Fragments no Džidu Krišnamurti grāmatas “Brīvība no zināmā” (Cilvēka meklējumi).

Gadsimtu gaitā cilvēks ir meklējis kaut ko aiz sevis paša robežām, aiz materiālās labklājības robežām, – to, ko mēs saucam par Patiesību jeb Dievu, jeb Īstenību, – stāvokli aiz laika robežām – kaut ko, kas nav pakļauts apstākļu, domu vai cilvēku samaitātības iedarbībai. Un cilvēks vienmēr uzdeva jautājumu – kāda ir tā visa jēga, vai dzīvei vispār ir kāda jēga? Vērojot briesmīgās dzīves jukas, sacelšanās, karus, neskaitāmos sadalījumus pēc reliģiskā un ideoloģiskā principa un nacionālajām problēmām un jūtot dziļu vilšanos, pilnīgas sagrāves sajūtu, viņš jautā, ko viņam darīt, kas ir tas, ko mēs saucam par dzīvi, un vai ir kas aiz tās?

Neatradis šo kaut ko zem tūkstošiem nosaukumu, ko viņš vienmēr ir meklējis, cilvēks uzturēja ticību, ticību pestītājam, ideālu, bet ticība neizbēgami radīja vardarbību. Šajā pastāvīgajā cīņā, ko mēs saucam par dzīvi, mēs cenšamies radīt noteiktu uzvedības kodeksu, kas atbilst sabiedrībai, kurā mēs esam izaudzināti, – vai tā būtu komunistiskā sabiedrība vai arī, tā saucamā, „brīvā sabiedrībā”. Mēs pieturamies pie noteikta uzvedības standarta, kas ir daļa no mūsu hinduisma, islāma, kristietības vai vēl kādas citas tradīcijas. Mēs meklējam kādu, kurš mums pateiktu, kāda uzvedība ir pareiza un kāda nepareiza, kāda doma ir pareiza un kāda aplama, un, sekojot šim paraugam, mūsu uzvedība un domāšana kļūst mehāniska, bet reakcija – automātiska. Mēs ļoti viegli to varam sevī novērot.

Gadsimtu garumā mums bija vajadzīga pastāvīga mūsu skolotāju, mūsu autoritāšu, mūsu grāmatu, mūsu svēto aizbildniecība. Mēs sakām: „Pastāstiet mums, kas atrodas aiz šiem pauguriem un kalniem, aiz šīs zemes.” Un mēs apmierināmies ar saņemtajiem aprakstiem. Tas nozīmē, ka mēs dzīvojam pēc vārdiem, mūsu dzīve ir virspusēja un tukša, mēs esam otršķirīgi cilvēki. Mēs dzīvojam tā, kā mums saka, vai nu sekojam savām tieksmēm, centieniem vai arī pakļaujamies apstākļiem un apkārtējai videi. Mēs esam visāda veida ietekmju rezultāts, un mūsos nav nekā jauna, nekas, ko mēs paši būtu atklājuši, nekā oriģināla, tīra, gaiša.

Visas vēstures garumā ideologi un reliģiskie līderi mums apgalvoja, ka, ja mēs veiksim noteiktus rituālus, atkārtosim noteiktas lūgšanas vai mantras, pieskaņojoties noteiktiem paraugiem, apspiedīsim savas vēlmes, kontrolēsim savas domas, attīrīsim savas tieksmes, ierobežosim savas iekāres un atturēsimies no seksuāla apmierinājuma, tad, pietiekamā mērā novārdzinājuši savu prātu un ķermeni, mēs atradīsim kaut ko aiz šīs īsās dzīves robežām. Un tas ir tas, ko miljoniem, tā saucamo, reliģisko cilvēku ir darījuši gadsimtu gaitā, vai nu vientulībā, dodoties tuksnesī, kalnos, alās, ceļojot no ciemata uz ciematu ar ubaga krūzīti, vai arī apvienojoties grupā, dodoties klosterī, piespiežot savu prātu pielāgoties uzstādītajam paraugam. Taču nomocītais, salauztais prāts, prāts, kurš vēlas aizbēgt no jebkādas kņadas, kurš ir novērsies no ārējās pasaules un ir kļuvis truls disciplīnas un pielāgojumu dēļ, – tāds prāts, lai cik ilgi tas nemeklētu, neatradīs neko citu, kā vien to, kas atbilst viņa paša izkropļojumiem.

Un tātad, lai atklātu, vai ir patiešām kas tāds aiz šīs trauksmainās, baiļu un sāncensības pilnās dzīves robežām, kā man šķiet, ir nepieciešama pavisam citāda pieeja. Tradicionālā pieeja ir virzība no perifērijas uz iekšu, uz centru, lai ar laiku atsacīšanās prakses rezultātā pakāpeniski nonāktu līdz iekšējai ziedēšanai, iekšējam skaistumam un mīlestībai, (bet faktiski ar tādu pieeju tiek darīts viss, lai kļūtu aprobežots, sīks un niecīgs); kad, pakāpeniski attīroties, noņemot no sevis vienu kārtu pēc otras, paļaujoties uz laiku un uzskatot, ka vēlamo var sasniegt rīt, nākamajā dzīvē, cilvēks pakāpeniski pietuvojas šim centram, viņš atklāj, ka tur nav nekā, jo prāts kļuvis nespējīgs, truls un nejūtīgs.

Vērojot šo procesu, tu sev jautā, vai nepastāv pavisam citāda pieeja, t.i., – vai nav iespējams izrāviens no centra? Pasaule pieņem tradicionālo pieeju un seko tai. Pirmais nekārtības mūsos iemesls ir tādas realitātes meklējums, ko mums apsolījis kāds cits. Mēs mehāniski sekojam kādam, kas garantē mums ērtu garīgo dzīvi. Pats neticamākais ir tas, ka, lai gan vairums no mums ir pret politisko tirāniju un diktatūru, mēs iekšēji pieņemam autoritāti un tirāniju, ļaujot kādam citam kropļot mūsu prātus un dzīves ceļu. Taču, ja mēs pilnībā, ne intelektuāli, bet faktiski atmetīsim jebkuru, tā saucamo, garīgo autoritāti, visas ceremonijas, rituālus un dogmas, – bet tas nozīmētu vientulību, konfliktu ar sabiedrību, – mēs pārstāsim būt cienījami cilvēki. Cienījams cilvēks nevar pietuvoties bezgalīgajai, neizmērojamajai realitātei.

Teiksim, jūs sāksit ar kaut kā pavisam aplama – tradicionālās pieejas – noliegšanu, tad, ja jūsu noliegšana ir tikai reakcija, jūs radīsit tikai citu šablonu, kas būs tikai slazds, ja jūs tikai mēģināsiet sevi intelektuāli pārliecināt, ka šī noliegšana ir ļoti laba ideja, bet neko neuzsāksit, jūs necik nepavirzīsities uz priekšu. Savukārt, ja jūs noliedzat šo pieeju, jo saprotat tās muļķīgumu un brieduma trūkumu, ja jūs to atmetat tāpēc, ka esat brīvi un neizjūtat bailes, ja jūs noraidāt to ar satriecošu saprātu, jūs radāt sevī un apkārt sev lielu uztraukumu, taču jūs izejat no cienīguma slazda. Tad jūs saprotat, ka vairs nemeklējat. Lūk, tas ir pirmais, ko jūs esat iemācījies, – nemeklēt. Kad jūs meklējat, jūs faktiski vienkārši pētāt vitrīnas.

Jautājums par to, vai eksistē Dievs, īstā realitāte vai kā to arī sauktu, nekad nevar tikt atrisināts ar grāmatu, priesteru vai filozofu un pestītāju palīdzību. Nekas un neviens cits nevar atbildēt uz šo jautājumu, kā vien jūs pats. Tieši tāpēc jums jāiepazīst pašam sevi. Sevis saprašana ir vieduma sākums.

Bet kas jūs esat, kas ir jūsu individualitāte? Es domāju, ka ir starpība starp cilvēku un indivīdu. Indivīds ir lokāla būtne, kas dzīvo noteiktā valstī, kas pieder noteiktai kultūrai, noteiktai sabiedrībai, noteiktai reliģijai. Cilvēks nav lokāla būtne – viņš ir visur. Ja indivīds darbojas tikai atsevišķā plašā dzīves lauka nostūrī, tad viņa darbībai nav nekādas saistības ar veselo. Līdz ar to jāatceras, ka mēs runājam par veselo, bet nevis par kādu daļu, jo lielākais ietver mazāko, bet mazākais neietver lielāko. Indivīds ir sīka, nelaimīga, neveiksmīga būtne, kas apmierinās ar saviem dieviem un šaurajām tradīcijām, kamēr cilvēkam rūp vispārējā labklājība, vispārējās ciešanas un vispārējais haoss pasaulē.

Mēs, cilvēki, esam palikuši tādi paši, kādi bijām miljoniem gadu: bezgalīgi alkatīgi, skaudīgi un agresīvi, aizdomīgi, pilni trauksmju un izmisuma, ar nejaušiem prieka un mīlestības uzplaiksnījumiem. Mēs esam briesmīgs naida, baiļu un labestības, vardarbības un miera vienlaicīgs sajaukums. Ārēji ir panākts liels progress – no vērša pajūga līdz reaktīvajai lidmašīnai, taču psiholoģiski indivīds nav izmainījies, bet sabiedrības struktūra visur pasaulē ir indivīdu radīta. Ārējā sociālā struktūra ir mūsu savstarpējo cilvēcisko attiecību iekšējās, psiholoģiskās struktūras sekas, jo, tā kā indivīds ir cilvēku kopējās pieredzes, zināšanu un uzvedības rezultāts, katrs no mums ir visas pagātnes noliktava. Indivīds ir cilvēks, kurš pārstāv visu cilvēci; visa cilvēces vēsture ir ierakstīta mūsos.

Pasekojiet līdzi tam, kas patiesībā notiek mūsos un ārpus mums un šajā uz konkurenci balstītajā kultūrā, kurā jūs dzīvojat, – ar tās prasībām pēc varas, stāvokļa, prestiža, veiksmes un visa pārējā; padomājiet par sasniegumiem, ar kuriem jūs tā lepojaties, izpētiet visu to sfēru, ko jūs saucat par dzīvi ar konfliktu visās attiecību formās, ar naidu, naidīgumu, nežēlību un nebeidzamajiem kariem. Šī sfēra, šī dzīve ir viss, ko mēs pazīstam, un, nespējot saprast šo briesmīgo cīņu par izdzīvošanu, mēs, saprotams, tās priekšā izjūtam bailes, mēs meklējam glābiņu, bēgot no tās jebkurā iespējamajā veidā. Tāpat mēs baidāmies no nezināmā, no nāves, no rītdienas. Tātad mēs baidāmies gan zināmā, gan nezināmā. Tāda ir mūsu ikdiena; tajā nav cerību, tāpēc jebkura filozofijas daudzveidība, jebkura ideoloģiska teorija ir bēgšana no realitātes, no tā, kas ir.

Visas ārējās formas, pārmaiņas pēc kariem, revolūcijām, reformām, likumu un ideoloģiju ieviešanas, ir cietušas pilnīgu neveiksmi un nav izmainījušas cilvēka būtību, un tātad – arī sabiedrības būtību. Kā cilvēki, kas dzīvo šajā briesmīgi kroplajā pasaulē, uzdosim sev jautājumu, vai šī sabiedrība, kas balstīta uz konkurenci, nežēlību un bailēm, var piedzīvot galu? Vai tas var būt ne intelektuāla koncepcija, ne tikai cerība, bet patiess fakts? Es domāju, ka tas var notikt tikai tad, ja katrs no mums apzināsies, ka mēs kā indivīdi, kā cilvēki, lai kādā pasaules daļā mēs nedzīvotu, lai kādai kultūrai mēs nepiederētu, esam pilnībā atbildīgi par to stāvokli, kādā atrodas pasaule. Mēs, katrs no mums, esam atbildīgi par katru karu mūsu pašu vēlmju agresijas, mūsu nacionālisma, mūsu egoisma, mūsu dievu, mūsu aizspriedumu, mūsu ideālu, visa, kas mūs šķir, dēļ. Un tikai tad mēs saprotam, ne intelektuāli, bet faktiski (tāpat kā īstu faktu vai tāpat kā apzināmies sāpes), ka jūs un es esam atbildīgi par visu šo pastāvošo haosu, par visām ciešanām pasaulē, jo mēs tajā esam ieguldījuši daļu savas ikdienas dzīves un esam daļa no šis briesmīgās sabiedrības ar tās kariem, šķelšanos, ar tās kroplumu, cietsirdību un skopumu; tikai tad, kad mēs patiešām to sapratīsim, mēs sāksim rīkoties. Bet, ko gan var izdarīt cilvēks? Ko mēs ar jums varam izdarīt, lai radītu pavisam jaunu sabiedrību? Mēs uzdodam sev ļoti nopietnu jautājumu. Vai vispār pastāv kaut kas, ko var izdarīt? Vai kāds mums to pateiks? Tā saucamie garīgie līderi, kas, kā uzskata, zina šīs lietas labāk par mums, ir runājuši par to, cenšoties mūs pagriezt un iestūķēt jaunā šablonā, kas mūs nav aizvedis sevišķi tālu; pieredzējuši, mācīti cilvēki rādīja mums, taču arī tas nav mūs pavirzījis tālāk. Mums teica, ka visi ceļi ved uz patiesību: hinduistam ir savs ceļš, kādam citam, piemēram, kristietim vai musulmanim, – savs, un ka tie visi satiksies pie vienām durvīm. Taču, ja to uzmanīgi aplūko, tas izrādīsies pavisam absurdi. Nav ceļa uz patiesību. Tajā ir Patiesības skaistums. Tā ir dzīva. Ir ceļš uz nedzīvu lietu, jo tā ir nekustīga. Bet, kad jūs redzat, ka patiesība ir kaut kas pavisam dzīvs, kustīgs, kas nekad nestāv uz vietas, ka tā nekad neuzturas ne templī, ne mošejā, ne baznīcā, un, ka nekas – ne reliģija, ne skolotājs, ne filozofs, – nevar līdz tai aizvest, tad jūs arī ieraudzīsiet, ka šis dzīvais kaut kas ir tas, kas jūs patiesībā esat: jūsu izmisums, jūsu sāpes un skumjas, kurās jūs dzīvojat. Līdz ar tā visa saprašanu jūs zināt, kā skatīties uz lietām jūsu dzīvē. Taču nevar raudzīties caur ideoloģiju, caur vārdu ekrānu, caur cerībām un bailēm.

Un tā jūs redzat, ka jums nevajag būt atkarīgam no kāda, ka nav nedz līdera, nedz skolotāja, nedz autoritātes, bet tikai jūs pats, jūsu attiecības ar citiem un ar pasauli – nekā cita nav. Kad jūs to apzināties, rodas vai nu dziļš izmisums, kas rada cinismu un rūgtumu, vai arī, ja jūs aci pret aci sastopaties ar faktu, ka neviens cits, bet tikai jūs esat atbildīgi par pasauli un sevi, par to, ko jūs domājat, ko jūtat, kā rīkojaties, – viss žēlums aiziet. Mēs parasti cenšamies apsūdzēt citus, taču tas ir žēluma pret sevi paveids.

Un tā, vai mēs, jūs un es, varam radīt sevī bez nekādas ārējas ietekmes, bez nekādas ticības, bez bailēm par sodu, vai savas būtības pamatos mēs varam radīt pilnīgu revolūciju, psiholoģisku mutāciju tā, lai jūs pārstātu būt nežēlīgi, spējīgi uz vardarbību, sāncensību, lai jūs pārstātu izjust trauksmi, bailes, alkatību, skaudību un visas pārējās jūsu rakstura izpausmes, ka radījušas šo satrūdējušo sabiedrību, kurā noris mūsu ikdienas dzīve?

Svarīgi jau no paša sākuma saprast, ka es nepiedāvāju nekādu filozofiju vai ideoloģisku koncepciju struktūras. Man liekas, ka ideoloģijām vispār nav nekādas jēgas. Svarīga nevis dzīves filozofija, bet tā vērošana, kas patiešām notiek mūsu ikdienas dzīvē – ārēji un iekšēji. Ja jūs ļoti uzmanīgi vērosiet, kas notiek, un to pētīsiet, jūs pārliecināsities, ka viss balstās uz intelektuāla priekšstata. Taču intelekts neietver sevī visas dzīves sfēras – tas ir tikai fragments, un lai cik gudri tas nebūtu organizēts, lai cik sens un tradicionāls tas nebūtu, tas ir tikai maza eksistences daļa, tai laikā, kad mums ir darīšana ar visu dzīves veselumu. Un kad mēs ieskatāmies tajā, kas notiek pasaulē, mēs sākam saprast, ka nepastāv ārējs un iekšējs process. Pastāv tikai viens process – vesela, totāla virzība. Man šķiet, ka būt spējīgam redzēt, ir viss, kas nepieciešams, jo, ja mēs zinām, kā raudzīties, tad viss kļūst ļoti skaidrs, bet tam, lai redzētu, nav vajadzīga ne filozofija, ne skolotājs. Nav vajadzīgs neviens, kas teiktu, kā jums jāskatās. Vienkārši raugieties.

Vai tad, redzot visu patiesību, saprotot to ne vārdiskā līmenī, bet gan faktiski, jūs spējat viegli un spontāni mainīties? Lūk, reāls jautājums. Vai ir iespējama psihes revolūcija?

Es vēlētos zināt, kāda ir jūsu reakcija uz šādu jautājumu. Jūs varat teikt: „Es negribu mainīties”, un vairums cilvēku to nevēlas, it īpaši tie, kas ir nodrošināti sociālā un ekonomiskā ziņā, vai arī tie, kuri pieturas dogmatiskiem uzskatiem un sliecas pieņemt sevi un lietas pastāvošajā vai nedaudz izmainītā veidā. Par šiem cilvēkiem es nerunāju. Vai arī jūs varat atbildēt izvairīgāk: „Tas ir pārāk grūti, tas nav priekš manis.” Tādā gadījumā jūs jau sevi bloķējat. Jūs pārstājat jautāt, un ir bezjēdzīgi doties tālāk. Vai arī jūs varat pateikt: „Es saprotu radikālas, iekšējas pārmaiņas nepieciešamību sevī, taču, kā lai es to izdaru? Norādiet man ceļu, palīdziet man tajā!” Ja jūs tā runājat, tad jūs nebūt neinteresē pārmaiņa jūsos pašos. Jūs faktiski neesat ieinteresēts radikālā revolūcijā, jūs tikai meklējiet metodi, sistēmu, kas radītu pārmaiņas.

Ja es būtu pietiekami nesaprātīgs, lai sniegtu jums sistēmu, un ja jūs būtu pietiekami nesaprātīgi, lai tai sekotu, jūs tikai kopētu, atdarinātu, pielāgotos, piekristu, bet kad jūs tā rīkojaties, jūs sev radāt cita cilvēka autoritāti, un sekas ir konflikts starp jums un šo autoritāti. Jūs jūtat, ka jums jārīkojas tā, kā jums saka, bet tajā pašā laikā, jūs nevarat to izdarīt. Jums ir pašam savas īpašas noslieces, slieksmes un apgrūtinoši apstākļi, kas nonāk konfliktā ar sistēmu, ko jūs esat pieņēmuši, un līdz ar to rodas pretruna. Tādā veidā jūs dzīvosiet dubultu dzīvi starp sistēmas ideoloģiju un jūsu ikdienas dzīves īstenību. Cenšoties pielāgoties ideoloģijām, jūs apspiežat sevi, kamēr patiesība nav ideoloģija, bet gan tas, kas jūs esat. Ja jūs cenšaties sevi izpētīt pēc cita vārdiem, jūs vienmēr paliekat „domājošs” cilvēks. Cilvēks, kurš saka: „Es vēlos mainīties, sakiet man, kā lai to izdara”, šķiet ļoti patiess un ļoti nopietns, taču viņš tāds nav. Viņam vajadzīga autoritāte, kas, kā viņš cer, radīs viņā kārtību. Taču, vai autoritāte jebkad var mūsos radīt iekšēju kārtību? Kārtība, ko uzspiež no ārpuses, vienmēr rada nekārtību. Jūs varat ieraudzīt teiktā patiesumu intelektuāli, taču vai jūs spējat patiešām uztvert to tā, lai jūsu prāts vairs neprojicētu nekādu autoritāti – grāmatas, skolotāja, sievas vai vīra, vecāka, drauga vai sabiedrības autoritāti? Jo mēs vienmēr esam rīkojušies saskaņā ar kāda formulējuma paraugu, formulējums pārvērtās ideoloģijā un autoritātē; taču tajā brīdī, kad jūs patiešām saprotat, ka jautājums „kā man mainīties?” rada jaunu autoritāti, – jūs atmetīsiet visas autoritātes uz visiem laikiem.

Pateiksim to skaidrāk: „Es esmu sapratis, ka man ir jāmainās – pilnībā līdz savas būtības dzīlēm; es vairs nevaru būt atkarīgs no kādas tradīcijas, jo tradīcija ir novedusi pie šī lielā slinkuma, samierināšanās un pakļāvības rašanās. Man nav iespēju cerēt uz kādu citu, ka viņš man palīdzēs mainīties, – vai tas būtu skolotājs vai dievs, ticība, sistēma, ārējs spiediens un iedarbība.”

Vispirms: vai jūs varat atmest jebkādu autoritāti? Ja varat, tas nozīmē, ka vairs nejūtat bailes. Un kas tad notiek? Kad jūs atmetat kaut ko nepatiesu, kas bijis jūsos daudzu paaudžu garumā, kad jūs esat nometuši no sevis visādas nastas, kas notiek? Jums parādās vairāk enerģijas, vai ne tā? Jūsu prāts kļūst jaudīgāks, tas gūst lielāku spēku, lielāku intensitāti un dzīvīgumu. Ja jūs to neizjūtat, tas nozīmē, ka neesat nometis visu nastu, neesat nometuši mirušo autoritātes nastu.

Taču, ja jūs to esat atmetuši un jums ir šī enerģija, kurā pavisam nav baiļu, baiļu kļūdīties, baiļu veikt pareizu vai nepareizu rīcību, vai tad pati enerģija nav mutācija? Mums vajag milzum daudz enerģijas un mēs to tērējam bailēs, taču, kad pastāv enerģija, kas parādās pēc visu baiļu veidu atmešanas, šī enerģija jau pati par sevi rada fundamentālu, iekšēju revolūciju. Jums pašiem nekas tālab nav jādara.

Un tā jūs esat paši savā rīcībā, un tas patiešām ir stāvoklis, kurā būtu jāatrodas cilvēkam, kurš pret šo visu izturas ļoti nopietni; un tāpēc jūs vairs necerat uz palīdzību no kāda vai kaut kā. Jūs jau esat brīvs, lai veiktu atklājumus. Kad ir brīvība, tad ir enerģija; kad ir brīvība, nevar notikt nekas nepareizs. Brīvība pēc savas būtības ir atšķirīga no dumpja. Kad ir brīvība, nepastāv tāds jēdziens, kā pareiza vai nepareiza rīcība. Jūs esat brīvs arī no tā centra, kas darbojas, tāpēc nav baiļu. Bet prāts, kurā nav baiļu, ir spējīgs uz varenu mīlestību. Kad pastāv mīlestība, tā var darīt visu, kas tai labpatīk. Tādā veidā, mēs gatavojamies ķerties pie sevis izzināšanas, neorientējoties ne uz vienu, ne uz mani, ne uz vienu analītiķi vai filozofu. Ja, izzinot sevi, mēs orientējamies uz citiem, mēs izzinām viņus, bet ne sevi. Mēs, savukārt, grasāmies uzzināt, kādi mēs esam īstenībā. Noskaidrojuši, ka mums nevajag būt atkarīgiem no nevienas autoritātes, lai veiktu pilnīgu revolūciju mūsu psihes iekšējā struktūrā, mēs sastopamies ar lielām grūtībām. Mums jāpārvar pašiem sava iekšējā autoritāte, mūsu specifiskās, mazās pieredzes, uzkrāto zināšanu, viedokļa, ideju un ideālu autoritāte. Mums ir pašiem sava personīgā pieredze, vakardienas pieredze, kas mums ir kaut ko iemācījusi, un apgūtais kļūst par jaunu autoritāti. Šāda vakardienas autoritāte ir tikpat graujoša, cik tūkstoš gadu sena autoritāte. Lai saprastu sevi, nav vajadzīga nekāda autoritāte, – ne vakardienas, ne tūkstoš gadu sena, – jo mēs esam dzīvas būtnes, kas vienmēr kustas, plūst, kas nekad nav miera stāvoklī. Kad mēs sevi vērojam ar mirušas vakardienas autoritātes palīdzību, mums neizdodas saprast kustību, šīs kustības skaistumu, tās īpašo raksturu. Būt brīvam no jebkādas autoritātes (jūsu un cita cilvēka) nozīmē mirt visam bijušajam tā, lai jūsu prāts būtu vienmēr svaigs, vienmēr jauns, tīrs, spēka un kaislības pilns. Tikai tādā stāvoklī cilvēks izzina un vēro. Tam ir nepieciešama augstākā apzināšanās pakāpe – faktiska tā apzināšanās, kas notiek mūsos bez nekādām korekcijām vai skaidrojumiem par to, kā vajadzētu vai nevajadzētu būt. Jo tajā brīdī, kad jūs veicat korekcijas, jūs radāt autoritāti – cenzora autoritāti.

Tagad mēs kopā pamēģināsim izzināt sevi; ne tā, ka kāds skaidros, bet mēs pa to laiku, lasot un sekojot vārdiem uz lapaspuses, piekrītot vai nepiekrītot, bet gan tā, ka mēs dodamies ceļā kopā – mūsu prātu slēptāko nostūru atklāšanas ceļā. Tādā ceļojumā mums jādodas bez liekas bagāžas. Mūs nedrīkst apgrūtināt viedokļu, aizspriedumu un prāta slēdzienu nasta – visi šie vecie krāmi, ko mēs esam sakrājuši vairāk kā 2000 gadu laikā. Aizmirstiet visu, ko jūs zināt par sevi, aizmirstiet visu, ko jūs jebkad esat par sevi domājuši. Mēs dosimies ceļā tā, it kā mēs neko nezinātu.

Naktī stipri lija, bet tagad debesis sāk skaidroties, sākas jauna, spirdzinoša diena. Sagaidīsim šo dienu tā, it kā tā būtu mūsu vienīgā diena. Sāksim mūsu ceļojumu kopā, atstājot aiz muguras visas vakardienas atmiņas, un pirmoreiz pacentīsimies sevi saprast.


Džidu Krišnamurti
. Fragments no grāmatas “Brīvība no zināmā”.
1. nodaļa – “Cilvēka meklējumi. Izkropļotais prāts. Tradicionālā pieeja. Cienīguma gūstā. Cilvēks un indivīds. Dzīve kā cīņa. Cilvēka būtība. Atbildība. Patiesība. Sevis pārveidošana. Enerģijas šķērdēšana. Brīvība no autoritātes.”


  • sāpes, skumjas,enerģijas, ticības … Nu nekā jauna.Vai tā ir, vai tikai rādās?

  • te ir tas, par ko tik sparīgi visu dienu cepāmies zem cita raksta :)
    – un tas ir jautri :)))))

  • Jā. Tā ir.
    ————-
    Visas ārējās formas, pārmaiņas pēc kariem, revolūcijām, reformām, likumu un ideoloģiju ieviešanas, ir cietušas pilnīgu neveiksmi un nav izmainījušas cilvēka būtību, un tātad – arī sabiedrības būtību.
    ————-
    Krišnamurti pamatīgi izdrāza viņus. Viņi gribēja uztisīt no viņa Mesiju – ķipa glābējs atgriezies. Ja nemaldos, 34 gadu vecumā viņa programēšana sabruka, un viņš visus (Masonu kliķi) publiski aizsūtīja …

  • :) nu ļļļoti jau gudri!
    Aizmirsīsim visu, ko domājam par sevi. Arī to, kur jūs dzīvojat, ar ko tiekaties, ko darāt, arī šo tautas forumu, tehnoloģijas un muļķīgās filmas (protams, arī pašu Krišnamurti) aizmirsīsim – visu. Un kaut kur klīdīsim, klīdīsim, un mēģināsim sevi saprast. Tikai nez kāpēc gudrinieks aicina šo svaigo ceļojumu darīt kopā. Atkal viens reglamentētājs un guru?
    —————–
    Faktiski jau aprakstītā ir meditācijas būtība, kas tiešām atsvaidzina uztveri. Un nekas vairāk.
    ————————–
    Starp citu, man diskos ierakstīta vesela video sērija ar Krišnamurti lekcijām un diskusijām. Sāku skatīties, bet kaut kā neaizrāva. Visu laiku kaut kāda nesaprotama atkārtošanās un malšana par neko. Lai gan reizēm var uztvert visai interesantas atziņas.

  • Savulaik krišnamurti bija lielākais Rietumu intelektuāļu mīlulis un elks – ultimatīvais atbrīvotājs no pēdējās atbildības sajūtas un sirdsapziņas. Visa apšaubītājs un rādītājs uz nekurieni.
    Es, protams, konkrēti nezinu, bet nebrīnītos, ja aiz viņa tomēr būtu kāda maiga masonu rociņa. Tā vienkārši kuru katru pa rietumu televīzijām nerāda.
    Kā no katra austrumnieka, no viņa var dzirdēt daudz neierastu atziņu. Nezinu, tās viņa vai aizgūtas. Bet intelektuāliem gardēžiem patīk. Tās sniedz tādu izsmalcinātu, ekskluzīvu, masām svešu baudījumu. :)

  • Man jau šķiet, ka Latvijā parādījies jauns atkarības veids, kāds līdz šim nekur citur pasaulē nav manīts. To varētu nosaukt par TF atkarību. Tā izpaužas ka tukšmuldēšana internetā par visu ko, tikai ne par lietu. Ja arī kāds reizēm saka – davai, darīsim lietas labā to un to, tad citi momentāni pieklust un izliekas, ka nekas tāds nav noticis. Un pēc tam viss cikls atkārtojas no sākuma :)

  • Jāni – tieši tā arī ir! Rodas atkarība no tukšmuldēšanas. Es cenšos sevi disciplinēt, citādi neko nevar paveikt. Apsvēru arī domu – liegt komentārus, tomēr tas nebūtu pareizi. Mums pašiem sevi jāmācas disciplinēt. Lietas tiek darītas, ja tās DARA. Forums arī nes pirmos auglīšus, norit darbs pie citiem jautājumiem… Vairāk runāsim, mazāk izdarīsim ;). Un nav jau vaina iespējā komentēt. Šī ir iespēja, ko varam izmantot un dažkārt arī izmantojam jēdzīgi… Diemžēl ne vienmēr.

  • Starp citu. Krišnamurti ļoti strikit noteica, lai neviedo nekādas uz viņa teikto balstītas reliģijas vai ideoloģijas. Kā arī vienmēr aicināja viņā NEKLAUSĪTIES. Vienmēr. Bieži ar to sāka – neklausies manī – domā pats.
    ——
    Viss. Jāni, tu esi pārkarsis.

  • Ja domā, ka Krišnamurtī ir Masonu mīlulis, tad noskaties video, kā par viņu ņirgājas ANO.

  • Ivo Verners >> Jānim K.: Novembris 9th, 2009 at 11:38 pm
    Mums pašiem sevi jāmācas disciplinēt. Lietas tiek darītas, ja tās DARA. Forums arī nes pirmos auglīšus, norit darbs pie citiem jautājumiem…

    Vakar pirms gulētiešanas ienāca prātā gauži līdzīgas domas. Mēs varētu [pēc noklusējuma] sarunas uzsākt un tajās iesaistīties ar nodomu atsijāt racionālo graudu. Tā mēs mazāk laika tērēsim un vairāk iegūsim :)
    … …
    .. .. …
    Krišnamurti līdzīgi kā Ošo [kurš ir mazliet poētiskāks] neskaitāmas reizes atkārtojis, lai domājam paši. Šis raksts, manuprāt, ir vienkārši lielisks. Nav jau tā, ka viņš aicinātu visu noliegt. Tāpat kā Ošo tiek piedēvēts tas, ko viņš nebūt nav domājis, tāpat ir arī ar Krišnamurti. Cilvēka lielā traģēdija ir, ka viņš allaž kaut ko grib interpretēt. Cik audzināšanas modeļu un tradīciju, tik arī ir interpretāciju.
    Un tālāk – ja cilvēkam pajautā, ko viņš var pastāstīt par realitāti, viņš noteikti meklēs, ko par to kāds jau kādreiz teicis un ko par teikto pateicis kāds cits.
    DžK: “…prāts, kurā nav baiļu, ir spējīgs uz varenu mīlestību. Kad pastāv mīlestība, tā var darīt visu, kas tai labpatīk. Tādā veidā, mēs gatavojamies ķerties pie sevis izzināšanas, neorientējoties ne uz vienu, ne uz mani, ne uz vienu analītiķi vai filozofu. Ja, izzinot sevi, mēs orientējamies uz citiem, mēs izzinām viņus, bet ne sevi.” Te ir atkal dilemma tradicionālistam un jebkuram, kurš audzināts cieņā pret mantojumu. Bet lieta tāda, ka cilvēka pasaules uztvere mainās arvien straujāk. Un diemžēl arvien no jauna mēs atklājam, ka par drošām uzskatītās konstrukcijas vairs tādas nav… Tādēļ ir labi, ja cilvēks nebaidās pats domāt… sajust savu iekšējo balsi…

  • Mnuprāt vērtigs raksts. Un sī vieta rakstā “Bet prāts, kurā nav baiļu, ir spējīgs uz varenu mīlestību.” ir pateikts kas ir jādara un priekškam kam tas ir jādāra. Īsāk sakot parstājiet baidīties, un sāciet mīlēt.

  • Kā panākt lai cilvēks domātu? – drošvien jāuzdod jautājumi un uzdevumi, uz kuriem atbildes pras piepūlēt smadzenes.
    ———–
    Varbūt vajag organizēt sadaļu kur katru nedēļu var iesūtīt atbildes uz kādu āķīgu jautājumu – atbildes publicēt, par kurām arī var produktīvi padiskutēt. Arī āķīga jautājuma izdomāšana prasa piepūlēt galviņu – to ar var izlikt balsošanā.

  • Aigars raksta: “Krišnamurti ļoti strikit noteica, lai neviedo nekādas uz viņa teikto balstītas reliģijas vai ideoloģijas. Kā arī vienmēr aicināja viņā NEKLAUSĪTIES. Vienmēr. Bieži ar to sāka – neklausies manī – domā pats.”
    ————————
    Sakot – “neklausieties manī”, iespējams panākt lielāku uzmanību un ieklausīšanos. :)
    Lai arī K. it kā noliedz visas reliģijas, faktiski tas, ko viņš stāsta ir viens no rietumnieku vajadzībām adaptētajiem t.s. apgaismotā budisma variantiem. Rietumos vai saistībā ar Rietumiem darbojas tūkstošiem K vai Ošo līdzīgu guru un citu frīku. Tā ir vesela industrija, kas ietver arī atbilstošu mūziku, meditācijas, intelektuālas lekcijas un citus pasākumus. Nu varbūt K bija viens no pirmajiem, ievērojamākajiem un talantīgākajiem šajā biznesā.
    ——————————————————–
    Lieta tā, ka es pēdējos 12 gados plaši interesējos par dažādām reliģijām un kvazireliģijām, man ir daudz audiogrāmatu, video, mūzikas, lekciju u.tml.
    Paklausīties un palasīt jau var. Ir jau tur atrodami arī kādi vērtīgi graudi un atšķirīgs stils. Taču esmu izaudzis no stadijas, kad uz K-veidīgiem raudzījos vai klausījos ar zvaigžņotām acīm.
    Salīdzinot kaut vai ar Gandiju, šie darboņi ir punduri, kas par naudu apmierina garīgi noplicināto Rietumu intelektuāļu intelektuālo gardēdību un sniedz absolūti neauglīgu “garīgās pieredzes” surogātu.
    Es nedomāju, ka šādi guru kaut ko vērtīgu var sniegt arī mums. “Domāt pašiem” – protams, ir vērtīgi, bet uz to aicina arī latviskā gudrība (lai runāja, ko runāja; sveši ļaudis daudz runāja…), gan tādi racionāli domātāji kā Aleksis Džonss un Selente (nekļūstiet par papagaiļiem, domājiet paši).
    Ir jau internetā daudz dažādu kvazireliģisku un okultu vietņu (e-mistika, e-misterija u.c.), kur šādi materiāli iederētos labāk. Nedomāju, ka ar to būtu pārlieku jāaizraujas TF, jo tas tikai mūs novirza no galvenā un padara mūs pasīvus.

  • Par domāšanu.
    Andrim ir laba doma – taču tur jāpiesaista kāds, kam tas būtu hobijs… jo kādu kārtotāju vajag :)
    —-
    Cits aspekts.
    Sākšu ar citātu no raksta: “kad jūs redzat, ka patiesība ir kaut kas pavisam dzīvs, kustīgs, kas nekad nestāv uz vietas, ka tā nekad neuzturas ne templī, ne mošejā, ne baznīcā, un, ka nekas – ne reliģija, ne skolotājs, ne filozofs, – nevar līdz tai aizvest, tad jūs arī ieraudzīsiet, ka šis dzīvais kaut kas ir tas, kas jūs patiesībā esat: jūsu izmisums, jūsu sāpes un skumjas, kurās jūs dzīvojat. Līdz ar tā visa saprašanu jūs zināt, kā skatīties uz lietām jūsu dzīvē. Taču nevar raudzīties caur ideoloģiju, caur vārdu ekrānu, caur cerībām un bailēm.”
    It kā pavisam dzirdētas, banālas lietas, kā jau pirmajā komentārā raksta Laikabērns. Taču ir starpība, kā mēs uztveram tekstu. Vai no pozīcijas: ak, tas jau viss ir bijis un dzirdēts; vai no pozīcijas: pag, pag, jāpadomā.
    Jo [mēs laikam esam vienojušies, ka :)] viss nepārtaukti mainās un tai skaitā arī mēs paši. Viena lieta, ko mēs it kā zinām, aizvakar mūs neinteresēja pilnīgi, šodien var būt jau ievērības cienīga, bet pēc dažām dienām tikai izprasta. Gan jau katram ir gadījies, ka pēc laika parlasot kādu mīļu grāmatu, nākas secināt, ka lasi pavisam ar citām acīm – jo klāt nākusī pieredze skatījumu maina.
    Bet tagad cits variants, kur nepieciešams reāli veikt šādu vingrinājumu: apsēžas ar taisnu muguru. Paņem rokās visparastāko priekšmetu, kas gadās pa rokai – zīmuli, krūzīti vai mobilo telefonu. Ieelpo trīs reizes rāmi un lēni, vērojot savu elpu un koncentrējoties uz nāsīs ienākošo un izplūstošo gaisu. Pēc tam pievērš uzmanību priekšmetam rokās… skaties uz to tā, it kā pirmoreiz to redzētu… sajūti to, mēģini iztēloties tā struktūru, izbaudi ādas kontaktu ar to.
    To arī sauc par domāšanu. Un šādi var apcerēt ikvienu lietu.
    Strādājot grupās, var iegūt fantastiskus rezultātus. Jo mūsu uztvere un vērtēšana ir individuāla. Vienā un tai pašā objektā vai jautājumā katrs pamanīsim kaut ko citu. Kad vērojumi izteikti, mēs iegūstam gandrīz pilnīgu ainu. Šis ceļš atšķiras no izplatītā loģiskās argumentācijas paņēmiena, kur uzvar viena subjekta [vai domubiedru grupas] viedoklis. Apmēram tā :)

  • Ja runā par intuitīvo domāšanu, tad tā tiešām ir vērtīga spēja, kas ietver racionālā prāta atslēgšanu.
    Piemēram, ir kāda problēma, kurai nepieciešams risinājums. Izmantojot racionālo prātu (kreiso smadzeņu puslodi), vispirms tiek apzināts viss, cik iespējams, par doto problēmu. Pēc tam no tās problēmas vienkārši jāatslēdzas vai jāatstāj uz “lēnās uguns”. To var panākt dažādi: meditējot, sākot pavisam cita rakstura nodarbi, ejot pastaigā un vērojot dabu, ejot vienkārši gulēt. Un pa šo atslēgšanās laiku – agrāk vai vēlāk – optimālais risinājums vienkārši uzpeld apziņā. Tas ir tas “ahā” vai “eurika” moments.

  • No tā latviešiem tas teiciens – rīts gudrāks par vakaru. :)

  • Visam rakstā teiktajam pilnībā piekrītu. Šeit izteiktās idejas un likumsakarības darbojas ārpus laika, tās ir mūžīgas. Droši vien, pēc kādiem gadiem 10 rakstā izteiktās domas es saprastu vēl labāk.
    No savas puses gribētu vēl izcelt sekojošas lietas:
    1. Mēs gribam mīlēt vai žēlot?
    2. Vai mums ir vajadzīgas kādas ārējas autoritātes?
    3. Mēs gribam paši atbildēt par visām savām lietām vai prasīt atbildību no kāda cita?

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.