Dž.Šārps: ‘Patstāvīga valsts aizsardzība bez posta un kara’

Ar šīs nelielās brošūras palīdzību Džīns Šārps iepazīstina ar pilnībā citu pieeju, kā valstis, neizmantojot militārus ieročus, var organizēt savas valsts un iedzīvotāju aizsardzību. Grāmata izdota 1992.gadā. Latviešu valodā tā pieejama, pateicoties Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas un Alberta Einšteina Institūta sniegtajam atbalstam.
(Patstāvīga valsts aizsardzība bez posta un kara – .doc 0,4 MB)

Publicējam brošūras satura rādītāju un priekšvārdu izdevumam latviešu valodā, kā arī aicinām izlasīt Jāņa Kučinska rakstīto anotāciju.


* * *

Priekšvārds latviešu izdevumam 5
Autora priekšvārds 6

Pirmā nodaļa VAI IR IESPĒJAMA CITĀDA AIZSARDZĪBA?
- Iedarbīgas aizsardzības nepieciešamība 9
- Veidi, kādos nevajadzētu risināt aizsardzības problēmas. 10
- Patstāvīga militāra aizsardzība 10
- Ar ko draud atkarība no citiem 11
- Partizāņu karš kā aizsardzības veids 11
- “Defensīvas aizsardzības” iespēja . . . …………
- Iekšējās aizsardzības problēma — valsts apvērsums 13
- Ir nepieciešama alternatīva aizsardzības sistēma 14
- Jauni risinājumi 15
- Sabiedriskā aizsardzība 15

Otrā nodaļa NEVARDARBĪGO CĪŅU VĒSTURE
- Jaunas aizsardzības politikas prototipi 17
- Vācija, 1920. gads 18
- Francija, 1961. gads 19
- Vācija, 1923. gads 20
- Čehoslovakija, 1968. — 1969. gads 21
- Padomju Savienība, 1991. gads . 22
- Kā izmantot pagātnes pieredzi 25

Trešā nodaļa SABIEDRĪBAS TIEŠĀ AIZSARDZĪBA
- Sabiedriskā aizsardzība 26
- Atturēšana no uzbrukuma . 27
- Sabiedriskās aizsardzības ieroči 28
- Sabiedrības, nevis robežu, ai. sargāšana 31
- Sabiedrisko institūciju loma 32
- Uzbrucēju karaspēka neitralizēšana 33
- Diktatūru kritiskie punkti 35
- Gatavošanas sabiedriskajai aizsardzībai 36

Ceturtā nodaļa CĪŅAS STRATĒĢIJA
- Sabiedriskās aizsardzības veidi 41
- Stratēģijas nozīme 42
- Sabiedriskās aizsardzības stratēģija 43
- Pirmā uzbrukuma fāze 43
- Ilgstoša cīņa 45
- Stratēģijas maiņa 46

Piektā nodaļa DISCIPLĪNA, REPRESIJAS UN PANĀKUMI
- Nepieciešamība izvairīties no vardarbības 49
- Represijas kā solis pretim uzvarai 50
- Starptautiskais atbalsts 52
- Panākumi 53

Sestā nodaļa PĀRĀKS AIZSARDZĪBAS VEIDS
- Virspartejiskā pieeja sabiedriskajai aizsardzībai 55
- Cīņā pret apvērsumiem un citiem varas uzupurēšanas mēģinājumiem 58
- Interese pār sabiedrisko aizsardzību 59
- Šodienas aktualitāte 62
- Sabiedriskās aizsardzības priekšrocības 63

- Piezīmes 67
- Sabiedriskās aizsardzības terminu vārdnīca 72


* * *

Džīna Šarpa vārds Latvijā jau ir pazīstams. Viņa grāmatas “Sabiedriskā aizsardzība” (Civilian-Based Defense) apskatu pagājušajā gadā turpinājumos publicēja laikraksts “Atmoda”. Zīmīgi, ka arī augusta puča dienās “Atmoda” savā speciālizlaidumā atgādināja Dž. Šarpa idejas, kuru būtība ir: kā ar nevardarbīgām metodēm, vērsties pret bruņotu pārspēku — okupantiem vai pučistiem.

Šis jautājums nav zaudējis savu nozīmību arī tagad — formāli atgūtas neatkarības apstākļos, jo okupanti vēl kavējas mūsu zemē, pie tam skaitliski un tehnoloģiski ir daudzkārt pārāki par mūsu atdzimstošās armijas spēkiem. Netrūkst arī cilvēku, kas labprāt mainītu notikumu gaitu Latvijā ar bruņota apvērsuma palīdzību.

Dž. Šarps pasaulē ir ieguvis “nevardarbīgā kara Klauzevica” slavu, jo ir sistemātiski apkopojis un izanalizējis ļoti daudzu tādu pagātnes un mūsdienu konfliktu pieredzi, kuros viena no pusēm lietojusi bruņotu spēju, bet otra — nevardarbīgus pretestības līdzekļus. Uz šīs analīzes pamata viņš ir izstrādājis stratēģiju un taktiku īpašam valsts aizsardzības veidam, ko nosaucis par “sabiedrisko aizsardzību”. Tā ir savlaicīgi sagatavota un izplānota politisko, ekonomisko, sociālo un psiholoģisko sankciju izmantošana, kas neļauj agresoriem īstenot viņu nodomus un piespiež atkāpties.

Dž. Šarpa darbi tika studēti Lietuvā un Latvijā pagājušajā gadā pēc janvāra notikumiem, kad aizsardzības struktūrās vajadzēja domāt par to, kā faktiski bez ieročiem atvairīt jaunus varbūtējus impērijas triecienus. Viņa pētījumus ir izmantojušas arī tās Eiropas mazās valstis, kuras līdzās bruņotajiem aizsardzības spēkiem izmanto nemilitārās pretestības elementus.

Nelielo grāmatu, ar kuras tulkojumu tagad tiek iepazīstināti latviešu lasītāji, autors ir sarakstījis tūliņ pēc ceļojuma pa Baltijas valstīm un bijušo PSRS 1991. gada beigās. Vērojumi un pārrunas ar valsts darbiniekiem un sabiedriskajiem aktīvistiem Lietuvā, Latvijā un Igaunijā pamudinājuši viņu izteikt atziņas par aizsardzības sistēmas veidošanu Baltijas valstīs pēc neatkarības atjaunošanas. Ne visas Dž. Šarpa idejas mums šķiet īstenojamas Latvijā, piemēram, doma par pilnīgu atteikšanos no bruņotajiem aizsardzības līdzekļiem, paļaujoties vienīgi uz sabiedriskas aizsardzības spēku. Pastāvošie draudi mūsu drošībai, varbūtējā pretinieka militārās, politiskās un psiholoģiskās iezīmes un paradumi liek mums drīzāk domāt, ka Latvijai vajadzētu orientēties uz mazo Vidus— un Ziemeļeiropas valstu pieredzi, ieviešot totālu aizsardzību, kurā būtu apvienoti un maksimāli izmantoti tiklab militārie, kā arī nemilitārie līdzekļi. Mūsuprāt, Latvijas aizsardzībai jābalstās uz valsts sauszemes, jūras un gaisa robežu bruņotu apsardzību, kā arī svarīgāko pārvaldes un saimniecisko objektu militāru aizstāvēšanu to apdraudējuma gadījumā. Ja šo darbību rezultātā neizdodas sakaut agresorus, tad valsts bruņotie spēki, policijas vienības un zemessargi turpinātu neatlaidīgu partizāņu karu pilsētās un laukos, bet ilgstošas (mēnešiem un pat gadiem ilgas) pretestības kustības pamats būtu sabiedriskā aizsardzība. Tās izmantošanas iespēju apguvē Džīna Šarpa darbi ir neatsverams izziņas un ierosas avots. Tāpēc ceram, ka šī brošūra būs noderīga gan Latvijas aizsardzības stratēģiem, gan karavīriem un zemessargiem, gan arī visiem, kurus interesē mūsu valsts drošības jautājumi.


Odisejs Kostanda, Oļģerts Eglītis


* * *

Grāmata pieejama English, Estonian, Latviešu, Lithuanian, Macedonian valodās.
Citas autora grāmatas kā arī 198 nevardarbīgās pretošanās metodes pieejamas šeit.


  • Šis tik ir atradums! Paldies, Jāni!
    Tas trakākais ir tas, ka šī brošūra ir aktuālāka kā jebkad pēdējos 19 gados – saasinās gan iekšējais, gan ārējais apdraudējums. Ļoti interesētu Aizsardzības ministrijas (kompetento) speciālistu viedoklis. Kaut kā bez NATO vairāk neko nemanu, ka būtu kādas darbības mūsu valsts aizsardzības sakarā. Un NATO – tas nozīmē, ka mums vispār nav SAVAS aizsardzības.

  • Kur nu atkal tik pesimistiski, negatīvi un kritiski, Ivo? Jebkurš Latvijas karavīrs, starp citu, ir uzskatāms kā NATO karavīrs (hehe), NATO būvē lidlauku pie Lielvārdes, Rīgā ikgadēji notiek ievērojama NATO konference – ‘Riga conference’, šogad Baltijas valstīs bija plānotas NATO mācības, kuras gan līdzekļu trūkuma dēļ atcēla, nemaz nerunājot par dažādām NATO institūcijām. Tas, ka tu neredzi NATO tankus braukājam pa Rīgas ielām, nenozīmē, ka NATO mūs neaizsargā. NATO nesaskata, ka tanki un milzīga armija ir tik ļoti nepieciešama, jo neuzskata šo reģionu par tik ārkārtēji apdraudētu kā Ivo to uzskata, tomēr kādi lielāki NATO spēka Centrāl-Austrum Eiropā demonstrējumi pēdējos gados noteikti ir bijuši vajadzīgi, lai parādītu visiem, kuriem vajag tankus, ka NATO mūs aizsargā. Plus patlaban NATO izstrādā jaunu stratēģisko konceptu, kurš visticamākais iekļaus arī jaunos draudus no Krievijas, tā izstrādāšanā piedalās arī eksperts no Latvijas, kā arī tas tiks saskaņots ar visām dalībvalstīm.
    .
    Kas mūs vēl aizsargā? ES. Ja tev vajag vēl aizsardzību, tad priecājies – Lisabonas līgums ir milzīgs pluss ES aizsardzības spēju paaugstināšanai.
    .
    Tev tak ļoti patīk Petrovs. Pat viņš saka, ka kari mūsdienās nenotiek tikai ar militāriem līdzekļiem. Arī aizsardzība nenotiek ar militāriem līdzekļiem. Dalība ES ir lielisks politiskas aizsardzības paņēmiens.
    Šajā komentārā es lieku tādu uzsvaru uz militāro aspektu, jo militārie līdzekļi ir vienīgie, ko no NATO darbības šajā reģionā tiešām nevar redzēt, ja NATO darbību papēta sīkāk, ko tu Ivo tak noteikti esi izdarījis, pirms izsaki pēdējā teikumā šādu pārdrošu apgalvojumu.
    .
    Vēsturiski nekad Latvija nav bijusi labāk aizsargāta kā patlaban.
    .
    Bet ko nu es zinu.. Veiksmi tev, Ivo, atrast ‘kompetento’ Aizsardzības ministrijas speciālistu, jo, ja ‘kompetence’ izriet no līdzīgiem pamat-uzskatiem kā tev, tad neko īpašu tev nesanāks atrast, jo tas, ko šeit rakstu ir lielā mērā arī Aizsardības ministrijas pozīcija (varu atsaukties uz Aira Rikveiļa teikto pāris diskusijās), tātad arī viss Aizsardzības ministrijas pasaules skatījums un no tā izrietošā analīze ir ļoti atšķirīga no tavējā.

  • Ko tu ar savu sakāmo pierādīji? Ka vardarbības (aizsardzības) ministrijai ir pareizais skatījumus – un tas nav apšaubāms? Ka Latvijā viss ir kārtībā? Ka par Latvijas iedzīvotājiem par samaksu nogalināt cilvēkus Irākā un Afganistānā ir jāturpina?
    =======
    Visdrošāk taču būs, kad visas pasaules valstis iestāsies Zemeslodes Savienībā, vai ne? Visas būs drošībā, ja? Tā pati hierarhiskā, elitiskā, uz konkurenici, nevienlīdzību un savtīgumu balstītā sistēma ar vienu centrālo biroju, vai ne? Tas būs viss drošāk.

  • Ivo, ir taču jūtams, ka daži pastāvīgie, bet anonīmie komentētāji automātiski noraida vai iebilst, vai putro visu un visam, kas šeit publicēts, pat nepainteresējoties, par ko ir runa.
    Diez vai ir jēga tērēt enerģiju, šiem komentētājiem kaut ko skaidrojot, jo viņu mērķis taču tik acīmredzams. :)

  • Bet mūsu aizsardzība ir NATO kompetencē, no kā izriet, ka nu nekādi īpašie noteicēji mēs nebūtu. “Ja es būtu šķidrens vīrs es tiem lektu līdzi”
    otra puse. No kā aizsargā? No teroristiem, no kaimiņiem, no mums pašiem? Vai arī ir tādi tehniski procesi, kā aizsarzības/uzbrukuma apgūšana, kuros, pieņemsim, šis “dancotājs -militārists” izstrādā jaunāko soļu taktiku, vecie neder, pārāk zemas kurpes, spējami nosliec uz pilnīgu mūsu drošibu? Protams, ka nē. Ilūzija.

  • Izskrēju ātri cauri, atvainojiet. 50:50. Jā, izskatīti jautājumi kad ir tās lietas darbojušās. Bet vēsture pilna ar citu . Viss atkarīga no pretinieka gudrības, alkatības un sava mērķa īstenošanas. Varbūt izskatītajos gadījumos nebija tādas konflikta jēgas, kur arī realizējās konkrētais pasākums.

  • Man tik patīk: Policijai arī esot plāns, ko darīt, ja protestos “ielavīsies kāds provokators”. Jautāta par iespēju, ka atkārtoties 13.janvāra nemieros pieredzēteis, Mūrniece šādu iespēju noliedz. Ministre skaidro, ka policija rūpīgi analizē publiskajā telpā izskanošo informāciju. Tomēr policija būšot gatava arī negaidītam notikumu pavērsienam, ja tāds būtu – tas ir no Tvnet.
    Tātad nepārtraukti viss tiek čekots, pārdomāts. Dažādi rīcības plāni, taktikas utt. Publiskā telpa jau nu nebūtu tā īstā vieta, kur smalki tiktu detalizēta rīcība. Jeb savādāk tas ir debešķigs naivums, ka kāds kaut ko atdos “par velti”.

  • Pilnībā piekrītu, Jāni! Tādus jāignorē. Viņi pat neizlasa to, kas publicēts un tikai piedraņķē lapu. Viņiem acīmredzot citi mērķi… Varbūt viņi tā naudu pelna?

  • “iekļaus arī jaunos draudus no Krievijas” – atvainojos, bet shie ir gan murgi. Muuseejos jau sen okupeja un kulturu lielaa meeraa iznicinaaja taa pati NATO/ES/SVF puse, bet te kaadam vel rozaa brilles un straadaa vecais joks ar biedeeshanai izmantoto Krieviju kaa PSRS reegu.

  • Aicinu ikvienu komentētāju vispirms IZLASĪT BROŠŪRU un tad komentēt, citādi jūsu komentāri, piedodiet, ir galīgi garām.

  • Pilnīgi piekrītu Ivo! Tāpēc esmu nolēmi šodien izstudēt brošūru. Domāju, ka vakarpusē būs savi + -. Par ko arī centīšos diskutēt; ja protams būs.

  • Ļoti labs raksts.
    Tas ir tieši tas no kā jāsāk pie mums. Kad šīs lietas būs sakārtotas tad arī var ķerties pie mūsu sabrukušas ekonomikas. Kamēr tauta ir apātiska, ar nozaudēto nacionālo garu, bez nekādas nacionālas idejas, nekas pie mums nemainīsies uz labo pusi.

  • Esmu iesācis lasīt šo grāmatu/brošūru katrā ziņā labs matriāls, lai pretotos pret vadošo kliķi, pret ārēju iebrukumu mēs izmantotu to pašu ko pret NATO izmanto Afganistānā un ASV un tās sabiedrotajiem(diemžēl arī Latviju) Irākā, respektīvi spiest uz improvizētiem spridzekļiem… mums ir viss priekš tā http://www.youtube.com/watch?v=XXX_ylPvotc

  • Viļņas 1991.gada janvāra notikumu izklāsts ir ļoti nepatīkams stāsts. Tas ir stāsts par
    provokācijas organizēšanu un patiesības noklusēšanu, tas ir stāsts par nevainīgu cilvēku apzinātu
    nogalināšanu un notiesāšanu, tas ir stāsts par cilvēku iebiedēšanu neatcerēties patiesību, tas ir
    stāsts par apvainojumos aizvadītu 21 gadu, kas īpaši attiecas uz padomju armijas virsniekiem.
    Viņi tika pasludināti par slepkavām, un lietuvieši viņus vajāja visus šos gadus. Minskā dzīvo
    ģenerālis Vladislavs Ushopčiks. Viņš 1991.gadā komandēja padomju armijas garnizonu Viļņā.
    Intervijā pēc sprieduma pasludināšanas A.Palecka lietā viņš ar dziļu nožēlu izsakās par vēstures
    viltošanu un padomju armijas apmelošanu /6/.
    Viļņas stāstam vēl nebūt nav pielikts punkts. Pašlaik ir noteikti zināms, ka uz iedzīvotājiem un
    padomju karavīriem šāva snaiperi no apkārtējo māju jumtiem un augšējo stāvu dzīvokļiem.
    Pašlaik ir noteikti zināms, ka tā bija speciāli sagatavota operācija, apzināti paredzot savējo
    nogalināšanu. Lietuvā ar šo operāciju lepojās A.Butkjavičus – stratēģisko objektu aizstāvēšanas
    organizētājs 1991.gada janvārī. Viņš lepni stāsta par savu sadarbību ar vadāmā haosa tehnologu
    amerikāņu profesoru Džīnu Šarpu, kura loma PSRS sagraušanā un dažādu provokāciju
    realizācijā vēl pilnā mērā nav apgūta.
    1991.gada janvārī Viļņā bija Sergejs Kurginjans. 2011.gada 26.maijā Krasnojarskā viņš stāstīja,
    ka Šarps atveda snaiperus uz Viļņu no Stokholmas. Bet galvenais – S.Kurginjans saka, ka viņam
    ir Viļņas snaiperu fotogrāfijas /7/. Pēc tiesas S.Kurginjans uzaicināja A.Palecki piedalīties TV
    pārraidē Maskavā. Tika runāts par Šarpa līdzdalību Viļņas notikumos, drausmīgo vēstures
    falsifikāciju, kā arī „atklātības” negatīvo pieredzi – „oranžo vārda brīvību”.
    Savukārt mēs atceramies, ka 1991.gada janvārī pēc Viļņas sekoja Rīga, kur 20.janvārī
    „omonieši” uzbruka Iekšlietu ministrijai. Neskaidros apstākļos tika nogalināti 4 cilvēki. Jau
    tolaik presē rakstīja par „trešo spēku” un „snaiperiem”. Iespējams, arī Rīgas notikumi bija
    iepriekš pasūtīta provokācija, paredzot speciāli nogalināt savējos, lai satracinātu tautu pret PSRS.
    (No: Arturs Priedītis. Nelīnijisko procesu ētika jeb vēstures falsifikācija.)

  • (turpat)
    Par patiesības renesansi liecina divi notikumi visjaunākajā periodā.
    2012.gada 18.janvārī Viļņā tiesa attaisnoja diplomātu un politiķi Alģirdu Palecki. Tas atstāja
    milzīgu iespaidu uz lietuviešu sabiedrību. Sastopams viedoklis, ka no 18.janvāra Lietuvā sākās
    jauna ēra – vēsturiskās patiesības ēra /5/.
    Alģirdu Palecki formāli apsūdzēja par Padomju Savienības agresijas noliegšanu. Lietuvas
    likumdošanā ir paredzēts sods, ja kāds noliedz padomju agresiju pret Lietuvu. Taču faktiski viņu
    tiesāja par vārdiem „kā tagad izrādās – savējie šāva savējos”. To viņš godīgi pateica
    radiopārraidē 2010.gada novembrī. Sekoja supernacionālistu histērija, apsūdzības safabricēšana
    un tiesas sēdes 2011.gada 12. aprīlī, 7.jūnijā, 13.septembrī. Šī gada 18.janvārī tika pieņemts
    attaisnojošs spriedums.
    Runa ir par notikumiem pie Viļņas televīzijas centra 1991.gadā naktī no 13. uz 14.janvāri, kad
    padomju armijas nodaļas kopā ar specvienību „Alfa” ieņēma televīzijas centru un bojā gāja 13
    iedzīvotāji un viens „Alfas” virsnieks. Lietuvas oficiālajā historiogrāfijā šie notikumi tiek traktēti
    kā PSRS agresija pret Lietuvas Republiku, kad padomju karavīri nogalināja un ievainoja
    lietuviešu iedzīvotājus.
    Televīzijas centra ieņemšana bija grandiozs mediju pasākums. To filmēja un rādīja TV,
    aprakstīja presē daudzi ārzemju žurnālisti. Pasaules sabiedrību pārņēma šausmas par padomju
    armijas asiņaino uzbrukumu. Par galvenajiem vaininiekiem tika pasludināta padomju armija,
    specvienība „Alfa” un lietuviešu komunistu līderi, no kuriem vairāki nonāca cietumā.
    Tagad atklājās, ka tā bija speciāli organizēta provokācija, lai nomelnotu padomju armiju un
    PSRS. M.Gorbačovs savu izšķirošo lomu šajā provokācijā vēl nav atzinis. Viņš jau pašā sākumā
    noliedza savu līdzdalību. Pēc Viļņas notikumiem no darba aizgāja A.Jakovļevs. M.Gorbačovs arī
    viņam neatklāja patiesību, un A.Jakovļevs tālredzīgi secināja, ka laiks doties pensijā. 18.janvārī
    pēc sprieduma pasludināšanas A.Paleckis prokuroram gribēja nodot aicinājumu saukt pie
    atbildības M.Gorbačovu. Prokurors aicinājumu nepieņēma.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.