Kārlis Skalbe – viens no Latvijas valsts veidotājiem

Vēsturisks atskats. Valkā laikā no 1917.gada 16.novembra (pēc jaunā stila – 29.nov.) līdz 19.novembrim (2.decembrim) notika Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšanas sanāksme. Par Latvijas Nacionālo padomi to saukt nevarēja, jo sapulcē nebija pārstāvētas minoritātes. Pirmajā dienā – no 20 aicinātām organizācijām un partijām piedalījās 13 organizāciju un partiju 26 pārstāvji. Ievērojamākie tās dalībnieki bija: žurnālists, redaktors Otto Nonācs, advokāts Voldemārs Zamuels, politiķi Jānis Goldmanis, Ādolfs Klīve, rakstnieks Jānis Akuraters, kareivis Jānis Palcmanis, politiķis Zigfrīds Meierovics, rakstnieks Kārlis Skalbe. 1917.gada 18.novembrī (pēc vecā stila) tika pieņemti nozīmīgi dokumenti – deklarācijas.

Ārvalstīm un tautām
1

“Ievērojot latvju tautas senās tieksmes pēc politiskās brīvības un autonomas Latvijas, kas jo spilgti parādījās 1905.gada atsvabināšanās cīņās, un nostājoties uz tautu pašnoteikšanās principa pamata, Latviešu pagaidu nacionālā padome uz visstingrāko protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanu un it īpaši pret Kurzemes vai arī visas Latvijas pievienošanu pie Vācijas un līdz ar to pasludina, ka Latvija, t.i., Kurzeme, Vidzeme un Latgale ir autonoma un nedalāma valsts vienība, kuras iekšējo iekārtu un attiecības uz ārieni lems viņas Satversmes Sapulce un tautas plebiscīts.2


Uzsaukums „Visiem latviešiem!”
3

“Latvieši!

Svešas tautas krusto savus zobenus pār mūsu zemi un prasa, kam viņa pieder? Šai brīdī, lai skaļi visā pasaulē atskan latvju tautas balss: šī zeme ir mūsu, nolieciet savus zobenus, mēs paši gribam valdīt par savu zemi kā brīva tauta! Mēs negribam būt nevienam par laupījumu. Ir laiks, ka latvju arkls izar tās robežu ežas, ko likušas svešas tautas – krievi, poļi un vācieši, dalīdamas kā laupījumu mūsu tēvu zemi. Kurzeme, Vidzeme un Latgale lai top par apvienoto Latviju, tā ir vienas tautas zeme, to nedrīkst šķirt ne upes, ne robežu stabi! Lai svabadi par viņu staigā latviešu arkls un sētuve.

Latvieši!

Grūts ir bijis mūsu tautas mūžs svešu tautu jūgā. Mūsu gaita ir bijusi darba bērnu gaita, bet savās dvēselēs mēs dziļi esam glabājuši īgnumu pret saviem apspiedējiem. Ne vienreiz vien mūsu tauta ir sacēlusies, lai ar asinīm pirktu sev brīvību. Un tad Eiropas tautas izgāja lielā cīņā par savu neatkarību, arī latvju dēli pacēla savu zobenu un savu karogu par brīvu Latviju. Dārgas ir mums šīs varonīgās cīņas, kuras mums maksājušas daudz dārgu dvēseļu…Ar ugunsgrēku dūmiem ir aizgājusi mūsu pūliņos uzceltā dzīve. Mūsu tauta ir izkaisīta pa visiem vējiem.

Brāļi latvieši!

Līdzi tautas zemei ir saraustīta gabalos svētā tautas miesa. Viena daļa aiz vācu drāšu žogiem, otra Kurzemē. Citi min bēgļu tekas, citi svešos kara pulkos kalpo svešai varai. Māte Latvija grib ar mīlestību salasīt šīs saplosītās tautas daļas un no jauna savienot, lai viņas top par vienu un veselu miesu. Jo latvju tautai nebūs mirt, bet dzīvot!

LAI APVIENOTU SAŠĶELTO TAUTU UN SADALĪTO TAUTAS ZEMI PAR VIENU NEDALĀMU VALSTS VIENĪBU, PAR LATVIJU, – IR NODIBINĀJUSIES LATVIEŠU PAGAIDU NACIONĀLĀ PADOME.

Viņa ir radusies visgrūtākā brīdī, kad ienaidnieks izstiepj savu roku pār Latviju, kad mūsu nacionālā griba ir salauzta un asās partiju cīņās mēs esam pazaudējuši tos lielos mērķus, ko vēsture nostāda acu priekšā visām mazām un kalpinātām tautām.

Latvieši!

Esiet šī lielā brīža cienīgi un apvienojieties ap savu Pagaidu Nacionālo Padomi. Lai viņa top jums par ceļa zvaigzni, kas ved uz brīvu apvienotu Latviju!

Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome ir radusies no organizācijām un partijām, kas paguvušas apvienoties uz izpostītās dzimtenes drupām, lai paceltu balsi pret Latvijas sadalīšanu un pulcinātu izklīdušo tautu ap atdzisušiem dzimtenes pavardiem.

Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanu un sevišķi pret Kurzemes, vai arī visas Latvijas pievienošanu, vai kaut kādu saistīšanu pie Vācijas un pasludina, ka Latvija, t.i. Kurzeme, Vidzeme un Latgale, ir autonoma un nedalāma valsts vienība, par kuras iekšējo iekārtu un attiecībām uz ārieni lems viņas Satversmes sapulce, kura izteiks tautas gribu.

Latvijas Satversmes Sapulces sasaukšanu, saziņā ar citām sabiedriskām organizācijām un iestādēm, Latviešu Pagaidu nacionālā Padome tur vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem.

Latvieši!

Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanos tautām! Negaidiet vairs citas atlaišanas! Ņemiet sev paši, ko vēsture jums dod, un esiet gatavi notīrīt savas durvis no saviem apspiedējiem! Ņemiet sev paši šo zemi, kuru mūsu tēvi ir pirkuši ar saviem asins sviedriem un celiet tur labāku un taisnīgāku valsti, nekā tā, kura tagad iet bojā.

LAI DZĪVO BRĪVA APVIENOTA LATVIJA!


Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome

Valkā, novembrī, 1917.g.”


Sagatavots, izmantojot Valkas novada interneta vietnē pieejamo informāciju (skat. datni). Foto no www.roots-saknes.lv

Iesūtīja Juris

  1. Pamatojoties uz augšminēto rezolūciju „Ārvalstīm un tautām”, Lielbritānija atzina Latvijas neatkarību jau 1918.gada 11.novembrī. []
  2. Tautas nobalsošana, aptauja; referendums. [Tezaurs.lv] []
  3. Lai popularizētu Latvijas neatkarības ideju pašā Latvijā, kur neapšaubāmi lielinieku ietekme bija liela, Kārlis Skalbe LPNP vārdā uzraksta kvēlu uzsaukumu „Visiem latviešiem!”, ko ar Bēgļu Centrālās Komitejas palīdzību izplata ap 30 tūkstošiem eksemplāru lielā metienā. Šis uzsaukums, nonākot lielā daļā latviešu māju, mainīja daudzu prātus un lika domāt par savu valsti un cīņu par to. []

  • Cik tad tādu latviešu ir bijis?

  • Kurš Tev atbildēs, laikabērn? Klāt nestāvējām. Bet šis tas ir pierakstīts. Un strēlnieki nebija uz kāju- roku pirkstiem saskaitāmi.Palasi “Mūžības skartos”, kaut vai tādēļ, lai saprastu, ka idejas uzraksta inteliģenti, bet īsteno pašpuikas. Izmanto- veikalnieki, kas pēc tam abus iepriekšējos tā bišku degradē, lai paši paceltos cieņā.

  • Vēl 9 gadi atlikuši līdz uzrunas 100 gadu jubilejai, kad šāds skatījums ļoti iespējams vārds vārdā būs aktuāls.

  • Atvainojos par vājajām matemātikas iemaņām.

  • lurike: Novembris 14th, 2009 at 9:36 pm
    pasaules kārtība, kas jaunus cilvēkus nosūta uz neatgriešanos. Kauliņi balo stepēs, purvos utt.Idejas vārdā? Mēs pamatīgi esam maldināti.
    “Mūžibas skārtie” ir romāns, kuru iekrāso pats autors. Aizej labāk uz muzeju un paskaties tās “nāves maskas” vai fotogrāfijas, kurās redzami līķi.
    Mūs pamatīgi maldina un sauc to par uzvaru. Kurš vēl tā, starp citām dzīvajām būtnēm, karo, par idejām, par teritorijām, par resursiem, reliģijāmun? Galu galā par matēriju? Tikai sabojāta iztēle.

  • Jūras krupim grāvī nemaz tik grūti nav
    ———–
    Jau labu laiku mani centīgākie lasītāji man pārmet, ka es nepietiekami daudz rakstot par mīksto r. Tad nu vēlējos viņiem beidzot sagādāt to prieku un paskaidrot, kas tas ŗ tāds ir, no kurienes viņš nācis, kā viņu lietot un kāpēc mums to vajag.
    ——–
    ***
    ———
    Laikam gan mīkstais r ir pats apspriestākais un strīdīgākais burts visā latviešu alfabētā. Taču, neskatoties uz lielo popularitāti, lielākā daļa latviešu par šo tik ļoti aprunāto burtu nekā daudz vis nezina. Vēl vairāk — šī popularitāte ŗ tomēr nav nodrošinājusi vietu latviešu valodas alfabētā, no kuŗa 2002. gada 12. martā tas ar Valsts valodas centra oficiālu lēmumu svītrots. VVC eksperti apgalvo, ka latviešu valoda bez ŗ tīri labi iztiekot un tā atkalieviešanai neesot pārliecinošu argumentu — un, ja tas neskan pārliecinoši, tad VVC vēl piebilst, ka „alfabēta reformai neesot labvēlīga valodas politiskā situācija“.1 Tad nu apskatīsim, vai tik tiešām ŗ atkalieviešanai nav nekādu argumentu.
    ——————-
    No kurienes un kad tad īsti radies mīkstais r? Šo burtu bieži mēdz saistīt ar Endzelīna pareizrakstību, tomēr tas nebūt nav Endzelīna izgudrojums — tā ir skaņa, kas sastopama arī citās baltu valodās un rakstos atzīmēta vēl labu laiku pirms Endzelīna.
    —————-
    Par senprūšu valodas izrunu trūcīgo avotu dēļ nekas daudz nav zināms, un arī Endzelīns savā „Senprūšu valodā“ atzīmē: „Vai jōta aiz līdzskaņiem paglābusies (eventuāli ar iepriekšējā līdzskaņa mīkstinājumu) vai sakususi ar tiem mīkstinātos līdzskaņos, vispāri nav droši nosakāms“.2 Taču rakstos mīkstinātais r (lai kā arī to izrunātu) ir atzīmēts — J. Endzelīna grāmatā ievietoti vairāki piemēri no Elbingas vokabulāra, tādi kā karyago ‚kaŗa gaita‘, kas nācis no kargis ,kaŗš‘ vai garian ,koks‘ — salīdzinājumam dots lietuviešu giria ‚mežs‘ un latviešu dziŗa.3 Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīca gan kā šī latviešu vārda pamatformu min dzira ,dzēriens‘, tomēr minēts arī variants dziŗa.4
    ——————-
    Par lietuviešu valodu, protams, zināms daudz vairāk, un patiešām — lietuviešu valodā ŗ ir pilnībā saglabājies, turklāt bieži vien to lieto tāpat kā latviešu valodā. Tā lietuviešu pavasaris ģenitīvā ir pavasario — gluži kā latviešu pavasarisun pavasaŗa. Tā kā lietuviešu o atbilst latviešu ā,5 tad šeit redzama pilnīgi regulāra pārmaiņa, un mīkstā r trūkums to izjauc.
    —————-
    Arī latviešu rakstībā ŗ sastopams krietni pirms Endzelīna. Tā, piemēram, 1774. gadā izdotajā „Augstas gudrības grāmatā“ (starp citu, pirmajā enciklopēdijā latviešu valodā) „visulielakajs tuksnesis jeb posts pasaulē“ aprakstīts kā „daudz simt jūdzes gaŗumā“.6
    —————
    Visbeidzot, pat tie, kas pēc Endzelīna pareizrakstības ieviešanas viņam nepiekrita un turpināja lietot kādu citu rakstību, uzskatīja par nepieciešamu mīksto r tomēr atzīmēt. Tā K. Dziļleja savā 1920. gada „Poetikā“ skaidro: „ Stilu nosauc par tīru, ja viņā leeto tādus vārdus un izteiceenus, kuŗi jau literariskā valodā ir vispār atzīti.“7
    ————–
    Tātad ŗ nav valodas pūristu sagudrots laika kavēklis — tā ir sena baltu valodu skaņa, kas bijusi senprūšu valodā un joprojām atrodama lietuviešu valodā, turklāt latviešu valodā lietota jau labu laiku pirms Endzelīna. Vēsture ir viens visnotaļ pārliecinošs arguments par labu mīkstajam r.
    ————-
    Kā mīksto r lieto? No sākuma šeit daudziem rodas neskaidrības, un tad jau vieglāk šķiet atmest to pavisam — tā sakot, nav burta, nav problēmu. Tomēr ŗir pavisam pašsaprotama latviešu gramatikas sastāvdaļa, un tieši tā atmešana, nevis paturēšana, rada neskaidrības.
    —————-
    Ŗ gramatikā lieto pilnīgā saskaņā ar līdzskaņu miju. Lai nebūtu jāmeklē sestās klases latviešu valodas mācību grāmata, visus noteikumus uzskaitīšu tepat — tie visviens ir tikai četri un ļoti viegli iegaumējami. Tātad ŗ lieto:
    ————–
    vārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -š. Tādi latviešu valodā ir četri: kaŗš, gaŗš, vaŗš, kuŗš. Salīdzinājumam var minēt vārdu zaļš. Jāievēro, ka mīkstinājums sastopams visos locījumos un atvasinājumos, izņemot tos atvasinājumus, kur aiz r tūliņ seko i, ī, e, ē, ei vai ie — piemēram, uz kurieni, nevis uz kuŗieni.
    2. deklinācijas lietvārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -ris. Šeit mīksto r lieto vienskaitļa ģenitīvā un visos daudzskaitļa locījumos —pavasaris — pavasaŗa — pavasaŗi, tāpat kā brālis — brāļa — brāļi.
    5. deklinācijas lietvārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -re. Tajos mīksto r lieto tikai daudzskaitļa ģenitīvā, piemēram, cepure — cepuŗu, tāpat kā stabule — stabuļu.
    1. konjugācijas darbības vārdos, kas nenoteiksmē beidzas ar -rt un -rties. Šeit mīksto r lieto visās tagadnes formās, izņemot vienskaitļa 2. personu, un no tagadnes celma veidotajās formās, izņemot pavēles izteiksmes 2. personu. Arī šeit noder salīdzinājums, piemēram, ar vārdu smelt. Tāpat kā ir es smeļu, viņš smeļ, mums jāsmeļ, bet tu smel, ir arī es beŗu, viņš beŗ,mums jābeŗ, bet tu ber.
    Ja ļoti gribas, var vēl ielāgot tos dažus vārdus, kur latviešu valodas gramatika ŗneprasa, bet to tomēr dažreiz lieto (tādi kā buŗas, gaŗām, kaŗote un tik plaši pieminētā jūŗa) un dažus svešvalodu īpašvārdus, kuŗos oriģinālvalodā sastopams ŗ (tādus kā Ŗazaņa vai Goŗkijs), bet tas tad arī ir viss — skaitāmpantiņu par jūras krupi, kam grāvī grūti, var mierīgi aizmirst.
    —————–
    Ja ŗ lietošanu atmet, gramatikas sistēmā rodas izņēmums. Savukārt šis izņēmums rada citus izņēmumus: agrāk e darbības vārdos runāja šauri tad, kad tam sekoja mīkstināts līdzskanis, piemēram, es ceļu, viņš ceļ un arī es beŗu,viņš beŗ. Tagad jāatceras izņēmums: ja tam seko mīkstināts līdzskanis vai r (jo to vairs nemīkstina). Protams, valodas lietotājiem izņēmumi pārlieku nepatīk, tāpēc e šajos vārdos arvien biežāk izrunā plati, tā radot jaunu valodas kļūdu.
    —————–
    Tātad arī latviešu gramatika ir vēl viens arguments par labu ŗ lietošanai: to pieprasa līdzskaņu mija, un tā atmešana rada liekas valodas kļūdas.
    —————–
    Visbeidzot, dažreiz dzird apgalvojumu, ka ŗ latviešu valodā atmests jau 30. gados vai atmiris pats no sevis. Zināms pamatojums tam: J. Endzelīns atzīmē: „Rakstu valodā atdzīvinātais ŗ lielākajā izlokšņu daļā ir > r, paglābies tas ir tikai rietumizloksnēs, galvenām kārtām Kurzemes rietumdaļā.“8 Tomēr viņš arī norāda: „Lielā izlokšņu daļā vairs neatrodam rakstu valodā paglabāto mīkstināto ŗ, bj, pj, mj, vj.“9 Šīs skaņas, izņemot ŗ, latviešu literārajā valodā sastopamas joprojām, un neviens negrasās tās atmest. Un, galu galā, neviens taču arī nopietni neuztvers, piemēram, priekšlikumu aizstāt darbības vārdu 1. un 2. personu ar 3. personu tikai tādēļ, ka dažās izloksnēs tā dara.
    —————-
    Literārajā valodā atjaunotais ŗ sastopams gandrīz visās 30. gadu grāmatās, žurnālos un laikrakstos. Vēl vairāk — tas sastopams arī padomju okupācijas laiku izdevumos līdz pat 1946. gadam10 — tātad apgalvojums, ka ŗ uz neatgriešanos atmests jau 30. gados, laikam gan nav pilnīgi pareizs.
    ———-
    Pamēģināsim visu salikt kopā. Tātad — ŗ ir sena baltu valodu skaņa, kas joprojām sastopama lietuviešu valodā un arī latviešu valodā bijusi labu laiku pirms Endzelīna. Tā lietošanu pieprasa latviešu valodas gramatika, un tā atmešana rada valodas kļūdas. Iespējams, tieši tādēļ tas savulaik atjaunots latviešu literārajā valodā, kur tas arī palicis līdz pat padomju okupācijai. Ja jums šķiet, ka šie argumenti nav diez cik pārliecinoši, piebildīšu, ka lielum lielai daļai latviešu gramatikas daudz pārliecinošākus argumentus atrast neizdosies — piemēram, pamēģiniet pamatot, kādēļ latviešu valodā jāsaglabā akuzātīvs.
    ———-
    Protams, droši vien Valsts valodas centram svarīgākas lietas darāmas (kaut vai jāseko līdzi tam, vai Islande tiek saukta par Īslandi), un nebūtu pareizi atņemt viņu dārgo laiku ar petīcijām par ŗ atkalieviešanu. Tomēr katrs valodas lietotājs pats gan var izvēlēties, kā viņam runāt un rakstīt. Katrā ziņā ŗ lietošana raisa lielāku interesi par latviešu valodu un tās vēsturi, kas ir visnotaļ apsveicama un veicināma parādība. Tieši tādēļ es ŗ lietoju un mudinu to darīt arī citus, kam rūp, kādā latviešu valodā runā viņiem apkārt.
    ———
    Piezīmes
    ———-
    Grīnuma I. „Mudina atjaunot Endzelīna rakstību”, „Diena”, 28.03.02.
    Endzelīns J. „Senprūšu valoda“ — R.: Universitātes apgāds, 1943., 33. lpp.
    Turpat, 35. lpp.
    Mīlenbahs K., Endzelīns J. „Latviešu valodas vārdnīca“ — Čikāga: Čikāgas baltu filologu kopa, 1953., 522. lpp.
    Dini P. U. „Baltu valodas“ — R.: Jānis Roze, 2000., 81. lpp.
    Stenders G. F. „Augstas gudrības grāmata no pasaules un daba“ — R.: Liesma, 1988., 166. lpp.
    Dziļleja K. „Poetika“ — R.: Valters un Rapa, 1920., 43. lpp.
    Endzelīns J. „Latviešu valodas skaņas un formas“ — R.: Latvijas Ūniversitāte, 1938., 54. lpp.
    Endzelīns J., Mīlenbahs K. „Latviešu valodas mācība“ — R.: Valters un Rapa, 1939., 17. lpp.
    Skat., piemēram, „Atpūta“ 1940: „Cietumnieku pavasaŗa dziesma“ Nr. 824, 6. lpp.
    ============
    Publicēt http://nuclearsecrets.wordpress.com/2009/03/18/juras-krupim-gravi-nemaz-tik-gruti-nav/

  • Labs komentārs, pilnībā piekrītu – par uzvaru tiek saukta cilvēku nāve :D:D

  • Ar Kārli Skalbi viss ir OK. Viņa “Mazās piezīmes” tolaik sauca par “latviešu bībeli”. Iesaku izlasīt.
    Bet par to Nacionālo padomi gan ir zināmas neskaidrības.
    Kāpēc vajadzēja steigā sasaukt un dibināt jaunu pārstāvniecību, ja jau labu laiku sekmīgi darbojās un pat starptautisku atzīšanu bija guvusi “Tautas padome”?
    Viena no versijām ir, ka to inspirējuši vācieši, lai gūtu viņiem paklausīgu vietējo pašpārvaldi, jo Tautas padome vairāk orientējās uz Antantes valstīm: Lielbritāniju, Franciju, ASV.
    Otrkārt, Tautas padomē dominēja cilvēki, kuri jau ilgus gadus bija pacēluši Latvijas neatkarības karogu, bet Nacionālajā padomē par vadoņiem uzmetās tie (Ulmanis, Meierovics u.c.), kas līdz pēdējam bija tikai par autonomiju Krievijas sastāvā un nikni apkaroja pilnīgas neatkarības piekritējus. Un tieši tie kažoka apmetēji vēlāk veidoja korupcijas kodolu pirmajā Latvijas republikā.
    Vairāk par to var lasīt Pētera Zālītes atmiņās.

  • nelasīšu Pētera Zālīša atmiņas. Tas ir neārstējami. Lasīs, lasīt un …
    Labāk svaigas domas par apkārtni un apkārtējiem

  • Cilvēkiem, kas nezina savu pagātni, nebūs arī nākotnes. Tiks atkal un atkal pieļautas vecās kļūdas.
    Un tas jau notiek arī mūsdienās. Piemēram, bija “Helsinki 86″un LNNK, kuri jau 1988. gadā bija sākuši cīnīties par pilnīgu Latvijas neatkarību. Bet tad parādījās LTF, kas līdz ilgi bija tikai par “uz ļeņiniskiem nacionālās politikas principiem balstītu Latvijas autonomiju PSRS sastāvā”. Un tikai pēdējā brīdī LTF pēkšņi pārlēca uz neatkarības pozīcijām un, izmantojot visus tā laika varas resursus, pārņēma iniciatīvu. lai pēc tam jauno valsti korumpētu līdz stāvoklim, kādā esam pašlaik.
    Es nedomāju, ka ignorance rotā cilvēkus vai palielina viņu iespējas.

  • Kāpēc Orvela grāmatā 1984 patiesības ministrija regulāri pārraksta vēsturi? Kāpēc padomju vara, Ulmaņa režīms un arī patreizēja vara arī sagroza un izkropļo vēsturi?
    Tāpēc, lai mūs vēl un vēlreiz piemānītu?

  • Šeit piekrīu Jānim. Vēstures apjēgšana ir labs riteņa otreizējas izgudrošans novēršanas instruments.

  • Domāju, ka nē. Tam nav pierādījumu, nav attaisnojumu. Tādu piemēru ir daudz. Kaut vai eksistējošā grābekļa likumā. Vai kāds man var izstāstīt to vēsturi ap 11 gadu simtu, ap 9, Latvija. Nevar.Tātad secinājums? Visdrīzāk saņemsiet fragmentāru subjektīvu izklāstu. Bet priekš tam ir kultūras darbinieki, skolotāji, priesteri, politiķi utt., kas taisa šādas un tādas pagātnes.

  • Der palasīt arī Kārli Balodi un viņa Saeimas runas. Tas viss ir dabūjams un nokopējams Nacionālajā bibliotēkā.
    Kārlis Balodis un Pēteris Zālīte bija tuvi draugi, domubiedri un cīņas biedri.

  • tas tā ir, bet interesentiem būs noderīgāk. Es neņemos izdzīvot citu dzīves, man svarīgāk ir uzziet patiesību. Patiesību, kas ir tik aizmurgota šajā “piņķerīgaja pasaulē”. Cilvēka pasaulē.Tas man ir svarīgi jau šobrīd.

  • :) ak, laikabērn, – kā tev patīk izlocīties un novirzīties no tēmas!
    Es taču Tev neieteicu lasīt par 11. gadsimtu, bet gan par 20. gadsimtu. Un par 20. gadsimtu svaigu avotu ir pietiekami, lai tiktu skaidrībā.
    Un vēl. Ja tiksi skaidrībā par 20. gadsimtu, tad aptuveni kļūs skaidrs arī par 11. gadsimtu. Jo gan vieta, gan spēlētāji, gan nolūki un pieļautās kļūdas ir tie paši.
    Tauta būs nolemta atkārtot savas vecās kļūdas tik ilgi, kamēr tās sapratīs un labos. Vai arī – ies bojā.

  • Man personīgi variāk patīk viss, kas ir aiz pirms 7000 gadiem.

  • Mūsu tauta … man škiet, ka šo jautājumi jau ir atrisisnājuši kādas kampaņas organizatori … Vai mums būs pa spēkam? Vai mēs ko darīsim? Skatoties kādu ceļu iesim? Patiesībā ir jāglābj cilvēki no savtīgām rūpēm utt. no dezinformācijas.Uzskats, ka rietumi ir tie, kas dod ausmu , viņiem ir kultūra.Dievs dod -Dievs ņem. Latvija ir maziņš pleķītis. Nezinu vai Balodis ko saprata? Vai saprata Zālīte? Vai saprot arī šodienas ielikteņi kuri virza uz bezdibeni, vienkārši smaidot un piesaucot labklājību. Velns viņus sazin, kas tā par labklājību? Matērijas matēriskā labklājība. Vai nevīžība?
    Nekur jau Jāni es nelocos. Man tik patīk, kā Tu raugies zālē….

  • Jā, ne Balodis, ne Zālīte nezināja visu. Neviens nezina visu. Taču mēs varam pakāpties uz tā, ko zināja viņi, to analizēt un papildināt ar to, ko varam zināt un izprast paši, un iznākumā zināt vēl vairāk nekā piesauktie cilvēki.

  • Jā bet kas Tev tik lielam vēl nav skaidrs? Piedod, par atklātību?
    Es gan vairāk sevi piemērotu planēta Zeme iedzīvotājam, jo, kas viņu sazin, kāpēc mēs tā izplatījāmies?
    Globāli procesi jaizprot globāli (pēc principa ekonomika -ekonomiskāka). Latvija ir mazais bandinieks, bet tas nenozīmē, ka mums nav kopēja valoda.

  • Ja Tev, piemēram, nekārtība dzīvoklī, Tu taču nesaki, ka jādomā visas Rīgas, Rīgas rajona vai Latvijas mērogā? Tāpat par Latviju. Jā, jādomā un jāizprot arī globāli, bet konkrētā mūsu atbildība ir Latvija.

  • Tas ir tad ja tu esi uz vietas. :))
    Globāli, jāsāk arī mums. Kā Tu Jāni skaties uz to, ja mēs dotos uz rietumiem un viņiem ienestu skaidrību, par procesiem, kuri grauj mūsu – cilvēku dzīvi? Vai tas tomēr nebūtu korekti? Kāpēc viņi brauc un mūs māca? Atvaino, paliku sentimentāls, nav domati visi rietumnieki, bet tā pastāvošā virsvara.

  • Jā, par mūsu lietām jāinformē gan Rietumi, gan Austrumi – un otrādi.
    Un ir jau labi piemēri. Piemēram, mums pazīstamais Hadsons caur populāriem raidījumiem un rakstiem diezgan objektīvi par Latviju informē tos cilvēkus pasaulē, kam tas interesē.

  • Protams, būtu ideāli, ja to darītu arī Latvijas diplomāti, politiķi, organizācijas, indivīdi.
    Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijā eksperimentāli tiek atstrādāti tie instrumenti un shēmas, kuras pēc tam var īstenot arī pašos Rietumos. Arī to uzsver Hadsons. Kas šodien notiek Latvijā, to jau rīt var sākt ieviest ASV un citur.

  • Viss ir pretēji tam, kā Jānis saka. Jāsāk ir ar pasauli un visas lielās iekārtas izprašanu un maiņu. Sākot ar savu dzīvokli tu nonāksi ar vien lielākos sīkumos – sienas, grīda, krāsas, dabai draudzīgas vai nē, matētas, Latvijā ražotas, noturīgas, cik daudz uz vienu kvadrātmetru vajag…
    ——-
    Tas ir, es atvainojos, pilnīgā podā.
    ——-
    Ir jāiet ārā no dzīvokļa – skaties – kvartālu, ja sapratne un risinājums nerodas, visu pilsētu vai valsti, ja joprojām kaut kas neštimmē, tad kontinentu vai arī visu pasauli.
    P.S. Dzīvoklī arī vajag darboties – tikai tas nav un nevar būt sākums. Sākums ir visa pasaules sistēmas izprašana un pārdizainēšana.

  • Metode veca, kā “pasaule”. Dezinformācija.
    Bet tas nonāk pie tiem, kam tas interesē. Pārējie tik iepērkas. Jāni, esi lasījis Lībinga grāmatu -”Spēle galā”?
    Jāni, kāpēc Tu tik ļoti esi pieķēries domai par Latviju? Audzināšanas vaina? Pats taču tīrs Latvietis neesi?
    Jāni un vēl, tas taču nenozīmē, ka nevarētu dzīvot citā pasaules malā, kur ir silta un smaidoša pārticība? Politiķi runā tikai labu, mediķi rūpējas par katru tavu šūnu, bankas bez procentiem katru dienu izsniedz paradīzes pabalstu bet prezident nesā ragus.

  • Latvijai nav iespējams paust savu viedokli tāpēc, ka vienkārši tāda nav. Nav ne plašākas analīzes, ne izpratnes, ne nostājas attiecībā pret ekonomiskiem vai politiskiem procesiem. Partijas aizņemtas ar iekšējām ekonomiskajām kombinācijām. No tām taču tūlītējs un taustāms labums. Kāda ārzemju īpašumu pārstāvoša banka vai kompānija? Bet tām ir savi saimnieki, kuri ārpus sava biznesa interesēm, uzspļauj uz šo valsti. Es nemaz nerunāju par kādu valstiski vienotu viedokli, kuru nemaz nepieļauj valsts politiskā uzbūve. Ar to sākas mūsu valtiskā atpalicība, tāpēc par mums pasmaida. Būtu vismaz vēlēts Prezidents, varētu prasīt, bet šodien šo jautājumu vari uzstādīt tikai pats sev.

  • pie attiecīgas globālas shēmas, ar tās darboņiem, valsts prezidents ir tikai izkārtne.
    Vienkārši, daudzi tāpat kā es, grib lai ši sistēma sabrūk. Maitāsim, lai tā rūs!

  • Bet cilvēka uzdevums uz šīs pasaules, vismaz pagaidām, ir dzīvot. Tāpēc viņš cenšas radīt atbilstošus apstākļus, tāpēc viņš rūpējas par bērniem, valodu, valsti utt.. No tāda skatu punkta cilvēkam būtu jācīnās līdz galam, lai dzīvot būtu labāk. Tādā cīņā ļoti bieži visu izšķir garīgās īpašības, nevis spēks.
    Par rūsu. Ja taktiskie apsvērumi prasa, noder arī rūsa.

  • Un kas mainītos ja tā vietā tas (cilvēks) eksistētu?
    Uztaisi revīziju, kuriem noder?
    Vienkārši, nekļūst skaidrāks, uz ko Tu aicini?

  • Jaani K. rakstiija:
    Jā, ne Balodis, ne Zālīte nezināja visu. Neviens nezina visu. Taču mēs varam pakāpties uz tā, ko zināja viņi, to analizēt un papildināt ar to, ko varam zināt un izprast paši, un iznākumā zināt vēl vairāk nekā piesauktie cilvēki.
    ………………..
    Kur paliek – Ideja Riiciiba Rezultaats?

    Lai zinaatu patiesi, manupraat, zinaashanaam jaabuut pielietotaam, un jaasasniedz rezultaats. Taalaak – apkopojam kljuudas un pieredzi, un speram naakamo soli.
    Celjsh ir ejams, celjsh nevar buut tikai teorija (sapnji, domaashana, plaanoshana). Taapeec ir svariigi, manupraat, buut liidzsvaraa starp to, cik daudz es zinu un cik daudz es pielietoju savas zinaashanas.

    Man raksts par Skalbi liekas ljoti aktuaals shodien.

    Skatoties uz globaaliem (arii veesturiskiem) procesiem, mees varam maaciities, kaa nepieljaut globaalaas kljuudas, saimniekojot LAtvijaa un savaa seetaa vai dziivoklii. Mees varam domaat – kur ir izeja uz attiistiibas un izaugsmes celja. Mees varam sastaadiit Steidzamo darbu sarakstu, un izdariit pirmo soli vissvariigaakajaa lietaa. Un tad paskatiities.

    Kaa teica kaads labs maaciitaajs: Mums nav ceriibu, ka nekljuudiisimies. Mums ir ceriiba, ka speesim piedot viens otram kljuudas…

    P.S. Man patiik domu apmainja Tautas Forumaa, un ceru, ka tiksim ari liidz dariishanai.

  • Kļūdas es iedrošinu. Ja es baidos kļūdīties, es baidos rīkoties. Ja es nerīkojos, tad nemācos.
    ——–
    Tātad visnozīmīgākais mācīšanās procesā ir mācīšanās no kļūdām, lai tās neatkārtotos.
    =——
    Kļūdu piedošana ir diezgan bezjēdzīga, ja mēs no tām nemācāmies.

  • Piekriitu A.B.
    Ja valda iedroshinosha gaisotne, savstarpeeja sapratne un kopiiga celja mekleeshana, tad tiek mazinaatas bailes kljuudiities, liidz ar to veicinot radoshu garu un darboshanos:)

    Biezji vien taa vietaa, lai mekleetu izeju, tiek meklets vainiigais. Bet, kad esam apmaldiijushies mezjaa – kas tad ir svariigaak? Zinaat, kursh vainiigs, kaapeec apmaldiijaamies, vai – prast tikt laukaa?
    Manupraat: 1) jaatiek laukaa, 2) jaapaskataas, kaapeec taa sanaaca un 3)jaadara viss, lai taa nenotiktu veelreiz… Vainiigajam – piedot.

  • Es aicinu apzināties tikai to, ka cilvēks ir suga. Ka cilvēkam vajag gan labo, gan ļauno. Daba pārveido un rada dažādus apstākļus, kuriem pieprasa šīs sugas pielāgošanos. Nemitīgi pārbaudījumi un prasības šai sugai no eksistences sākuma. Atšķiras tikai uzdevumu saturs. Lai izdzīvotu, vienmēr jāmeklē risinājumi.
    Ja pieņemam, ka attīstība notiek pa spirāli, tad risinājums jāmeklē nākošajā pakāpē. Tas ir tas pussolis uz priekšu, kas bieži vien dod rezultātu.
    Vispārinu un mēģinu pielāgoties tavam stilam.

  • Veel kaada doma.
    Dazreiz maaciishanaas process tiek trauceets un kaveets taadelj, ka katra paaudze saak kaa no jauna, no savaam kljuudaam. It kaa nebuutu nekaadas veesturiskaas pieredzes. Bet, piemeeram, labs maakslinieks vai amatnieks saviem beerniem maaca amata nosleepumus – ljaujot straadaat un pieljaut kljuudas, izskaidrojot taas un iemaacot noveerst.
    Labs nozares vadiitaajs sagatavo sev cieniigu vietnieku, pirms pamet posteni. Shaada tradiicija paliidz uzkraat kopiigo pieredzi.
    Ar sho gribeeju pateikt, ka svariigi, maacoties pashiem, iesaistiit jaunatni.

  • Kļūdu līmenis ir atšķirīgs. Ja mašīna apstājas un nekust, tad jāiet uz servisu un jāmeklē meistars. Tas salabos. Ko darīt, ja visa valsts ir apstājusies un valsts kuģis pazaudējis orientieri? Nebūs ne servisa, ne meistara uz ātru roku. Vai vispār tādu var atrast?

  • vecie cilvēki sūdzas, ka tagad mazbērni viņus māca. Kas gan nenotiek? Ja?

  • A! Kāpēc gan Tev vajadzētu man pielāgoties?
    Esi pats, kāds esi.
    Es nerunāju par izdzīvošanu drīzāk par manipulāciju. Par deinformāciju, par maldināšanu.
    Kas šobrīd ir savarīgāks – Latvijas izdzīvošana vai nepakļaušanās Globālas impērijas īstenošanā? Tā lūk!

  • atvainojos par kļūdu – laiakbērns

  • Jautaajums Indulim.
    Kas taadaa gadiijumaa ir prioritaate?
    Apzinaaties situaaciju, orienteejoties apkaartnee,
    vai ari – aiznjemties veel kaudzi naudas, lai aatri samaksaatu sveshzemju meistariem un trauktos nezinaamaa virzienaa?

    Ja mashiinaa brauc sveshinieki, tad tie nespees vienoties par to, kurp doties taalaak – jo katram savs personiskais meerkis liksies vissvariigaakais.

    Ja Latvija ir kaa kugjis, tad jaazina, kurp tas dosies, un lai izkaapj tie, kam nav pa celjam.
    Pashlaik kugja stuurmanis dod maajienus, ka jaaizkaapj godiigajiem un straadaatspeejiigajiem – jaadodas uz Iiiriju u.tml.

    Vienot var vispaarcilveeciskas veertiibas – gimene, laime. Valsts ir liidzeklis to sasniegshanai, ja dod iespeeju godiigi straadaajot, nopelniit sev atbilstoshu dziives liimeni. Nacionaala valsts dod papildus iespeeju arii saglabaat kultuuru, valodu.
    Izklausaas paaraak vienkaarshi varbuut. Es arii nezinu, kaadeelj mums neapstaaties uz briidi, neizkaapt no pateereeshanas drudza? Dziivojam mantu pasaulee? Vai esam ar taam laimiigi?

  • Kuģis ir, bet nav virziena. Tas vienkārši dreifē. Matroži (tauta) berž klāju, darba aptrūkstas un aizbrauc uz ārzemēm. Stūrmaņi (partijas) katru dienu savs. Viens aicina uz R otrs A, trešais DA ….un nozog kādu spaini ūdens no kopējiem krājumiem. Vēl kāds bocmanis nobļaujas – uz Rietumu demokrātiju. Tā būtu kāda sala vai pietura ceļā uz mērķi? Neviens īsti nezina. Uz kurieni šis kuģis dodas, varbūt gaida devīto vilni, lai noietu pa burbuli un valsts izzustu. Kapteinis ( tāds pa pusei) kā pabāž galvu, tā stūrmaņi ietriec būdā.
    Pie ģimenes laimes jāpieskaita dzīves jēga. Arī valsts pastāvēšanas jēga. Citādi, kāda jēga dzīvot, kāda jēga pastāvēt valstij?
    Šai valstī nav garīgu vērtību. Arī tas, ko tu sauc par kultūru, pēc definīcijas šodien mūsu valstī nevar būt.

  • Valsts ir tikai instruments. Nu, kaa dators, piemeeram.
    Valstij ir jaanodroshina kaartiiba, droshiiba, likumu ieveeroshana u.c. svariigas funkcijas. Latvija ir pietiekami maza, lai izveidotu labi funkcioneejoshu valsts paarvaldes modeli, ja meerkjis buutu – visu kopiigaa labklaajiiba.
    Diemzeel, redzams, ka dominee savtiigas intereses – likumi (programmatuura) tiek pielaagoti personiigaam biznesa intereseem.
    Taadai valstij ir jaaiet bojaa.
    Zivs puust no galvas.

    Par dziives jeegu gan, skiet, katram pasham jaatiek skaidriibaa – nezinu taadu valsti, kur tas tiek nodroshinaats sabiedriskaa kaartaa:))

  • Valstī garīgās vērtības ir.
    Garīgās vērtības ir aizmirsušās kā mazsvarīgas valdībai un tiem, kas ar to saistīti.
    Garīgo vērtību sargāšana ir svarīgs apstāklis jau gadus 2000, un tā tas būs vienmēr, jo , kā te pareizi viens cilvēks rakstīja, cilvēkam vajag visu – a un b, labo un slikto, kļūdas un labojumu. Visi nekad nebūs vienā punktā, un ir ļoti vēlams, lai cilvēki cienītu citus no citiem punktiem, tikai tad varēs saprasties un kaut ko paveikt.
    Laikabērnam – neviena ideja nav pasaulē nākusi bez sāpēm un upuriem. Arī tas pieder pie dzīves – katram ir tiesības apdauzīties un saprast, kāpēc tas noticis. Starp citu-”Mūžības skartie” ir poēma,(A.Čaks) romāns ir “Dvēseļu putenis”(A.Grīns). Tagadpadomā, kāpēc es otro Tev neieteicu. Lasīšana ir lieliska lieta- var izdzīvot tās lietas, kas pašam priekšā var nenākt, un būt gatavam, ja tādas notiek.

  • kas tās ir par valsts garīgām vērtībām? Varbūt domāti ļaudis, kuri tās nav zaudējuši?
    Nu un ko ar šim garīgām vērtībām iesākt? ielikt vācelītē?
    ———————————————-

    Lurike, atvainojos par to poēmu, bet tas neko nemaina. Man tas nav aktuāli.
    Tu mani gribi iegrūst kādā iztēles pasaulē? Un likt iedomāties?
    Es nevaru abstrahēties uz jau notikušām vērtībām (lai nu tā būtu)vai to interpretāciju, man ar to ir par maz. Tik pat labi es varu lasīt kā cilvēks psaniedza ūdenskrūzi utt. Un momentāli to pieredzēt. Gribas ko košāku lūdzu sabiezini krāsas un atkal – t.t.
    Ko tagad man ieteiktu, lurike?

  • Marionai.
    Valsts mērķis nevar būt labklājība. Tad nāks atpakaļ 90. gadi un cilvēki būs gatavi savas labklājības vārdā citus nogalināt.
    Valstisks mērķis – valsti vienojošs pasaules uzskats. Nezini?
    Tā ir gan Āzijā, gan Āfrikā, gan Dienvidamerikā, gan visās lielvalstīs, kuras par mērķi izvirza būt par pasaules varu.
    Ja nav šī valsti vienojošā mērķa, tad agri vai vēlāk tā sapūs kā zivs, no galvas.
    lurike.
    Es nerunāju par indivīda, bet par valsts garīgajām vērtībām. Vai tās būtu ar likumu noteiktās svētku vai atceres dienas? Par mākslām. Valsts tās atzīst tikai kā naudas vai popularitātes pelnīšanas iespēju. To laiku paustā morāle nav pieņemama mūsu valstij, bet šodien morāles mums nav, nav attieksmes, nav vērtējuma labi, slikti, tātad, nav garīgu vērtību.

  • Labklājība – ko nu katrs ar to saprot.
    Droši vien jāvienojas par definīcijām, pirms tālāk diskutēt.
    Manā izpratnē labklājība ietver arī garīgas izaugsmes iespējas, nevis tikai maizi vien.
    Par valsti vienojošu pasaules uzskatu kā valstisku mērķi – tiešām nezinu, būšu kaut ko palaidusi garām. Kas zem tā domāts? Ja iespējams, lūdzu dažos teikumos izklāstīt lietas būtību. Un kā tas sasaucas ar LAtvijas situāciju?

  • Kas ir cilvēces jeb cilvēka mērķis?
    Vai tas ir nošķirts no valsts vai nācijas vai pilsētas vai kontinenta mērķa?
    ————-
    Valsts mērķis nevar un nedrīkts būt pārāks par cilvēka mērķi – tā ir indes, kas izmēģināta jau pietiekoši daudz reizes.
    ————-
    Tādēļ, lūdzu, sāciet ar ieskatīšanos cilvēkā. Kas ir cilvēks?
    ————-
    Atgāinu, ka valsts ir abstrakcija – tās nav, ja to negrib cilvēki vai tanī nav cilvēku. Valsts, kas diktē vērtības, saucas tirānija.
    =============
    Cēloņi – sekas. Viss sākas ar to, kas notiek cilvēka galvā – pasaule ir tieši precīzi tāda, kādu to vēlas cilvēki. Ja ir korupcija, zagšana, laupīšana, slepenas biedrības, slepeni projekti, tirānijas, kari… – tas viss ir sekas cilvēka domām – tavām, manām, visu.
    ————–
    Vai cilvēks, kurš nav Cilvēka vai Cilvēces (viens un tas pats) patriots var būt valsts patriots? Ko nozīmē valsts patriots? Iet karā, lai nogalinātu savas valsts vārdā citus cilvēkus?
    ========
    Es ceru, ka ir saprotams.

  • Manuprāt, valsts, tāpat kā jebkura cita sabiedriska organizācija, tiek veidota kā noteiktu mērķu sasniegšanas līdzeklis. Piemēram, Latvijas olimpiskā komiteja vai Anonīmo alkoholiķu biedrība – šis organizācijas ir instruments noteiktu mērķu sasniegšanai.
    Pēc Skalbes – Latvijas valsts izveidošanas mērķis bija – realizēt tautas pašnoteikšanās principus.
    Vai tad šodien nav aktuāli K.Skalbes 1917.gadā teiktie vārdi:
    “Latvieši!
    Ņemiet sev paši šo zemi, kuru mūsu tēvi ir pirkuši ar saviem asins sviedriem un celiet tur labāku un taisnīgāku valsti, nekā tā, kura tagad iet bojā.”

    Varbūt pārāk liels akcents ir bijis uz latvisko identitāti, paceļot to pāri vispārcilvēciskām vērtībām? Jo te es piekrītu Tev, Aigar, ka dzīves pamatā ir Cilvēka mērķis. Kāds var būt Cilvēks Sibīrijas izsūtījumā, un kāds var būt cūka nacionālas valsts valdībā…

  • Skalbes vārdi aktuāli bija no 89.-91. gadam. Bet tad mūs spārnoja neatkarības, vēlāk NATO un iestāšanās ES uzdevumi. Ar to viss beidzās. Nav vairs neviena valsti vienojoša mērķa, ne uzdevuma. Vēl vairāk šo bezmērķīgo valsts eksistenci saasina partiju darbība, kura ar intrigām, meliem, krāpšanām valsti saskalda un šodien tā atrodas tuvu iznīcībai. Domāju, ka viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir vienot valsti un atrast kopīgu mērķi. Bet tas noteikti nevar būt materiālas dabas. Tam jābūt garīgam mērķim, uz kura balstoties mēs varam būvēt savu labklājību, bet ne otrādi, kā tas stratēģiski apmātais plāns 30 gadiem uz priekšu. Pēc dažiem gadiem par šādu plānu kaunēsies gan sastādītāji, gan lasītāji. Mērķis var būt kā nepārbaudāms, skaists nākotnes solījums, par to var pasmieties kā par jebkuru subjektīvu vēstījumu, taču tas rada daudzas sabiedrībai neatņemamas vērtības un vieno tautu, valsti sabiedrību.

  • Kas notiek, ja aizstaajam vaardus ‘valsts meerkis’ ar vaardiem ‘ideaals, uz ko tiekties mazai, nacionaalai valstij’?
    Te varbuut deriigi pielietot praata veetru, lai izkristalizeetos visiem kopiigaas un pienjemamaas mazas (manupraat – zaljas:) valstinjas pamatveertiibas un principi, kuri jaaieveero celjaa uz to sasniegshanu.

    Mani joprojaam mulsina – valsts ‘meerkis’… Jo, sasniedzot meerkji, zudiis nepiecieshamiiba peec taas.
    Varbuut jaameklee valsts pastaaveeshanas jeega?
    Vai – valsts suutiiba? Buutiiba?

  • Precīzi! Tās ir dažādas lietas:
    - vīzija
    - valsts, kā šīs iedzīvotāju pašorganizācijas formas uzdevums (sūtība, būtība)
    - un tad var runāt par mērķiem..
    Par to visu konkrētāk TF FORUMĀ – http://www.tautasforums.lv/forums

  • Tieshi taa.
    Valstij pastaaveet faktiski nav jeega – tas ir arhaisms un pasaules paarvaldiishanas mehaanisms – sadaliit mazaas daljaas, kuras ciinaas savaa starpaa, kameer tie, kas sakuuda uz no nopelna.
    Lai organizeetu lietas, cilveeku sanaakshanu kopaa var saukt par valsti, tomeer nav obligaati. Pashorganizeeties var arii lielaakaas vai ljoti mazaas grupaas. Pamataa valstis radaas deelj etniskaam atshkjiriibaam un veelmes shiis etniskaas atshkjiriibas saglbaat.

  • «nākotnes Latvija būs par paraugu citiem. Tā nebūs valsts, uz kuru ārvalstu žurnālistiem rādīt ar pirkstu, tā nebūs vairs valsts, kuru dažādā veidā nosodīt, kā to darīja bēdīgi slavenais Holanders ar savu filmu. Tieši otrādi – es saredzu Latviju kā valsti, uz kuru brauks skatīties, ņemt piemēru un mācīties, kā lietas darīt. Es saredzu Latviju kā valsti, kas savu gadu simtos krāto pieredzi un kultūru, savus tautas pārdzīvojumus un ciešanas pārkausēs, radīs tādus elementus Eiropas kopējām vērtībām, kādi citur nav atrodami. Es saderu, ka latvieši mācēs tos citiem parādīt, esmu gatava saderēt, ka mēs nāksim ar vērtīgu pienesumu kopējai Eiropas saimei, Eiropas kultūrai». (VVF)

  • Un te es gribētu redzēt, kā Jānis pamatos savu izteikumu par VVF, kas latviešus nicinot…

  • VVF manuprát ir elitiste. Faktuāli – masone.

  • lurike, man apnicis būt par netīro lietu meistaru un te aprakstīt visus iedomīgos elitistus un varas frīkus. Pavēro pati VVF seju un manieres, papēti viņas darbus un iniciatīvas. :)
    Iesaku ne man, ne citam nepiekrist, bet atrast veidu, kā pārliecināties un domāt pašai.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.