Tautas Forums

Parādu maģija. Gan latviešu, gan citu tautu gudrība mums māca: parāds nav brālis. Taču neoliberālie politiķi un viņu padomdevēji jau 19 gadus mums mēģina iestāstīt pretējo, proti, ka parāds ir labs.

Standartrecepte katras uzņēmējdarbības sākšanai sākas ar biznesa plāna izstrādi un kredīta ņemšanu, t.i., parāda saistību uzņemšanos. Tāds ieteikums ir līdzvērtīgs instrukcijai, ka peldēšanas apgūšana sākama ar smaga akmens uzkāršanu kaklā. Protams, tāds „peldētājs” nogrims, tā arī nesācis īsti peldēt. Un līdzīgi nogrimst arī lielākā uzņēmēju daļa, kas savu darbību sākusi ar parādu. Jo maksājamā parāda summa un procenti nepanesami sadārdzina produktīvo darbību. Kredītu var atļauties ņemt tikai spekulanti, nevis ražotāji. Tieši tā sāka vairāki mūsu salmu miljonāri - paņēma kredītu, nopirka īpašumus, pagaidīja, kad īpašumu cenas tiks uzpūstas, un tad šo uzpūsto īpašumu laikus pārdeva.

Kāpēc Latvijā ir tik augstas cenas, lieli nodokļi, mazas algas un bezdarbs, bet godīga ražošana neatmaksājas? - Tieši tāpēc, ka jau no paša iesākuma jaunā Latvijas valsts sāka ar spekulācijām un parādiem, un savu tirgu atvēra Rietumu finanšu haizivīm. Atgūstot neatkarību no PSRS, Latvija bija valsts bez parādiem, un tas pavēra fantastisku iespēju attīstīt ļoti efektīvu ekonomiku, jo Rietumu valstis tajā laikā jau bija iegrimušas lielos parādos. Patiesība ir tā, ka 1990. gadu sākumā Rietumi bija sabrukuma priekšā, un tieši laupīšanas un spekulācijas iespējas, kas pavērās, krītot dzelzs priekškaram, Rietumu sabrukumu ļāva atlikt - uz mūsu un pārējo bijušā Austrumu bloka valstu rēķina (protams, rietumu finanšu haizivis uz nebēdu laupīja arī Dienvidameriku, Āfriku un Dienvidaustrumāziju).

Tā vietā, lai pati emitētu tautsaimniecības attīstībai nepieciešamo brīvas naudas apjomu un sāktu modernizāciju, Latvijas valdība sāka ar sava tirgus atvēršanu spekulācijām un aizņemšanos. Latvijas Banka 1993. gadā emitēja valsts attīstības vajadzībām nepietiekamu latu daudzumu, šo daudzumu nosakot atkarībā no aizņemtās ārvalstu naudas rezervēm, turklāt nosakot tautsaimniecības vajadzībām nepiemērotu lata apmaiņas kursu. Tā sākās mērķtiecīga mūsu reālās ekonomikas (ražošanas un patērēšanas) žņaugšana. Aizņēmās ne tikai valsts, bet arī pašvaldības, valsts un pašvaldību uzņēmumi, komunālie uzņēmumi, privātie uzņēmēji.

Parādu īpatnība ir tā, ka tie jāatmaksā. Mūsu gadījumā ne tikai pats parāds, bet arī procenti, kas deviņdesmito gadu sākumā bija fantastiski uzskrūvēti (un arī pašlaik tiek uzskrūvēti, jo daudzi kredīti izsniegti ar mainīgām likmēm). Lai valsts atmaksātu savus parādus, tai jāpaceļ nodokļi, kurus iekasē no mums visiem. Lai komunālais uzņēmums atmaksātu parādus, piemēram, kredītu par kurināmā iepirkšanu, tam ir jāpaceļ savu pakalpojumu tarifi. Lai slimnīca atmaksātu parādus, tai jāpaceļ pakalpojumu cena, jāatsakās no slimību profilakses un efektīvām, lētām ārstniecības metodēm (jo par lētām nevar iekasēt naudu), jāsamazina savu darbinieku skaits un algas, un citi nepieciešamie izdevumi (tātad arī ārstnieciskie standarti) un jāpiepelnās nelegāli (jāpieņem aploksnes, jāuzstāda dārgas viltus diagnozes, jāmanipulē ar punktu sistēmu, jānonāk zāļu firmu atkarībā u.tml.). Lai skola atmaksātu parādus, tai jāatsakās no ēkas remonta un uzlabojumiem, jāatsakās no derīgām nodarbībām un nepieciešamā inventāra, jāmazina skolotāju algas un skaits, jāievieš maksas pakalpojumi (nelegāla skolas nauda u.c.), jāizīrē savas telpas sektām vai citām šaubīgām nodarbēm utt. Lai ražošanas uzņēmums atmaksātu savus parādus, tam jāsamazina strādājošo skaits un algas, jāatsakās no zinātniskās pētniecības, jāiesaistās nelikumīgās shēmās. Lai veikalnieks atmaksātu parādus, tam ir jāpaceļ preču cena un/vai dažādi jākrāpjas. Lai uzņēmējs atmaksātu savus parādus, tam jākrāpj valsts (jāizvairās no nodokļiem, jāmaksā aploksnēs ), nežēlīgi un lēti jāekspluatē vai jākrāpj savi strādnieki, jādzīvo uz likumu pārkāpšanas robežas. Lai indivīds atmaksātu savus parādus, tam jāatsakās no citām savām pamatvajadzībām: pietiekamas pārtikas, piemērotas pajumtes un apģērba, veselības aprūpes, izglītības, kultūras dzīves, bērnu vajadzību apmierināšanas, brīvā laika un atpūtas (lai maksātu parādus, jāraujas vairākos darbos). Un tā mēs visi 19 gadu laikā esam sapīti parādu valgos - dzīvojam atpalicībā, nabadzībā, melos un parādu verdzībā.

Šī krīze būtu laba iespēja līdzšinējo politiku kritiski pārvērtēt un izvēlēties labākus valsts pārvaldes principus. Taču politiķi un inteliģence, kuri arī paši dzīvo parādos un atkarībā no saviem finansētājiem, ir izvēlējušies noliegt realitāti un vēl stingrāk ar tiem pašiem vecajiem paņēmieniem žņaugt reālo ekonomiku, kā arī turpināt genocīda politiku pret saviem vēlētājiem un tautu kopumā.

Iztēlosimies vēl vienu ainu. Pie smagi sasirguša slimnieka ierodas ārsts un izraksta dārgas zāles. Neraugoties uz dārgo zāļu cītīgu lietošanu, slimnieka stāvoklis pēc nedēļas ir tikai pasliktinājies un kļuvis kritisks. Vēlreiz tiek uzaicināts dakteris. Pēc garas izmeklēšanas dakteris svarīgā balsī paziņo, ka ārstniecības kurss ir bijis sekmīgs, tikai dārgo zāļu deva ir trīskārši jāpalielina. Vai jūs tādam dakterim uzticētos? Ja nē, tad kāpēc turpināt uzticēties valdībai, kas dara to pašu?

Tāpat kā minētais dakteris mūsu iztēlotajā ainā, tā arī mūsu valdība spītīgi turpina sludināt visabsurdākās lietas, kuras vienkāršu cilvēku valodā varētu iztulkot tā:

• parāds ir labs, jo tas mums dod iekšzemes kopprodukta pieaugumu;
• ekonomiku var atveseļot, vēl vairāk ielienot parādos;
• lieli nodokļi atveseļo ekonomiku;
• jo vairāk lielu nodokļu, jo vairāk līdzekļu ieplūst valsts budžetā;
• lai izārstētu vēža slimnieku, ir jābaro vēzis;
• valstij nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, jo valsts uzņēmumi nespētu sacensties ar privātajiem parādu taisīšanā;
• cilvēku bēgšana no savas dzimtenes patiesībā ir liela privilēģija, ar ko mūs svētījis ES brīvais darbaspēka tirgus;
• kas labs ārvalstu bankām, tas labs arī Latvijai;
• sava nacionālā valūta ir slikta, tāpēc no tās pēc iespējas ātrāk jāatsakās;
• vislabākais finanšu ministrs ir izšķērdīgs parādnieks un pleibojs, tāpēc tam jāpiešķir ārkārtas pilnvaras;
• lai sadarbotos ar citām valstīm, noteikti jāiekļaujas eirokomisāru pārvaldītā mafiozā grupējumā uz Latviju diskriminējošiem noteikumiem;
• pašu ražots cukurs, zivju produkcija, piena un citi pašražotie produkti ir slikti, jo tos taču var nopirkt ārzemēs vai ievest, izmantojot kontrabandu;
• lai Latvija plauktu, mums jāizpārdod sava zeme, resursi un īpašumi;
• lai celtu mūsu zemnieku konkurētspēju starp ES agrorūpnieciskajām korporācijām, zemniekiem jāsaņem tīri simboliskas subsīdijas un jāpalielina nodokļi;
• lai arī jau kopš 1999. gada vērojama zemes atmosfēras pakāpeniska atdzišana, mums noteikti jāmaksā nodokļi arī tiem, kuri izdomājuši globālās sasilšanas teoriju.
• mums par katru cenu jāsaglabā blēžu un parazītu uzticība, citādi viņi var apvainoties un vairs ar mums nesadarbosies (nedraudzēsies).

Šo neoliberāļu gudrību sarakstu varētu turpināt ilgi, tāpēc smadzeņu vingrināšanas nolūkā aicinu jūs, cienījamie lasītāji, to papildināt. Jo - tikai apzinoties mūsu dzīves absurdus un melus, mēs no tiem vieglāk un ātrāk atbrīvosimies.

Krāpnieciski radīti parādi nav jāatmaksā
No iepriekš teiktā izriet, ka, runājot par ekonomiku vai tautsaimniecību, valdība un mēs katrs ar to saprotam kaut ko pavisam citu. Vadošajiem politiķiem ekonomika nozīmē naudas spekulantus, uz peļņu orientētus apdrošinātājus un nekustamo īpašumu spekulantus. Tātad aprindas, kuras neveic sabiedrībai derīgu darbu, bet gan parazitē uz sabiedrības un produktīvās tautsaimniecības rēķina. Šos politiķus un „ekspertus” tīri cilvēcīgi var saprast, jo tieši šie parazitārie grupējumi taču finansē partijas, pārvalda naudas plūsmas un dalās savā laupījumā arī ar politiķiem. Un tas šķiet vieglāk un patīkamām nekā pašiem ķerties pie valsts pārvaldīšanas darba.

Taču parastie, nenopirktie un augļošanas grēkā nekritušie cilvēki jau kopš seniem laikiem par tautsaimniecību uzskata to, kas ar, audzē, būvē, ražo un par saprātīgu cenu sniedz derīgus pakalpojumus cilvēkiem. Bet nauda - tā ir tikai padarītā darba vai pakalpojuma mērvienība, kas atvieglo vērtību apmaiņu starp cilvēkiem.

Tikai retos garīgā un morālā pagrimuma periodos cilvēki reizēm notic blēņām, ka nauda ir vērtība pati par sevi, un līdz ar to samierinās ar augļotāju kantoru pastāvēšanu un pat uzkundzēšanos. Un vienmēr šādi maldi ir izraisījuši traģiskas krīzes, konfliktus, sociālo netaisnīgumu, revolūcijas, pilsoņu karus, valstu karus un valstu vai pat veselu civilizāciju sabrukumu. Mūsu gadījumā ir trūcis arī elementāras izglītības un pieredzes, jo vairākas paaudzes dzīvojām padomju iekārtā. Lai kādas vainas un netaisnības piemita padomju iekārtai, taču spekulācija ar naudu (ja neskaita pagrīdes ekonomiku) tolaik nepastāvēja, un sabiedrība bija brīva no parādiem. Padomju valsts balstījās uz citiem, daudz neefektīvākiem pakļaušanas un piespiešanas paņēmieniem.

Taču neoliberālā uzskatu paradigma ne tikai samierinās ar augļošanas legālu pastāvēšanu, bet to pat uzskata par reālās ekonomikas kodolu un galveno dzinējspēku. Viņi izdomājuši t.s. „trickle down” (angļu valodā - nopilēt)  teoriju, pēc kuras - ja bankas būs bagātas, kaut kas no šīs bagātības nopilēs arī pārējiem. Parazitārā ekonomika šādā iekārtā bauda īpašas privilēģijas un īpašas tiesības, kas ir ar likumu noteiktas tiesības parazitēt. Šie spekulanti un mahinatori darbojas pēc citiem likumiem, viņi nemaksā tos nodokļus, kurus maksājam mēs, viņiem nav jāatbild par īpašumu vērtības mākslīgu uzpūšanu, par inflācijas radīšanu, par citu cilvēku blēdīgu iedzīšanu parādos, par visas sabiedrības aplaupīšanu un paverdzināšanu, un pat par savas destruktīvās darbības likumsakarīgajiem rezultātiem.

Tāpat kā mūsu gremošanas sistēmā iemitinājies lentenis, tā arī šīs augļotāju bankas agresīvi pieprasa savas tiesības uz neierobežotu parazitēšanu. Šīm bankām tiešām piemīt dabā sastopamo parazītu īpašības. Pētījumi bioloģijā atklājuši, ka parazīts, pirms sūkt asinis, vispirms sava upura miesā iešļircina nervus paralizējošas vielas, lai upuris uzreiz nejustu sāpes. Tā arī bankas savus upurus vispirms narkotizē (izved no veselā saprāta), upuru iztēlē uzburdamas skaistas nākotnes ainas materiālā pārpilnībā: iespaidīgu māju, greznu mašīnu, firmas apģērbu, satriecošu dzīvesbiedru vai mīļāko blakus, un laimīgus bērnus, kas ēd visādus gardumus vai rotaļājas ar visizsmalcinātākajām un dārgākajām mantiņām. Un pēc tam piedāvā šķietami vai pat neticami izdevīgus kredīta noteikumus, kuros zemūdens akmeņi paslēpti sīkā drukā. Jums tikai jāparaksta - un kārotā labklājība rokās! Baudi šodien - maksā rīt! Cik vilinoši, vai ne?

Rūgtā atmošanās no sapņa nāk tikai vēlāk, kad jau esi bezpalīdzīgi iepinies parādu tīmekļos.

Bankas darbojas lēni, gandrīz nemanāmi, bet mērķtiecīgi. Tā pamazām viņu taustekļi ielien visās mūsu dzīves jomās. Nu mēs jau nevaram savus komunālos maksājumus nokārtot tieši ar to sniedzējiem, bet jāiet uz banku un jāmaksā tai nodevas. Nu jau mēs pat savu algu nevaram saņemt bez banku starpniecības. Bankas reklāmās attēlotas kā labākie draugi un palīgi visās lietās. Labāki un uzticamāki pat par paša ģimenes locekļiem (kuri zaudējuši dzīvesprieku parādu verdzībā). Atnesīs pensiju, uzkrās pensiju, piegādās pastu, nokārtos rēķinus, piegādās tieši mājās. Tikai uzticies…

Kad liela daļa mūsu hipotekāro kredīta ņēmēju vairs nespēja maksāt par mākslīgi sadārdzinātajiem īpašumiem un luksus precēm, un kad šī maksātnespēja ieguva globālus mērogus, banku cītīgi būvētā parādu piramīda sabruka kā kāršu namiņš. Jā, sabrukums ir ne tikai Latvijā, bet globāls. Latvija tikai izceļas ar to, ka bija dziļāk ielīdusi banku atkarībā, salīdzinot ar kaimiņiem. Un Latvijai nav likumu, kas aizsargātu kredītu ņēmējus (piemēram, ASV cilvēks, kurš nespēj kārtot savas hipotekārā parāda saistības, zaudē tikai ieķīlāto īpašumu, bet pats paliek brīvs no parāda). Protams, nav arī likumu, kuri skaidri noteiktu pašu banku atbildību par veiktajām afērām. Latvija ir banku un parazītu paradīze! Un valsts vara kalpo nevis tautai, kā noteikts Satversmē, bet gan kleptokrātu grupējumiem, kuri Latvijā jau iedibinājuši savdabīgu finanšu oligarhiju.

Dzīvē ir daudz nejēdzību un netaisnību, taču katrai nekaunībai tomēr ir robeža, aiz kuras tā vairs netiek paciesta. Piemēram, ja parasts uzņēmējs ir izvēlējies nepārdomātu darbības stratēģiju un cietis bankrotu, viņam ar to jāsamierinās. Ja kāds cilvēks ir aizgājis uz kazino un nospēlējis savu naudu, arī viņš ir spiests samierināties ar zaudējumu. Nav dzirdēts, ka kāds naudu zaudējušais spēlmanis pieprasītu, lai viņa zaudējumus kompensētu uz visu nodokļu maksātāju rēķina, lai arī viņš nekautrējas apzagt savus tuviniekus un draugus. Taču bankas šos godīgas spēles noteikumus atzīt negrib, tās nevēlas uzņemties atbildību par savas darbības likumsakarīgām un iepriekš paredzamām sekām!

Protams, kamēr vien banku kontos ieplūda un arvien turpina ieplūst nesamērīga peļņa, tās to ar prieku pieņem, bet tiklīdz rodas iepriekš paredzami un likumsakarīgi zaudējumi, tā bankas pieprasa, lai šos zaudējumus tām kompensē visi nodokļu maksātāji. Arī tie, kuri nekādus kredītus nekad nav ņēmuši. Tieši tā rīkojās Parex banka, tieši tā pašlaik rīkojas t.s. zviedru bankas.

Par laimi pasaulē, neatkarīgi no bezatbildīgu cilvēku gribēšanas vai negribēšanas, darbojas vairāki nemaināmi principi, piemēram, gravitācijas spēks, vielas un enerģijas nezūdamības likums, Dieva dotie morāles likumi, kurus var mēģināt piemānīt kādu laiku, bet ne mūžīgi, kā arī Ņūtona ievērotā sakarība, ka katra darbība izraisa atbilstošu pretdarbību.

Pasaule iekārtota tā, ka katra darbība sevī ietver lielāku vai mazāku risku. Ar to jārēķinās katram. Ja bērns grib iemācīties staigāt, viņam jārēķinās ar kritieniem. Ja banka grib ilgstoši un droši pelnīt, tai jāatturas no savu klientu krāpšanas. Pretējā gadījumā uzticība zudīs, un tad nekāda turpmāka sadarbība vairs nebūs iespējama. Atliks domāt, kā ar godu no Latvijas aiztīties prom (zviedriem to jau reizi nācās darīt). Jo krāpnieciski, ar viltu uzspiesti parādi mums nav jāmaksā.

Bet izrādās, arī tas vēl nav viss.

Zombijbanku nākotnes plāni
Bankām jau ir gatavi plāni, kā savu parazītisko darbību pastiprināt vēl vairāk. Bankas jau ir salīgušas starptautisko parādu piedzinēju (Starptautisko Valūtas fondu) un arī vietējos parādu piedzinējus (faktiski - legalizētu reketu). Bankas grib savu triumfu izbaudīt divkārši: gan savus zaudējumus piedzīt no Latvijas valsts (proti, visiem nodokļu maksātājiem), gan arī turpināt izsūkt tos parādniekus, kurus Latvijas valsts jau izpērk (likvidējot darbavietas un ceļot nodokļus), kā arī turpināt izsūkt pārējos Latvijas iedzīvotājus!

Tātad šīs faktiski jau bankrotējušās bankas (jo kopīgie zaudējumi vairs nav atgūstami nekādiem līdzekļiem; Amerikā šādas bankas sauc arī par zombijbankām) savā paspārnē jau dibina nekustamo īpašumu pārvaldīšanas uzņēmumus. Šo uzņēmumu mērķis ir ar maksimālu peļņu banku interesēs apsaimniekot tos īpašumus, kurus bankas jau atņēmušas un turpinās atņemt saviem parādniekiem, vienlaikus turpinot no parādniekiem piedzīt arī parādus (jo pašreizējā īpašumu vērtība ir daudz zemāka par parādu summām). Ko bankas ar šiem īpašumiem darīs? Kamēr nav vēlreiz uzpūsta īpašumu tirgus cena, tās tos iznomās par maksimālo tirgū iespējamo cenu. Kā uzsvēris nekustamo īpašumu firmas „Latio” valdes priekšsēdētājs Edgars Šīns, banku mērķis ir iegūt simtprocentīgu monopolu nekustāmo īpašumu jomā. Monopols nozīmē absolūtu diktātu un kontroli. Tādējādi bankas jau ieplānojušas slaukt divas vai pat trīs govis: Latvijas valsti, savus tiešos parādniekus un vēl arī nekustāmo īpašnieku īrniekus. Nav slikti izdomāts, vai ne?

Diemžēl mūsu valdība šim totālas paverdzināšanas plānam ir jau piekritusi, pat tajā neiedziļinoties (SVF dotie valdības solījumi ir slepeni, tos neatklāj pat Saeimas deputātiem, lai gan tas tiem netraucē par šīm saistībām nobalsot). Jau sen nav noslēpums, ka t.s. Valūtas fonda aizdevums, kas faktiski ir ES sagādātais aizdevums (jo pašam Fondam savu līdzekļu nav), nav domāts Latvijas tautsaimniecības atdzīvināšanai, bet gan parādu maksāšanai. SVF aizdevuma līdzekļi pa taisno tiek pārskaitīti Latvijā darbojošos banku kreditoriem, pašai Latvijai atstājot tikai parādus valsts bilancē un postu cilvēkiem. Jā, Latvijā darbojošās bankas nav pasaules naba, jo tās pašas ir parādā vēl citiem kreditoriem - globālā kazino uzturētājiem. Tie savukārt meklējami tādos spekulāciju centros kā Ņujorkas Volstrītā un Londonas Sitijā, ar filiāļu tīklu ārzonas salās, t.s., nodokļu paradīzēs.

Tad nu atliek savu vārdu teikt īstenajam suverenās varas nesējam Latvijā - pašai Latvijas tautai. Jo mums jau neviens neprasīja, vai vēlamies Latviju pārvērst par globālā kazino filiāli un vai esam gatavi uzņemties spēlmaņu un parazītu parādus, paši paliekot par vergiem un ķīlniekiem. Un mēs nebūsim vienīgā tauta, kas noraidīs augļotājus. Jau savu likteni rokās ņēmuši islandieši un grieķi. Līdzīgas kustības sākušās Spānijā, Itālijā, ASV, Lielbritānijā un citur.

Parasts Latvijas iedzīvotājs (izņemot tos nedaudzos, kas par šo tēmu pastiprināti interesējas) nebija un nav informēts par globālā kazino aizkulišu noslēpumiem un trikiem, tāpēc jau tik viegli padevās banku kredītu melīgajiem vilinājumiem. Bet tie, kas mūs vilināja, gan ļoti labi saprata, ko dara. Varbūt to nezināja vai īsti nesaprata parasts bankas darbinieks (mūsu pašu bāleliņi un māsas, kurus uzņēma darbā bankās), bet banku īpašnieki un menedžeri gan zināja. Viņi labi zināja, ka mākslīgi uzpūš tirgu, ka rada inflāciju, ka mērķtiecīgi iznīdē Latvijas ražotājus, ka kredīta ņēmēji nespēs nomaksāt parādus par uzpūsto īpašumu cenu un mainīgajām procentu likmēm. Viņi ļoti labi apzinājās, ka dara ļaunumu, ka mērķtiecīgi ievilina cilvēkus parādu slazdā un visu tautu plānveidīgi iedzen postā un bezizejā. Tas ir noziegums pret cilvēci, kas savā cinismā un apmēros aizēno Hitlera un Staļina ambiciozākos plānus!

To labi zināja arī dominējošie spēki Latvijas valdībā un, protams, Latvijas Banka.

Latvijas Banka nemaz nav Latvijas banka
Var jau teikt, ka arī parastie Saeimas deputāti un valdības locekļi, kuri valdībā bieži vien nonāk nejaušu kompromisu un tirgošanās rezultātā, nesaprot banku darbības principus neoliberālajā sistēmā. Var jau būt, ka tas tiešām tā ir.

Bet ir taču Latvijas Banka, kuras tiešais pienākums ir uzraudzīt un regulēt banku darbību Latvijas teritorijā. Kā izskaidrot, ka ne 1990. gadu vidū, kad bankas un noguldījumu firmas uzpūta noguldījumu piramīdu, ne XXI gadsimta pirmajā desmitgadē, kad bankas uzpūta parādu piramīdu, Latvijas Banka ne tikai neiejaucās, bet arī nebrīdināja Latvijas pilsoņus par draudošajām briesmām?

Ir gan tiesa, ka Latvijas Banku dibināja LR Augstākā padome, kura apstiprināja arī pirmo Latvijas Bankas prezidentu Eināru Repši, kā arī formāli nobalsoja par Repšes izvirzītajiem LB padomes locekļiem. Bet ar to parlamenta pilnvaras arī beidzās. Zīmīga bija arī kandidātu izvēle. Gan Repše, gan vairāki citi atbildīgi ekonomikas darbinieki tika uzaicināti uz ASV, kur izgāja īsus apmācības kursus. Kāpēc un kas izvēlējās apmācīt tieši šos cilvēkus? Uzskatu, ka viņi tika mērķtiecīgi atlasīti pēc viņu morālajām un garīgajām īpašībām. Piemēra, E. Repše jau bija nodemonstrējis savu nekontrolēto alkatību, piesavinoties daudzas LNNK lietošanai ziedotās mantas un līdzekļus (skat LNNK arhīva materiālus un liecības, kas savāktas Odiseja Kostandas vadīšanas periodā), un drīz pēc tam nododot arī LNNK ideālus. Aizokeāna manipulatori nekļūdījās - Repše arī vēlāk nespēja atturēties no dzīves pāri saviem līdzekļiem un nemitīgām spekulācijām. Kad tauta Repšem saziedoja „honorāru”, viņš to ieguldīja ne jau Latvijas tautsaimniecībā, bet gan ASV vērtspapīros un spekulācijās. Un paspēlēja, nokļūdams personīgos parādos. Arī Repšes pēcnācējs LB prezidenta amatā nav imūns pret viegli gūtas bagātības vilinājumiem. Par to liecina gan pašnoteiktā alga, kas pārsniedz ASV centrālās bankas prezidenta algu, gan milzīga kredītu ņemšana sava dižīpašuma iegādei. Esmu gandrīz pārliecināts, ka līdzīgus kadrus ASV apmācīja „mākslai”, kā izsaimniekot savu zemi, iztirgot to ārzemniekiem un par to saņemot personīgas privilēģijas.

Taču tie tikai subjektīvi apsvērumi. Likuma „Par Latvijas Banku” 13. pantā ir skaidri noteikts:
„Izpildot uzdevumus un veicot kontroli saskaņā ar Kredītiestāžu likumu un šo likumu, Latvijas Banka neprasa un nepieņem norādījumus no valdības vai citām institūcijām un nav pakļauta valdības vai citu institūciju lēmumiem un rīkojumiem.
Latvijas Banka ir neatkarīga savu lēmumu pieņemšanā un to praktiskajā realizēšanā.”

Tātad Latvijas Banka nav atkarīga ne no parlamenta, ne valdības. Ne reizi savas pastāvēšanas mūžā LB nav atskaitījusies valdībai ne par savu darbu, ne darījumiem, ne naudas lietām. Tā darbojusies kā valsts valstī un tā nav mūsu valsts ekonomiskās politikas instruments. LB gan emitē Latvijas valūtu - latus, taču šī nauda nav Latvijas valdības īpašums. Ja valdība gribētu bez apkārtceļiem izmantot LB emitēto naudu, tai tā būtu jāiepērk, maksājot arī procentus. Bez tam lata segums nav Latvijas tautsaimnieciskais potenciāls, bet gan ārvalstu valūtu rezerves. Un kādu gan pakalpojumu nacionālās valūtas stabilitātei izdara I. Rimševics, atklāti aģitēdams par eiro ieviešanu un pats personīgos kredītus ņemot ārvalstu valūtā?

Kas tad ir LB īstenie saimnieki? Lasām jau minēto likumu, kura 2. pantā rakstīts:
„Latvijas Banka ir Eiropas Centrālo banku sistēmas dalībniece.
Latvijas Banka savā darbībā ievēro Eiropas Centrālās bankas normatīvos aktus un norādījumus atbilstoši Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam un Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtiem.”

Turpat 7. pantā noteikts:
„Latvijas Banka ir Latvijas Republikas pārstāve ārvalstu centrālajās bankās un starptautiskajās valūtas institūcijās. Latvijas Banka var piedalīties citu starptautisko finanšu un kredīta organizāciju darbībā, kas atbilst tās mērķiem un uzdevumiem.”

Par to, ka LB ir no Latvijas valsts pilnīgi neatkarīga institūcija, liecina arī fakts, ka, piemēram, Latvijai postošās vienošanās ar SVF un Pasaules Banku (PB) atsevišķi paraksta gan kārtējais Latvijas valdības vadītājs, gan LB prezidents. Valdības vadītāji mainās, bet LB prezidents paliek.

Tātad LB īstenie saimnieki ir aiz robežām vai pat aiz okeāna (palasiet paši arī citus LB darbību regulējošos likumus un saistības). Zināma ietekme uz LB ir arī Latvijas teritorijā strādājošajām privātajām komercbankām, kuras savas rezerves glabā LB. Bet LB nav pakļauta Latvijas demokrātiskajiem procesiem, nedz tiem likumiem, kas saistoši citiem LR pilsoņiem un iestādēm.

Lai Latvijas Banku pārvērstu par Latvijas banku, tā būtu jānacionalizē un pilnīgi jāpārraksta tās darbību regulējošie likumi un principi.

Ko glābsim - parazītus vai tautu?
Latvija ir parakstījusi ANO cilvēktiesību deklarāciju un tās principi – tiesa, visai atšķaidītā un izplūdušā veidā – ir iestrādāti arī mūsu Satversmē. Tātad tie ir saistoši visām mūsu valsts iestādēm. Cita starpā cilvēka tiesības uzliek valstij atbildību par savu pilsoņu nodrošināšanu ar darbu, iztiku, taisnīgu atalgojumu, pajumti, veselības aprūpi, izglītību un citām pamatvajadzībām. Varam mūsu Satversmi lasīt krustām šķērsām, taču nekur neatradīsim, ka mūsu valstij būtu jārūpējas par ārvalstu biznesa interesēm. Jā, starptautiskas saistības ir jāpilda, taču ne jau uz savu pilsoņu pamattiesību rēķina. Tāpat starptautiskās konvencijas kategoriski aizliedz genocīdu un nacionālo resursu nolaupīšanu tautām un valstīm, to brīvai attīstībai.

Protams, var atrast dažādas demagoģiskas atrunas, taču mūsu gadījumā nav vietas laiskai filozofēšanai, jo mūsu tauta patiešām strauji izmirst, masveidīgi zaudē darbu un iztiku, ir spiesta masveidīgi meklēt darba iespējas ārvalstīs, strauji krīt iedzīvotāju veselības rādītāji, brūk valsts infrastruktūra. Un nedzīvojam mēs kādos tumšos viduslaikos, kad kā Šekspīra lugā augļotājs var pieprasīt izgriezt sava upura sirdi.

Tātad jāizvēlas, kas mums ir svarīgāks - labas attiecības ar augļotājiem un parazītiem, vai arī - turpmāka tautas pastāvēšana un attīstība savā vienīgajā dzimtenē?

Valsts savā politikā var pieļaut kļūdas un arī netaisnību, taču tāpēc jau tā ir suverēna valsts, ka tai ir tiesības un pienākums savas kļūdas labot. Ja tā nebūtu, mēs arvien vēl smaktu vācu muižnieku rijās vai maksātu nesamaksājamus parādus muižniekiem par tās zemes izpirkšanu, kura jau sākotnēji bija mūsu. Ja tas bija iespējams lielajā Krievijas impērijā XIX gadsimtenī, tad vēl jo vairāk to mēs varam panākt savā valstī un XXI gadsimtā.

Mēs arvien dzīvojam lielo pārmaiņu laikā. Ja vēl nesen bruka Padomju impērija, tad tagad brūk tās dialektiskais pretstats un dvīņu brālis Rietumos, kas ir ne mazāk materiālistisks, rijīgs un varaskārs. Austrumu bloka sabrukums gan paildzināja Rietumu lielā brāļa eksistenci, ļaujot tam laupīt nu jau globālā mērogā, taču to nenovērsa.

Pasaules reālās ekonomikas centrs jau ir pārvietojies uz Dienvidaustrumāziju. ASV ražo tikai toksiskus vērtspapīrus, patērētāju sabiedrības atkritumus, ar ko piesārņo zemi un atmosfēru,  un masu iznīcināšanas ieročus, kuri tad arī vēl pagaidām notur dolāra kursu. Bet pati Amerika ir lielākā parādniece pasaulē, un vairs arī savus tankus un iznīcinātājus nespēj salikt bez ķīniešu ražotām rezerves daļām. ASV militārie spēki ir pārstiepušies, cenšoties kontrolēt un iebaidīt visus pasaules reģionus, lai gan patiesība tā, ka tie vairs nespēj kontrolēt pat viduslaiku līmenī dzīvojošās Afganistānas ciltis. Pasaule šos ietiepīgos un augstprātīgos dominēšanas centienus vēl pacieš vien tāpēc, lai neizraisītu psihopātisku reakciju - kodolkaru. ASV valdošās aprindas uzvedas kā nojūdzies terorists, kas vēl nav sapratis, ka ir iestidzis paša raktajās bedrēs. Viņus var salīdzināt tikai ar vēl vienu pasaules iekarotāju - Napoleonu, kurš tikai pēc tukšās Maskavas nodedzināšanas saprata, ka ir iekritis slazdā un ka nu ir jālaižas un sava armija jāatstāj, bez sajēgas klīstot pa Krievijas purviem. Tāpat arī ASV lielākā problēma drīz būs, kā dabūt mājās savus pa pasauli izkaisītos karotājus. Tikmēr arvien vairāk pasaules valstu atrod veidus, kā tirgoties un sadarboties bez dolāra starpniecības.

Arī Eiropas Savienība, kāda tā pašlaik izveidojusies, nav nākotnes valsts. Tā nav tautu, bet gan korporāciju apvienība, kuru birokrātiju līmenī satur korporāciju rijība un vēlme par katru cenu parazitēt uz citu rēķina. Starp ES dalībvalstīm nepastāv solidaritāte, dalībvalstu parāds nekļūst par ES parādu. Tā arī galvenā pazīme, ka eiro nav pilntiesīga valūta, bet tikai monetārs līdzeklis dalībvalstu kontrolēšanai un ekspluatācijai. Gan ASV progresīvais ekonomists Maikls Hadsons, gan ASV ekonomists profesors Nuriels Rubini, kuri abi jau laikus precīzi prognozēja Rietumu pasaules saimniecisko depresiju, tagad prognozē arī drīzu eiro sistēmas sabrukumu.

Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka no Briseles mēs saņemam nevis brālīgu palīdzību, bet gan impēriski augstprātīgus uzbrēcienus, ierobežojošas kvotas, jaunus nodokļus, regulas, direktīvas, aizliegumus, jaunus, ar iznīcinošiem noteikumiem apgrūtinātus kredītus un plānprātīgu komisāru pamācības. Lai jau pabļaustās šie jaunmarksistu kundziņi, kamēr viņus kāds klausās. Arī viņu impēriskie plāni atduras pret citu realitāti. ES dalībvalstīm, kā Grieķijai, Spānijai, Īrijai, Itālijai un citām, neatliek nekas cits kā atjaunot savas nacionālās valūtas un glābties pašu spēkiem. Bez tam gandrīz visām vecajām ES dalībvalstīm vēl cita problēma, kas nākusi no citu tautu pakļaušanas nesenajā pagātnē - pamatnācijas izmirst un arvien lielāka šo valstu iedzīvotāju daļa ir iebraucēji no bijušajām kolonijām, kuri tās daudzinātās rietumu vērtības nemaz nepieņem. Tās ir pārsvarā musulmaņu tautas, kuras nepieņem arī augļošanu.

Jānis Kučinskis

Nobeigums sekos