J.Kučinskis: ‘Kad nekas vairs nav savs’

Daugav’s abas malas mūžam nesadalās: ir Kurzeme, ir Vidzeme, Ir Latgale mūsu!
/Jānis Rainis/

Reizēm aizdomājos par to, cik gan sabiedrībai kopumā ir īsa atmiņa, un cik viegli to novirzīt no ilgstošā periodā lolotajiem un izvēlētajiem mērķiem. Tāpēc aicinu visus atgriezties ne tik senajos 1987. – 1990. gados. Kādi mēs bijām un ko mēs gribējām?

Trešās tautas atmodas ideāli
Tolaik mēs vēl dzīvojām Padomju Savienībā, bet mūsu sapņi un domas jau bija citur. Mums bija apnikusi „lielā brāļa” aizbildniecība un tukšās nomenklatūras birokrātu runas. Par tiem tautā klīda anekdotes. Latvija bija visattīstītākā padomju republika – padomju zemes skatlogs uz rietumiem. Jā, jā, – pat Igaunija, Lietuva un Baltkrievija, kuras tagad nedaudz apskaužam, bija aiz mums. Uz leišiem un poļiem aiz veca paraduma raudzījāmies kā uz „nabagiem”, jo vēl no 30. gadiem viņus atcerējāmies kā lētu darbaspēku Latvijas saimniecībās. Un mēs jutāmies pazemoti, ka pat jaunu torti nedrīkstam cept, pirms tās recepte nav apstiprināta kaut kur Maskavas kabinetos. Un tā visās jomās: koncertprogrammu pirms koncerta bija jāapstiprina kaut kādiem kultūras birokrātiem, kopsaimniecību attīstības plāni bija jāapstiprina kompartijas komitejās un jāsaskaņo plānu komitejā. Tas viss bremzēja un kropļoja mūsu vislabākos nodomus. Mēs gribējām ātrāk, racionālāk, labāk, vairāk. Jo izskatījās, ka nelielie piemājas dārziņi un siltumnīcas ir produktīvāki par centralizēti plānotajām saimniecībām, pagrīdes sīkražotnes deva kvalitatīvāku produkciju nekā lielajās rūpnīcās. Tās lauku kopsaimniecības, kuru vadītāji uzdrīkstējās lauzt jaunus ceļus, kļuva par miljonārēm, kuru iedzīvotāji baudīja privilēģijas un kuras pievilka dažādus speciālistus pat no galvaspilsētas. Pat tie, kas vēl neuzdrīkstējās domāt par pilnīgu Latvijas neatkarību, pieprasīja republikas saimniecisko, kulturālo un pat monetāro patstāvību. Latvijas zinātnieki un tautsaimnieki izstrādāja republikas saimnieciskā aprēķina un patstāvības plānus, kuriem piekritēju netrūka pat Maskavā. Bija izaugusi jauna speciālistu un tautsaimniecības vadītāju paaudze, kuru nebija skārušas Staļina laiku represijas un kuri uz nākotni raudzījās ar pašpārliecību un drosmi. Arī sabiedrībā kopumā valdīja optimisms un pašpārliecība. Latvija piedzīvoja pēckara gados augstāko dzimstību un augstākos dzīves kvalitātes rādītājus, un cilvēku sirdīs valdīja apņēmība, ka šai jaunajai paaudzei jādzīvo labāk. Tas viss izpaudās aktīvās diskusijās, kas pakāpeniski pārauga tautas kustībā.

Tātad uzsvars bija uz valsts patstāvību. Oratori atkārtoja, ka mums pašiem jākļūst par pilntiesīgiem saimniekiem savā zemē. Runa bija ne tikai par republikas, bet arī par pagastu un mazpilsētu patstāvību. Ļaudis sapņoja par mazo lauku skolu atjaunošanu, par vietējo pienotavu, dzirnavu, elektrostaciju, mežsaimniecību, benzīna tanku, bibliotēku, ambulanču, kreditēšanas iestāžu, dažādu amatnieku darbnīcu, kooperatīvu, tirgotavu, tipogrāfiju, tautas namu, baznīcu, ugunsdzēsēju biedrību atjaunošanu. Ļaudīm vēl nebija aizmirsušies Ulmaņa laiki, kad tieši ar šādu decentralizētu saimniecību Latvija pirms kara bija īsā periodā uzplaukusi par vienu no Eiropas attīstītākajām valstīm, kurai allaž bija pozitīva ārējās tirdzniecības bilance, un Latvija nevienam nebija parādā.

Tātad vispārējā tendence vēl 90. gadu sākumā sliecās uz decentralizāciju. Padomju ražošanas gigantus, lielsaimniecības un pakalpojumu kombinātus tautā nicinoši dēvēja par „padomju monstriem”. Decentralizācija ir sistēma, kas katram cilvēkam nodrošina pilnvērtīgu dzīvi tajā vietā, kur viņš pastāvīgi dzīvo. Ja tas ir pagasts vai mazpilsēta, tad turpat uz vietas tiek nodrošināts gandrīz viss: darbs, skola, kultūras dzīve, garīgā dzīve, pašvaldības un valsts iestāžu pakalpojumi, veselības aprūpe, apdrošināšanās pret nelaimes gadījumiem, pasts, tirdzniecība un viss pārējais. Tikai retos gadījumos, piemēram, lai gūtu augstāku izglītību vai ieņemtu amatu valsts pārvaldē, cilvēkam var rasties nopietna nepieciešamība doties uz valsts galvaspilsētu.

Šādai dzīvei ir dziļa racionāla un arī garīga jēga. Katra kopienas locekļa darbs bagātina gan viņu pašu, gan pārējos kopienas locekļus, jo radīto vērtību mērvienība nauda apgrozās turpat kopienā, vairojot kopienas kapitālu un turību. Visi viens otru pazīst. Tam ir milzīgas priekšrocības, jo diez vai vietējais veikalnieks, dakteris, dzirnavnieks vai krājaizdevu sabiedrības vecākais uzdrīkstēsies krāpt savus kaimiņus. Ja arī uzdrīkstēsies, tad par to drīz zinās visi un atbilstoši rīkosies.

Decentralizācija nodrošina vislabāko demokrātiju, jo cilvēki uz amatu pašvaldībā vai valsts pārvaldes iestādē izvirzīs kādu no sava vidus, kuru labi pazīst kā labu saimniekotāju, saticīgu un godprātīgu kaimiņu, labu ģimenes locekli un gudru, nesavtīgu cilvēku. Tādam kaimiņam nekāda vēlēšanu kampaņa vai dārga reklāma nav nepieciešama. Decentralizācija nodrošina, ka cilvēkiem nav jābalso par kaķi maisā.

Decentralizācija nodrošina labu saimniekošanu un sadarbību. Optimāli tiek izmantoti vietējie resursi, transporta izdevumi ir minimāli. Kopiena atbilstoši savu resursu struktūrai saražo nepieciešamo priekš sevis, bet pārpalikumu tirgo ar ārpasauli – citām kopienām un ārvalstīm. Salīdzinot ar centralizētu sistēmu, transporta izdevumi samazinās vismaz divas reizes, bet faktiski – vēl vairāk. Jo viss, kas dzīvē ir nepieciešams, atrodams uz vietas.

Decentralizācija veicina ģimeņu stiprumu, jo visiem pieaugušajiem darbs ir uz vietas, un arī bērni var paļauties uz to, ka vai nu pārņems vecāku saimniecību, vai arī apgūs citu specialitāti, kuru, iespējams, varēs praktizēt uz vietas. Uz vietas vai pārnovadā varēs atrast arī savu dzīves biedru. Un atkal tas nebūs kaķis maisā, bet tuvākā vai tālākā apkārtnē pazīstams cilvēks. Protams, vienmēr būs arī tādi jaunieši, kuri izvēlēsies pārcelties uz dzīvi citā novadā, novada centrā, galvaspilsētā vai pat ārzemēs. Taču arī tad viņiem būs droša aizmugure, atbalsta un patveršanās osta dzimtajā kopienā.

No centralizācijas uz totālu kontroli
1980. gadu beigās patiešām daudzi cilvēki atstāja savas vecās darbavietas, lai atgrieztos senču novados, atjaunotu saimniecības, būvētu modernas saimniecības ēkas. Vēl padomju varas pēdējos gados šim nolūkam varēja izņemt vērā ņemamus kredītus ar mērenām procentu likmēm. Šķita, ka pavisam drīz daudzi pagasti atdzīvosies un sāksies cita dzīve, jo Latvija bija atguvusi arī savu neatkarību. Patiešām atjaunojās daudzas lauku skolas, nelieli veikaliņi, darbnīcas un citas iestādes. Taču tieši pirmā neatkarīgās Latvijas valdība ar mūsu klusu piekrišanu šai rosmei pārvilka pāri treknu svītru.

Nu mūsu pilsētās un pagastos gandrīz nav nekā sava. Lielveikali pieder kaut kādiem anonīmiem aizrobežu akcionāriem. Tāpat bankas un apdrošināšanas sabiedrības. Un no šo banku labvēlības ir atkarīgas visas pārējās iestādes, kā arī politiskās partijas, kuras pretendē uz savu vietu pārvaldē. Vietējās ražotnes tika iznīdētas. Veikalu plauktos gandrīz tikai ārvalstu preces. Peļņa, ko gūst šie centralizētie, ārvalstniekiem piederošie uzņēmumi, aizplūst ne vien no vietējām pašvaldībām, bet arī no Latvijas kopumā, aiz sevis atstājot tikai parādus. Pati Latvija atkal ir savienībā, kas saucas Eiropas Savienība. Taču tā nav tautu savienība, bet gan starptautisku korporāciju savienība. ES parlamentam ir vēl mazāka loma nekā savulaik PSRS Augstākajai padomei. Kompartijas komisāru vietā nu valda peļņas kāru korporāciju iecelti eirokomisāri. Centralizācija un kontrole Eiropas Savienībā ir tik liela un visaptveroša, ka padomju vadītājiem tāda pat sapņos nerādījās.

Kādas ir jaunās centralizācijas sekas?

Varas nav ne tikai vietējām pašvaldībām, bet arī Latvijas Saeimai un valdībai.

Pati Latvijas valsts jau kopš 1990. gadu sākuma savus iedzīvotājus un iestādes tur naudas trūkumā, spiezdamas tos aizņemties ārvalstu bankās. Arī pati valsts nonākusi strauji augošos parādos, tāpēc aplikusi darbaspēku un uzņēmējus ar nepanesamu nodokļu nastu, kamēr spekulantiem un augļotājiem visas privilēģijas un atlaides.

Strauji izmirst gan Latvijas lauki un mazpilsētas, gan valsts kopumā. Starpība starp dzimušo un mirušo skaitu kopš 1991. gada jau tuvojas 250 tūkstošiem, bet vēl simti tūkstoši devušies darba meklējumos aiz valsts robežām, vai arī plāno to darīt tuvākajā laikā. Ģimenes, radu un draudzības saites izirst. Katrs palicis viens ar savu nelaimi.

Lauku pagastos un mazpilsētās nav darba, tāpēc jaunieši ir spiesti doties uz galvaspilsētu vai ārzemēm. Izglītības sistēma un veselības aprūpe ir komercializēta pēc Pasaules Bankas norādījumiem un vairs nepilda savas funkcijas. Strauji tiek likvidētas skolas, slimnīcas, pasta nodaļas. Arī tās, kas savulaik izdzīvoja pat drūmākos kara gadus un neskaitāmas valsts iekārtu maiņas.

Latvijas iedzīvotāji un iestādes ir nonākušas nesamaksājamos parādos, un ārvalstu bankas jau gatavojas pārņemt visus ieķīlātos īpašumus. Tā kā arī valsts ārējie parādi nav samaksājami, tad, ja nekas netiks būtiski mainīts, valstij nāksies lēti pārdot ārzemniekiem arī tos infrastruktūras uzņēmumus, kas vēl palikuši sabiedrības īpašumā, piemēram, dzelzceļu, Latvenergo, pastu, valsts mežus utt. Kopumā šis rietumu institūcijās izplānotais eksperiments Latvijai nodarījis lielākus materiālos, cilvēciskos un morālos zaudējumus, nekā abi pasaules kari, kopā ņemot.

Bet vēl pirms 19 gadiem Latvija bija optimisma un apņēmības pilna, ziedoša valsts, kas bija brīva no parādiem.

Vai tiešām vēl nav skaidrs, ka tā vairs dzīvot nevar, ka nepieciešamas fundamentālas pārmaiņas, kuras var iekustināt tikai izglītota un organizēta tautas kustība?

Neviens cits to mūsu vietā nedarīs.


Jānis Kučinskis


  • Labs raksts!Paldies Jani,par tavu speku un ieguldito laiku tam.Skaidrs ir Jani.bet ar ko lai sakam???.

  • Paldies, Jāni! Patiesi uzrakstīts! Par turpmāko es teiktu, ka mūsu slimība ir galvā. Tā ir nekritiska citu vērtības sistēmu pieņemšana un savējo noniecināšana. Šodien,lai ko darītu, nepieciešams būt vienotiem, vienoties pret svešām un par savām vērtībām. Mums uzspiestās “Rietumu demokrātijas vērtības” darbojas tikai tādā cilvēku vidē, kura ir sadalīta visdažādākajos veidos un kurai nav kopīga mērķa. Vispirms vajag mērķi uz kuru iet. Ja tāda nebūs,jebkurš aicinājums veidot bezmērķīgas iniciatīvas lemts neveiksmei. Tas vēl vairāk sadalīs esošo sabiedrību un pastiprinās šīs iekārtas veidoto haosu. Es gribētu aicināt vienoties. Taču tas liekas visneiespējamākais, šodien.

  • Paldies, Jāni, par abiem rakstiem! Lieliski!

  • Latvijas ražošanas uzņēmumu VĀJUMS ir to sadrumstalotība un decentralizācija – daudzās nozarēs daudzi mazi uzņēmumi. Bieži vien tie ir atkarīgi no viena pasūtītāja – līdz ar to viegli ievainojami. Lai iegūtu stabilitāti un spēku tirgū, tiem ir jāapvienojas un jākļūst lieliem un centralizētiem, lai varētu samazināt izmaksas un veiksmīgi konkurēt gan vietājā, gan starptautiskajā tirgū.
    ======
    Decentralizācija, lai cik ļoti tā man patiktu, esošajā iekārtā (kapitālisms, peļņa) ir neefektīva.

  • Centralizācija ir efektīva tikai pie augoša (vismaz nemainīga) tirgus (savu laik pat nobela premiju kaukam par teoriju iedeva). Un vien no galvenajiem rādītājiem šādā ražošanā ir rentabilitāte. Piemēram: pasaulē ir 3 lielas velosipēdu koplektējošo daļu ražotnes, un viņas var normāli strādāt pie tikai pie noteikta savu resursu noslodzes un realizācijas apjoma, tirgus samazinājumam pārsniedzot kritiskos rādītājus vienai ražotnei ir jāaizveras, kas nes sev līdzi bezdarbu, valsts (nodokļu) un privātā sektora ieņēmumu un sekojošo izdevumu samazināšānos, un komplektējošo dalu nepietiekamību tirgū (jo 2 atlikušās nesaražo pietiekami)
    ==
    Vai nepieļau domu, ka esošā iekārta tāpat (kā gadalaiks) var paiet. Redz pat Davosas tusiņā galvenā doma bija, ka kapitālismam lai izdzīvotu ir jātransformējas, un pat Zatleram atļāva pateikt, ka klājai, tikai uz patēriņu balstītai ekonomikas sistēmai pienācis gals. A par tusiņu es saucu tāpēc, ka tunāt jau runā (jau otro gadu) bet rezultāts ir nekāds, neviens (kapitāls=varas infrastruktūra) reali neko mainīt negrib, bet var jau valkāt slēpes cik ilgi gribi – ziema aizies neatkarīgi no tā.

  • Bezdarbu sev līdzi nes tehnoloģiju uzlabošana un automatizētu sistēmu ieviešana. Tehnoloģiski jau sen ir iespējams saražot katram planētas cilvēkam gan auto, gan velosipēdu. Kompānijas savu produkcijas ražošanu plāno pēc pieprasījuma un pirktspējas prognozēm, nevis pēc cilvēku daudzuma un to reālajām vajadzībām.
    ===========
    Kapacitātes saražot pārprodukciju šīm rūpnīcām ir milzīgas – to darīt attur zemā pirktspēja un atkarība no naudas iekrārtas. Tādēļ auto industrija izgudroja otro biznesu – rezerves daļas un to serviss. Visi autiņi tiek taisīti plīstoši. Jo dārgāks, jo sūdīgāks un dārgāk izmaksā lietošanā – tas ir vienīgais veids, kā saglabāt peļņu.
    ———–
    Ja autiņus taisītu atbilstoši tehniskajām iespējām, tad cilvēki tos nemainītu 20-30 gadus un auto industrijas bankrotētu. Lai nebankrotētu ir nepieciešams nemitīgs auto un rezerves daļu patēriņš.
    ============
    Es pieļauju visas iespējamības. Kapitālismu nomainīs komunisma un sociālisma paveids, pēc tam atkal kapitālisms… – tā tas notiek jau labu laiku un notiks, kamēr visa pasaule būs tik tālu mehanizēta, ka cilvēks nebūs vajadzīgs.
    ============
    Tie, kas to saprot, strādā pie cilvēku personīgajām Open Source tehnoloģijām, lai pēc neizbēgama pilnīga Tehnoloģiskā Bezdarba iestāšanās, varētu izdzīvot.
    ============
    Kurš no jaunās paaudzes zina, kā darbojas strāva, baterijas, dīzeļ motori, agronomija (uztura ražošana), mobilie telefoni, radio, dators. Vai kāds varētu kaut ko no minētā pats radīt?
    ————-
    Cilvēce ir dziļi stulba un apstulbināta ar seriāliem, politiskām ķengām, draudiem un NEizglītību. Cik miljonus gadu tev vajdadzētu (ja pieņem, ka tu tik ilgi dzīvotu), lai viens pats atstāts mežā, tu man atsūtītu uz pilsētu email?

  • Respektīvi ir izveidojies apburtais loks – GLOBĀLA PRETRUNA, lai rašošanas uzņēmumi (arī Latvijas) būtu STIPRI tiem ir jācentralizējas, savukārt centralizācija (esošajā kapitalistiskajā sistēmā) neizbēgami prasa ražošanas efektivitātes paaugstināšanu un izmaksu samazinājumu, tai skaitā ražojošā, tirgojošā un apkalpojošā darbaspēka aizvietošanu ar tehnoloģijām un tai sekojošu plašu iedzīvotāju slāņu bezdarbu = maksātnespēju. Kuri pēc kreditēšanas beigām [šibrīža pasaules gadījums]) vairs nenodrošina centralizēto uzņēmumu rentabilitāti ne pie kāda efektivizācijas līmeņa. Papildus šāda sistuācija veicina mondialistisku darbaspēka pārprodukcijas koncepciju veidošanos.

    K. Marks Juniors :”Darbs un tehnoloģijas” :-|

    Sabiedrības ‘lemingizācija’ neapšaubāmi notiek, a ko darīt ? Amērikas piemēs ir gana labs, pēc reālo darba vietu pārcelšanas uz āziju, cilvēkiem iedeva (aizdeva) naudu un ietaica lai šie viens otram palīdz sauļoties (nedarīt neko), ko arī daudzi no viņiem ir neprātīgi darījuši, pieaugošos apjomos, pēdējos 30 gadus. Rezultātā mēs varam secināt, ka darbs ir tas, kas neļauj cilvēkam pārvērsties par mērkaķi. Mērkaķi var satrakoties a lemingi ir kāreizi tas kas vajadzīgs.

    Jautājums ir nevis ko darīt, bet kā transformēt sistēmu bez kolapsa ?

  • Labs komentārs. Es uzdotu citu jautājumu, jo kolapsam nav nozīmes – kolapsi ir cikliski un tie turpināsies nākamo gadsimtu līdz to cilvēku rokās, kam ir pārspēks, tehnoloģijas sabiedrību padarīs pilnībā nevajadzīgu un atstās to novārtā un bez uzmanības – līdzīgi, kā tas ir Latvijā šobrīd – nevienam neinteresē, kas notiek ar cilvēkiem. Latvijas gadījumā ir privilēģija izbēgt uz kādu citu vietu, savukārt lielākajā daļā pasaules valstu cilvēki ir un paliks teritoriālā cietumā un izolācijā – tie paliks nesadzirdēti, jo tiem pat nav internets (šobrīd internetu lietu mazāk par 2 miljardiem cilvēku).
    ============
    Uz ko ir jātransformē sistēma? Kādiem vispārīgiem kritērijiem tai ir jāatbilst?

  • Būtībā nekā daudz nevajag. Ja kāds jauks cilvēks apņemas mums uzorganizēt tādu pašpietiekamu pilsētu,tad tādā projektā ir vērts iegrūzt līdzekļus. NU tie, kam tas neapmierina, var palikt ārpus, un pietiekami sevi uzskatīt par kolapsētiem.

  • Manuprāt KOBistiem līdzīgi kā http://www.tartaria.ru/Image/Image%20Rada/Orugie.aspx biju redzējis priotitāšu piramīdu kura attēloja un kam es varu piekrist, ka:
    * ekanomika balstas uz politiku
    * politika balsta uz idealoģiju
    * idealoģija balstas uz pasaules uztveri
    (respektīvi pamatā ir uzskatu par pasauli kopums, ko vairums cilvēku ir pieņēmuši labprātīgi), tāpēc jautājums
    ———–
    Kurā līmenī jābūt transformācijai ?
    ============
    Un tieši tāpēc, ka tehnoloģijas sabiedrību padarīs pilnībā nevajadzīgu, veidosies (atjaunosies) kopienu sabiedrība kuru veidos viens otrā ieinteresētie cilvēki (ģimene, dzimta, varbūt draugi vai pat bijušie darba kolēģi) un uz jaunas tehnoloģiskās bāzes.

  • Viss ir iespējams. Transformācijai ir jābūt attieksmē, tad vidē, kura mainīs attieksmi vēl mazliet, kura izpaudīsies, kā pārmaiņas vidē, kuras mainīs attieksmi, vidi-attieksmi-vidi… bezgalībā.
    ——-
    politikas, monetārās ekonomikas, ideoloģijas, reliģijas un citi sadaloši mehānismi nākotnē vienkārši nebūs, ja pieņem, ka cilvēki kļūs saprātīgi, kas ir maz iespējams, tomēr iespējams ir viss.

  • Es tikai vakar pamanīju gramatnīcā, ka –
    nupat “Apgāds Kontinents” laidis klajā Džona Pērkinsa trilleri “Ekonomiskā slepkavas grēksūdze” (John Perkinss. Confessions Of An Economic Hitman). No krievu valodas romānu tulkojusi Dina Kārkliņa. (maksā apm. Ls 9-10)
    Vairāk info – http://kultura.delfi.lv/news/entertainment/book/article.php?id=29413705
    ===
    Mazliet atbaida tas, ka grāmata nosaukta par trilleri un ir gan bieza, gan dārga, bet, palasot autora ievadvārdus, nodomāju – varbūt vērts izlasīt?

  • Pietiek paskatiities Perkinsa video filmas, lai viss buutu skaidrs.

  • Mariona, tā ir ļoti vērtīga grāmata, kas daudz ko izskaidro.
    Žēl, ka tulkots no krievu, jo katrs tulkotājs kaut ko ieliek no sevis, vai kaut ko neprecīzi iztulko. Un tad tas pastarpinātais tulkojums var iznākt tāls no autora ieceres.
    Iesakiet visiem, kuri nespēj lasīt angliski vai krieviski!
    Angļu valodā grāmatu var nopumpēt internetā, arī audiogrāmatas formātā.

  • Tas, ka viņi Perkinsa grāmatu nosauca par trilleri, protams, ir cūcība. No tā var rasties iespaids, ka tas kāds izdomājums, fantāzija vai kārtējais jeņķu bojeviks.
    Filmas Perkinsa grāmatu nevar aizvietot, jo tikai grāmatā ir šāda cilvēka iekšējie pārdzīvojumi dažādās karjeras stadijās, un pēc aiziešanas. Kā arī vērojumi upuru valstīs. Tā ir kā valstu pakļaušanas un pretestības anatomija. No tā daudz varam mācīties un saprast.
    Filma ir virspusēja.

  • Nu, tiem, kuri var atļauties – noteikti ir jāizlasa. Tiem, kuri nevar, jānoskatās kaut vai kāda garāka video intervija.

  • Interesanta tabula. (Country Comparison. Debt – external)
    https://www.cia.gov/library/publications/the-world-factbook/rankorder/2079rank.html. Būtu interesanti redzēt privāto un valsts sektorus atseviķi un pret IKP un valsts gada ieņēmumiem. Kas ir kreditori ? Un cik liela daļa no aizdevuma ir realie uzkrājumi. Kopā parādi ir ~ 56 triljoni, tas ir prakstiski planētas reālās ekanomikas kopprodukts. Varētu aprēķināt virtuālu indeksu kas raksturo valsts ieinteresētību (piekrisšanu) visu parādu norakstīšanā. :D

  • IKP nav interesants, labāk ir zināt nacionālo kopproduktu – NKP. Sarakss labs. Uzreiz izleca ārā Haiti zemais parāds pirms zemestrīces. Ispandei īstie dati nav – tur ir no 2002. g. Izsktās, ka Lietuva un Igaunijai vispārīgi runājot arī ir dziļā… Nevarēju atrast Beļģiju sarakstā, zinu, ka viņiem ir kosmiski parādi.

  • Ja
    IKP – iekšzemes kopprodukts. Gada laikā valstī saražotās produkcijas un sniegto pakalpojumu kopvērtība (neatkarīgi no tā, kas to ražojis).
    NKP – nacionālais kopprodukts. Ar nacionālā kapitāla palīdzību gada laikā jaunradītā vērtība (neatkarīgi no tā kur tā radīta ārpus valsts vai tās teritorijā).
    tad principa abi cipati ir interesanti – salīdzināšanai.

  • Latvijā NKP, vienkārši sakot, nav, jo viss ir privatizēts vai pārdots ārzemju kompānijām.

  • :) man tā kopiena patīk. Diez vai tas būtu jāsauc par komunismu. Tā ir dabiska atbildīgu cilvēku reakcija, kuri vairs nevēlas kalpot augļotājiem un varas maniakiem, un kuri vēlas savus bērnus paglābt no visas tās toksiskās gaisotnes.
    Lai viņiem veicas! Varbūt arī mums par ko līdzīgu jāpadomā. Par kopienu, kurā cilvēki varētu atpūsties un atgūties no sistēmas. Tātad patstāvīgie komūnas iemītnieki, kuri zināmos periodos uzņem viesus.

  • Manuprāt mūsu (latviešu) galvenā problēma ir tāda, ka mēs nepareizi izvēlamies savas prioritātes neesam pietiekoši izglītoti, raujamies pēc mantas, nevis pēc zināšanām.
    Jau vēsturiski mūsu valsti kontrolē citu tautību pārstāvji. Vācu laikā visur valdīja vācieši, ne tikai tāpēc, ka viņi bija vācieši un viņiem daudz kas piederēja, bet tāpēc, ka viņi bija labāk izglītoti, ieņēma vadošos amatus, viņiem bija labi sakari, bija labāki speciālisti visās jomās. Viņi bija aristokrāti no inteliģhentām un izglītotām ģimenēm. 1905. gadā mēģinot tos izdzīt, latvieši paši nopostīja daudzas vāciešiem piederošas muižas un pilis, sagrāva daudzas vērtīgas ražotnes un kultūras iestādes savā zemē. Līdzīgi notika 30.jos gados, neatkarības laikā, kad latviešiem pogas izgrieza ebreji. Tie sāka kontrolēt visu tirdzniecību, finanses, bija labākie advokāti, ārsti un citi speciālisti (izņemot lauksaimniecību), jo bija izglītoti un pārāki par laviešiem. Tad latvieši sāka genocīdu pret ebrejiem un tos brutāli slaktēja. Nosvilināja sinagogas, kas bija grandiozas un skaistas ēkas mūsu zemē. Tad nāca krievi un vēlāk atkal vācieši, tad atkal krievi, kuri pa visiem brutāli noslaktēja lielāko daļu gudrākos, izglītotākos un turīgākos latviešus.
    Kas notiek tagad? Mūs atkal kāds kontrolē un nospiež. Vadošos amatos nav Latvijas patriotu? Kura tautība tagad vainīga? Varbūt paši? Vai atkal pienāk brīdis, kad sāksim graut un postīt savā zemē, lai vēlāk celtu no jauna?
    Jaunā paaudze, darbaspējīgā, izglītotākā, labākie speciālisti jau pamet Valsti … Tuvojas pārmaiņas, bet kādas?

  • Salut,
    RX: Februāris 4th, 2010 at 4:46 pm
    “Tad latvieši sāka genocīdu pret ebrejiem un tos brutāli slaktēja. Nosvilināja sinagogas, kas bija grandiozas un skaistas ēkas mūsu zemē.”
    Tavējie seņč ar tā rīkojās,šai pus kur es dzims un audzs,nav neviens žīds(judaists) iznīcinats un sinagogs stāv kur stāvējuša,Pirmās Latvis brivvalsts laikā,un nemaz tik pārāk tie žīd,vācieš un kriev nebij un nau! Ko ir darijuš nacional socialist un internacional socialist pakalpiņi man neskar, Nacistu režīmie vien pars desmittūkstoš žīd(judaist) atbalstij un līdzdarbojās. Un neapvaino mans senčs un man paziņ senčš viņ nav nevien cit etnisk vai savādāk domajuš slaktējus,bet nezkapē ēbrej skaudībs dēļ man senč ir pabijuš austrum sibīrijā,tad niecīb ka Tu RX man senč paciemojās koncentrācijs nometnē un mūžu.
    Nē, Es nēsmu nemazāk “izglītots”(ja tas mūsdienās nozīme entie diplom no dargam augstkolam ta aivainojos esmu mazāk izglītits) un man liela daļa paziņs ta pat,Vacieš ,izraelieš(Eirops) un Krievu rakstur ir savādāki un prot iedzīvoties nauds sistēmā.
    Letiņs ir pietiekam izglītots,ar zelt nepaēdīsi un nevisiem ir jāmacas ka cits apkrāpt,tavs svētūļ to abi divi ļot lab piekopj,mums nau nesliktak ārst,inžinier,farmacēt raksturs ir tads ka ir…

  • Iznākusi Džona Perkinsa jaunā grāmata HoodWinked (Piemuļķotie), kas atrodama arī audio formātā.
    Ekonomiskie slepkavas, kas izlaupījuši pusi pasaules, tagad tos pašus ieročus pavērsušas pret pašiem amerikāņiem.

  • Re, komentāros zem mana raksta NRA blogā kāds iekopējis LTF programmu, ar kuru šie parazīti savulaik tika pie varas.
    ——————————————————–
    Latvijas Tautas frontes vēlēšanu platforma 1990.gada Augstākās Padomes vēlēšanām.
    http://www.historia.lv/alfabets/L/la/ltf/dok/1990.02.03.htm
    [1990.gada 3.februārī[1]]
    _____________________________________________________________________
    Tas jaunais laiks,
    Kas šalkās trīs -
    Tas nenāks, ja ļaudis
    To nevedīs!
    Rainis
    Cienījamie Latvijas iedzīvotāji!
    Pagājušais gads ieies Latvijas vēsturē kā tautu nelokāmas gribas diktēts sabiedrības liberalizācijas un demokratizācijas gads. Atmodas procesi, kas risinās Austrumeiropā, Baltijā un daudzos PSRS reģionos, nav apturami. Grūst Berlīnes mūris, atdzimst Prāgas pavasaris, šķeļas un zaudē varu komunistiskās partijas.
    Tur, kur demokrātijas process tiek kavēts, vecās varas agonijā cieš nevainīgi cilvēki.
    Baltijas tautas plecu pie pleca iet savu miermīlīgo un demokrātisko ceļu uz neatkarību.
    Pēc 50 apspiestības gadiem Latvijas tautai ir radusies pirmā iespēja ievēlēt deputātus, kuriem jāīsteno tautas vēlme un griba pēc neatkarības un labklājības. Mums jābūt maksimāli aktīviem un mērķtiecīgiem, lai nepieļautu tādas pašas “vēlēšanas” kā 1940.gadā, staļinisma un stagnācijas laikos.
    Vēlētāji! Mums šis ir izšķiršanās brīdis. Vēlēšanās 18.martā skaidri izteiksim savu gribu – dzīvot brīvā, neatkarīgā un demokrātiskā Latvijā! Mūsu likteni nedrīkst izšķirt vienaldzība, kūtrums vai nejaušība.
    Mūsu mērķis – neatkarīga Latvijas valsts, kas turpina un attīsta Latvijas Republikas demokrātiskās un parlamentārās tradīcijas. Neatkarīgai Latvijai jākļūst par politiskās līdztiesības un brīvības valsti. Latvijas valstij jāgarantē tās iedzīvotājiem sociāli ekonomiskās, politiskās un personiskās tiesības un brīvība neatkarīgi no viņu nacionālās, reģionālās un partijas piederības.
    Nākotnē Latvijai jāveido miermīlīgas, draudzīgas un savstarpēji izdevīgas attiecības ar visām valstīm, it īpaši jānostiprina vienotība un kopā ar Igauniju un Lietuvu jāizveido vienota nostāja.
    Izvēršot savstarpēji izdevīgu ekonomisko sadarbību, jāattīsta labas attiecības ar Padomju Savienību.
    Mūsu tuvākie uzdevumi
    POLITISKAJĀ JOMĀ
    Jaunievēlētajai Latvijas Augstākajai Padomei jārada visi priekšnoteikumi, kas sekmētu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu.
    Vispirms konsekventi jāpieņem objektīvs lēmums Molotova-Ribentropa pakta seku likvidēšanai, kvalificējot 1940.gada LPSR pasludināšanu un iestāšanos PSRS par nelikumīgu.
    Latvijas Augstākajai Padomei likumdošanas ceļā jānodrošina vairākpartiju demokrātijas izveide, PSKP un valsts varas, pārvaldes un jebkuras citas sabiedriskas organizācijas vai partijas ideoloģijas monopola novēršana Latvijā.
    Šajā sakarā Latvijas Augstākajai Padomei
    - jāpieņem likums par politisko partiju un sabiedrisko organizāciju darbību, kas garantētu to līdztiesību;
    - likumdošanas ceļā jānodod tautas vēlēto orgānu pārziņā tas īpašums, kas radies, PSKP pārņemot valsts un pārvaldes aparāta funkcijas;
    - ar likumu jāpadara neatkarīgi radio, televīzija un citi masu informācijas līdzekļi, jānosaka neizpaužamās informācijas robežas un tās kontroles noteikumi;
    - ar likumu jāaizliedz politisko partiju iejaukšanās ražošanas procesu organizēšanā un vadībā, tiesību aizsardzības sistēmā, izglītības un kultūras jomā;
    - jāpārņem pilnīgā Latvijas AP kontrolē Valsts drošības komiteja, Iekšlietu ministrija un Prokuratūra. Jānosaka PSRS karaspēka statuss Latvijā, jākontrolē tā izvietojums, darbība un tas, kā armija ievēro Latvijas Republikas likumus;
    - jāsekmē nacionāli teritoriālās armijas izveide.
    NACIONĀLĀS POLITIKAS JOMĀ
    Pēc gadu desmitiem ilgas PSKP diktētas nacionālo interešu noniecināšanas politikas – jāatgriežas pie Latvijai vēsturiski raksturīgām demokrātiskām dažādu tautību savstarpējo attiecību tradīcijām. Jāsekmē latviešu nācijas un visu republikas teritorijā dzīvojošo nacionālo grupu sadarbība demokrātiskas sabiedrības izveidē Latvijā, tās valstiskās neatkarības atjaunošanā, kopējās labklājības sasniegšanā.
    LTF kategoriski iestājas pret jebkuriem mēģinājumiem sašķelt Latviju, veidojot autonomus nacionāli teritoriālus apgabalus Latgalē vai citos republikas novados.
    Augstākajai Padomei jāpieņem likumi, kas garantētu visām nacionālajām grupām
    - tiesības un iespējas attīstīt savu kultūru, iegūt izglītību dzimtajā valodā;
    - visplašāko līdzdalību nacionālo attiecību veidošanā, piešķirot nacionālajām grupām tiesības to pārstāvjiem piedalīties parlamentāro komisiju un komiteju darbā.
    ĀRPOLITIKAS JOMĀ
    Ievērojot Latvijas Republikas intereses un Latvijas – Krievijas 1920.gada 11.augusta miera līgumu, Latvijas AP nekavējoties jāuzsāk sarunas par Latvijas Republikas atjaunošanu de facto.
    Augstākajai Padomei
    - darīt visu, lai nodrošinātu Latvijas līdzdalību Eiropas drošības un sadarbības konferencē jau šajā gadā;
    - nodrošināt Latvijas pārstāvniecību atvēršanu ārvalstīs;
    - veikt nepieciešamos pasākumus Latvijas Republikas un pilsoņu īpašuma atgūšanai ārzemēs.
    TAUTSAIMNIECĪBAS JOMĀ
    Pašreizējā pārejas periodā jāatjauno kontrole pār ekonomisko procesu attīstību Latvijā.
    Mūsu galvenais mērķis – pārkārtot Latvijas tautsaimniecību uz tirgus ekonomikas pamatiem, ievērojot dabas aizsardzības un vides atveseļošanas priekšnoteikumus.
    Augstākajai Padomei jāizstrādā likumdošanas pamati pakāpeniskai izkļūšanai no ekonomiskās krīzes Latvijā:
    - Latvijas Konstitūcijā jāatzīst privātīpašums un jānosaka visu īpašuma formu līdztiesība un to valstiskā aizsardzība;
    - jāizstrādā likumi, kas noteiktu republikas preču tirgus aizsardzību, jāievieš robežmuitas sistēma;
    - aizsargājot republikas finanses, jārada nacionālā naudas sistēma, jāizveido Latvijas Centrālā emisijas banka;
    - tirgus ekonomikas regulēšanai jāizstrādā un jāievieš jauna nodokļu sistēma;
    - vissavienības uzņēmumi, kas atrodas Latvijas teritorijā, jāpakļauj republikas likumdošanai un jāpārņem Latvijas īpašumā, jāsekmē nerentablu valsts uzņēmumu nodošana akciju (paju) sabiedrību īpašumā. Uzņēmumā strādājošie ar savām akcijām vai pajām piedalās peļņas sadalē un uzņēmuma pašpārvaldē;
    - balstoties uz republikas likumdošanu, uzņēmumiem jānodrošina ekonomiskā patstāvība un tiesības pašiem veidot ekonomiskos sakarus, jāpieņem pretmonopolu likums, kas sargā mazo uzņēmēju intereses;
    - jāizstrādā un jārealizē agrārā reforma, piešķirot zemi īpašumā tiem, kas to vēlas un var apstrādāt, ievērojot nacionalizācijai vai cita veida nelikumīgai atsvešināšanai pakļauto zemes īpašnieku tiesības, lauku kolektīvās saimniecības pakāpeniski jāpārvērš par akciju (paju) sabiedrībām. To biedriem jānosaka noteikta kolektīvā īpašuma daļa, kura ir proporcionāla gan kolektīvajā saimniecībā ieguldītajam darbam, gan sākotnējā īpašuma lielumam. Ar šo īpašuma daļu var brīvi rīkoties, to var atsavināt, ja biedrs atstāj kolektīvo saimniecību;
    - veikt pakāpenisku darba satura, formas un algas reformu izglītībā, kultūrā un mākslā, veselības aizsardzībā, sociālās nodrošināšanas jomā strādājošiem.
    SOCIĀLAJĀ JOMĀ
    Jaunajai sociālajai likumdošanai jālīdzsvaro straujie sabiedrības materiālās un sociālās noslāņošanās procesi, ko radīs ekonomikas pārkārtošana uz tirgus pamatiem.
    Nepieļaujot plašu iedzīvotāju slāņu tālāku slīgšanu nabadzībā, sociālā likumdošana tomēr nedrīkst bremzēt privāto iniciatīvu un uzņēmību.
    Augstākajai Padomei
    - ar likumu jāgarantē personas, tās tiesību, brīvības un īpašuma aizsardzība pret noziedzīgiem apdraudējumiem un valsts orgānu patvaļu;
    - realizējot progresīvo nodokļu sistēmu, katram strādājošam ar likumu jānodrošina darba alga, kas nav mazāka par iztikas minimumu;
    - jāizstrādā pensiju likums, kurš paredzētu minimālo pensiju paaugstināšanu līdz iztikas minimuma robežai;
    - jālikvidē personālo pensiju statuss un maksimālo pensiju ierobežojumi, jāatceļ pensiju saņemšanas ierobežojumi strādājošiem pensionāriem;
    - jāuzdod valdībai izstrādāt un īstenot īpašu programmu bērnu un ģimenes aizsardzībai;
    - veidojot jauno nodokļu sistēmu, paredzēt labdarības ekonomisko stimulēšanu;
    - ar likumu jāievieš cenu indeksācija, lai proporcionāli dzīves dārdzības pieaugumam varētu palielināt darba algu, pensijas, stipendijas;
    - jānosaka minimālais apmaksātais atvaļinājums – četras nedēļas, jāatceļ darba sestdienas;
    - ar likumu jāievieš strādājošiem brīvprātīga un uzņēmumiem obligāta apdrošināšana pret bezdarbu. Ražošanas uzņēmumu pārprofilēšanas vai likvidēšanas gadījumā par valsts līdzekļiem jāīsteno strādājošo pārkvalifikācijas programma;
    - jāuzdod valdībai nekavējoties publicēt ekoloģiski kaitīgu uzņēmumu karti un uzsākt šo uzņēmumu rekonstrukciju, pārprofilēšanu vai slēgšanu;
    - invalīdiem jānodrošina cilvēka cienīgi dzīves apstākļi;
    - jāpieņem likums, kas noteiktu mājokļa īpašuma formu daudzveidību (valsts, kolektīvais, privātais), valsts sektorā jāievieš diferencēta dzīvokļu īres maksa atbilstoši to lietošanas vērtībai;
    - jāpieņem lēmums par kompensācijām nepamatoti represētajiem, pieprasot to izmaksu no PSRS budžeta.
    Vēlētāji! Apliecināsim savstarpēju saprašanos, vienotību un nelokāmu gribu!
    Būt tautvaldībai, ekonomiskajam un sociālajam taisnīgumam!
    Svarīga ir katra balss! Balsosim par LTF kandidātiem!
    ______________________________________________________________
    Avots: 4.maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par neatkarības deklarāciju. Red. T.Jundzis. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000., 775 lpp>395.-398.lpp.
    Publicēts: Atmoda. 1990., 13.februārī, 2.lpp.
    [1] Platforma pieņemta LTF II sasaukuma Domes sēdē 1990.gada 3.februārī.

  • Ja īsumā, tad LTF bija romantiķi un ideālisti, kurus vienoja tieksme pēc taisnības, brīvības, nacionālas pašapziņas. Dumība slēpās tajā, ka to visu tā saskatīja nekritiski tikai un vienīgi Rietumos. Amerika un Rietumeiropa ar to laiku efektīvāku ražošanu, kuras produkti mazos daudzumos sasniedza Latviju, ar ideoloģiju, kuru ar CIP raidstacijām apgaismoja iedzimto prātus, ar daudzskaitlīgiem ārzemju konsultantiem, kuru vairākums bija specdienestu aģenti un pašlabuma meklētāji, palīdzēja izveidot savām interesēm pakārtotu valsti. Palīdzības vainagojums bija Latvijas Ceļa mafija, kas ar kopuzņēmumu, ofšoru un savu biedru rokām zaga, pārdalīja, mainīja. Šajā procesā vērtības aizstāja ar pseidovērtībām. Izlaupīja valsti, kā savas kolonijas, kurās spoglīšus un spīdīgas konservu bundžas, kolonizatori mainīja pret zeltu. Ražošana sagrauta, puse cilvēku bez darba, puse banku parādu verdzībā. Valsts rīcībspēja ierobežota, un valsts īpašums ieķīlāts SVF.
    Tāds šodien ir modelis lielvalstu sadarbībai ar kolonijām.
    Koloniālo tautu kustības, līdzīgi kā kolonijas, kontrolē un ietekmē ārējie spēki.Esošā politiskā sistēma valsts rīcību paralizē. No šī ekonomiskā un politiskā murga mūs var izvest tikai kāda personība, kura spēj valsts un tautas intereses turēt augstāk par savām.

  • Induli, paļausimies uz Kungu, ja jau skaidrā saprāta auglis ir viņa caurdvesmas spekulants. Vai tā, vai savādāk laime ir bagātībā, nabadzībā kvēl uguns. KO Tu domā, kāpēc alu cilvēks pie ugunskura kvernējā, vai ne attīstības dzīts?
    Globalizējot paši sevi, kā sugu, mēs varētu izčakrēt mantru, un sevišķie, kā dzīti būtu selekcijas izsitumi – vējbakas uz planētārā resuru plaknes.
    Ar ko būtu jāsāk? Induli? Vai ar ko augstāku, kā personību. Neko negribēju teikt, tikai intersējos, jo meklēju. Viss jāsaliek pa vietiņām.

  • Jānis iepriekš tulkoja Gandija rakstu sērijas. Bija tāds Danko, kurš izrāva savu sirdi un, kamēr tā liesmoja un rādīja gaismu, mežoņus izveda no meža uz auglīgām pļavām. Bet šādu vēsturisku un literāru piemēru ir daudz. Un idiotisms būtu, iedomāties, ka uzreiz desmit Danko izrauj savas sirdis, lai pārējiem apgaismotu ceļu uz laimi. Tas būtu komiski, tā dzīvē nemēdz būt. Arī Gandijs bija viens, neklonēts. Nezinu piemēru, kad tautu kaut kur virzītu kolektīvs veidojums. Ja mūsu partijām tas izdosies,tad tas būs 1. gadījums visā pasaules vēsturē. Tāpēc pagaidām gribu saukt to par utopiju.
    Aivar, mēs esam tikai un vienīgi cilvēki ar visu no tā izrietošo. Par cilvēku rīcību, attīstoties tehnoloģijām, negribu runāt, tās būs tikai fantastiskas spekulācijas. Piemēram, kas notiks, ja cilvēks koferītī spēs pārnēsāt kādu masu iznīcināšanas ieroci, kā pret to cīnīsies sabiedrība, vai tā pati sevi iznīcinās utt.. Bet pagaidām taču dzīvojam!

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.