Fragments no Jāņa Martinsona grāmatas ‘Gudrības skola’

Vienaldzīgais un nejūtīgais ne tikai nespēj saskatīt citu bēdas, vajadzības un iejusties to stāvoklī, tas ir gatavs vairot citiem grūtības un padarīt viņu ciešanu nastu arvien smagāku. Šādu nejūtīgu cilvēku sevišķi daudz ir angļu tautas vidū, kā to atzīst R.Jurevičs: “Anglis mēdz būt auksts kā ledus, spēj skatīties uz otru kā uz tukšu vietu, kā uz gaisu, – spēj pilnīgi izolēt sevi no katras iekšējas līdzdalības tanī, redzot tanī ne cilvēku, bet vienīgi līdzekli saviem nolūkiem.

Vienmēr vienaldzīgs jau vispār pret citiem cilvēkiem, tas ir absolūti vienaldzīgs pret kalpu, sulaini, pret zemāk stāvošo, nemaz jau nerunājot par attieksmēm pret “zemāk stāvošajām rasēm.” Tas, ko mēs zinām par kalpotāja etiķeti augsti aristokrātiskās mājās, kur tiek prasīts, lai tie kļūtu pilnīgi it kā par nedzīviem automātiem, kas nedrīkst ne ar mazāko vaibstu vai žestu izrādīt, ka tie ir dzīvi, jūtoši un domājoši cilvēki, – viss tas to arī apstiprina.” Šī nejūtīguma dēļ angļi ir spējuši izdarīt tādus kauna darbus, kā citu tautu iekarošanu, apspiešanu un izmantošanu. Lin Jutangs domā, ka “britu impērijas stipruma īstais pamats ir angļu garīgas aktivitātes un domāšanas trūkums, viņu pilnīga nespēja saskatīt otra cilvēka viedokli un viņu stipra pārliecība, ka tikai angļu rīcība ir pareiza.” (The Importance of Living)

Nejūtīgums visvairāk sastopams zemēs, kuras ievērojamas tehnisko sasniegumu ziņā. Vergodami tehnikai un izlietodami zinātnes atklājumus, lai vairotu mantu, cilvēki kļūst arvien nejūtīgāki, necilvēcīgāki, nervozāki un pat garīgi nenormāli, kā to varam vērot visvairāk attīstītās tehnikas zemē Amerikā, kur ir vislielākais vājprātīgo skaits. Turpretī Ķīnā, kur cilvēki nekad nav kārojuši pēc slavas, mantas un sasniegumiem un nav vergojuši tehnikai, bet ir dzīvojuši dabīgi, ļaujot pilnīgu brīvību savām jūtām, vājprātīgie ir liels retums, kā to apliecina ķīnietis Lin Jutangs. (The Importance of Living)

Vēss nejūtīgums ir samērā svešs arī latviešiem, kuri vienmēr ir cienījuši garīgi attīstītos – jūtīgos sirds cilvēkus. Nejūtīgums un bezdvēselīgums, ko varam vērot citās tautās, ir īpašības, kuras latvieši allaž ir nosodījuši. “Mums jāatzīst, ka t.i. “sirds” īpašības, kam palikusi tāda vērtīguma nozīme pie mums un citām mazajām tautām, it kā izbeidzas ar zināmu meridiānu rietumu virzienā. Un tas cilvēks, ko parasti sastopam lielajās “pasaules” tautās, liekas vairāk tikai kā cilvēkveidīga būtne, bez dvēseles mūsu izpratnē,” saka A. Plensners. Latviešu tautas gara manta liecina par to sacerētāju jūtīgumu, sirds šķīstību un dvēseles skaidrību. It īpaši tautas dziesmas ir tādas smalkjūtības, cēlsirdības, laipnības un mīlestības apgarotas, ka tās var visai pasaulei mācīt gudra, garīgi augstu stāvoša cilvēka nostāju dažādos dzīves gadījumos. Raksturīgākais tautas dziesmām ir bagātīgā mērā lietotie pamazināmie vārdi, kas palīdz izteikt maigumu, sirsnību un labvēlību pret cilvēkiem, kustoņiem un nedzīvo dabu. Šādu pamazināmo vārdu dažu tautu (piemēram, angļu) valodās gandrīz pavisam trūkst, kas rāda, ka šīm tautām svešs ir jūtīgums un sirsnība. V. Kārkliņa romānā Vakara zvaigznes par latviešiem, salīdzinot ar amerikāņiem, gluži pamatoti ir teikts: “Latviešu kultūra ar savu gara smalkumu, ar savu morālo līmeni pārāka ne tikvien par šejienes – tā paceļas kā sniegains kalngals pāri pat veco Eiropas tautu kultūrām… Mēs taču esam daudz bagātāki, nekā viņi. Pat tūkstoš gados viņi neiegūs to, kas mums jau tagad ir.”

G.Merķelis uzsver, ka jūtu trulums ir kultūras trūkuma pazīme. (Z. Mauriņas Uguns gari) Ejot pa zinātnes rādīto prāta cilvēku ceļu, ļaudis kļūst arvien nejūtīgāki un līdz ar to nekulturālāki. K. Raudive norāda, ka mūsdienu intelektuālisti “iztērē milzīgas gara enerģijas, viņi sēž un strīdas konferencēs, viņi māca no katedrālēm, runā no tribīnēm, bet īstenībā nekas netiek padarīts, nekas netiek izlabots. Pasaules haoss vairojas, cilvēks kļūst nelaimīgs.” (Sapņi un īstenība) No haosa cilvēci var glābt vienīgi prāta noteikto maldu ceļu atstāšana un sekošana savai jūtu balsij – sirdsapziņa, t.i., jūtīguma un cilvēcīguma attīstīšana. Jūtu dzīves izkopšanai un sirds laipnības vairošanai vērtīgākos norādījumus varam gūt Kristus mīlestības mācībā, kā to aizrāda teologs K. Ronis: “Zinātnei, mākslai, draudzībai… nereti to žilbinošā progresā pietrūkst sirds gaismas. Ir viens ceļš uz mūžīgi jauno: iedegt savas dzīves lāpas pie Kristus mestās dvēseļu uguns.” (Meditācijas)

Kā Kristus, tā arī visi lieli cilvēces audzinātāji skubina kļūt par sirdsšķīstiem, t.i., labas, laipnas sirds cilvēkiem, kādi viņi paši ir bijuši. Iepazīstoties ar šo garīgi augstu attīstītu, gudru cilvēku īpašībām, redzam, ka tie visi ir līdzīgi vienā ziņā, proti, tie ir bijuši ļoti jūtīgi, smalkjūtīgi un kautrīgi. J. Raskins uzsver, ka “ārkārtīgi liels jūtīgums ir visu patiesi lielu vīru ievērojamākā gara dāvana un mantojums.” (The two Paths) Viņš piezīmē, ka šis jūtīgums ietver arī pretīgumu pret visu zemo un mazvērtīgo. Līdzīgs ir filozofa Fichtes novērojums: “Katru patiesu talantu, it sevišķi viņa attīstības ceļa sākumā, kā arī pēc tam un vēlāk, kad viņš ir ieguvis gatavību, apņem maiga vienkāršība un kautrīgs nevainīgums.” (Uber das Wesen des Gelehrten) Cik jūtīgs un kautrīgs ir bijis indiešu gudrais – Gandijs bērnībā, to liecina viņa paša atzīšanās: “Es mēdzu būt ļoti kautrīgs un izvairījos no katras sabiedrības. Manas grāmatas un mācību stundas bija mana vienīgā sabiedrība. Būt skolā līdz ar stundeņa sitienu un skriet atpakaļ mājā, tiklīdz stundas beidzās – tas bija man ikdienas paradums. Es burtiski skrēju atpakaļ, jo nevarēju panest runāšanu par kādu. Es pat baidījos, vai tikai kāds neizjoko mani… Vismazākā apkaunojuma gadījumā man saskrēja asaras acīs.” (Brthr.)


Jānis Martinsons
– skolotājs, jurists, filozofs un reformators
Iesūtīja Alvis, publicēšanai sagatavoja J.Kučinskis


  • Paldies Alvim! Par šo lielisko cilvēku neko nezināju.Varbūt noderīga būtu viņa grāmata “A project of state reform” (Valsts reformas projekts), 1981-91. Ja kāds dabūtu un ieskatītos. Vēl viņam ir “Indivīda brīvība un valsts” u.c.

  • Cik tautību, tik cilvēku. Esmu dzīvojis bijis vairāk kā 20 dažādās valstīts, dzīvojis trīs un saticis vairāk kā 30 dažādu tautību cilvēkus. Katrā tautībā mēdz būt gan auksti, gan silti cilvēki.
    ——–
    Anglijā Latviešus mēdz saukt par aukstiem un aprēķina cilvēkiem – it īpaši skuķes, kas agrāk vēsā mierā ieprecējās un tagad tās, kuras precās par naudu. Esmu bijis spiests uzklausīt pārmetumus par šo aukstumu. Angļi Poļus sauc par auksiem parēķinātājie, kuriem nekas nav svēts – pieņem viņus darbā, tie ātri visu apgūst un blaukus atver savu – tādu pašu biznesu.
    ———
    Esmu personīgi izvadījis Angļus no Latvijas, kuri tika Latvijā “uzmesti” visos iespējamos veidos, ar vārdiem uz lūpām – nekad šeit vairs neatgriezīšos :D
    ———
    Viss ir relatīvs, cilvēki ir dažādi. Tautības ir dažādas. Izdarīt tādus slēdzienus – visi Angļi ir auksti vai arī visi Latvieši ir auksti, ir… sasteigti.
    ———–
    Angļi ir ļoti jauna nācija. Kultūra un valoda tai izveidojās salīdzinoši nesen – vairākām etnsikām grupām sajaucoties. Vēl tagad to var pamanīt ļoti izteikti Lielbritānijā – Velsa, Skotija un Ziemeļanglija sevi norobežo no “parastā” Angļa. Ir pat tāds teiciens te – ja nebūtu likumu, tad šeit būtu nemitīgs karš starp Ziemeļangliju un Dienvidangliju.
    ———–
    Tanī pašā laikā lielajās Anglijas pilsētas Angļi izzūd vājprātīgā ātrumā – Brimingema un Londona ir labi piemēri – tur Angļi proporcionāli izzūd. Ielas ir pilnas un pārpildītas ar tumšas, melnas un dzletenīgas ādas krāsas cilvēkiem, kuri sevi NEasociē ar “Anglismu” – bieži vien to nievā un noniecina.
    ============
    Protams, Anglijas kultūra ir Bītli, X Factory, Little Brittain… – salīdzinoši nesenas kultūras izpausmes. Vecu tradīciju nav – vecākā ir Šekspīrs, kurš izveidoja Angļu valodu.
    ============
    Ir arī mēģinājumi mākslīgā veidā introducēt iejūtību (kultūras vēstures trūkumu) – tai ir dots speciāls nosaukums – Emotional Intelligence (Emocionālā Inteliģence):)
    ————
    Latvijā un Indijā dzīvo Ļoti vecas kultūras. Lietuviešu un Latviešu valodas ir visarhaiskākās IndoEiropiešu grozā. Ar to palīdzību tiek rekontruēta teorētiskās ProtoIndoEiropiešu valoda. Tādēļ arī ir akumulēta milzīga “dzīves gudrība”, tā teikt.
    ============
    Viss uzrakstītais ir tikai mans viedoklis vai manis piedzīvotais. Patiesība ir Tur Ārā.

  • LHPA forumā arī atrodami fragmenti no Jāņa Martinsona grāmatām (kopumā viņš sarakstījis 27 dažāda rakstura darbus).
    http://www.humped.lv/viewforum.php?f=71
    Rakstniecības, Teātra un Mākslas muzejā Pils laukumā fondos ir 11 šī autora grāmatas, kuras viņš pašrocīgi dāvinājis muzejam. Varbūt kāda izdevniecība varētu iegūt autora atļauju izdot viņa darbus dzimtenē atkārtoti? Tas varētu patiešām būt noderīgi.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.