A.Mackeviča: ‘Lāčplēsis vai Spīdola? Vēl viens „Lielais jautājums”‘

Tikko aizvadījām 11. novembri – dienu, kuru mūslaiku Latvijā pieņemts atzīmēt kā Lāčplēša dienu. Mēs visi kaut ko zinām par šo seno teiku, no kuras aizgūts svētku nosaukums. Un visi zinām arī kaut ko par A.Pumpuru un J.Raini – izciliem šīs senās vēsts interpretatoriem. Visbeidzot, zinām arī kaut ko par 1. pasaules kara cīņām un tiem vēsturiskajiem notikumiem jaundibinātās valsts teritorijā, kuru piemiņu godina ar šiem Lāčplēša vārdā dēvētajiem svētkiem. Šī raksta uzdevums nebūs dot ieguldījumu zināšanās – atgādināt faktus vai atsegt kādas jaunas literāras vai vēsturiskas detaļas. Vēlos uzdot vienkāršu un godīgu jautājumu: kāda tam visam NOZĪME? Tātad šis raksts būs veltīts sapratnes jautājumam.

11. novembra pēcpusdienā mēs nelielā draugu lokā vienas draudzes bibliotēkā runājām par to, kas šī par dienu un vai mūsu ATTIEKSMEI ir reāla nozīme attiecībā uz nākotni. Mēs todien nepiedalījāmies garnizona parādē vai kādos citos oficiālajos svētku pasākumos savā pilsētā, nelikām savos logos svecītes, nedziedājām himnu, negodinājām karogu, neapmeklējām kādu īpašu piemiņas vietu, – mēs nedarījām neko, kas uzvedības līmenī būtu saistāms ar patriotismu, pilsoniskumu, valstiskumu. Tomēr mēs darījām kaut ko ļoti svarīgu – mēs vienojāmies kopīgā atbildības izjūtā. Atbildības jūtas nav emocionāli pārdzīvojumi, tā ir RĪCĪBA – brīva aktivitāte, kura rada reālas izmaiņas pasaulē. Atbildības jūtas ir tā vieta mūsu sirdī, kurā savienojas mūsu principiāli egoistiskā personība ar altruistisko garīgo Likumu. Vienīgais, ko mēs varam pasaulē ietekmēt no savas brīvas gribas, tas ir izmainīt sevi. Un tas jau ir stāsts par Spīdolu, nevis Lāčplēsi.

Patiešām – kāpēc latvieši svin Lāčplēša ar nocirstajām ausīm dienu, zaudētās cīņas dienu? Kāpēc nesvin Spīdolas dienu – svētkus, kuri apliecinātu, ka mēs ticam tai izšķirošajai uzvaras dienai, kuru mēs kopīgi ar savu garīgo atziņu un garīgās vienotības spēku varētu sasniegt? Svētkiem ir sakrāla izcelsme, un lai arī kādas materiālas izpausmes tie piedzīvotu mūsdienās, to primārā nozīme nemainās. Vienojoties svinēšanā, cilvēki apliecina savu savienošanos ar to, no kā atkarīga viņu dzīvība, miers, prieks un labklājība, – savu atdošanos tam, kas ir viņu vērtība, viņu laimes avots. Tāpēc svētki pēc savas būtības ir ļoti spēcīgs pārvaldes un pašpārvaldes instruments. Tas, ko un kā mēs svinam, nosaka to, kā mēs dzīvojam. Svinēšana ir spēcīga vienprātības izpausme, līdzdalības un identitātes notikums, tāpēc tai ir nopietna ietekme uz nākotni. Mūsdienu valodā runājot, var teikt, ka svētki sevī nes pārvaldes programmu.

Kāpēc mums Latvijā tika ieviesti šie jaunie svētki 11. novembrī, kas ir tik tuvu 7. novembrim, kuru mēs daudzus gadu desmitus svinējām kā boļševistiskās revolūcijas dienu, – ar militārām parādēm un citiem spēcīgiem materiālisma atribūtiem? Vai tāpēc, lai tauta piedzīvotu to, kāda ir sajūta mazā un ekonomiski vājā valstī, kur parādē soļo saujiņa formas tērpos ģērbtu militāro profesiju pārstāvju, salīdzinot ar lielā un militāri spēcīgā valstī piedzīvotajām vērienīgajām armijas un darbaļaužu kolektīvu manifestācijām? Un justos spiesti pieņemt iekļaušanu citā spēcīgā militārā savienībā (tā teikt, no vilka bēgām, uz lāci uzskrējām…)? Un kāpēc tie bija jānosauc par Lāčplēša dienu, – lai pasludinātu to, ka mēs esam tauta, kas paliek uzticīgi saviem maldiem līdz nāvei? Lai apliecinātu, ka mums mūsu pagātnes kļūdu identitāte ir svarīgāka nekā pagātnes atziņu identitāte? Tad iznāk, ka, lai arī mūsu senču gudrība mums sūta vēsti par to, ka fiziskajā spēkā nav nākotnes un nav dzīvības, mēs tomēr atkal un atkal sasprindzinām savus materiālistiskās apziņas muskuļus, cerot, ka varbūt tomēr notiks brīnums un mēs piedzīvosim to, ka mums vēl ir Lāčplēša ausis un ka mēs to „lāci” atkal pārplēsīsim… Vai tik mēs nedomājam, ka ja vien mums atkal būtu tās Lāčplēša ausis, tad gan mēs visiem parādītu, kas patiesībā esam? Pagātni nevar izmainīt, ausu vairs nav, bet saistot ar tām savu identitāti, mēs zaudējam savu tagadni un vēl jo vairāk – nākotni. Kāds varbūt teiks (un pamatoti!), ka 1919. gada 11. novembrī notikusī Rīgas atbrīvošana bija latviešu tautai nozīmīgs vēsturisks notikums. Jā, ļoti nozīmīgs! Bet tāds bija arī 1944. gada 13. oktobris! Un citi līdzīgi notikumi (jo Rīga, kā zināms, „nav vēl gatava”…) Ja mēs vienu atzīstam, citu – nē, tā jau ir ideoloģija un šķelšanās, un tur nekas labs nevar sanākt (ko mēs arī tagad piedzīvojam). Nav sapratnes – nav vienotības, un otrādi. Tāpēc es secinu, ka reāli mūsdienu Latvijā 11. novembris ir kaut kādas īpašas nenoteiktas cerības diena un svētki, kuriem trūkst īstas vēsts, lai tie spētu radīt patiesu vienotību.

Turpinājumā – mazliet par to, vai virsrakstā liktā izšķiršanās alternatīva ir mazs vai Liels jautājums.

Iesākšu ar nelielu atkāpi. Šī gada martā pa visu pasauli izskanēja ziņa, ka Bernārs D’Espaņja (Bernard D”Espagnat), 87 gadus vecs franču zinātnieks, kvantu fiziķis un zinātnes filosofs, saņēmis pasaulē lielāko ikgadējo naudas balvu – Templtona fonda prēmiju 1 miljona angļu mārciņu apmērā – par pētījumu, kas samierina zinātni un reliģiju (sk., piem., Concept of ‘hypercosmic God’ wins Templeton Prize). Ar ko tad īsti šis vīrs izpelnījās godpilno ceremoniju Edinburgas hercoga vadībā Bekingemas pilī, pēc kuras viņš kļuva par zinātnieku-miljonāru? Izrādās, ka viņš esot godīgi nosaucis to, ko mūsdienu dabas zinātnieki jau zinājuši agrāk, bet nav par to rakstījuši, – to Lielo filosofisko jautājumu, kurš izriet no 20.gs. kvantu fizikas atklājumiem: par to, ka daļu patiesās realitātes mēs varam atklāt ar zinātnes metodēm, bet daļa paliek aizklāta pēc būtības (angl.veiled; partially, still fundamentally unknowable). Izrādās, ka pretstatā tiem, kuri tic, ka pasaulē nav nekā cita, izņemot matēriju, pat „neapstrīdami zinātnes argumenti” nevar izslēgt to, ka pilnīgai realitātes izziņai vajadzīgi arī citi līdzekļi, ieskaitot „garīgumu”. Lai nosauktu šo no laika un telpas neatkarīgo īstenību, apbalvotais fiziķis lietojis vārdus Būtne, Neatkarīgā Realitāte, Lielais Hiperkosmiskais Dievs… (Nāk prāta, ka jau A.Einšteins pirms 100 gadiem atzina, ka Dievs nav spēlmanis, kas par pasauli met kauliņus. Viņš pauda domu, ka Visums ir radīts tādā apbrīnojamā kārtībā, ka tas nevar būt nejauši, un viņam tas nozīmēja, ka to visu var izzināt, jo viņš bija pārliecināts, ka gaismas ātrums ir pats lielākais iespējamais… Tomēr mikropasaules fizika atklāja, ka ir parādības, kuras nevar izskaidrot, ja vien neatzīst vienlaicību neatkarīgi no tā, ko mēs saucam par attālumiem…)

Templtona prēmiju 1972. gadā dibinājis Sers Džons Templtons, evaņģēliskais kristietis, kura dzīves moto bija „cik maz mēs zinām, cik daudz mums jāmācās!”. Prēmijas mērķis ir pagodināt cilvēkus, kuri devuši īpašu ieguldījumu dzīves garīgās dimensijas apliecināšanā jeb, viņa paša vārdiem runājot, „atklāt uzņēmējus gara jomā” (angl. entrepreneurs of the spirit) – izcilus cilvēkus, kuri veltījuši savus talantus tam, lai paplašinātu mūsu redzējumu par cilvēka dzīves mērķi un beidzamo jeb sākotnējo realitāti (angl. ultimate reality). Prēmiju var saņemt par ieguldījumu Templtona fonda atbalstīto Lielo Jautājumu izpētē gan ar praktisku darbu, gan pētījumiem, gan „through insight“, – gan pētnieki fizikas un dzīvības zinātņu jomās, gan filosofi un praktiķi neatkarīgi no nacionālās un reliģiskās piederības vai bez pēdējās. Pirmie saņēmēji bijuši Māte Terēze un Brālis Rožē, un starp citiem saņēmējiem (neskaitot jau minēto) ir poļu kosmologs, katoļu priesteris M.Hellers (2008), kanādiešu filosofs Č. Teilors (2007), daudzi fiziķi, kā arī teologi, filantropi, rakstnieki un reformatori, kuri apliecinājuši mīlestības, piedošanas, pateicības, radošuma pārveidojošo spēku (sk. www.templeton.org). Fonds savu darbību kopumā balsta uz t.s. Pazemīgās Pieejas Iniciatīvu (angl. Humble Approach Initiative), kas nozīmē pazemīgi atzīt cilvēka stāvokļa sarežģītību kā tādu un ar saviem darbiem un idejām uzņemties īstenot savu daļu cilvēces kopīgajā ceļa izlaušanā uz t.s. Lielo Jautājumu izpratni. Tādējādi Pazemības Iniciatīva apliecina starpdisciplināru pieeju Lielo Jautājumu risināšanā, atbalstot skatījuma plašumu un pieņemot, ka garīgie augļi pasaulē (angl. spiritual bearings) nāk no atšķirīgām cilvēku pieredzēm.

Tātad runa ir par visas mūsdienu pasaules Lielajiem jautājumiem. Tie nav jautājumi, uz kuriem vajadzīgas vienkārši atbildes. Par atbildēm nemaksā, to jau tāpat ir pārāk daudz. Maksā par reālām izmaiņām sapratnē, kolektīvajā apziņā, cilvēku sadzīvošanas praksē. Citiem vārdiem sakot, par tādu produktivitāti, kur nevienam nekas netiek atņemts un visiem visu laiku kļūst vairāk. Kad parādās tādi cilvēki un ar viņiem saistīti sadarbības tīklojumi, tad nauda uzreiz izjūt savu salīdzinoši niecīgo vērtību un mazāk par miljonu vienkārši nav iespējams nosaukt… Vai Latvijai ir tāds Lielais jautājums, kurš būtu visu spēku savienošanas vērts? Viens mans draugs nesen apgalvoja, ka to zina Jānis Bērziņš un ka katrā Latvijas ciemā un pilsētā var atrast vismaz desmit tādus jāņus bērziņus (un līgas ozoliņas)!

Uzdot jautājumus nozīmē kļūt kā bērnam. Tas nozīmē atļaut sev piedzīvot to, ka jo lielāks zināšanu daudzums, jo smagāki un interesantāki kļūst jautājumi. Tas nozīmē uzdrošināties būt tik vienkāršiem, lai kļūtu ziņkāri, nenogurdināmi meklējoši. Mūsdienu pasaulē atbildes nav nekāda problēma, tāpēc tās ir tik lētas. Katrs pat puspamodies vai piedzēries „parastais” cilvēks, nemaz jau nerunājot par izglītotajiem, inteliģentajiem un visādos projektos iesaistītajiem, tādas var dot desmitiem un simtiem jebkurā laikā un vietā. Pat bērni jau no agras bērnības tiek pieradināti pie atbildēm, ne jautājumiem, un uz kādu nākotni tad mēs varam cerēt? Vai mums šodien ir tādas atbildes, ar kurām var nopelnīt tik, cik mēs gribētu? Un vai dzīve kopumā no tādām atbildēm kļūst labāka, drošāka, piepildītāka, vai cilvēki jūtas laimīgāki? Un vai nav tā, ka īstais izaicinājums ir atrast ĪSTOS JAUTĀJUMUS? Vai, runājot par „zināšanu sabiedrību” un „inovācijām” Latvijā, mēs meklējam pareizās atbildes vai pareizos jautājumus? Neapšaubāmi, ar „pareizajām” atbildēm pie līdzšinējās kārtības varēja diezgan labi nopelnīt, – ne tikai naudu, bet arī vēlamās atzīmes, diplomus un grādus, kārotos amatus, sabiedrisko stāvokli un citas korumpētas sabiedriskās iekārtas atzinības izpausmes. Taču šobrīd jau ir skaidrs, ka pat visas šīs iegūtās lietas kopā – materiālā bagātība, slava, izglītotība un zināšanas – nesummējas tādā ciparā, kurš varētu Latviju paglābt no bankrota. Tā visa ir tik daudz – tik daudz kas šajos gados ir spriests un darīts, celts un krāts, pirkts un pārdots, tomēr kāds ir visu šo transakciju rezultāts, „sausais atlikums”? Ne tikai niecīgs, bet ar mīnusa zīmi… Atliek tikai nosaukt, ka „karalis ir kails”, – ka šodien Latviju nevar aizstāvēt ne tanki un lidmašīnas, ne augstskolu profesori, ne zinātnieki un eksperti, ne oligarhi un politiskās koalīcijas, ne kāds cits, kam kabatas, galvas un dokumentu plaukti pilni ar visādām atbildēm. Iespējams, ka katrs atsevišķi domā, ka viņš gan varētu, ja būtu citi apstākļi, ja tie „citi cilvēki” būtu savādāki, utt., u.tjpr. Bet, kamēr turpinās šāda domāšana, tikmēr tautas parādu nasta aug augumā, – ar katru mūsu domu par to, ka mēs zinām gan atbildes (lai kādas tās būtu), gan tos vainīgos, kuru dēļ tās netiek realizētas, zaudējumu pārsvars pār ienākumiem un maksātnespējas draudi mūsu sabiedrībā palielinās, jo tādas domas nevar radīt stabilas, mūžīgas vērtības un tātad nav „kredītizturīgas”. Zināšanas ir īpaši izsmalcināts egoisms un īpaši izsmalcināta vardarbība.

Nobeigumā vēlreiz pieminēšu latviešu tautai tik liktenīgās Lāčplēša ausis, tikai šoreiz pavisam nesenajā M.Zālītes (un Z.Liepiņa) pravietiskajā interpretācijā. (Iesaku vēlreiz atsaukt atmiņā un noklausīties: Rokoperas “Lāčplēsis” anotācija un skaņu ieraksts). Melnais bruņinieks (nepārvaramais, joprojām neuzvarētais tautas paverdzinātājs) nenocērt ausis, bet apdullina dzirdi, tāpēc Lāčplēsis (Latvijas Atmoda, atbrīvošanas cerība) vairs nedzird Tēvzemes balsi un ausu spēks strauji izzūd. „Kas tu esi: bez acu, bez ausu, bez valodas? Tavs tuvums ir melna migla, kurā es sabrienu savu dvēseli… Tavs klātums ir melna straume, kas izskalo manus pamatus… Un visus tu dari līdzīgus sev – bez acu, bez ausu, bez valodas…” Diemžēl Spīdolas šajā izcilajā rokoperā nebija. Un arī šajos (un citos) Lāčplēša svētkos nē. Bet varbūt vismaz tajā „Burtnieka pilī”, kuru Lāčplēsis un Laimdota paspēja izcelt no ūdeņu dziļumiem, kāds (-i) no mums pa šo laiku ir klusām un uzcītīgi mācījies to īpašo Valodu un īpašo Vārdu („… likteņa rakstus tev jāmācās lasīt, apbruņot garu un dvēseli rūdīt, mūžības likumus jāmācās saprast…”)??? Tādas nozīmes un tādus ceļus mēs vēl neesam atklājuši. (Bet varbūt tomēr? Tad mēs tiešām tagad varētu ar prieku sveikt viens otru Latvijas gadskārtas svētkos!) Joprojām „… latvju zeme vaļā stāv, tā kā dzīsla, pušu rauta, iztek asins, iztek spēks… vēji staigā iekšā, ārā, izplēš sēklu, izrauj saknes…”

Kad cilvēki sāk meklēt, kā izpatikt naudai un kā staigāt naudas ceļus, tad katrs zaudē savu vienreizējo aicinājumu un visi kopā kļūst apdulluši un nabagi. Ja cilvēki iet cilvēku ceļus, tad nauda sāk atgriezties no saviem greizajiem neceļiem un kalpot, jo kalpošanai tā ir radīta, tā tam jābūt. Un tad visi kļūst bagātāki visbrīnišķīgākajos veidos! Ir vērts par to padomāt, kā izmainītos dzīve Latvijā un visā pasaulē, ja kaut tikai desmitā daļa no mums izvēlētos piepūlēties, lai saklausītu tos jautājumus, kas ļautu atrast īstos ceļus! Uzdrošinos apgalvot, ka TAS ARĪ IR TAS, KAS MUMS JĀDARA. (Katram! Katram, kurš dzird savas zemes solījumu, to pašu, kuru dzirdēja Lāčplēsis: „ tik, cik tu stiprs, tik stipra es būšu!”)

P.S. … kamēr vēl ir laiks, jo: „… uz Krustcelēm mazs Bērniņš rotaļājas… kā Laiks tam smiltis tek caur pirkstiem: tā mūsu Brīvība, tā mūsu Dzīvība… Sauc mani skaļāk, Bērniņ! Sauc, es dzirdu vēl… man vēl ir Valoda un Vārds… bet sauciet mani skaļāk!!!”

P.P.S. Es jūtu to sāpi, kā „gauži raud saulīte ābeļu dārzā, ābelei nokrita Zeltābolītis…” Bet es arī ticu, ka „… neraudi, saulīte, Dievs dara citu! No vara, no zelta, no sudrabiņa…” Meklēsim pazaudētās nozīmes un pazaudētās Draudzības, – to „varu, zeltu un sudrabiņu”, kas sniegs izpratni un radīs mieru uz piedošanas un sadarbības pamata! Jo tajā mērā, kādā mēs patiešām saprotam, mēs vienmēr esam spējīgi arī rīkoties, pie tam tas tad nāk viegli un ar lielu Prieku.


Dr.psych. Agnese Mackeviča
, agnesemac[AT]inbox.lv
Šis raksts ir veltījums manai ģimenei un visiem Latvijā, kuri stāv garīgajā sardzē.


  • Paldies autorei!

  • Spīdolas tēls Andreja Pumpura eposā Lāčplēsis un Raiņa
    lugā Uguns un nakts atspoguļots kā izteikti negatīvs. Konkrēti: Spīdola atainota kā ragana, kas ēd gabalos
    sacirstus un katlā izvārītus bērnus, bet pēc tam nododas seksuālām orģijām ar velniem.

  • :) es tiešām Lāpčplēsi lasīju ļoti sen un īsti neatceros, vai tur bija tieši tā, kā tagad apgalvo Zane.
    Vai tiešām Spīdola to darīja, vai arī par viņu tika izplatītas apmelojošas baumas un intrigas?
    Kaut kā grūti noticēt, ka viņa tāda bijusi tajos darbos. Vai tad tādas perversas izdzimtenes vārdā nosauktu balvas, rakstītu rakstus, nosauktu radioaparātus utt.?

  • Iesaku iepazīties ar Raiņa un Pumpura darbiem, lai tiešām redzētu ka Spīdola ir ragana.

  • Labi, iepazīšos (arī es sen neesmu šos darbus lasījis). Pieredze rāda, ka tevis teiktais vienmēr ir rūpīgi jāpārbauda, jo dažkārt tava uztvere ir ļoti fragmentāra. Pat ja Spīdola ir tāda, kā tu raksti, šīs publikācijas domu (vismaz man) tas nespēs samaitāt. Kā vienmēr tu nepiedāvā priekšlikumus, tādēļ jautāšu tev konkrēti: kāds tēls, tavuprāt, būtu piemērotāks par Spīdolu, kuras moto ir “mainies uz augšu”? Vai arī tu iestājies par to, ka “mūsu pagātnes kļūdu identitāte ir svarīgāka nekā pagātnes atziņu identitāte”?

  • Lačplēša diena ir visu Varoņu diena.
    Vai dārgi būt par varoni?
    Cik daudziem cilvēkiem tika aplauzti spārni, jo tā būs “labāk” visiem!
    Cik daudziem tu esi aplauzis spārnus?
    Cik daudzi no tiem ir tavi radinieki?
    Lai aust Sirdsapziņas saule, lai aust…

  • Ir jautājumi.
    ————-
    Kādēļ man ir jāpiesārņo sevi ar humpalu jūtām – atbildības jūtām? Atbildība nozīmē pieķeršanos. Kam man ir jāpieķerās?
    ————-
    Kādēļ man ir jāiet un jāmeklē ceļš – pie tam īstais? Ceļš nozīmē kaut kā atkārtošananu (treniņu), lai to pilnveidotu. Treniņš eventuāl atrofē smadzenes. Kas ir jāpilnveido (psiholoģiski)?
    ———–
    Ir atbildes.
    – Pieķeršanās nav mīlestība. Mīlestība neietver atbildību jeb tai nav nepieciešama atbildība.
    – Mīlestība nav pilnveidojama. Arī ceļa uz mīlestību nav. Ir TIKAI divi stāvokļi cilvēkam – mīl un nemīl.
    ===========
    Par „zināšanu sabiedrību” un „inovācijām” Latvijā?
    ———-
    Mīlestība un radošums iet roku rokā – tas materializējas inovācijās, izgudrojumos un piepildījuma un gandarījuma sajūtā, jo mīlestībai caur radošumu tiek iedota forma.
    ===========
    Vai cilvēki justies laimīgi vai laimīgāki nekā viņi ir?
    ——————
    Naudai ir narkotisks efekts. Pilnīgi visi cilvēki tās skurbumā rīkojas tā it kā būtu piedzērušies (Apdulluši un nabagi), tomēr, ja pārbaudītu asinis – tās būtu tīras.
    ———-
    Nauda tam tam ir domāta – kontroles mehānisms.

  • Nauda ir atkarības radīšana – atkarība no laimes sajūtas.

  • Aigar, Tev atkal aizgāja unikāli jaunatklājumi. :)
    Atbildība nenozīmē pieķeršanos, bet drīzāk savas attieksmes un rīcības saskaņošanu ar savu sirdsapziņu. Atbildība ir spēja atbildēt saskaņā ar savu sirdsapziņu.
    Nauda nav domāta kā kontroles mehānisms, lai gan zināmos apstākļos to tā var izmantot.
    Naudai nav narkotisks efekts, ja vien cilvēks nav kļuvis naudas atkarīgs.
    Un mīlestība IR pilnveidojama, kultivējama, attīstama, aktualizējama, apspiežama utt.

  • Miermīlību, lūdzu.
    =======
    Atbildība norāda uz objektu vai subjektu. Atbildība atšķirībā no mīlestības vienmēr būs ierobežojoša, jo specifiski tēmēta uz kaut ko. Ja kaut kādu iemeslu dēļ tu jūti nespecifisku atbildību uz Pilnīgi VISU, tam jau ir nosaukums – mīlestība.

  • Sirdsapziņa var būt arī kropla.
    —————–
    Parādi, kurš cilvēks Nav atkarīgs no naudas? Ha. Cik tādus pazīsti personīgi? Tu arī esi akarīgs no naudas.
    —————–
    Pastāsti, kā var pilnveidot mīlestību. Kas tanī ir jāttīsta?
    ———–
    Demagoģija, Jāni, demagoģija. Es tevi mīlu. Kas man vēl jāattīsta un jāpilnveido?
    ————
    Tiklíz mīlesība tiek kultivēta, tā vairs nav mīlestība. Tā kļūst par kaut ko līdzīgu ticībai vai reliģijai.
    =============
    Protams, tā ir apspriežama.

  • Aigar, tieši par iemīlēšanos, iepatikšanos un pieķeršanos var teikt, ka tā vai nu ir vai nav. Bet mīlestība ir apzinātas izvēles un gribas rezultāts. Tā sākas, ja sākas, tikai pēc tam, kad iemīlēšanās maģija un idealizēšana izzūd.
    Atbildība nav jūtas. Jūtas ir mainīgas un pārejošas. Atbildība ir dziļāka. Arī slitā garastāvoklī (kad cilvēks jūtas slikti) cilvēks var sagalbāt atbildību. Es nesaprotu, kā atbildība var ierobežot, tā, manuprāt, atraisa, liek pilnvērtīgi dzīvot.
    Un vispār tādas matu vai vārdu skaldīšanas ir neauglīgas.
    Ja Tev tas raksts nepatīk, tad tā arī saki. Vai nesaki neko.

  • Kultivēt mīlestību – tas ir labs:D
    Tas ir tad, kad tavu būtību pārņem bailes vai dusmas, tu sev atkārto – vajag mīlēt, vajag mīlēt :D
    —-
    Vai arī kad visa tava būtība ir mīlestības aizņemta, tu atkārto pie sevi – vajag vēl, vajag vēl, aiziet, aiziet… :D

  • Ja uzskati, ka sirdsapziņa var būt kropla, tad mēs ar sirdsapziņu katrs saprotam kaut ko citu.
    Kā pilnveidot mīlestību? Nu, piemēram, Tava sieva Tev jau mēnešiem krīt uz nerviem un ved no prāta. Bet Tu tomēr mācies viņu mīlēt. Vai arī – Latvijā Tev visi šķiet kā biomasa un vergi, bet Tu tomēr mācies visus mīlēt un mīli, un sāc viņos redzēt dievišķas būtnes.
    Es gan nesaprotu, kāpēc mums jāstrīdās par tik pašsaprotamām lietām.

  • Kropls gan var būt ego. Bet ego nu gan nevajadzētu vienādot ar sirdsapziņu.

  • Jāni. Kādēļ mīlestībai tu liec klāt mīlestību uz kaut ko (šķiet pretējo dzimumu) specifisku? Šī specifikācija rada atbildību, kas ir pieķeršanās (mīlestīa uz kuat ko konkrētu – sievu, bērniem…).
    =========
    Atbildība uz ko? Ja atbildībai tiek vērsta uz konkrētu objektu, tad tā ir ierobežojoša.
    =========
    Man raksts lika uzdot jautājumus. Tāds ir raksta mērķis. Atvaino, ka tos izteicu.
    ———
    Nozūdu miglā.

  • No raksta ir skaidrs, ko autore domājusi ar atbildību, mīlestību un naudu. Tas izriet no raksta konteksta un nodoma. Tu neko nejautāji par rakstu, bet gan sāki atsevišķiem jēdzieniem piešķirt savādas interpretācijas. Sāki ķidāt vārdus, tos vienādot vai iztulkot ar kaut kādiem patvaļīgiem pieņēmumiem.
    Taču tiešām būtu interesanti, ko pati autore teiktu par Zanes un Aigara iebildumiem.

  • Un vēl – būt atkarīgs no naudas nenozīmē to pašu, ko nonākt naudas atkarībā kā dzērājs nonāk alkohola atkarībā. Pirmajā gadījumā cilvēks atkarīgs no naudas (pieņemta preču un pakalpojumu ekvivalenta), lai pārvaldītu savu dzīvi, bet otrajā gadījumā cilvēks naudu uzskata par galveno dzīvē un tai vergo kā elkam.
    Manuprāt, Tu neesi tik neapķērīgs, lai to neatšķirtu. Manuprāt, Tu apzināti provocē bezjēdzīgus strīdus. Un tas man nav spontāns mirkļa secinājums, bet ilgstošos novērojumos radies.

  • Zanes paustā doma vismaz ir skaidra. Ar Aigara rakstīto ir savādāk – nav sajūta, ka lielajam teksta apjomam komentāros ir atbilstošs svars – ka lietderības koeficients ir augsts. Laikam topu par racionālistu – gribas precīzu domu, konkrētību kritikā un priekšlikumos utt.

  • Ivo, manuprāt, šis nav no tiem rakstiem, kas mudina ierosināt, apspriest un īstenot pa punktiem, piemēram, kalendārā iekrāsot Spīdolas dienu, kurā rīkot raganu sabatus. :)
    Šis raksts, manuprāt, ir jāizlaiž caur sevi un jāpārdomā, tas ir sevis garīgai pilnveidei, lai mēs mācītos vecās racionālās shēmas līdzsvarot ar dziļāko gudrību.

  • Zane, kur ta nu Spīdolas tēls Pumpura Lāčplēsī?
    Tur ir Spīdala.

  • Tieši tā, Jāni, tādēļ piekrītu tam, ko rakstīji Aigaram… ka, pievienojot komentāru (jo īpaši pie šī raksta), der apdomāt, vai patiesi ir kas sakāms vai nav.. Man, piemēram, nav nekā jēdzīga, ko teikt, tādēļ arī neko rakstu. Drošības pēc pat rakstu izlasīju divreiz. Dažkārt esmu bremze un vienu otru rakstu izlasu 2 reizes ;).

  • O, laikam laikabērns to Zanes izvirzīto dilemmu atrisināja. :) Tagad es arī, šķiet, sāku atcerēties. Tad jau laikam Lačplēsis ņemts no Pumpura, bet Spīdola – no Raiņa?
    ———————————————————–
    Es savukārt vēlos papildināt par atbildību. Atbildība atbrīvo, jo ļauj cilvēkam rīkoties saskaņā ar savu dziļāko un īstāko sirds vēlmi.
    Bieži atbildību jauc ar formālu pienākumu. Piemēram, karavīram uzlikts pienākums bez ierunām klausīt komandiera pavēlēm, lai arī tās pavēles nav saskaņā ar karavīra sirdsapziņu. Tad nu karavīrs var izvēlēties – pildīt uzspiesto pienākumu, vai arī rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu. Pirmajā gadījumā viņš tiešām ir bezatbildīgs robots, bet otrajā – brīvs cilvēks, kas pakļaujas tikai Dievam jeb savai sirdsapziņai.

  • Precīzāk, aplūkots gan Pumpura, gan Raiņa Lāčplēsis, bet Spīdola – tikai Raiņa.
    ——————————
    Man jau arī nebija ko teikt, tāpēc tikai pateicos autorei par brīnišķo rakstu.

  • Izlasīju vēlreiz. Autore izsakās pat ļoti precīzi. Piemēram, nevis kalpot naudai, bet nauda kalpo cilvēkiem. Un arī citos jautājumos.
    Par Pumpura Spīdalu, uz ko, šķiet, norādījusi Zane, autore vispār neizsakās. Bet izsakās par Pumpura Laimdotu un izcelto Burtnieka pili ar tās gudrībām. Otrā Lāčplēša interpretācija ņemta no M. Zālītes un Z. Liepiņa rokoperas “Lāčplēsis”.
    Tātad šis raksts nav lasāms steigā. To der izlasīt vēl un vēlreiz. Pārdomājot, meditējot.
    Citādi tiešām var aizpļāpāties līdz baltām pelītēm.

  • Autore mums visu ielikusi mutē – pat rokoperas dziesmas labā mp3 kvalitātē.
    Tā ka, Aigar, mācies iedziļināties, neķer pavirši pa virsu…

  • Patiesība ir šāda. (runa ne par vārdiem, bet par būtību)
    ===
    Cilvēks ir VISA eskistējošā viena no izpausmēm.
    ===
    Ja cilvēks to nejūt, nezina, nesaprot, tad NEmīl, nav spējīgs mīlēt un nezina, ko nozīmē mīlēt, jo redz pasauli fragmentāri. Mīlu sevi (ja tu mani nemīli, es tevi arī ne – nosacījums), mīlu tevi (pārējie nav tā vērti – nosacījums ir partnera vērtība), mīlu savu ģimeni (mani bērni ir visgudrākie – nosacījums ir “mani”), mīlu savus draugus (mani daruagi ir uzticami – nosacījums uzticamība), mīlu savu valsti (esmu gatavs nogalināt tēvzemes vārdā – nosacījums ir mana teritorija), mīlu savu Planētu (citplanētiešiem te nav ko darīt – nosacījums ir pazīstama un pierasta dzīvības forma)…
    ===
    Ja cilvēks uzliek kaut Vienu nosacījumu savai mīlestībai, tad viņš nemīl. VISS. (daļējai mīlestībai ir domāti citi vārdi – draudzība, atbildība, erotika, patmīlība…)
    ===
    Tik strikti tādēļ, ka cilvēkam ir neparasta kapacitāte – cilvēks var mīlēt bez nosacījumiem.

    Kamēr cilvēki būvēs savas ārējās pasaules balstoties uz savu iekšējo fragmentāro saktījumu uz ārpasauli (kuras izpausme viņi ir) tikmēr vienmēr būs konflikti, jo katram būs savādāki nosacījumi mīlestībai.

    – Krievi no Latvijas, lai izbrauc, tad mēs viņus mīlēsiem.
    – Valdība lai par mums rūpējas, tad mēs viņu mīlēsim.
    – Ja tu mani nekrāpsi, tad es tevi mīlēšu līdz mūža galam.
    – Ja tu man palīdzi, tu man esi draugs – es tevi mīlu.

  • Jā, Aigar, tā var rakstīt. Tu pats savā tekstā esi iestrādājis nosacījumus, kurus gribi kādam piedēvēt un kaut kam pretstatīt. Piemēram, mīlēt savu valsti automātiski nenozīmē būt gatavam nogalināt. Var mīlēt savu valsti kā brīnišķu šīs brīnišķās pasaules daļu. Ja es mīlu vienu ziedu pļavā, tad tas nenozīmē, ka pārējo pļavu es ienīstu un gribu iznīcināt.
    Tikai – kāds tam sakars ar šo rakstu, kas šeit likts?

  • Manuprāt raksts ir par garīgumu, par autores neveiksmīgajiem garīguma un vienotības meklējumiem. Rakstītajā es arī redzu autores neizpratni par ideoloģijas jēgu.

  • labdien!
    Paldies, ka pajautāji!
    Zanei es teiktu to pašu, ko Jēzus teica Marijai Magdalēnai: Kas ir bez grēka, lai pirmais met akmeni!
    Aigaram es teiktu to pašu, ko jau teicu vakar: Tev ir pilnīga taisnība! Tu esi īsts kabalists (tas NAV tas, ko tu domā, tas ir PA ĪSTAM! Un vēl – lai uz kādu laiku būtu miers, es piebilstu: “Ģo” un “Štvi” rullē!!!

  • Sapratnes nevar būt jautājumos, kur ir pārspīlējumi. Cilvēka dabā ir snaust. Attiecībā, kas man sakāms, par šo rakstu, ir motivātācija, kas it kā diviem liek darīt lietas, šodien pat neierastā veidā, un pēdējais, ko atceros no šī raksta, ir tas, ka lai man nepaslīd garām.

  • Paldies visiem, kuri tik ātri un viegli tika galā ar Spīdalas-Spīdolas-abu trūkumu visās trijās “Lāčplēša” interpretācijās!!!
    Kādreiz to sauca par Dialektiku… :)))
    Bet labāk atturēsimies no nosaukumiem, bet turpināsim meklēt/precizēt Lielo Jautājumu Latvijai!

  • P.S. Jo pašlaik mēs visi nodarbojamies ar Ceturto vēsturisko Lāčplēša-Spīdolas interpretāciju! No tās daudzkas būs atkarīgs. Mums visiem ir iespēja būt Liela Stāsta dalībniekiem. Each true story is a love story… Tā ka var smieties līdz asarām vai raudāt līdz smiekliem, bet tā tas ir. Tādās vēsturiskās lamatās mēs esam iekļuvuši…

  • Interpretācija saistās ar kaut kāda veida pakaļdarinājumu. Ir mums Lāčplēsis, kurš savu naidnieku slīcinās atvarā utt.. Bez ausīm, bet tā kā tā stiprs. Bet tā ir mūsu vēsture. Kāpēc vēsturi jāpārnes uz šodienu? Vai šodien mums nav garīgi un fiziski spēcīgi cilvēki, kuriem valsts liegusi strādāt un kuri kā “atraitnes dēli” nebrauc vis tālu- tālu mācīties, bet strādāt. Lāčplēši un Spīdalas bija, bet dēli un meitas ir. Tā ir mūsu šodiena. Bet mums vajag arī attieksmi. Pagaidām es tikai redzu Lāčplēsi ieģērbtu uzvalkā.

  • Par “Lācplēsi, ieģērbtu uzvalkā” – liels PALDIES, tas ir labi teikts.
    Pilnīgi piekrītu Tev, ka Latvijai šodien ir dēli un meitas. Tāpat kā AR PATEICĪBU piekrītu Jāņa Kučinska vairākkārt atgādinātajam, ka “Mēs visi esam brāļi un māsas”!
    Bet problēma jau tieši tāda arī ir: kā no ši daudzskaitļa radīt VIENOTĪBU! Jo mēs esam tik sašķelti caur savām zināšanām, naudu un citām alkatībām. No elementu statistiskas sasummēšanas tautas Vienotība nesanāk. Tāpēc jau ir pacelts jautājums par SVĒTKIEM, kas pēc būtības ir pārvaldes (un tātad arī pašpārvaldes)forma. Ļoti efektīva forma!!! Un mans piedāvājums ir pašorganizēties nevis uz ināšanu-teoriju-intelekta-utt. pamata, bet uz MĪTA pamata.’
    Vēsturi raksta nepilnīgi cilvēki, un pēc tam daudzkārt pārraksta vēl nepilnīgāki cilvēki. Bet Mītu nevar pārrakstīt, tā ir Dāvana, Atklāsme, Kultūras kods, vai kā nu kuram to patīk saukt. Tāpēc to vajag atšifrēt, “atkost’, vai arī – izspēlēt smadzeņu vētras vai grieķu traģēdijas-komēdijas vai vēl kādā citā formātā. Un mana intuitīvā sajūta arī ir tieši tāda pati, ka Šis Ceturtais librets (poēma vai vēl kas cits – sauksim to par Lielo Jautājumu) nav jāraksta par Lāčplēsi, bet par Spīdolu. (Un arī Spīdalai noteiktā veidā nav ne vainas – ja kāds, līdzīgi Zanei (piedod, varbūt ka nebiji tā domājusi, tikai, lūdzu, netaisnojies, bet ja esi ar mieru, tad piedalies!)baidās “sasmērēties”, es pajautātu: bet vai tu proti pagatavot omleti, nesasitot olas???

  • http://www.apollo.lv/portal/news/72/articles/185443/0?show_inbox=1

    Redziet, arī par Lielā Jautājuma tēmu!!!

  • Agnese nemokies ,pastudē ,MIRUŠO ŪDENI,ne latvieši latviju izdomāja,ne latvieši par viņu lems.

  • Paskaidro šo izteikumu, lūdzu! Varbūt ir kādas atsauces uz faktiem, kas tikai tev ir zināmi?

  • Svētki – jā tas ir kāds garīguma iedīglis. Taču pēc svētkiem seko paģiras un viss turpinās, un nekas nemainās.
    Pilnībā pievienojos MĪTAM, es to saucu par ideju, bet nosaukums nav svarīgs, svarīgi ir vienoties, lai izdzīvotu. Nākamais – šo valsti vienojošā pasakā jābūt gan kristīgām, gan nacionālām, gan vispārcilvēciskām vērtībām, jābūt nākotnes aicinājumam un solījumam, jābūt iespējām arī kaut ko mainīt. Bet noteikti zinu, ka šī pasaka nevar būt par materiālajām vērtībām.
    Un beidzot. Sliktākais ir tas, ka esošajā valsts uzbūvē nav atrodams šīs pasakas-MĪTA pasūtītājs. Lai to atrastu, vajag pārveidot politisko iekārtu, kas izskatās visbezcerīgāk.

  • Prieks satikt šeit vēl kādu, kurš spēj novērtēt Sabiedriskās drošības koncepciju “Nedzīvai ūdens” (kriebviski ir Mjortvaja voda, bet, cik zinu, tad latviskajos analogos runā oar Dzīvo un Nedzīvo ūdeni?) Ja zini vairāk, pasaki!
    Esmu veltījusi tam vairākus mēnešus, ja ne visu pusgadu.
    Bet pagaidām tas nav par tēmu. (Ja atļausi man kā šeit apspriežamā raksta autorei tā izteikties!)
    Bet tiešām vēlreiz PALDIES par pieminēšanu! (Interesanti, cik tu pats esi no tā visa lsījis? Piem., vai Meistara un Margaritas “dekodēšanas” variantu esi pievārējis???

  • Bet kas gan cits, ja ne šķelšana ir piedāvājums Lāčplēša dienu nomainīt ar Spīdolas dienu? Tas tā, diskusijai.
    Bet Raiņa Spīdola tāpēc arī ir spējīga mainīties, ka “uguns mans tēvs, iz zemes iekšas mūžīgās liesmas, visas dzīvības degošā dvēs`le”. Uguns sadedzina un uguns silda. Uz skaidrību romieši kara zirgus un ieročus šķīstīja ar uguni.
    Pumpuram Spīdala darīja tieši tā, kā Zane raksta, variet nepārbaudīt.
    Lāčplēsis dzīvei tuvāks, turklāt, nevar gribēt lai visi mazie puikas ar prieku svinētu vēl kādai tantei veltītu dienu.Par datumu: Ko lai dara , ka mūsu platuma grādos visus trakumus strādā tad, kad raža novākta? Vai Krievijā vai Latvijā?

  • Sāku skatīties man šodien sasūtītās saites, un nevaru vien nobrīnīties par tik spilgtām sakritībām un paralēlēm, dažviet gandrīz vai burtiskām atbilstībām!!!
    Nākamā: “Ceplisms” – Latvijas nacionālā ideoloģija…
    http://www.apollo.lv/portal/news/articles/185648
    Sākam: “Ceplis ir latviešu nācijas varonis” – tātad tas pats “Lāčplēsis uzvalkā”…:)
    Tālāk seko versija par Lielā Jautājuma tēmu: “Šajā kontekstā rodas jautājums — vai un kāds ir mīts par Latviju un latviešiem? Kāda ir latvieša identitāte? Kam tic vidējais latvietis? Kas mums visiem ir kopējs? Kāda ir latviskās mitoloģijas centrālā ass?” – par to “asi” LABI teikts, vai ne? :))
    Tas vēl nav viss:
    “Pāvils Rozītis, uzzinot, kādu lomu Latvijas liktenī spēlē viņa romāns, droši vien kapā otrādi apgrieztos. Līdzīgi arī Gēte nebija iedomājies, ka «Jaunā Vertera ciešanas» iedvesmos jaunekļus atrisināt nelaimīgu mīlestību, izvēloties pašnāvību. Bet kā gan Ceplis ieguva šādu varu pār latviešu prātiem?” – Nu, es arī nezinu, ko šodien Latvijai teiktu Pumpurs vai Rainis, bet par vienu nav šaubu: ka Lāčplēša versija nevienam (vai vismaz mazākā mērā) neliek šaubīties, ka tas ir patiešām Mīts! :)))
    Last but not least:
    “Tik tālu mīta dekonstrukcija un šodienas Latvijas realitātes izcelsmes skaidrojums. Varētu teju likt punktu, ja vēl ne pēdējā zīme no filmas. Proti, grāmatvedim Caunem ir līgava (lai arī filmā viņa neparādās, mēs uzzinām viņas vārdu). Milda. Lūk, arī skaidrs, kāpēc viņa neparādās filmā — jo visa filma īstenībā ir par viņu, par Mildu, nevis par Cepli. Par to pašu Mildu, kura uz Brīvības pieminekļa tur trīs zvaigznes. Proti, par Māti Latviju.” – Vēl viens pa šiem 20 gadiem pazaudētais un aizmirstais sieviešu dzimtes Simbols izcelts gaismā! Parādās cerība, ka parīt būs, ar ko sagaidīt Svētkus pēc Citas Programmas!!
    :))))))))))

  • Šis ir raksts par “Lielo Jautājumu”, nevis par “piedāvājumu”, kā Tu raksti! Ar “piedāvājumiem” lai nodarbojas mārketinga un reklāmas speciālisti (ja tas viņiem pašiem vēl nav “piegriezies”, un pat ja ir, tad kamēr par to maksā, tikmēr jau vienmēr kāds radīsies…)
    Kāpēc šodien tāds vajadzīgs – palasi vēlreiz par mazās Latvijas lielo bankrotu (vismaz kaut kas mums ir liels…)Un par Svētkiem kā Pārvaldes programmu.
    Bet par to, kā Tu raktsi:
    “nevar gribēt lai visi mazie puikas ar prieku svinētu vēl kādai tantei veltītu dienu.Par datumu: Ko lai dara , ka mūsu platuma grādos visus trakumus strādā tad, kad raža novākta?” – par to PALDIES! Man tas nebija ienācis prātā, tās ir interesantas detaļas!
    Tomēr esmu mēģinājusi cik var’deju skaidri paust pozīciju, ka mums NAV VAJAZĪGI svētki ar militāru saturu (Lāčplēsis, 1918. vai 1919. gada 11. novembris), tāpat kā pieminētais agrāk svinētais 7. novembris. Bet Svētki, kuri būtu ar izteiktu garīgu dominanti (bet ne reliģiski, jo, pirmkārt, tādi jau ir, otrkārt, reliģijas šķir…)Vislabāk, ja tādi būtu visi, un tikai tādi, tad nevienam nebūtu jādomā, ka atkal kalendārā “dzeramā diena”… Tāpēc jau tas ir Liels Jautājums.
    Vēlreiz pasvītroju, ka es NEPIEDĀVĀJU atcelt vai pielikt, nosaukt citā vārdā vai ko citu tamlīdzīgu. Un – katram gadījumam – ka man nav nekādu pretenziju ne pret karogu, ne pret himnu vai ģerboni, ne pret Prezidentu,ne… :))))

  • Manis ļoti cienītais nelaiķis prof. R.Vilciņš reiz lasīja lekciju par ideālo latvieti- uzņēmēju. Un Tas bija neviens cits, kā pirtnieks Ansis, kas visu mūžu vērdiņam berza muguru. Problēmu ar mātes apgādi profesors atrisināja, ka trīs kliņģeri esot Anša mātes prasību slieksnis, un dēls attīstot ražošanu.
    No šī gadījuma es secināju, ka varam radīt mītus uz līdzenas vietas, vajag tikai no labi zināmiem mītiem izplēst pāris traucējošas lappuses. Ko gan par to teiktu šī portāla kaismīgie absolūtās patiesības meklētāji?

  • Lāčplēša diena patiesībā runā par “Uz ežiņas galvu liku”. Un ko pieminēt ir, ja pieminam, tad iedzīvinām, ja iedzīvinām, tad spējam atkārtot. Lielais bankrots arī prasa lielo saņemšanos, bet daudzi pat savu ģimenes budžetu neprot saplānot.
    Ja gribam meklēt literatūrā, tad “Uz saulaino tāli”! Tagad uz visiem pakšķiem plakāti- cik grūti būt varonim. Bet Jaunais Gulbis iet bojā, kad pārvedis gulbju baru pāri jūrai. Un mūsu “laikabērns” satraucas- vai tad bez upuriem nevar? Varonība ar muti ir pieņemama, tad jau varam celt saulītē arī “Labos melus”.

  • Agnese, neesmu Tevi ne saticis, ne redzējis, bet Tu man ļoti patīc! :)

  • Tu saki, ka “Sliktākais ir tas, ka esošajā valsts uzbūvē nav atrodams šīs pasakas-MĪTA pasūtītājs. Lai to atrastu, vajag pārveidot politisko iekārtu, kas izskatās visbezcerīgāk.”
    NEKAD nevajag savu domāšanu labprātīgi iežņaugt “vienīgā varianta” skrūvspīlēs! Arī par to šis raksts: ka mēs esam tā pieraduši pie ATBILDĒM, ka esam zaudējuši savu brīvību jautāt, neticēt visam kam (un sliktajam jau nu pavisam noteikti nav vērts ticēt), brīnīties, spēlēties/rotaļāties!!!
    Mana “atbilde Čemberlenam” ir pavisam cita (saskaņā ar rakstu, jo es te tagad nemēģinu neko jaunu izdomāt, tikai pielikt zināmas papildus pūles, lai tiktu saprasta attiecībā uz Lielo Jautājumu):
    katram no mums personīgi apzināt tos jāņus bērziņus un līgas ozoliņas, kuras ir mūsu tuvumā! Meklēt un ticēt, ka mūs visus šodien vieno ne tikai materiālistiskais fakts par lielo bankrotu (“Lācplēšis uzvalkā”), bet pavisam cita, īsta garīga vienotība, kuru mēs neesam apzinājušies. Es to šajā rakstā nosaucu par “Spīdolu”, bet tā NAV atbilde (piedāvājums), tas ir Jautājums! Nekā nav vienkāršāka kā politiskās iekārtas maiņa, kad ir pienācis Laiks. Tā turas uz māla kājām (ja zini šo līdzību) un jebkurā gadījumā pati par sevi mainīsies, tas JAU notiek (ne jau vienā dienā, protams). Bet (atgriežoties pie Svētkiem), mēs varam pašorganizēties tādā veidā, lai sāktu sajust citādi, redzēt un dzirdēt citādi, uztvert citādi. Kā uztveram, tā spriežam; un kā spriezam, tā rīkojamies, tālāk jau vairs izvēles nav. Izvēle ir TIKAI uztveres līmenī (par to nesen TF bija publicēts mans iepriekšējais raksts “Kondora atgriešanās”.)

  • Filozofijas zinātņu doktores Zinaīdai Andersones viedoklis par Spīdolas vārda lietošanu:
    ————–
    «Ja arī šodien gribam aicināt savā vidū savus mitoloģiskos varoņus, Lāčplēsi, Laimdotu, vaidelošus, mums vispirms ir jāprot attīrīt savu dvēseli no visa ārdošā, ļaunā. Bet, ja mēs arī turpmāk piesauksim un cildināsim raganu Spīdalu, mūsu vidū darbosies tikai ārdītāji. Mēs esam tik neapdomīgi, ka radošākajiem un talantīgākajiem tautas pārstāvjiem piešķiram prēmijas, kuras nes raganas vārdu, rīkojam konkursus, kurus saucam raganas vārdā utt. Palīgā mums nāks tas, ko mēs piesauksim.»

  • Netieku vaļā no domas, ka patlaban atkal sākas mūsu kultūras zelta fonda degradācija ( padomju laikā A.Jurjāna kantāti “Tēvijai” viens lektors salīdzināja ar ugunsdzēsēju maršu) “Ceplis” bija viens no humora un ironijas piedāvajumiem, tad bija Antiņa izķidāšana bez pēdejā cēliena- tas traucēja, tagad Lāčplēsis = militārisms? “Es sūtīts cīnītājs- pret ļaunu”. No tā atspērās Zālīte, Lāčplēsi ieceldama garīgā darba cilvēkos.
    Bet tās Burtnieku pils mācības mani pārsteidza jau pirmoreizi lasot. Tas gan tikai Pumpuram, toties bez komentāriem.
    “Paiet laiks, atiet laiks, bet nekad laiks nepāriet, tādēl laiks ir mūžība.
    ārpus šī laika skrituļa citu kādu mūžību domāties aplama ticība būtu.
    Zemei, saulei un dieviem pietiek ar mūžīgo laiku
    Kādēļ lai cilvēkam nebūtu diezgan, kurš taču, īsu brītiņu dzīvodams, bauda ar apziņu ko no šā laika?
    Vienīgais cilvēks ir mirstīgs, veselas tautas var nomirt
    cilvēku cilts tomēr dzīvos, kamēr vien stāvēs šī zeme.
    Priekš šīs lielās neiznīkstošās cilvēku cilts dzīvot, strādāt un pēdīgi nomirt
    ir ikkatra cilvēka uzdevums laicīgā mūžā.’……

  • Paldies, ka Tu peminēji Raiti Vilciņu! Tādus cilvēkus VAJAG pieminēt pēc iespējas biežāk – mēs paši esam vainīgi, ka esam garīgi “atrofējušies”, vai kā nu lai to sauc, – dzīvojam neskaidri kā (ezītis?) miglā! Mums nav skaidrs, ko mīlam, ko cienam, kam ticam, kas esam (paldies Prezidentam, kas pirms laika jau pacēla šo Lielo jautājumu!:)))
    Atceros, ka kādreiz kaut kur lasīju tādu trāpīgu izteicienu, ka mūsdienu latvietis daudz vairāk zina, interesējas un pārdzīvo – nav svarīgi, pozitīvi vai negatīvi – par vienu, otru, trešo, … n-to “Privātās dzīves” personāžu nekā par savu ģimenes locekli, kaimiņu, kolēģi. ar skolotājiem vai pat Skolotājiem nemaz nerunājot!
    Tu saki:
    “No šī gadījuma es secināju, ka varam radīt mītus uz līdzenas vietas,” – jā, radīt jau varbūt varam, nekad par to neesmu domājusi, bet ŠIS STĀSTS nav par mītiem mītu pēc. Šis stāsts ir par Vienotību, Svētkiem un Lielo Jautājumu!
    Tu raksti:
    “Lāčplēša diena patiesībā runā par “Uz ežiņas galvu liku”. Un ko pieminēt ir, ja pieminam, tad iedzīvinām, ja iedzīvinām, tad spējam atkārtot.” _ piekrītu, ka pieminēt vajag, un atcerēties, šīs un daudzas citas tādas lietas! Bet atkārtot gan nē! Tu domā, ka šodien mūs apdraud tanki vai lidmmašīnas??? Atjēdzies (ko par to teiktu prof.R.Vilciņš?)!!! Šodien mums draud globāls bads, globālas epidēmijas, nu utt (globālo garīgo bankrotu labāk nemaz neminēt). varētu kaut ko vēl piebilst par Stratēģiskās pārvaldīšanas principiem, bet tas jau būtu pāršauts pār strīpu (ceru, ka līdz šim vēl neesmu to izdarījusi!)
    Katrā ziņā man ļoti negribētos, lai te vienkārši sāktos izrunāšanās par visu ko… (to es ne par Tevi!)
    Varbūt pazini arī Pēteri Laķi???

  • Tas ir brīnišķīgi!
    Varbūt varam spēlēt kopā? Man, kā redzi, šeit ļoti palīdzība vajadzīga. Vai vari turpināt iesaistīties?Pirmkārt, jāatbild cilvēkiem pēc labākās sirdsapziņas, pieturoties pie konteksta. Bet, otrkārt un galvenokārt, jāmēģina izveidot kopīga meklēšana par daudzus mmiljonus (miljardus?)vērtu Lielo Jautājumu Latvijai – līdz Svētkiem vēl tikai 24 h! Bet rīts jau laikam gudrāks par vakaru… 2009. gada 18. novembris jau nav, cerams, pēdējie tādi svētki mūsu vēsturē, tā ka varbūt vēl būs arī citu reizi citas iespējas (dzīvojam taču plūrālisma laikmetā…)… Patiesība nav jāizdomā. Patiesība atnāk pati. Ja tikai ar Ausīm viss kārtībā! Par to šis stāsts.

  • Mums ar filozofijas zinātņu doktori Andersoni (nepazīstu, neesmu dzirdējusi) ir tāda atšķirība, ka viņa acīm redzot nav kristiete, bet es esmu. Tajā Īstajā Nozīmē, ne piederības pie baznīcas nozīmē (katram gadījumam – es neeesmu pret piederību baznīcai, tikai tas neko nedod). Tāpēc ES ZINU, ka Kristū VISĀM raganām, tāpat kā spitālīgajiem, tizlajiem, aklajiem un KURLAIEM (mūsu šodienas tēma) JAU ir bijusi atpestīšana!!! Ja kāds to neredz, tad tāpēc, ka 1) nav neko tādu dzirdējis, bet tas noteikti nav šis gadījums; 2) pašam baļķis vai skabarga acī (šajā gadījumā varbūt būtu labāk teikt “batons ausīs”; 3) cilvēks pārāk gudrs un galva pārāk pilna ar visādām atbildēm, bet īstas zinātkāres jeb ZINĀTMĪLAS (t.i., filosofijas) nav!!! Kā teica sengrieķu Diogēns: ar lāpu gaišā dienas laikā jāmeklē…

  • Ar Labu nakti!

  • Biju uzrakstījis garu komentāru, bet pārdomāju.., tādēļ teikšu īsi: Latvijai jākļūst par garīgo centru (ja gribam izdzīvot kā suga.. domājot plašāk, kā tikai Latviju)

    Un tagad tik atliek tāds sīkums, kā pietiekoši skaidri definēt Lielo Jautājumu. TF lasītāji-veidotāji varētu izaicināt LU filozofijas fakultāti ;)? Ja reiz visādi kari tagad modē, tad lai iet uz pilnu banku…
    - kurš labāk pratīs definēt Lielo Jautājumu?
    - kurš labāk noformulēs vīziju Sabiedrībai?
    - kurš pateiks, kādi ir mūsu kopīgie (valsts, cilvēces) uzdevumi?

  • :) pagaidām man vēlme tikai Tevi uzmundrināt, Agnese. Un arī to īsti neprotu. Esmu samulsis. Tu tagad TF esi kā izvirdums, kas paceļ mūsu griestus.
    Kā varētu pārbaudīt, vai ar jaunajiem griestiem kāds spētu aģitēt, piemēram, par gatavošanos 16. martam?

  • Ar labu nakti! Rīts tiešām gudrāks…

  • Mjaa.
    ————–
    Jautaajums ir par to vai shis mazais lielu varu radiitais beerns (kaa jau pareizi te viens mineeja), kursh rotaljaajas un tiiksminaas par iespeeju uztaisiit pashnaaviibu, veelas dziivot vai nee.
    ————–
    No shii jautaajuma izriet arii visi turpmaakie.

  • Es neesmu tas, ko tu saki. Neesmu kristietis kaa arii kaadas citas kofesijas, religjijas vai ideologjijas paarstaavis ne formaali ne arii peec buutiibas patiesajaa noziimee.
    ————-
    Luudzu, vairaak nepiedeevee man neesosho un nenoziimiigo.

  • Tāpēc lai tiktu uz tā ceļa, kas apgaismo patiesību, šādi raksti par Lāčplēšiem un Spīdolām, ir lieki. Es jau šeit komentāros pamanīju, ka daži labi cilvēki ir uz pareizā ceļa.
    Mums nav laika grābstīties ap kaut kādiem iedomu tēliem, lietas ir jāsauc īstajos vārdos.To taču Agnese pati zin, tikai varbūt tas velniņš ķņudina?

  • Man šķiet, ka vienīgi caur tēliem un ar tēlainu valodu ir iespēja formulēt un nosaukt.
    Tā nav grābstīšanās, bet mācīšanās ieraudzīt un saprast ne ar prātu, bet sirdi.

  • Aigar, ja pareizi sapratu, Agnese Tev nepiedāvāja kļūt par kristieti. Viņa vien pati sevi kādā komentārā atzina par kristieti.
    Tev viņa atbildēja tā:
    “Aigaram es teiktu to pašu, ko jau teicu vakar: Tev ir pilnīga taisnība! Tu esi īsts kabalists (tas NAV tas, ko tu domā, tas ir PA ĪSTAM! Un vēl – lai uz kādu laiku būtu miers, es piebilstu: “Ģo” un “Štvi” rullē!!!”

  • Un tad? Kabala ir kristietības māte.

  • Es neesmu gudrs par kabalu, vien zinu, ka Jēzus uz to nenorādīja kā uz ejamu ceļu.
    Īsti nesaprotu arī Agneses atbildi Tev, varbūt tas kaut kas jūsu abu starpā, ko tikai jūs varat saprast. Vien zinu to, ka tā Agnese Tev teica.

  • Nevis Tev piedāvāja, bet Tev piedēvēja. Varbūt viņa to vēlāk paskaidros tā, lai arī citiem saprotams.

  • Ak jā, ja pareizi sapratu, kabala tika izstrādāta krietni pēc Jēzus misijas, tāpēc tā nevarētu būt kristietības māte. Ja nu vienīgi kabalistiskā nozīmē. Kabalisti, cik sapratu, var atļauties apgalvot visu, ko vien viņi iegrib. Varbūt tādā nozīmē Agnese Tevi nodēvēja par kabalistu. :)
    Formāli kabala tiek uzskatīta par jūdu reliģijas misticismu, t.i., jūdi, kas sevi uzskatīja par mistiķiem, izstrādāja savu slepeno mācību, kas it kā atklāj to, kas parastajā jūdu bībelē nav atklāts.
    Bet, kā jau teicu, es par kabalu neko nezinu. Iespaids tāds, ka taja pats velns sapītos un kājas nolauztu. :)

  • Tu saki:
    “Es neesmu tas, ko tu saki. Neesmu kristietis kaa arii kaadas citas kofesijas, religjijas vai ideologjijas paarstaavis ne formaali ne arii peec buutiibas patiesajaa noziimee.
    ————-
    Luudzu, vairaak nepiedeevee man neesosho un nenoziimiigo.”
    ***
    Ja pareizi saprotu, tu nevēlies, lai es pie tevis PERSONĪGI vērstos? Ja apstiprināsi to, tad tā arī darīšu!
    Kabala NAV ne reliģija, ne konfesija, ne kāda “mācība” viai kaut kas no tā, ko tu domā. Pagaidām es vairāk neko nepiebildīšu, izņemot to, ka sttarp mums šajā ziņā ir atšķirība: es zinu, par ko es šajā jautājumā runāju, bet tu domā, ka tu zini.
    Ja atļausi man turpināt tevi personīgi uzrunāt, – labi, nesaukšu (kamēr pats nepalūgsi, un tāds brīdis kaut kad pienāks), bet no tā, ka klusē, PAIESĪBA nemainās (bet tikai tiek sagrozīta). Jo visi ZINA, PAR KO TIEK KLUSĒTS.

  • Tu saki:
    “Mums nav laika grābstīties ap kaut kādiem iedomu tēliem, lietas ir jāsauc īstajos vārdos.To taču Agnese pati zin, tikai varbūt tas velniņš ķņudina?”
    Par to “grābstīties” un “kņudina” varbūt nevajag tik pieklājīgā un cildenā Forumā, bet, kas attiecas uz “lietas jāsauc īstajos vārdos” – PILNĪGI PIEKRĪTU! Tāpēc es to arī izdarīju.
    Vari pārbaudīt, ja vēlies!
    Un nu jau tev atpakaļceļa nav, izaicinājums ir mests, pats to izdarīji!
    Tas ir labi, ka mūsu vidū ir TIK STIPRI PATIESĪBAS AIZSTĀVJI! Ka tik nenotiktu kāds “spontānais aborts” ar to Patiesību, kamēr to dara ar šādām metodēm! Piebildīšu tikai,ka grieķu filosofiskās tradīcijas duālismā un Romas impērijas administratīvajā teorijā un praksē balstīta “patiesības” “aizstāvība” ir tikai pēdiņās. Tāpēc es rakstīju sava raksta ievadā, ka vajjadzīga SAPRATNE. Īsto nozīmju restaurēšana.

  • Jebkura cilvēku izdomāta konstrukcija, kurai iedots nosaukums…, arī kabalistiskā (vai kristietīgā), ir pasauli sadaloša. Nozīmības piešķiršana kādai no šīm cilvēka jaunrades aktivitātēm ir plaisu klutivēšana, turpināšana un iespējams arī jaunu plaisu radīšāna nevis tiltu būvēšana – tātad labākajā gadījā mēģinājums atrast neesošas atšķirības.
    ——–
    Varam šeit par to izbeigt.
    ========
    Es jau pateicu, kas ir patiesība. Patiesība ir, ka cilvēki izdomā nosacījumus, lai ierobežotu savu potenciālu vai kapacitāti.
    ——–
    Tu esi ļoti asredzīga, lai saprastu, ko es saku. Ja tam nepiekrīti – tas ir ok.

  • Piedodiet, iepriekšējais komentārs par mesto izaicinājumu bija domāts laikabērnam! Bet ceru, ka tas ir skaidrs no tur minētā citāta.

  • “Mums nav laika grābstīties ap kaut kādiem iedomu tēliem, lietas ir jāsauc īstajos vārdos.To taču Agnese pati zin, tikai varbūt tas velniņš ķņudina?”
    ————–
    To teica laikbērns, nevis cilvēks, kas šobrīd komentē.

  • Nu, ja tu uzdrošinājies mani nosaukt par asredzīgu, tad tev nāksies paciest, ka es tevi saucu par kabalistu. Tāpēc, ka tā ir. To neizvēlas, tas ir dots.
    Ar saviem glaimiem tu neiemidzināsi manu modrību, tavs teiktais “Es jau pateicu, kas ir patiesība. Patiesība ir, ka cilvēki izdomā nosacījumus, lai ierobežotu savu potenciālu vai kapacitāti.” ir pilnīgas muļķības. bet tā kā tu uz to uzstāj, tad tu arī krīti zem Izaicinājuma!

  • mīts ir vispamatīgākā realitāte

    neuzskatiet par kasīšanos, bet: mēs nevaram būt zinoši, ka tas un tas apmēram pirms 2000 gadiem taica vai darīja to un to, jo šobrīd par vēsturi [pirms pieņemtā 400.gada mūsu ērā] ir vairāk jautājumu nekā atbilžu, par cik hronoloģiski un faktiski neko nevar droši pierādīt.
    ——-
    [nākotnes sarunām] es ieteiktu nepievienot uz šo seno laiku attiecinātus citātus un apgalvojumus. ja arī to kāds turpinās darīt, neieteiktu šiem apgalvojumiem piešķirt lielu svaru. jo tas ir tikai un vienīgi ticības izvēles jautājums.
    roku uz sirds liekot – nekā personīga :))))

  • Ok. Labi – sauc kā vēlies, ja tam piešķir tādu nozīmi. Tas ir pārkā nopietns jautājums.

  • “Ja nu vienīgi kabalistiskā nozīmē”"- pareizi!
    “Kabalisti, cik sapratu, var atļauties apgalvot visu, ko vien viņi iegrib. Varbūt tādā nozīmē Agnese Tevi nodēvēja par kabalistu. :)” – ASREDZĪBAS tituls pienākas tev! (Aigars tiešām ir pagaidām ļoti slinks kabalists, kažoks vēl pilns ar demagoģijas un dekadentisma utīm. Piedodiet, to es tikai šeit tā pateicu, vairāk tas neatkārtosies!)
    Bet mums tas viss šajā vietā un laikā nav par asredzību (vai, paeizāk, ne tikai par asredzību), bet par ATKURLOŠANU! par tām ausīm… Lāčplēša vai ēzeļa, vienalga…

  • Kad es vakar teicu – kristiete, tad tas bija tajā brīdī pareizi. Bet, sekojot visu klātesošo patiesības aizstāvības pozīcijai, pareizāk būtu teikt: Krist-iete. Ar lielo burtu. Bet to grūti uzrakstīt bez papildus paskaidrojumiem, obligāti jāliek tā strīpiņa pa vidu, citādi sanāk, ka lielais “K” tiek attiecināts uz cilvēku.
    Kristus nerunāja par to, ka mēs būsim kristieši. iņš runāja savādāk – ir taču te kāds, kas to var izskaidrot, vai ne? Kā tad citādi mēs varam rīt cerēt uz Māra ierosināto “Dievs, svētī Latviju!” Kristus nedibināja baznīcu, bet Draudzi. Viņš teica “…Es celšu Savu draudzi…” Draudze ir viena un to ceļ Viņš pats. Baznīcu nodibināja Romas imperators. Tādas lietas taču man te nav jāskaidro? “Romas impērijas administratīvais ģēnijs”" – šķiet, tā to kultūras vēsturē sauc?

  • Es nevaru beigt priecāties par to, ka mūsu diskusijām un rakstiem pievienojās Agnese (to nesaku pieglaimošanās vai Agneses iemidzināšanas, vai lepnības stimulēšanas nolūkā). Nu ir pilnīgi cits spriegums, cits lidojums, citas dimensijas.
    Bet pats tagad noskatīšos “Cepli”. Kaut kas mani vakar tai sakarā aizķēra – tas raksts par ceplismu kā latviešu patreizējo mītu.

  • Man šodien vairākas tikšanās, tomēr pirms aiziešanas iemetīšu Kopīgajā Pavardā vienu ilgi degošu, labi siltumu uzturošu,dabiska aromāta Pagalītī:
    Matrix un Kabbala
    http://www.laitman.ru/meetings/4425.html
    14.07.2009. – 16.08.2009. (3 daļas)

    Ja kādam grūti ar krievu valodu, var angliski, bet drusku citā stilā, mierīgi, pacietīgi un korekti, bet tikpat autentiski:
    http://www.kabbalah.info/engkab/learning-center/your-first-course-in-kabbalah
    5 daļas

    P.S. Tūlīt vēl sekos Visiem-III

  • Mani jau labu laiku nodarbina domas par Kristu un kristīgo baznīcu. Pašlaik klausos L. Tolstoja “Kam es ticu”. Vienā Dostojevska grāmatā (šķiet “Brāļi Karamazovi”) inkvizitors tiesā Jēzu, bet beigās nolemj, ka Jēzus nav pat nāves soda vērts un nicinājuma pilns viņu izraida. Gandijs saka: “Man ļoti patīk Kristus, bet nepatīk kristieši, jo tie tik ļoti atšķiras no Kristus”(atvainojos, citāts pēc atmiņas, tāpēc noteikti neprecīzs). Jānis Martinsons Gudrību balsta uz Jēzus mācību, bet ne baznīcas mācību.
    Neatkarīgi no nosauktajiem, manī bažas un šaubas radās tieši tai brīdī kad baznīcai biju pietuvojies īpaši tuvu, kad pabiju tās virtuvē.
    Tāpēc, šķiet, apmēram saprotu Agnesi, lai gan viņai noteikti ir sava pieredze šai sakarā.

  • Paldies par paldies! Par cik mēs šodien spēlējam tādu kā “Kārtis galdā, kungi!” , tad atļaušos uzreiz nosaukt, kā to sauc: Draudzes (ar lielo burtu) Dinamika (Leibnica nozīmē, nu, kādreiz paskaidrošu, ja vajadzēs…) Tā to sauc viens mans draugs, mācītājs tajā draudzē, pie kuras es piederēju, kamēr biju baznīcas locekle. Es to iemācījos, sintezējot dažādas lietas (pareizāk, sistēmintegrējot), bet tikai kad es pilnībā sapratu par Jēzu, Baznīcu, Draudzi un Kabalu, tad es to varēju pilnīgi autentiski integrēt arī ar sevi.

  • Man arī prieks, ka Agnese pievienojas.
    ————–
    Kabalas kods iespēajams nav vienīgais kods. Desdemonda kodā arī ir nozīme – tiem, kam interesē, iesaku iedziļināties.
    ————–
    Vēstures īstajai sparašanai noderīgi var izrādīties abi.

  • Paldies par kārtīgo rīta rosmi (iesildīšanos)! Bet tas viss ir tikai AP TO, kas mums šodien jāpaveic.
    Tāpēc ceru, ka mēs visi šo dienu (kas joprojām ir DARBA diena, pavadīsim LietDerīgi. Ļoti ceru (lūdzu!!!), ka visiem klātesošajiem ir pilnīgi skaidrs, par kādu Lietu un kādu derīgumu iet runa! Lai neiznāk tā, ka rīt mums nav ko svinēt… rītdiena pati par sevi pienāks, protams, bet vai pienāks Svētki pēc citas Pārvaldes Programmas?
    Tā ka, manuprāt, šodien vēl stipri jāpiestrādā!
    (Bet kā jau vakar teicu, patiesība nav jāiekaro, tā atnāk pati, ja tikai ar ausīm un acīm viss kārtībā.)
    Svētīgu dienu! (Lai kā arī to katrs sa-prastu, bet tas ir vislabākais!)

  • Ko tev šeit dod vārds “iespējams”? Ja drošības sajūtu, sperot šo soli, tad viss ir pareizi! Tu esi malacis (šajā reizē)!

  • Paldies Agnese! Tu aizskāri labu tēmu. Piekrītu ka mums ar SEVIS SADZIRDĒŠANU ir problēmas un ka dzirdam to ko citi liek SADZIRDĒT un cik mums svētku dienu un cik sēru dienu=tās notur cilvēkos UPURA lomā….un veido mūsu enerģiju ,nākotni…

  • Kristus ir kristus ar nozīmi “svaidīts vai iesvētīts augstāko mācību noslēpumos”

    Jēzus kā persona ir diskutabla parādība cilvēces evolūcijas gaitā.

    Kristietisms ir baznīcas ideoloģija.

    kristīgs [pie mums - pēc noklusējuma] ir viss, kas caurstrāvots ar sirds mīlestību un miermīlību.

    Mans piedāvājums – lai kādam nešķistu, ka kāds kādu izceļ vai nodala, un [attiecīgi] nerastos vieta liekām vārdu pārmaiņām – nelikt sev klāt jelkādas birkas.

    Katrs apzīmējums mūs kaut kādā mērā atdala no kopējā, jā gan :)

  • Šoreiz, Māri, es Tev nepiekrītu. Cilvēkam ir tiesības būt kristietim, dievturim, zeitgeististam, pagānam, darvinistam vai ateistam vai monarhistam, un tas viņu raksturo. Neredzu nekādu iemeslu to slēpt. Tev būtu tiesības protestēt, ja kāds Tev mēģinātu uzspiest būt par to, kas Tu nevēlies būt. Bet tas taču nenotiek, vai ne?
    Drīzāk jau tiem citiem nevajadzētu būt tik slimīgi jūtīgiem pret cilvēku, kas apliecina savas garīgās saknes. nekāda vienotība vai atdalīšanās nenotiks, ja mēs cits citu pieņemsim un mīlēsim tādus, kādi mēs esam.

  • Atvainojos, gribēju teikt: “nekāda vienotības graušana vai atdalīšanās nenotiks, ja mēs cits citu pieņemsim un mīlēsim tādus, kādi mēs esam.”
    Ja turpretī abstraktas vienotības vārdā mēs katrs noliegsim sevi, tad ko vērta un cik stabila būs tāda vienotība?
    Varbūt vienīgi varētu vienoties, ka mēs cits citu nicinoši neapsaukāsim saistībā ar garīgo piederību. Piemēram, kristiešus nesauksim par žīdu mācības ievazātājiem vai krustnešiem, dievturus neapsaukāsim par antiņiem, prievīšu zēniem vai kā citādi.

  • Birkas jau ir tas, ko mēs ne ar labākajiem nodomiem cenšamies piekarināt citiem.
    Un par mitoloģiju saka, ka tā ir citu cilvēku reliģija. :)

  • Piekrītu Jānim – šo biežāk ir jānorāda… iespējams. Uz atšķirību interesantumu un to, ka DRĪKST apbrīnot cilvēku dažādību nevis pāraisīt visus pēc sava mēra.
    ————
    Mitoloģija ir laika gaitā nedadz sagrozīti patiesi notikumi… tas manuprāt.

  • Nu redziet, esmu izlīdis sauss un vesals!

  • Ja redzi mērķi vai uzdevuma risinājumu, tad kaut ko nākas ielikt rāmjos vai kā Tu saki iežņaugt skrūvspīlēs. Kad neredzi, tad jā, tad var lidināties, kampt no viena, otra trešā, cik tīk. Vari vispārināt olu un Spīdolu, jebko. Var uz visu raudzīties nosacīti un visu vispārināt, tomēr nevar vispārināti maizi ēst un bērnus audzināt un daudzas, daudzas citas lietas. Arī māla kāju politisko iekārtu nomainīt, pat naglu iedzīt sienā.

  • Priekš šīs lielās neiznīkstošās cilvēku cilts dzīvot, strādāt un pēdīgi nomirt
    ir ikkatra cilvēka uzdevums laicīgā mūžā.’……

    …………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………..

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.