Vai Latvijai vajadzīgi neatkarīgi mediji? (VIDEO)

Piedāvājam noskatīties Providus klipu par tēmu, kas kļuva īpaši aktuāla jūlijā, proti – kāpēc svarīgi zināt mediju īpašniekus, kā tie ietekmē informāciju un kas ir neatkarīga žurnālistika.

Video autori ir Mistrus Media un Sviesta kino, tajā kombinēta animācija un dokumentālas intervijas ar žurnālistiem un mediju ekspertiem – Jāni Domburu, Anitu Daukšti, Aidi Tomsonu, Nelliju Ločmeli un citiem. Video demo versija tika demonstrēta PROVIDUS rīkotajā Forumā par mediju lomu demokrātijā.


* * *


* * *


Pārpublicēts no www.politika.lv


  • Galvenais, kas jāatrisina – finansiālā neatkarība. Šobrīd redzu tikai vienu variantu, kā to izdarīt – medijs kā KOOPERATĪVS. Ja Jums ir zināmi citi varianti, lūdzu, dariet tos zināmus!

    Kas vēl vajadzīgs?
    1) darbu organizēšana, kas balstīta uz atvērtu sadarbību
    2) koordinatori
    3) atbilstošs veidotāju un atbalstītāju skaits

    Uzskatu, ka patiesi neatkarīgs medijis, kas darbojas iedzīvotāju interesēs, ir pirmais uzdevums, ar ko sākt… – tautas izglītošana, domātspējas atmodināšana utt.

  • Tas, ka pasaka kooperatiivs, neko neizsaka taa iisti. Piemeeram Preilju TV, cik zinu, veido divi cilveeki – fanaati. Par peljnju vispaar vari aizmirst, logjiski – tikliidz ir peljnja, taa taa (peļņa) diktē saturu.
    ———-
    Ja dikti gribās definēt, tad tas ir bezpeļņas kooperatīvs.
    ———-
    Vai atvērta sabiedrība nozīmē, ka tā ir atvērta iebraucējiem, investoriem vai kam? Lúdzu nedusmojies par jautájumu.
    ———-
    Es uskatu, ka skola un cilvēku tehnoloģiska neatkarība ir vienlīdz svarīga, ja ne svarīgāka. Ar kaut ko ir jāsāk tomēr.

  • Es arī domāju, ka kooperatīvs būtu optimālākais variants. Tas gan nenozīmē, ka kooperatīvs nedrīkst pieņemts mazus un lielus ziedojumus (tikai jāraugās, lai tie nebūtu saistīti ar noteikumiem, kas var ietekmēt saturu vai politiku) , pieņemt maksas pasūtījumus un arī pelnīt. Vienkārši statūtos var ierakstīt, ka visa pirmo 5 vai 7 vai 10 gadu peļņa tiek ieguldīta mēdija attīstībā atbilstoši tā darbības mērķiem (tātad nekādas dividendes vai pajas dalībniekiem netiek izmaksātas, (lai gan tas neliedz algot pilnas slodzes darbiniekus, ja un kad tādi tiks uzskatīti par nepieciešamiem)).
    Kooperatīvā neatkarīgi no katra dalībnieka ieguldījuma lieluma, katram lēmumu pieņemšanā ir tikai 1 balss.

  • Protams, var uzreiz kooperatīvu dibināt kā bezpeļņas organizāciju, kas visu iespējamo peļņu iegulda savā attīstībā un kooperācijas popularizēšanā, t.i., sabiedrības izglītošanā un visa veida kooperācijas veicināšanā. Kad resursi to atļaus, var izdot īpašu kooperācijas izdevumu.

  • Lai nebūtu pārpratumu, varu paskaidrot:
    Kooperatīvā var būt dalībnieki (kurus parasti sauc par biedriem), kuri kooperatīvu dibina vai tajā iestājas, kuri pieņem lēmumus, un var būt arī pastāvīgi, sezonas vai ar līgumu darbā pieņemti darbinieki, kuri strādā par algu vai bez algas (atkarībā no vienošanās un iespējām). Darbinieki var būt gan no kooperatīva biedru vidus, gan – pieņemti no ārienes (arī šie pieņemtie no ārienes var izvēlēties izstāties kooperatīvā, protams). Darbinieki, kas nav kooperatīva biedri, lēmumu pieņemšanā nepiedalās, lai gan kooperatīvs, protams, viņus var uzklausīt, ņemt vērā, pat lūgt padomu.
    Sākuma stadijā, kamēr nav līdzekļu, bieži vien vienīgie darbinieki ir paši kooperatīva biedri, kuri brīvprātīgi piekrīt strādāt bez maksas. Kad iespējas palielinās, kooperatīvs, protams, darbu atalgo. It sevišķi, ja konkrētam cilvēkam tas ir vienīgais vai pamatdarbs.

  • Atvainojos par kļūdu. 6. rindā bija domāts “iestāties kooperatīvā”

  • Kooperācijas tradīcija paredz, ka kooperatīvs ir atvērta un brīvprātīga organizācija, t.i., tajā var iestāties katrs. Taču praksē statūti var paredzēt zināmus ierobežojumus. Visai pamatots ierobežojums ir vecuma cenzs (pilngadība), lai gan arī tas nav obligāts, jo ir arī skolnieku kooperatīvi (tajos zināma aizbildniecība). Statūtos var paredzēt visdažādākos ierobežojumus (tautība, specialitāte, dzimte u.c.), taču ar to nevajadzētu aizrauties, jo tas maitā kooperācijas garu un var veicināt sektantismu, elitārismu, šķelšanos u.tml.
    Statūti var paredzēt, ka kooperatīvā var iestāties arī vesela organizācija, pat pašvaldība. Taču tādā gadījumā šai organizācijai-biedram tāpat lēmumu pieņemšanā būs tikai 1 balss.

  • vēl jautājums pirms tiek izlemts …
    un kas būs galva jeb kur būs galva?

  • Ja likums nav mainīts, tad kooperatīvu ir tiesīgi dibināt 3 biedri. Jā, piemirsu, ka kooperatīva statūti var ierobežot arī biedru skaitu, vai pieņemt lēmumu kādu laiku jaunus biedrus vairs nepieņemt. Varbūt tas zināmās situācijās ir lietderīgi, taču, kā jau teicu, neatbilst kooperācijas garam un filozofijai. Ja kooperatīvā iestājušies daudz biedru, kas dzīvo plašā teritorijā, lietderīgāk pārveidoties par kooperatīvu savienību, kuras biedri ir pilnīgi autonomi kooperatīvi.
    KOOPERĀCIJA BŪTĪBĀ IR KUSTĪBA! Jo vairāk cilvēku tā aptver, jo lielākas katra biedra un organizācijas iespējas. Pilnīgi iespējams, ka sekmīga kooperācijas kustība pāraug savas valsts un pat kontinenta robežas.

  • Principā caur kooperāciju var darīt un panākt visu. Piemēram, atvērt kooperatīvās skolas kooperatoriem. Tajās varētu aprobēt visas tās idejas, kuras iepriekš apspriestas. ja kooperācijas kustība pārņemtu visas jomas (kas ir iespējams), ar laiku Satversmē varētu ierakstīt pantu: Latvija ir kooperatīva republika. :)
    Taču tas tālākā perspektīvā. Sākumā būtu labi nodibināt kooperatīvu izdevniecību.

  • Atbilde laikabērnam.
    Jebkurā gadījumā augstākais lēmējs kooperatīvā ir tā biedru pilnsapulce. Taču, it sevišķi, ja biedru skaits ir tik liels, ka ir grūtības sanākt kopā, starp kongresiem operatīvu lēmumu pieņemšanai kooperatīva biedri var no sava vidus ievēlēt kooperatīva domi, valdi, priekšsēdētāju, izpilddirektoru, revīzijas komisiju u.tml.
    Nav stingru priekšrakstu. Tāpēc svarīgi jau laikus padomāt par labāko pārvaldes modeli un to ierakstīt statūtos. Jebkurā gadījumā visu var nolemt kopsapulce, vai biedru izvēlētu pārstāvju sapulce. Kopsapulce var mainīt arī statūtus, ja rodas tāda nepieciešamība.
    Šis varētu būt viens no iemesliem, lai sākotnēja stadijā īpaši nepārcenstos ar jaunu biedru uzņemšanu. Vispirms mazākā skaitā praksē jānonāk pie labākā pārvaldes modeļa, un tikai pēc tam uzsveru likt uz skaitlisku augšanu.
    Ja runā par kooperatīvu izdevniecību, tas varbūt tieši tas gadījums, kad masveidīgums nav svarīgākais.

  • Jāni, vai kooperatīvs, mans subj., paliek kā piemērojums, jebšu vabūt kustība? Vienkārši šīs asociācijas ar kooperatīviem.Kaut kā vairāk uz to peļņu velk? Varbūt vēl ir trešais variants?

  • Gribu uzsvērt, ka ir svarīgi, lai kooperatīva biedri būtu aktīvi, proti, sevišķi sākumā jāveicina, lai kooperatīvā tiktu uzņemti aktīvi cilvēki. Lēmumu par jaunu biedru uzņemšanu tāpat pieņem kopsapulce vai starp kongresiem kopsapulces izvirzīta valde.
    Ja biedri ir neaktīvi, kooperatīva vadība var uzkundzēties visam kooperatīvam. Piemēram, zināmi vairāki gadījumi, kad dzīvokļu kooperatīva biedri neuzskata par nepieciešamu ierasties uz sapulcēm. Vispirms tas paralizē kooperatīva darbu, bet pēc tam vadība ar dažādām mahinācijām izkombinē pārstāvju sapulces, kurās pārstāvji ir vadībai tuvi cilvēki. Tas tikai tāpēc, ka biedri nejēdz pat atnākt uz sapulci.
    Dibinātāji vai pēc tam kopsapulce var lemt arī par lēmumu pieņemšanas kārtību. Var nolemt, ka nepieciešams balsu vairākums, vai kvalificēts vairākums, vai pat – konsenss (sirds vai prātu vienprātība). Vai arī statūtos izcelt jautājumu kategorijas, kuras var lemt tikai kvalificēts vairākums vai konsenss.
    Te nu ir plašas iespējas veidot demokrātiju, sākot no pirmo entuziastu pulciņa, līdz pat lielai, ietekmīgai organizācijai.
    Kooperācija noteikti ir demokrātijas skola un prakse.

  • laikabērn, kooperācija tieši ir tas trešais variants.
    Protams, kaut kādā attīstības posmā kooperatīva biedri var nolemt, ka turpmāk kooperatīva galvenais mērķis ir gūt peļņu. Tas var iezvanīt degradāciju un attiecīgā kooperatīva norietu. Taču arī šai gadījumā kooperatīvs atšķirsies no akciju sabiedrības. ja akciju sabiedrībā peļņu sadala tikai akciju turētāji, tad kooperatīvā – peļņu sadala starp visiem biedriem.
    Praksē veselīga kooperatīva saimnieciskais ieguvums katram biedram ir netiešs, nevis naudā izteikta peļņa. Piemēram, tehnikas kooperatīva biedrs gūst iespēju lēti vai bez maksas izmantot tehniku, minerālmēslus, vairumā (tātad lētāk) iepirktu sēklu, kā arī kooperatīvam uzticēt savas produkcijas noietu (lai viss nav jādara pašam).

  • Kooperācija ir izmantojama visās jomās. Piemēram, kooperatīva skola, kooperatīva ambulance (kombinācijā ar slimo kasi), kooperatīvs simfoniskais orķestris, kooperatīvais teātris.
    Bet vispār ņemiet un izlasiet visu grāmatu. Ja man nav novecojusi informāciju, tad to var dabūt arī papīra formātā – bibliotekās un caur Tautas Forumu.

  • Viena no kooperācijas tradīcijām ir izglītošana. Gan savu biedru izglītošana, gan visas sabiedrības izglītošana. Tāpēc statūtos paredzētā daļa ieņēmumu tiek izmantota tieši šim mērķim. Ir konstatēts, ka sekmīgāki ir tieši tie kooperatīvi, kas lielu uzsvaru liek tieši uz izglītošanu.
    Vēl viena tradīcija ir labdarība. kad kooperatīvs ir kļuvis stipras un bagāts, tas daļu ieņēmumu izmantot labdarības mērķiem, kas, protams, kombinējas ar kooperatīva dzīvesveida popularizēšanu.

  • Par katru jaunu biedru pieņemšanu notiek balsojums. Bet kā būtu ar tiem, kuri sastāv kādā politiskā partijā vai arī tajā bijuši?

  • laikabērns, katram kooperatīva biedram var būt savi uzskati, politiska orientācija, reliģija, modes simpātijas utt., bet kooperatīvam kopumā partejisms nav pieļaujams. Kooperācija pēc savas dabas cenšas balstīties uz to, kas cilvēkus vieno, nevis šķir. Līdzīgi kā Anonīmajos alkoholiķos.
    Praksē gan pirmskara Latvijā tiešām bija vērojama parādība, ka dažādu politisko virzienu sekotāji (tolaik partijas bija masveida, piem. sociāldemokrāti un zemnieku savienība) dibināja savus kooperatīvus un pat kooperatīvu savienības. Tas kooperācijas kustība vājināja, padarīja par ķīlnieci, sadrumstaloja. Piemēram, nelielā pagastā nodibinājās 2 vai pat 3 vienādu funkciju kooperatīvi. Protams, visi nīkuļoja un plēsās.
    Tad nu tagad mums būtu izdevība šo kļūdu vairs nepieļaut.
    ———————————————————-
    Lai gan man jau sāk šķist, ka latvieši ir tik saēsti no patērētāju kulta, ka ir garīgi miruši un vairs neko neorganizēs. Ceru, ka man tikai tā šķiet.

  • Viena no lielākām problēmām ir caurredzamības trūkums mediju īpašnieku vidū un tādu likumu trūkums, kas to nodrošinātu.
    —————
    I.Brikše, D.Dūze un I.Šulmane rakstīja:
    ————
    “Ne tikai lasītāji, bet dažkārt arī paši žurnālisti nezina, kam pieder izdevums, kas to publicē, un kādi ir tā ienākuma avoti. Jautājums par šādas informācijas pieajamību ir ļoti svarīgs nācijai, kas vēlas radīt demokrātisku un uz likumiem balstītu sabiedrību, kurā masu mediji tiek uzskatīti par ceturto varu.”

    Tā kā Latvijas mediji piedalās sabiedriski politisko procesu vērtēšanā un dažbrīd arī veidošanā, Latvijas sabiedrībai ir tesības zināt kam piedr Latvijas mediji, jo mediju ekonomiskā organizācija ietekmē mediju saturu.

  • Tautai ir vajadzīgs vienkāršs materiāls un šablons. Piedāvā izdrāzt Buratino, redzēsi, uzreiz saskries.
    Taču mums ir vajadzīga kvalitāte.

  • Zane, likumi neko nenodrošina. Var uzdot falšu īpašnieku.
    Labākais, ko darīt, ir tos anonīmas piederības mēdijus boikotēt un ietaupītos līdzekļus ieguldīt sava mēdija radīšanā. Principā iespējama shēma, pēc kuras mēdijs pieder to lasītājiem.

  • Es jau reiz par to ieminējos, bet neesmu ķēries tam klāt.
    Ir ļoti veiksmīgas un gadiem pārbaudītas Anonīmo alkoholiķu tradīcijas, kuras principā piemērojamas katrai organizācijai, katram pasākumam, katrai iniciatīvai.
    Te tās tradīcijas ir angļu valodā.
    1. Our common welfare should come first; personal recovery depends upon A.A. unity.

    2. For our group purpose there is but one ultimate authority – a loving God as He may express Himself in our group conscience. Our leaders are but trusted servants; they do not govern.

    3. The only requirement for A.A. membership is a desire to stop drinking.

    4. Each group should be autonomous except in matters affecting other groups or A.A. as a whole.

    5. Each group has but one primary purpose-to carry its message to the alcoholic who still suffers.

    6. An A.A. group ought never endorse, finance
    or lend the A.A. name to any related facility or outside enterprise, lest problems of money, property and prestige divert us from our primary purpose.

    7. Every A.A. group ought to be fully self-supporting, declining outside contributions.

    8. Alcoholics Anonymous should remain forever nonprofessional, but our service centers may employ special workers.

    9. A.A., as such, ought never be organized; but we may create service boards or committees directly responsible to those they serve.

    10. Alcoholics Anonymous has no opinion on outside issues; hence the A.A. name ought never be drawn into public controversy.

    11. Our public relations policy is based on attraction rather than promotion; we need always maintain personal anonymity at the level of press, radio and films.

    12. Anonymity is the spiritual foundation of all our traditions, ever reminding us to place principles before personalities.

  • Kooperatīam ir jābūt
    1. bezpeļņas
    2. bez-hierarhijas – nav valdes, galvas, vadītāja, priekšnieka, padomes…
    3. vienošanās notiek šādi – 100% visi vienojas
    4. jebkruš var iesaistīties (iestāties)
    ==========
    Ja šie trīs punkti nav, tad demokrātijas nav, sadrbības nav, vienotības nav, veidojas elitārisms, struktūras, hierarhijas, sadalītības sajūta, sajūta, ka neesi daļa no pasākuma… citiem vārdiem sakot – ja ir peļņa, hierarhija un vairākuma balsojums lēmumu pieņemšanā – tad tas viss ir MISKASTĒ un es tanī nepiedalos.

  • Aigar. Piemēram, ja TF būtu kooperatīvs. Ko darīt, ja visi 100% nevar vienoties par vienu vienīgu reklāmkaroga nosaukumu (saukli)? Varianti:
    a) baneri netaisām vispār
    b) taisām tik banerus, cik ir varianti
    c) [tavs variants...]

    Lēmumu pieņemšanas jautājums man ļoti interesē. Ļoti nozīmīgos jautājumos varētu organizēt aptaujas. Problēma ir tajā, ka cilvēku zināšanu un izpratnes līmenis ir ļoti dažāds, tādēļ arī aptauju variants atsevišķos gadījumos nedos mums visiem labvēlīgu rezultātu. Vai tu vari iedomāties, kāds būtu TF saturs, ja mēs publicētu pilnīgi visu, kas tiek iesūtīts… Visu cieņu autoriem un materiālu iesūtītājiem, bez tam – daudzus ieteiktos materiālus neesam publicējuši, jo neesam spējuši tos noskatīties/izlasīt un izvērtēt, tomēr daudzi ir gluži vienkārši neatbilstoši jebkam! Ko darīt?

  • Varbūt jāizveido sadaļa “bezsakars” man liekas ka būtu ļoti populāra sadaļa ( Tas, protams, ir tikai joks ).

  • Aigar, Tu lauzies atvērtās durvīs.
    Problēma nav tā, ka cilvēku domas netiek ņemtas vērā, bet gan tā, ka cilvēki vairums ir neaktīvs un bez savām domām.
    Es jau devu piemēru par reāliem dzīvokļu kooperatīviem. Tātad biedri neuzskata par nepieciešamu ierasties sapulcē, lai lemtu par sava dzīvokļu kooperatīva darbību. Ko tādā situācijā darīt?
    Varbūt sākumā, kamēr kooperatīvā ir tikai daži entuziasti, var darboties princips, ka visu izlemj visi. Bet tik un tā pieņemto lēmumu izpilde jāuzņemas kādam ar organizatora spējām, kam ir laiks, patika, sakari, prasme utt.
    Līderi un organizatori ir nepieciešami vienmēr. Citādi nekas nenotiks, tikai paralīze.
    Ko es saprotu ar līderi, labi izklāstīts AA tradīcijās, kas iekopētas augstāk.

  • Tāpat jāņem vērā, ka daļa no aktīvajiem (pat ļoti aktīvajiem) cilvēkiem ir ar destruktīvu dabu. Viņi tikai kritizē, apsūdz, taisa intrigas, noliedz, tiesā, bet nekad neuzņemas neko paši, kā arī nenāk ar konstruktīviem priekšlikumiem.
    Tas jāņem vērā. Mēs varam sadarboties tikai ar tiem cilvēkiem, kas un kādi tie reāli ir, nevis fantazēt par Aigara ideālajiem modeļiem, uz kuriem gan var tiekties, bet kādi dabā vienkārši nepastāv.

  • Es jau Aigara ideju sakarā reiz rakstīju par perfekcionismu, kas ir viena no efektīvākajām paralīzes formām.
    Aigaram patīk teikt: ja risinājums nav 100%, tad tas nav risinājums.
    Dzīvē tā diemžēl nenotiek. Bet ar tādu nostāju tiek paralizēta jebkāda darbība, jebkāda virzība.
    Dzīvē ir tā, ka par pirmajiem smiesies un ņirgāsies. Vai mums jāgaida, kamēr visi tie ņirdzēji būs ar mums vienisprātris un tikai tad jāsāk kas darīt?

  • Ivo.
    Ļoti labi. Es uzticos savai sapratnei un palieku pie 100% vienošanās. Es pamatoj to no daudziem sapektiem. Piemēram.
    1. Ja kaut vai viens cilvēks nepiekrīt, tad tas nozīmē priekš manis divus variantus
    – viņš nav pietiekami informēts
    – pārējie 99,999999% nav pietiekami informēti
    2. Ja lēmumu pieņemšanas process atstāj aiz sevis kaut vai vienu neapmierināto, neuzklausīto, nesaprasto… tas rada risku, ka šis cilvēks sāks darboties pret pārējiem, sāks tos kūdīt…
    3. Jo lēmumus ir svarīgāks, jo nozīmīgāk ir 100%. Jo maznozīmīgāks, jo var to atstāt izlemšanai interesentiem – lemj tikai tie, kuriem tas interesē – arī ar 100%. Banera gadījumā notiek vienošanās process tik ilgi, kamēr visi ir vienisprātis. Ja nav tad, tie, kas nepiekrīt, tiek uzklausīti, dizians tiek uzlabots, ja pārējie saprot, ka tas ir noderīgi. Ja piedāvātais labojums nav noderīgs, tad tas tiek paskaidrots – kādēļ nav. Šāds process notiek tik ilgi līdz visi ir vienojušies.
    ===================
    Jānim Kučinskim,
    lauzties Aizslēgtās durvīs ir mēģināt pierunāt cilvēkus uzskatīt, ka demokrātija ir 51% vai 70% balsojums. Iespējams ne jau katrs to var noformulēt, tomēr intuitīvi jūt, ka, ja viņš nav vairākumā, tad nav JĒGAS PIEDALĪTIES LĒMUMU PIEŅEMŠANĀ.
    ——
    Jēga parādītos, ja cilvēks zinātu, ka lēmumu nav iespējams pieņemt bez viņa balss.
    ==========
    Lēmuma izpilde – tas jā. Es runāju par lēmumu pieņemšanu.
    ==========
    Es saprotu ar līderi to, ka visi cilvēki 100% ir līderi – pretējā gadījumā ir zombiju bars un kontrolētāji.
    ==========
    ==========
    Destuktīva rīcība, kritika, intrigas ir cilvēka uzvedības modeļa sekas, jo tiem, kas paliek ārpus vairākuma nekas CITS NEATLIEK – intrigas, kritika, destruktīva rīcība – jo viņu skatījums netiek ņemts vērā.
    ——-
    Viss. Dzīvē tā notiek. Nekur nav jāskrien. Tiklīdz ir skriešana – tā rodas sacīkstes – cits skrien ātrāk, cits lēnāk. Tie, kas paliek aizmugurē NEKAD nedabū iespēju piedalīties kustībā uz priekšu, jo viņi ir TIK ATPALIKUŠI, ka ir vienkārši apstājušies.
    =======
    Progresa demagoģija uz mani neiedarbojas. Lai arī tavi argumenti, Jāni, kādam var šķist kārdinoši, tie ir glavnie iemesli iekārtas buksēšanai (maigi izsakoties).
    ——-
    ——-
    Mani fascinē, ka visi runā par APZIŅAS maiņu, par DOMĀŠANAS maiņu…., bet kad tas ir jādara pašiem, tad izdomā visādus attaisnojumus – par mani smiesies, mani nesapratīs…
    ——
    Jā – nevis jāgaida, kad ņirdzēji ir vienisprātis, bet jādod iespēja viņiem paskaidrot, kas ir smieklīgs, kas ņirdzīgs. Iespējams viņiem ir derīgs sakāmais. Ja viņi vēlas piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, protams. Ja viņi izsaka vēlmi izstāties no lēmumu pieņemšanas, tā ir viņu izvēle. Tad atliek vienoties pāri palikušajiem.

  • Aiz intereses un vēlmes pavingrināties:
    * Pieņemsi, ka visi tie cilvēki, kuri piedāvāja banera saukļa nosaukumu un/vai izteica viedokli par kādu variantu, ir kooperatīva biedri. Kas tālāk? Kāda ir praktiskā puse lēmuma noskaidrošanai?
    * Vai banera jautājums, tavuprāt, ir svarīgs?
    * Kā tu (atkal no praktiskās puses) redzi vienu dienu TF portāla darbībā? Visiem pienāk ziņa par kādu jaunu filmu. Daļa to noskatās. Daļa nav paspējusi. Daļai filma šķiet vērtīga, daļai nē. Kādu anotāciju rakstām? Katrs iesūta savu anotāciju. Redakcija kādam nepatīk, jo “augstākā saprāta” vietā jāraksta Jahve. Ko tālāk?

    Varbūt pavingrināmies līdz galam ar to baneri? Tas, protams, nav pats svarīgākais jautājums.. Gan jau ka būs vēl svarīgāki ;)

  • - seko līdzi un piedalies atbilstošajā ziņā
    – viss ir svarīgs un nesvarīgs – atkarībā, kam cilvēki piešķir nozīmību. Ja ir cilvēki, kam šķiet, ka vajag un kas vēlas vairāk līdzdarbības, tad baneris var palīdzēt šiem cilvēkiem līdzdarboties.
    ====================
    Labi jautājumi.
    – Peļņas sistēma diktē, ka ziņām ir jānāk iekšā lielos daudzumos, jo ziņas dod peļņu. Ir tā, ka, ja uz pasaules rīt no rīta viss būtu pa vecam, ziņas nespētu pelnīt. Ziņu pārdevēji ir ieinteresēti bezjēdzīgā cilvēku kustībā – jo bezjēdzīgāka un mulsinošāka, jo labāk, jo cilvēki vairāk patērēs ziņas savos mēģinājumos saprast, kas notiek. Šī ir lieliska iespēja atkal pārdot ziņas.
    – TF lielāko daļu ir jau ziņojis. Salīdzinoši ļoti maz jauns var nākt klāt. Tas atbrīvo (būtu jāatbrīvo) laiku cilvēkiem pievērsties informācijas izvērētēšanai, strukturēšanai, pieslīpēšnai, vajadzību un sarežģījumu (ārpus ziņām) apzināšanai, šo nepieciešamību risinājumu izstrādei un ieviešanai.
    – Tas nozīmē, ka TF steiga ir nevietā. Katra jauna ziņa TF ir rūpīgi jāpārdomā un jāizvērtē no sapekta – vai tā papildina vai atkārtojas. Ja atkārtojas, tad rada informācijas gūzmu, kas rada apjukumu, mulsumu un arī atkarību no ziņām – tā ir tāda narkotika – sevis upgreidošana un nedomāšana pašam – gaidīt, ka kāds visu visu paskaidros.
    – Es tavā vietā daudz biežāk laistu vecās ziņas vēlreiz, jo pati atkārtošana ir ok – tā atgādina par esošo un neprasa tavu laiku – toties noderēs gan jaunpienācējiem gan citiem.
    ==============
    Labi. Pagaidām.

  • Ok.. Šad tad jau sanāk publicēt otrreiz – tad, kad kaut kas papildināts, piem., pievienots LV tulkojums.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.