J.Kučinskis: ‘Par vēlēšanām ar izvēli un atbildību’

„(..) Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.”

Nē, draugi, tas nav kaut kādas slepenas nacionālradikāļu pagrīdes organizācijas zvērests. Tas ir Latvijas Satversmes 18. pantā ierakstītais Saeimas deputāta zvērests, uzņemoties deputāta amata pienākumus.

Tad kā izskaidrot, ka tieši no Saeimā pārstāvēto valdošo aprindu dzīlēm ir nākušas tik daudzas pret valsts suverenitāti vērstas iniciatīvas: Latvijas ievilkšana nedemokrātiskajā Eiropas Savienībā uz Latviju diskriminējošiem noteikumiem; Lisabonas līguma ratificēšana, to pat neizlasot, bet kurā paredzēts, ka vismaz 75% Latvijai svarīgu lēmumu turpmāk tiks pieņemti Briselē; valdības pilnvarošana parakstīt slepenas saistības ar SVF, tās pat neizlasot; Latvijas armijas iesaistīšana militārās operācijās pret citām suverenām valstīm; slepenas vienošanās ar starptautisko banku tīklu, kas ārvalstu spekulantu zaudējumus paredz kompensēt uz Latvijas iedzīvotāju rēķina, mūsu valsti faktiski pakļaujot parādu verdzībai?

Tie ir tikai daži spožākie piemēri, kas ilustrē, cik tālu mūsu sabiedrība ir aizmaldījusies no kādreizējo valsts dibinātāju, divu tautas atmodu un mūsu Satversmes ideāliem, un cik tālu mēs esam no demokrātijas. Bet vēl svarīgāk ir saprast, kā tas varēja notikt un kā pēc visa tā mēs varam atjaunot likumību un demokrātiju?

Tas ir plašs un komplekss temats, tāpēc šoreiz iztirzāšu tikai vienu demokrātijas aspektu, kas saistīts ar Saeimas un pašvaldību vēlēšanām.

Politiskais bizness un valsts nozagšana
Satversmes 102. pantā rakstīts: „Ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās.”

Tā arī vienīgā vieta Satversmē, kurā minētas politiskās partijas. Savukārt 9. pantā noteikts: „Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu.” Tātad nekur nav teikts, ka šim ievēlētajam pilsonim jābūt kādas politiskas partijas biedram vai jābūt ierakstītam kādas partijas vēlēšanu sarakstā. Tomēr realitātē jau kopš 5. Saeimas vēlēšanās drīkst piedalīties tikai politisko partiju vai šo partiju veidotu vēlēšanu apvienību biedri. Kāpēc šādi Satversmei neatbilstoši ierobežojumi?

Izrādās, šī antikonstitucionālā patvaļa paredzēta vēlēšanu, partiju finansēšanas, partiju darbību regulējošos un citos likumos, kuru mērķis ir vēlēšanām atlasīt tikai valdošajai oligarhijai tīkamus kandidātus. Lai arī deputātus dēvē par tautas kalpiem, realitātē ne jau tauta viņus izvirza, finansē vēlēšanu kampaņas un pēc tam kontrolē viņu darbību.

Atgriezīsimies laikā pirms 5. Saeimas vēlēšanām. Latvija jau bija pakļauta Rietumu partneru ieteiktajai šoka terapijai, monetārisma žņaugiem, naudas taisīšanas filozofijai, privatizācijai (ko tautā dēvēja par prihvatizāciju, t.i., piesavināšanos), sertifikācijai, ražošanas bāzes noārdīšanai un citiem procesiem, kas mūsu sabiedrību sadalīja nabagajos un jaunbagātniekos. Cilvēki labi ievēroja, ka jaunbagātnieku fenomenam bija krimināls raksturs, jo šie censoņi ne ara, ne pļāva, ne rūpnīcās strādāja, tomēr īsā laikā kļuva pasakaini bagāti. Un ik pēc laika uz ielām risinājās konkurējošu grupējumu savstarpējas izskaidrošanās un pat apšaudes. Tā bija viena liela pārņemšanas, spekulāciju un legalizētas (valsts deklarēja, ka atļauts ir viss, kas nav skaidri aizliegts ar likumu, bet daudzu likumu darbību apturēja) zagšanas orģija, tas bija laiks, kad ielās pirka un pārdeva visu, un šo sistēmu pārvaldīja sporta biksēs tērpti, īpatnēji skūti sportiska auguma bandītiski tipi. Un tieši šajā kriminālajā ekonomikā koncentrējās lielā nauda.

Ap to laiku starp politiķiem dzima vēlme no Rietumiem pārņemt visai banālu ideju, pēc kuras demokrātija ir daudzpartiju sistēma, kuru finansē un pēc tam lobē (kontrolē) sabiedrības bagātie slāņi. Latvijas gadījumā – kriminālās struktūras, dažādi spekulanti, korumpanti un mahinatori, kurus kopā ērtības labad nosaukšu par kleptokrātiju (tulkojumā – zagļu vara). Tas bija pa prātam arī kleptokrātijai, jo tā saprata, ka atklāta reketa laikmets nevar turpināties ilgi, tāpēc jāparūpējas par smalkākām un legalizētām parazitēšanas formām, kā arī īpašām privilēģijām. Un viņi bija gatavi partijas nopirkt jau pirms to ievēlēšanas Saeimā. Vairāk par tā laika procesiem, lūdzu, lasiet Māra Gaiļa atmiņu grāmatā „Varas tehnoloģija” un citās tā laika grāmatās, kā arī avīžrakstos.

Līdz ar to partijas neveidojās pēc pirmskara shēmas, kad tās tiešām pārstāvēja plašus iedzīvotāju slāņus, piemēram, zemniecību, lielsaimniekus, strādniekus, rūpniekus, etniskās grupas, kara veterānus u.c.. Bet veidojās nelieli politisko biznesmeņu grupējumi, kuru pirmais un galvenais mērķis bija piesaistīt kleptokrātijas finansējumu. Un vēlēšanas tika organizētas kā lieli izklaides šovi, kuros politiķus pavadīja algoti mūziķi, aktieri un mākslinieki, kas bez maksas nabadzīgo publiku aplaimoja ar banāliem jokiem, dziesmām, dāvanām un citu izrādīšanos, kā arī tukšiem solījumiem un konkurentu apcelšanu. Vienlaikus visas ielas tika nolīmētas ar plakātiem un bildēm, radio un TV viļņos granda apdullinošas reklāmas un klipi. Trūka tikai viena svarīga pirmsvēlēšanu elementa – godīgas diskusijas par nākotnē vēlamo politiku.

Protams, šādas izklaides kampaņas maksāja lielu naudu, ko deva kleptokrātija. Un kleptokrātija nebūtu kleptokrātija, ja necerētu savus ieguldījumus atpelnīt simtkārši. Tā no partijām pieprasīja sev labvēlīgus likumus, draudzīgus pasūtījumus un arvien jaunas privilēģijas. Ja arī sākotnēji daži deputāti tādai ciniskai naudas atstrādei pretojās, tad tos apstrādāja pati partijas vadība. Jo bija taču skaidrs: ja sponsoru nauda netiks ar uzviju atstrādāta, tad nākamajās vēlēšanās nekāda finansējuma nebūs.

Bez tam arī paši deputāti nepalika tukšā. Tie varēja atbilstoši nopelniem [kleptokrātijas priekšā] piedalīties pie tautai nozagtā pīrāga dalīšanas, kā arī noteikt privilēģijas paši sev, ko tie arī nekautrējās darīt, lai gan turpat uz sienas rēgojās visai kaitinošs lozungs – „Viens likums un viena taisnība visiem”. Līdz ar to partijas ātri vien degradējās par politiskā biznesa grupējumiem un balsošanas mašīnām, kurām pat nav jādomā, jo frakciju vecākie, iepriekš saskaņojoties ar saviem finansētājiem, ar īkšķi parādīja, kad un kā spiežamas balsošanas pogas.

Protams, tāda „demokrātija” bija pa prātam arī starptautiskajam spekulatīvajam biznesam, kurš ātri vien izcīnīja sev privilēģijas piedalīties Latvijas izlaupīšanā. Lai arī likums it kā aizliedz partiju tiešu finansēšanu no ārvalstu avotiem, tomēr, ja ārvalstu „investors” reģistrējas Latvijā, tad jau tas vairs neskaitās ārvalstu. Tā pie mums ienāca visi lattelekomi, zviedri un dāņi, kā arī viņu bankas, kurām mēs nu skaitāmies parādā palikuši. Un kādu laiku, pieaugot mūsu parādiem, līdzi auga arī Latvijas kopprodukts, kura lielākā sastāvdaļa, protams, bija mūsu pašu parādi. Un to visu Latvijas politiķi vēl pirms pāris gadiem lepni dēvēja par „Latvijas ekonomisko brīnumu”, bet Baltijas valstis – par „Baltijas tīģeriem”.

Kāda tad ir tipiska Latvijas politiskā partija? Tā ir saujiņa izveicīgu vīru vai sievu, kuri, lai reģistrētos kā partija, savas retās rindas papildina ar gadījuma rakstura statistiem (draugiem, radiem, paziņām, psihiski nelīdzsvarotiem varas maniakiem), kā arī tautā populāriem komponistiem, aktieriem, žurnālistiem, sportistiem, slavenu cilvēku uzvārda brāļiem vai kādām ekrāna zvaigznēm. Tīri cilvēciski šos tautas mīluļus var mēģināt saprast. Lai gan viņi nekad nav interesējušies par valsts pārvaldes mākslu, tomēr iztikšana pie jaunās zagļu kārtības kļuvusi tāda pašķidra, – kāpēc gan nenodrošināties ar deputāta privilēģijām?

Taču šos tautā populāros cilvēkus izmanto tikai kā ēsmu vēlētāju pievilināšanai un arī kā paklausīgas balsošanas mašīnas.

Tad nu kopš tā laika partiju dibinātāji steidz pie kleptokrātiem un ārvalstu biznesa pārstāvjiem ar saviem politiskā biznesa plāniem, lai iegūtu tautas apmuļķošanas kampaņai nepieciešamo naudu. Un šādos gadījumos kleptokrātija neskopojas, jo tieši tādi ir visienesīgākie un drošākie ieguldījumi, kas garantēti ar visu valsts mantu. Lai nekad nepaliktu tukšā, partiju finansētāji parasti finansē vairākas partijas. Vienalga, kuras uzvarēs – tik un tā „pie šprices” būs savējie. Pārējais ir tikai manipulācijas tehnoloģiju jautājums, – teātris, kurā partijas sadalījušās labējās, kreisās un centriskās – katram pēc viņa gaumes. Turklāt nez kāpēc labējās tiek pasniegtas kā latviskas un prorietumnieciskas, bet kreisās – kā cittautiešu vai pat Maskavas aģentu partijas. Lai arī abiem spārniem ir gandrīz vieni un tie paši finansētāji, vieni kliedz: „latvieti, nepadodies, krievi nāk!”, bet otri nemitīgi sūdzas par diskrimināciju un cilvēktiesību apspiešanu. Sevišķi šādas kaislības tiek uzpūstas pirms vēlēšanām, kad abu pušu iebaidītos jāpiespiež nobalsot par to, par ko viņi normālos apstākļos nekad nebūtu balsojuši. Parasti jau pēc kāda mēneša kaismīgākie balsotāji ir dziļi vīlušies, bet politiskais bizness turpinās.

Protams, patiešām svarīgos jautājumos, piemēram, Latvijas iekļaušana ES vai NATO, visu orientāciju partijas vienojas apbrīnojami viegli, pat bez debatēm un liekas izrādīšanās. Lai atvieglotu balsošanas mašinēriju, partijas Saeimā ir radījušas dīvainus un Satversmē neparedzētus veidojumus, piemēram, valdošās koalīcijas padomi. Tātad padomāts ir par visu, tikai ne par tautas interesēm.

Otra partiju sistēmas iezīme ir absolūta bezatbildība. Lai arī vēlētāji sarakstā var konkrētiem uzvārdiem pielikt plusus vai mīnusus, viņi var balsot tikai par pašu partiju veidotu sarakstu. Partiju saraksti tiek aizpildīti galvenokārt ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, par kuriem nevienam, izņemot varbūt nejaušam kandidāta paziņam vai ģimenes loceklim, nekad ne prātā nenāktu balsot. Bet sarakstu stratēģiskajās vietās izvietotas preses un profesionālu tēlu veidotāju uzpūstas „lokomotīves” un jau minētie tautā populārie cilvēki: komponisti, aktieri, sportisti. Bez tam 5% barjeru pārvarējušās partijas (atkal viena barjera, kas ir pretrunā ar Satversmes 6. pantā uzsvērto proporcionalitāti) savā starpā sadala arī aiz barjeras palikušo partiju vietas. Līdz ar to neviens vēlētājs nevar pateikt, kurš konkrēti ir viņa ievēlētais pārstāvis, no kura viņš varētu prasīt atbildību vai vismaz sazināties. Lai kā arī deputāti nerīkotos, Satversmes 14. pants nosaka: „Vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus.”

Ievēlēt deputātus ir neparasti viegli, bet atsaukt – praktiski neiespējami. Tātad vēl viena asimetrija, kas pretrunā ar demokrātijas garu un atbildības principu. Tiesa, pāris Satversmes pantu paredz visas Saeimas atlaišanas iespēju, taču šī procedūra ir ļoti sarežģīta, gara un dārga, tāpēc nekad vēl nav izmantota. Un līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām daudz kas ir aizmirsies, pirms vēlēšanām deputāti pēkšņi paliek ievērojami draudzīgāki. Bez tam notiek arī deputātu migrācija un pārgrupēšanās. Pēkšņi uzrodas „disidenti”, „dumpinieki”, „nācijas glābēji”, „cīnītāji pret korupciju”, un tautas muļķošana turpinās. Ja palūkojamies, tad galvenās figūras – tie paši izveicīgie atslēgas cilvēki un īkšķu rādītāji – ir savas pozīcijas saglabājuši visu piecu Saeimu garumā, vai vismaz iekārtojušies ērtā biznesā, kuram augsne sagatavota valsts varas struktūrās.

Kas tad paliek mūsu „demokrātijas” sausajā atlikumā? Kolektīva bezatbildība un partiju atkarība no kleptokrātijas. Var pat teikt, ka šīs abas parādības ir tā saplūdušas, ka partijas ir kļuvušas par kleptokrātijas instrumentu. Un kopumā šādu iekārtu var saukt arī par korporatīvo fašismu.

Vēlēšanu sistēmas reforma
Par vēlēšanu kārtības reformēšanu tiek runāts nepārtraukti, taču šajās runās un mēģinājumos netiek skarti iepriekš aprakstītie piedauzības punkti. Tāpēc es ierosinu pavisam citu piegājienu, kas atbilst arī mūsu Satversmes garam.

Jā, katram cilvēkam ir tiesības apvienoties politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās. Un tās finansējamas tāpat kā visas sabiedriskās organizācijas, t.i., no organizācijas locekļu biedra naudas vai dalības maksas. Partiju gadījumā gan biedru nauda būtu reglamentējama ar likumu un skaidri ierakstāma statūtos, jo partijas taču pretendē uz valsts varu. Piemēram, ar likumu var noteikt, ka biedra nauda nevar būt liekāka par 5 latiem mēnesī. Ja kāda partija patiešām gribēs pārstāvēt kādu noteiktu sabiedrības slāni vai sociālo grupu, tad tās organizētāji rīkosies tā, lai cilvēki redzētu jēgu šai partijai pievienoties. Jo vairāk cilvēku iestāsies, jo lielāks būs šādas partijas budžets. Turklāt paši biedri raudzīsies, lai partija turētos pie pasludinātajiem principiem, pretējā gadījumā no partijas izstāsies. Par iekasēto biedru naudu partijas varēs uzturēt savu aparātu, īrēt telpas, izdot avīzi vai informatīvas brošūras, rīkot konferences utt. Taču nevarēs piedalīties vēlēšanās ar partiju sarakstiem.

Lai tautas pārstāvji būtu atbildīgi gan sava reģiona, gan visas Latvijas priekšā, es ierosinu pāriet uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu. Proti, Latvija sadalāma vēlēšanu apgabalos, un katrs apgabals no savu iedzīvotāju vidus pārstāvniecībai Saeimā izvirza un ievēl vienu pārstāvi (otrs variants – divus pārstāvjus). Līdzīgi vēlēšanas Latvijā tika rīkotas 1989. gadā (PSRS Augstākās padomes vēlēšanas) un 1990. gadā (LPSR Augstākās padomes vēlēšanas, pēc kurām tika deklarēta Latvijas neatkarības atjaunošana). Taču ierosinu vienu būtisku atšķirību. Ja 1989. un 1990. gadā daudzus deputātu kandidātus mums „silti ieteica” centrs (vecās varas struktūras vai LTF vēlēšanu koordinācijas centrs) un atsūtīja no Rīgas, tad šoreiz svarīgi, lai deputātu kandidātus izvirzītu paši vēlēšanu apgabala iedzīvotāji no savu pastāvīgo iedzīvotāju vidus. Iemesls tam tāds, ka līdz šim Latvijas novadi tika atstāti novārtā, tiem tika liegta attīstība un finansējums. Tāpēc ir svarīgi, lai Saeimā būtu pārstāvēti visu novadu ieinteresēti pārstāvji. Rīga arī šajā gadījumā nepaliks novārtā, jo Rīga tiks sadalīta vairākos vēlēšanu apgabalos un līdz ar to tiks atbilstoši pārstāvēta.

Lai vairs nebūtu tā, ka deputātu kandidātus izvēlas partiju vadība šaurā lokā vai oligarhi, ierosinu divu pakāpju kārtību, kuras ietvaros kandidātus izvēlas paši attiecīgā apgabala vēlētāji. Ar likumu jānosaka, ka, lai kāds pastāvīgais iedzīvotājs kvalificētos par deputāta kandidātu, viņam savā apgabalā jāsavāc, piemēram, 1000 atbalstītāju paraksti. To var darīt gan vēlētāju sapulcēs, gan apbraucot savu apgabalu, gan – kaut vai staigājot no mājas uz māju, bet parakstiem jābūt individuāliem un juridiski pārbaudāmiem. Par kandidātu var tikt izvirzīts katrs apgabala pastāvīgais iedzīvotājs, kas vēlēšanu dienā būs vecāks par 21 gadu (protams, kandidēt var aizliegt smagi krimināli sodītiem, psihiatriskā uzskaitē esošiem un līdzīgām kategorijām). Kandidāts var būt kādas politiskas partijas biedrs, bet var arī nebūt. Cilvēkiem ir tiesības par kandidātu izvirzīt katru, kas atbilst viņu ieskatiem par labām cilvēciskām, organizatoriskām, morālām, saimnieciskām, ģimeniskām vai citām kvalitātēm. Partiju biedriem nav paredzamas nekādas citas īpašas priekšrocības kā vien tās, ka viņi varēs sevi dēvēt par kādas partijas biedriem, un partijas biedri varēs viņus dažādi atbalstīt kampaņas laikā un arī pēc tam. Bet tikpat labi partijas biedri var atbalstīt arī kādu bezpartejisku kandidātu, un otrādi.

Tādas dārgas un apjomīgas priekšvēlēšanu un reklāmas kampaņas, kādas mēs pazīstam kopš 5. Saeimas vēlēšanām, protams, nav nepieciešamas un ir pat aizliedzamas. Tā ka sponsoru vai Amerikas onkuļu ziedojumi pilnīgi atkrīt. Ar likumu jānosaka, ka pašvaldību avīzēm, radio un televīzijai par materiāla sagatavošanas pašizmaksas cenu (nevis reklāmas izmaksām) visiem kandidātiem jānodrošina līdzvērtīgs informējošs materiāls. To apmaksā vietējās pašvaldības no budžeta. Tas var būt arī speciāls pašvaldības avīzes bezmaksas izdevums, kas par katru kandidātu vienādā apjomā sniedz informāciju par kandidāta piedāvātajām reģiona un Latvijas attīstības iecerēm, korektu fotoattēlu, īsu, korektu kandidāta biogrāfiju un līdzšinējo sabiedriski nozīmīgāko darbu vai nedarbu uzskaitījumu. Protams, katrs kandidāts var rīkot tikšanās ar vēlētājiem, kurās apspriest savus reģionālos un valstiskos uzdevumus tautas kalpa lomā. To visu var noorganizēt ļoti lēti un visām pusēm derīgi. Jo kandidāts taču nav kaut kāds kaķis maisā, bet gan vietējais iedzīvotājs, kura dzīve un darbi runā paši par sevi.

Tātad nav nepieciešama tēlu veidošana, slavas vai baiļu uzpūšana, vēlētāju uzpirkšana, apziņas manipulācijas triki vai tukšu solījumu dalīšana, bet gan lietišķa saruna ar vēlētājiem par reģionam un valstij būtiskām lietām. Jo deputāti jau nav nekādi salaveči, kas kaut ko var dot, bet gan tikai tautas pārstāvji valsts pārvaldes institūcijā, kuriem jādarbojas ciešā saistībā ar saviem vēlētājiem. Un vēlētāji, protams, nav pasīvi patērētāji, bet gan atbildīgi sava likteņa kaldinātāji, kuriem nepieciešami savi pārstāvji dažādos valsts pārvaldes līmeņos.

Deputāta amats nav uzskatāms par privilēģiju vai iemeslu pāriešanai augstākā sociālā slānī, bet gan – tā ir kalpošana savai valstij un tautai. Tāpēc uz deputātiem attiecināmi tie paši likumi, pēc kuriem dzīvo pārējā tauta – „Viens likums un viena taisnība visiem”. Tātad nekādu īpašu deputāta pensiju, nekādu šoferu, sulaiņu, kafijas pienesēju vai mīļāko uz valsts rēķina (kas noformēti kā deputāta palīgi). Saeima jau ir apgādāta ar datoriem, kabinetiem, kancelejas precēm, mēbelēm un visu nepieciešamo produktīvam darbam. Deputāta palīgi izvēlami pēc viņu lietišķajām un profesionālajām spējām, nevis radniecības saitēm. Lai deputāti būtu ieinteresēti visas tautas labklājības līmeņa celšanā, tiem nosakāma alga, kas samērojama ar vidējo izpeļņu valstī. Nu varbūt 10 vai 20% virs vidējās izpeļņas valstī. Deputātiem savas algas nav jānosaka, jo tās pēc minētajiem kritērijiem automātiski izrēķinās Saeimas kanceleja. Plus, ja nepieciešams, valsts var finansēt dzīvesvietu Saeimas viesnīcā (par apsaimniekošanas pašizmaksas cenu), ceļu sabiedriskajā transportā līdz mājām pāris reizes nedēļā, saprātīgu limitu telefonsarunām. Vietējās pašvaldības var finansēt telpas, kurās deputāti varēs tikties ar saviem vēlētājiem. Un tas arī viss. Līdz ar to darbs Saeimā vairs nebūs iekārojams minētajiem politiskā biznesa darboņiem, bet būs gana labs un godājams tiem, kas patiesi vēlas kalpot savai tautai. Un tādi cilvēki Latvijā ir.

Šāda sistēma nodrošinās arī deputātu pastāvīgu saikni ar saviem vēlētājiem. Jo šajā gadījumā vēlētāji zinās, kurš ir viņu pārstāvis. Dzīvei ejot uz priekšu, vēlētāji varēs ar savu deputātu sazināties: rakstīt vēstules, zvanīt, tikties, izteikt savas vēlmes, atbalstīt, brīdināt. Ja tomēr kādam deputātam piemirsīsies, ka viņš ir tautas kalps un ka pārstāv konkrētu reģionu, atbilstošā apgabala vēlētāji varēs savu deputātu atsaukt (šim nolūkam Satversmes 14. pants jālabo) un ievēlēt citu (vai arī deputāta mandātu automātiski iegūs nākamais vairāk balsu saņēmušais kandidāts). Tādējādi nemaz netiks apdraudēts visas Saeimas darbs. Atsaukšanas procedūrai, protams, jābūt sarežģītākai par ievēlēšanas procedūru (lai arī vēlētāji justu savu atbildību), tomēr pāris mēnešu laikā reāli īstenojamai.

Lasītāji var iebilst, ka šādā sistēmā Saeima var tikt sadrumstalota pa reģionu interesēm. Protams, viss ir jāsamēro. Lai reģioni nekļūtu tik autonomi, ka novārtā atstātu visas valsts kopīgās vai stratēģiskās intereses, es ierosinu visas tautas vēlētu prezidentu ar pastiprinātām. Šiem varas atzariem (Saeimas likumdošanas vara un prezidenta izpildvara) jābūt labi līdzsvarotiem. Šajā shēmā tieši prezidents veidotu arī valdību, kas būtu tāda, lai to apstiprinātu Saeima. Un šī valdība nebūtu jāveido no partiju komisāriem, bet gan no nozaru speciālistiem.

Pašvaldību vēlēšanas būtu organizējamas līdzīgi kā Saeimas vēlēšanas, tikai vēlēšanu apgabali būs mazāki. Valstī būtu veicama būtiska decentralizācija, kuras ietvaros pieaugtu pašvaldību tiesības, funkcijas un atbildība. Pašlaik pašvaldību tiesības ir tik ierobežotas, ka tām ir tikai simboliska teikšana savas teritorijas pārvaldīšanā. Tas degradē pašu pašvaldības un demokrātijas jēdzienu, padara cilvēkus par attālas varas vai birokrātijas ķīlniekiem, un tālos kabinetos pieņemtu lēmumu pasīviem izpildītājiem.

Nedrīkstam aizmirst arī par klasisko trešo varas atzaru – tiesām. Pašlaik pastāv kārtība, pēc kuras tiesnešus uz visu mūžu ieceļ tā pati kleptokrātijas uzpirktā Saeima. Tāpēc nav jābrīnās, ja arī tiesu vara kļuvusi korupta un disfunkcionāla, t.i., vairs nekalpo tautas un tiesiskuma interesēm. Es ierosinu, ka arī tiesneši ievēlami tādā pašā kārtībā un ik pēc 4 gadiem kā mēs vēlēsim savus deputātus. Vienīgā atšķirība tā, ka uz tiesnešu amatiem varēs kandidēt cilvēki ar juridisku izglītību. Apsverama arī tiesas piesēdētāju institūcijas atjaunošana.

Un vēl viena lieta. Uzskatu, ka līdzšinējā kārtība, kas vēlēšanās ļauj piedalīties tikai Latvijas pilsoņiem, nav sevi attaisnojusi. Visus šos gadus Saeimā dominējuši cilvēki ar latviskiem uzvārdiem un it kā patriotisku stāju, taču tas ne mazākā mērā viņiem nav traucējis iztirgot Latvijas intereses un pat pašu suverenitāti. Bet vienlaikus valstī dzīvo tūkstošiem cilvēku, kuri tāpat kā mēs maksā nodokļus, bet kuri netiek pielaisti vēlēšanām. Tas tikai veicinājis aizvainojumu, atstumtību un varbūt pat naidīguma jūtas pret mūsu valsti. Nodokļi bez pārstāvniecības ir nedemokrātisks princips, un vai tiešām mums nepieciešami valstij naidīgi spēki mūsu teritorijā?

Bez tam jaunākajā paaudzē praktiski visi jau ir pilsoņi. Tāpēc es ierosinu vēlēšanu tiesības piešķirt visiem atbilstošu vecumu sasniegušajiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, izņemto tos, kuri ir pieņēmuši citas valsts, piemēram, Krievijas, Lietuvas, Vācijas vai ASV, pilsonību. Mums priekšā ir daudz kritisku cīņu par Latvijas interesēm un mums nevar būt par daudz sabiedroto, kuri būtu personīgi ieinteresēti Latvijas demokrātiskajos procesos.

Jā, bet ko darīs komponisti, aktieri, sportisti un pārējās ekrāna zvaigznes?

Viņi ar vēl lielāku prieku komponēs, dziedās, iestudēs iedvesmojošas izrādes un sportos. Un mēs par to viņus mīlēsim, vai ne? :)

Jānis Kučinskis