Trīs skumdinoši reformu paņēmieni

Sabiedrības uzlabošanas plāni un zāles pret antisociālām parādībām līdz šim ir risinātas ar trīs galvenajiem paņēmieniem: 1) spēles noteikumu maiņa; 2) garīga (morāla) pārliecināšana; 3) izglītība. Ja šīs trīs nebūtu pievīlušas, tad pasaule nebūtu tik nožēlojamā stāvoklī, kādā tā ir šobrīd.
1) Daudzi reformu veicēji attiecas ar aizdomām pret to, ko tie dēvē par “jaunām idejām”. Viņi ir pārliecināti, ka raižu cēloņi ir nepilnīgas organizācijas, kuras ir jāuzlabo caur likumdošanu un gudriem rīkojumiem. Pārkāpumi ir jāizskauž, jāaizliedz un tās ir visu laiku jāpārbauda vai arī ir jāpilnveido to organizatoriskais process. Atbildībai ir jābūt vai nu sakoncentrētākai vai arī izkliedētākai. Vēlēšanām jābūt biežāk vai retāk. Ierēdņu daudzums jāpalielina vai jāsamazina. Vēlēšanām jābūt mažoritārām vai jābūt referendumiem, iespējai atsaukt deputātus. Vara ir jāpārnes uz šejieni vai turieni, cerībā, ka pagājušās neveiksmes neatkārtosies. Industrijās un izglītībā visu laiku notiek administratīva reforma, cerībā samazināt pretestību un palielināt efektivitāti.

Neviens nenoliedz, ka organizācijai ir būtiska loma cilvēku attiecībās, tomēr reorganizācija, lai gan dažreiz rada taustāmu labumu, bieži cieš neveiksmi attiecībā uz “lielākajiem ļaunumiem”, un bieži rada jaunus un negaidītus “ļaunumus”. Mūsu pārliecība, ka ierobežošana un stingra disciplīna nes labumu ir bieži vien pārspīlēta. Tās vietā bieži vien ir nepieciešama attieksmes maiņa. Attieksmes maiņai iztrūkstot, likumu un noteikumu maiņa bieži atstāj vecās ķibeles neizlabotas. Līdz ar to, kamēr mēs atļausim valdīt politiķiem un biznesiem (lobijiem), nav nozīmes cik mums ir daudz ierēdņu, domnieku vai arī uz cik ilgu laiku tie tiek ievēlēti. Universitātē nav iespējams fundamentāli mainīt notikumu gaitu radot jaunu dekāna posteni, universitātes padomi vai arī palielinot vai samazinot kāda pilnvaras.

2) Tiem, kuriem nav pacietības gaidīt administratīvās reformas vai tie tām netic, paziņo, ka ir vajadzīga brālīga mīlestība. Daudzi „garīgi” cilvēki mums sāk atgādināt, ka mēs visi esam Debesu Tēva, Mātes Dabas un Visuma bērni, un, ka mums ir jānes vienam otra nasta ar brālīgu pacietību. Kapitālisms ir pārāk savtīgs; Darbaspēks ir noliekts savtīgās šaurās interesēs neatkarīgi no riska, ko uzņemas Komersanti. Mēs visi esam viens no otra atkarīgi, un šai sapratnei vajadzētu raisīt savstarpēju iecietību un priecīgu sadarbību. Aizmirsīsim sevi citos! Mīlēsim viens otru, kā mazi bērni.

Kristieši Dieva tēvišķumu sludina jau vairāk kā 19 gadsimtus un stoiķi ilgi pirms tam. Šī doktrīna ir bijusi spējīga apvienoties ar verdzību, kalpību, bieži vien reliģisku līderu svētītiem kariem un tehnoloģiju apspiešanu. Tiesa, dažkārt mums uznāk maiguma mirkļi, kad cilvēciskās radības kļūst par simpātiju objektiem. Dažas retas dvēseles var godīgi sev glaimot, ka viņi mīl visu cilvēci. Tomēr pilnīgi noteikti tā būtu ļoti reta dvēsele, kura uzdrošinātos paust mīlestību pret saviem personīgajiem un valsts ienaidniekiem vai… birokrātiju.

Mēs joprojām pielūdzam cilšu dievus, jo mūsu nelabvēļi nav Viņa bērni. Aizdomas un naids mēdz būt daudz tuvāks mums nekā mīlestība, dēļ acīmredzamiem iemesliem – konkurences (sāncensības) un nesekmīgām darbībām kopējam labumam. Bez šaubām cilvēkiem piemīt dabīga laipnība, kura labvēlīgos apstākļos izpaudīsies. Tomēr pieredze liecina, ka morāles popularizētāji to neafišē.

Vai cilvēku brālības ieviešanai ir iespējams arī cits ceļš, apskatīsim vēlāk.

3) Kāds, kurš ir vīlies reorganizācijā un netic morāles sprediķošanai, mudinās mūs uz domām par to, ka galvenais ir izglītība. Tas ir diezgan patiesi, ka izglītība ir vajadzīga, tomēr tā ir tik savādāka no tā, kā tas tiek darīts šobrīd, ka tai ir nepieciešams jauns Nosaukums.

Izglītošanai ir vairāk mērķu nekā mēs parasti apzināmies, un, protams, par tiem vajadzētu spriest ņemot vērā šo dažādo nolūku nozīmīgumu un veiksmi to sasniegšanā. Māka lasīt, rakstīt un pieļaut iespējamības ir pamats laikrakstu (informācijas) un uzņēmējdarbības laikmetā. Tad ir tehniskā informācija un standartizētā apmācība kādā arodā, lai varētu nopelnīt sev iztiku. Abi minētie mērķi ar dažiem uzlabojumiem ir sasniedzami salīdzinoši viegli esošajā izglītības sistēmā.

Tad ir mācīšanās, kura, kā pieņemts uzskatīt, sekmē kultūru (kulturālumu), apmāca prātu attiecībā uz gaumi, stimulē izdomu un uzlabo spriešanas spējas. Ļoti nedaudz cilvēku uzskata, ka šāda apmācība ir vērtīga un nepieciešama, savukārt daudzi uzskata, to par nelietderīgu veiksmīgai dzīvei. Vēl nesenā pagātnē bija plaši izplatīts uzskats, ka augstākā matemātika, senās filozofijas, vēsture, loģika, augļus nenesoša loģika ir cilvēka īsākais ceļš uz kļūdu novēršanu. Sarakstam salīdzinoši nesen pievienojās zinātnes priekšmeti (ķīmija, fizika, bioloģija) .

Rezultāti šādai liberālai izglītības struktūrai ir apbēdinoši. Visiem minētajiem izglītības mērķiem ir viena kopēja pazīme. Tie visi ir vērsti uz iespējamiem personiskiem laicīgiem panākumiem vai kulturālas un intelektuālas baudas palielināšanai. To uzdevums NAV mūs sagatavot būt daļai un atbildīgiem par sociālo (sabiedrības) un politikas uzlabošanos. Pie tam ir nācis klāt vēl viens elements – cerība sagatavot meitenes un zēnus par inteliģentiem balsotājiem. Šāda vajadzība ir uzspiesta dēļ saucamās demokrātijas, kura piespiež katrai cilvēka balsij būt tik pat nozīmīgai, kā cita cilvēka balsij.

Šķiet, ka visā pilsoniskajā izglītībā iztrūkst zinību gūšana par sociālu vienību (organizāciju) darbību, par to vēsturisko izcelsmi, tās trūkumiem un trūkumu acīmredzamajiem cēloņiem. Tomēr šeit mēs sastopamies ar šķērsli, kurš ir nenozīmīgs vecā (esošā) tipa izglītībā, savukārt var izrādīties izšķirošs, lai sasniegtu labus rezultātus mūsu centienos radīt labāku sabiedrību.

Instrukcijas lasīšanā, rakstīšanā, ķīmijā, fizikā, svešvalodās un likumdošanā ir diezgan saturīgi standartizētas. Ir skaidrs, ka katrā disciplīnā notiek neuzbāzīgas pārmaiņas saturā un mācību metodēs, kuras nepamana kritiķi no malas. Savukārt politiski, sociāli, ar uzņēmējdarbības metodēm saistīti, rasu naida, vēlēšanu un valdību politiku jautājumi, lai arī nozīmīgi, tiek uzskatīti par „strīdīgiem”.

Skolu, koledžu un universitāšu valdes, direktori, pilnvarotie un prezidenti attiecībā uz šo faktu ir ļoti jūtīgi. Savās publiskajās runās tie kaismīgi nosoda aizdomas, kas liecina par skolēnu un studentu atmošanos un saprašanu, ka, patiesībā:

-          mūsu iestādes iespējams ir fundamentāli bojātas

-          vecākā paaudze NAV vadījusi sabiedriskās lietas tādā veidā, ka tās būtu vērts turpināt

-          iestādes NAV vadītas taisnīgi


Fragments no grāmatas „The Mind in the Making” (Prāts Radīšanas Procesa laikā), James Harvey Robinson (Džeims Hārvijs Robinsons), 1921. gads.

Fragmentu tulkoja Aigars Brūvelis.


  • Piemēram, Tu paskastītē atrodi kādu atsūtītu firmeles katalogu. Ši firmele ir centusies tevi ieintersēt. Darījusi šo piedāvājāmu “kārdinošāku”
    Tad šajā sakarā, kāpēc kādu zinību izklāsts, teiksim, ir tik “kārdinošs”. Tāpēc, ka zinību izplatītāji nav pietiekoši paši šo priekšmetu mīlējuši. Cilvēkam var nedaudz, bet no sirds.Tad jau tālāk atvērsies viņa pašizzināšanas gaitas, vēlmes uzzināt ko vairāk.

  • Paziņojums!

    Par visām reizēm un punkts. Lai saprastu.
    Esmu esošās sistēmas,kapitālisma, pseido, anti, noliedzējs.
    PSLai kur es arī nebūtu, un kā neizmainītos mana materiālā situācija, es palieku pie sava uzskata, ka cilvēcei ir jāmaina līdzšinējā sistēma.Sociumam jābūt virs svītras.Veco sistēmu var tikai reanimēt, bet tas ir tāpat kā ar mironi. Nav motīva, jebšu tas ir degradēts.Vienkārši jāliek malā. Un kā teica Ž. Fresko, ka šīs esošās pilsētas paliks kā muzeji, uz kurām varēs braukt ekskursijās un apskatīties kā cilvēki dzīvojuši.
    Lai pievienojas visi, kas esam, kopā!

  • Varu tikai piekrist. Tiešām ir vajadzīgs dažreiz nedaudz un no sirds:)

  • Tikai ar grūtībām var uztvert, ko autors ar to visu ir domājis. Varbūt tikai man tā šķiet, bet, manuprāt, fragments ir neveiksmīgs. Vārdu daudz, doma neskaidra. It kā tiek oponēts, bet piedāvātais rada šaubas, vai autors maz pats saprot problēmu cēloņus un zina, ko grib.
    1. punktā:
    “Mūsu pārliecība, ka ierobežošana un stingra disciplīna nes labumu ir bieži vien pārspīlēta. Tās vietā bieži vien ir nepieciešama attieksmes maiņa. Attieksmes maiņai iztrūkstot, likumu un noteikumu maiņa bieži atstāj vecās ķibeles neizlabotas. Līdz ar to, kamēr mēs atļausim valdīt politiķiem un biznesiem (lobijiem), nav nozīmes cik mums ir daudz ierēdņu, domnieku vai arī uz cik ilgu laiku tie tiek ievēlēti.”
    [vispārīgas, nekonkrētas un tukšas frāzes par 'attieksmes maiņu' u.c.]
    —–
    2. punktā:
    “Mēs visi esam viens no otra atkarīgi, un šai sapratnei vajadzētu raisīt savstarpēju iecietību un priecīgu sadarbību. Aizmirsīsim sevi citos! Mīlēsim viens otru, kā mazi bērni.”
    [nepārliecinoši, tā pat kā citi teikumi šajā punktā, lai gan domu, kas šeit pasniegta kā 'galvenā' izlobīt var]
    —–
    3. punktā:
    Ļoti daudz kas nav skaidrs .. ko autors ar to visu gribējis pateikt. Demagoģija mijas ar apzinātu vai neapzinātu juceklīgumu. Tas, ka “nav labi”, jau tāpat visiem skaidrs, bet vai tiešām ceļš uz “labāku nākotni” ir sākams ar mistisku “iestāžu” un “vecāko paaudžu” nopēlumu?
    ….
    Šis raksts lasītāju modrībai..!? ;)

  • Raksts ir stipri subjektīvs. Jau no paša sākuma – kurš teica, ka līdz šim tika izmēģināti tikai 3 minētie paņēmienu veidi un ka attieksmes maiņa nekad nav tikusi izmēģināta?
    ———————————————————-
    Domāju, ka šis fragments ir jāuztver kā subjektīvs viedoklis, jo faktu tur tikpat kā nav, viss balstās uz autora apgalvojumiem.

    (Jebkurā gadījumā paldies Aigaram par ieguldīto darbu fragmenta tulkošanā.)

  • Džeimss Hārvijs Robinsons bija viens no ļoti izglītotiem, godīgiem un drosmīgiem sava laika (20.gs. sākums !!!) amerikāņu inteliģentiem, vēstures zin. doktors, profesors Kolumbijas universitātē, no kuras viņu (un dažus citus viņa draugus) palūdza “paliet malā” par viņu pacifistiskajiem u.c. pret “mainstream” un “establishment” vērstajiem uzskatiem. Viņi pēc kara 1919. gadā Ņujorkā dibināja savu skolu, kuru tā arī nosauca “New School”. Jaunas metodes, jaunas pieejas, jauna domāšana. Pag.gs. 70.-os gados Amerikas vēstures asociācija dibināja Dž.H.Robinsona prēmiju vēsturniekiem. Ļoti iespējams, ja tas, par ko viņš iestājās, tiktu atzīts un pieņemts 50 gadus agrāk, tad visa pasaule tagad būtu savādāka. Un tā tas notiek ļoti bieži, ar daudziem izciliem cilvēkiem. Sākumā sarīko obstrukciju, izsmej un noniecina. Pēc tam, kad viņu atziņu, ideju, pētījumu praktiskā iespaida iespējas ir samazinājušās tuvu nullei, līdz vienkārši akadēmiskam līmenim (kurš gandrīz neietekmē praksi), – jā, tad gan nav jābaidās plaši atzīt…

    Interesanti, ka šeit TF cilvēki, kuri ir pret mūsdienu Latviju paverdzinošo isteblišmentu, uzreiz metas virsū (pēdējie 2 komentāri)… savējie aprej savējos – to jau tiem, tur “pašā augšā” tikai vajag, – viņiem vajag, lai tādu cilvēku iniciatīvas, domas, atziņas, idejas neizplatītos, sasniegtu pēc iespējas mazāk cilvēku, tiktu apsmietas un aizmirstas, un vislabāk, ja šiem tur augšā nebūtu ne pirkstiņš priekš tam jāpakustina, ne dolārs jāizdod… PAŠCENZŪRA zeļ un plaukst (“anti-ANTIŅI”…).

    1921. gadā, kad autors sarakstīja savu augstāk pieminēto grāmatu, interneta nebija, nebija arī daudzu citu moderno plašas saziņas līdzekļu. Šodien ir. Varbūt vismaz šodien t.s. izglītotā sabiedrības daļa varētu nebūt tik bezatbildīga un lētticīga un neļaut aizspriedumiem un dezinformācijai sevi apdullināy, bet kaut vai drusku padomāt un pameklēt informāciju internetā, pirms par kaut ko spriež.
    Ja vien, protams, ir mērķis un vērtība kļūt gudrākiem, mācīties, garīgi augt, lai aizstāvētu Latviju, nevis savus aizspriedumus.

  • Agnese! Es kategoriski noraidu insinuācijas par to, ka es te kaut ko apreju vai metos kaut kam virsū. Teikšu vēl vairāk – man nav nācies lasīt attiecīgo grāmatu. Savu komentāru uzrakstīju balstoties tikai un vienīgi uz šeit piedāvāto fragmentu.
    Pieļauju, ka fragments ir par īsu, lai sniegtu pilnu priekšstatu par Džeimsa Hārvija Robinsona (!!!!!!) grāmatā apslēptajiem vieduma dārgumiem.
    Bet tad atkal jāsaka, ka … OIJ! PAŠCENZŪRA ieslēdzās. NEVARU turpināt!!!!

  • Atvainojos, ka no tulkojuma nevarēja saprast domu.
    =
    Par tavu pirmo punktu. Piekrītu – runa iet par attieksmes maiņu bez konkrēta tūlītēja paskaidrojuma, kas ar to tiek domāts. Kāds kauns autoram par uzdrīkstēšanos izvairīties no konkrēta risinājuma cilvēkiem, kas dzīvo 90. gadus vēlāk!
    =
    Par otro punktu. Autors runā par to, kas nestrādā – viņš ironizē par cilvēkiem, kuri sprdiķo par morāli, par to, ka cilvēkiem saprotot savstarpējo atkarību vajadzētu rasties sadarbībai un mīlestībai vienam pret otru. Realitātē, tas, protams, nestrādā.
    =========
    Manuprāt autors dara fantastisku darbu priekš 1921. gada, kad viss bija pašam jāizdomā un nebija interneta, kurā iegūt papildinformāciju. Interesanti, ka toreiz apspriestās tēmas ir tik pat aktuālas, kā šodien, kas priekš manis nozīmē, ka KĀDS NAV SADZIRDĒTS… varbūt. Vai mēs gribēsim, ka 100 gadu attālā nākotnē, kāds izraks kaut kādus TF materiālus no interneta dzīlēm un sapratīs, ka tie ir tik pat aktuāli arī 2100. gadā.

  • Ļoti labi. Kā tu domā, kādi vēl paņēmieni tika izmantoti bez jau minētajiem? Tāds ir mans mērķis – varbūt varam attīstīt tālāk autora domu?
    ==============
    Tiem, kas nepamanīja. Ar attieksmes maiņu autors īpaši domāja izglītībā iztrūkstošo cilvēku sagatavošanu NEVIS SAVAS KARJERAS VAI MĀKAS IZBAUDĪT DZĪVI (uzsvars ir uz sava, mana, es, mans) attīstīšanai, bet gan būt AKTĪVIEM sabiedrības un politikas uzlabotājiem.
    =======
    Tas šodien ir aktuālāk nekā jebkad – cilvēki ir ieprogramēti raudzīties uz sabiedrisko un politisko aktivitāti caur ABSOLŪTO pasivitātes prizmu – KO TAD ES, ES JAU NEKO vai POLITIKA IR NETĪRA LIETA vai NEKAS TĀPAT NEMAINĪSIES.
    ——-
    Autors arī ironizē par cilvēku ietekmes nolīdzināšanu caur blasošanas iekārtu, kad balss stiprums visiem ir vienāds, kaut arī šie cilvēki varētu dot sabiedrisku labumu dažādā intensitātē.
    ——-
    Tas ir tas, ko es saku par balsošanu par idejām – cilvēki reāli izdomā, atrod domu biedrus un ievieš risinājumus dzīvē – negaidot, ka to darīs politķi vai pašvaldība.
    =======
    Paldies par uzmanību.

  • Vai nu izvēlētais fragments un/vai tulkojums pie vainas, bet šī informācija vai nu sagatavojama referāta-konspekta veidā, vai kaut kas cits jāizdomā. Interesanti, ka Agnese uzbrūk komentētājiem, kuri uzdrošinās VĒRTĒT publicēto saturu.

    Aigar, piedod par kritiku, bet nav nekāda lielā steiga ar ziņu gatavošanu. Pēc šī raksta rodas priekšstats, ka Džeimss Hārvijs Robinsons ir pilnīgi pretējs tam, kādu viņu apraksta Agnese. Mums taču nevajadzētu bojāt šī vīra reputāciju, vai ne?

  • Ko tieši vēl tu nesparati no rakstītā? Agnesei šķiet nebija problēmu uztvert domu. Tas nozīmē, ka ir diezgan sakraīgi iztulokts.
    ——–
    Es iztulkoju vienu fragmentu gandrīz vārds vārdā, jo valoda salīdzinioši ar SD lietoto valdou ir vienkārša.
    ========
    Kritika ir vajadzīga un es ar prieku mācos no savām kļūdām. Es iedrošinu kondtruktīvu kritiku.
    ——–
    Rakstus tagad negatavošu kādu nedēļu, jo būšu Rīgā. Raksti nebija publicēti divas dienas, tādēļ arī nopublicēju.
    ——–
    Ar maniem paskairdojumiem, ja nepietiek, tad rakstu drīkst arī izdzēst – man pret to nav personīgu jūtu.

  • Ivo, lūdzu uzraksti, kādu priekšstatu par sevi radīja Harvijs pēc raksta izlasīšana. Paldies.

  • Agnese iespējams ir izstudējusi Dž.H.Robinsona darbus, tādēļ viņai varbūt vieglāk bija uztvert domu, izlasot no konteksta izrautu fragmentu (skat. Garjajeva lekciju par šo jaut.). Arī es aptuveni nojautu, ko un kā autors ir patiesībā domājis, bet uzskatu, ka mums nevajadzētu aizrauties ar šāda veida ‘uzdevumu/pārbaudījumu’ publicēšanu, kad lasītājs tiek pārbaudīts – vai viņš spēj uztvert AUTORA domu, vai nē..

    Tādu arī radīja (un nevis Harvijs, bet šis raksts), kādu jau aprakstīju. Labi, rakstu vēlreiz:
    - neprot īsi un skaidri izklāstīt savu domu;
    - prot kritizēt, bet nesniedz priekšlikumus (tā vietā vispārīgas frāzes);
    - rodas iespaids, ka autors neizprot, ka “reformas tiek veiktas, tukšmuldēšana popularizēta un izglītības sistēma veidota” nevis nejauši, bet konkrētu cilvēku un cilvēku grupu savtīgās interesēs (protams, arī muļķības pēc)
    - nezina, ko grib, jo tā vietā, lai formulētu vīziju, mērķus, uzdevumus, vaino iestādes, to vadītājus un pat savus senčus.

    TautasForums.lv saturs ir jāpārskata. Ja izplatām informāciju, ko uzņemot, lasītājs patērē laiku, bet iegūst salīdzinoši maz, tad tā no mūsu puses ir kaitniecība. Saprātīgs šķiet Jāņa priekšlikums: izlasi 3 reizes, ja esi pārliecināts, ka tas jāizlasa arī citiem, tad sūti/publicē.

  • Laba atbilde.
    =============
    Atļauj man uz to atbildēt.
    1. Īsi ne vienmēr ir labi. Man patika, ka viņš dod dažādus piemērus par reformu būtību.
    2. Šoreiz laikam Harviju vainot būs nevietā :), jo es apzināti izvēlējos tādu fragmentu, kurā Harvijs ir kritisks pret ESOŠO. Pirms risinājumu piedāvāšanas ir jāsaprot problēmas būtība:).
    3. Jā. Es par to esmu daudz domājis, Ivo, un lasījis. Es visu laiku atgriežos pie lūk kā – kādēļ tad cilvēki “uzķeras” uz šīm “reformām”:
    – Vai kāds ar varu spiež cilvēkiem paļauties uz administratīvām reformām?
    – Vai kāds ar varu spiež cilvēkiem paļauties uz morāles refromām?
    – Es pats esmu paslīdējis savā attieksmē pret izglītības reformas nepieciešamību, nesaprotot līdz galam, ka ne tik daudz metodēs, bet gan PASNIEGTAJOS PRIEKŠMETOS ir noslēpums. Cilvēkiem ar spēcīgām sociloģijas, sociālās inžinierijas un arī psiholoģijas zināšanām, būtu neiespējami sabāzt batonus ausī par to, ka “cilvēku menedžēšanas tehnikas” ir laba un nodrīga lieta.
    4. Te atkal ir mana, tā teikt, vaina, jo speciāli izvēlējos nevis mērķu, vīziju un uzdevumu daļu, bet gan to, kurā vietā atradās pasaule 1921. gadā. Tādēļ arī publicēju datumu, lai cilvēki aizdomātos par to cik gadi ir pagājuši un ir kļuvis tikai sliktāk – ir pa virsu tam visam tagad, kā garšīgs ĢMO ievārījums uzsmērēta patērētāj sabiedrība:D
    ===========
    Par pēdējo punktu. Tavs komentārs mani īpaši skumdina laikā, kad sabiedrību baro un tā uzķeras un iekrīt diskusjās par MĀŅU “reformām”:
    – vajag tautas vēlētu prezidentu
    – vajag mainīt vēlēšanu sistēmu
    – vajag mainīt izglītības sistēmu
    – vajag samazināt ierēdņu skaitu
    – vajag būt uzņēmīgākiem (morālā propaganda)
    – vajag vairāk sadarboties un palīdzēt viens otram (morālā propaganda)
    – vajag vairāk mīlestības un siltuma (morālā propaganda)
    – un, protams, vajag izglītības reformu, kā vienmēr – bērnus esot jāaudzina patriotiskā garā, lai tie mīlētu dzimteni…
    ==========
    Runa ir par to, ka jāaiznes līdz cilvēku apziņai, ka tas viss ir maldu reformas NEATKARĪGI no reformu veicēju motīviem – savtīgiem vai nesavtīgiem. Šķiet šo punktu arī tu palaidi garām… diemžēl

  • Tik pat bezjēdzīga ir diskusija par izstāšanos no ES. Izstāsies un ko tālāk. Kasīs pakausi un domās, kā pabarot cilvēkus, kā tos izmitināt un apģērbt ar tik pat stulbu sejas izteiksmi, kā līdz šim.
    ———
    Ar labu nakti mazuļi.

  • Pie tam, Ivo, tu nonāc pretrunās ar sevi, jo no vienas puses tev šķiet, ka raksts ir konspektēts (tātad saīsināts) un no otras puses tu pārmet daudzvārdību.
    —–
    Priekš manīm, šis ir SPĒCĪGS indikators (pī, pī, pī…), ka tu meklē ieganstu piekasīties, nevis skaties pēc būtības. Tā lūk, mans draugs.
    —–
    Atvaino, ja tā nav.

  • Mēģināšu paskaidrot, ko es gribēju teikt.
    Fragmenta sākumā tiek apgalvots, ka 3 reformu paņēmieni jau ir tikuši izmēģināti, taču laiks pierādīja, ka tie nestrādā. Šie paņēmieni, kuri nestrādā, ir “spēles noteikumu maiņa”, “morāle”, “izglītība”.
    ———————————————————–
    Tālāk, izskatot katru no paņēmieniem atsevišķi, autors, no vienas puses, atzīst, ka organizācijai ir būtiska loma cilvēku attiecībās, bet no otras puses, noliedzot, ka varas koncentrācijas līmenim ir nozīme, tādējādi kritizē gandrīz jebkādas iespējamās šīs organizācijas formas (izņemot, varbūt pilnīgu anarhiju): “Atbildībai ir jābūt vai nu sakoncentrētākai vai arī izkliedētākai.”, “Vēlēšanām jābūt mažoritārām vai jābūt referendumiem, iespējai atsaukt deputātus”, “Vara ir jāpārnes uz šejieni vai turieni, cerībā, ka pagājušās neveiksmes neatkārtosies.”
    = atbildības izkliedētības līmenim nav nozīmes; varas koncentrētības pakāpei un varas atrašanās vietai arī nav nozīmes.
    ———————————————————–
    Kā risinājumu šajā gadījumā autors piedāvā attieksmes maiņu. Bet kas ir šī attieksmes maiņa, ja visi iespējamie atbildības sadalīšanas līmeņi (no varianta, kurā katrs cilvēks pats par visu ir atbildīgs līdz pat variantam, kad visu savu atbildību nodod parlamentam) jau ir noliegti un varas atrašanās vietas nozīme (no ģimenes galvas, cilts vecākā vai arī pat katra indivīda varas pašam pār sevi līdz pat monarhijai vai prezidentālai republikai) arī ir noliegta?
    ———————————————————–
    Tu teici, ka ar attieksmes maiņu ir domāta izglītība. Jāizglīto cilvēki tā, lai sagatavotu viņus būt atbildīgiem par sabiedrības un politikas uzlabošanu. Pieņemsim, ka tā notiks. Taču ko iesāks visi šie sagatavotie cilvēki? Atgriezīsies pie tām pašām sabiedrības formām, kuras jau ir izmēģinātas un atkal veiks tās pašas reformas, tikai šoreiz jau visi kopīgi, apzināti un balstoties uz izglītības gaitā iegūtajām zināšanām? Vai izveidos pavisam jaunu sabiedrības pastāvēšanas formu, kuru pašlaik mēs, būdami neizglītoti, vēl nespējam iedomāties (anarhija, ģimenes, ciltis, kopienas, valstis visdažādākajās to formās – tiešā demokrātija, pastarpinātā demokrātija, teokrātija, monarhija, parlamentārā monarhija, totalitārisms, autoritārisms, prezidentālās un parlamentārās republikas jau ir izmēģinātas)?
    ———————————————————–
    Sanāk tāds kā apburtais loks: nav jēgas neko mainīt esošajā sistēmā, jo no sākuma ir jāmaina izglītība. Taču esošā sistēma neļauj mainīt izglītību tādā veidā, kādā tas būtu vajadzīgs (tas nav šīs organizācijas interesēs). Čūska ēd savu asti.
    ———————————————————-
    Nekritizēšu otro punktu par morāli, proti, ka morāles vērtību aktualizēšana sabiedrībā arī neko nespēj mainīt, jo pēc vārdiem “apskatīšu vēlāk” nojaušu, ka savā grāmatā autors par šo jautājumu ir pateicis vairāk, nekā ir minēts šī fragmenta 2. punktā (= nesavtīgums neder, brālīga mīlestība neder, kristietība, kā arī jebkādās citās reliģijās balstītas morāles normas neder).
    ———————————————————-
    Tas arī viss par rakstu kā tādu. Kā jau minēju, pieļauju, ka šāds nenoteiktības un pretrunīguma iespaids rodas tāpēc, ka autora grāmatu nelasīju, bet izlasīju vien šeit publicēto fragmentu.
    ———————————————————–
    Kopumā es pat ļoti piekrītu šim tavam apgalvojumam:
    “Tas šodien ir aktuālāk nekā jebkad – cilvēki ir ieprogramēti raudzīties uz sabiedrisko un politisko aktivitāti caur ABSOLŪTO pasivitātes prizmu – KO TAD ES, ES JAU NEKO vai POLITIKA IR NETĪRA LIETA vai NEKAS TĀPAT NEMAINĪSIES.”
    Pasivitātei ir jāiet prom. Kā to, kas nāks tās vietā, tu piedāvā balsošanu par idejām. Varbūt tu varētu sīkāk aprakstīt, ko tu ar to domā?
    Teorētiski arī šodien Saeimā un citos valsts un pašvaldību pārvaldes līmeņos notiek balsošana par idejām – ko, kur un kā darīt (bet tikai teorētiski).
    Varbūt tu domā šo teorētisko balsošanu par idejām pārvērst praktiskajā balsošanā par idejām – piemēram, tiešajā demokrātijā? Vai arī neveikt balsošanu par idejām valsts līmenī, bet gan mazāku grupu līmenī (tas automātiski nozīmētu, ka valstij vajadzēs izšķīst)?
    Es tiešām gribētu labāk saprast šo balsošanas par idejām konceptu, taču nevis vispārīgā līmenī, bet konkrētāk – kādā līmenī, par kāda veida idejām, kādā veidā cilvēki un vai visi cilvēki balso par idejām un kur tādā gadījumā paliek valsts.
    ——————————————————–
    Vai dieniņ, garš komentārs sanāca.

  • Autora pirmajam punktam varētu lielā mērā piekrist. Tādā nozīmē, ka kaut kādas procesuālas reformas vai figūru nomaiņa institūcijās neko būtiski nemaina. Autors ir amerikānis un viņam ir savi novērojumi, kuri noder arī mums, jo lielā mērā esam to sistēmu pārņēmuši.
    Kad viņš rakstīja grāmatu, ASV pārvaldi jau bija pārņēmusi Volstrīta (privātu banku apvienība, kas emitēja un regulēja ASV naudu, to aizdeva valdībai un visu sistēmu kontrolēja caur parādiem), kas atlasīja un finansēja arī politiskā teātra aktierus (politiķus), kurus piedāvāja tautai vēlēšanās. Un no tā, vai tauta nobalsoja par demokrātiem vai republikāņiem, nekas būtībā nemainījās. Arī pie mums ir tāpat.
    Tiesa, ASV vēsturē bija gadījumi, kad atbildīgos amatos nonāca cilvēki, kuri vadījās pēc citiem principiem, taču tad viņus parasti novāca, kā, piemēram, Kenediju.
    Apstākļu vai sabiedrības spiediena iespaidā sistēmu var uz laiku mīkstināt un padarīt cilvēciskāku (Rūzvelta periods, kad tika ieviesti vairāki īstenās Amerikāņu politekonomiskās sistēmas elementi un brīvais tirgus tika ierobežots), tomēr sistēmas būtība saglabājās un pēc krīzes pārvarēšanas notika atgriešanās disfunkcionālā (no sabiedrības viedokļa) režīmā.
    Manuprāt, nederīga ir metode, kad veselums tiek sadalīts sastāvdaļās un savstarpēji pretstatīts. To var darīt analītiskos rakstos, taču dzīvē tā nenotiek. Vienlīdz svarīgs ir viss – gan attieksmes maiņa, gan morāls briedums (nejaukt ar moralizēšanu), gan izglītība (procesu izpratne), gan spēles noteikumi, kurus labāk saukt par principiem.
    Ja sadzīvi balsta uz auglīgiem principiem, uz citu paradigmu, mainīsies arī institūcijas un to funkcijas. Daudzas līdzšinējās vispār atmirs, radīsies citas. Institūcijas ir organizatoriskie centri. Tās nav ne labas ne liktas, jo tie ir tikai sociāli instrumenti. Tos var izmantot gan labu, gan sliktu mērķu sasniegšanai.

  • Aigar, nevienam viena punkta pasākumam nav jēgas. Jā, ja mūsu vienīgais mērķis ir izstāties no ES, tad tas ir tikpat bezjēdzīgs kā savulaik – iestāties ES. Arī cerēt, ka kaut ko mainīs visas tautas vēlēts prezidents, ir tikpat muļķīgi.
    Arī doma, ka klimata pārmaiņas nosaka CO2 daudzums, ir stulbums, jo CO2 ir tikai viens no tūkstošiem dažādu faktoru, kas dažādās kombinācijās un mijiedarbībās iespaido klimatu. Un šai sistēmā CO2 ir ne tikai cēlonis, bet arī klimatisko pārmaiņu sekas – jo siltāks, jo vairāk no okeāniem un augiem izdalās CO2.
    Līdzīgi arī jālūkojas uz cilvēku dzīvi. Mūsu dzīvi nosaka bezgala daudz faktoru, no kuriem daudzi ir ļoti svarīgi, citi mazāk svarīgi un atstājami katra cilvēka personīgai izvēlei.
    Mūsu uzdevums ir izvēlēties pēc iespējas labāko principu un no tiem izrietošo pasākumu KOMPLEKSU. Un tad būs redzams, vai, piemēram, iesaistīšanās disfunkcionālā, diskriminējošā impērijā atbilst mūsu principiem un ko mēs šai sakarā varam darīt.
    ——————————————————–
    Tu raksti tos sarakstus (kopēju):
    - vajag tautas vēlētu prezidentu
    - vajag mainīt vēlēšanu sistēmu
    - vajag mainīt izglītības sistēmu
    - vajag samazināt ierēdņu skaitu
    - vajag būt uzņēmīgākiem (morālā propaganda)
    - vajag vairāk sadarboties un palīdzēt viens otram (morālā propaganda)
    - vajag vairāk mīlestības un siltuma (morālā propaganda)
    - un, protams, vajag izglītības reformu, kā vienmēr – bērnus esot jāaudzina patriotiskā garā, lai tie mīlētu dzimteni…
    Jā, katrs punkts pats par sevi ir bezjēdzīgs, tās ir tikai frāzes: vajag, vajag, vajag. Un, zini, neviens jau Te, TF, tādus sarakstiņus arī nepiedāvā, izņemot Tevi pašu. Tu mums piedēvē to, ko mēs nemaz neesam darījuši. Tu esi vienīgais, kas te tiražē tos sarakstus. Un tikpat bezjēdzīgi ir tie Tavi pozitīvie saraksti, kur Tu mudini atteikties no tā un no tā un vēl no tā…

  • Jā, rietumnieku rakstiem bieži raksturīgs šaurs redukcionisms. Ja runā par izglītību, tad ar to parasti domā tikai bērnudārzus, oficiālās skolas, augstskolas. Bet izglītība taču ir daudz kas vairāk – tā ir visa dzīve! Jau no savas dzimšanas dienas cilvēks izglītojas, apgūst pasauli, kurā dzīvo. Skolas, kādas tās pašlaik ir, ir tikai standarta minimums un bieži vien šie standarti un to pasniegšanas veids ir aplams, atrauts no dzīves realitātes. Lai gan, protams, arī šai sistēmā var gadīties brīnišķīgs skolotājs, kurš bērnu ieinteresē un iedvesmo iet tālāk par ministrijā apstiprinātām programmām. Bet bez skolotāja taču ir vecāki, radi, paziņas, draugi, literatūra, internets, praktiskā dzīves pieredze, domāšanas izkopšana utt. Tas viss un daudz kas cits ir izglītība.
    ———————————————————
    Un bieži rakstītāji lētu piekrišanu cenšas gūt caur tīru demagoģiju. Piemēram, sabiedrībai piedēvē kādu aplamību un pēc tam paši ņemās to aplamību apgāzt un izsmiet. Tad kāda jēga no šādiem rakstiem?
    Starp citu, līdzīgi bieži rīkojas arī mūsu Aigars. Viņš citiem piedēvē visādas aplamības un muļķības, lai pēc tam citus visgudri izsmietu. Turklāt to dara augstprātīgā, paternālā tonī, piemēram, mūs saukdams par “bērniem” (bieži arī par vergiem vai biorobotiem). It kā pats būtu kāds visgudrais ōpītis. :)
    Es nedomāju, ka šādi paņēmieni veicina auglīgu domu apmaiņu.

  • Atvainojos, šoreiz Aigars mūs nosauca nevis par bērniem, bet par “mazuļiem” :)

  • “…jo siltāks, jo vairāk no okeāniem un augiem izdalās CO2″ – okeāni (fitoplanktons, aļģes, jūraszāles) un sauszemes augi ASIMILĒ CO2, nevis izdala (procesu sauc par fotosintēzi).
    Tādējādi CO2, ,kuru izdala civilizācija, tiek asimilēts dabā, vairo zaļo biomasu. Un tādējādi notiek līdzsvarošanās. ZAĻĀ DABA ir radīta cilvēka darbības līdzsvarošanai. Tāpēc, maunprāt, ļaunums nav pati CO2 izdalīšana, bet milzīgo tropu mežu postīšana, lai to vietā stādītu soju vai palmas industrijai.

  • Ja gribi piekasīties, tad vispirms izstudē tēmu. Jā, augšanas procesā augi patērē CO2 (kā to esmu norādījis komentārā zem Ērika raksta), bet pūšanas un degšanas procesā – arī izdala.
    Okeānos un citos ūdeņos CO2 ir arī izšķīdušā formā. Sasilstot ūdenim, CO2 izdalās. Okeāni ir viens no lielākajiem CO2 emisijas avotiem. Milzīgs CO2 daudzums izdalās arī no vulkāniem. Cilvēka darbības rezultātā (elpojot, dedzinot organiskas vielas) izdalītais CO2 daudzums ir niecīgs, ja salīdzina ar citiem avotiem.

  • Un vispār, Agnese, mēģini savākties, pārvarēt savas negatīvās emocijas un ego izpausmes. Redzu, ka Tu visās vietās centies citiem piekasīties un uzbrukt, un šai procesā raksti visādas aplamības. Ja Tu domā, ka tas nāk par labu Tev vai Tavam tēlam, tad Tu ļoti maldies. No malas tas izskatās vienkārši nožēlojami. Tu savas spējas un talantus, kurus neviens nenoliedz un neapšauba, noteikti varētu izmantot labākos nolūkos.

  • Sadarbībai ir vajadzīga arī humora izjūta. :)
    Un vēlme mācītes vienam no otra. :))
    Biedriskums. Atvērtība attīstībai un līdzvērtīgai komunikācijai. Pat ja tavs oponents ir veselu paaudzi jaunāks.
    Nevis apvainoties par visu personīgi un uzbrukt.
    Atvainojos, bet pats tu esi Aigaru tiktāl novedis, ka tā jūsu mijiedarbība izskatās pēc stīvēšanās smilšu kastē. Tu viņam esi ļoti daudz uzbrucis personīgi, nievājoši, izsmejoši, centies provocēt, cik vien varēji. Līdz zināmai robežai no malas tās izskatījās kā tādas “vīru spēles”, bet nu jau tas izskatās vienkārši nožēlojami.
    Tu nevari palaist garām nevienu Aigara komentāru bez uzbrukumiem. Kad tas notika zem kāda “tava” raksta, tad tu pasvītroji to, cik ļoti viņš tev traucē un ka tu jau sen būtu izglābis Latviju, ja tādi nemaisītos pa kājām. Bet tagad pie šīs publikācijas izskatās, ka tu vēlies visiem parādīt, cik smieklīgs, nenopietns un traucējošs viņš ir vispār šajā nopietnajā portālā, kur ir tik svarīgs boss kā Jānis Kučinskis. :)))
    Mani neaizvaino tas, ja mani kāds nosauc par bērnu.
    Bērniem pieder debesu valstība (tev to vajadzētu zināt).
    Kāpēc tevi tas kaitina?
    Ja tas būtu tikai personisks moments, es te par to publiski nerakstītu.
    Bet, manuprāt, šajā situācijā redzams visas mūsu sabiedrības sašķeltības problēmas atspoguļojums. T.s. labo cilvēku egoisms. Runā par kalpošanu, bet pats nekalpo.
    Domā, ka jāmainās citiem, bet ne pašam.
    Nevienu un neko mēs nevaram pa īstam mainīt (t.i. IZLABOT), vienīgi sevi. Samierināt, apvaldīt savu dumpīgo sirdi. Iemīlēt to, kuru negribas mīlēt, kurš traucē un krīt uz nerviem. Cita ceļa nav.
    Padomā pats, kāpēc te TF radušies tāda situācija, ka it kā vietas nepietiek, ka jāsacenšas un jāpierāda, kurš vajadzīgāks un noderīgāks, kura klātbūtne vairāk attiasnojas un tml.?
    Tā ir tā pati vecā paradigma – resursu DALĪŠANA, nevis jaunu radīšana. Telpas sašaurināšana, nevis paplašināšana. To pašlaik ar Latviju dara starptautiskās institūcijas un to vietējie izpildītāji. Nu, un ko mēs – arī to pašu?

  • Visās organiskās vielās un vairākās neorganiskās vielās ir ogleklis, ko apzīmē ar C. Ogleklim oksidējoties, t.i., piesaistot skābekli, ko apzīmē ar O, cita starpā veidojas CO (tautā sauc par tvana gāzi) un CO2 (sauc par ogļskābo gāzi). Tvana gāze ir organiskas vielas nepilnīgas sadegšanas (oksidēšanās) produkts, kas veidojas oksidējoties nepietiekama skābekļa daudzuma apstākļos.
    Jā, tā nav psiholoģija, bet ķīmija. Un tā gadījies, ka mana pamatizglītība ir ķīmiķis.

  • Es tev mēģinu parādīt tevi pašu – kā tas ir, kad piekasās un uzbrūk.
    Tas, ko sāku un vēlējos šeit darīt, bija pavisam kas cits.
    Bet tu nemaz nemani, kā tu monopolizē visu telpu un izspied citus ārā. Pieņem tikai to, kas tev patīk, ko vari saprast un pieņemt tāds, kāds esi.
    Kad civēks mainās, atver savu nocietināto sirdi, tad viņš visu to, ko līdz tam nevarēja pieņemt un cīnījās, sāk redzēt citā gaismā.
    Sākumā tu dzini laukā no komentāriem pie saviem rakstiem.
    Pēc tam – jau no visiem.
    Ne tikai Aigaru un pēc tam – mani. Arī citus, un tendence ir, ka tādu kļūst vairāk. Nu īsts Jānis Briesmīgais (Ivan Groznij…) – joks! :)
    Visu, ko cilvēks vēlas mainīt citos un ieraudzīt sev apkārt savādāku, – to jāmaina sevī pašā.
    Tas, protams, attiecas arī uz mani, es saprotu, ka es “uzprasos uz pamatīgu kāvienu”, uz to, ka tagad kļūšu par rādīšanas ar pirkstu objektu…
    Tomēr mērķis ir līdzsvarotība un patiesība.
    To nevar sasniegt ar cenzūru, pašcenzūru, politkorektumu un sava “publiskā tēla izkopšan.
    Tomēr PATIESĪBA IR. Tā pati sevi pierādīs, vajadzīgs tikai laiks. Un tas, paldies Dievam, ir vienmēr.

  • Es par Aigaru esmu rakstījis tikai faktus, dodams konkrētus piemērus. Un tikai pēc tam, kad gada laikā tā demagoģija, kas nemitīgi atkārtojas, bija piegriezusies (tomēr visam ir mērs). Kā arī esmu viņu aicinājis būt konsekventam, t.i. dzīvot to, ko pats sludina. Zem Tevis minētā raksta es pieklājīgi un atkārtoti lūdzu Aigaru plašāk uzrakstīt par to, ko viņš aģitē, jo patiesi vēlos saprast, kā viņš iztēlojas valsti bez institūcijām.
    Bet Tu, lūk, tiešām nodarbojies ar apmelošanu, jo apgalvo, ka es rakstījis (citēju): “tad tu pasvītroji to, cik ļoti viņš tev traucē un ka tu jau sen būtu izglābis Latviju, ja tādi nemaisītos pa kājām.”
    Tu labi zini, ka es neko tādu neesmu teicis, ne domājis.
    Protams, nav jēgas ar Tevi strīdēties, kamēr esi tādā agresīvā stāvoklī. Šī šodien ir mana pēdējā atbilde Tev.

  • “… vispirms izstudē tēmu”… – Tēma šeit ir “Trīs skumdinoši reformu paņēmieni”.
    Nevis CO vai CO2 (tas, ko tu raksti, ir vidusskolas līmenis, to visi ir mācījušies, tāpēc jau nav jābūt ar ķīmiķa izglītību).
    Tad, lūdzu, pasaki, vai tevi pašu NESKUMDINA tādi reformu paņēmieni, kādus tu šeit demostrē?

  • Paldies, Agnese!
    Arī man šķiet, ka pēc Jāņa attieksmes pret autoriem un komentētājiem, tie jūtas aizvainoti un citreiz vairs nevēlas piedalīties diskusijā vai iesūtīt rakstus. Autors iegulda savu darbu, laiku, enerģiju, lai sniegtu citiem viņaprāt aktuālu tēmu izklāstu, sabiedrisku labumu vai citādi noderīgu informāciju. Pie tam negūstot sev nekādu personisku labumu. Tad atnāk Jānis un sāk demonstrēt savu pārākumu visās tēmās, noliedz citu viedokļus, izdara neadekvātus, nievājošus pieņēmumus par autoru un komentētāju personībām. Pie tam ļoti bieži novirzot diskusiju pa visam citā, tikai sev vēlamā virzienā.
    Ceru, Jāni, ka tu mainīsi savu attieksmi.

  • Kāpēc, RX, tādi ar konkrētiem piemēriem neilustrēti apgalvojumu plūdi? Ja Tu būtu izlasījis manus komentārus, tad redzētu, ka es lielā mērā atbalstu autora (Džeimsa Hārvija Robinsona) argumentus un secinājumus, tikai vēlējos to problēmu iztirzāt plašākā kontekstā.
    Jā, es kritizēju Aigaru, bet par konkrētu argumentēšanas metodiku, cenšoties savu kritiku arī pamatot.
    Protams, es neesmu ideāls un īsos komentāros nevar izteikties pilnīgi izsmeļoši. Neesmu arī šīs vietnes veidotājs, nedz administrators, nedz arī kāds “boss”, kā izsakās Agnese. Un arī es te negūstu nekādu personīgu labumu. Gluži otrādi – esmu šo to ieguldījis. Un ienāku es šeit tieši tādā pašā veidā, kā Tu ienāc, tikai, atšķirībā no Tevis, neesmu anonīms.
    Starp citu, es bieži esmu atbalstījis tieši Tavus komentārus un viedokli, kas man šķituši saprātīgi un vietā. Tāpēc man grūti piekrist Taviem iepriekš ierakstītajiem apgalvojumiem.
    jauku Tev dienu! :)

  • P.S. Ja Tev, RX, šķita, ka esmu Aigaru kaut kā aizvainojis vai izstūmis, tad tā vienkārši nav tiesa. Mēs jau sen viens otru pazīstam un mana kritika viņam nekaitē. Viņš noteikti kaut ko atbildētu, bet pašlaik vienkārši nav pie datora, jo ir iebraucis Latvijā un kārto citas darīšanas.
    Es, protams, augstu novērtēju Tavu līdzi jušanu cilvēkiem, bet šai gadījumā, acīmredzot, esi ko pārpratis.

  • Atvaino, Jāni, iespējams esmu ko pārpratis. Kritika tev nav šī raksta komentāru sakarā, jo tā īsti nespēju tajā iedziļināties. Šis ir mans kopējais viedoklis un sajūtas par šīs nedēļas diskusijām pie visām tēmām. Vienkārši piekritu Agneses šī brīža nostājai. Iespējams, kāda deva kritikas, noder mums visiem. Jauku Tev dienu arī!

  • Jā, RX, – viss kārtībā. :) Un pilnīgi piekrītu, ka mums visiem ir ko mācīties un katram der sava daļa kritikas – neviens nav pilnīgs. Bez tam vēl šīs anonīmās interneta sarakstes īpatnības. :) Ja mēs būtu aci pret aci, viss būtu citādāk.
    Mēs katrs dažas lietas redzam citādāk. Piemēram, ar Agnesi esmu ļoti daudz sarakstījies arī ārpus TF, tāpēc man bija iespēja just to procesu un iespējamos motīvus vai emocijas, kāpēc viss iznācis tā, kā tas ir iznācis. Tāpēc es viņu redzu citādāk nekā kāds komentētājs, kas lasījis tikai kādu izrautu sarakstes fragmentu.
    Atzīšos arī, ka būtu tikai priecīgs ar Agnesi auglīgi sadarboties un mijiedarboties. Problēma tiešām pastāv, un es tiešām nezinu, kā labāk šajā gadījumā rīkoties. Ļoti iespējams, es rīkojos stulbi. Kad sapratīšu, kā varu rīkoties labāk, tad es šo stulbumu labošu.

  • Miers.Un cilvēkiem labs prāts. Tīri jauki jūs visi te izskaidrojāties.Tas ir labi un vajadzīgi, jo visi kari un asins izliešanas ir sākušās no sarunu trūkuma.Domāju, ka
    raksts arī ir par to, ka neprotam sīkumus atdalīt no galvenā.Zinam ko gribam, bet nezinām kā to sasniegt.
    Jūs visi esat forši un viens otru papildiniet. Un strīdos
    arī dzimst patiesība.

  • Atbilde ir ar kaveeshanos.
    Anarhija man patiik:) Reaali ir taa, ka uz mums nemitiigi tiek pielitots speeks (paarspeeks) – kursh ir viena no varas izpausemeem. Speeks var buut fizisks, tomeer biezjaak tas izpauzjas kaa propaganda, tiesu, likuma un izpildvara vai ideologjija.
    ——
    Ir Paarspeeks. Tas piemiit kaut kaadam skaitam cilveeku. Vairums tiek pakljauti speeka iedarbiibai. Paarspeeka biidiishana vai koncentereeshana turpina staadinaat sabiedrisko labumu jeb speeka nevajadziibu.
    ======
    To, kas ir attieksmes mainja tu uzzinaasi, ja Ivo ljaus publiceet veel kaadu tulkojumu no shiis graamatas.
    =======
    Iisumaa ir taa. Lai sabiedrība un politika vareetu tikt uzlabota, visiem ir jaasaprot, kaa un kaa interesees taa darbojas shobriid. Tad arii zudiis pasivitaate.
    ——-
    Sagatavotie cilveeki riikosies taa, kaa vinjiem shjitiis atbilstoshi, nevis taa, kaa es gribeeshu vai kaads cits diktees. Piemeeram vinji pienjems sabiedriibas formu, kuras buutiiba ir nemitiigas bezapstaajas paarmainjas (preteejs nemitiigaam tradiicijaam un stabilitaatei).
    =======
    Tu pareizi saki par to, ka mees nevaram lietas iedomaaties. Shinii sakaraa ir divas lietas:
    – tu, es, visi nevaram izveeleeties kaut ko taadu, par ko neko nezinaam.
    – autmoashiina netika izgudrota vienaa piegaajienaa – tas bija neskaitaamu meegjinaajumu un kljuudu seeriju rezultaats, kuraa piedaliijaas daudzi cilveeki ar maziem papildinaajumiem. Tas pats attiecas uz lietaam, kas ir sarezjgjiitaakas par auto, piemeeram, sabiedriiba.
    ================
    Apburtais loks tieshaam ir – pie tam vairaakos rinjkjos.
    ———————————————————-
    Pasivitāte ir reakcija uz Speeka pielietoshanu – cilveekiem caur veeleeshanaam (paarspeeka izpausme) atnjem atbildiibu par seviim un savu valsti. Taa tiek sakncentreeta 100 marioneshu rokaas.
    ==========
    Balsot par idejaam prieksh manis noziimee, ka visi cilveeki (jaa veelas, tad arii deputaati), kuri to veelas, piedalaas savas dziivesvietas, pilseetas, valsts un pasaules veidoshanaa un uzlaboshanaa tieshaa veidaa. Tas noziimee, piemeeram, sekojosho – ir probleema, cilveeks naak klajaa ar risinaajumu, tas tiek ieviests. Jebkuraa jomaa. Visas tehnologjijas ir Open Source. Patentu nav. Visiem ir pieejami tehniskie apraksti, lai tos vareetu uzlabot un piemeerot. Datu baaze ir pieejam pilniigi visiem cilveekiem visaa pasaulee.
    ======
    Balsoshana, kuras princips ir vairaakuma savaakshana, naakotnee nebuus. Taa nav demokraatija bet totalitaarisms, kad kaada cilveeku grupinja izlemj citas cilveeku grupinjas likteni tikai taadeelj, ka vinji ir mazaakumaa :D
    ======
    Balsoshana par idejaa noziimees, ka ar laiku visi likumi izzudiis, jo tie tiks tehniski atrisinaati. Taa vietaa, ka cilveekus sodiis par aatruma paarsniegshanu, tiks lietotas tehnologjijas, kas vada auto bez “vadiitaaja” paliidziibas – liidziigi kaaa lidmashiinaam paceljoties un noseezjoties -visu dara autopilots – apreekjina veeja aatrumu, attaalumus…
    ======
    Balsot par idejaam noziimee arii, ka probleemas tiek atrisinaatas liidz galam. Peljnjas iekaartaa probleemas nerisina pilniibaa, jo, ja atrisinaatu, tad nevareetu nopelniit. Peljas iekaartaa ir izdeviigi radiit jaunas probleemas, kuras var potenciaali nest pelnju. Ja nesaproti, ko es pateicu, es tev iedoshu neskaitaamus piemeerus.
    =====
    Buutiibaa ir taa, ka uz Zemes shobriid snauzj astronomisks inteligjences potenciaals, kursh tiek maaksliigi tureets izdziivoshanas liimenii, lai tas nespeetu valtiit laiku un energju kaut kam vairaak par personisko labumu.
    ——
    Kad cilveekiem nevajadzees ruupeeties par taadaam elementaaraam lietaam, kaa paartika, siltums maajaas, pajumte, transports un komunikaacijas, tad atbriivosies milziigs sabiedriskaa labuma potenciaals.

  • Pats nekāds lielais gudrinieks neesmu.
    Iesaku, ja nav gadījies izlasīt grāmatu A.Vojevodins. Kara, manipulācijas, maldināšanas stratagēmas.

    Uzrakstīju šādu tulkotāja ievadu:
    (Kāda stratagēma vai kāda to kombinācija, vai kāda “inovatīva” stratagēma tika lietota, lai veiktu apvērsumu pret Atmodu? Un kādas stratagēmas sastāvdaļa bija Pandoras (pasaules ļaunuma) lādes atvēršana LPSR sabrukuma laikā? Un kāda liek vēlētājiem brīnīties par katru “demokrātisko” vēlēšanu iznākumu? Un vai tad nezinām stratagēmu “apēdīsim tavu, pēc tam katrs savu”?
    Svētīgi tie sirdsšķīstie (vientiesīgie?), tie Dievu redzēs. Tas nu ir droši, ka vientiesīgais dabūs tādu dzīves skolu, ka dzirksteles gar acīm šķīst. Vai labāk ir būt nezinošam vientiesim, kas pa priekšu stumj Jēzus upuri, vai apjēdzošam atbildīgam sirdsšķīstajam? Shēmošanas teorija un gadsimtu prakse, nostaļģija pēc Krievijas impērijas un VDK (KGB, FSB) varenības… Kāpēc piedraņķēt galvu ar visu šo? Piedraņķēt jau nevajag, pārdzīvot nevajag, bet likt aiz auss vajag. Jo krietns cilvēks nav tas, kurš plivinās pa mākoņiem, un kristīgs cilvēks nav tas, kurš atmet visu atbildību Jēzum. Un kurš gan neredz, ka mūsu demokrātija ir neaizsargāta, dažkārt galīgi apdullusi savā “demokrātismā”, un veikli aizvietota ar pseidodemokrātiju. Un, vai nav tā, ka modernākā stratagēma tagad ir demokrātijas vājo vietu apsedlošana un trenkšana auļos. Un demokrātijas un “brīvā” tirgus pasludināšana par pašstrādājošiem. Cīņā par ietekmi ložu metējus un uguns spļāvējus, vismaz Eiropā, nomaina liekulība un manipulācijas, tajā skaitā finansu mahinācijas. Latvija bezmaz vai ar baudu izlaiza liekulīgākos Eiropas eksperimentus un cītīgi ošņā Krievijas saindētos siera gabalus, atstājot tautas likteni stratagēmas “slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās” ziņā. Un mūsu kaimiņzeme taču ir manipulācijas lielvalsts. Grāmata, kā jau Krievijā pēc PSRS Krievijas impērijas sabrukuma, ir neobjektīva attiecībā uz krievu imperijas – “ģeržāvas” noziegumiem un “tuvo aizrobežu” jeb “slikti piesietajām teritorijām”. Bet krietni gudrāks, ja vēlas, var tapt. I.L.)

    Esmu iztulkojis 2 daļas un ielicis:

    http://tencinu.wordpress.com/2010/02/01/kali-jugas-netikumi-a-vojevodins-kara-manipulacijas-maldinasanas-stratagemas-1-dala-kiniesu-stratagemas/#more-2140

    http://tencinu.wordpress.com/2010/01/31/kali-jugas-netikumi-a-vojevodins-kara-manipulacijas-maldinasanas-stratagemas-2-dala-papildus-stratagemas/#more-2149

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.