību veidošanās mehānismu V.Rudzītis rakstījis grāmatā “Bendes meitiņa” u.c., un šīs lietas varētu mācīties gan skolasbērni, gan jebkurš jau pieaudzis cilvēks. Es to stādos priekšā kā valsts mēroga ilgtermiņa programmu atkarības profilaksei visām paaudzēm, vismaz 40 gadu garumā, līdz izaug cita, no atkarībām daudz brīvāka sabiedrība. Tā nav tikai ķīmija, tas ir attiecību veids, kas jamaina.
    Nevar un nevajag NOTEIKT, vai bērns ir pieaudzis, bet gan DARĪT tā, lai pieaugušo piemērs un lēmumi ir attīstību (nevis atkarību) veicinoši. No šāda rakursa, CCTV kameru uzstādīšana kādās mājās vai aizliegums skolot pašiem vecākiem bērnus ir tāda veida rīcība, kura nekādu attīstību nepiedāvā.
    3)Par sevi – domāju, ka esmu pietiekami pieaugusi, kopš neesmu materiālā atkarībā ne no vecākiem, ne no kāda cita. Mana vēlētāja balss pieder man pašai. Tikai pagaidām vēl neredzu iespēju to atdot cilvēkiem, kurus gribētu redzēt ceļam jaunu Latvijas māju. Iespējams, ka palikšu klusējot.
    4)Rakstīšana nav mana stiprā puse, lūdzu piedot domas izklāsta nepilnības.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.