M.Grīns: ‘Tautiskā izglītība’

Aptverot mūsdienu fiziskos un tehniskos sasniegumus, var rasties sajūta, ka pasaule it kā būtu kļuvusi mazāka, robežas zudušas un tautām draud saplūšana vienā masā; angļu valoda sākusi pārņemt sazināšanās tīklus, piesārņojot citas valodas ar aizņemtiem angļu vārdiem. Bet tajā pašā laikā arī vērojama pretestība, kas rāda, ka tautas negrib zaudēt savu identitāti. Piemēram, Francija mēģina apturēt savas valodas sagandēšanu ar jaunu likumu izdošanu.
Šā gadsimta piecdesmitajos gados Amerikā radās socioloģisks novirziens, kas sludināja, ka visi pavalstnieki jāpārkausē vienveidīga masā, noliedzot tautiskās izcelsmes nozīmi. Šis “pārkausēšanas katla” princips piedzīvoja neveiksmi, jo uzplūda neparedzēts pretestības vilnis: cilvēki Amerikā ar lielu nodošanos sāka pievērsties savas izcelsmes meklēšanai.

Ir pierādījies, ka tautas, tāpat kā atsevišķi cilvēki, negrib saplūst vienā bezveida pūlī, bet tās tiecas uz patstāvību, savas neatkarības nostiprināšanu un nacionālās kultūras attīstīšanu. Šajā procesā liela loma ir tautiskai izglītībai un audzināšanai, uz ko jau 19. gs. sākumā ir norādījis Pestalocijs. Tautas ir cilvēku kopības, ko saista tās izveidoto un attīstīto garīgo vērtību saites. Laika gaitā radušās, dzīves apstākļu ietekmētas, katrai tautai tās ir īpatnējas, ar ko tā atšķiras no citām. Apzināti vai neapzināti, tām ir liela nozīme tautas fiziskās un garīgās uzturēšanās procesā. Vēstures notikumi rāda, ka tauta kā etniska vienība var dzīvot un pastāvēt tad, ja šīs garīgās saites katrā tautas loceklī ir attīstītas un nostiprinātas līdz iespēju robežām.

Tautas pastāvēšana ir nodrošināta, ja katrs tās loceklis apzinās sevi par tās sastāvdaļu, zina tās sūtību, redz tās ceļu uz nākotni, ka viņš pārzina tās garīgās vērtības, tautas priekus un sāpes viņš izjūt kā savējās. Kā ģimene sastāv no vecākiem un bērniem, kurus vieno savstarpējās mīlestības saites, tā tauta sastāv no daudzām ģimenēm un cilvēkiem, kurus vieno tautā izveidoto garīgo vērtību saites.

Ja ģimenē zūd savstarpējas mīlestības saites, tā izirst; pārtrūkstot garīgo vērtību saitēm, tautas kodols sadrūp un tā pazūd no pasaules tautu saimes. Bet pašuzturēšanās princips liek katram dzīvam organismam, arī tautai, gādāt par savu pastāvēšanu, par savu pamatu nostiprināšanu. Tauta savu pastāvēšanu var nodrošināt un sūtību izpildīt, nostiprinot savus tautiskos pamatus. Stūrakmens šajos pamatos ir vērtības, uz kurām balstās visa dzīve, tās dievestība, dzīvesziņa, kultūra, pasaules uzskats. Tās nav materiālas vērtības, kas laika gaitā rodas un pazūd, bet garīgās vērtības. Izveidojušās ilgā laika posmā, tās satur kopā visas tautas locekļus, dod viņu dzīvei jēgu, saturu un mērķi, tāpēc ka tās ir pārlaicīgas. Izsekojot civilizācijas attīstībai, var secināt, ka cilvēces garīgās vērtības izpaužas tikumos un tikumi savukārt pārtop darbību kopumā, ko pazīstam kā kultūru. Katras tautas īpatnējā kultūra ir daļa no pasaules tautu kultūras daudzkrāsainās mozaīkas. Ir zināmas daudzas tautas, kas laika gaitā iznīkušas, atstājot robu kultūras krāsainajā salikumā, radījušas zaudējumu visai cilvēcei. Tāpēc katrai tautai ir svarīgi uzturēt savas vērtības, tikumus un kultūru, lai tā kā līdztiesīga locekle veiktu savu daļu pasaules tautu saimes bagātināšanā.

Cilvēkam piedzimstot, garīgās saites ar tautu nav vēl attīstītas. Filozofu un audzinātāju prātus ir allaž nodarbinājis jautājums, cik liela nozīme cilvēka augšanā un attīstībā ir iedzimtībai, cik apkārtnei un videi. Taču nav noliedzams, ka katrā cilvēkā slēpjas liels spēju atraisīšanas un garīgas augšanas potenciāls. Kā šis potenciāls tiek izmantots un piepildīts, ir atkarīgs no vides un apstākļiem, kuros bērns aug un attīstās, bet neaizstājama nozīme šajā norisē ir audzināšanai un izglītībai.

Kā fiziskā audzināšana veicina ķermeņa, tā garīgā audzināšana – dvēseles attīstību. Svarīgu vietu gara un dvēseles attīstībā ieņem zināšanu uzkrāšana, prāta attīstība un domu pasaules paplašināšana, kas ir izglītības uzdevums. Līdz ar to audzināšana un izglītība kļūst par nedalāmu vienību, kas virza cilvēka dzīvi uz pilnvērtību.

Cik nozīmīga ir audzināšana un izglītība, redzams atziņās, ko attīstījuši lielie filozofi un skolotāji cilvēces vēsturē. Platons domāja, ka audzināšana un izglītība sastāv no ķermeņa un dvēseles attīstības, kas vienādi svarīgas. Aristotelis uzsvēra 3 pamata principus: dabu, paražas un prāta attīstību. Ruso, kuru uzskata par modernās bērnu psiholoģijas tēvu, mācīja atgriešanos pie dabas. Norādīdams uz bērna attīstības posmiem, viņš uzsvēra parauga un ieraduma nozīmi prāta un saprašanas attīstībā. Pestalocija izglītības filozofija uzskatīja, ka cilvēks attīstās ar galvu, rokām un sirdi un šajā procesā skolas paraugs ir māja, kur skolotājam jāuzņemas tēva loma. Arī jaunāko laiku bērnu psihologi norāda uz vides lielo ietekmi bērna audzināšanā un izglītībā. Amerikāņu izglītības zinātnieki Džons Dūijs (John Dewey, 1859 – 1952) teica, ka izglītošanās ir “nepārtraukta pieredzes atjaunošanās”, un Skiners (Burrhus F. Skinner, 1904 – 1990): “kontrolē vidi un redzēsi, kā mainās izturēšanās”. Šis gadsimtos sakopotais atziņu krājums norāda uz vides, parauga, paražu un garīgo vērtību nenoliedzamo iespaidu un ietekmi uz bērna fizisko un garīgo attīstību.

Secinājuši, ka apkārtne un vide ieņem ievērojamu vietu audzināšanas un izglītības procesā, varam tālāk spriest, ka, stiprus, jaunus tautas locekļus audzinot, ir svarīgi to darīt tautai raksturīgā vidē, kur dievestība, garīgās vērtības, paražas un tikumi nepārprotamos vilcienos iezīmē šīs tautas īpatnējo kultūru. Tāpēc katrai tautai, kas vēl nav zaudējusi dabīgo pašuzturēšanās dziņu, ir svarīgi nospraust savu tautiskās audzināšanas un izglītības ceļu, ievērojot šīs vadlīnijas. Nav iespējams tautiski izglītot un izaudzināt cilvēku, ejot tikai pa svešu kultūru ceļiem, atstājot savējo novārtā. Tas nenozīmē, ka cilvēkam nebūtu jāiegūst iespējami daudz zināšanu arī par citām kultūrām, tautām, paražām. Tieši otrādi, zināšanu uzkrāšanas spēja ir jāizmanto līdz vislielākajai pakāpei, jo augstāks zināšanu līmenis var dot jaunas ierosmes un veicināt jaunradi, rast savstarpēju cieņu un līdzvērtības sajūtu tautu starpā. Bet nekādā gadījumā cilvēks nedrīkst aizmirst savas tautas vērtības, jo, izglītodamies svešā kultūrā, cilvēks var gan kļūt ļoti zinīgs, bet, nepiesavinoties tautiskās zināšanas, viņa garīgās saites ar savu tautu sairst. Novesta līdz galējībai, novēršanās no tautiskajām vērtībām un savu tikumu neievērošana var ļoti negatīvi ietekmēt cilvēka paša garīgo stāvokli, atņemt tam piederības sajūtu, bet jo sevišķi šāds nobirums apdraud tautas pastāvēšanu un nākotnes attīstību. Tāpēc tautiskā audzināšana un izglītība šādā noteiktā virzienā ir pamata elementi tautas pastāvēšanas un attīstības gaitā, un mēs nevaram pavirši un saraustītā veidā izvērtēt to ziņu kopumu, kas noteic tautas garīgo raksturu, tās dzīvesziņu, paražas un kultūru.

“Tautiskā audzināšana ir savas tautas īpatnību izveidošana, tautiskās idejas modināšana, tautisko jūtu izkopšana, tautiskās gribas norūdīšana un tautas kultūrspēju vairošana,” saka Ernests Brastiņš (1892 – 1942). Jūlijs Students (1898 – 1974) uzskata: “Latviešu tautas vēsturiskā misija ir attīstīt tās labās īpatnības, kas guļ šīs tautas saknē, un atstāt aiz sevis par sevi redzamas pēdas pasaules vēsturē.” Tālāk viņš norāda savā “Vispārējā paidagogijā”, ka “dzīves uzdevums ir visu savu dabas doto labo īpatnību izveidošana” un ka “tautas savā psihofiziskajā struktūrā nav vienādas, viņām vispirms jāpazīst sevi, jāpazīst savs raksturs un individuālās īpatnības un saskaņā ar šām īpatnībām sevi jāaudzina”. Nostiprināt katrā cilvēkā tautai raksturīgās garīgās vērtības, izkopt dvēseles un auguma dotības, attīstīt un nostiprināt paražas un tikumus ir liels uzdevums, jo šajā darbā mēs saskaramies ne tikai ar cilvēka dažādo fizisko un garīgo vajadzību apmierināšanu, kā to savā piramīdas veidojumā izteicis pazīstamais sociologs Maslovs (Abraham Maslow, 1908 – 1970), bet arī ar cilvēka sarežģīto jūtu un prāta pasauli.

Tautiskās jūtas, kas izpaužas tautas mīlestībā, pašcieņā, kopības apziņā, saliedē ļaudis vienā garīgā vienībā – tautā. Raksturīgi, ka šādas jūtas vislabāk attīstās sabiedrībā, ļaužu kopībā. Atsevišķus cilvēkus tās aizrauj līdz, jo tautiskās jūtas ir spēks, kas var saliedēt ļaužu masas. Taču šim spēkam ir vajadzīgs virziens, ko vienīgi var dot cilvēka prāts un apziņa, kas ir izglītības un audzināšanas darba uzdevums. Izglītībai ir jāpiepilda cilvēka apziņa ar zināšanām par tautas vēstures gaitām, garīgajām saitēm, kas to ir turējušas kopā cauri laikiem un paaudzēm, par tās labām un ļaunām īpašībām, tās dievestību un tikumiem. Audzināšanai ir jāspēj attīstīt cilvēka dvēseli tādā mērā, lai viņš šīs zināšanas spētu izmantot gudri un lietderīgi personīgā un sabiedriskā darbā.

Šādam darbam, tāpat kā ikviena uzdevuma veikšanai, vispirms ir vajadzīga griba to darīt. Pazīstamais zinātnieks Dr. Demings (W. Edward Deming), kas pēc Otrā pasaules kara palīdzēja attīstīt Japānas saimniecību, katra darba veikšanai pirmā vietā liek gribu, bez kuras nekas nav iespējams. Nākamais posms ir pārliecības apziņa, ka darbu ir iespējams veikt. Ja ir griba un pārliecība, tad puse šķēršļu jau ir pārvarēti. Trešais posms ir visu vajadzīgo lietu sagādāšana – zināšanas, līdzekļi, izejvielas u.c. Kad šie soļi sperti, tad atlicis tikai darba ceturtais posms, paša darba veikšana. Šīs mācības sekmes brīvajā pasaule rāda, ka, šādā veidā analizējot darbu un veicamos uzdevumus, sekmes ir nodrošinātas.

Tautiskās audzināšanas uzdevums ir attīstīt un stiprināt cilvēkā tautisko gribu un pārliecību, izglītības uzdevums – apgādāt viņu ar zināšanām par savu tautu. Lai to veiktu visas tautas mērogā, nepietiek tikai ar dažu cilvēku izglītošanu, bet ir vajadzīgs nostiprināt visas tautas audzināšanas un skolu politiku, kas rada apstākļus un iespējas attīstīt tautisko gribu un pārliecību, iegūt vajadzīgās zināšanas un uzturēt tās dzīvas no mazotnes līdz mūža galam. No pamatskolas līdz augstākajām mācību iestādēm tautiskajai audzināšanai un izglītībai ir ierādāma tikpat svarīga vieta kā valodai un vēsturei. Tas jādara nevis lai atsvešinātos no citām tautām, bet tieši otrādi: nostiprināta tautiskā pašapziņa palīdzēs panākt tuvināšanos ar citām tautām un dos spēju novērtēt arī citu tautu devumu un kultūras vērtību.

Ievērojot latviskās latviešu tautas pastāvēšanas kritisko stāvokli 20. gs. beigās, tautiskai audzināšanai un izglītībai ir pievēršama sevišķa uzmanība. Vēl vairāk, tai ir jākļūst par mūsu izglītības sistēmas nepieciešamu sastāvdaļu. Iemesls ir skaidri redzams. Zaudējot savu īpatnējo sadzīves vidi, nonākot nepārtrauktā svešu mācību, reliģiju, filozofiju un kultūru ietekmē, latviešu nacionālie pamati irst, jo tās stūrakmeņi, latviešu garīgās vērtības, tikumi un dzīvesziņa, ir bijuši padoti nepārtrauktam iznīcības procesam. Šiem apstākļiem turpinoties, latviskas latviešu tautas kā tiešas indoeiropiešu pirmtautas pēcteces pastāvēšanas iespējas kļūst aizvien vājākas. Pamatā šim apstāklim ir tautisko zināšanu trūkums, kas savukārt tautas locekļos rada nacionālas mazvērtības sajūtu. Dzīvojot svešu mācību un kultūru ietekmē, latviešu tautisko zināšanu izplatīšana ir bijusi ļoti vāja. Stāvoklim vēl pasliktinoties, radīsies latviešu sabiedrība, kas pamazām kļūs par netautu, par ļaužu masu, kas, zaudējusi tautiskās īpašības, nespēj vairs augstā līmenī spodrināt un kopt savu kultūru, tā zaudējot arī savu nacionālo identitāti. Turpretim, pastiprinot latvisko zināšanu izplatīšanos un stiprinot tautas garīgās kopības saites, vēl nav par vēlu saglabāt latviskās latviešu tautas nacionālos pamatus un nodrošināt tās pastāvēšanu nākotnē.

Vispirms tomēr jāpieņem atziņa, ka latviskas latviešu tautas pastāvēšana tagad ir apdraudēta. Pēc tam jāatzīst, ka iepazīšanās ar latviešu garīgajām vērtībām, tikumiem un kultūru ir nepieciešama, lai latviskās tautas nākotne būtu nodrošināta. Tautas izglītības stūrakmenim jābūt tās garīgajām vērtībām, kas padara latviešu kultūras pamatus drošus un pastāvīgus, ģimenei, skolai, sabiedrībai, augstākajām mācību iestādēm audzināšanas un valsts izglītības politika jāvirza tautiskās izglītības virzienā, lai jaunā paaudze izaugtu tāda, kas aizstāv latviskas latviešu tautas intereses un lepni nes latviska latvieša vārdu.


Marģers Grīns,
pārpublicēts no www.klubs415.lv
Iesūtīja Zane

* * *
FORUMĀ norisinās diskusija par līdzīgu tēmu:
Kādēļ, Tavuprāt, tautām ir (vai nav) jāsaglabā sava valoda un kultūra?


  • Vērtīgs raksts. Arī TF bieži vērojama noniecinoša attieksme pret “vecajām” tradīcijām un institūcijām. Taču jāsaprot, ka ar tām cieši saistīta ir katra cilvēka piederības sajūta un pat identitāte. Cilvēks bez piederības ir viens un daudz vieglāk manipulējams.
    Komunisti veica pirmo masveida uzbrukumu institūcijām: valstij, tautai, reliģijai, ģimenei. Tagad to dara t.s. globalizatori un dažādi viņu piepalīgi: tehnokrāti, geju kustība, zaļie globālisti, patērēšanas kults, netradicionālas sektas. Jo globāla uzkundzēšanās iespējama tikai pēc tam, kad noārdītas vai nāvējoši vājinātas šīs “vecās” institūcijas.
    Ar vēl neredzētu vērienu visām “vecajām” institūcijām karu pieteikusi t.s. Zeitgeist kustība, kas nu sākusi savu darbību arī Latvijā. Izmantojot pamatotas bažas par monetārisma kroplībām un ļaunumu, šī kustība tiecas iznīdēt arī tautību, ģimeni un vecās reliģijas, kurām nav nekāda sakara ar monetārismu un augļošanu. Zeitgeist tiecas radīt vēl plašāku platformu globalizatoru tīkojumiem – tehnoloģisku kontroles mehānismu, indivīdu laulību ar tehnoloģijām.
    Diemžēl dažos gadījumos “veco” institūciju graušanai var tikt izmantotas arī šķietami tautiskas mācības. Piemēram, XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā radīto dievturības mācību, kurai ir visai nosacīta saistība ar senajām baltu reliģijām.
    Realitāte ir tāda, ka pēdējās latviešu paaudzes ir augušas uz kristīgas kultūras pamatiem, un kristietība reāli bija kļuvusi par daļu no latvieša piederības un identitātes. Protams, kristīgās baznīcas praksē var atrast daudz tumšu plankumu, bet to pašu var atrast jebkuras reliģijas praksē. Piemēram, senajā acteku reliģijā, kuru daudzi idealizē, var atrast verdzību un masveida cilvēku upurēšanas.
    Bet konkrētajos apstākļos kristīgā baznīca Latvijā bija latviskojusies, tā sevī bija integrējusi latviskās parašas un tikumus. Ja mēs ieietu katoļu baznīcā Latgalē, Āfrikas ziemeļos, indiāņu katoļu draudzē Amerikas ziemeļos un latinos draudzē Centrālamerikā, tās būtu ļoti dažādas baznīcas. Piemēram, Diemvidamerikas kristīgā baznīca sludina atbrīvošanās teoloģiju, kas šīm tautām palīdzēja un turpina palīdzēt atbrīvoties no koloniālās svešu tautu uzkundzēšanās.
    Ar to es negribu teikt, ka vecās institūcijas ir jāpielūdz un jāuzskata par neaizskaramām. Nē, tās ir nemitīgi jāatjaunina – gan valsts, gan tauta, gan baznīca, gan ģimene. Taču skaidri jāredz robeža, aiz kuras jau sākas cilvēku piederības un identitātes noārdīšana.

  • Spožs agresijas piemērs pret cilvēku piederību nesen vērots Itālijā. Itālija ir katoļu zeme, kurā šī reliģija un ar to saistītās parašas un simboli ar nozīmīga itāļu identitātes sastāvdaļa. Tad nu viena ārzemniece, kas bija izmantojusi itāļu viesmīlību un visus šīs sabiedrības labumus, Eiropas tiesā pieprasīja, lai no Itālijas skolu klasēm tiktu aizvākti krucifiksi. Un Eiropas tiesa šo prasību apmierināja.
    Redzēsim, kā itāļi pret šo nedzirdēto nekaunību reaģēs.
    Manuprāt, mums būtu jāsolidarizējas ar itāļiem, jo tikpat viegli līdzīgs uzbrukums var notikt arī mūsu identitātei.
    Līdzīgi vērtējami uzbrukumi ģimenes institūcijai, ko veic t.s. geju kustība un tās simpatizētāji, globalizētie mēdiji un patērēšanas reliģija.
    Nebūsim naivi! Tas, ka tiek noārdītas vecās institūcijas, nenozīmē, ka to vietā netiks liktas citas, t.sk. cita reliģija. Gan “tradicionālajiem” globalizatoriem, gan zeitgeistiešiem padomā ir jauna, globāla reliģija, ko varēs ieviest pēc tam, kad gana vājinātas būs vecās.

  • Acīmredzot, ir jāmeklē veselīgs līdzsvars starp tradīciju un nemitīgu atjaunošanos. Jāizvairās no pārlieku dogmatizēšanas un kaulainības, jāsaglabā veselīgie principi, taču citādi visām institūcijām ir jāatjauninās uzlabošanās virzienā. Gan valstij, gan tautībai, gan reliģijai, gan ģimenei. Pārlieku iesūnojušas dogmas ar laiku sagrauj institūciju no iekšienes. Piemēram, ja kāds cenšas savā ģimenē pārlieku turēties pie XIX gadsimta ģimenes modeļa, šī ģimene kļūst disfunkcionāla un izjūk. Ja baznīca spītīgi turpina poļu panu XIX gadsimtā ieviestās tradīcijas un pati atsakās atjaunināties, tad baznīcēni, it sevišķi jaunā paaudze, atsvešinās, izklīst vai pāriet uz jaunajām sektām, kuras vismaz šķietami tiecas atbildēt uz jaunā laika izaicinājumiem. Bet rezultātā noārdās vietējā kopiena, noārdās ģimenes saites, noārdās nacionālās saites, jo sekta taču ir ienākusi no ārienes.

  • Nacionālo tradīciju var graut ne vien jaunās vēsmas, bet arī cita tradīcija. Ja, piemēram, latvieši ir auguši kristīgajā tradīcijā, tad to var graut ne vien amerikāņu sektas, bet arī, piemēram, islama iespiešanās. Lai gan islams pats par sevi ir tradīcija, tikai citu tautu tradīcija.
    Taču neprātīgi būtu mūsu dezintegrācijā vainot tikai ārējās ietekmes. Ja jau vērā ņemamam cilvēku skaitam sveša sekta vai mācība kādam var šķist patiesa un simpātiska, tas nozīmē vien to, ka kaut kas nav bijis kārtībā ar mūsu pašu tradīciju.
    Tātad svarīgi būtu noskaidrot, kas islamā vai tai amerikāņu sektā ir tik labs, ka pievelk mūsu cilvēkus? Ko mūsu cilvēki ir atraduši tajās svešajās tradīcijās vai mācībās, ko viņi nevarēja atrast savā tradīcijā? Un tieši šajā virzienā jāveic atjaunināšanās.

  • Domāju ka ar Zeitgeist kustību ir tāpat kā ar visām citām kustībām – tur ir vismaz 95% cilvēki, kuriem ir paši cēlākie nolūki, tikai viņi neredz ‘lielo bildi’, un tiem, kuriem rokā ir vadības groži (protams, masai tiek iedvests, ka pati ZG būtība ir pret vadību), tie visu nemanāmi ievirza jaunās vecajās sliedēs… Katrā ziņā es šādu iespējamību neizslēdzu. Tā ir bijis arī līdz šim, kad cilvēki paši aizgūtnēm pieprasa “nākamās paaudzes” verdzības iekārtu.

  • Identitātes noārdīšanas mehānismi var būt ļoti dažādi. Piemēram, starptautiskais darba tirgus un tā veicināšanas mehānismi. Mūsu jaunieši, piemēram, masveidīgi brauc uz Īriju, jo uz vietas nav darba un/vai taisnīgas samaksas par darbu. Līdz ar to tiek iniciēti vairāki procesi: šie konkrētie jaunieši zaudē saikni ar bijušo identitāti, mūsu identitāte Latvijā atšķaidās un noārdās, bet atšķaidīta tiek arī īru identitāte Īrijā.
    Tātad mūsu atbildība ir mūsu bērniem nodrošināt pilnvērtīgas dzīves iespējas uz vietas. Pat savā pagastā, jo arī masveida cilvēku migrācija Latvijas robežās indentitāti noārda. Ne tikai vietējo kopienas identitāti, bet izjūk arī ģimenes, radu un draugu saites.

  • Ivo, es Tev piekrītu. Taču tieši tā ir bijis vienmēr. Vai domā, ka tie latvieši un citu tautību cilvēki, kas savulaik iesaistījās komunistiskajā kustībā, bija kādi dzimuši nelieši vai ļaundari? Nē, arī viņi to darīja aiz viscēlākajiem nolūkiem un bija gatavi labākas nākotnes vārdā ziedot pat savu dzīvību.

  • Par kristietību…
    Man kristietība ir tieši tāda pati reliģija, vai precīzāk sakot – sekta, kā visas pārējās. Nu labi – tās totalitārās sektas, kurās patiešām acīmredzamām manipulācijas metodēm izskalo smadzenes, ir nākamais līmenis. Jāni, vai tevi ir konkrēti dati, ka kristietība Latvijā ir tā izplatījusies, ka ir pamats tā vispārināt, kā tu to dari. Manā paziņu lokā vismaz 95% būs cilvēki, kuri:
    a) pateiks – “uz baznīcu neeju un šis jautājums ir mana privātā lieta”
    b) Dievam ticu, bet uz baznīcu aizeju labi ja Ziemassvētkos, lai noklausītos koncertu
    c) “ej ratā..!”

    Tā kā man nav nekāda pamata domāt, ka “pēdējās latviešu paaudzes ir augušas uz kristīgas kultūras pamatiem”.. Latvietis ir ar savu funktieri un tāds arī paliks.

  • Ivo, visas mūsu tradicionālās institūcijas (priekšstati par pašvaldību, valsti, taisnīgumu, kultūru, ģimeni, mākslu, zinātni, pilsētām, lauku apsaimniekošanu utt.) ir veidojušās uz kristīgās kultūras pamatiem. Un vienlaikus vairāk vai mazāk saglabājušas arī senču tikumus.
    Komunisti baznīcas ietekmi tiecās iznīdēt vai vismaz mazināt. To (baznicu) dēvēja par tumsonību, veica psihisku teroru pret tiem jauniešiem, kas bija redzēti baznīcā vai kristīgās ceremonijās. Piederība kompartijai tika pasludināta par nesavienojamu ar ticību Dievam vai iešanu baznīcās. Tas daudziem lika attālināties no dažām tradīcijas izpausmēm, piemēram, iešanas baznīcā. Vecāki pat ar nolūku šo partijas politiku atbalstīja, lai bērniem “vieglāka dzīve”. Tomēr ikdienas izvēlēs bieži izpaudās kristīgie un arī tautiskie tikumi.
    Kristīgā tradīcija ir daudz plašāka par vienkāršu iešanu vai neiešanu baznīcā. Es arī kādu laiku vairs neapmeklēju baznīcu, jo uzskatu, ka tā dogmatizējusies XIX gadsimta poļu panu uzspiestajā līmenī. Es redzu, kā baznīca pretojas visam jaunajam, pat jaunām dziesmām, līdz ar to tā pati atgrūž daudzus, kuri sirdī ir kristieši, un kuri tagad meklē savām dvēselēm piemērotāku draudzi.
    Es personīgi pazīstu daudzus, kuri savā ikdienā ir daudz kristīgāki par lielāko daļu kristiešu priesteru.

  • Starp citu, visa Rietumu civilizācija ir veidojusies kristīgajā tradīcijā. Pilnīgi viss! ja runājam par skolu, tad tās iesākumi meklējami baznīcās un klosteros. Ja runājam par zinātni, tad arī. Ja runājam par monogāmo ģimenes modeli, to izveidoja baznīca. Ja runājam par agrokultūru, arī tā izveidojās baznīcu un klosteru īpašumos. Ja runājam par humānisma tradīciju (cilvēka brīvību, cieņu pret dzīvību, verdzības nepieļaušanu), arī tā izveidojās kristietības iespaidā (no Jēzus aicinājuma mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu), lai gan sekulārais humānisms pēc tam centās savu izcelsmi noliegt.
    Daudzās t.s. pagānu reliģijās skaitījās pilnīgi normāli upurēt cilvēkus (no sava vidus vai verdzībā ņemtos), lai pielabinātu dažādas dievības. Tikai kristieši atteicās pat no dzīvnieku upurēšanas šim nolūkam.
    Protams, kristīgo ticību izmantoja arī ļaunprātīgi. Lai arī sludināja, ka verdzībā nedrīkst ņemt citus kristiešus, bet pieļāva un pat ieteica verdzībā un aizbildniecībā ņemt nekristiešus. Izstrādāja teorijas, ka tie vispār nav cilvēki, ka viņos nav dievišķā gara utt. Taču ar laiku atteicās arī no tā. Ne jau vienā dienā tas viss notika – tas bija garš process.
    Eiropas savienība, starp citu, ir pirmais veidojums, ja neskaita PSRS, kas noliedzis jelkādu saistību ar Dievu vai kristīgo tradīciju.

  • Vienkārši jābūt ļoti uzmanīgiem domājot, ar ko biedrojamies, pret ko nostājamies, ko esam nolēmuši sagraut.
    Jaunās pasaules kārtības mērķi ir globāla kontrole, globāla valdība, globāla centrālā banka, globāla elektroniska nauda, globāla tiesa, globāla armija, globāla policija, globāli nodokļi, globāla reliģija, globāls tirgus utt. Vai mums tas vajadzīgs?
    Tāpēc jābūt uzmanīgiem, pirms mēs kategoriski atvēzējamies pret to, kas līdz šim saistīts ar mūsu identitāti un piederības sajūtu. Tas nenozīmē, ka mums dogmatiski jāpieņem šīs tradicionālās institūcijas vai jāatsakās no to kritikas. Nē, mums tās ir jāatjaunina, lai tās atbilstu mūsu laikmeta vajadzībām, bet ne tik tālu, ka šīs reformas traumē mūsu identitāti. Savu tradīciju kopšana nenozīmē arī svešu tradīciju nicināšanu. Es, piemēram, jūtu līdzi islamam, ja ir runa par irākiešu centieniem saglabāt viņu tradīciju un brīvību. Taču noraidu islama vakhabistus, kas tiecas savu kārtību uzspiest citām valstīm, t.sk. islama valstīm. Es ticu arī, ka mēs šo to no islama vai budisma varētu mācīties. Bet galvenais – mēs vēl daudz varam iegūt no Jēzus mācības. Bieži vien baznīcas dogmas, teoloģija un prakse nonāk pretrunā ar Jēzus mācību, proti, Jēzus mācība nav identiska ar baznīcas mācību.
    Un es nejūtu līdzi arī tām šķietami nacionālajām mācībām, kuras tiecas pilnīgi noārdīt (nevis atjaunināt, reformēt) mūsu esošās tradīcijas un ar tām saistīto identitāti un piederības sajūtu.
    šādās lietās jābūt ļoti uzmanīgiem.

  • Interesanti. ASV konstitūcijā, kas tagad tiek noārdīta, cilvēka brīvības ir pasludinātas par Dieva dotām no dzimšanas, nevis cilvēku dotām, kuras var dot, bet arī atņemt. Bet ES konstitūcijas projekts un sekojošais Lisabonas līgums runā tikai par cilvēka dotām brīvībām.
    Tā ir fundamentāla un milzīga atšķirība, jo cilvēki mēdz manipulēt, vērpt intrigas, cits citu neieredzēt, izmantot. Bet Dievs nav manipulators. Tāpat kā saule apspīd visus (gan svētos, gan grēciniekus), tāpat vienlīdz nešķirojoša ir Dieva mīlestība.
    Uz ko jūs gribētu paļauties – uz cilvēku reglamentējošiem, regulējošiem solījumiem globālajā paradīzē, vai uz Dieva visaptverošo mīlestību?

  • Viss ir vienkārši. Katra Dievā atziņā balstītā reliģiska sistēma iedzīvina vismaz divas svarīgas lietas: 1) Dieva dotas (tātad neatņemamas) brīvības un svētumus;
    2) tabu jeb kategoriskus aizliegumus.
    Atliek noārdīt tabu sistēmu, bet brīvības nodot cilvēku rokās, un attiecīgā civilizācija ir sagrauta.

  • to Jānis Kučinskis
    Nu par kristīgo baznīcu Latvijā nevajadzētu fanot. Tās mērķi ir iznīdēt šejienes pamata kultūru, kas par spīti visam, gan kristīgai, gan padomju ideoploģijai ir turējusies.
    Par kristīgo baznīcu Itālijā – piekrītu. Tur tas ir kas cits. Tur arī es atbalstītu itāļus par viņu tiesībām savā zemē uz savu kultūru. Manas domas par šo precedentu sakrīt ar Jūsu.

  • Labi. Tas, ka “kristīgās kultūras” ietekme uz latviešu tautu ir bijusi spēcīga, ir fakts. Bet rodas ļoti daudz jautājumi:
    1) Kas vispār ir “kristīgā kultūra”? Ieskatoties vēsturē, “kristīgās kultūras” neatņemama sastāvdaļa ir sava pasaules skatījuma un savas kārtības uzspiešana citiem. Vai mēs to atbalstām?
    2) Ja latviešu dzīves ziņa nebūtu mērķtiecīgi (ar varu un viltu) nīcināta, vai šobrīd mēs dzīvotu sliktāk? Protams, to nevaram precīzi pateikt, bet pāris 100-ti tūkstoši tautasdziesmu liecina, ka ar latviešu tautas pasaules redzējumu un dzīvesziņu viss ir bijis vairāk vai mazāk kārtībā. Arī t.dz. ir rakstīts par nezagšanu, darba un citiem tikumiem, tā kā šīs lietas nebūt nav “kristietības” nopelns.
    3) Kas vispār ir reliģija un vai reliģiju vietā nevajadzētu cilvēkiem vienkārši radīt apstākļus brīvi pašiem domāt, izzināt un saprast? Reliģijas ir kalpojušas, lai iepotētu ‘kādam’ izdevīgu pasaules uztveri un caur to kontrolētu ļaužu prātus. Vai mums to vajag? Kam ir izdevīgas reliģijas? Vai tik nav tā, ka tas ir tieši reliģiju uzdevums – ierobežot domāšanu?
    4) Mēs objektīvu iemeslu dēļ nevaram un nevarēsim pieredzēt tieši to, ko ir pieredzējuši mūsu senči, kuriem gadu simtu gaitā radās pasaules uzskats, ko mēs dēvējam par “dievestību”, “dievturību” u.c. To mākslīgi mēģināt atjaunot ir muļķīgi. Sākam vienkārši domāt un tiekties izprast. Tas arī, manuprāt, ir ejamais ceļš. Lai iet ratā visi ar saviem uzskatiem, un skatāmies no tā, ko gribam mēs paši un attiecīgi veidojam savu dzīvi. Dižākie pasaules Skolotāji (Kristus, Buda u.c.) un domātāji ar lielāku varbūtību ir bijuši tuvāk mūsu senču pasaules uzskatam nekā mūsdienu kristietībai.
    5) Kas ir “kristīgās vērtības”? Vai bez tā visa vienkārši nevaram audzināt labus, patstāvīgi domājošus, radošus, mīlošus utt. Cilvēkus?

    Es nevēlos nostāties pret nevienu, t.sk. baznīcu, ja vien nejūtu, ka kāds bažās virsū ar savu pieredzi, kas nav mana pieredze, un baznīca to dara vairākus gadu simtus – stāsta pasakas par cilvēci, kas radusies no 2 cilvēkiem, par vienu svēto – pestītāju, kuru sit krustā, ieliek alā un ko nez vēl. Mans vectāvs par bībeli teica tā: “Tā ir pasaku grāmata, ko sarakstījuši konkrēti cilvēki, nevis Dievs. Kā tādu to arī var lasīt. Ko ta nevar lasīt?”

    Ja runājam par dieviem, tad latvieti laikam ir grūti aptamborēt ar pasakām. Vienīgais dievs/elks, kas mūs pagalam ir pakļāvis – nauda. Bet tā nav tikai latviešu vājība. Protams, tiek strādāts pie nākamo dievu konstruēšanas..

  • Sekulāra sabiedrība ir tāda, kurā nekas vairs nav svēts (neaizskarams, pastāvīgs), kur viss pakārtots indivīdu un grupu mirkļa izdevīgumam. Sekulārā sabiedrībā nevar paļauties ne uz ko, jo visu nosaka katra individuālais un grupu izdevīgums, kas ir visai mainīgs. Sekulārisms ir sabiedrības pēdējā stadija pirms pilnīga sabrukuma.
    Tātad reliģija un no tās izrietošās tradīcijas, vērtības un tabu sistēma ir tas, kas sabiedrību satur un virza noteiktā virzienā.
    To labi saprot arī globālisti. Ja tie vēršas pret reliģijām, tad tikai tāpēc, lai tās vājinātu un iznīdētu, un pēc tam tās aizvietotu ar sintētisku globālo reliģiju, kas varētu balstīties arī dažādu līmeņu elkdievībās.
    Bieži tiek nepareizi interpretēta baznīcas un valsts šķiršana. Sākotnējais nolūks bija valsts laicīgās varas neiejaukšanās reliģiskajā dzīvē. Ja valsts sāk regulēt un izmantot reliģiju, tā noārda reliģijas iedibinātos cilvēku brīvības, vērtības un tabu sistēmu, proti, noārda reliģijas iedibinātos svētumus. Līdz ar to reliģija vairs nepilda savas funkcijas, paliek sekulāra. To labi saprata L. Tolstojs, kurš kritizēja Krievijas impērijas sekularizēto baznīcu, lai gan pats palika dedzīgs kristietis. Laicīgai varai pakļautā Krievijas baznīca Tolstoju izslēdza no baznīcas un izsludināja kaut ko līdzīgu lāstam. Bet sekularizētā Krievijas impērija tika nolemta sabrukumam.

  • To Jānis Kučinskis
    Varbūt tomēr būsi spējīgs saprast, ka Latvijā (jo mēs taču dzīvojam Latvijā) nevar piesaukt kristīgo ideoloģiju kā pamatu, pamatu, tas ir tikai uzslāņojums ar ko mēs esam spiesti sadzīvot (ja ir interese tad pameklē Janīnas Kursītes rakstus par šo tēmu).
    Par Krieviju runājot – pareizticība tur vienmēr ir bijusi valdošā rreliģija kas saugusi ar valsts pārvaldi, tā ir viņu īpanība, tāpat kā katolicisms Itālijā.
    Kristīgā vērtiba, vienīgā, ir tapt glābtam caur Jēzu Kristu.
    Latvijā mums jābalstās uz savām saknēm, tas ir tas avots no kura smelties spēkus, citādi mēs būsim bauru tauta lemta izzušanai, ko tik ļoti centās iedzīt melnsvārči un pēc tam poļitruki un tagad globalizāija piesaucot politkorektumu.
    toties citās vietās, piemēram Armēnijā baznīca ir kļuvusi par nacionālās identitātes sastāvdaļu. Un Krievijā pareizticība arī.

  • un šajās valstīs baznīca pilda arī laicīgās varas funkcijas, tā ir viņu īpatnība, ko noliedzot viņi graus savus pamatu.
    Tāpat kā Latvija grauj savus noniecinot savu pagātni un pieņemot melīgos pieņēmumus (skatīt tepat A.Dzeņa rakstus), un to darot mēs pieņemam uzspiestos spēles noteikumus.

  • Jā, Ivo, mēs nevaram zināt, kas būtu, ja būtu. Kā būtu tālāk attīstījusies baltu cilšu dievestības sistēma, ja nebūtu nekādu ārēju ietekmju utt. Taču skaidrs, ka ārējās ietekmes bija un būs vienmēr.
    Tomēr šo to mēs varam secināt. Ja jau balti (un lībieši) tik viegli uzķērās vācu tirgoņu un viņus pavadošo apšaubāmas kvalitātes kristīgo kapelānu vilinājumiem (pirms krustnešiem), tad kaut kas ar to dievestību sistēmu nebija kārtībā.
    Jā, latviešu tautas dziesmās jeb dainās var atrast daudz cēla un patiesas garīgās vērtības.
    Taču neatkārtosim to kļūdu, ko daudzi pieļāvuši attiecībā pret Bībeles svētajiem rakstiem, vai nu tos izsmejot un noliedzot kopumā, vai arī tos izprotot burtiski un pierakstot pašam Dievam, vai arī atraujot no tā vēsturiskā konteksta, kādā šie raksti tapuši.
    Pirmkārt, ne jau visas dainas ir garīgi augstvērtīgas. Palasi vairāk – un tu tur atradīsi visu ko (visi dainu krājumi pašlaik atrodami internetā, adresi varu atrast).
    Otrkārt, dainas ir pierakstītas tikai XIX gadsimta beigās un XX gadsimtā. Tātad no mutvārdiem, tautā dziedamām dziesmām, dažādos variantos, dažādos novados utt. Tātad dziesmu vācēji klīda pa laukiem un pierakstīja to, ko dzirdēja no dažādiem pavisam nesenu laiku dziesminiekiem. Pēc tam dažādi pētnieki un valodnieki centās to visu kaut kā klasificēt un interpretēt, mēģināt uzminēt konkrēto dziesmu vēsturi, rašanās laiku, izcelsmi utt.
    Tā gadījies, ka es pats esmu vecs foklorists un pat piedalījies dažās ekspedīcijās, kas arvien cenšas atrast kaut ko jaunu. Ir arī tāda parādība kā pavisam jaunas tautas dziesmas, kas tapušas kolhozu periodā utt.
    Taču jāņem vērā to, ka tie XIX un XX gadsimta lauku dziesminieki šo to sacerējuši paši, šo to mantojuši no saviem vecākiem un vecvecākiem, šo to sacerējuši, iedvesmojoties no apkārt redzētā, šo to pat aizguvuši no citām tautām (Latvijas teritorijā staigājušas ļoti daudzas tautas, un mēs paši esam tie, kas no tā visa iznākuši; diez vai ir vēl kādi tīrasiņu letiņi). Jāņem vērā, ka daļa mantoto tautas dziesmu ir radušās jau kristietības ietekmes periodā, kā arī dažādos laikos: poļu laikos, vācu laikos, zviedru laikos, krievu laikos, leišu laikos utt.)
    Tā kā senajiem latviešiem nebija savas rakstības (varbūt izņemot kādus rūnu rakstus un simbolus, kas nav viens no savākto dainu avotiem) un savu hronistu, daudz kas šai sakarā ir tikai minējumi. Varam puslīdz ticami pieņemt, ka daļa augsti ētisko dainu ir tapušas tautiskā formā, bet varbūt tieši kristīgo vērtību ietekmē. Tāpat daudzas tautasdziesmas ir aizgūtas no tautām, kas šeit jaukušās un integrējušās. Es pazinu slaveno Madonas folkloristu un kopas “Vērtumnieki” vadītāju (ak, momentā piemirsu uzvārdu). Viņš pats dziedāja vienkārši dvēseliskas dziesmas, tomēr varēja pastāstīt arī par šo dziesmu ne vienmēr tīri latvisko izcelsmi.
    Tā ka dainas patiešām ir milzīga bagātība, kas plaši studējama un izmantojama arī audzināšanā. Tur savas saknes atradīs ne vien latvieši, bet arī citas apkārtējās tautas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, kā jau uzsvēru, zemēs, kurās dominēja luterāņu baznīca, notika nežēlīga tieši tautiskā mantojuma nīdēšana. Piemēram, luterānisma cietoksnim Zviedrijai palicis gaužām nabadzīgs tautiskais mantojums. Arī Krievijas ortodoksālā baznīca (kas izveidojās Pētera I ietekmē) nežēlīgi apkaroja krievu tautisko mantojumu. Bet arvien daudz krievu tautisko pērļu saglabājies vecticībnieku draudzēs, kuras Pēteris I sāka vajāt un izdzina no Iekškrievijas. Tāpēc krievu fokloristi savas saknes bieži meklē Latvijā un citās vecticībnieku apmešanās vietās. Lūk, cik tas viss reizēm interesanti sanāk.

  • Jāpiekrīt ka salīdzinoši raksts ir labāks par daudziem citiem. Vajag lasīt to un visu CĪTĪGI PĀRDOMĀT.
    Kā vienu no pārdomu “pamatakmeņiem” es ieteiktu to kas izteikts šinī citātā (no raksta autora arī tādus varētu daudz…):
    ““Tautiskā audzināšana ir savas tautas īpatnību izveidošana,…”
    Un uzsveru te vārdu “IZVEIDOŠANA”, pie tam vēl tautas ‘ĪPATNĪBU’ izveidošana.
    Tas ir teikts ļoti tuvu patiesībai, bet tieši tāpēc arī ļoti bīstama tēze. Ko gan raksta autors, gan daudzi citi (iespējams 99.9999%) ir pieņēmuši kā nepašaubāmu.
    Bet raksts arī ar to ir labs, pat ļoti labs, ka (ja vien to gribam, cenšamies, spējam) tas ATSEDZ visā tajā/šinī procesā kļūdaino, ‘klupšanas akmeni’.
    Veiksmi mums visiem! Tā patiesi ir/būs vajadzīga mums visiem. Pagaidām izskatās ka LIKTEŅA mestos izaicinājumus mēs nespējam pieņemt, “paņemt”. Tātad sitīs vēl… ir tikai jautājums cik sīksta ir mūsu “dzīvība”, un vai “sāpes”/sāpes mums atņem spēju, vai piedod spēju BŪT REDZĪGIEM, DZIRDĪGIEM…

  • to Jānis Kučinskis
    Citēju :
    “Vēl jo vairāk tāpēc, ka, kā jau uzsvēru, zemēs, kurās dominēja luterāņu baznīca, notika nežēlīga tieši tautiskā mantojuma nīdēšana. Piemēram, luterānisma cietoksnim Zviedrijai palicis gaužām nabadzīgs tautiskais mantojums.”
    Tātad, mums pieņemt, ka mēs pārstāvam šo mūsu sakņu iznīcinātāju mantiniekus (jo dažiem patīk apgalvot, ka Latvija ir luterticīga valsts) , vai tomēr
    citēju:
    “Tā ka dainas patiešām ir milzīga bagātība, kas plaši studējama un izmantojama arī audzināšanā. Tur savas saknes atradīs ne vien latvieši, bet arī citas apkārtējās tautas.”
    Tātad cienītais, kura kultūra tad ir tās mūsu saknes uz kurām mums pastāvēt?

  • to visvaldisvi
    Mūs tagad mēģina globalizēt piesaucot bubuli politkorektumu ;)

  • Piedodiet ka man neatliek laika visu tā smalki izlasīt…
    Bet nejauši uzdūros:
    citēju J.K.:
    “Bieži tiek nepareizi interpretēta baznīcas un valsts šķiršana.”
    Atliek tikai teikt ka ne jau “bieži”, bet faktiski VIENMĒR.
    Tas tālākais arī ir interesanti par Krieviju un Ļ.T. teikts, ne bez pamata.
    Bet tā īsti lai “lietas noliktu savā vietā”, tad ar šo piemēru ne tuvu ir pietiekami. Te jau vajag ieskatīties (pat nav īsti kur skatīties, jo vēsture par to laiku klusē) vairāku gadu tūkstošu pieredzē.
    Tātad.
    Ko īsti nozīmē “BAZNĪCAS UN VALSTS ŠĶIRŠANA”, kādai tai jābūt, ja jābūt (t.i. kādai būtu jābūt valsts/u struktūrai) – tas patiesi ir FUNDAMENTĀLS JAUTĀJUMS.
    Nupat nesen esot bijis viens raksts vienā avīzē, kur tas esot pieminēts un samērā pareizi, bet man nav izdevies to izlasīt -
    – meklējam, ‘rokam’. Jautājums ir mūsu dzīvības vērts.

  • Jā, tas Madonas foklorists ir Artis Pusars. Apgalvo, ka cēlies no lībiešiem.
    Tāpat daudzi, kas popularizē it kā latviešu tautas dziesmas, patiesībā nemaz neslēpj savas nelatviskās saknes. Viens no lielākajiem folkloras pupularizētājiem ir kopa “Skandinieki”. Tās dibinātāji Stalti sevi tur par lībiešiem un neslēpj savu nodomu popularizēt tieši lībiešu tautiskumu. Citi fokloristi un arī dievturi, piemēram, koklētāja un dziesminiece Aija Cālīte un Tomariņu Kārlis, dominējošos latviešu fokloristus apvaino latviešu folkloras izkropļošanā un apsmiešanā.
    Es kā bijušais Pilsoņa redaktors varu apliecināt, ka nav divu atšķirīgāku viedokļu par latviešu tautiskumu kā starp diviem atšķirīgu dievturu draudžu pārstāvjiem.
    Ja jau paši dievturi nespēj vienoties par to, kas ir latvisks, tad ko te mēs, parastie simpatizētāji, varam tai haosā orientēties un spriest?
    Ne viss, kas šķiet un izliekas, ir arī patiess.

  • Andra, Latvija nav tikai luterticīga valsts. Precīzas statistikas nav, tomēr iespaids, ka vairāk ir katoļticīgo.
    Latvijā nenotika klasiska protestantisma revolūcija. vienkārši teritorijās, kurās tolaik dominēja zviedri vai luterticīgie vācieši (arī visi vācieši nav luterticīgie) katoļu draudzes tika administratīvi, no augšas konvertētas par luterticīgām. kamēr tas aizgāja līdz tautas apziņai, pagāja vēl laiks. Es tik gribēju teikt, ka tieši luterticīgā baznīca sāka mērķtiecīgi iznīdēt tautiskās tradīcijas, bet katoļu baznīcai bija cita politika – šīs tradīcijas pēc iespējas integrēt baznīcas dzīvē. Tieši tāpēc senākie folkloras slāņi atrodami katoliskajā Latgalē, latgaļu izceļošanas vietās un katoliskās kurzemnieku teritorijās, piemēram, suitos.
    Es cenšos rakstīt par reāliem procesiem, kas notikuši, nevis idealizētām shēmām, kā Brastiņš vai Andra.

  • Ievadam:
    Monoteisko reliģiju pretīstāvēšana un citu reliģiju apkarošana principā nav izbeidzama.

    Starptautiskie vai starpkopienu konflikti tiek inspirēti ar reliģisko darboņu pūlēm.

    Reliģija kā sakārtotu dogmu un rituālu sistēma nākotnē ieņems arvien mazāku vietu cilvēka dzīvē…

    Reliģiskās tradīcijas traģēdija [neskatoties uz daudzajiem plusiem] ir tās būtībā – tradīcija nepieļauj pārmaiņas.

    Iztirzājumam:
    Attiecībā uz nacionālo tradīciju – Latvijā aina nav tik bēdīga – cilvēki dzied tautas dziesmas, dejo, pēta dainas, kopj senos amatus utt.

    Tradīcijas un mentalitātes sakarā šo to rakstījis arī Alberts Einšteins: “Man ebreju reliģija, tāpat kā visas citas, ir visbērnišķīgāko māņticību iemiesojums, un ebreju tautai, pie kuras es ar prieku piederu un ar kuras mentalitāti jūtu dziļu radniecību, manās acīs nav kādas atšķirīgas kvalitātes no citiem cilvēkiem. Kā rāda mana pieredze, ebreji nav labāki par citām cilvēku grupām”.
    http://smiltis.blogspot.com/2009/06/einsteingutkind.html

    Nobeigumam:
    Kas paliek apspriešanas un uztraukuma vērts? Vispārzināmās cilvēciskās vērtības [kuras kopt ir jāgrib katram pašam].

  • to Jānis Kučinskis
    Tik pat labi mēs varam sākt rakt “svētos rakstus”, un nevienam nav noslēpums, ka tie ir tikuši pārrasatīti, atsijāti, fantazēti, piepucēti pēc vajadzības – un to zinot (es pieņemu, ka ziniet) Jūs esat gatavi tos nolikt pretstatā mūsu saknēm, piesaucot augstāk minētos argumentus?
    Citēju:
    “Ja jau paši dievturi nespēj vienoties par to, kas ir latvisks, tad ko te mēs, parastie simpatizētāji, varam tai haosā orientēties un spriest?”
    šis izsauciens kļūst smieklīgs arguments jebkuram cilvēkam kas kaut nedaudz zina kristīgās baznīcas vēsturi un to kas notiek mūsdienās. Tādam kurš uz to ir spējīgs paskatīties objektīvi, nevis es ticu un viss.
    Turpretī latviskās dzīves ziņas sekotāji tiecās pēc Latvijas identitāte saglabāšanas, kas jau vien mums ir svarīgi, nevis pēc vienīgās un pareizās “prieces vēsts” uzvaras pasaulē.

  • Starp citu, pašlaik atšķirība starp katoļu un luterāņu baznīcām vairs nav tik liela, salīdzinot ar agrākiem laikiem. Abu baznīcu arhibīskapi var tīri labi saprasties daudzos būtisko jautājumos. Un jau sen no luterāņu baznīcu pagalmiem pazuduši kauna stabi un citas publiskās sodīšanas ierīcas. Bet sākumā tā bija luteriskās baznīcas realitāte.
    Vēl 1989. gadā Tautfrontes pasākumā, kurā piedalījos, bija vērojama luterāņu neiecietība pret tautisko. Kad pie Jēkabpils luterāņu baznīcas (bet ārpus tās teritorijas) atklāja pieminekli represētajiem, uz kura bija iegravēts auseklīša simbols, luterāņu mācītājs atteicās to iesvētīt.

  • Andra, Tu esi demagogs. Tu izrāvi no mana teksta it kā manus vārdus, bet sagrozīji manu domu.
    Bet es savā tekstā tieši to uzsvēru, ka attiecībā pret dainām nevajadzētu pieļaut to pašu kļūdu, ko daudzi pieļauj attiecībā pret Bībeli, un dažas šīs kļūdas uzskaitīju. Es nekur neesmu apgalvojis, ka “svētie raksti” nav piepucēti. Varu Tev piedāvāt veselus lekciju ciklus par tieši šo tēmu, kā tika piepucēta Bībele, kā arī par aplamām Bībeles interpretācijām utt.
    Demagogiem es vairs neatbildēšu.

  • Šim es pilnībā piekrītu un atbalstu:
    “Ievērojot latviskās latviešu tautas pastāvēšanas kritisko stāvokli 20. gs. beigās, tautiskai audzināšanai un izglītībai ir pievēršama sevišķa uzmanība. Vēl vairāk, tai ir jākļūst par mūsu izglītības sistēmas nepieciešamu sastāvdaļu. Iemesls ir skaidri redzams. Zaudējot savu īpatnējo sadzīves vidi, nonākot nepārtrauktā svešu mācību, reliģiju, filozofiju un kultūru ietekmē, latviešu nacionālie pamati irst, jo tās stūrakmeņi, latviešu garīgās vērtības, tikumi un dzīvesziņa, ir bijuši padoti nepārtrauktam iznīcības procesam. Šiem apstākļiem turpinoties, latviskas latviešu tautas kā tiešas indoeiropiešu pirmtautas pēcteces pastāvēšanas iespējas kļūst aizvien vājākas. Pamatā šim apstāklim ir tautisko zināšanu trūkums, kas savukārt tautas locekļos rada nacionālas mazvērtības sajūtu. Dzīvojot svešu mācību un kultūru ietekmē, latviešu tautisko zināšanu izplatīšana ir bijusi ļoti vāja. Stāvoklim vēl pasliktinoties, radīsies latviešu sabiedrība, kas pamazām kļūs par netautu, par ļaužu masu, kas, zaudējusi tautiskās īpašības, nespēj vairs augstā līmenī spodrināt un kopt savu kultūru, tā zaudējot arī savu nacionālo identitāti. Turpretim, pastiprinot latvisko zināšanu izplatīšanos un stiprinot tautas garīgās kopības saites, vēl nav par vēlu saglabāt latviskās latviešu tautas nacionālos pamatus un nodrošināt tās pastāvēšanu nākotnē.”
    Un mums jādara viss, lai izzinātu savu vēsturi (nevis interpretācijas kas bija izdevīgas vienam, vai otram režīmam), savas saknes, koptu tās, attīstītu savas tautas kultūru, citādi vienalga kurā katlā, bet izšķīdīsim.

  • …cilvēki mīļie! (ja drīkstu jūs tā uzrunāt), neaizmirstiet katrs PATS SEVI, runājot par lielākām ‘VIENĪBĀM’.
    Savukārt runājot par jau lielām ‘VIENĪBĀM’ neaizmirstiet vēl lielākas.
    (Šeit ‘vienība’ kā atsevišķs indivīds, grupa,…)
    Uzdrošinos aizrādīt uz vēl vienu ļoti raksturīgu kļūdu (iespējams KĀDA apzināti sekmētu) kuru piesaukšu līdzībā:
    ja es, par piemēru, kļūdaini spriežu, aprakstu… logaritmus, vai tas varētu nozīmēt ka tie vispār nav?
    Piedodiet man visi tie, kuri negrib domāt…

  • Māri, es Tev gandrīz pilnīgi piekrītu. Varbūt ne dažiem konkrētiem izteicieniem, bet domu gājienam kopumā.
    Ir tradīcijas un ir Tradīcijas. Pēdējās nepieciešamas mūsu cilvēcisko, tautisko, ģimenisko un citu sakņu saglabāšanai. Bet ir arī nenozīmīgas, pārejošas modes vai citu apsvērumu, piemēram, laicīgas varas, diktētas tradīcijas, kas tiešām ik pēc laika pārskatāmas un maināmas.
    Un es neaizstāvu esošo baznīcu praksi un daudzas dogmas, lai arī varbūt dažām bija kāda pozitīva nozīme konkrētajos apstākļos, kad tās tika ieviestas.
    Es esmu par Jēzus garu. Vai tikpat labi – par Gandija garu. Jēzus un Gandijs neatteicās no saknēm, bet bija par atjaunošanos. Tādus priesterus, kādi tagad dominē daudzās Latvijas baznīcās, Jēzus dēvēja par čūsku dzimumu, liekuļiem, meļiem, sātana kalpiem, vairāku kungu kalpiem, kas savu algu jau saņēmuši utt.

  • Jānis Kučinskis
    demogoģija vienmēr ir bijusi kristīgās baznīcas sfēra, tāpat kā mēģinājumi pierādīt, ka tā ir vienīgā un īstā mācība, un tās citas, nu tās ir tās sātena maldinājums, vai tikai smukas dziesmiņas labākajā gadījumā :)
    ak, jā katoļi tie labiņie salīdzinājumā (nu labais policists un sliktais policists, izvēlaties no diviem ļaunumiem mazāko ;P).
    Kristīgā baznīca ir Latvijā, mūsu tautai bija jāpielāgojas šim uzslāņojuma, un nekur viņa nepaliks ar to jārēķinās, bet pamatā latvietī ir saglabājusies senā dzīves ziņa, un tas ir lielākais dārgums, ko jākopj, jāattīsta.

  • Andra!
    Bet (te saka, un ne tikai te, ka mums neesot garīgo vērtību, un tml…), ja mūsu garīgās vērtības vietu ir aizņēmis “zelta teļš”?, tad taču ir piepulcēšanās visu pārējo “zelta teļa” pielūdzējiem ir neizbēgama. Tātad vai reāla iespēja ‘izglābties’. Vēl jo vairāk ir ne mazums “spicu” vīru un vēl “spicāku” teoriju, ka tieši tā var glābt pasauli, uz ko arī tiekam gatavoti (ne gluži tādiem vārdiem), tad ko mēs liekam pretīm? Kas tajos pamatos (par ko runā reliģijas, dievturība… un citi) varētu būt tāds, kas nav sairis, sabrucis, kas ir pietiekams lai
    CILVĒKI TO PIEŅEMTU un lai uz tā varētu BALSTĪTIES.

  • tikko svaigs no DRAUGU apcirkņiem:
    http://www.youtube.com/watch?v=NVoVmDHXjI4&NR=1


    tas ir atslodzei, ja kas :)))) [lai neviens pēc tam nedusmotos par izniekoto laiku] :)

  • …JEB jūs kaut viens spējat reāli iedomāties ka
    tādu vērtību
    var iemācīt.
    Pie tam vēl mūsu tagadējos apstākļos.

  • PIedodiet ka izniekoju jūsu laiku, mums patiesi tā nav daudz atlicis.
    (“Jūsu trubu” neskatos – varbūt vajadzētu, bet ir tā kā ir.)

  • Tradīcijas tiešām dažādas un pat absurdākās no tām mēdz būt visai noturīgas. Piemēram, melna kaķa pārskriešanu daudzi uzskata par sliktu zīmi. Cits nelaimīgs, ja no rīta pirmo satiek sievieti.
    Veselu kaudzi līdzvērtīgu “tradīciju” var atrast, palasot latviešu senos ticējumus. Tāpat vesela čupa bezjēdzīgu tradīciju atrodama katoļu baznīcā.
    Ja mēs strīdamies tikai par tāda veida tradīcijām, tad tās nav strīda vērtas.

  • Jānis Kučinskis
    “Jēzus un Gandijs neatteicās no saknēm, bet bija par atjaunošanos. ”
    Gandijs jā, bet ja nemaldos Jēzus bija tieši par globalizāciju sava laika izpratnē :) Viņš jau nu par nacionālu atdzimšanu fanoja vismazāk :), tas tā, pārtinot Jauno derību atmiņā :)

  • Arī globalizācija var būt dažāda. Ja ar globalizāciju saprot dažādu cilvēku, tautu, kultūru, valstu brīvprātīgu sadarbību un brīvu mijiedarbību, tad es esmu par to.
    Bet ja globalizācija tiek uzspiesta no iedomātās augšas, ja tās mērķis ir vara pār tautām, tautu un kultūru iznīcināšana, nonivelēšana, ekspluatācija, tad es esmu pret šādu globalizāciju.

  • Andra, Jēzus bija tieši par jūdu nacionālo atdzimšanu, par “noklīdušo Izraēļa avju savākšanu”. Viņš savas tautas nelaimi redzēja nevis romiešu iebrucējos, bet gan pašā jūdu sabiedrībā valdošajā netaisnībā, liekulībā, sašķeltībā, neticībā.
    Ja arī Jēzum bija pasaules mēroga vīzija, tad sāka viņš to no savas tautas un pat no sevis paša.
    Jēzus mācība derīga ar to, ka tā gandrīz 100% piemērojama mūsdienu Latvijai. Problēma nav zviedru bankās, Krievijas imperiālismā, pat globalizācijā. Problēma ir mūsu sabiedrībā, sākot jau no krustnešu laikiem un pat agrāk.

  • Un vēl viens faktors. Tāpat kā Bībeli (ko arī savulaik sarakstīja, uzklausot mutiskus vēstījumus) savulaik “uzlaboja” atbilstoši tā laika un operatīvo uzdevumu vajadzībām, tāpat, ļoti iespējams, ka dainu vācēji, tikai labu gribot, ir nereti uzlabojuši to, ko pierakstījuši no dziesminiekiem un teicējiem.
    Kad es piedalījos dažās dainu vākšanas ekspedīcijās, ievēroju, ka reti ko izdodas pierakstīt ideālā, gatavā stāvoklī. Parasti tā vecā tantiņa vai onkulis kaut ko atceras tikai fragmentāri, kaut kas pieliekās no citām kādreiz dziedātām dziesmām, kaut kam neatceras sākumu, kaut kam – nobeigumu utt. Un tas produkts, ko iegūst no teicējiem, parasti lielākoties nav gatavs tūlītējai lietošanai. Tad nu pie tā tiek piestrādāts, meklētas līdzības ar agrāk vai citos novados pierakstītām dziesmām utt.
    Man ir laimējies būt lieciniekam varbūt arī jaunu rituālu tapšanai. Mana laba paziņa ir ļoti talantīga komponiste, kas turklāt nesen kļuvusi arī ticīga. Viņas sapnis ir rakstīt jaunas dziesmas katoļu baznīcas vajadzībām. Taču, tā kā viņa pati nav dzejniece jaunus gatavus tekstus sameklēt ir grūti, nākas izlīdzēties ar to, ko var sagrabināt. Un tā sagadījies, ka cita mana kaimiņiene, kas arī sirsnīgi apmeklē baznīcu un cīnās ar savas dzīves grūtībām, ir iesākusi rakstīt visai naivus un juceklīgus dzejoļus par baznīcas, Dieva un Svētās Marijas tēmām.
    Protams, sākotnējā variantā tie dzejoļi ir nelietojami. Bet, ja šur tur kādu vārdiņu pielabo, kaut ko izmet un kaut ko pieliek, sanāk tīri ciešami. :)
    Starp citu, baznīca tās dziesmas, lai cik daiļskanīgas, negrib pieņemt. Priesteris vispār necieš, ka kāds blakus ir ar talantiem, kas var aizēnot viņa autoritāti.
    Bet varu iedomāties, ka pēc gadiem varbūt šīs dziesmas ar pielabotajiem vārdiem tiks kanonizētas un pasniegtas kā dievišķas iedvesmas augļi. Un es nemaz neņemos noliegt, ka tie ir dievišķas iedvesmas augļi. Un tieši tādā veidā tie top. :)

  • Un vai nav brīnišķi, ja, piemēram, zviedri, kas savu tautisko mantojumu caur luterāņu baznīcu ir iznīdējuši, var atbraukt uz Vidzemi vai Ziemeļlatgali, un te atrast savas senās melodijas un arī vārdus, kurus ar zināmām pūlēm aptuveni var restaurēt to sākotnējā spožumā un nozīmē?
    Bet kurši varbūt var aizbraukt uz Dāniju, Gotlandi vai citu seno kuršu sirojumu vietu, lai kādā Dieva atstātā ciemā varbūt atrastu senās kuršu leģendas un kāda kuršu varoņa dziesmu, kas dziedāta pirms 1000 gadiem? Jo dažus kuršu sirotājus tie dāņi taču sagūstīja un tie kļuva par Dānijas iedzīvotājiem, kas varbūt kaut ko saglabājuši no senatnes.
    Tāpat latgaļi var savu mantojumu meklēt kaut kur Krievijas dziļumos vai latviešu apmešanās vietās Sibīrijā (uz Sibīriju ne tikai varmācīgi izveda, līdz tam bija arī brīvprātīga braukšana un latviešu apmetņu dibināšana).

  • Jā, jā vienā krievu filmā tika minēts, ka ir zināms tikai viens īsts komunists un tas ir bijis Jēzus Kristus :)
    Bet kāpēc tik ļoti iestāties par jūdu ticības pārstāvi un mēģināt pataisīt par nederīgām latviešu vērtības, rituālus, kas nav no jauna jāizgudro? (vai esi bijis uguns rituālā Satezelē) Un kurā galā ir tas labums tieši no JK leģendas, mēģinot iestāstīt, ka redz, oficiālā baznīca var maldīties, BET KOPUMA TAS IR LABI. Tas man ļoti atgādina pārliecinātu komunistu apgalvojumu, ka pati ideja ir laba, ak, nu galināja cilvēkus nost, nu tie jau bija slikti izpildītāji, bet pati ideja laba.
    Vai tiešām tik ļoti ir izdevies tiem kas mēģināja selikcionēt paklausīgo bauru kārtu, ka viņi pa daļai ir raduši rezultātus? Cilvēciņus, kas neredz savas kultūras, nacionalitētes, vēstures, dzīves ziņa vērtību un pār varītēm mēģina pieslieties pie kaut vai tiem pašiem katoļiem, vai jaunās paaudzes piemēram, un mēģināt iestāstīt, ka laikam jau šejienes kultūrā ir bijis kas šķībs no aizlaikiem (ak kalpa dvēsele, ak ko nu mēs)? man šī kalpa dvēsele ir nesaprotama. Tādu kura mēģina līst zem svešas seģenītes noniecinot savu KULTŪRU?

  • Un vispār, cik fantastiski, kā jaunas leģendas var tapt uz līdzenas vietas!
    Nesen mūsu Aigars bija TF iesūtījis L Grantiņa sastādītu Drošības policijas upuru sarakstu. Par vienu “DP upuri” es zinu precīzi. Viņš (bijušais helsinkietis) aiz garlaicības un varbūt kādiem citiem mērķiem bija iesaistījies abhāzu karā Grūzijā. Tad viņš pārbrauca ar visiem ievainojumiem un šausmu stāstiem. Un kādu dienu nolēma satikt mani. Tā kā es nebiju mājās, viņš, mani gaidīdams, tepat aiz žoga pārdzērās lētu vīnu un nomira. Vēl tai sarakstā bija bijušais luterāņu baznīcas arhibiskaps Gailītis, kuram patika ātri braukt ar tām ārzemju mašīnām, kuras tikko Latvijā bija parādījušās. Bet kādi Aigara, Grantiņa, Gardas vai varbūt nacionālā Valtera Grīviņa pēcteči varbūt pēc gadiem no šā saraksta atvasinās veselu varoņeposu par varonīgo nacionālo varoņu cīņu komunistu pagrīdē. :)
    Un mūsu pēcteči par to lasīs vēstures grāmatās.

  • jāsāk formēt sausais atlikums…
    .
    no manis pirmais punkts būtu, ka turpmāk latviešu mantojuma noniecināšanu uzskatīsim par necienīgu, kaunināmu un nīdējamu. tā vietā vienmēr un visur katram pie sevis jādomā un jāsaka, piemēram – esmu audzis dvēseliskā vidē :))))
    - pasakiet to sev katrs piecas reizes, un jūs tiešām būsiet spiests atzīt, ka atrodieties radošā un gaišā telpā :)
    arī šī iekšējā pārliecība ir vērtība, un to katram sevī ielikt nepavisam nav grūti. Mēs ticēsim savām spējām un gribai darīt, un būs mums vērtības, par spīti Visvalža skepsei :)

  • Varēs kanonizēt :D
    Būs jauni svētie :D

  • Māris
    nākamo liktu:
    - Šeit pat forumā veidot vēstures sadaļu. NAV pieejami materiāli par Latvijas senvēsturi, vēsturi. Pat, ja tas ir izvelkams no vācu hronikām, tas ir izdarāms.
    ļoti labs ir A.Dzeņa raksts.
    Tālāk – vai kādam ir pieejami materiāli par 20 gadsimta sākuma notikumiem Latvijā? Būtu ļoti vērtīgi.

  • Andra, vai tad Jēzus ir mums piedāvājis kādu savu vai jūdu rituālu vai jūdu parašas?
    Manuprāt, viņš bija tieši tas, kurš tā laika jūdu rituālu, kastu sistēmas un parašu kopējus iztrenkāja un atmaskoja.
    Arī es latviešiem nepiedāvāju nekādas jūdu parašas vai rituālus. Es piedāvāju garīgās atjaunotnes principus, kurus vislabāk ar savu vārdu un dzīvi sludinājuši tādi cilvēki kā Jēzus vai Gandijs vai citi līdzīgi.
    Kas attiecās uz dejām, dziesmām, attieksmi pret dabu un tikumiem, es par gana labiem atzīstu mūsu pašu latviskos. Tas, protams, nenozīmē, ka es atzīstu arī tos visus muļķīgos ticējumus (faktiski māņticību), kas tiek pasniegti par latviskiem. Nu tie visi stāstiņi par to, kā vislabāk pie vīra tikt, kā laukus padarīt auglīgus utt. Lai gan palasīt tos ir amizanti un varbūt kādos svētkos tie labi lietojami vispārējas jautrības uzturēšanai.

  • Jāni, tu piedāvā jūdu reliģijas jaunāku iterāciju, kas balstās nevis uz atjaunošanos tepat, uz zemes, bet kur galvenā vērtība ir “pestīšana”, t.i. būs viens liels kirdik, -> pastarā tiesa -> pestītie, t.i. kristītie dzīvos mūžīgi vienos priekos (nejaukt ar pantiņu trusikos un gumjiniekos), bet pārējiem hana. Un nekādas nacionālas atdzimšanas utt. šai scenārijā neietilpst. Gandijs jau nu vismazāk.
    Ne velti imperators Konstantīns uzķēra, eu – šitajā pastāstā ir biznes, absolūta vara, jātaisa par valsts reliģiju.

  • Ja gadījumā nezini – jūdi gaidīja mesiju, tas balstās uz jūsu reliģiju, tikai jaunāka iterācija. gluži tāpat kā islams ir vēl jaunāka iterācija par to pašu tēmu, arī pamatā vecā derība.

  • Savulaik sadarbojos ar vienu antikvārās periodikas krājēju un piedalījos iespiedmateriāla sagatavošanā un dizaina noformēšanā kalendāram Vecais Valmierietis. Viņam ir tāāādas pērles!!!!!

  • Mums vajadzētu norunāt, ka turpmāk nešķiežam laiku pārspriedumos par jūdu problēmām. Tām dzirnavām vajag ūdens lējējus – lai paši meklē, bet mūs lai liek mierā. Tas būtu pie punkta divi :)))) jo enerģija būs nepieciešama citu lietu kārtošanai.
    Pie tam – ir stipri, stipri apšaubāms viss vēstures patiesums [raugoties no hronoloģijas viedokļa], kā arī, kas tad īsti bija šis mesija un kurā laikā viņš dzīvoja. Jānim jau nu vajadzētu zināt, cik liela loma mūsu ticības pamata veidošanā ir humānistiem…

  • Māris
    Vēstures sadaļa būtu baigi labā lieta. Tas laiks ap 20 gadsimta sākumu ir baigi piesātināts ar notikumiem un man (kaut it kā vēsture ir mana aizraušanās) tā ir gana nekaidra bilde, jā atsevišķi fakti ir, bet kopainas, skaidras, nav.

  • Māris – nu nevaru noturēties, ja kāds sāk dziedāt slavas dziesmas melnsvārčiem, kuru pienesums LV teritorijā ir ar gana …
    Tai pat laikā apzinos, ka ir zemes, kur kristietība patiešām ir kļuvusi par to zemju sastāvdaļu.

  • Kopējais kristietībai un latviskajai dzīves ziņai:
    Dievs radītājs – viens pirmcēlonis
    Morāles likumi- vispārcilvēciskie
    Pirmie kristieši ar to arī atšķīrās no vēlākās kristietības , ka patiesi uzskatīja visus ļaudis par vienlīdzīgiem,un šķiru uzturētājus- par grēcīgiem.
    Ivo- reliģijas ir aicinātas apvienot masas kopējai domai , pats vārds res ligio= lieta, kas mūs saista. Rituāls ir spēcīgāks, ja to veic vairāk cilvēku vienoti. Ja šī rīcība nāk tavai grupai vai teritorijai par labu? Vai tad arī sauksim to par smadzeņu skalošanu, vai tomēr par mērķtiecīgu darbību?
    Man nācās izaugt vidē, kur reliģijas vietu bija ieņēmusi māksla. Un tas izrādījās ļoti labs sagatavošanās ceļš priekš transcendentālo lietu apjausmas. Tā, domāju, ir daudziem.

  • Nevēlos būt šķīrējs vai ‘pamācību devējs’ no malas, bet domāju, ka Andra un Jānis ir pārlieku iekarsuši.. Pārlasot komentārus vēlreiz, man pat šķiet, ka par galvenajiem jautājumiem Jums ir vienots uzskats, tikai notiek vārdu apmaiņa par nebūtiskām domu starpībām. Ja kļūdos, tad nosauciet, kas ir aplams 10 baušļos vai latviešu tautas dzīvesziņā.

    Andra ;) – kā Tu tulkotu “baigi hana kirdik”?.. Joki paliek joki, teica SiSiDra un ielika jaunu bildi.

  • Ja te kādam patiesi ir Dievs (un tikai tad varbūt ir un varbūt arī nav reliģiskā piederība) tad es to cilvēku visādi sveicu.
    Ja te kādam ir PATIESAI DABAI (mans mēģinājums kaut ko definēt) atbilstoša (katrā ziņā neko no tā kas ir patiesībā, bet varētu būt mums nezināms, vai neizprotams) vērtību, atziņu formulējums, grupējums pēc to svarīguma… tad arī sveicu viņu.
    Un viņiem arī vēlu veiksmi un izdošanos. Bet visādi citādi tā situācija var ātri vien būt tuva tādai kā par to runā Aigars (visur kur citur, šoreiz ne šeit).
    Droši varam teikt par nedaudzu, varbūt dažu desmitu gadu pieredzi un prasīt, kas viņiem traucēja vairāk kā tagad ‘visu to vērtību saglabāšanā, vairošanā’ par ko te, jāatzīst taisnīgi, runā, piemin komentāros, rakstos… Vai netika mācīts skolās pietiekami… Bet rezultātā esam te kur esam.
    Lurike!
    Dievs radītājs… ir kopīgs… vajadzētu būt kopīgam ne tikai kristietībai un latviskajai dzīves ziņai. Jautājums tā arī jānostāda: par cik kopīgs, vai patiesi kopīgs.
    Vienu es redzu skaidri, ka mums kopīgs
    ir zelta teļš,
    maucība visās tās formās (varbūt ne visi vēl to apzinājas, neafišē…),

    Tātad kas vēl ir kopīgs? Kas vēl mūs vieno? Varbūt svētulība un liekulība, un zaglīgums. Un dabiski ka pēc tā visa mūs vieno bailes, jo esam tās godam nopelnījuši. Bet par to tagad ir runa?
    Bet tādu jautājumu jau esmu uzdevis – atbildes nebija, kā vien tas ka esmu “laika nozadzējs” un mērglis. Bet tā nu reiz ir ka es Jūsu vietā nevaru un negribu domāt.
    Dabiski ka mēs visi gribētu lai valdība, valsts pārvalde, vadība, valdība… svēti ievērotu ne tikai desmit baušļus. Tikai kur lai šie rodas?
    Mēs jau pamanāmies visu ko radot, veidojot tos samaitāt lielā mērā, lai tas tiktu nobeigts…
    Māri! Protams esi un centies būt optimists. Ceri, jo tas ir pēdējais ko cilvēkam dod, kas cilvēkam paliek. (Vismaz tā saka un kaut kur jau tā ir). Man nav skepse.
    Bet es brīdinu lai mūsu labās vēlmes, aktivitātes, darboties vēlmi … neizmantotu ļaunos nolūkos un pret mums visiem. Situācija nav vienkārša, jo mēs neizprotam situāciju. Tas ir kā līdzībā, ja tu redzi kau augi nīkuļo, tad ir jāzina vai tie ir rīsi vai kvieši, jo vieniem droši vien vajadzēs ūdeni pieliet, bet otriem novadīt.
    Bet mēs “ŠO TO” neatzīstot, noliedzot, vai tikai piesaucot, bet īstenībā noliedzot, gribam lai mums iet labi. Lai mūsu darbs un dzīve nestu svētību mums. Bet tā nenotiek. Sliktākais ka ZIŅA kas tiek mums sūtīta vispār netiek ievērota — te patiesi derētu atcerēties to vietu ka “lai katrs vispirms pats ar sevi sāktu”. Nu nevaru es jums stāstīt kāds ir Jūsu Dievs, vai jūsu pasaules uzskats, vai… nevaru, pat nedrīkst to tieši iemācīt skolā kā to gribētu ne tikai mēs un tagad.
    Kā jau teicu “veiksmi Jums un MUMS visiem!”
    Piedodiet ja nozagu jūsu laiku.

  • Jā, Andra, jūdi gaidīja mesiju (Dieva svētītu vadoni), kas viņus izvedīs no romiešu kundzības un padarīs varenus. Bet Jēzus šo lomu noraidīja, jo problēmu saskatīja pašos jūdos. Un tā bija morāla un garīga problēma. Kad Jēzus runāja par Debesu valstību, viņš nedomāja kādu aizkapa dzīvi paradīzē vai ellē (jūdiem vispār tādas teorijas nav, jūdu ticība bija tautas, nevis indivīdu ticība), bet gan cilvēku attiecības tepat uz zemes. Viņš teica – Debesu valstība ir starp jums.
    Ja negribat diskusijas par šādām tēmām, tad šādas tēmas nemaz nav jāievieto TF. Es redzu fundamentālas kļūdas un vēsturiskus izkropļojumus Brastiņa sniegtajā vēstures skatījumā. Tāpēc par to rakstu. Bet ne es ierosināju te likt Brastiņa rakstus.
    Esmu pārliecināts, ka ar dievturību cilvēkus var maldināt un manipulēt ne vājāk kā ar kristīgās baznīcas dogmām.
    Es arī domāju, ka šīs tēmas nav aktuālākās priekš mums. Bet kad sāku to skaidrot un stāstīt savu izpratni par vēsturiskajiem procesiem, sākas uzbrukumi kristīgajai baznīcai.
    Es piekrītu, ka kristīgā baznīca bija jāatmasko un jānoraida XIII gadsimtā, kad to izmantoja vācu tirgoņi, lai iespiestos Latvijā. Un vēlāk, kad ar baznīcu saistīti cilvēki dedzināja raganas, uzstādīja kauna stabus un moku rīkus, vai sludināja paklausību svešajiem kungiem.
    Bet pavisam muļķīgi ir uzbrukt baznīcai tagad! Vai tad tos slazdus un atkarības, kurās mūsu sabiedrība pašlaik ir iekritusi, izlika baznīca?
    Vai baznīca radīja šos patērētāju kultus, naudas kultus, miesas kultus, varas kultus, peļņas kultus, bezjēdzīgas pasīvas izklaides kultus, vai baznīca izplata narkotikas, iemāna cilvēkus parādu verdzībā? Vai baznīca mūs dienām un naktīm bombardē ar visa veida reklāmām un raida ēterī vardarbību, pornogrāfiju,perversijas un alkatību.
    Savu politisko brīvību mēs esam uzticējuši nevis baznīcai, bet gan sekulārai impērijai, ko sauc par ES, kā arī citām globālām institūcijām, kurām kristīgā baznīca ir pie vienas vietas.
    Latvijā reāli darbojas daudzas kristīgas draudzes, kurās daudzi mūsu cilvēki gūst reālu stiprinājumu, balstu un patvērumu no globālistu apšaudes, visiem kultiem un atkarībām. Tāpēc uzbrukumus baznīcai uzskatu par provokāciju, kas izdevīga globalizatoriem un visiem tiem, kas tīko mūsu tautai laupīt brīvību un jebkādas garīgas vērtības.

  • Jānis Kučinskis – varbūt paklausīsim Māra padomu un neturpināsim šo neauglīgo diskusiju?
    Un varbūt atver sev jaunu tēmu kā tādu kur izpausties.

  • Tautisksā izglītība un baznīca Latvijā neiet kopā, tā nu tas ir.

  • Es personīgi esmu darbojies tautisko vērtību vākšanā un izplatīšanā (laikā, kad par to neglaudīja), vienlaikus būdams katolis un kristietis (par ko arī neglaudīja), kamēr daži labi gaisa jaucēji, kas tagad klaigā par nacionālām vērtībām un uzbrūk baznīcai, tolaik rātni kalpoja komunistu režīmam. Tie cilvēki neko nav mācījušies un tagad apsauc tos, kuri uzrāda kļūdas un viltojumus viņu mākslotajās teorijās, kuri mērķis ir turpināt mānīt.
    Vecus melus nevar anulēt ar jauniem meliem. Katri meli no melotājiem prasa arvien jaunus melus. Es neticu cilvēkiem, kuri nodarbojas ar maldināšanu un melošanu.

  • “Uzbrukt” patiesi nevajag. Un vispār kam vajadzētu.
    Lai gan es tīri labi izprotu arī tos, kuri (kā vienkārši cilvēki, bet ne politiķi…) ir pret Baznīcu kritiski, pat noraidoši, atliek cerēt ka ne naidīgi.
    Jo to zināmā mērā var salīdzināt ar situāciju kāda ir ģimenē, kur bērni vaino Tēvu, par to ka viņi ir dzīvei nederīgi, ka viņi nav ir kļūdaini audzināti… Es teiktu ka arī Tēvu vainot (lai kāds viņš arī nebūtu bijis) pavisam nav tā gudrākā rīcība – bet ir tā kā ir.
    Jāpiebilst ka tomēr ir tā kā ir. Un pēc būtības grūti būs atspēkot ka galvenā loma bērnu dzīvē ir Tēvam, ģimenei kopumā.
    Un tātad es to visu pielīdzinu Baznīcas lomai un vietai mūsu dzīvē. Ja kas, tad Jaunā Derībā arī par to šķiet tā pat runā. Nianse laikam manuprāt ir apstāklī, ka Baznīcai arī vēl ir Tēvs, un savukārt (kristiešiem) arī Tēvam vēl ir TĒVS… Teologi lūdzu izprotiet manu teikto… un bez liekiem, nevajadzīgiem strīdiem. Es ar to gribu teikti, ka Baznīca tomēr ir stipri pie vainas visā tajā kas te notiek. Un runa tātad ir par to kāda ir mūsu atieksme šinī sakarībā. …
    Ģimenes gadījumā teikšu tā – nevaram cerēt uz labāku dzīvi, ja mēs tēvu noliedzam, ja mēs viņu lamāsim, vai pat nolādēsim…
    Līdzīgi ir ar Baznīcu. Bet tas nenozīmē, ka es piekritīšu, ka viņi saka, ka viņi par neko neatbild. Ka viss esot tikai mūsu pašu darīšana, izvēle.
    Un te protams arī sensenais strīds par Baznīcas vietu sabiedrībā.

  • Tad pajautā latviešu trimdiniekiem Rietumos, Andra. Vai tās nebija kristīgo baznīcu draudzes, kas latvisko tradīciju un garu iznesa, uzturēja un attīstīja visus garos trimdas gadus?
    Līdzīga parādība pēc kara bija arī Latvijā. Ne jau partijas komitejas vai čekas nodaļas rūpējās par latvisko garu. Vienīgās vietas, kur cilvēki pulcējās un mijiedarbojās pēc savas iniciatīvas, bija draudzes. Katros ģimenes svētkos neiztika bez latviskām un kristīgām tradīcijām. Tas palīdzēja saglabāt garīgo imunitāti un līdzsvaru pret komunistisko “priecas mācību”.
    Un arī tagad, neraugoties uz saviem trūkumiem, baznīca ir reāla pretinde un patvērums visām globalizatoru provokācijām. Kaut vai tāpēc, ka pa šiem gadsimtiem baznīca ir pielāgojusies mūsu tautas īpatnībām, proti, latviskojusies, un savā darbībā nevar tās nepaust.

  • Jānis Kučinskis
    Puh, puh, puh – ar savu lamāšanos un komunistu piesaukšanu nu nevienā vietā neaizķēri :) Ja esi audzināta kā katolis, tad tas ir normāli, ka par katru varīti centies stāstīt, ka katoļi ir tie labie, gluži tāpat kā man to pašu ir centušies apgalvot luterāņi, ka viņi lūk salīdzinot ar katoļiem ir tie labie :)
    Cilvēks kas sevi pozicionē kā kristietis pēc būtības nevar pieņemt, piemēram to, ka saulgriežu rituāli ir tik pat sakrāli un nozīmīgi, vai pat nozīmīgāki zemkopju tautām kā viņu reliģiskas lietas. Tas ir dabiski, tāpēc Kučisnska k.gs saprotiet, kur ir galvenā jūsu problēma – jūs Latvisko dzīves ziņu pielīdziniet smukām dziesmiņām, nu smuki māca, ka nedrīkst sunīšam kāju spert (tas ir viss ko jūs redzat, pie tam jūtaties lepns latvietības kopējs) un jūsu redzējumā tas ir tā, bet BAZNĪCA tas nu ir alfa un beta. Kad jūs sapratīsiet, ka jūsu baznīcas lietas (tantiņa kas raksta aizkustinošus dzejolīšu uut.) Nav liekama pārāka par
    Latvisko dzīves ritu, tad varbūt būs iespējama saruna.

  • Kas tad tomēr ir latvietis? Varbūt tas kurš tā runā?
    Varbūt būsim sīkumaināki un pievērsīsimies Bērziņa famīlijai? Lai neizmirst Bērziņi!
    Cilvēciskais tāpat iestaros, slēpiet to kā gribiet, nacionalizējiet, kaut vai aiz desmit karogiem

  • Andra laikam principā nesaprot, par ko ir runa. Runa ir par iekšējo Zeitgeistu- kad Tu saproti, ka Dievs ir viens un tikai gudrais nebrīnās, ka viņam ir daudz vārdu. Lai ir Saule, lai ir Augstākā ideja- bet galvenais, ka cilvēks ar viņa vieglprātīgo dabu nav un nevar būt pēdējā instance. Te latvietis ne ar ko (principā) neatšķiras no citiem zemes nostūriem. Bet fanāti paliek fanāti, tie labi jūtas tikai tad, kad pieder vienai idejai pilnībā un tas ir viņu gandarījums.
    Mana vecmāmiņa gāja uz to baznīcu, kura bija tuvāk- luterāņu vai pareizticīgo, viņa nešķiroja – galvenais bija dabūt vertikālo dimensiju.

  • Ak, Andra! Tu atkal ķeries pie demagoģijas. Lūdzu nedomā manā vietā un neliec manā galvā savas fantāzijas par to, kas man ir alfa un beta vai omega.
    Andra, tā sieviete, kas man kaimiņos raksta dzejoļus, nav tantiņa, bet gados samērā jauna daudzbērnu māte. Viņa audzina bērnus latviešu tautai, un baznīca viņai palīdz noturēties savas atbildības augstumos. Nebradā to, par ko pati ne nieka nezini.
    Cienītie tautiskuma entuziasti!
    Varbūt, pirms nopietni spriest par tautiskām lietām un tautisku izglītību, vispirms labi apgūsim paši savas tautas vēsturi! Ne jau no tām oficiālām vēstures grāmatām, kas ieteiktas skolām, vai prezidenta kancelejas sarakstītiem reprezentatīviem sējumiem, vai citiem ideoloģizētiem sacerējumiem, bet no sava laikmeta liecinieku atmiņu stāstiem un grāmatām (kas izdotas viņu dzīves laikā), kādu par pēdējiem 2 gadsimtiem netrūkst. Agrāk sabiedriski aktīvi cilvēki rūpīgi rakstīja dienasgrāmatas un mūža nogalē savu pieredzi apkopoja ļoti vērtīgās atmiņās. Par XX gadsimta notikumiem vēl variet iztaujāt savus vecākus (kam ir), radiniekus vai citus godīgus cilvēkus.
    Izmantojiet, lūdzu, šīs iespējas, un jūs sev atklāsiet tik daudz pārsteidzoša. Un pasaule vairs neizskatīsies tik plakana vai melnbalta.
    Citādi mēs runājam tikai par paviršiem vai ideoloģiski sagrozītiem pieņēmumiem, un tā mēs ne pie kā derīga nenonāksim.

  • Tas, ka Tu bērnam apsiesi prievīti (vienalga, cik autentisku, ap kaklu vai ap zeķi), nospēlēsi viņam saulgriežu mistērijas, sarīkosi kādu rituālu ap rudzu lauku un tautiskas kāzas (kā Brastiņam), vēl šo bērnu nepadarīs par dzīvei derīgu, produktīvu latvieti. Un bērnu mums paliek aizvien mazāk (tā gan ir reāla problēma).
    Bez tam visas latviskās parašas domātas lauku dzīvei pie dabas un diez vai iederēsies pilsētās, kur tagad dzīvo liela daļa latviešu.
    Ja tā latviskā dzīves ziņa latviešiem nepalīdzēja pirms XIII gdsimta, tad vēl mazāk tās līdzēs tagad.
    Un es zinu, par ko runāju, jo pēc 1990. gada tika izdotas latviskās dzīves ziņas grāmatas vairākos sējumos. Man tās visas ir mājās.
    Ir gan tāda parādība kā tautiska muldēšana. Vari to “latvisko dzīves ziņu” likt priekšā un pakaļā, bet kur reāli ir tā latviskā prakse, kas palīdz attīstīties mūsu tautai un izvairīties no aplamībām? Kur ir tās tautiskuma saliņas, uz kurām var aiziet latvieši un kaut ko apgūt un izglītoties? Kur ir, kā lūriķe saka, – vertikālā dimensija?
    Bet katrā apdzīvotā vietā ir kristīgā baznīca (vienalga, kāda konfesija). Jā, tā nav ideāla, bet tomēr daudziem cilvēkiem vajadzīga.
    Pēc šīs diskusijas es nopietni apsveru, vai atkal neatsākt apmeklēt baznīcu, ko biju pārtraucis darīt. Tur vismaz ir cilvēki, kas meklē kaut ko vairāk par šoviem, mārketingu un tukšu pašapmānīšanos. Tie ir balsti, kas mūsu izjūkošo tautu vēl kaut cik satur kopā.

  • Jāni, bet kaut ko atgriezt aizgājušu nav iespējams. Nostaģija. Es saprotu.Pie kam katram ir savs stāsts. Ne visi ir laimīgi …un tā … ir labi tur, kur mūs nav

  • kristīgā mutācija piedzīvo beidzamo izbirdeni, kur nu kurais, bet aiz krusta nepaslēpsies

  • Laikabern, es te diskutēju ar tautiskuma entuziastiem. Vai arī Tu viens no viņiem? Īsti nesaprotu tavas replikas.
    Teiciens “labi tur, kur mūs nav” ir nodrāzta aplamība. Labi var būt visur.

  • bet vislabāk tur kur mūs nav, skan nodrāzti, bet tas ir vairāk par nesamierināmo, mūsos.
    nav jau tā, ka paceļu galvu pāri, bet godīgi sakot, man ir apnicis meklēt vanckaru rūtiņā.
    Es labāk noslēdzos. Savu Dievu arī Tu Jāni nepierādīsi. Bet ne jau par to. Mēs esam pietiekoši noguruši lai balsītos uz tradīcijām, vajag pamēģināt izsvirot. Kaut vai savā tuvumā. Jo neviens vēl nezin kā būs kad pūznis atradīsies tuvumā.

  • njusss :) es tik liels optimists neesmu. bet rokas nolaist mēs ne tik nevaram – tad jau uzreiz indējamies nost :)))

    garīgo dimensiju dod pati daba.
    ja nedod, jāsēž uz uz celma ilgāk :)))

    ja nopietni un populāri: visas garīgās atklāsmes ir attīstības rezultāts. ja cilvēkam ir iekšēja pretestība pret kaut ko, tad viņam to neiedzīsi pat ar koku. Taču vienā gaišā dienā viņš nāks pretim un teiks, ka saticis Dievu. Un tas būs dabiski un saprotami, un ir vienalga, kā tas noticis. Jo viņš ir sācis iet un atvēris sevi pasaulei. …Mēs patiesībā esam tik ļoti sasaistījuši sevi ar visu ko, ar vismuļķīgākajiem aizspriedumiem… i smieties, i raudāt gribas :)))
    bet, būs jau labi – mēs izkulsimies un dzīvosim saulītē :)

  • Es domāju, kā izskatījās un ko bija piedzīvojis tas cilvēks, kas sacerēja divrindi- pretstatu:”Tēva dubļi sidraboti,
    Tautu laipa- asarota.” Un vai mēs arī neesam tie duraki, kas par tēva dubļiem kā par sudrabu domāsim tikai tad, kad būsim tos pagalam pazaudējuši?

  • pazaudēt tēva dubļus – tas ir kaut kas jauns. šito uzrunu vajadzētu mūsu Valdim, ziemassvētkos ….

  • :) laikabērn, pats nostādījums – pierādīt Dievu – ir visai muļķīgs, maigi izsakoties.
    Pierādījumus gan varētu prasīt šķietami zinātnē balstītām teorijām, piemēram, Darvina teorijai, Lielā sprādziena (Big Bang) teorijai un citām. Tomēr arī šīs teorijas iztiek bez pierādījumiem. Tās ir balstītas pieņēmumos, kuriem nav nekāda pamatojuma. Zinātnisks pēc definīcijas ir tāds, ko var zināmos apstākļos eksperimentāli atkārtot.
    Tātad arī daudzas šķietami zinātniskās teorijas balstās tikai uz pieņēmumiem, autoritāšu apgalvojumiem un ticību.
    Ja netīk reliģijas, tad arī daudzas kustības faktiski ir reliģijas, piemēram Zeitgeist ir topoša reliģija, kura gan pagaidām, kamēr ietekme ir citām reliģijām, sevi par reliģiju nesauc.
    Atšķirība tikai tā, ka šīm cilvēku sintizētajām reliģijām nav vertikālās jeb garīgās dimensijas.
    Var jau teikt, ka Jēzus bija pirmais un vienīgais komunists. Taču cilvēku konstruētais komunisms bija bez Dieva.

  • Ne jau, Jāni, par dogmām, sauc kā gribi vai Dievs vai arhitekts jebšu vēl citādi. Bet tas nav tā, un pavisam noteikti neizskatās tā, kā Tev kāds to pastāstīs vai ieteiks. Mēs esam pietiekoši dabīgi un pie tā, lai par to spriestu. Celš, horizonti, vertikāles – drīzāk sajūtas, atšķirības, ir tās saprašanās valodas stiprinājums, par kuriem uz Tevi veļ pārliecību.
    Jā, mēs katrs esam ar savu psihi, ar savu sajūtu pasauli, mēs mērojam (jebkuru pienesumu vai esumu) to sevī.

  • O, mēs runājam viens otram garām, bet arī tas OK :)

  • Jāni,zini, mēs kaut kur esam. Varbūt precizējam?

  • varbūt ir kāds grozs? Kaut kur ….

  • O, man vienkārši tas šķiet OK – tā, kā ir. Ja tīk, var pāršķirt lapu un palasīt Krišnamurti.

  • O jā – Krišnamurti izspers visus drošinātājus un visu to, par ko karsām, iemetis vienā labā vietā, kur mūsu nav. :)

  • Lielākus maldus sen nebiju lasījis.
    —–
    Visi vienmēr ir mēģinājuši, mēģina un kā aitu bars turpina mēģināt atrast došību savā kultūrā, tradīcijās… NEPAJĒDZOT, KA PATS DROŠĪBAS MEKLĒŠANAS AKTS IR KONFLIKTU RADOŠS.
    ——
    Nepatīk man lasīt šādus demagoģiskus rakstus.

  • Labs video – :D:D

  • Aigar! Ja “to” apskata, arī izdara, tikpat nepareizi kā gandrīz visi pārējie, tad Tev ir vairāk taisnības kā viņiem kopā ņemtiem.
    Bet tā nav. Un tieši Tev to vajadzēja zināt un saredzēt, jo kurš gan te vairāk atkārto “Tu pats”, “pats sev”…

  • Tur jau tā lieta. Tādēļ labāk šitās ticību, reliģiju, ideoloģiju… lietas atstāt katra paša personīgajā ziņā.

  • Aigar, šādi rakstot, tu kā ‘Sistēmiskās domāšanas’ praktizētājs totāli izgāzies. Nu man jājautā līdz absurdam elementārs jautājums – vai tu apzinies, ka mēs esam dažādi?

  • Jānis Kučinskis
    Katreiz kad nav ko teikt piesauc demogoģiju? :)
    citēju:
    “Ja tā latviskā dzīves ziņa latviešiem nepalīdzēja pirms XIII gdsimta, tad vēl mazāk tās līdzēs tagad.”
    Izcili :) Ekselemts savu sakņu noniecinātāja paraugs, gadsimtiem ilgā selekcija ir devusi rezultātus. Un nevajag te vicināt savu baznīcā gājēja un fokloras vācēja karodziņu – dziļākā atieksme ir savu tautu, savas saknes noniecinoša, ar vēlmi pieslieties svešnieku atnestajai “prieces” mācībai, tā redziet ir krutāka :)
    Un kā pretmetu piesaukt:
    “Bet katrā apdzīvotā vietā ir kristīgā baznīca (vienalga, kāda konfesija). Jā, tā nav ideāla, bet tomēr daudziem cilvēkiem vajadzīga.”
    Tas man liek iedomāties par pagājušās vasara braucieniem par Latgali, jo pamestāks un nolaistāks, nabadzīgāks nostūris, jo pompozāka baznīca :)
    Nu jāvēl ir Aglona, kur vienīgais ko es sajutu bija naudas smaka…

  • Un par to baznīciņu katrā vietā, vai cien, Jānis nav padomājis, ka tur ir viens ļoooti nopietns arguments – NAUDA UN VARA kāpēc ir izveidots tik liels baznīcu tīkls?
    Un kādam mērķim tas domāts?

  • Es esmu pret kultivēšanām (Latvietības, kristietības, islāma, kapitālisma…). Patiesi izbrīna kristietības, kura līdzīgi, kā Šlesers ir apkarojusi un absorbējusi visu, kas ir pretēji tās interesēm, kultivētāji.
    ———————–
    Latvieši tradīcijas katrs var turpināt savā sētā – tā tās labāk saglabāsies. Kā redzams, centralizēta kultūras kultivācija, rada iespēju sāpīgiem pārdzīvojumiem, ja centrālajam aparātam tiek nogriezts finansējums. Tādēļ atstāsim tradīciju turpināšanu katra paša ziņā, iniciatīvā. Pārtrauksim pārliecināt citus, ka tas ir “vienīgais” vai “pareizais” “ceļš” uz progresu, izdzīvošanu vai vēl kaut ko nenozīmīgu.

  • Cilvēki ir atšķirīgi un Cilvēki ir tik vienādi (un ne tikai cilvēki).
    Ar kultivēšanu patiesi neko daudz labu neizdarīsi. (Par to ko kultivē tās kultivētājs UZŅEMAS PILNU ATBILDĪBU – un ne jau politisko). Atbilde ir vienkārša:
    IR JĀDZĪVO!
    Bet tā te spriest un tml ir labi. Tā ar zināmu (un visbiežāk ar ne mazu) piepūli varam pavērt lai nākamās paaudzes būtu labākas par mūsējo jau vienkārši tā “pašas par sevi”. Un ja vēl ir brīvi resursi, tad to ‘labumu’ varam iegūt jau tagad.
    Par tiem “ceļiem”… (citu reizi).

  • Aigar, ko nozīmē “kultivēt latvietību”? Latvietība ir mana būtība. Tāds es esmu. Es neesmu ārsts, bet varbūt tomēr, tavuprāt, man skriet ar pieri sienā un iet mācīties par dakteri, varbūt par baletdejotāju? Vai varbūt izvērtēt tās savas īpatnības, caur kurām es varu sevi attīstīt un realizēt (īstenot) un dot ko derīgu pārējiem – VISIEM? Tieši caur to, ka esmu latvietis, tieši caur šādu pasaules uztveri es varu visātrāk augt garīgi. Tas ir IZAUGSMES CEĻŠ. Daudzi pārprot un to saista ar radikālu nacionālismu, kas šķeļ, bet neaizdomājas, ka valoda/kultūra ir garīgās izaugsmes ceļš, kas ir nevis pretrunā ar visas pasaules sabiedrības izaugsmi, bet tieši otrādi… Jā, šīs mūsu dabiskās atšķirības ir tikušas izmantotas, lai cilvēkus naidotu, bet tādēļ jau nav jāpārprot un jānoliedz sava būtība.

    Jau forumā rakstīju, ka “neizslēdzu, ka ir vēl citi ceļi, piemēram, meditācija un visas civilizācijas nomaiņa ar kvalitatīvi augstāka apziņas līmeņa cilvēkiem, bet tā kā ap pēdējiem diviem šobrīd notiek daudz dažādu spekulāciju, tad palieku pie “drošākā” varianta.”
    Turklāt neviens no ceļiem neizslēdz pārējos.

    1) vai tev šķiet, ka man vajadzētu mainīt savu dzimto valodu pret citu dzimto valodu? (speciāli uzdevu tik iracionālu jautājumu). Uz kādu valodu, tavuprāt, man vajadzētu pāriet? Varbūt bērniem kopš dzimšanas mācām tikai esperanto? Nezin, cik tad kropla un pretdabiska būtu viņu pasaules uztvere – kaut kāds ĢMO..
    2) vai mums visiem vajadzētu noliegt savu pagātni – savu personīgo un katrai tautai savu vēsturi, attīstību?
    3) es nesaprotu, kur ir problēma, ka mēs esam atšķirīgi. Tieši tā ir priekšrocība! Caur atšķirīgo uz kopīgo. Kāds grib mūs visus pataisīt par vienādiem..

    Atgādināšu, ko tu pats rakstīji:
    “- pasaule, kas ir dažāda, ir daudz interesantāka nekā viendabīga un standartizēta cilvēce. Es gribētu, ka es varu aizbraukt uz Indiju ieraudzīt, ka cilvēki ģērbjas, būvē, izturas un dzīvo savādāk. Es negribētu aizbraukt uz Indiju un tur redzēt McDonalds, Texaco un Radisson (tie tur protams ir)
    - valodu dažādība nodrošina domu dažādību, jo valoda ļauj paskatīties uz lietām savādāk”

    Man šķiet, ka es uztveru tavu domu. Tu vienkārši atkal esi drusku aizsteidzies laikam pa priekšu, kad visi cilvēki sazinās vienā valodā – telepātiski jeb/vai mīlestības valodā. Galvenais nēpārsteidzamies, jo tik pat labi varam atģisties (vai arī neatģisties) iečipotā patērētājsabiedrībā. Un tad arī varēsim priecāties: “cik jauki, ka mums ir viena ‘kultūra’ un visi boksterējam vienā 500 vārdu valodā, kurā pats centrālais vārds ir FUCK”. Noskaties visu, ja neesi redzējis – http://www.youtube.com/watch?v=6D7rWLzloOI !

  • Kas tā par būtību? Latvietība. Kā to saprast? Bailes, ka neuzskrienu virsū jeb prims sākšu saprast, gribu zināt, kā tā iestāsies, paņems. Bet varbūt jau esmu līdz ausīm? Tāpēc vērts apvaicāties un to novērtēt.

  • Labi.
    Man šķiet, ka nesaprašanās pamats ir pastiprināta uzmanības (tātad kultivēšana) pievēršana atšķirīgajam. Respektīvi – mēģinājumam definēt un apzināties savu ārējo būtības robežu caur atšķirībām.
    ——-
    Dotu priekšroku, ja savu būtības perifēriju mēs, es un tu definētu, ka kopīgo visiem cilvēkiem, un ļautu atšķirīgajam būt intīmam un personīgam – tādam, kas netiek uzspiests, kā vienīgais un pareizais.
    ========
    Vai tagad saproti, kā raksts pastiprina sarežģījumus, nevis pretēji?

  • Laika bērnam varbūt tas ir grūti, bet es teikšu, ka tas ir gēnos. Bērnībā es arī gribēju “sarāvusi bikses, jozt pakaļ pionieriem vai komjauniešiem”, bet pienāk brīdis, kad tu rezonē ar ainavu, ar mūziku, ar jūru un tur ir saknes. Vēl bija dīvaina atziņa pēc pirmās ārzemju vizītes:1992. Vācijā bija labklājība, par kādu mēs varētu tikai sapņot. Bet cilvēki man šķita neglīti, neinteresanti. Kad atgriezos Latvijā, braucu ar autobusu uz Liepāju un man šķita, ka te ir visskaistākie cilvēki, un katrs šķita mīļš un savējais. Pie tam es Vācijā nemocījos kā mūsu krievu kolēģi- kā var būt, ka tur neviens nerunā krieviski!Es tīri labi šķetināju vāciski un daudz ko jauku arī redzēju, tomēr…

  • Nesaprotu, jo es nevienam krievam, ēbrejam, baškīram, čečenam neko neuzspiežu… Arī latvietim neuzspiežu. Katrs izvēlas pats. Problēmas patiešām sākas tad, ja kāds kādam kaut ko uzspiež, vai es jūtu, ka kāds man kaut ko uzspiež vai apspiež manas iespējas garīgi attīstīties. Kad paši sevi noniecinām, kad sajūtu, ka mana tauta nīkuļo un grasās izšķīst viendabīgi raibi pelēkajā patērētāju masā tieši tāpat kā daudzas citas tautas, kad sajūtu, ka tuvojamies kritiskai robežai, kad šī maziņā un unikālā pasaules daļiņa – latviešu tauta, var izplēnēt. Tas būtu zaudējums visai pasaulei. Ar cieņu izturos pret visām ģimenēm, tomēr savu brāli mīlu vairāk. Šīs saites ir savādākas – savā ziņā ciešākas. Ar tautām ir tas pats.

    Tieši tāpat raksts neko neuzspiež. Vai tas mudina atšķirības izmantot, lai vērstos pret citiem? Vai tas liek justies pārākiem par citiem? Vai tomēr ir runa par mūsu atšķirību saglabāšanu un attīstību? Varbūt vari norādīt konkrētus citātus, varbūt tad sapratīšu? Jā, autors varēja ‘dziļāk’ aplūkot šo jautājumu. Visu var gribēt labāk..

  • Labi. Ja neveri, tad nevari.
    ——————-
    Kultivēšana ir uzspiešana. Uzspiešana ir uzsvara likšana. Rakstā uzsvars ir uz “…Tautas pastāvēšana ir nodrošināta…”. Tātad tagad visiem ir jāskierien nodrošināt tautas pastāvēšanu, jo izrādās, ka tieši TAS ir garīgās un fiziskās pastāvēšanas garants. AAAAAAAAAAAAAAA
    ==========
    Labi – nav nozīmes par to runāt.

  • 1. Sevi noniecināt nozīmē noniecināt visu visumu.
    2. Kāda sajēga sagaidāma no tāda patriota, kurš ir savas, piemēram, pilsētas patriots, tomēr nav visas Zemeslodes patriots? Nekāda.
    3. Atšķirību saglabāšana vai attīstība nozīmē uzmanības pievēršanu ATŠĶIRĪBĀM. Rakstot rakstus šādā NElīdzsvarā nozīmē radīt maldīgu priekšstatu.
    ——-
    Labi – aizmirsti. Tas ir nebūtiski.

  • Par 1. piekrītu 100%
    Par 2. arī! Tieši tā! – ir jābūt gan savas pilsētas, gan savas valsts, GAN Zemeslodes, GAN Visuma patriotam!
    3. atkal nesapratu. Ja,
    “Atšķirību saglabāšana vai attīstība nozīmē uzmanības pievēršanu ATŠĶIRĪBĀM”, tad sanāk, ka
    “atšķirību nesaglabāšana (pazaudēšana) vai degradācija nozīmē uzmanības pievēršanu KOPĪGAJAM”

    Nu re, laikam sapratu! Bet vei tiešām tu tā gribēji teikt, ka pie KOPĪGĀ jānonāk caur atšķirību pazaudēšanu un degradēšanu?

    Es domāju, ka pie KOPĪGĀ jānonāk caur izzināšanu, garīgu un intelektuālu izaugsmi, mīlestības vairošanu un paplašināšanu. Vai piekrīti? Ja jā, tad paliek tāds sīkums, kā noskaidrot, kā to dabūt gatavu ;)

  • Šādi raksti veicina (līdzībās runājot) kļūt priotitāri par “pilsētu” patriotiem nevis par Visuma patriotiem – maldina. Ja kļūsi par Zemeslodes patriotu, tad, protams, būsi savas tautas, pilsētas, ģimenes un tradīciju patriots.
    ——————
    Smalka virve bezdibeni pāri iet – kurš māk un māca staigāt pa to? Vienā pusē ir radikālā nacionālisma bezdibenis, otrā pusē ir globalizācijas vienvedīgās massas bezdibenis.
    ———–
    Ko māca raksts?
    ===========
    Ilustrācijai – bērniem var novērot – viņi sevi attiecina jeb saista ar sapratnes meklējumiem par visuma uzbūvi, par dzīvību ārpus Zemes un citiem visaptverošiem jautājumiem. Mēs viņus “pieliekam pie vietas” – mācies 2×2, ar sapratni par visumu, apziņu, citām planētām NAUDU NENOPELNĪSI.
    ———–
    Stulbā sīkumainība un koncentrēšanās uz lokālām lietām nīcina spēju sevi dabīgi saprast, kā daļu no visa.
    ———–
    Kad viss iznīcināts, atnāk, piemēram, Ivo un izgudro jauninājumu – ceļus atpakaļ pie šīs dabīgās sapratnes un iedod tiem nosaukumus – garīgā izaugsme, apziņas attīstība, mīlestības vairošana…
    ==============
    Tas nekas, ka viss ir gatavs. Bērniem viss ir skaidrs. Pajautā – viņi tev visu paskaidros. Pieaugušie, protams, smagi strādā pie tā, lai to apslāpētu, iznīcinātu, aizvērtu bērniem mutes…
    —————
    Valdoa, tradīcijas, ģimene, tautiskums… – tie visi ir instrumenti un dekorācijas. Pret tiem tā arī jāattiecas.
    ============
    Sviestā viss saiet (bezdibenī iekrīt) tad, kad sāk glābiņu meklēt jeb ceļa segumam izmantot instrumentus un dekorācijas.

  • Aigar!
    Citēju Tevi:
    “Valdoa, tradīcijas, ģimene, tautiskums… – tie visi ir instrumenti un dekorācijas. Pret tiem tā arī jāattiecas.”
    Mēs tos/to tā uztveram, tā pielietojam (tā varētu būt), un tad, Aigar, Tev taisnība, vai vismaz ļoti tuvu tai.
    Un tātad visdrīzāk teiksim tā:
    Viena valoda ir “dekorācija”,
    bet otra ir tā kas patiesi ir mūsējā… Vai Tev tādas nav.
    Un tā par visu.
    Te arī pretruna. Nevar vienādi runāt par ūdeni tējkannā un okeānā.

  • Dzēsts nesakarīgs komentārs..

  • Kā jau teicu – jāsāk ar to, kas ir mūsējā jeb kopējā. Nevis tā kā rakstā – tējkannas sildīšana okeāna sarežģījumos.

  • Es arī gribu dzēst nesakarīgus komentus – lūdzu:D:D

  • Nav problēmu..

  • lurike: Novembris 10th, 2009 at 8:44 pm

    Tas neko nepierāda. Sajūtas. Zināmas. Vairāk nekas. Vajag vairāk analīzes.
    Šādi piemērojumi:
    Es aizdedzināju sērkociņu, tur, un tajā brīdī, es sajutu, bet varbūt man šķita, ka kaut kas tajā no dzimtenes deg. Uz brīdi pārņēma sajūta, ka jūtos, kā latvietis, vēl tikai liepziedu tējas neskādētu, varbūt fonā – par lauku gurķi … bet nē. Ar mērnieka laikiem atceros cik nelietīgi savtīgi mēs bijā un skaistais pazūd kā noskūta pakakle, kaut vai tupošai vistai.
    Izskaņā:
    Taupiet sajūtas tās noderēs, varbūt citur.

  • Lai izjustu, kas ir latvietība, derētu katru ziņkārīgo un nacionālo muldoņu kā krievu laikos iesaukt armijā kaut kur netālu no Ķīnas robežas. Vai arī vienam aizbraukt uz kādu nerietumniecisku zemi (bez makdonaldiem), no kuras grūti atgriezties.
    Tad liela daļa tukšmuldēšanas vienkārši kļūtu nevajadzīga.

  • Atbilde Jānim [Novembris 11th, 2009 at 9:04 am]:
    Tad mēs latvietību vēl īsti neizjūtam, bet pieķeršanos gan :)
    Latvietību mēs izjūtam atgriežoties mājās kā Lurike [Novembris 10th, 2009 at 8:44 pm]

    Rakstu kopumā es vērtēju kā mazliet demagoģisku, bet nobeiguma rindkopa to lieliski glābj… Gan jau pie šī jautājuma atgiezīsimies citā sakarā :)))

  • Aigar, lai pierādītu savu ne visai saprotamo taisnību, Tu bieži ķeries pie rupjām aplamībām. Piemēram, raksti, ka kultivēšana ir uzspiešana.
    Kultivēšana NAV uzspiešana, bet gan kaut kā jau esoša izkopšana, uzlabošana, attīrīšana, kaut kā jau esoša attīstīšana.
    Piemēram, var kultivēt dārzu, lauku, ziedus, var sevī kultivēt kādas noteiktas īpašības, var kultivēt valodu utt.
    No vienas puses, Tu uzbrūc visām tradīcijām, dogmām, reliģijām, bet, no otras puses, Tu to visu dari, nepārtraukti un atkārtoti uzspiežot pats savas uz roku pirkstiem saskaitāmas dogmas, plikus, kategoriskus apgalvojumus un iepriekš ilustrētajai līdzīgas rupjas aplamības vai interpretācijas. Tev patīk kategoriski noraidīt citu cilvēku izteiktos apsvērumus utt.
    Es nedomāju, ka šāda taktika var veicināt kaut ko auglīgu.

  • Ja negrib redzēt, vai nespēj redzēt sakarību, vai tad izdzēšana palīdz. Josifs V.St. (jeb pareizāk viņa vadībā) par piemēru ļoti daudz ko dzēsa, un izdzēsa. Ko man izdzēst ja nesaredzu sakarību starp valodu un nācijas pastāvēšanu, valsti.
    Bet varbūt labāk vienkārši izdzēst visus kuri man iebilst. … nu aizpļāpājos, jo te tikai kāds kādu var izdzēst un es tas neesmu.
    Mūs visus tagad te “DZĒŠ”, un izskatās ka tas mūs pat patīk.

  • Neartikulētas skaņas, kas attēlotas ar rakstzīmēm un kas neko neizsaka, un tāpat arī neartikulētus tekstus ir jādzēš. Neredzu nekādu pamatojumu, kādēļ jauktā secībā uzrakstīti vārdi, kas varbūt kaut ko izsaka tikai pašam autoram, būtu jālasa pārējiem. Tā ir necieņa pret TF lasītājiem un veidotājiem.

  • Pieņemu zināšanai ka Jums Ivo kungs, humānpedagoģijas pamatnostādnēs nav nekā tāda kas attiektos uz šo mūsu tematu, kas ļautu skaidrot to par ko te runājam, vai tā?

  • Māri, pēc viena raksta jau nevar visu spriest un daudzko viegli pārprast, pārspīlēt, pretstatīt.
    Marģers Grīns un viņa darbu līdzautore Māra Grīna ir Rietumu trimdas latvieši, kas daudz rakstījuši par latviskām tradīcijām un godiem, kā arī izmantojuši Brastiņa atstāto mantojumu. Tas, ka viņi pieskaras dievturībai, vēl nenozīmē, ka viņi to pretstata kristietībai vai kam citam. Par Grīniem un citiem Rietumu tautiskuma kopējiem man kādreiz daudz stāstīja jau pasen mirušais bijušais politieslodzītais, aizliegtās literatūras izplatītājs un dzejnieks Gunārs Freimanis. Viņš bija ciemojies tieši pie Grīniem. Grīni, tāpat kā citi latvieši, kam rūp latviskums, tāpat ir kristīgo draudžu un citu organizāciju locekļi.
    Tas ir fantastiski un reizē nožēlojami, ko no viena tāda raksta var iztaisīt cilvēki, kas tai lietā nav īsti iedziļinājušies. No viņiem dveš tik klaja neiecietība, nicinājums, sektantisms un akls stulbums.

  • Re, Grīns savā rakstā atsaucās uz Pestalociju. Bet Pestalocijs taču bija dedzīgs kristietis, humānās pedagoģijas pamatlicējs, kooperācijas veicinātājs, kas savu darbību balstīja dziļā kristīgā izpratnē (par viņu rakstīts arī manā kooperācijas grāmatā).
    Ne Grīns, ne Pestalocijs nebija neiecietīgi barbari, taču starp Grīna faniem gan redzu barbarus. Novēlu viņiem izaugt no šā bērnišķīgā akluma, tuvredzības un neiecietības.

  • Tā kā jau tev vienreiz skaidroju, ka “humānpedagoģija” nav tas pats, kas “humānā pedagoģija” un tu otro reizi – tātad apzināti lieto nepareizus terminus, tad uzskatu, ka kārtējo reizi rīkojies ļaunprātīgi.

  • Atvainojos :) ka atkal tā paskarbi iznāca…, gribētu uz kaut ko norakstīt :) bet… kā sanāca, sanāca – pateiktu vārdu atpakaļ nepaņemsi. Raksts patiesībā ir dziļi izsāpēts…
    …iespējams, vienas vienīgas man netīkamas domas atkārtojums tekstā pamudināja uzrakstīt iepriekšējo komentāru.
    Centīšos atcerēties arī Ivo domu, ka nav jāsteidzas ar komentēšanu… ir jāiedziļinās būtībā.

    Šodien ir Lāčplēša diena. Un šis raksts ir īsti reizē.
    Atcerēsimies brīvības cīņu laikus un pieminēsim to dalībniekus.

  • Māri, to par “barbariem” es nedomāju par Tevi. Drīzāk jau uz savu draudzeni, kas sevi sauc par Andru. Atvainojos par saviem miglainajiem mājieniem, kurus var pārprast.

  • :))) visu jau arī neuztvēru personiski :) …bet ceru, ka beidzot ieguvu priekš sevis paliekošu mācību :)
    —————
    Te uzdūros vienam gandrīz 4 gadus vecam materiālam par nacionālās vēstures mācīšanu skolās, kas cieši saistās ar šo rakstu:
    http://www.apollo.lv/portal/life/articles/64802
    Man ļoti patika šī rindkopa: “Cita aina paveras, ja analizē vēstures mācīšanu visā pasaulē, kur vairākumā valstu nacionālā vēsture tiek mācīta kā atsevišķs mācību priekšmets. Līdz ar pārnacionālo vēstures kursu ieviešanu pastāv un pilnveidojas arī cita pieeja — radniecīgo mācību priekšmetu integrēta mācīšana. Piemēram, Zviedrijā nacionālā vēsture tiek mācīta integrēti kopā ar ģeogrāfiju, politiku un reliģiju. Integrētas mācības notiek arī eksakto un dabas zinību priekšmetu blokā. Zviedrijā katrs skolotājs tiek sagatavots triju četru mācību priekšmetu apguves vadīšanai, tāpēc šāda metode ir iespējama. Mācību priekšmetu integrēšana ir pedagoģijas vai izglītības zinātnes jautājums.”

  • Izbeidz kultivēt. Kultivē to pie sevis – nevis man vai kādam citam virsū:)

  • “…Lai izjustu, kas ir latvietība, derētu katru ziņkārīgo un nacionālo muldoņu kā krievu laikos iesaukt armijā kaut kur netālu no Ķīnas robežas. Vai arī vienam aizbraukt uz kādu nerietumniecisku zemi (bez makdonaldiem), no kuras grūti atgriezties.
    Tad liela daļa tukšmuldēšanas vienkārši kļūtu nevajadzīga…”
    ——————–
    Un cik tālu tu esi ticis? Saaudzis ar cinismu un iebiedēšanu, un vēl piemini Gandiju. Jocīgi.

  • ok, jābeidz un jāatslēdzas, lai atnāk cits redzējums.

    te ieliku kaut ko vieglākām pārdomām :)) [par tēmu, bet no citas puses]:
    http://cepumi.blogspot.com/2009/11/karogi.html

  • Nē, Aigar, es nebiedēju, tikai uzsveru vienu no cilvēciskās uztveres īpatnībām. Mēs kaut ko tā īsti sākam novērtēt tikai pēc tam, kad tā mums pietrūkst vai kad to esam zaudējuši.
    Re, te daži, piemēram, Tu vai laikabērns, izliekas nesaprotam, kas ir latvietība un kam tā vajadzīga. Citi brūvē Brastiņam līdzīgas teorijas vai idealizētas shēmas, vai krustnešu cienīgus pretnostatījumus, vai visādus demagoģiskus pārspīlējumus, aizrunājoties līdz baltām pelītēm…
    Ja jau mēs te sarakstāmies latviski, ja domājam latviski un ik dienas saskaramies ar kaut ko latvisku, tad mēs katrs vairāk vai mazāk esam latviski un dzīvojam latvietībā. Taču tas šķiet tik pašsaprotami, ka to īsti nespējam novērtēt vai pat izjust. Iestājas pierastība. Taču šī izjūta atsvaidzinātos un, iespējams, kļūtu ļoti dārga, ja mēs pēkšņi kaut kādu iemeslu dēļ no šīs latviskās vides tiktu šķirti.
    Es pats, atšķirībā no Tevis, esmu bijis krievu armijā. Kad reiz hospitāļa bodē aiz letes pamanīju Latvijā ražotas konfektes ar latviskiem uzrakstiem, man acīs saskrēja asaras un es ilgi glabāju šos konfekšu papīrīšus kā lielu dārgumu. Ja Tu to sauc par cinismu, tad tā ir Tava darīšana.

  • Un es savos sarkanarmijas gados biju lepns par to, ka visos PSRS reģionos, kur vien pabiju, veikalos bija Latvijā ražoti produkti. Tie stiprināja manu piederības sajūtu un latvietību. Jo tai sarkanarmijā bija arī tādu tautu pārstāvji, kuru produkcijas tajos veikalos nebija.
    Armijā vairāki dievidrepubliku pārstāvji naktīs pa miegam kauca dzimtajā valodā…
    Es droši vien tā nedarīju, taču tos cilvēkus sapratu un nesmējos.
    Bet te daži gudrinieki, kā Aigars, ņirgājas par latvietību un to gandrīz demonizē..

  • Tās Latvijas konfektes, kas izspieda asaras, es pamanīju apmēram mēnesi pēc iesaukšanas. Pirms tam neredzēju pat veikalus un neko latvisku (tajā vietā biju vienīgais latvietis). Vēlāk hospitāļa bibliotēkā atradu dažas grāmatas latviešu valodā. Tā jau bija vesela bagātība!!! Lai gan vēl mēnesi pirms tam, kad vēl biju Latvijā, droši vien uz tādām grāmatām pat nepaskatītos, nemaz nerunājot par lasīšanu.
    Kad vēlāk armijā sastapu latviešus vai pat baltiešus, vai vienalga ko, kas tik kaut ko zināja par Latviju, tie visi man bija draugi. Lūk, kā var izjust latvietību! :)

  • Te, Jēkabpilī, bijušā šūšanas giganta “Asote” (kas ar šuvumiem kādreiz apgādāja visu PSRS teritoriju) pieliekamajās telpās latviešu sievietes vergo zviedru firmai – šuj produkciju ES lielveikaliem. Maz ar to, ka vergo. Viņu produkciju nevar nopirkt Latvijas veikalos, un liegts pat pēdējais gandarījums – uz birkām nav rakstīts “Made in Latvia”, bet gan – “Made in Sweden” un vēl anonīmāk. Šīm sievietēm laupīta pat viņu darba identitāte! Tik tālu pat komunisti nebija aizdomājušies!
    Lai nu tagad gudrā Andra atbrauc uz Jēkabpili un mēģina šīm sievietēm paskaidrot, kas ir latviskums. Lai izdala prievītes un auseklīšus, sarīko Ziemassvētku mistērijas, lai izdala Brastiņa “Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana” un palamā baznīcu. Lai Aigars viņam pamāca sistēmisko domāšanu…
    Cik reizēm tālu mēs savā paštaisnumā esam no realitātes.

  • Un, starp citu, tajā padomju armijā 70. – 80. gados, ja neskaita dažus degradējušos idiotus un šaurpierītes, baltiešus un jo sevišķi latviešus ļoti cienīja. Ja bija jādara kaut kas patiesi atbildīgs un izpratni prasošs, komandieru acis automātiski griezās uz latviešu pusi. Pret baltiešiem bija pilnīgi cita attieksme, uz viņiem nekad nebļāva. Bija gan daži ne visai spoži indivīdi (starp parastajiem iesauktajiem), kas tiešām latviešus dēvēja par fašistiem un gansiem. Taču lielu atsaucību vai sajūsmu šāda gānīšanās nerada, un viņi bija spiesti pieklust.
    Tagad, pa šiem “neatkarības” gadiem, latvieši šo citu tautu cieņu un arī savu pašapziņu ir zaudējuši. Tā atgūstama ne vien ar tautiskām parašām (tām, protams, ir sava vieta), bet ar savas valsts un dzīves vispusēju attīstīšanu.
    Te neizlīdzēties ar vienas dimensijas pasākumiem. Nepieciešams komplekss risinājums, kas balstīts uz garīgu (t.sk. tautisku, bet vairāk pat morālu) pacēlumu.

  • nu tad esam izspieduši no Jāņa, ka vajadzīgs morāls pacēlums :)))))))) tas jokam :)
    —————
    gandrīz offtop: par tiem gansiem ir taisnība. un vēl lielākā mērā – pat izglītots virsnieks spēja izsviest jūrā “Dzeguzes Balsi”. un nederēja arī arguments, ka tā plate izlaista Vissavienības rūpnīcā: atbilde bija īsa – neviens nesaprot, ko jūs tur dziedat.
    Tieši tādēļ es apbrīnoju tos, kuri cer uz sadzīvošanu ar Krieviju zem vien jumta. Jo mēs viņiem nekad nebūsim līdzvērtīgi. Un smadzeņu skalošanā Krievija ir vislabākā.
    Latviešus cienīja kā labus izpildītājus, un tai pat laikā arī nicināja kā iztapoņas. Kokam divi gali.
    Par cik krievi pārsvarā ir slikti informēti, ar viņiem ļoti viegli manipulēt. Tādēļ viņi ir neparedzami. Diemžēl.
    ———–
    Pašapziņa ceļama citādi. Ņemam kaut vai šeit jau publicēto Ģērmaņa darbu un sākam strādāt ar sevi. Un jātiek galā ar naudasmaisu visaptverošo ietekmi. Padodoties naudas spiedienam, mēs dagradējamies visātrāk.

  • Jā, tā iztapšana tiešām ir mūsu vājā puse, kas tagad novedusi pie daudz bēdīgāka rezultāta nekā PSRS laikā.
    Jā, bija arī starp virsniekiem daži idioti, bet visumā es jutu patiesu cieņu un savstarpēju sapratni. Es personīgi nevienam necentos iztapt, nepieņēmu ne salagas, ne djeda lomas. Ne par mani tur kāds ņirgājās, ne es vēlāk par kādu ņirgājos.
    Es neaicinu dzīvot ar Krieviju zem viena jumta. Mums nepieciešams savs jumts un pamats. Taču ticu, ka ar Krieviju var plaši sadarboties, nezaudējot sevi.
    Naudas maisu ietekme nav kaut kas tāds, kas ir ārpus mums, bet gan kaut kas mūsos pašos. Tāpēc strādāsim ar sevi, kultivēsim sevī cēlākas īpašības, lai ko par to teiktu Aigars. :)

  • Ja Tu Jāni par latvietību domā tā , kā es to redzu, tad es jau šādu stadiju esmu izslimojis. Jā,jā! Man bija daudz, manī bija daudz. Kad daudzi vēl par to i nesapņoja.
    Bet kam tad tiek atdotas tās Lāšplēša ausis? Manī ir iznīcinātas sajūtas. Bet es vēl atceros. Es pie Daugavas, kā pie fakta. Tā ir. Latvietību vienkārši kāds dzēšs. Un es gribētu gan zināt, bez pašiedvesmas, kurš?
    Attiecībā par Tevis pieminēto Gunāru Freimani man ir savs viedoklis.

  • Laikabērn, ja latvietība Tev sirdī, kas gan cits var to dzēst?
    Man arī par Gunāru Freimani ir savas viedoklis, kas gan nav šīs diskusijas tēma. Viņš man bija labs draugs. viņš pozicionējās kā dievturis un latviešu patriots. Taču viņā nebija tāda kategorisma kā, piemēram, Andrā. Ar Gunāru bija patīkami parunāt.

  • Sirdī?
    Es par sajūtām.Tātad emocijas.

  • Kopš neatkarības pasludināšanas reālā Latvijas neatkarība ir būtiski iztirgota un notērēta. Arī pašu Latvijas cilvēku iespējas veidot savu dzīvi ir būtiski mazinājušās, jo esam ļāvuši arī valsts iekšējās lietās sevi padarīt atkarīgus no ārējām interesēm. Daudzi Latvijas uzņēmumi un jo sevišķi bankas ir Latvijas tikai nosaukumā, jo caur tiem darbojas globālais kapitāls, daudzi pilsoņi ir nonākuši parādu atkarībā. Tomēr būtu aplami teikt, ka mums vairs nav nekādu iespēju kaut ko vērst par labu un savu suvereno varu atgūt.
    Patiesībā iespēju kaut ko darīt lietas labā vēl ir ļoti daudz, bet ar katru dienu šīs iespējas mazinās. Tāpēc svarīgi ir darīt jau TAGAD, lai pēc tam, kad būs notērētas pēdējās brīvības iespējas, mums nenāktos sev pārmest: “kāpēc es neko nedarīju tad, kad vēl varēja daudz ko mainīt?”
    Bet tiklīdz cilvēki sāk spriest par darīšanu, sākas milzīgs juceklis. Viens kliedz: “Pār pasauli valda nauda un izdevīgums, viss ir jau nopirkts, mēs te neko nevaram mainīt”. Otrs kliedz: “Ja risinājums nav tūlītējs un 100%-īgs, tad tas nav nekāds risinājums. Kaut ko varēs darīt tikai pēc divām paaudzēm”. Trešais kliedz, ka pasaule nekādas pārmaiņas nepieļaus un mūs nesapratīs. Ceturtais nosauc par idiotiem un svešu mācību uzspiedējiem tos, kas iedrošinājušies kaut ko labu pateikt par baznīcu. Piektais pacietīgi stāsta, ka viss jādara demokrātiski, pat šis mazais bannerītis pamatīgi jāapspriež, pirms to varam ielikt. Utt. U.tml.
    Rezultātā viss paliek uz vietas, kamēr brīvības smilšpulkstenis nenovēršami iztukšojas.

  • Jā. Tas viss tā ir. Jocīgi, ka tu domā, ka es neesmu piedzīvojis līdzīgas lietas. Un? Tātad:
    – tas viss ir personīgs un intīms, kā jau pats norādīji par asarām, pārdzīvojums. Šāds pārdzīvojums ir augstākais iespējamais.
    – tavu stāstu klausīsoties man ir otršķirīgs pārdzīvojums
    – Latvietību un tās labu novērtēšanas procesu pārvēršost par tradīciju, atkārtošanu un kultivēšanu, jau tiek atmērdētas smadzenes.
    ————–
    Raksts visdrīzāk iekrīt pēdējā kategorijā jeb ir pamatīga Latvietša atrauga :D

  • Kāds teica arī, ka risinājums tūlīt un uzreiz nav iespējams, tieši tevis minēto iemeslu dēļ (nesaprašanās savā strapā) – tas ir iespējams tikai nomainoties vismaz vienai paaudzei.

  • Jā, tā ir. Un tos krustnešu arī vairs nav. Ja redzi krustiņu, tad tas kāds mazs zelta imitācijas joks, kas koķeti berzējas starp silikona krūtīm.
    Mūsdienu krustneši vairs nevalkā ordeņa bruņas vai priestera talāru. Viņi staigā neuzkrītošos pelēkos uzvalciņos ar slipsēm, sēd birojos, lidinās biznesa klasē, runā caur preses sekretāriem. Un Kangara saime arī pa birojiem un ministrijām. Krutjī djelas, iztirgo brīvību.
    Un tie dievturu raksti nav tik aktuāli, lai piesārņotu Tautas Forumu un novērstu mūsu uzmanību no pelēkajiem uzvalciņiem.

  • :) re, kā tā Zane mūs izjokoja un atspēlējās. Lai pierādītu, ka nav sektante, iesūtīja šo dievturisko provokāciju, un mēs te kā negudri ņemamies jau 3 dienu līdz baltām pelītēm.

  • Tas, ka Zane mēdz jokot, tas ir fakts… Jāni, tavs pirmais komentārs par šo rakstu sākās ar tīri atzinīgiem vārdiem ;).. Jā, un kādēļ mēs te ņemamies? Laikam kāds čekists vai musons liek ņemties :))

  • Ja tādu rakstu piedāvā līdzsvarotiem cilvēkiem, tad viss OK. Bet provokatoru vai vienas tēmas bīdītāju rokās tas pārvēršas par jaunu krusta karu, tikai ar pretējo zīmi.

  • Barbars dievturis neatšķiras no barbara krustneša. Ne tam pirmajam svēta kāda latviešu dievība vai dzīves ziņa, ne tam otrajam – Kristus. Tie tikai labi iegansti uzbraukt citiem.

  • Ivo, es pārlasīju tos pirmos komentārus un viss tur OK. Līdzsvars starp tradīciju, kas ir daļa no piederības un identitātes, un atjaunināšanos.
    Arī Grīna raksts ir OK. Tajā nav tā uzpūstā Brastiņa patosa par tūkstošgadīgo apkarošanu utt.
    Tas nepatīkamais iespaids man palika no tā, ka daži diskutētāji ķērās pie demagoģijas un/vai absolūta nolieguma. Atzīšos, ka pats uz to uzķēros un drusku par daudz iekarsu.
    Citādi viss ir labi. :)

  • Tas, ja mēs nonāksim līdz baltajām pelītēm, norāda uz mūsu pašu problēmu, nevis raksta autora vai iesūtītāja problēmu.
    Mēs katrs esam ar savu koku sisti un katram rakstā kaut kas nepatīk. …bet raksts ir patiess – un nav jāiztirzā tas, kas neattiecas uz tēmu.
    Katrs vismaz vienā komentārā šeit esam atzinuši, ka risināmā problēma ir uzrādīta konkrēti. Tā ir mūsu problēma, un tikai mums tā jārisina.
    Laikabērns īsti vietā ierunājās par Lāčplēša ausīm. Mēs varam gulēt katrs savā alā un atrast pietiekami daudz argumentu savai attieksmei pret lietu kārtību, un justies gana lieli paši savās acīs. Un tad nāks “melnais” un paķers mūs pa vienam [katru ar kaut ko citu] un mēs atkal zaudēsim. Lāčplēsi paķēra uz viņa bravūras, ja atceramies eposu. Tikmēr provocēja, kamēr izprovocēja uz reālu cīņu.
    Un tā mēs zaudējam arī ikdienā… jo negribam neko mainīt sevī. Jo paradumi ir visa pamats un svētākā lieta :))
    Tā nav traģēdija, ka mēs strīdamies. Traģēdija ir tur, ka mēs vienmēr gribam sīku uzvaru. Jo tas dod [kaut sīku, bet] gandarījumu.
    Zinot, ka nevietā pateikts stiprāks vārds aizķer vai ievaino, mēs to [vārdu tomēr] lietojam. Un te sākas Gandija nevardarbības mācība, ko mums agri vai vēlu nāksies pārdomāt vēl dziļāk.

    Man arī ir savas domas par latvietību. Lai arī man daudzi varētu pārmest kosmopolītismu, es zinu, kā ir tālumā dziedāt mūsu himnu un [nomaļus sēžot] redzēt, kā uz rupjmaizes rieciena uzkrīt paša asara…

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.