Konference ‘Latvija uz sliekšņa: parādu verdzība vai ekonomikas atveseļošana’

Nacionālo resursu institūts (NRI, Latvija) sadarbībā ar Ekonomikas un politikas izpētes centru (CEPR, ASV) rīko konferenci “Latvija uz sliekšņa: parādu verdzība vai ekonomikas atveseļošana”. Tā notiks 2010. gada 13. janvārī Latvijas Universitātes Lielajā aulā plkst. 12.30. Konferences mērķis ir ne tikai izvērtēt Latvijas saimnieciskās krīzes attīstību, bet arī meklēt optimālus risinājumus tās pārvarēšanai – tai skaitā aplūkojot tagadējai mūsu valsts valdības politikai alternatīvus risinājumus.

NRI darbības mērķis ir panākt, ka valsts pārvalde un sabiedrība ir orientēta prioritārai, saprātīgai Latvijas nacionālo resursu izmantošanai un vairošanai tautsaimniecībā, kultūrā un izglītībā.

Institūta partneris CEPR ir viens no diviem Vašingtonas “smadzeņu centriem” (think-tanks), kuru pētījumus citē visvairāk, un plašsaziņas līdzekļi visā pasaulē tos publicē praktiski katru dienu. CEPR padomē darbojas Nobela prēmijas laureāti ekonomikā Roberts Solovs un Džozefs Stiglics, Harvardas universitātes ekonomikas profesors Ričards Frīmens, citi izcili ekonomisti.

Konferenci atklās Latvijas Republikas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, konferences pamatreferātu prezentēs Marks Veisbrots (Mark Weisbrot), CEPR dibinātājs un direktors. Tā pamatā ir 2009. gadā veikts pētījums par ekonomikas situāciju Latvijā, tai skaitā arī par Starptautiskā Valūtas fonda un Latvijas valdības rīcību krīzes laikā. Argumentus par Latvijas izvēlēto krīzes pārvarēšanas ceļu sniegs Uldis Rutkaste, Latvijas Bankas prezidenta padomnieks un Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks. Citu redzējumu krīzes pārvarēšanai izklāstīs ekonomists Jānis Ošlejs un „Latvijas Grāmatvežu un ekonomistu korporācijas” priekšsēdētāja Jevgenija Zaiceva, Saeimai piedāvātā alternatīvā 2010. gada valsts budžeta projekta līdzautore.

Konferences otrajā daļā ir plānota plaša diskusija ar ietekmīgu valsts politiķu un ekspertu piedalīšanos gan par pamatreferātu, gan arī par dažādiem iespējamajiem piedāvājumiem Latvijas ekonomikas izaugsmes ceļiem – ar mērķi rast optimālus risinājumus mūsu valsts saimnieciskajām problēmām. Piedalīties konferencē ir uzaicināti Latvijas Bankas pārstavji, lūgsim paust savu viedokli par krīzes risinājumu variantiem arī valdības sociālo partneru pārstāvjus. Paredzams, ka šis pasākums radīs būtisku starptautisku rezonansi.

Pieteikšanās dalībai: sa@nri.lv. Vēlams norādīt, vai plānojat piedalīties debatēs. Konferences dalībnieku reģistrācija 13 janvārī pie LU Lielās aulas no plkst. 11.30.


Pievienotās datnes:

NRI-CEPR-Relize.pdf
NRI-CEPR-Iel-Econ.pdf

Informāciju sagatavoja Sergejs Ancupovs, Nacionālo resursu institūta direktors.

Mob.tal. 29244127
Resursi internetā:

  • Delfi atsauksme:
    Latvija maksā pārāk augstu cenu par starptautisko aizdevumu, un ekonomikas atveseļošana varētu būt ļoti grūta, sāpīga un ļoti smaga. Paies gadi, kamēr Latvija atgriezīsies normālā ekonomiskā ritmā, trešdien konferencē “Latvija uz sliekšņa: parādu verdzība vai ekonomikas atveseļošana” paziņoja Ekonomikas un politikas izpētes centru (CEPR, Vašingtona) līdzdirektors Marks Veisbrots.

    Viņš norādīja, ka Latvija patlaban visos virzienos darbojas pretēji ekonomikas atveseļošanas principiem, vai arī nespēj tos realizēt. Šie virzieni ir gan fiskālā un monetārā politika, gan budžeta veidošana.

    Attiecībā uz budžeta politiku Veisbrots ļoti kritizēja Starptautisko valūtas fondu (SVF). Viņš skaidroja, ka fonds Latvijai pieprasa lietas, ko nekad nepaģērē bagātajām valstīm, piemēram ASV vai Japānai, proti – budžeta apcirpšanu un nodokļu paaugstināšanu, kas krīzi Latvijā padara aizvien dziļāku, jo palielinās budžeta deficīts un neskaidrību dēļ par nākotni no Latvijas aizplūst ārvalstu kapitāls. Tie ir tikai daži piemēri sekām, ko rada fonda politika Latvijā.

    Kritika tika veltīta arī valūtas politikai, aizstāvot pašreizējo lata piesaisti eiro, jo tad pieaug lata procentu likmes un pieaug valsts ārējais parāds. Veisbrots, atsaucoties uz paša SVF aprēķiniem, apšaubīja premjera Valda Dombrovska (JL) konferences atklāšanā pausto, ka 2014.gadā Latvijas ārējais parāds būs 60% no IKP, kas ir atbilstoši Māstrihtas kritērijiem, un kas nozīmē, ka Latvija 2014. gadā varēs ieviest eiro.

    Veisbrots pauda, ka valsts ārējais parāds no IKP var sasniegt pat 90%, turklāt, saglabājoties deflācijai, parāda attiecība pret IKP varētu būt pat vēl lielāka. Veisbrots apšaubīja, vai Latvijas ekonomika 2014.gadā būs 2005.gada līmenī.

    Viņš arī norādīja, ka Latvijas iedzīvotājiem nebūtu jāapmaksā privātā sektora parāds ārvalstu bankām. Viņš uzsvēra, ka Eiropā ir valstis un bankas, kas ir ieinteresētas saglābāt augstu lata kursu, jo lata devalvācijas gadījumā, tās būtu galvenās zaudētājas, jo lata vērtība un iedzīvotāju maksājumi ārvalstu bankām mazinātos.

    Ekonomists pieļāva, ka šo un citu pazīmju dēļ pats SVF šaubās par Latvijas ekonomikas atgūšanos, vismaz tuvākajos gados. Par to liecina fakts, ka fonds ir ieguvis daudz naudas no bagātajām valstīm, lai kompensētu zaudējumus, kas radušies nevis Āzijā un Āfrikā, bet gan Austrumeiropā. Viņš norādīja, ka ilgtermiņa attīstībai var kaitēt krasais finansējuma samazinājums izglītībai.

    Viesbrots kā ieteikumu piedāvāja lata devalvāciju, kas būtu mazāk sāpīgs risinājums, nekā pašreizējā politika. Viņš norādīja, ka katrs deflācijas gads palielina nodokļu nastu valsts iedzīvotājiem. Savukārt devalvējot valūtu, deflācijas negatīvā ietekme kopumā saruktu. Viņš gan arī piebilda, ka lata devalvācijas rezultāts lielā mērā ir atkarīgs no eksporta un importa attiecības.

    Veisborts ir vairāku pasaules pētījumu un grāmatu autors, viņa viedoklis parādās daudzos pazīstamos ASV medijos. Viņš un pētījumu centrs kopumā bija viens no pirmajiem, kas vēl 2008. gadā paredzēja nekustamo īpašumu tirgus krīzi ASV un akciju vērtību krišanos ASV tirgos, kā arī to negatīvo ietekmi uz pasaules ekonomiku.

    CERP un Veibrots jau agrāk kritizējuši SVF par tā sniegto palīdzību krīzē nonākušajām valstīm, piemērām, Argentīnai.

    Premjers Valdis Dombrovkis (JL) trešdien žurnālistiem norādīja, ka Veibrota salīdzinājumi nav korekti un viņa viedoklis par Latviju nav korekts, jo Latviajs situāciju nevar salīdzināt ar Argentinu – situācijas ir krietni atšķirīgas, turklāt šī ekonomista prognožu maldīgumu apstiprina arī tas, ka naudas tirgus RIGIBOR trīs mēnešu likme sasniegusi 5,64%, kas ir zemākais līmenis kopš 2008.gada maija.

    “Mums finanšu tirgus situācija stabilizējas,” norādīja premjers. Viņš arī pārmeta ekonomistam novecojušās informācijas izmantošanu.

  • Ierakstot Googlē “garīgā letarģija”= līdzība ar aizmigušo Saulcerīti (kas ir pašlaik, pretstatā garīgai atmodai), uzgāju šādu materiālu no žurnāla “Vides Vēstis”:
    Par kolosu kultu un mazā skaistumu
    Renāte Piņķe-Silazīle
    pēc Valtera Hesa (Walther Hess)
    raksta Naturlich 3/2003
    http://www.videsvestis.lv/content.asp?ID=69&what=20
    ………..
    Daži fragmenti ieskatam raksta būtībā:
    “Stāsts par Rodas kolosu ir ļoti pamācošs: milzu tēli ir iespaidīgi, taču tie ir viegli ievainojami. Bībelē minēto labi bruņoto filistriešu milzi Goliātu bez jelkādām bruņām ar vienu vienīgu lingas akmeni nogāza ganuzēns Dāvids. Izmēra un labilitātes saistība ar iznīcību jau sen ir zināma, taču reti tiek izdarīti attiecīgi secinājumi. Romas klubs jau pirms 12 gadiem brīdināja, ka grūstošas var izrādīties civilizācijas progresa milzīgās katedrāles. Grāmata «Augšanas robežas» («Limits to Growth») ASV tika izplatīta ļoti mazā metienā, toties miljoniem eksemplāru nodrukāja biezi apdzīvotajās valstīs Japānā un Nīderlandē.”

    “Likvidējot dabiskos mērogus
    Reti sastopami tādi domātāji, kuri pārdomā un atspoguļo gigantisma sekas modernajā masu sabiedrībā. Līdz sabiedrības apziņai vēl nav nonācis tas, ka, ar kolosālā kultu graujot dabas nospraustās robežas, indivīds iegrimst letarģijā, miesīgā un garīgā kūtrumā – ar dramatiskām sekām viņam pašam un sabiedrībai.

    Tiecoties pēc milzīgā, tradicionālie mērogi ir likvidēti. Iedarbība uz indivīdu līdzinās totalitārajai plānveida saimniecībai, kas nu, šķiet, atgriežas jaunā tērpā – apslēpta ekonomiski virzīta politika, ko pavada labskanīgi vārdi, piemēram, ļaunprātīgi izmantotais un nolietotais jēdziens «neoliberālisms», kurš nu jau apzīmē ekonomikas brīvību dzīvot pēc sev vien rakstītiem likumiem. Un, kad nekas vairs nedarbojas, valstij un līdz ar to tautas vairākumam jāsedz izdevumi un jāveic likvidācijas klaušas.

    Galvenais katastrofas iemesls izrādījās nepārdomāta Amerikas uzņēmējdarbības modeļu pārņemšana; valstiskā ekonomikas politika ar to iekrita un, kolosu kulta apžilbināta, veicināja lieluzņēmumus. Tur tika uzbaroti zauri, kuri radīja tikai iznīcību un pazuda, noslēpuši savu laupījumu drošībā.

    Valsts un kapitāls kā indivīda aizsardzība šādos apstākļos arvien vairāk izrādās mānīga ilūzija. Tā pastiprināti atklājās kā ekonomiskā uzpotēšana, tās radītais bezdarbs un tai sekojošais valstiskais deficīts. Un, kā jau vienmēr šādos gadījumos, tauta ir tā, kura cieš un no kuras tiek prasīta nauda.

    Pie apvāršņa parādās pirmie tumšie mākoņi kā globāla līmeņa kolosālas katastrofas nopietnas pazīmes, galvenokārt pateicoties augošajai polarizācijai starp bagātajiem un nabagajiem ar visām no tā izrietošajām sekām: pārslogotu valstisko aprūpi, nabadzību, bēgļiem, tautu staigāšanu, kriminalitāti, teroru, karu. Sadzīvi ietekmē izmisušo izdzīvošanas cīņa. Tā vietā, lai risinātu problēmas, tiek inscenētas aizstāvēšanās stratēģijas, ziņās bezgalīgi dzirdam un lasām tikai par kariem un kariņiem.

    Eiropas Savienības lielummānija
    Vērojot pasaulē valdošo lielummāniju, jāsecina, ka vācu nacionālekonomistam un sociālfilozofam Vilhelmam Repkem (Wilhelm Röpke, 1899–1966) bija taisnība, kad viņš neatlaidīgi mudināja uz rūpniecības decentralizāciju, pieprasīja drakoniskus rūpnīcu koncentrācijas aizliegumus un pat nopietni ticēja, ka lielpilsētas ir sadalāmas mazākās daļās. Viņš mašīnas vietā izvēlējās velosipēdu, vienkāršo neuztvēra kā slogu un vēlējās to saglabāt. Repke jau 1930. gadā no visas sirds brīdināja no nacionālsociālisma. Viņš atpazina «..kundzībā, varā un pārmērībā slēpto ļaunuma spēku» un atvilka priekškaru, aiz kura slēpās varas iedomība, liekulība, muļķība un meli.

    Šobrīd mēs noskatāmies, kā slienas arvien jauni kolosi, solīdami mums materiālu izaugsmi un aizsardzību, ne tuvu nestāvēdami uz tik plata pamata kā ēģiptiešu piramīdas. Paplašināšanās uz austrumiem padara Eiropas Savienību par kolosālu valstu apvienību, par prāta egoistu kopību, kur katrs no kāda cita vēlas gūt peļņu. Kolosālais ir brīnišķīga bāze ilūzijām un pārspīlējumiem, jo ceram, ka tas mūs izvedīs no šīs pasaules ierobežotības. Bet aizvien baisāk kļūst, kad vērojam sporta sasniegumus. Katrs rekords šķiet sasniegts tikai tāpēc, lai to pārspētu. Cena šiem pārspīlējumiem ir dopinga un pārslodzes kaitējums veselībai. Savukārt naivā Ginesa rekordu grāmata ir atvērta ne tikai trakajiem, bet visām dzīves jomām.

    Vai varam iedomāties, kā sabiedrība jūtas pārmērību un galējību slogā? Arī milzīgā katedrālē tās draudze jūtas maza, pieticīga un bezpalīdzīga. No tā loģiski izriet zaļo atgādinājums: «Mazs ir skaists!» Atgriezīsiemies pie mazā, samērīgā un individuālā privātajā, politiskajā un saimnieciskajā dzīvē!”
    …………….

  • Kolosa autors dara sev galu
    Visu veidu kolosu, arī mākslīgi radīto politisko vienību samazināšana darītu lieku pieaugošo neapmierinātību un separātismu. Saprātīga reģionu akcentēšana samazinātu autopārvadājumu nepieciešamību un līdz ar to arī enerģijas patēriņu – kolosālu klimata postītāju. Atgriešanās pie saprātīgām cilvēciskām dimensijām un proporcijām radītu mājīgumu un celtu indivīda vērtību. Visa sistēma tādējādi iegūtu stabilitāti un līdz ar to arī drošību. Tas, šķiet, būtu tieši tas, kas mums patlaban vajadzīgs.

    Starp citu: Rodas koloss nemaz nebija iecerēts tik milzīgs. Sākotnēji bija plānota 18 metrus augsta statuja. Par to ar tēlnieku Haresu no Lindosas bija nolīgta konkrēta cena. Vēlāk pasūtītājs vēlējās divreiz augstāku pieminekli, par ko Haress cenu divkāršoja. Liktenīga kļūda, jo izdevumi bija astoņkārtīgi. Šis pasūtījums Haresu izputināja, un pēc tā pabeigšanas viņš padarīja sev galu.

  • pieprasīt jau var jebko, tomēr vēsturiski ir pierādījies, ka brīvais tirgus, kapitālisms (protams, arī nauda) iedrošina un stimulē šādas lietas:
    – monopolus (katras kompānijas sapnis, lai varētu likt maksāt pēc iespējas vairāk)
    – karteļus (te pat Latvijā – olu ražotāji, lielveikali…)
    – korupciju, krāpšanos un melošanu (lai iegūtu lielāku tirgus daļu Monstnto darīs visu, lai noslēptu ĢMO negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību un dabu)
    – varas centralizāciju (ir vajadzīga ES, lai stātos pretim ASV un Ķīnai…) un to, kam mazāk varas un spēka, izzušana – selekcionējas tie, kam ir pārspēks

  • “katras kompānijas sapnis, lai varētu likt maksāt pēc iespējas vairāk” – precīza dagnoze:))

  • Es redzu tikai jēgu rīkojoties. Klausīšanās un debašu laiks ir beidzies jau sen.

  • Te viens stāvokli raksturojošs raksts, kas saistīts ar tēmu:
    http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=29269885
    http://www.nri.lv/ šodien sola ievietot konferencē izskanējušos materiālus un prezentācijas.

  • Un te …
    palasiet paši :)
    ——————————————————–
    Septiņi gadumijas baušļi, ko Ziemassvētku vecītis ir devis Latvijas politiķiem un ierēdņiem

    Sergejs Ancupovs
    23.12.2009

    Mēs zinām, ka ziemas saulgrieži ir brīnumu laiks – īstenojas mūsu vēlmes un cerības, piepildās sapņi, notiek dažnedažādi neticami atgadījumi. To nācās piedzīvot arī man, kad kopā ar pēkšņo aukstumu Latviju beidzot apciemoja pavisam īsta ziema ar spelgoņu, lauska cirtieniem un baltām kupenām. Pūloties iekurināt kamīnu, es pieķēros nodzeltējušu avīžu kaudzei, un manās acīs iekrita brīnumains vēstījums, kuru Ziemassvētku vecītis tālajā 1928. gadā bija sūtījis toreizējiem deputātiem un valdības ierēdņiem. To izlasot, biju satriekts līdz sirds dziļumiem, jo cik aktuāla šī vēsts ir arī mums! It kā laiks Latvijā būtu apstājies, atgādinot Zālamana sakāmos vārdus: „Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules.” Publicēju šo tekstu nedaudz saīsinātu.

    „… Katru rītu, starp brokastīm un rīta skrējienu apsēdies lotosa pozā, aizver acis, atmini, kāda ir tava sūtība uz šīs zemes, un neaizmirsti šo.

    I. Latvijas tauta tevi radīja un uzticēja tev zemi savu.

    Atceries, ka Latvija un visi, kas tajā dzīvo, ir tavs galvenais pienākums. Atceries, ka Latvija ir vienīgā vieta uz zemes, kur var saglabāties un attīstīties tavas tautas kultūra un tavu senču valoda.

    II. Nezāģē to zaru, uz kura pats sēdi.

    Nekad neaizmirsti, ka tu dzīvo uz nodokļu maksātāju rēķina. Tieši viņi savos uzņēmumos un darba vietās nopelna naudu valsts kasei – tātad arī tev. Aizsargā un palīdzi šiem cilvēkiem ar visiem saviem spēkiem. Nebūs viņu, nebūs arī tevis.

    III. Neapcērp pensijas un pabalstus.

    Par valsts attīstības un tās kultūras līmeni spriež pēc tās attieksmes pret sirmgalvjiem un bērniem. Katrā vecā cilvēkā saskati pats savus vecākus. Nespējīgiem nedrīkst atņem, tiem jādod.

    IV. Nekrāp citus un sevi arī.

    Nesauc baltu par melnu un melnu par baltu. Nestāsti, ka tavas zemes ekonomika atspirgst, ja tavā zemē ir lielākais saimnieciskais kritums un lielākais bezdarbs Eiropā.

    V. Neizved naudu no savas valsts.

    Jebkuru lēmumu pieņemot, pārliecinies, kur ieplūdīs nodokļi – tavas vai citas valsts kasē. Jo tad svešā valstī būs darba vietas, ienākumi un uzplaukums, bet tavai tautai nāksies aizbraukt dienišķās maizes meklējumos. Te vēl palikušajiem tev nāksies maksāt bezdarbnieku pabalstus… un slēpties no viņiem, lai netaptu nomētāts ar akmeņiem.

    VI. Tev nebūs zagt.

    Nezodz ne slepus, ne klaji. Atceries, ka 10 procentu „komisija” arī ir tā pati zagšana. Ļaudis nav akli, viņi nekad tev nepiedos, un kauna zīme degs zagļa pierē mūžīgi mūžos.

    VII. Tev nebūs svešiem elkiem kalpot.

    Ne Londonā vai Parīzē, ne Vašingtonā vai Stokholmā, ne Maskavā vai Šanhajā. Neziedo svešiem dieviem, nezemojies elku priekšā, pat ja tie ir šīs pasaules varenie – augsti ķēniņi, bargi augļotāji un zelta pilnu kambaru pārraugi.

    Un pats galvenais:

    dari savai zemei un saviem ļaudīm to, ko vēlies, lai tie tev darītu. Izturies pret savas zemes uzņēmējiem, darbiniekiem, sirmgalvjiem un bērniem tikai tā, kā tu vēlies, lai viņi izturas pret tevi.”

  • Paldies par saiti. Vispār vajadzētu izpētīt devalvācijas piemērus citās valstīs – kā tās norisinājās un ar ko beidzās. Atceros, ka pagājušgad, piemēram, Krievija esot nedaudz devalvējusi rubli. Bet vai bija devalvācijas piemēri apstākļos, kad lielai daļai iedzīvotāju bija mājokļu kredīti ārvalstu valūtās? Vai arī mēs būtu pirmie.

  • Nē, mēs neesam vienīgie. Briti un poļi nesen devalvēja. Un devalvācija mums notiek, tikai tā ir tā saucamā “iekšējā devalvācija”, kad, lai mākslīgi noturētu lata apmaiņas kursu, tiek devalvēts un upurēts viss pārējais – mūsu dzīve un reālā ekonomika.
    Re, te (http://www.rtfl.lv/) ir Marka Veisbrota raksts jau pēc viesošanās Latvijā, t.i., pēc tās konferences.

  • Re, kā Veisbrots raksturo valdības uzņemto kursu:
    While this is theoretically possible, it is extremely difficult in practice – and even if it were to “succeed,” the disease is cured by killing the patient.
    Tulkoju: “Lai gan teorētiski tas ir iespējams, praksē to īstenot ir ārkārtīgi grūti. Pat ja tas izdosies, slimība tiks izārstēta, nogalinot pacientu.”

  • Es, protams, nevēlos idealizēt Marku Veisbrotu. Arī viņa piedāvājums ir tikai pussolis, kas var uz laiku palīdzēt daļēji izrāpties no bedres, taču nenovērš problēmas dziļākos cēloņus – uz parādiem, spekulācijām un augļošanu balstīto, parazitāro finanšu sistēmu.
    Ja Latvija patiesi grib plaukt, mums jāiet daudz tālāk.
    Veisbrots izskatās saprātīgs tikai tad, ja viņu salīdzina ar radikālajiem monetārisma vanagiem. Veisbrots ir monetārists ar cilvēcīgu seju, bet tomēr monetārists.

  • Vēl dažas Veisbrota atziņas:
    But to be fair, the IMF does not appear to be the driving force behind these decisions – rather it is the European governments, who are putting up most of the loan money for Latvia. In this case the Fund is going along with the EU, even though it appears that its economists can see that these policies are wrong. Of course the Latvian government has also been a strong advocate of keeping the peg; but there is a limit to the punishment that Latvians will accept; and of course the EU will not loan money for policies that it finds objectionable. So EU governments are playing a pivotal role here. (..)
    ——————————————————-
    This part of the story is familiar even to Americans who have watched as our largest financial institutions have received top priority from the government – and indeed are doing quite well right now – while millions lose their homes and their jobs. But Latvia is an extreme case, partly because the macro-economic policy is so far to the right, and 19th-century-brutal.

  • Aptuvens iepriekšējā tulkojums:
    Lai nesagrozītu patiesību, jāatzīst, ka ne jau SVF ir galvenais šādas politikas dzinējspēks, bet gan Eiropas valdības, kas Latvijai devušas lielāko aizdevuma daļu. Šai gadījumā SVF tikai palīdz šīm Eiropas valdībām, lai gan tā ekonomisti redz šādas politikas aplamību. Protams, arī pati Latvijas valdība ir bijusi liela lata piesaistes eiro atbalstītāja. Taču ir robežas, cik daudz šāda soda Latvijas iedzīvotāji pieņems, un ES vadība nefinansēs politiku, kuru uzskatīs par nevēlamu. Tātad galvenā loma pieder ES vadībai.
    ——————————————————
    Šī stāsta daļa ir pazīstama arī amerikāņiem, kuri redz, kā viņu lielākās finanšu institūcijas baudījušas valdības atbalsta prioritātes un dzīvo labi, kamēr miljoni amerikāņu zaudē savas mājas un darbavietas. Taču Latvija ir ekstrēms gadījums, jo tās makroekonomiskā politika ir tik tālu nosliekusies pa labi, ka izpaužas kā XIX gadsimtam raksturīga brutalitāte.

  • tā citu starpā.
    Man līdz šim tas nav skaidrs. Es Latvijā tā uzreiz varu saskaitīt 15 bankas. Tas ir tikai uz 2 miljoniem iedzīvotāju.

    Kas notiek? Vai ar TO (apkalpošana) nespētu tika galā viena banka, ar vairākām filiālēm. Un ar ko nodarbojas tas nevainīgais Tverjons – banku uzraugs? Šis jau noteikti neskaitās pie sauktajiem. Vienkārši, gribas ko rupju sarunāt.
    Nu nav un nebūs, pat ja kādu tur sodīs, ar vampīru vairs nepabarosi

  • Vai poļiem arī pirms devalvācijas bija liels mājokļu eirokredītu īpatsvars? T.i., tagad arvien vairāk parādās runas par tiešo (ne iekšējo) valūtas devalvāciju kā pirmo (vai vienu no pirmajiem) soli ekonomikas glābšanā.
    Tāpēc gribas saprast, kā tas ies kopā ar iedzīvotāju eirokredītiem, proti, vai citās valstīs ir bijusi tiešās devalvācijas pieredze šādos apstākļos. Veisbrota rakstā ir šāda rindkopa:
    “These [EU] governments have an enormous conflict of interest in this case. Their banks, including those of Austria, Sweden, Belgium, the Netherlands, and France – have hundreds of billions of dollars of Euro-denominated loans to Central and Eastern Europe. A devaluation in Latvia could trigger the same result in Lithuania, Estonia, and Bulgaria, and increase defaults on the bad loans that these banks made during bubble years throughout the region.”
    ————————————————————
    Šeit tiek pieminēta neatmaksājamo eirokredītu īpatsvara palielināšanās devalvācijas gadījumā (kas šķiet loģiski, ja iedzīvotājiem nav uzkrājumu eirovalūtā, lai noturētos kādu laiku, līdz ekonomika stabilizēsies). Un tad šie “sliktie kredīti” nozīmēs, ka īpašumi pāries ārvalstu banku rokās un cilvēki paliks uz ielas.
    ————————————————————
    Tāpēc tajā antiglobālistu “prasību” sarakstā bija punkts par kredītu pārvēršanu latos ar normālām (paceļamām) procentu likmēm. Gribētos zināt, vai kādai valstij jau ir bijusi tieši šāda pieredze – ārvalstu valūtās nominētu kredītu masveida pārvēršana nacionālajā valūtā nominētos kredītos ar tam sekojošu nacionālās valūtas devalvāciju. Varbūt kāds zina, kādā virzienā var meklēt?

  • Nu bet protams, ka kredīti jāpārvērš latos. Un vispār jārunā, lai ārvalstu bankas uzņemas savu atbildības daļu par savu kredītu politiku.
    Par to kredītu problēmu TF jau kaut cik bija diskutēts. Bija tas Hadsona ieteiktais risinājums, kas tagad iestrādāts programmā “Atjaunotā Latvija” (skat. rtfl.lv).
    Princips – neatmaksājami kredīti nav jāmaksā. Atņemt var tikai ķīlu. Vienlaikus Latvijas pusei (caur Hipotēku banku) jāparūpējas, lai to ķīlu īpašnieki par normālu cenu var atpirkt par latiem. Domāti tie dzīvokļu īpašnieki, kam tas vienīgais dzīvoklis, spekulanti vienkārši savu ieķīlāto īpašumu zaudē.
    Es īsti nezinu, vai Polijā bija daudz eirokredītu. Normālas valstis nepieļauj kredītu izsniegšanu saviem pilsoņiem svešā valūtā, jo tas visneprātīgākais risks.

  • Vēl Čehijas prezidenta viedoklis: http://www.db.lv/a/2010/01/19/Cehijas_prezidents_Eiro

    Citāts:
    “«Mazas atvērtas ekonomikas, kuras ir ieviesušas eiro, vai piesaistījušas tam savu valūtu, izmantojot kādu no monetārajiem režīmiem, ir vairāk pakļautas [lejupslīdes] ietekmei,» uzskata V. Klauss, norādot, ka krīzes laikā, neesot eiro «spaidu kreklā», viņš ir guvis pierādījumus neatkarīgas valūtas priekšrocībām.
    Kopš Lehman Brothers sabrukuma, kas tiek uzskatīts par globālās krīzes sākumu, Čehijas krona attiecībā pret eiro zaudējusi aptuveni 7% savas vērtības, kas ļāva valsts eksporta nozarei saglabāties konkurētspējīgai.”

  • Paldies, pigori. Tiešām ir daudz apliecinājumu. Re, arī Čehija.
    Un vai tad ir kaut viens vesela saprāta arguments, kāpēc kādai valstij būtu jāatsakās no savas brīvības un suverenitātes?
    Un tā ir tikai demagoģija, ka jālien kādās impēriskās savienībās vai citās žņaudzošās vai diksriminējošās shēmās, lai varētu sadarboties ar citā valstīm. Gluži otrādi, tieši brīva valsts var sadarboties. Lai sadarbotos, jābūt kaut kam. Nevis nullei vai lupatai pie citu kājām.

  • par to devalvaaciju mani paarliecinaaja shii prezentaacija
    http://nri.lv/lv/public/blogs/view?ns1_sys_primary_key=identifier:107

  • Diezgan interesanti video no šīs konferences pieejami šeit – http://faili.homeip.net/MyWeb/test/

  • Atradu rakstu –
    Sergejs Ancupovs, Nacionālo resursu institūta direktors
    Sestdiena, 20. februāris (2010) 00:09
    “Jau mēnesi vadošo masu informācijas līdzekļu uzmanība ir piekalta Latvijā notiekošajam. Impulsu šai interesei deva Ekonomikas un politikas pētniecības centra (CEPR) dibinātāja Marka Veisbrota ierašanās Latvijā. Pasaulē ietekmīgu ekonomistu un masu mediju ievērību mūsu valsts problēmām piesaistīja viņa veiktie pētījumi (1) un tajos balstītā uzstāšanās NRI un CEPR kopēji rīkotajā šā gada 13. janvāra konferencē ««Latvija uz sliekšņa: parādu verdzība vai ekonomikas izaugsme».”
    Tālāk skat.:
    http://www.apollo.lv/portal/news/articles/194955
    ===
    Interesanti par skolas autobusiem un slotām.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.