TautasForums.lv sanāksmes piezīmes

2. janvārī notika pirmā TautasForums.lv (TF) sanāksme klātienē. Tika aicināti tie, kuri atsaucās ar pogas „Arī es piedalos” palīdzību, un tie, kuri jau ilgāku laiku aktīvi iesaistījušies TF veidošanā. Uz sanāksmi ieradās 20 cilvēki.

Divas anketas tika iesūtītas pēc uzaicinājuma izsūtīšanas, bet vienas anketas saturs bija tāds, kas radīja šaubas par anketas autora vēlmi patiesi dot savu ieguldījumu kopīgam labumam.

Jautājumu saraksts ir ļoti garš – sākot no vīzijas formulēšanas sabiedrībai, mūsu valstij, TF interneta vietnei un konkrētiem veicamajiem uzdevumiem, piemēram, lapas satura veidošana, komentāru pievienošana, popularizēšana, darbu koordinēšana, līdz pat jaunai interneta vietnes izstrādei. Ņemot vērā, ka gandrīz visi sanāksmes dalībnieki viens ar otru tikāmies pirmo reizi, tad par uzdevumu neizvirzījām tūlīt pat tikt pie, piemēram, noslīpēta „vīzijas formulējuma”. Iepazināmies un apmainījāmies domām, kas saistītas ar „iedzīvotāju pašizaugsmes un sadarbības portāla” darbību, tās nodrošināšanu un uzlabošanu.

Piedāvāju iepazīties ar sanāksmes laikā pierakstīto un aicinu ar komentāru palīdzību pievienot to, kas, Jūsuprāt, ir svarīgs, bet ko esmu palaidis garām, kā arī paust jebkādus citus priekšlikumus TF darbības uzlabošanai.

  • veidojam darba grupu jaunas TF interneta vietnes versijas lapas plānošanai un izstrādei. Vēlamas IT zināšanas. Jāpiezīmē, ka diskusiju gaitā tika minēta virkne nepilnību pašreizējā lapas versijā. Šobrīd darba grupā – Akuukis (idejas publicēs TF forumā), Kaspars (dizains, funkcionalitāte), Oskars (idejas), Relikts un Ivo. Darba grupa savu aktīvo darbību sāk no 15.janvāra. Līdz tam aicinām izteikt savus priekšlikumus šeit un Forumā, kā arī darīt zināmu, ja vēlaties aktīvi iesaistīties darba grupā;
  • Relikts var sarunāt telpas nākamajām sanāksmēm;
  • saistībā ar TF satura veidošanu (galvenokārt informācijas izvērtēšanu) gatavi iesaistīties Egils R. – reliģija, politika, psiholoģija, Pēteris – bioloģija, Barters – pārtika;
  • Anita var līdzēt ar iesūtīto rakstu gramatikas un c. kļūdiņu labošanu. Sadarbojamies izglītības jautājumos;
  • Kaspars noskaidros par ziedojumu nodošanu/pieņemšanu ar telefona zvana palīdzību (tarifi, izmaksas – jur./fiz. pers). Ziedojumu pieņemšanai izmantojam arī PayPal. Optimālais ziedojumu apjoms – Ls 0,50;
  • piem. Solvita un Ženija gatavas iesaistīsies, kā būs kādi konkrēti darbiņi.


Saistītās idejas/ierosinājumi:

  • veidojot forumu un/vai palielinoties publicējamās informācijas apjomam, sadaļām piesaistāmi moderatori (Oskars S.)
  • plašāka video iespēju izmantošana, piem., video intervijas (Relikts, Kaspars)
  • pašu sagatavoti un vadīti semināri (Egils R.)
  • mājas lapās integrējams ideju ierosināšanas-diskutēšanas modulis. Projekts/atsevišķa sadaļa „Atjaunotā Latvija” (Armands S.)
  • anotācijas gariem rakstiem (Egils K.)

Liels paldies Barteram un restorāna īpašniekam par telpu izmantošanu (nosaukumu neminu, jo tas nav saskaņots).

Sirsnīgi pateicos Jums visiem!

Ar cieņu, Ivo V.


  • viennozīmīgi viss ok :)
    Bija liels prieks iepazīties klātienē!
    Man viena piezīmīte – būtu labi, ja darba grupa augtu un pie pašreiz minētajām personām pievienotos vēl aktīvi cilvēki.

  • Tā turpināt. Prieks, ka jūsu bija tik daudz. Izmantošu iespēju pateikt, ka vīzijai ir liela nozīme Masu Dezinformācijas laikmetā. Pie tā tad arī vajadzētu strādāt.

  • ai ai ai :)
    es pat aizmirsu pasākumam novēlēt radošu garu :))))

  • Ivo raksta “…apmainījāmies domām, kas saistītas ar „iedzīvotāju pašizaugsmes un sadarbības portāla” darbību, tās nodrošināšanu un uzlabošanu.”
    Tātad runa iet par TF DARBĪBU.
    Iespējams, ka manas domas ir pilnīgi nesaistītas ar šo uzdevumu, nevajadzīgas šajā darbības uzdevumu formātā.
    Bet padomājos pāris dienas un pavērojot notiekošos, nonācu pie secinājuma, ka tomēr izteikšos.
    Jo, pirmkārt, ja lieto precīzus terminus, tad tas, par ko runā Ivo, ir drīzāk funkcionēšana, nevis darbība. Otrkārt, omāju, ka varu šo “darbības” nostādni (ja mēs to tā saucam) papildināt ar kaut ko būtisku. Tātad tas, kas sekos, būs cita – papildinoša – nostādne un situācijas redzējums, nevis atbilde uz Ivo rakstīto uzdevumu. Plašākā – Attīstības – kontekstā.
    Ja noder – ļoti labi! Ja nē – atvainojiet!
    Par TF attīstību:
    1) TF ir KOMUNIKĀCIJA. Domāšana, darbība – pakārtoti tai. (Paš-) izaugsmes šajā portālā droši vien ir diezgan daudz, bet vai kāds to var pateikt? Vai kāds ir aptaujājis? Vai kāds ir mērījis? … Bet Sadarbības maz, vai ne? Vai mums vispār te ir sadarbība? Vai mēs to vēlamies, vai tā ir būtiska un vajadzīga??? Kā jāorganizē komunikācija, lai no tās izaugtu sadarbība?
    2) Vārdi nav tikai vārdi. Vārdi rada Vārdu. Un Vārds rada Notikumu (-s). Kas NOTIEK: virspusēji, kaut kas, kas katram liekas viņa iedomās, no viņa individuālā skatu punkta, bet dziļāk – kaut kas pa īstam mums visiem kopā. Tāpēc: vai mēs saprotam, KO mēs RADĀM? (Citiem vārdiem sakot, kādā spēlē piedalāmies?) Mēs visi ESAM līdz-Autori – gribam to vai nē, apzināmies to vai nē. Kas notiek TF? (pārfrazējot J.Domburu)
    3) Katrs komentē tā, it kā autoram pirms tā nekas nebūtu publicēts. It kā viņš nemaz nebūtu Autors. Vienkārši tā, kā kaut kas lielāks vai mazāks visu laiku “iekrīt barotavā”, ko “paknābāt”. Daudz “putnu” aizlido garām, nemaz nenolaižoties (mēs viņus nezinām, – tos, kuri izlasa, noskatās, noklausās to vai citu materiālu TF, bet nekomentē). Citreiz atkal salido daudz dažādu, katram kaut kas sakāms… – vai mēs viņus atpazīstam? Vai atceramies, ko rakstīja, piem., Klusais vai Indulis, vai RX, vai Andrejs u.c. pirms nedēļas, divām vai mēneša, vai trim mēnešiem? Vai mēs varam sajust un saprast savu komunikācijas partneri kā komunikācijas partneri – ieraudzīt reālu cilvēku kā vienotu veselumu ar viņa domāšanu, pieredzi, attieksmi, līdzdalības motīvu? Vai nav tā, ka mums viss te sanāk kā tāds raibs, ņirbošs kaleidoskops, neveidojas Mozaīka (jeb “lielā bilde”)? Tas vai cits Cilvēks laiku pa laikam Piedalās, un viņam pašam tā ir secīgu un saistītu notikumu virkne, viņa attiecību ar TF “vēsture”. Bet citi uztver viņu katrreiz kā pilnīgi svešu citplanētieti, reaģējot tikai uz kādu mazu fragmentu viņa šajā brīdī teiktajā. Un cilvēks (Autors vai kāds līdz-Autors), kurš vēlas, lai viņu sadzird kā cilvēku, kopumā, vai nu katrreiz runā vienu un to pašu: izceļ, pasvītro, atkārto savu domu daudz dažādos variantos. Vai samierinās, ka viņu kā tādu neviens tā īsti nesadzird, bet ka pats no šīs īsās pieredzes tomēr saņem kādu kripatu pretī (vai pat vispār neko nesaņem) katrā konkrētā komentārā atsevišķi no visa pārējā. Piem., Jānim Kučinskim ir tik daudz publikāciju TF, pat veselas grāmatas, ka kādam, kurš vēlētos saprast un apzināti attiekties pret viņa rakstīto un argumentēti iesaistīties polemikā, nāktos stipri vien papūlēties un piedomāt pie tā, ar ko viņam darīšana un kādā “ringā” viņš nonācis (pēc kādiem noteikumiem šeit spēlē). Un ja savāktu kopā visu, ko, piemēram, Aigars komentāros rakstījis, tad sanāktu vairākas prezentācijas jauniešiem, diskusiju tēmas apaļajiem galdiem, uzdevumi smadzeņu vētrām, pat varbūt vesela programma inovatīvās domāšanas apmācībai vai kas tamlīdzīgs. KUR tas viss paliek? KURŠ man var atbildēt uz šo jautājumu? Vai šī situācija nav tieši tāda pati kā Latvijā kopumā – mēs ļaujam, lai izzog (izdāļā, privatizē, kam nav slinkums un kurš prot novērtēt, atdodam par sviestmaizi) savus resursus?

  • Tā tas viss arī ir, kā raksti. Un..? Tādi mēs esam un tādas mūsu spējas pašorganizēties. Agnese, kādi būtu tavi priekšlikumi? Mans secinājums tāds, ka kaut kas tiek paveikts šādos variantos:
    1) dari pats
    2) ir skaidrs konkrēts uzdevums, ap kuru vienojas vairāki cilvēki – domubiedri, veidojot darba grupu. Attiecīgi tad arī jārīkojas..
    … visos pārējos variantos lielākoties notiek mazproduktīva prātošana. Tikai atsevišķos gadījumos rezultāts atsver ieguldīto laiku un enerģiju.

  • 1. Paldies par atbildi!
    2. Neko daudz vairāk kā to, ko jau rakstīju savās Tēzēs sanāksmei, nevarēšu uzrakstīt, vienīgi varu to dažādos veidos papildināt, paplašināt, ja vajag, lai kļūtu saprotamāk. Man vienkārši bija tāda sajūta, ka tam ir nozīme un ka vajag padalīties.
    3. Ir tāds PRINCPS, ka ja kāds kaut ko patiešām saprot, tad viņam ir arī skaidrs, kas seko tālāk, t.i., jauna skaidrība par attieccīgo jautājumu vai situāciju. Šajā gadījumā tu apgalvo, ka man pierīti, ka tā ir, kā rakstu, bet tālākais neliecina, ka saproti un pieņem. Jo es savu komentāru rakstīju par komunikāciju, kamēr tu man atkal – par darbību, domāšanu, vēlreiz darbību. Tas nav pārmetums tev personīgi, es nevienu nevēlos kaut kā “pieķert”, mācīt vai pārtaisīt. Tikai atspoguļot, parādīt situāciju, uzdot jautājumu, – cerībā, ka atklāsies jauns skatījums, līdz ar to – jaunu resursu redzējums. Paskatīties savādāk uz jau it kā zināmo. Man liekas, ka mēs pārāk daudz laika un uzmanības veltām domāšanai (“prātošanai”, kā tu raksti), bet pārāk maz – pašai komunikācijai, valodai, kontekstam, uztverei un sapratnei. Un no šejienes – sadarbībai (bez tā visa nesanāk sadarbība). To arī gribēju pacelt, atklāt ar savu komentāru. Pievērst uzmanību.
    4. Vēl ir tāds PRINCIPS, ka neatrisinot vispārīgo jautājumu (-us), mēs bezgalīgi bieži un daudz klūpam no atsevišķajiem.
    5. Kā jau rakstīju, ja tas šobrīd citiem neliekas svarīgi, tad lai paliek (pēc manas prognozes, vienalga tas pacelsies kaut kad un kaut kā. Bet varbūt man nav taisnība. Jo mēs NEVIENS nezinām, kas būs, varam tikai nojaust un dalīties savās nojautās.)
    6. Jebkurā gadījumā esmu pārliecināta, ka VISS BŪS LABI!

  • Ja ar ‘vispārīgo jautājumu’ domā ‘vīziju’, ‘skaidrību par cilvēces uzdevumu’ vai tml., tad par to esmu rakstījis un rakstīšu vēl, bet maz kuru tas šobrīd uzrunā un interesē. Bet pacietību.. ;). Līdz tam nonāksim.
    Pagaidām izskatās, ka cilvēkiem labpatīk pakomunicēt komunicēšanas pēc.. ;)
    Gribētos lielāku konkrētību no Tevis, jo skarbā patiesība ir tāda, ka ar runāšanu un rakstīšanu vien nepietiek. Dzīve sastāv no maziem darbiņiem, nevis tikai no vienas lielas komunicēšanas. Ja nav kaut kas kā vajag ar uztveri, valodu, sapratni, tad jāmeklē cēloņi un tos jārisina. Atkal pats no sevis nekas nenotiks…

  • 1. Es nezinu, Ivo! Neesmu nākusi ar pilnām kabatām atbilžu.
    2. Ar darīšanu – manā pieredzē, kura nav maza, – ir tā, ka ja rodas sapratne, tad darīšana notiek pati no sevis. Tur jau ir tas prieks un tas labums, un tieši tāpēc par to ir vērts padomāt. Vai arī darīšana notiek kā kopīgs lēmums. Organizētā veidā. Arī nav slikti, – ja visi tiešām piekrīt, nevis izliekas, daļēji vai pilnībā. Bet tādai darīšanai vienmēr ir vajadzīga uzraudzība, koriģēšana, jaunas vienošanās.
    3. Komunikācija, par kuru runāju, nav vienkārši kaut kāda “komunicēšana komunicēšanas pēc”. Komunikācija, kura rada saturu un sadarbību. Nevis kā ping-ponga bumbiņas mētāšana laika nosišanai. Ar to es negribu teikt, ka te tā notiek. Bet ka komunikācijas resurss netiek pietiekoši izmantots.
    4. Ir tāda Satura ģenēzes loģika. Un Domāšanas un darbības sistēmas metodoloģija. Netaisos to te visu klāstīt. Domāju, ka izlasot un ieklausoties nosaukumos, jau kļūst diezgan skaidrs. Bet tikai vienu lietu, par attiecībām starp komunikāciju un darbību. 1) nav saistītas (papļāpā par vienu, dara citu); 2) saistītas secīgi (parunā, un tad cenšas apmēram tā darīt, tad atkal nāk parunāt, tad dara tālāk, ciktāl skaidrs, utt.); 3) saistītas vienlaicīgumā. Savā absolūtajā formā tie ir t.s. performatīvie izteicieni (Vārds=Darbība, ko tas apzīmē. Piem., “es zvēru”, “es ticu”…). Bet procesuāli šis vienlaicīgums ir radāms, organizējams (pašorganizējams) noteiktā veidā labprātīgā grupā. To var iemācīties.

  • 1. Saprast nozīmē darīt. Ja es nedaru, tas nozīmē, ka neesmu sapratis.
    2. Saprast nozīmē darīt. Ja visi neko nedara, tas nozīmē, ka ana vsapatuši.
    3. Var darīt arī nesaprotot – un mācīties un saprast darīšans laikā.

  • Par Agneses rakstīto=2) saistītas secīgi (parunā, un tad cenšas apmēram tā darīt, tad atkal nāk parunāt, tad dara tālāk, ciktāl skaidrs,===========
    Šis proces ir laiku prasosš,jo pēc parunāšanas cilvēks uzzina informāciju-apdomā un tad piekrīt vai nē,un ja piekrīt, tad 100%skalā ,sāk pa procentam laika gaitā palielināt ticību TAM un SAJŪTU, RĪCĪBU…-DARBOTIES TĀ…un te nu katram savs laiks aizziet līdz 100% ir TAJĀ!
    Un par to komunikāciju,TĀS IZPRATNE UN PIEREDZE UN DARĪŠANA jau daudziem no ģimenes nav iedota pūrā=tātad nav piemēra kas tā un kā to dara, jo LAIKA vecākiem neatlika un vai vecāki paši prata(padomijai.. tas nebija izdevīgi) un te tiešām derētu labs izskaidrojoš materiāls…!

  • Man ir drusku cits priekšlikums, šoreiz par darīšanu, un viegli sirreāls.

    TF ir samērā stihisks cilvēku kopums, kurus vieno aptuveni vienāda vērtību sistēma. Tātad, ir iespējams veikt kādu kopīgu projektu, kura rezultāti būtu saprotami arī tiem, kas šeit nepiedalās. Sava veida “Mazsalacas meteorīts”.

    Kā viens no kopīgā projekta variantiem ir uzcelt reālu, konkrētu māju, kas ir lēta, racionāla, taču vienlaikus kalpo arī konkrētiem mērķiem – piemērs tam, ka var arī savādāk. Savādāk celt (ar mazu enerģijas patēriņu), savādāk finansēt darbus (talkas, ziedojumi, brīvprātīgs darbs utt.), un galu galā, tā būs arī reklāma gan TF, gan tiem, kas pielikuši roku. Un beigās var pārdot, un naudu iegrūst TF mērķiem. Apmēram tā. Atbilstoši cilvēku resursi ir, kas pārzin gan juridiskos, gan tehnoloģiskos aspektus.

    Ambiciozi, es saprotu. Taču es būtu ar mieru piedalīties.

  • Ā, aizmirsu piebilst. Vīriešus vieno kopīga darīšana, sievietes – kopīga runāšana.
    Komandas veidošanai nepieciešams kopīga tusēšana ar kopēju mērķi. Citādi nekas nenotiks, jo interneta komunikācijai pietrūkst emocionālās saiknes.

  • pie Mārtiņsona
    lai Jānis liek pamatus. Nu tādā garā …..

  • Tātad tu uzdevi jautājumu par VĪZIJU / SAPNI / MĒRĶI…
    Paldies par izrādīto neparasto uzticēšanos man kā pilnīgi svešam cilvēkam! Jo ko gan iespējams uz to atbildēt? … Uzrakstīt vēl vienu savu Stāstu? Vēl vienu Lielo Jautājumu?
    Varbūt tā arī kaut kad darīšu. Jo viss, ko mēs runājam, darām, pie kā domājam, ko meklējam utt. no brīvas gribas – tas VISS runā par mūsu Vīziju, Sapni (arī Mērķiem). Lielām lietām vajadzīgs Liels Laiks. Vai arī Liela Saprašanās, Liela Mīlestība. Dažreiz – gan viens, gan otrs. Atvaino, ja šajā brīdī vēlējies no manis ko vairāk!

    Tu pati zini par to visu, par ko jautā, daudz vairāk nekā domā!!! :) Un citi arī. Jāsāk ieklausīties vienam otrā ar sirdi. To sauc par Empātisko Klausīšanos.
    Tajā īsajā laikā, kopš esmu pazīstama ar TF un iesaistījusies komunikācijā, esmu dzirdējusi, lasījusi, sapratusi ļoti daudzas lietas, kuras papildina un paplašina manu agrāko Vīziju un Sapni. Esmu pārliecināta, ka citiem ir tāpat. Diez vai visu to bagātību var ietērpt formulējumos un vienoties par to, ka tie mums visiem turpmāk būs “kopīgi”.
    Bet kaut ko vienu kopīgu, īstu, interesantu un aizraujošu mums tiešām vajadzētu, vai ne?
    Tātad es ticu, ka mēs varam to visu turpināt pakāpeniski, konkrēti un kopā!
    Labi?

    Piemēram, lai nebūtu nekas mākslīgi jāizdomā – es jūtu, ka Pētera ierosinājums, kurš tepat pirms pāris stundām izteikts, varētu būt tāda kopīga Vīzija/Sapnis? Un pat Kopīgs Mērķis (jo mērķis jau pavisam konkrēti attiecas uz darbību). Kā tu domā? Varbūt ņemsim un tūlīt arī te uz vietas sāksim vienoties ap to? Manuprāt, sajust, noticēt, ieraudzīt gara acīm un tml. – tas ir daudz labāk un drošāk nekā organizēt visiem vienādu viedokļu izteikšanu par iespējamajiem kopīgajiem sapņiem/vīzijām, tad apspriest, saranžēt pēc prioritātēm vai vēl ko tādu un beigās balsot…

    P.S. Es vispār ticu, ka tas, ko vēlamies, ilgojamies utt. – tas vienmēr jau ir blakus, tāpēc vislabākais parasti ir aizvērt acis, savās domās “nodzēst” to bildi, kura bija pirms tam, tad atvērt un ar jaunām acīm/atvērtu sirdi vienkārši Ieraudzīt Atbildi!

  • Es arī būtu ar mieru piedalīties.
    Aicinu šo vīziju atbalstīt visus, kuri ieskatās šajos komentāros un interesējas par vrsrakstā pausto.

    Par cik “Vīriešus vieno kopīga darīšana, sievietes – kopīga runāšana.”, tad ceru, ka tu arī sāksi kādu darbību šajā virzienā. :)

    Nopietni!
    Lai gan nopietnības arī nedrīkst būt par daudz, it sevišķi tādos “sirreālos” gadījumos.

  • Paldies, Agnese, par piemērotākā veida atrašanu ( pie tēmai atbilstoša raksta) diskusijas uzsākšanai par kopējo VĪZIJU / SAPNI / MĒRĶI!
    ^^^^^^^^
    Tu jautā, kādēļ es par to jautāju Tev kā pilnīgi svešam cilvēkam? Atbilde ir ļoti vienkārša. Tu biji tā, kas izrādīja interesi par šo jautājumu un sāki uzdot jautājumus man. Tas nozīmē, ka arī Tev šis jautājums ir svarīgs un nozīmīgs. Tā kā Tu raksti publikācijas, tulko un visādi citādi aktīvi iesaisties TF, nemaz neesi svešs cilvēks. Arī šādā veidā var iepazīt cilvēkus (un Tu to zini). :)
    ^^^^^^^^
    Tu raksti: “Uzrakstīt vēl vienu savu Stāstu? Vēl vienu Lielo Jautājumu?
    Varbūt tā arī kaut kad darīšu. Jo viss, ko mēs runājam, darām, pie kā domājam, ko meklējam utt. no brīvas gribas – tas VISS runā par mūsu Vīziju, Sapni (arī Mērķiem). ”
    Piekrītu, kas viss, ko darām no brīvas gribas jau runā par Vīziju/Sapni. Bet diskusija pie Jāņa raksta manā sapratnē norāda uz to, ka mums pietrūkst vienotas Vīzijas/Sapņa, uz kuru kopīgi tiekties (varbūt kļūdos). Katrs domā un rīkojas atbilstoši viņa dzīves pieredzei, vērtībām un uzskatiem, un pilnīgi noteikti katram ir sava Vīzija/Sapnis. Tādēļ varbūt tieši vajadzētu Taviem vārdiem runājot “… visu to bagātību ietērpt formulējumos un vienoties par to, ka tie mums visiem turpmāk būs “kopīgi”.”
    Piekrītu, ka nav jāorganizē visiem vienādu viedokļu izteikšana par iespējamajiem kopīgajiem Sapņiem/Vīzijām un nav par tām jābalso. Tam tik tiešām ir jānāk no sirds īstajā brīdī. Tikai tad tas būs patiesais Sapnis/Vīzija.
    ^^^^^^^^
    Mēs visi esam tik dažādi un tas ir brīnišķīgi. Bet mums ir jāspēj atrast kaut ko, kas mūs visus vieno. Atrast to, kas mums visiem ir kopīgs. Manuprāt, tā ir kopējā Vīzija/Sapnis un es ticu, ka ir iespējams to izdarīt (atrast kopīgo un vienojošo). Tikai ir jautājums – kā to izdarīt?
    ^^^^^^^^
    Pētera ierosinājums tik tiešām jau ir konkrēts Kopīgs Mērķis, jo vērsts uz darbību. Manuprāt lieliska ideja. Esmu gatava piedalīties.

  • Skaidrs. Piekrītu Paldies!
    Vēlos tikai precizēt vienu lietu (citāts: “Tādēļ varbūt tieši vajadzētu Taviem vārdiem runājot “… visu to bagātību ietērpt formulējumos un vienoties par to, ka tie mums visiem turpmāk būs “kopīgi”.””) – man liekas, ka ar formulējumiem būs ļoti grūti. Tiem jābūt tēlainiem, citādi sanāks tikai dogmas un definīcijas, nevienu tas neaizraus. Vīzijai vajadzīgs īpašs formāts, īpaša forma.
    Tāpēc es savās Tēzēs TF sapulcei rakstīju par to, cik liela nozīme ir Kopīgai Lietai, Komandai un (izšķirošā nozīme) Kopīgai Valodai.
    Manuprāt, tas ir ļoti zīmīgi, ka tu nevarēji neiejaukties minētajā diskusijā pie Jāņa raksta un ka mēs uzsākām šo sarunu tieši tur. Nevienam šeit nav tik spēcīgu Vīziju kā Jānim un Aigaram. Un pilnīgi dažādas valodas.
    Ticu, ka lielākā daļa, ja ne visi no pārējiem lasītājiem un diskutētājiem pieņem abus un ka neatbalsta šķietamo nepieciešamību izvēlēties starp vienu vai otru. Kā tu domā, vai piekrīti?
    Tu jautā, kā atrast kopīgo un vienojošo, kopīgu Vīziju/Sapni? Varu atbildēt divos veidos:
    1. analītiski, konceptuāli, metodoloģiski (mēģināju jau Ivo šo to rakstīt)- diez vai tas tevi iedvesmo, vai ne? :)
    2. tēlaini. Teikšu tā: līdzīgi kā peldēt nevar iemācīties pēc rokasgrāmatas, bet jālien ūdenī, tāpat arī šeit. Tas ir Ceļojums. Atstāt savu vietu un spert soli Nezināmajā kopā ar pārējiem (vai pat neatkarīgi no pārējiem, jo jebkurā gadījumā tur priekšā izrādīsies arī citi, varbūt ne tie, kurus domāji). Tur, kur nav atbilžu. Neviens nezina, nevar zināt, jo tas, ko meklējam, NEKAD pasaulē vēl nav bijis. Ja MĒS radīsim, tad būs. Tātad tas viss ir pa ĪSTAM. Nekādas reproducēšanas. 100% autentiskuma. Līdzīgi kā Tolkīna slavenais varonis omulīgais Bilbo nevarēja nedoties līdzi Rūķiem (lai gan sākumā visādi centās miermīlīgi izvairīties) neiedomājamā ceļojumā uz Vientuļo kalnu un cīnīties ar pūķiem, atkarot pagātnes dārgumus, lai uzvar taisnība, lai nāk gaisma utt.
    Vīzija sākas ar atsaukšanos sirdsbalsij. Ar Skaistuma vai Noslēpuma vilinājumu. Ar lielu, patiesu Vēlmi būt dalībniekiem Īpašā Stāstā, Īpašā Notikumā. Piedzīvot to, kā tas ir – Būt daļai no Radītāja…
    Tātad sākt ar to, ka izšķirties un SĀKT. Ceļš pats rādīs. Un palīdzēs tie, ar kuriem kuriem tu būsi kopā šajā Ceļojumā. Stāsts, kuram mēs veltām savu dzīvi, māca mums šo dzīvi, dod gudrību un spēku. Katram savu. Kā kurā brīdī vajag.

    Nobeigumā varu tikai piebilst pāris vārdus par sevi – es mēģinu “tulkot” cilvēkus vienu otram. Arī sev un sevi. Labot spoguļus, cik iespējams. Un dažas citas lietas.
    Savu Vīziju mēģināju ietērpt visus uzrunājošā veidā savā publikācijā “Kondora atgriešanās”.
    Kā panākt to, lai visiem visu laiku kļūst vairāk, nevis mazāk. Kāpēc dalīt, ja pietiek visiem? Jāmainās – tas nozīmē mainīt uztveri. Saprašana un sadarbība sākas ar Klausīšanos. Atvērt Sirdi, lai tā kļūtu par galveno mūsu redzes orgānu. Tā ir Vīzija, kura ir Cilvēka dzīves cienīga. Viss, kas notiek mums apkārt (piem., Jāņa un Aigara vīziju šķietamā nesavietojamība), attiecas uz mums – uz katru un visiem. Jāuzņemas atbildība un jāiesaistās.
    Ir tāds teiciens: Šodienas dubļi ir vakardienas nenoslaucītie putekļi. Tātad – slaucīt katru dienu to, ko katrs saprot un var, pēc iespējas visur, ar ko sastopas, nestāvēt malā.
    JUST, ka IR KOPĪGAS MĀJAS. Ka VISI ir saistīti vienā Dzīvē. Ka visi esam Brāļi un Māsas.
    Bet, līdzīgi kā stāstā par Bilbo, mūsu Ceļojums vienmēr ir saistīts ar kādiem “pūķiem” (individuālie ego to milzīgajā daudzveidībā) un kādiem “dārgumiem”, kuri jāatgūst (brīvība, kultūra, cilvēciskas attiecības, harmonija ar dabu…).
    Iznāca pagari, tomēr nevaru nepieminēt vēl vienu teicienu: Katrs patiess stāsts ir mīlas stāsts. Viss vienmēr ir par Mīlestību. Gaismai ir daudz dažādu veidu, tāpat kā tumsai.
    Mīlestība atver durvis, lai tumsu apspīd gaisma, un logu, lai ienāk svaigs gaiss. Katram katrreiz tas nozīmē kaut ko citu. Tad atklājas katra konkrētā brīža konkrētā patiesība. Un vienmēr izrādās, ka nekas nav lieks, visam ir sava nozīme un loma, vietas pietiek visiem un risinājumu ir neiedomājami vairāk nekā pirms tam likās. Un tā tam jābūt.
    Kopīgajās mājās.

  • Man ljoti patiik shii ideja – par kopiigas maajas buuvi. Paldies Peeterim!
    Reaala piedaliishanaas talkaa arii buutu katra apliecinaajums speejai tikt taalaak par gudru runaashanu, un peec sevis zinu – tas ir gruuti, bet taadeelj – jo veertiigaak.
    Paldies Agnesei – Tavas domas te rauj dveeseli celjaa! Un mostas taa veelme iet nepaziistamajaa naakotnee, kopaa ar cilveekiem, kuriem ir svariigi nepalikt, neiestigt nevariibas purvaa.
    Shii ideja ir arii traapiijusi pa manu (veel neuzrakstiito, bet domaato) Latvijas viiziju – Latvija kaa muusu maajas, kur katrs gimenes loceklis ir pienjemts, saprasts, vinjam ir sava vieta shajaa maajaa, vinja viedoklis tiek njemts veeraa. Maajas kaa iespeeja augt, attistiities, aizlidot pasaulee un atgriezties. Maajas kaa miera osta un speeku atjaunoshanas vieta. Maajas shii vaarda vislabaakajaa noziimee. Vai ir kaads, kursh neilgojas peec taa, lai vinjam buutu Savas Maajas?
    Maajas arhitektuura un saimnieciskais plaanojums savukaart simboliski liidzinaatos valsts paarvaldei (vai otraadi – paarvalde jaaveido peec maajturiibas principiem), nodroshinot visas svariigaakaas funkcijas.
    Gluzji simboliski, ka sho lietu mums ierosina Peeteris – tas izklausaas kaa Biibelee: cel savu maaju uz klints… Klints – kopiigaas darbiibaas un gruutiibaas paarbaudiita veertiibu sisteema.

  • Agnese, es neapšaubu Tavus cēlos nolūkus. Tas, ko Tu raksti, ir labi un iedvesmojoši.
    Tikai viena lieta.
    Tu runā par soļa speršanu nezināmajā. Tas var iedvesmot, bet vai tiešām tas ir jādara – ar aizvērtām acīm?
    Lieta tā, ka pasaulē viss jau ir bijis. Arī tādas un vēl briesmīgākas situācijas kā pašlaik mums.
    Vienkārši cilvēki visu ātri aizmirst un cikliski atkārto vecās kļūdas, no kuram varētu izvairīties, ja vien paraudzītos vēsturē.
    Katra paaudze un pat viena paaudze vairākas reizes savā mūžā burtiski kāpj uz tiem pašiem grābekļiem. Piemērs, ir mūsu vēlēšanu tradīcija. Vienkārši neko no savas pieredzes nemācās.
    Par finanšu krīzēm ir viena laba jauna filma, kuru var atrast internetā. Nosaukums ir “Life on the Edge of a Bubble”. Izrādās, uz naudu balstītā sistēmā līdzīgas krīzes notiek ik pēc 15 – 20 gadiem. Tie paši cēloņi, tas pats iznākums. Pēdējā atšķiras tikai ar to, ka tai ir globāls mērogs, un kopīgais parāds vairākus simtus reižu pārsniedz visas pasaules resursu kopīgo vērtību. T.i., šis parāds ir nesamaksājams, tas vienkārši jānoraksta, un jāsāk no baltas lapas.
    Bet interesanti, ka cilvēkus ik pēc laika pievilina kārdinājums iegūt kaut ko ne par ko. T.i., bagātību bez darba ieguldījuma. Un tad jau, neatkarīgi no izglītības un IQ, prāts vienkārši atslēdzas.
    Ir arī pieredze, kā no šādas krīzes iziet. Tā ir gatava – tikai jāizmanto.
    ————————————————
    Bet ir arī nesavienojamas lietas. Nu piemēram, valsts bez institūcijām vienkārši nav valsts. Tas ir kaut kas cits. ir jau arī tagad daži cilvēki, kas sev vai savai ģimenei izveidojuši ligzdu, dzīvo kaut kur mežā vai uz salas, un ir vairāk vai mazāk paslēpušies no pasaules drūzmas, iztiek no sava darba un ir pašpietiekami. Tas ir kaut kāds pagaidu risinājums mazai kopienai, kura varbūt pietiks viņu mūžam. Pasaules vēsturē ir bijis daudz tādu kopienu. Piemēram, tā dzīvoja daudzi Amerikas transcendentālisti. Tā dzīvoja daži mūki. Tā centās dzīvot daži hipiji. Bet tas nav risinājums veselai tautai.

  • Papildinājums.
    Un tai pašā laikā ir bijušas valstis un sabiedrības, kuras krīze neskar.
    Kā tas iespējams? Vienkārši šīs sabiedrības nav ļāvušās vispārējai straumei, šai masu suģestijai, kas aizrauj. Arī Jēzus ir teicis: nelīdzinies šai pasaulei.
    Ņemsim to pašu Ameriku, kurā pirms gada bankrotēja vislielākās bankas un apdrošināšanas sabiedrības, nogrima pensiju fondi ar visiem baby-būmeru sapņiem par bezrūpīgām vecumdienām. Bet tai pašā laikā Amerikā ir vesela rinda mazu krājaizdevu sabiedrību, kuras krīze neskāra, kuru klienti nezaudēja savus īpašumus un iekrājumus.
    Piemēri ir tepat blakus. Krīzē vissmagāk cieta tās valstis, kuras visciešāk iekļāvās modernajā globālajā sistēmā, kuras viscītīgāk ieviesa neoliberālo kārtību un t.s. tirgus reformas. Tātad Latvija. Polija, kas vairāk domāja ar savu galvu un nesteidzās īstenot Briseles direktīvas, cieta vismazāk – tās ekonomika šā krīzes gada laikā pat pieauga. Un latvieši brauc uz Poliju lēti iepirkties. Tepat blakus Lietuvā dzīves dārdzība ir gandrīz 2 reizes zemāka nekā Latvijā. Tātad var! Vainīgas nav vis institūcijas, bet gan veids, kā šīs institūcijas izmanto. Institūcijas ir tikai instrumenti, ar kuriem vari iegūt dažādus rezultātus.
    Arī PSRS laikos Lietuva atturējās no izpatikšanas Maskavai, un lietuvieši prata izmantot tās priekšrocības, kādas bija pieejamas PSRS. Tāpēc tur tagad labāki ceļi un pārējā infrastruktūra.
    Es atvainojos, ka te rakstu ne par apspriežamo tēmu, bet ceru, ka arī tas noderēs.

  • Vēl viena ideja, ko varētu darīt. Tās pašas pieminētās krājaizdevu sabiedrības nodibināšana, lai vilktu locekļus ārā no parādiem. Kaut ko līdzīgu darot dažas ASV baptistu draudzes.
    Tātad, ideja sekojoša: cilvēki katru mēnesi samet kaut kādu kapitālu, un ar to izpērk kādu no saviem locekļiem, kam ir parādi. Izpirktais loceklis nu procentu maksājumu summu maksā nevis bankai, bet met kopējā kasē nākamajam izpirkumam. Ar laiku sametamā summa pieaug, jo tiek ietaupīts uz procentu maksājumu rēķina. Protams, visas summas tiek iegrāmatotas, un beigās visi saņem savu naudu atpakaļ.
    Divi šķēršļi: pirmais ir dalībnieku skaits (vajag ap simtu – ja katrs atvēl 100 ls mēnesī, tas jau ir 10 000 katru mēnesi); un otrais ir likumiskais ietvars (pieļauju, ka to var atrisināt).

  • Sāku saprast vienu lietu – mēs nevarēsim vienoties (vismaz ne šodien, ne rīt) par kopēju VĪZIJU / SAPNI ļoti vienkārša iemesla dēļ. Mēs jau to radām, veidojam un mainām. Tā ikvienam nepārtraukti pārveidojas un mainās, jo mēs paši maināmies! Tu raksti: “Tajā īsajā laikā, kopš esmu pazīstama ar TF un iesaistījusies komunikācijā, esmu dzirdējusi, lasījusi, sapratusi ļoti daudzas lietas, kuras papildina un paplašina manu agrāko Vīziju un Sapni. Esmu pārliecināta, ka citiem ir tāpat.” Arī Jānis raksta: “Tagad, ar šodienas prātu, es daudz ko būtu uzrakstījis savādāk, esmu evolucionējis.”
    ^^^^^^^^^^
    Realitāte ir mainīga un mūsu uztvere un uzskati veido daļu no šīm izmaiņām. Atliek vien piekrist arī Aigaram: “… vienīgā stabilitāte un garants ir nemitīgas pārmaiņas un mācīšanās”.
    ^^^^^^^^^^^^^^^^^^^
    Šobrīd svarīgākā ir Saziņa, Komunicēšana un Kopējās Valodas atrašana. Tas nenotiek viegli un ātri. Tas ir process, ceļš. Pamazām, pa drusciņai. …“Pat ceļš tūkstošs li garumā sākas ar pirmo soli”…

  • JĀ! :)
    100% :):)
    SD! :):):)

  • Es atcerējos – ir jau Kopēja Valoda. Tā nav jāmeklē, tā jau ir. Tā ir Mīlestības Valoda. Mēs VISI to jau zinām, mums vienkāsši jāsāk tajā sazināties.
    ^^^^^^^^^^^^^
    :)
    Agnese, ko nozīmē SD? ;)

  • “SD!” ir tā pati Mīlestības Valoda! :)
    tikai citiem vārdiem
    kādreiz pastāstīšu
    paldies, ka ESI! :)))
    P.S. Turpmāk piedāvāju kopīgai lietošanai “VV!” (sk. komentāru pie Jāņa raksta)

  • Uguns bez sērkociņiem – 1
    Pajumte un uguns 04.01.2010 2 Komentāri

    Bieži vien var gadīties, ka izdzīvošana ir atkarīga no uguns – no iespējas sasildīties. Bez ūdens cilvēks iztiks dažas dienas, bez pārtikas – turpat mēnesi, bet salā zem klajas debess „stīdziņa uz sirdi” var pārtrūkt vienā naktī. Tādēļ prasme iekurt uguni kritiskā situācijā ir vairāk vērta nekā visas pasaules zelts…

    Pirmais paņēmiens: „zilie graudiņi” (kālija permanganāts) + glicerīns

    Šis paņēmiens ir manis personīgi pārbaudīts un darbojas nevainojami, ja cilvēka rīcībā ir šīs divas vielas, kuras parasti mēdz būt pirmās medicīniskās palīdzības aptieciņā. Ja šīs vielas (šobrīd tās pieejamas jebkurā aptiekā) nav, tad, protams, iekurt uguni ar šo paņēmienu (kuru mēdz demonstrēt pat ķīmijas stundās skolās) arī nevar.

    Tātad, kā jārīkojas, lai ar šo paņēmienu iekurtu uguni?

    Pirmais: jāsameklē piemērota vieta ugunskuram (centrālapkures katla, vai gāzes plīts aizdegšanu neapskatīsim ). Ja iespējams, tad jāizvēlas vietu kas būtu aizsargāta no vēja un nokrišņiem. Slēgtā telpā (alā, ēkā u.c.) jābūt kādai atverei dūmu izvadīšana. Ziemas laikā nedrīkst ugunskura vietu iekārtot zem apsniguša koka – sniegs tā zaros var „atlaisties”, nokrist uz ugunskura un to nodzēst.

    Otrais: jāsameklē malka (klasiskā gadījumā) un pats galvenais – sauss un ātri aizdedzināms materiāls iekuram (ideālā gadījumā bērza tāss, sausi zariņi, zāle, papīrs). Var saplēst skaliņus no sausa koka gabala. Malka uzreiz jāsameklē pēc iespējas vairāk, lai varētu sasildīties un apžāvēties (ja tas nepieciešams) pirms doties jauna degmateriāla meklējumos. Ja nav dabīgu atstarotāju (piemēram, klints siena) un ir tāda iespēja – jāuzceļ aizslietnis sev aiz muguras, lai sēžot pie ugunskura ar seju pret to, siltums atstarotos no aizslietņa (piemēram – starp diviem kociņiem vai zemē iedzītiem mietiem nostiprināta auduma gabala) un sildītu muguru.

    Trešais: jāsameklē pārvietojamu degļa turētāju (ideālā gadījumā – metāla karoti), metāla stīpu, platāku skalu vai ko citu uz kā vienā galā var uzbērt apmēram tējkaroti „zilo graudiņu”.

    Ceturtais: potenciālā ugunskura vietu attīra no sniega, dubļiem utt. un sagatavo uz tā iekuru burta A veidā tā, lai horizontālas svītriņas vietā varētu iebīdīt degli.

    Piektais: uzber uz degļa turētāja tālākā gala „zilos graudiņus” (labi sagatavotam iekuram pietiek ar pusi no tējkarotes) un izveido kaudzītes vidū bedrīti. Pēc tam ātri ielej bedrītē kādus pārdesmit pilienus glicerīna un nekavējoties ievieto šo degli iepriekš sagatavotajā iekurā. Pēc dažām sekundēm sāksies ķīmiskā reakcija, parādīsies balti dūmi un pēc tam liesma. Pārējais viss atkarīgs no roku veiklības – kā aizdegsim iekuru, cik uzmanīgi tam pievienosim sīkākus skalus vai zarus un pēc tam pamata degmateriālu.

    Manis īsi aprakstītais uguns iedegšanas paņēmiens nav nekas sevišķs un vairākus tā aprakstus var atrast arī internetā un literatūrā. Atradu arī vienu pavisam īsu video failu, kurā šis paņēmiens parādīts vizuāli. Variet to lejupielādēt šeit: uguns-1. Uzreiz jāsaka, ka videofailā lietots pārāk daudz „zilo graudiņu” un nesamērīgi daudz glicerīna. Kritiskā situācijā šīs vielas ir jāizmanto taupīgi. Tāpat ir pieejami daudzi avoti, kuros profesionālāki aprakstīta ugunskura vietas izvēlēšanās, tā iekārtošana, ilgstoša uguns uzturēšana un tās līdzi paņemšana dodoties pārgājienos.

    Juris P.

    (no http://www.aisbergs.lv)

  • I. Kopīga lieta.
    1. TF ir brīvprātīgs, uz labprātīgiem personīgiem ieguldījumiem balstīts ilgtermiņa projekts. Tāpēc nav vērts un nav arī nepieciešams to sašaurināt līdz kādam noteiktam produktam. Arī ja tāds sašaurinājums būtu kā pašu pasūtījums, kas pieņemts kā labākais, daudzsološākais kompromisa variants savstarpēju pārrunu rezultātā starp aktīvajiem dalībniekiem. Un pat tad nē, ja šī „produkta” vīzija rastos kā šķietami ideāls konsensuss. Manuprāt, projektam jāpaliek absolūti atvērtam šajā ziņā, nenodefinētam. TF identitāte ir radusies, tam dzimstot, un tās dzīvotspēja jau pierādījusies,- TF kalpo iedzīvotāju pašizaugsmei un sadarbībai. Visa tā labā griba, laiks un citi resursi, kuri tiek ieguldīti, ir daudz par lielu un vērtīgu, lai sašaurinātu un ierobežotu „spēles laukumu” un uzdotu to kādam kontrolēt.
    2. Projekta vadīšana, visu ar to saistīto lietu kontrolēšana, notiekošo procesu pārvaldīšana – tiem jābūt vērstiem nevis uz iegūstamo rezultātu (par cik tāds netiek definēts), bet uz izmantotajām informācijas un komunikācijas, domāšanas un darbības metodēm. Vadīšana, kontrolēšana, pārvaldīšana (vkp) netiek īstenoti kā funkcionāli sadalīti amatu pienākumi, bet kā kopīgi apzināta un kopīgi uzturēta radoša, dinamiska sadarbība. Pati šī sadarbība ir TF aktīvo ieguldītāju (komandas) primārais fokuss, kas nosaka visu pārējo lietu un procesu kvalitāti.
    3. Projekta vkp situatīvie uzdevumi un darbības kvalitāte neizpaužas un netiek vērtēti tikai kā TF funkcionēšanas materiālie rezultāti (pašas publikācijas un komentāri pie tiem), bet ne mazākā mērā arī notikumi ap tiem. Notikumi ir sabiedriski un personiski nozīmīgi mijiedarbības un sadarbības (komandas saspēles) rezultāti. Notikumi raksturo organisku sistēmu, it sevišķi tādu, kura integrējas uz mīlestības, brīvības, radošas sadarbības pamatiem. TF komanda apzināti un pamatoti izvairās no visām neorganiskām organizācijas formām.

  • II. Komanda
    1. Komandu veido TF aktīvie ieguldītāji. Tā jau eksistē par tik, par cik eksistē TF. Šajā klātienes sapulcē tā tiks savstarpēji precīzāk un dziļāk apzināta. Tomēr tā joprojām paliks atklāta gan esoša dalībnieka vēlmei distancēties/izstāties, gan jauna dalībnieka vēlmei tiešāk un personīgāk iesaistīties TF veidošanā un uzturēšanā, kļūt tuvāk pazīstamam un pievienoties komandai.
    2. Komandas attiecību pamatā ir brīvprātīguma un labprātīguma principi. Komandas attiecības TF projekta ietvaros veidojas tikpat saskaņā ar TF identitāti un tās izpausmēm tai vai citā situācijā, cik saskaņā ar katra paša identitāti tās attīstībā viņa paša laikā un telpā. Kritika komandas attiecībās ir svarīgs TF projekta kvalitātes aspekts, tā tiek vērsta uz informācijas un komunikācijas metodēm un tā vienmēr notiek atklāti vkp sadarbības ietvaros, ievērojot jau minēto organiskumu, labprātīgumu u.c.
    3. Komandas izaugsme, katra ieguldītāja gandarījums un citi guvumi tiek apzinātas kā vērtības pašas par sevi, neatkarīgi no citiem rezultātiem. Komandas izaugsme ir tās radošuma, sadarbības, iniciatīvas, komunikācijas, domāšanas, empātijas, inteliģences un citu līdzīgu kapacitāšu palielināšanās un to sinerģijas efekta īstenošanās. Tāpēc TF projekta un tās ieguldītāju komandas galvenā manifestējamā īpašība ir autentiskums, dinamiska integritāte. Darbības organizācija, atsevišķas akcijas nav obligāts komandas attiecību nosacījums, un to vērtība un sekmīgas norises prognozes atvasināmas no visa iepriekš teiktā.

  • III. Kopīga valoda
    1. Ņemot vērā projekta un komandas specifisko raksturu (pašorganizēšanās, radošums, personiskais autentiskums u.c.), veiksmīgas sadarbības veicināšanas nolūkos nepieciešams pievērst īpašu uzmanību kopīga konteksta un valodas radīšanai. Stāstu un notikumu veidošanai. Tieši kopīgais konteksts un valoda, ar kuras palīdzību tas tiek veidots un uzturēts, būs tas izšķirošais elements, lai pareizi identificētu visa notiekošā īstās nozīmes un integrētu visus ieguldījumus bez lieliem zudumiem.
    2. Tāda veida komandā ļoti svarīga ir SASPĒLE. Nevis sacensties vienam ar otru (kā game), bet piespēlēt viens otram, lai viss tas pasākums skanētu kopā (pie tam ilgtermiņā), nevis katrs atsevišķi (t.i., kā play, kā performance). Lai ar savu paraugu izplatītu šo motivāciju un šo komunikācijas formu apkārt un citi vēlētos iesaistīties tieši tādā pašā veidā. Labākais iespējamais rezultāts varētu būt dabiskas pārmaiņu KUSTĪBAS rašanās (kā tā „smieklu infekcija” filmiņā par Bodisatvu metro). TF kā jauna tipa think tank.
    3. Sākt ar to, ka apzināt jau esošās nozīmes un tās fiksējošos tēlus, kuri jau ir kopīgi piedzīvoti, bet nav uzkrāti, apvienoti. Jo parastā (cēloņsakarīgā) uztvere ir tāda, ka liek mums domāt, ka tas viss attiecas uz pagātni (kā bijušie produkti), bet patiesībā to nozīmes veido valodu, kura kalpos nākotnes radīšanai, ja tikai pacentīsimies ņemt to par pilnu un izmantot šo potenciālu. Kā daži (tikai daži, jo tādu ir daudz, it sevišķi tiem, kas jau ilgi te bijuši kopā!) piemēri varētu būt sekojošie: „mēs visi esam brāļi un māsas”, „kondora atgriešanās”, „nedomā par brīvu, neatkarīgu un plaukstošu Latviju”… un citi (dodiet savus piemērus!)
    24.12.2009.

  • Šis ir Aigara komentārs par manu (A.M.) TF attīstības redzējumu (saņemts e-pastā):

    kopīga lieta
    1. Piekrītu – TF ir brīvprātīgs un pašu cilvēku izvēlētu mērķu notikums
    2. Sistēmiskās domāšanas pamats ir alternatīva mērķu un kontroles iekārtai – man ļoti tuva lieta. Tomēr cilvēkiem, kas nodarbojas ar, piemēram, pētniecību, detalizētu izstrādi un citiem redukcionismiem, ir nepieciešams specifisks mērķis un zināma (paš)kontrole (sauksim šo kontroli par iniciatīvu).
    3. Piekrītu arī par neorganiskām formām – uz sevi vērstām aktivitātēm – saucamās pašizaugsmes. Vispār TF nosaukumā es ņemtu ārā vārdu pašizaugsme, jo tas cilvēkus mudina domāt atkal par sevi, nevis par pasauli sev apkārt.

    komanda
    Šķiet, ka tu īsumā vēlējies pateikt, ka cilvēki Nedara kļūdas – tie rīkojas saskaņā ar savām pieredzēm.

    kopīga valoda
    Visam piekrītu. Par “thinktank” to arī var saukt kaut kādā ziņā :), tomēr parasti “thinktank” ir tie, kas plāno un nosaka nākotni caur pasaules eliti vai arī paši ir elite. Valodai ir jāattīstās, jādefinējās un jāpapildinās tādā veidā, lai to lietojot būtu arvien mazāk pārpratumu un laiks netiktu tērēts jēdzienu definēšanai – līdzīgi kā tas ir inženierzinātnēs.

  • Turpinājums (saņemts e-pastā):

    Man arī šķiet, ka iespējams TF (kā cilvēku kustību) kaut kad tuvākaja nākotnē vajag sasaistīt ar kādu sabiedriska labuma aktivitāti, rīcību… – kaut ko reālu, kas ir sabiedriski noderīgs. Tā varētu būt kāda VIENA (pagaidām, kamēr ir maz dalībnieku) lieta, kuru kādu dažu gadu laikā varētu kaut kādā konkrētā vietā ieviest. Piemēri:
    – skola vai bērnudārzs. Kārtējo reizi Rīgā pārliecinājos praksē par bērnu un jauniešu Glītošanas nozīmi Pasaules Nākotnē un pieaugušo noraidošo un lēno attieksmi pret spēju mainīties;
    – liela daudzuma daudzgadīgu augu (augļu, dārzeņu) sastādīšana publiskā telpā pilsētās (kādā konkrētā pilsētā vai ciemā), kas demonstrētu pārtikas pārpilnības
    nepieciešamību, iespējamību un pieejamības visiem nodrošināšanu;
    – kādu projektu saistībā ar siltuma vai elektroenerģijas autonomiju kaut vai kādā kvartālā vai tikai vienā ēkā;
    – vīzijas izstrādāšanu Latvijai vai visai cilvēcei un lekcijas vai prezentācias sagatavošanu (iespējams ar 3d vizualizācijām), kuras varētu izplatīt gan internetā, gan klātienē – skolās…

    … nu kaut ko tādu, kas praktiski rādītu ceļu un piesaistītu cilvēkus rīcībai un pašnoteikšanās pieredzes, autonomijas no cilvēkiem (kaut kādā) iekārtā (negaidīt politiķu politiskos risinājumus, kuri NEKAD neatnāks) popularizēšanai.

  • (Saņemts e-pastā – A.M.):

    Daudz kam piekrītu no Aigara rakstītā. Visvairāk par vīzijas izstrādāšanu. Uzskatu, ka ir jāsakārto tas, kas ir iesākts, tad var ķerties pie citiem darbiem. Būtībā TF lapa ir ievērojami jāpārstrādā un jāsakārto pašas primārās lietas, lai šo ideju varētu turpināt uzturēt un attīstīt. Lielā mērā Aigars patiešām ir sapņotājs, bet tieši tādēļ arī viņā der ieklausīties. WikiPedia ir unikāls pasaules mēroga projekts, bet ir aplami uzskatīt, ka tas darbojas pats no sevis un ir radies tukšā vietā. Tā administrācijā ir 35 cilvēki. Arī TF nevar eksistēt kaut kā mistiski – no zila gaisa. Par ziedojumu kontu esam daudz diskutējuši. Ceru, ka šo jautājumu apspriedīsim arī rīt. Pagaidām esam nonākuši līdz „biedrības konta variantam”, bet negribas dibināt jaunu biedrību. Mana vīzija, ka TautasForums.lv tiktu veidots kā kooperatīvs.

  • (Izkopēts no e-pasta – A.M.):

    Savukārt, es visvairāk piekrītu tam, ka lielākais deficīts TF ir SADARBĪBA. Man liekas, ka ir vajadzīgs koncepts – instruments (kā, piem., BRILLES), ar kura palīdzību visi sāktu redzēt, ka viņi piespēlē viens otram, papildina viens otru, īstenojas viens caur otru. Jādefinē tā “Spēle”, kuru mēs vēlamies spēlēt (Mīlestība, Radošums utt.) un jāsaprot, kādi ir nepieciešamie un specifiskie priekšnoteikumi, lai tā varētu notikt. Manuprāt, tas saistīts ar Otra redzēšanu kā Sevi. Man liekas, ka šī Spēle ir par to, ka sev vēlamo, vērtīgo, savu sapni, savu vīziju, savas ilgas utt. neviens nevar sasniegt pats par sevi. Mums ir vajadzīga savstarpēja LABPRĀTĪBA. Katrs “pabaro” kādu citu, un kāds “pabaro” viņu. Citādi visi paliks mūžam izsalkuši (“Spēle” neies, nekas nenotiks un Jaunas Paradigmas nebūs).
    Ir jāiemācās PALĪDZĒT VIENS OTRAM UZVARĒT tajā izaicinājumā – dzīves uzdevumā, kurš mums katram dots un jāpiepilda. “Punkti” katram krājas (paši atnāk, bez piepūles) nevis no tā, cik viņš pats prasmīgi un gudri ir darbojies savas vīzijas virzienā, bet no tā, cik viņš veltījis laika, pacietības, mīlestības, lai dalītos tajā ar citu un lai tā kļūtu par organisku daļu no cita cilvēka.

    Tātad – ORGANISKA SADARBĪBA (atšķirībā no organizācijām).

    Varbūt tā ir tāda kā “tiltu būvēšana”… Vai “coaching”…

    Metode jeb Tehnoloģija (“Spēle”), kuru mēs īstenojam savā starpā, un tā organiski sasniedz citus.
    Iemācāmies veidot Nesavtīgas Sadarbības tīklojumus un multiplicēt to sev apkārt “reālajā dzīvē”, integrējot sevī jauno pieredzi un pārnesot to uz to darbību, kurā katrs no mums iesaistīts savā “reālajā dzīvē”.

    Tā es saprotu to “jauna tipa think tank”.

  • …par Kopīgu lietu (citēju komentāru, kurš atrodams pie teksta “Fragments no Jāņa Martinsona grāmatas “Gudrības skola”"):

    Nomalis: Decembris 12th, 2009 at 4:15 pm
    LHPA forumā arī atrodami fragmenti no Jāņa Martinsona grāmatām (kopumā viņš sarakstījis 27 dažāda rakstura darbus).
    http://www.humped.lv/viewforum.php?f=71
    Rakstniecības, Teātra un Mākslas muzejā Pils laukumā fondos ir 11 šī autora grāmatas, kuras viņš pašrocīgi dāvinājis muzejam. Varbūt kāda izdevniecība varētu iegūt autora atļauju izdot viņa darbus dzimtenē atkārtoti? Tas varētu patiešām būt noderīgi.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.