Latvijas avīze: ‘Eiropas caurumā ar tīrām rokām’

Šveice, lai gan nav Eiropas Savienības dalībvalsts, spiesta dzīvot kā Eiropas Savienībā.

It kā gleznotājam būtu nejauši izšļakstījusies krāsa un uz liela, zila, eirozvaigznītēm dekorēta audekla uzslacījies neglīts traips. Tik neiederīgi Šveices kontūras izskatās Eiropas Savienības (ES) kartē. Lai gan no visām pusēm ES valstu ielenkta, robežodamās ar Franciju, Vāciju, Austriju, Itāliju un Lihtenšteinu, Šveice atteikusies no iespējas kļūt par ES dalībvalsti.

“Mēs esam dīvaina valsts. Kā caurums Eiropas sierā,” tā, gastronomiskās analoģijās, salīdzinādams Eiropas Savienību ar vienu no svarīgākajiem Šveices eksportproduktiem, savas valsts “novietojumu” Eiropā ironiski ilustrē bijušais valsts parlamenta deputāts Ernsts Mullermans. Viņš ir viens no Šveices politiķiem, ar kuru mums, divdesmit Austrumeiropas valstu žurnālistu grupai, ir iespēja tikties, viesojoties Šveicē. Un gan viņa, gan pārējo attieksmē jaužas neslēpts lepnums: “Lai gan runājam vāciski, franciski un itāliski, mēs neesam nekādi vācieši, franči vai itālieši, bet gan šveicieši.”

Vilinoša ārzemniekiem
Trīs atšķirīgo nacionalitāšu un mentalitāšu klātbūtne Šveicē ir izteikti jūtama: vāciešu pusē dzird tikai vācu valodu, franču daļā savukārt nerunā vāciski, tāpat kā ielu nosaukumi un veikalu izkārtnes kļūst itāliskas, iebraucot itāliešu pusē. Vāciešu un franču sabiedrības Šveicē esot diezgan atsvešinātas. Katra nacionālā grupa skatās savus sabiedriskās televīzijas kanālus atšķirīgās valodās un ar dažādām programmām. Šveicē ir liels ārvalstnieku īpatsvars – aptuveni 1,6 miljoni no 7,4 miljoniem iedzīvotāju nav Šveices pilsoņi. Un ārzemnieki turpina ieplūst. Uz Šveici, augstā labklājības līmeņa vilināti, katru gadu pārceļas desmitiem tūkstošu vāciešu, šeit iedzīvojušies arī aptuveni 250 000 ieceļotāju no bijušās Dienvidslāvijas. Jūtams, ka “iedzimtie” šveicieši ar dienvidslāvu klātbūtni nav diez ko apmierināti. Šveicē, lai gan tā šķiet droša un pārtikusi valsts, netrūkst arī noziedznieku. Kad mums piekodina, ka, pastaigājoties pa Cīrihi, jātur acis vaļā, sargājot somu un makus, jo garnadži še esot ļoti profesionāli, šveicieši pamato: “Ziniet, daudz kosoviešu te dzīvo.”

Kāda dzīve Šveicē, salīdzinot cenu līmeni ar atalgojumu? Trīsistabu dzīvokļa īre Cīrihē maksā no tūkstošiem Šveices franku mēnesī (ap Ls 440). Litrs piena – divus frankus (Ls 0,88). Vienkārša darba darītājiem, piemēram, veikala pārdevējai, mēnešalga ir ap trim tūkstošiem franku (Ls 1300). Televīzijas žurnālists saņem divreiz vairāk – ap 6000 franku (ap Ls 2600). Aptuveni tikpat saņem arī parlamenta deputāti. Par pusi šīs summas – trim tūkstošiem franku jeb 1300 latu– var iegādāties uz visu gadu derīgu sabiedriskā transporta biļeti, kas izmantojama jebkurā sabiedriskā transporta līdzeklī visā valstī Šveices robežās. Neatkarīgi no attāluma var braukt ar visiem vilcieniem, autobusiem, tramvajiem, trolejbusiem un pat kuģiem, kas arī pieder pie sabiedriskā transporta, pārvietojoties pa ezeriem, kuru Šveicē ir ļoti daudz.

Tauta izlemj pat par budžetu un nodokļiem
Šveicieši atraduši oriģinālu veidu, kā organizēt pasta piegādi valstī. Pasta pakalpojumus un autobusu satiksmi nodrošina viens un tas pats valstij piederošs uzņēmums, lauku apvidos vēstuļu un laikrakstu piegādes adresātiem apvienojot ar pasažieru pārvadāšanu. Patlaban tiek apspriesta ideja par šā uzņēmuma privatizāciju, par ko šveicieši drīzumā varētu spriest referendumā.

Tieši referendumi un unikālā politiskā sistēma, dēvēta par “tiešo demokrātiju”, ir viena no lietām, kas šo nelielo, bet kalniem, ezeriem un bankām bagāto zemi dara plaši pazīstamu visā pasaulē. Par Šveici smej, ka bez referenduma tur pat pussagruvušu siena šķūni nedrīkstot nojaukt. Nav izslēgts, ka kādā no Šveices 26 kantoniem un gandrīz 3000 komūnām, kuros katrā darbojas atšķirīgas likumu normas, tiešām ir spēkā pat šāds noteikums, tomēr nevar droši apgalvot. Toties nešauboties var teikt, ka referendumi patiesi ir Šveices ikdiena. Šveicieši balso par visu. Referendumos palielina vai samazina nodokļus, lemj, kā izlietot valsts budžetu, izšķiras, vai vajag Šveicē rīkot pasaules futbola čempionātu, noteic ciema veikalu darba laikus…Vēl pirms dažiem gadiem pat pilsonību piešķīra publiskā balsošanā: pašvaldību iedzīvotāji pilsoņi lokālos referendumos varēja izvēlēties, vai viņu kaimiņi nepilsoņi ir vai nav Šveices pases cienīgi. Šā gada jūnija sākumā pēc Šveices Tautas partijas ierosmes referendumā tika lemts par šādas kārtības atjaunošanu, tomēr tauta priekšlikumu noraidīja.

Lai sarīkotu tautas nobalsošanu par jebkuru parlamenta pieņemtu lēmumu, pietiek savākt 50 000 parakstu, savukārt referenduma ierosināšanai par jaunu likumprojektu nepieciešami 100 000 parakstu. Turklāt tautas nobalsošanas nevar izgāzties, kā tas mēdz gadīties Latvijā, jo šveiciešiem nav minimālās balsošanas dalībnieku barjeras un referenduma rezultāts tiek ņemts vērā neatkarīgi no tā, cik balsotāju piedalījušies. “Gadā mums notiek četri vai pieci nacionālie referendumi. Ja pastāvētu minimālā dalībnieku barjera, būtu vajadzīgas milzu pūles, lai uz šīm balsošanām cilvēkus mobilizētu. Tas bloķētu visu mūsu demokrātisko sistēmu, un daudzi lēmumi paliktu nepieņemti uz ilgu laiku,” paskaidro Tomass Jenčs, kurš pārstāv organizāciju, kas rūpējas ar Šveices sadarbību ar ārvalstīm.

Lēta valsts pārvalde
Šveicieši tērējas referendumu rīkošanai, bet, cik vien iespējams, taupa naudu uz valsts augstākās pārvaldes rēķina. Piemēram, prezidents, kuru Šveicē uz vienu gadu ievēl parlaments, vienlaikus ir arī ārlietu ministrs. Prezidentam ir tikai reprezentatīvas funkcijas un nav rezidences vai atsevišķa biroja. Prezidenta līmenī cenšas rīkot ne vairāk kā vienu oficiālu starptautisku tikšanos gadā, jo šis amatvīrs, būdams arī ministrs, ir noslogotāks nekā prezidenti citās valstīs. Arī alga viņam nav lielāka kā pārējiem sešiem ministriem, kuri Šveicē atbild par vairākām nozarēm uzreiz: piemēram, aizsardzības ministra pārziņā ir arī sporta lietas un civilās aizsardzība, savukārt iekšējo lietu ministrs atbildīgs par kultūru, statistiku, izglītību un citām nozarēm.

Tautas nobalsošanās Šveices pilsoņu vairākums līdz šim konsekventi teicis “nē” priekšlikumam pievienoties Eiropas Savienībai. Pēdējais referendums par šo jautājumu notika 2001. gadā, kad priekšlikumam par ES iestāšanās sarunu sākšanu iebilda gandrīz astoņdesmit procenti referenduma dalībnieku. Šveices politikas pārzinātāji paredz, ka vismaz nākamo piecu gadu laikā jautājums par iekļaušanos savienībā diez vai tiks nopietni aktualizēts. Sabiedriskās domas pētījumos konstatēts, ka par Šveices pievienošanos ES lielākoties ir gados jauni cilvēki ar augstāko izglītību, vecākā paaudze, it sevišķi ārpus lielajām pilsētām dzīvojošie, pret ES noskaņoti daudz skeptiskāk.

Pirms vaicāt, kādu apsvērumu dēļ Šveice, atrazdamās pašā ES vidū, izvēlējusies būt savrupa, der ņemt vērā, ka Šveice…jau ir Eiropas Savienībā. Formāli, protams, pievienošanās līgumu tā nav noslēgusi, taču praktiski būtu grūti atrast jomu, kurā Šveice nebūtu savus likumus pieskaņojusi Briseles direktīvām un regulām. Tāpat kā ES dalībvalstīs, arī Šveicē katru jaunu likumprojektu rūpīgi vētī juristi, pārbaudīdami to saskanību ar ES direktīvām.

“Neatkarīgi atkarīgi” no ES
Šveices rietumu daļā, braucot autobusā, nemaz nemanām, ka vairs neatrodamies Šveicē. Robežzīmes, pa Šveices lieliski uzturētajiem ceļiem līgani vizinātiem, paslīdējušas garām nepamanītas, un tikai pēc gidu atgādinājuma atskāršam, ka esam jau kaimiņvalstī Francijā. Šveice, tāpat kā lielākā daļa ES dalībvalstu, ir pievienojusies Šengenas līgumam un ES pilsoņi var brīvi pārvietoties pāri robežām, robežsargu nekontrolēti.

Šveice arī nemitīgi slēdz sadarbības līgumus ar ES, lai iekļautos savienības ekonomiskajā telpā. Vairāk nekā 60 procentu no Šveices eksportprecēm tiek eksportētas uz Eiropas Savienības valstīm, tāpat 80 procenti importa nāk tieši no ES. Tādēļ Šveice ir spiesta pieņemt ES standartus. Tomēr jāatzīmē, ka pielāgošanās ES noteikumiem nenotiek gluži automātiski: par lielāko daļu līgumu un vienošanos, kurus Šveicei slēgt ar ES, šveicieši, līdzīgi kā visos citos jautājumos, lemj referendumos. “Ja mēs iestāsimies ES, mēs neizbēgami zaudēsim šo priekšrocību. Mums nāksies atteikties no savas tiešās demokrātijas sistēmas un vienkārši nāksies kopēt ES likumus bez jebkādas apspriešanas,” skaidro bijušais Šveices vēstnieks Briselē Benedikts fon Čarners. Taču pilsoņiem dotās “apspriešanas tiesības” nereti apdraud Šveices ekonomiskās attiecības. Šveice savas “tiešās demokrātijas” dēļ ES vadībai ir diezgan neprognozējams partneris – kad Šveices valdība par kaut ko vienojusies ar Briseli, nav garantijas, ka tauta referendumā šo vienošanos tūliņ neatcels…

Kaimiņi šveiciešus par viņu neitralitāti apskaužot. “Mani paziņas franči ik reizi, kad satiekamies, jūsmo: “Ak, cik laimīgi jūs esat! Jūs, šveicieši, esat tik gudri, tik viltīgi, jūsu rokas ir tīras!” atzīstas fon Čarners, taču steidz piebilst, ka jautājums par pievienošanos ES nav vienkāršs. Šveices pārstāvji, piedaloties ES valstu līderu apspriedēs Briselē, var debatēt, ieteikt, paust viedokļus, bet… kad sākas lēmumu pieņemšana, “tad šveicieti palūdz iziet ārā”. Balsstiesību trūkums ES institūcijās ir viena no cenām, kas Šveicei jāmaksā par savu neitralitāti. Taču medaļai ir arī otra puse – ja Šveice iestātos ES, tā kā neliela valsts nebaudītu lielu ietekmi un “noslīktu” savienības jūrā. Nevar par zemu novērtēt arī finansiālos aspektus, proti, Šveicei nāktos ar saviem maksājumiem piedalīties ES budžetā. Tāpat Šveicei nāktos samierināties, ka samazinātos iespējas aizsargāt savu iekšējo tirgu.


Pārpublicēts
no www.la.lv (27.06.2008)
Iesūtīja Māris


* * *

ŠVEICE

  • Teritorija: 41 290 km²
  • Galvaspilsēta – Berne
  • Iedzīvotāju skaits: 7,4 miljoni
  • Pašnāvību līmenis: 1300 – 1400 pašnāvību gadā
  • 77 % iedzīvotāju ir interneta pieeja mājās; visā valstī ir gandrīz septiņi miljoni personālo datoru
  • Ap 60% dzīvokļu Šveicē tiek īrēti
  • Šveice ir pasaules līdere šokolādes patēriņā: viens iedzīvotājs gadā notiesā vidēji 12,3 kilogramus šokolādes
  • 64 % šveiciešu runā vāciski; 20 % franciski; 6,5% itāliski; 0,5 % – Šveices ceturtajā oficiālajā – retoromāņu – valodā; citās valodās – 9 %.
  • Šveices pilsēta Cīrihe jau otro gadu pēc kārtas ieguvusi dzīvošanai vispiemērotākās pasaules pilsētas titulu “Mercer” pilsētu dzīves kvalitātes reitingā.

  • Šveicē pastāv tā sauktā konsociālā, jeb sadarbības demokrātija.
    .
    Katrai sabiedrības daļai ir ļoti liela suverenitāte un pārstāvniecība izpildvarā, tiek respektētas visu pušu intereses.
    .
    Vai jūsuprāt Latvijas sabiedrība ir gatava atdot 45% vietas valdībā, Saeimā un valsts iestādēs krievvalodīgajiem, kā arī ieviest otro valodu krievu valodu?
    .
    Ir skaidrs, ka nē. Tādēļ par šo jauko Šveices modeli, kurš, protams, nemaz tik idillisks (piemēram, Šveice ir starptautiska naudas atmazgātuve), kā šeit aprakstīts nav, diemžēl Latvijā var aizmirst.
    .
    Nemaz nerunājot par to, ka Šveices sabiedrībā, atšķirībā no Latvijas, ir turīgāka, tolerantāka un izglītotāka, plus tai ir DAUDZ lielāka demokrātijas prakse, kura tikai, ja nemaldos, pagājušā gadsimta 60tajos gados beidzot nonāca pie šī veiksmīgā demokrātijas modeļa, kas šeit aprkastīts.

  • Nu neko jūs zēni nesaprotiet,ne rakstošie ne lasošie.

  • Ir atļauts Latvijai paņemt labāko no tās sistēma, nevis to diskreditēt un izmest pa logu.

  • Re, kā manu niku arī sāk lietot viltvārži! Bet par Šveici tiešām esmu jau rakstījusi: salīdzināties varēsim, kad Latvija kļūs par kalnu valsti un starp novadiem ieguls krietnas aizas. To nevar nomest no svariem.Un viss, kas nāk līdz, trenē demokrātiju.

  • Jā, labi – ņem Latvija.

  • Bet, ja nopietni: Ko gan paņemt, Aigar?
    .
    Varbūt Bankas, kuras tev tik ļoti nepatīk? Bet kuras ir ļāvušas Šveicē attīstīties vidusslānim, kurš ir vitāli nepieciešams stabilai un kvalitatīvai demokrātijai?
    .
    Referendumi, kurus jāņem vērā, pat ja neliela daļa tajos nobalso, vieni paši, neko neatrisinās.
    .
    Kā jau lurike raksta: katrai valstij ir jāatrod sava pieeja. Un es lielā mērā neuzskatu, ka ir pieejami kaut kādi utopiski risinājumi, kurus var īstenot 1mēneša, 1gada laikā.

  • Cilvēkiem jāsāk interesēties, domāt un jākļūst aktīvākiem. Tas arī jāpaņem.
    Jā, šiem tur esot “balsošanas kastes”, lai rezultāti nav jāskaita ar rokām. Šo punktu varam ievērojami uzlabot. Problēma te ir tā, ka, ja nevaram uzticēties parlamentam un valdībai, tad arī nevar uzticēties attiecīgajām tehnoloģijām, kuras var tikt izmantotas pret tevi. Šajā gadījumā domāju autentifikācijas tehnoloģijas.

  • Par risinājumiem piekrītu. Paies daudzi daudzi gadi. Tomēr tam, ka mūs šķir tik liels attālums, vajadzētu iedvesmot, nevis atturēt. Jocīgi – mani tas iedvesmo, jo nozīmē, ka tik daudz ir ko darīt. Vai tu domā, ka būtu vērts apsvērt iespēju ieviest e-demokrātiju Latvijā. Varbūt ir iespējama demokrātija caur “tiešās demokrātijas” principu izmantošanu un uzlabošanu, jo šobrīd demokrātijas vispār nav. Tā vienkārši nav iespējama, jo to atņem balsošanas process.
    ==============
    Ivo,:) Uzticēties arī nevajag – tas jau ir visa cēlonis.

  • Kā tā, man nepatīk apskatījums, kā mēroga afišēts izkārtojums. Izkārtojums, kurā atradīsiet to un to, un vēl šo to. Un izrādās, Tu tur atrodies, jau sen to gribējis. Pat uz stundu. Tagad tas nav maz. Maz ir tad kad tur nav, tur nav Tevis.Daudz patīkamāk, ka šajā vietā, ir “pērļu” pulss, kas ir atsevišķš radījums,kuru bieži saista ar konkrētu iespēju. Bet tā taču nebija. Tas man bija vairāk, kā tikai Tev saliekt ceļus, izgulēties …un atstāt šo zemi.

  • wow. Tev ir ko teikt.

  • tā visu pilsoņu piedalīšanās un vēlēšana varētu sanākt ļoti atkarīga no medijiem – ko teļukā rādīs no labās puses, to tauta ievēlēs?

  • ATBALSTĪSIM ŠVEICES VĒLEŠANU SISTĒMAS IEVIEŠANU LATVIJĀ.
    ĪSTENOSIM DZĪVĒ SATVERSMES TĒZI-VARA PIEDER TAUTAI.
    VALDĪBAS VADĪTĀJS IR JĀAPSTIPRINA PREZIDENTAM-PĒC KONKURSA
    REZULTĀTIEM.JĀRIKO KONSULTATĪVIE REFERENDUMI PAR POLITIKAS
    VIRZIENIEM.VALDĪBAS VADĪTĀJS IZVELAS MINISTRUS UN VEIDO
    POLITIKU ATBILSTOŠI PILSOŅU BALSOJUMAM.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.