G.Krūmiņš: ‘Vai Jēzus bija neveiksminieks?’

Kādu laiciņu atpakaļ vienā jautrā kompānijā izvērsās diskusija par Mihaila Bulgakova grāmatas „Meistars un Margarita” pēdējo ekranizāciju. Sarunu šajā virzienā neviļus ievirzīju es. Iepriekš tika apspriesta kāda nesen uzņemta Holivudas filma, klasiska literāra darba ekranizācija.

Viss iesākās ar to, ka izteicu savu viedokli, ka ļoti reti mūsdienu filmas vai teātra izrādes spēj sniegt līdzvērtīgu baudījumu, kā sākotnējā literārā darba lasīšana. Piemēram, lai arī cik veiksmīgi nebūtu uzvesta kāda teātra izrāde, tā nespēs atspoguļot visas tās nianses, ko savā darbā ir ielicis Fjodors Dostojevskis. Taču uzreiz minēju piemēru, kurš, manuprāt, ir visai veiksmīgs izņēmums – tā ir jau pieminētā „Meistara un Margaritas” ekranizācija. Saruna uzreiz pārsviedās uz šo filmu, jo lielais vairums šo darbu izrādījās pilnībā vai daļēji (filma ir uzņemta kā seriāls un daudzkārt rādīta arī TV) redzējuši. Cik atceros, grāmatu laikam lasījis nebija neviens vai gandrīz neviens no klātesošajiem, tāpēc autora un grāmatas nosaukuma pieminēšana īpašu interesi neizraisīja, bet, kad kāds to atpazina un skaļā balsī pieminēja runājošu runci un skaistu lidojošu raganu, daudzi uzreiz pieslēdzās un teica: „Jā jā, ak tad par to ir runa? Jā, to es zinu, to es redzēju!” Sarunas turpinājumā izrādījās, ka lielākajai daļai klātesošo nesaprotama un traucējoša bija likusies tā sižetiskā daļa, kas bija veltīta Jēzum un viņa pēdējām gaitām šai saulē. Jo tā kavēja baudīt jautrās kompānijas stilīgās izdarības Maskavā. Bet kopumā filma, neskatoties uz šo trūkumu, tika atzīta kā laba. Taču tagad nāk pati sarunas sāls – kāda diskusijas dalībniece nievājoši izteicās: „Bet tas Meistars. ..Tas gan bija lūzeris!” Šāda atklāsme mani ārkārtīgi ieinteresēja un es lūdzu viedokli pamatot. Sekoja tikpat nicinošs paskaidrojums: „Nu kā, vinnēja loterijā naudu, satika foršu sievieti, un ko darīja – rakstīja kaut kādu nevienam nevajadzīgu grāmatu. Un ar ko tas beidzās – ar trakonamu, Margaritai dzīvi izčakarēja!” Es tā kā mēģināju oponēt, bet pretī saņēmu: „Nu viņam taču vajadzēja saprast, ka tas tobrīd nevienam nav vajadzīgs, ka tas nav pieprasīts, nu muļķis viņš bija, un viss! Lūzeris!” Pa lielam ņemot, es biju sajūsmā par šo viedokli, kurš izrādījās tik tiešs un neviltoti atklāts. No pasākuma mājup braucot, domāju un domāju par šo vienkāršo un faktiski arī nopamatoto vērtējumu. Un aizdomājos, ka neveiksminieks taču šādā interpretācijā bija arī Jēzus, kurš savas stūrgalvības pēc neatteicās no saviem principiem un par to samaksāja ar savu dzīvību. Nu kas viņam lika staigāt apkārt un musināt tautu, būtu labāk darījis ko pareizu, lietderīgu, progresīvu. Piemēram, ja tik ļoti patīk publiski uzstāties, būtu slavējis Romas Cēzaru, jo tobrīd taču valdīja romieši, kādu amatu valsts pārvaldē lai būtu dabūjis. Un vēl tā ietiepība, neatteikties no saviem uzskatiem pat brīdī, kad par tiem reāli draud nāvessods. Tātad, M. Bulgakovs ir rakstījis par diviem neveiksminiekiem! Viens trakonamā, otrs krustā sists.

Var jau, protams, par visu šo stāstu pasmieties, taču tendence atteikties no ideāliem mūsu sabiedrībā ir pārāk acīmredzama. Tāpat, kā nespēja uzklausīt un pieņemt atšķirīgus viedokļus. Ja kāds domā savādāk, tātad, viņš domā nepareizi. Vieni uzskata, ka ideālisti un sapņotāji šobrīd nav vajadzīgi, jo tie neveicina eksportu. Citi, ka pie visām likstām ir vainīgs kapitālisms, padomju mantojums, demokrātija, politiķi kā šķira, bijušie čekisti, krievi, ebreji… Vēl kādi deklarē, ka visā ir vīlušies, nekas vairs nav vajadzīgs un 18. novembri viņi vairs nesvinēs. Es salīdzinātu mūsu sabiedrību ar tādu stipri viduvēju simfonisko orķestri, kur algas zemākas, kā citos kolektīvos, arī ar to muzicēšanu ne visai labi iet… Un tad nu katram ir viedoklis, kāpēc orķestris neskan. Klarnetisti spriež, ka bez trompetēm mierīgi varētu iztikt, jo tās ir tik skaļas, ka citiem traucē spēlēt, savukārt trompetisti uzskata, ka vijoļu ir stipri par daudz, ka varētu būt uz pusi mazāk, un skanējuma ziņā nekas nemainītos. Vijolnieki piedāvā atteikties no kontrabasiem, jo tie koncerttūrēs aizņem pārāk daudz vietas, sadārdzinot pārbraucienu izmaksas. Bet visus mūziķus vieno uzskats, ka diriģenti ir idioti un neko no diriģēšanas nesaprot. Un rezultāts ir tāds, ka orķestris neskan, klausītāji nenāk. Kamēr mūziķi nesapratīs, ka viņi visi ir vienlīdz svarīgi, ka viņiem jāmuzicē kā kopējam ansamblim, rezultātu nebūs. Arī mums, kā Latvijas sabiedrībai kopumā.

Novēlu priecīgus Ziemassvētkus (Laimīgu Jauno gadu – TF) visiem, kā veiksminiekiem, tā arī tiem, kurus par tādiem citi neuzskata. Arī Jēzum un Meistaram no Bulgakova.


Gatis Krūmiņš
, pārpublicēts no www.nra.lv
Iesūtīja Agnese Mackeviča


  • Par visu sabiedrību kopumā kaut ko apgalvot ir nav korekti. Tas atgādina Zatlera “sabiedrība ir morālā krīzē”.
    Arī piesauktais piemērs nemaz nav tik melns kā sākumā šķiet. Tiešām ir dažādas patiesības, dažādi skatu punkti un, pat ja tev liekas, ka tavs “ideālistiskais” skatījums ir pareizāks par “neideālistisko”, tev nav tiesību to nosodīt. Tam otram arī ir tiesības uz savu skatījumu, lai kāds tas arī būtu.

  • nu bet kā tad bez eksporta :D

  • Jā, orķestrī visi ir svarīgi, un visiem jābūt izciliem – tāda ir patiESĪba par ESĪBU. Un tā ir ikvienam jāzina.

  • haha, virsraksts skaļāks par saturu. Mans jau sacerējās kaut kādu baigi dziļo domu ieraudzīt ar gnostisku redzējumu vai ko tādu, bet nekā, pat ne tuvu saturam un lietas būtībai, tikai tēla pieminēšana. Bet tā kā raksts balstās uz filmu, kurā Jēzus ir citāda persona un citā realitātē ar līdzīgu vārdu, bet citu realizāciju domu, kas jauka, tomēr nav saistīta ar šīs planētas reliģisko politiku.
    —————— ———- —— — – -
    Kas grib izprast ekonomikas, politikas un reliģijas vēsturisko saistību ir laipni lūgti iepazīties ar šo rakstu krievu valodā:
    http://recitation.parastate.net/archives/христиане-и-финансисты
    Pilns raksts ir pagarš, kvalitatīvs studējums no materiāli-analītiskā skatpunkta, kas mazāk izskaidro garīgās sfēras izklāstu šai lietā un vairāk finansiālo būtību, bet domu padara tāpat skaidrāku.
    Laimīgu apokalipsi! ;)

  • Te derētu daži vārdi par terminu “lūzeris”. Šāda apzīmējuma būtība ir “cilvēks, kas sociālajā hierarhijā atrodas zemāk (par runātāju)”. Nosaucot kādu par lūzeri, mēs paužam savu (domājamo) hierarhisko stāvokli gluži kā cūkas vai vistas, demonstratīvi knābjot vai grūstot rangā zemākos. Tā ir tīri dzīvnieciska uzvedība, tieksme ieņemt barā augstāku vietu.
    Taču mēs esam cilvēki, kas savu dzīvniecisko uzvedību spēj ja arī ne apspiest, tad vismaz ievirzīt produktīvās sliedēs, nesot labumu visiem.
    Bulgakovs un Kristus ir iegājuši vēsturē savu cilvēcisko centienu dēļ, jo bija manāmi atšķirīgi no divkājainiem dzīvniekiem.

    P. S. Visi, kas kaut ko nicīgi noliedz, nepiedāvājot labāku variantu, arī patiesībā uzvedas hierarhiski, dzīvnieciski, jo šāda kritika ir iracionāla. Racionāli būtu pamatot savu viedokli ar saprātīgiem argumentiem :)

  • Pēteri, jauks viedoklis un interesants blogs.

  • Katram savs viedokli ir tas pareizākais. Katrs par vienu un to pašu spriež pēc savas izpratnes, no sava garīgā redzējuma. Kā uz M. Bulgakova darba ekranizējuma skatāmies? Vienam meita, citam kleita. Kāds var domāt, ka Dievs bija neveiksminieks inkarnējoties matērijā.
    Personīgi nedomāju, ka varētu uzskatīt uzupurēšanos par neveiksmi. Ja mēs par to runājam, tā jau ir veiksme.
    Laimīgu visiem 2010!

  • Tas angļu vārds arī ir slidens. Par tiem pašiem Vītoliem, kas taču uzvarēja(!!!!) šovu, tomēr liela daļa komentētāju rakstīja kā par lūzeriem. Jēzus uzvarēja nāvi – tātad arī lūzers. Vislielākais lūzers ir Antiņš, kurš uzjāja stikla kalnā un nonesa simbolizēto brīvību- Saulcerīti. Bet taču staigāja nodriskātām piedurknēm- tātad…
    Starp citu, domāju, ka Tīģeris, sastapies ar jebkuru no šiem lūzeriem, varētu neērtībā atkāpties…

  • Nu taču galvenais ir uzvarēt, vai ne. Kad es nomiršu, es nožēlošu, ka pārāk maz uzvaru man ir bijis dzīvē. Visi pārējie arī nožēlos, ka pārāk maz uzvarējuši.

  • Galvenais ir apzināties, ka šis angļu vārds pie mums nozīmē lielisku neizpratni par lietu dabu.

  • Kristiešu mitoloģijā Jēzus ir Dievs. Kāds tur lūzers ?

  • Manuprāt tie stāsti par jēzu ir tikai žīdu sadomātas pasakas. Īpaši “tautiskiem” latviešiem ar šiem stāstiem nav vēlams pārāk aizrauties.

  • Negribu atkārtoties, tāpēc tiem, kas vēlas no manis dzirdēt kādus precizējumus, ieteiktu iegriezties NRA mājaslapā, no kurienes raksts atceļojis. Un noteikti aplūkot komentārus, daži tur bija pat ļoti interesanti. Ļoti patīkami redzēt, kā tavi izplatās pa tīmekli, bet šim procesam ir arī ievērojama “garoziņa”. Katru rakstu veidoju noteiktai auditorijai, paredzot, kur tas tiks publicēts. Un attiecīgi stilistiski veidoju, attiecīgā sarežģītības pakāpē. Tā kā nepārmetiet vienkāršo valodu un skatījumu – šis rakstiņš nav ar “pretenzijām” uz ko lielu un dižu. Tikai kā tēlains ieskicējums dažām mūsu sabiedrības problēmām. :)

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.