Fragments no E.Brastiņa grāmatas: ‘Mūsu Dievestības tūkstošgadīgā apkarošana’

Lai īsteni izprastu to vareno cīņu, kas pirms tūkstoš gadiem iesākās starp mūsu seno dievestību un viņas apkarotājiem, nākas kaut arī īsu brītiņu aplūkot šīs dievestības saturu un viņas turētājus latviešus.

Jāatzīst, ka nekad nav bijis vieglāk kā tagad pateikt, kas īsti ir savā kodolā mūsu senā dievestība. Mūsu gadsimtenī pasaule un viņas vēsture ir kļuvušas ļoti pārskatāmas. Šī pārredzēšana laikā un izplatībā atļauj saskatīt, ar ko kāda reliģija vai ticējumi savā saturā un veidā atšķīrušies no citiem. Salīdzinošās zinātnes te daudz līdzējušas arī latviešu dievestības izprašanai.

Agrāk domāja, ka Eiropas sentautu reliģiskās apziņas izskaidrošanai pietiek ar tā saukto mitoloģiju, ko kādreiz izgudroja filologi, lai izprastu antīko dzeju. Mitologi toreiz teica, ka sentautu reliģija līdz kristīgās ticības pieņemšanai bijusi tikai mitoloģija, t.i., teiksmaini ieskati par dabu un viņas parādībām. Ar šādu pieeju mēģināja izprast arī tos materiālus, ko sniedza visjaunākā no vēstures zinātnēm – folklora, jo viņas materiāli bija pilni ar dzeju, teiksmām, ticējumiem un burvībām. Pa vecam paradumam mitologi piebalsoja arī teoloģijai un raudzījās uz katru pagānību, kā uz pareizās dievatziņas novirzienu, kas izpaudies vientiesīgā Dieva radīto lietu dievināšanā. Bet taisni folkloras dati satricināja šādu mitoloģiju, lai viņas vietā liktu daudzžuburainu ticējumu, ieskatu, ierašu un teiksmu sistēmu, ko var apzīmēt tikai ar vārdu “dievestība”.

Mūsdienu atziņa nu ir tāda, ka visi tautas sacerējumi jeb garamantas izriet no šās senās dievestības vai stāv ar to ciešos sakaros. Visai bieži paši šie sacerējumi ir dievestības pieminekļi, no kuriem izlobāma vienīgi īstā patiesība par to, kas bijusi kādas tautas dievticība priekškristīgos laikos. Apraksti, ko atstājuši par pagānu reliģijām ceļotāji, misionāri un hronisti, labojami un paplašināmi ar tām atziņām, ko par savu dievestību liecinājusi pati tauta savās garamantās.

Vienā ziņā mēs esam laimīga tauta. Labāk nekā kura cita tauta, mēs esam saglabājuši tos tautas sacerējumus, ko varam dēvēt par savas dievestības pieminekļiem. Mūsu dainas satur desmitiem tūkstošu dziesmu par Dievu, dievībām un dievestību. Nav nemaz domājams, ka šai pārbagātā materiālā iztrūktu kaut kas, kas mūsu dievestībai bijis kaut cik nozīmīgs, jo nav tādas dzīves puses, par kuru dainas nerunātu. Šis apstāklis iztaisno visus tos greizos ieskatus, spriedumus un nevalodas, kas tūkstoš gados krājušies pāri latviešu dievestībai. Latvju dainās ietvertais reliģiskais materiāls ir it kā spēcīgs staru metējs, kas apgaismo latviešu tautas sendzīvi līdz pat viņas dzelmēm. Šai pašā gaismā top arī redzams, kādā radniecībā stāv citas indoeiropiešu tautu reliģiskās sistēmas ar mūsu seno dievestību. Izrādās, ka vecākās indoeiropiešu senreliģijas sastāvdaļas uzglabājušās dainu reliģijā gandrīz savā pirmatnējā veidā pa to laiku, kamēr pārējās indoeiropiešu, teiksim turpmāk vienkāršāk – āriešu, tautās tās ar laiku satumsušās, deformējušās un zaudējušas jēgu.

Ja nu katras reliģijas viducī mēdz atrasties Dievs vai dievības, kas var iejaukties cilvēka likteņos un dzīvē, tad tādas ir bijušas arī mūsu senai dievestībai. Bet šādu dievību, kas varējušas aizdabīgā kārtā kārtot cilvēka mūža un dabas norises, nekad nav bijis tik daudz, cik to bija iedomājušies līdzšinējie mitologi. Viņi katru dzejas personificējumu vai teiksmas antropomorfizējumu jau skaitīja par dievību. Tāpat dievību un dievu godā iekļuva dažādi simboli, zīmes un atribūti, kas šīm dievībām piederēja.

Tagad, kad mums pie rokas neskaitāmi mūsu senās dievestības pieminekļi, varam teikt, ka latvietis griezies ar lūgšanu ņemt dalību viņa dzīves un mūža veidošanā tikai pie trim dzejiski iztēlotām dievībām. Pirmais bijis Dievs, saukts arī par Debesu Tēvu, otrā Māra, saukta par Zemes Māti, un trešā Laima, saukta par Mūža Licēju. Vairāk neviens cits dzejas personificējums vai antropomorfizējums nav pielūgts. Dainas gan apdzied Pērkonu, Sauli, Meteni, Jumi u. d. citus svētku personificējumus un dabas parādības, bet nekad šajās dziesmās nav minēts vārdiņš “lūgt”. Šis vārds lietots, tikai dziedot un runājot par Dievu, Māru un trim Laimām. Lūgšana ir pazīme, kas noder par mērogu latviešu dievību noteikšanai un viņu atsijāšanai no citāda veida teiksmu tēliem.

Pētījumi rāda, ka Dievs sākumā nozīmējis debesi, debess gaismu, nevielisko principu, Māra turpretī – vielisko, bet Laima – Dieva laidumu, likumu.

Ar Dievu kā nemateriālo pasaules principu, Māru kā matēriju un Laimu kā cēlonības personificējumu latvieši bijuši sakaros vismaz četros veidos: lūdzot, daudzinot, zintējot un ziedojot. Visām šīm teurģiskām darbībām, kas dažkārt varējušas izvērsties diezgan svinīgās izdarībās (ceremonijās un kultā), bijis pamatos ieskats, ka cilvēka garīgie spēki zināmos apstākļos var iejaukties Dieva un pasaules uzbūves mehānismā un var virzīt viņa norisi vēlamā virzienā. Latvietis pats sevi turējis par burvi, un to atzinuši arī citi.

Tas apstāklis, ka zintēšanai, ziedojumiem vai citiem teurģiskiem līdzekļiem bijušas zināmas ierastas vai zīmīgas vietas, paviršu vērotāju prātā iztulkots par akmeņu, koku un ūdeņu pielūgšanu. Ja latvietis dziedāja par sauli, mēnesi un zvaigznēm, tad to iedaudzināja par debesu spīdekļu pielūdzēju. Kad viņš labi apgājās ar Zemes Mātei svētītiem dzīvniekiem – zalkti, krupi u. c., tad kristīgie mācītāji viņu padarīja par dzīvnieku dievinātāju. Tā sākās nevalodas, kas ar laiku sagandēja pasaules acīs latviešu dievestību līdz nejēdzībai.

Katrai reliģiskai sistēmai pievienojas vēl ieskati par dvēseles dzīvi. Latvieši ticējuši, ka cilvēks ir trīskārtīgs, t.i., ka viņam ir augums, velis un dvēsele, pie kam velis un dvēsele turpina pastāvēt arī pēc nāves. Dvēsele, cilvēkam mirstot, nonāk pie Dieva, bet velis paliek sakaros ar Māru – Zemes Māti – Veļu Māti.

Pie reliģijas ārējiem veidiem, kā zināms, mēdz pieskaitīt arī svinīgās ierašas, kas parasti pavada godus un gadskārtas svētkus, tāpat arī teiksmas un teikas, kurās iztēlotas nebijušas lietas. Arī Dainu reliģijai netrūkst šādu sastāvdaļu, jo godību un svētku dziesmu ir tūkstošiem.

Visi minētie dainu reliģijas kodola elementi ir tik seni, ka ne vien viņu vārdus, bet arī saturu atrodam citās āriešu tautu senreliģijās, piem., indiešu, grieķu, romiešu, slāvu un ģermāņu. Visām šīm sentautām ir kopīgs vārds Dievam: ind. “dēva”, grieķ. “theos”, rom. “diespiter”, slāv. “djāvol”, ģerm. “tiu”. Tas norāda, ka mūsu vārds Dievs nav kristīgos laikos valodā ienests vārds. Arī Māras vārds un veidols saglabājušies Indijas tāmuļu reliģijā apbrīnojami līdzīgi mūsējiem. [ Richard Frölich. Tamulische Volksreligion. - Leipzig, 1915. Šai tāmuļu mātišķai dievībai Mari svētītas ir čūskas, un attēlojumos tā ir kopā ar čūskām.] Ar sagrozītu un aptumšotu nozīmi vecais vārds dzirdams arī slāvu valodā kā Morana, Marcāna [Tā kā Mārai priekškristīgos laikos svinēts piektvakars, tad dažos krievu apvidos tā dēvēta arī par Pjatenka un Pjatņica (S. Maksimovs. Naše dvuverie. - "NOV", 1885, nr. 21).] un ģerm. “Maar” [E. Mosk. Ģerm. Mvthol., 38. lpp.]. Ir pierādīts, ka, arī ar citiem nosaukumiem apdēvētu, āriešu pirmtauta godājusi kādu zemes, auglības un sievietības dievību, kas arī ārpus āriešiern bijusi pazīstama kā Izīda, Astarte, Kibele [Prof. Art. Drews. Marien-Mithus.]. Mūsu trijas Laimas grieķi pazīst kā trīs parces, rom. – “tria fata”, ģermāņi kā trīs nornes – Urdri, Verdandi un Skuldi.

Salīdzinot mūsu dainu dievestību ar pārējo āriešu sentautu reliģiskiem pieminekļiem, nākas atzīt, ka mēs esam uzglabājuši āriešu pirmtautas reliģiju, tāpat kā valodu, vispirmatnējākā un pilnīgākā veidā. Šo parādību mēdz izskaidrot ar to, ka mēs līdz ar savām radu tautām dzīvojām senā āriešu pirmdzimtenē, no kurienes ap otro gadu tūkstoti priekš Kristus izceļojušas uz visām debesu pusēm citas āriskās ciltis un tautas. [E. Brastiņš. Latvija, viņas dzīve un kultūra. Sk. nodaļu "Āriešu jeb indoeiropiešu pirmtauta", 35. lpp.] Vairāk kā tūkstoš gadus dzīvojot šķirti no savas dzimtenes un citu tautu vidū, aizgājušo tautu senā reliģija pārveidojusies un sajaukusies ar citām. Vistīrākā veidā tai bijis iespējams saglabāties savā dzimtenē – baltu tautu apdzīvotos apvidos.

Tātad mēs, latvieši, varam saukt par savu to dievestību, kuras visvēlākās liecības saglabājušās latvju dainās. Šī dainu reliģija visus kristīgos laikus palikusi kristietības neietekmēta, atskaitot tikai dažus kristīgās ticības vārdus, kas ienākuši valodā un līdz ar to iekļuvuši arī dainās.

Mūsu dievestība ir pieredzējusi tos pašus laikmetus, ko pārdzīvojusi mūsu tauta. Pirmo no tiem mēs varam dēvēt par āriešu sentautas laikmetu no apm. 10000. līdz 2000. g. pr. Kristus. Šai laikā Eiropā, šļūdoņa atbrīvotā zemē, attīstās jauna tauta ar augstu akmens kultūru. Nodibinās arī īpaša dievestība, tāpat kā garīgā un vieliskā kultūra. Tā ir āriešu pirmtauta, kas toreiz ietvēra sevī arī tagadējos latviešus, protams, it kā pumpurā.

Ap otro gadu tūkstoti šai pirmtautai iesākās izceļošana un sadalīšanās, kas turpinās kādus 500 gadus. Uz austrumiem dodas senindi un senpersi, uz dienvidiem izceļo trāķiešu, sengrieķu un vēlāko romnieku ciltis. Uz rietumiem virzās gaili un ģermāņi. Pirmdzimtenei vistuvāk paliek senslāvi, bet vecajās āriešu mājās turpina dzīvot tie paši ārieši, tikai tagad tos sauc jau par aistiem vai neiriem. [Prof. P. Šmits. Ievads baltu filoloģijā. - R,, 1936.]

Aistu laikmetu, kas pastāvējis līdz pat Kristus laiku sākumam, raksturo bronzas kultūra, kuras centrs atrodas Prūsijā. Šim laikmetam beidzoties un dzelzs laikmetam sākoties, aistu sentauta ir sazarojusi daudzās ciltīs, kuras sastāda četras galvenās, aistu valodu grupas, kas pazīstamas zem kopvārdiem prūši, jātvingi, leiši un latvieši.

Šajā otrajā, t. i., aistu jeb senbaltu, laikmetā prūšiem, leišiem un mums latviešiem, bijušas kopīgas visas tās pašas dievestības sastāvdaļas, kas agrāk. Par citām āriešu tautām to vairs nevar teikt. Dievu tāpat sauc leiši Dievas un prūši Daivas. Laima tai pašā vārdā saukta arī pie leišiem un prūšiem. Dieva Māti jeb Māru pie aistiem min 79. g. Tacits. [Tacitus. Germania, 45, lpp.] Aistu sentautas reliģija tikai sīkumos varbūt atšķīrusies no agrākās āriešu pirmtautas dievestības.

Trešajā posmā, t. i., tajā, kad baltu tautas jau sadalījušās leišos, prūšos, latviešos u. c. tautās un ciltīs, senraksti piemin tos pašus dievestības pamatgabalus, ko daudz pilnīgākā veidā pauž nule savāktās dainas.

Tādā kārtā var droši teikt, ka mūsu dievestības kodols ir āriešu pirmtautas radīts, aistu jeb baltu uzturēts un latviešu saglabāts.

Tai laikā, kad sākās baltu tautu piegriešana kristīgai ticībai, prūši, leiši, kurši un latgaļi vēl atradās dziļā savstarpēja kultūras, valodas un asins radniecībā. Arī reliģiskie ieskati bija tik vienādi savā starpā un reizē tik atšķirīgi no apkārt esošām tautām – slāviem, ģermāņiem un ugrosomiem, ka mēs šo baltu tautu piekopto dievestību varam dēvēt par savu. Par savu to varam turēt pēc būtības, pēc izplatības un vēlākiem likteņiem.

Mūsu dievestība savā kodolā, veidā un likteņos ir kaut kas gluži neparasts pasaulē. Savā kodolā tā satur vislielākās dievestīgās atziņas neizplūdušā un nesabojātā veidā. Gars, Matērija un Cēlonība (kauzalitāte) te izteikti simbolos un greznā dzejas valodā, kas tomēr nav aizēnojusi pašu pamatjēgu. Tai pašā laikā senāriešu reliģiskie galvenumi indos, irāņos, slāvos, grieķos un ģermāņos pārveidojušies dažreiz pat līdz nepazīšanai. Kad kristīgā ticība sastapās ar grieķu, romiešu, slāvu un ģermāņu tautu reliģijām, tās bija jau tik tālu zaudējušas savu pirmatnējo jēgu un satvaru, ka kristīgā ticība varēja bez pūlēm tās aizvietot. Grieķu un romiešu daudzdievībā kristietība ierodas kā gaidīta, ilgi meklēta, gnostiķu minēta reforma. Tāpēc šīs tautas to uzņem aktīvi, dodamas atkal tālāk slāviem un ģermāņiem. Pēdējie uzņem kristietību sākumā pasīvi, neizrādot ne sevišķu pieķeršanās prieku, nedz arī karodami tai pretī. Reliģiskā vienaldzība pret savu dievestību te radusies tamdēļ, ka senā ticība šais tautās bija jau izkurtējusi vientiesīgā māņticībā.

Vienīgi balti kristīgas ticības uzmākšanos uzņem naidīgi. Kristīgā ticība šais apgabalos vēl bija nevajadzīga, jo pilnos ziedos senā skaidrībā un augstumā stāvēja no āriešu pirmtautas un aistu sentautas mantotā dievestība, kas no pirmā acu uzmetiena bija daudz skaidrāka un gudrāka nekā mistiskā mācība par nokauto pravieti un cilvēku pestītāju.

Taisni šī baltu tautu aktīvā nostāšanās pretī kristietībai dara visas baltu tautas par reliģiskiem brāļiem, par kuriem mēs, latvieši, varam teikt: mūsu dievestības tūkstošgadīgās aizstāvēšanas brāļi.

Seno aistu jeb, kā pie mums iesākts teikt, baltu iespaids ar apkārtējām tautām bijis tik liels, ka poļiem, krieviem, gotiem un somu tautām Baltija bija kultūras un reliģijas centrs. No šejienes izveda uz visām pusēm ieročus, rotaslietas un paraugus. [Ljubor Niderle. Bit i kuļtura drevņih slavjan. - Praha, 1924.] Brēmenes Ādams (11. gs.), kas pazina baltu zemes, liecina, ka Prūsijas virspilsēta Iedāņi, pie Vislas grīvas, bijusi tai laikā vislielākā un iedzīvotājiem bagātākā pilsēta, kas visā Eiropā ievērojama ar savu bagātību. Dainas arī atceras šos laikus, daudzkārt pieminēdamas Prūšu zemi un Danskavu.

Kā īpatns, sevī noslēdzies kultūras centrs stāv nekustīgi un mierīgi baltu sentauta pārējo sentautu vidū. Tā atgaiņājas pret ārējiem uzbrukumiem, izturas miermīlīgi pret svešiniekiem, bet paliek atturīga, pašpieticīga un lepna iepretī citām tautām.

Balti netaisa vēsturi, ja par vēsturi dēvē pārmaiņas, kas notiek kādā parādībā.

Tie negrozīti un neatlaidīgi glabā savas reiz nodibinātās garīgās un materiālās tradīcijas un sargā savu reiz iedzīvoto zemi. Valoda, ierašas, reliģija negrozītas tiek pārmantotas no paaudzes uz paaudzi un turētas godā. Vēsturē tās tiek ierautas ne savas vainas dēļ. Bet, kad tas bija noticis, tās parādās vēsturē nesalīdzināmi cildenas un varonīgas visās likstās.

Baltu miermīlīgās un kulturāli līdzsvarotās tautas top drīz vien vēsturiskas aprakstīšanas priekšmets, kad tām uzduras kristīgas ticības kūdītas citas apkārtējās tautas. Kristīgās idejas vārdā uzbrūk visa Eiropa, bet āriskās dievestības vārdā aizstāvas balti. Var teikt, ka iesākās divu reliģisku ideju tūkstošgadīga cīņa.


Brastiņu Ernests
, fragments no grāmatas “Mūsu Dievestības tūkstošgadīgā apkarošana” (1936.gads)


  • Jāaiziet nolikt ziedi pie Ernesta Brastiņa pieminekļa.

  • Tradiicija VS modernisms
    ========================
    krustneshi kauaja veel nav beigusies – tie staigaa pa ielaam, bungaa pie durviim un rauj lejaa savaa asinjainajaa sektaa daudzus Baltieshus veeljoprojaam. Mana maasa klustot par krustneshu eezeliiti (muukjeni), ir nodevusi visus tos simtus tuuskoshus cilveeku, kuru aisnis gadsimtu laikaa tiak izlietas, lai nepakljautos cilveeces saindeeshanai ar krustnesiibu (vatikaanismu), kas tagad ir vainagojusies jeb maskeejusies kapitaalismaa/monetaarismaa.
    ———-
    Mani joprojaam paarsteidz, ka eskistee Latviski runaajoshi krustneshi (musdeinaas deeveets arii par kristieti), kas snauzj vienaldziibaa pret shiis agresijas asinjainajaam bleediibaam un divkosiibaam.

  • Ja godiigi, tad shokeejoshi un apstulbinoshi ir tas, ka skolaas beerniem spiezj maaciities krustenshu (var izveeleeties eetiku) maaciibu nevis Dainas.

  • vai bez dieviem un dievībām vēl sakarīgāku ko nevar dabūt?

  • Brastiņš bieži mēdz vēlamo uzdot par esošo, bet tas nemaina pamatdomu – baltu pasauluzskats bija jāiznīcina. Šis darbiņš tika uzticēts tiem deklasētajiem elementiem, kurus zinām kā vācu bruņiniekus. Visur, kurp devās kristiešu misionāri, vispirms tika iznīcināti tempļi un svētvietas, jo primārais bija likvidēt pagānisma pamatus. Daudzu elku vietā tagad ir viens. Bet neredzamu kaklakungu – ka biezs.

  • Nekāda frontāla bruņinieku vai krustnešu iebrukuma Baltijā (“ar krustu, uguni un zobenu”) nemaz nebija. Te bija sašķeltas ciltis, kas karoja viena ar otru, laupīja cita citu un uzlika nodevas. Pirmajos vācu ierašanās gadsimtos nekas būtiski nemainījās – tāpat ciltis apkaroja citas ciltis, tikai nu vācu ordeņu virsvadībā un interesēs. Jo tās visas tā vai citādi, bet brīvprātīgi bija noslēgušas draudzības, sadarbības un drošības garantiju līgumus ar bruņinieku ordeņiem. Pretī virsaiši bruņiniekiem piešķīra privilēģijas.
    Svētbirzes un citus pagānu simbolus tā īsti sāka apkarot tikai nesen, sākoties protestantisma laikmetam. Katoļu un jezuītu taktika bija pavisam cita: viņi centās baznīcu pielāgot pagānu tradīcijām. Vēl tagad baznīcas svētkos Latgalē piedalās cilvēki tautiskos tērpos.

  • Dievturība kā mācība radīta tikai XIX gadsimta otrajā pusē un XX gadsimta sākumā, kad līdzīgi romantiskie strāvojumi bija modē visā Eiropā, t.sk. arī krievijā un vācijā. Mazāk tajās valstīs vai teritorijās, kurās bija monolīta un iesakņojusies katoļu baznīca, piemēram, Lietuvā un Polijā.
    Brasliņš iziet no izdomāta pieņēmuma, ka kādreiz pastāvējusi vienota, laimīga latviešu (vai baltiešu) tauta ar vienotu, gaišu un gudru reliģiju.
    Dievturība attīstījās vienlaikus ar masonu ierosināto, nacionāli iekrāsoto jaunkustību: jaunlatviešiem, jaunturkiem, jaunserbiem, jaunkrieviem utt., kā arī t.s. zinātnes revolūciju apgaismības laikmeta mērcē. Kā antitēze un reakcija tika radīta internacionāla sociālā taisnīguma mācība, kurā ar laiku sāka dominēt marksisms.

  • Ciltis tika sakūdītas. Pirms tam tās dzīvoja relatīvā saticībā. Tas taisnība par Masoniem. Marija Gimbutas pētījumi ir nozīmīgi. Viņa piedāvā references uz pierakstiem, kas apraksta Baltu tautas kā darudzīgas, viesmīlīgas, bet nepakļāvīgas kristietībai. Vēlāk sākās melnais mārketniks, jeb Baltu character assasination, kā iemesls ekspansijai Baltu teritorijās. Balti tika nosaukti par teroristiem un brutāliem mežoņiem – tieši tāpat kā šobrīd tiek pozicionēti tuvie austrumi.
    ———
    Tu gan šodien neesi omā:D

  • O, esmu pēc naktsmaiņas, lai gan tik skaistā dienā negribu iet izgulēties.
    Nē, arī pirms vācu tirgoņu ierašanās nekādas saticības nebija. Bija gan te nedaudz cita konfigurācija, jo bez baltu ciltīm gar jūras krastu lielas teritorijas apdzīvoja lībi, kas ir somugru tauta.
    Ciltis tika sakūdītas? Vai Tu viņus par maziem bērniem uzskati? Un kur tad tā gudrā, Brastiņa aprakstītā reliģija un dzīvesziņa, ja kaut kādi klejojoši tirgoņi un salašņas (vācu bruņinieki bija noziedznieki, kuriem caur tādām misijām tika piedāvāta grēku izpirkšana) var tos tik viegli sakūdīt? Kur tad tie viedie krīvi tai brīdī bija, kad bija jāpieņem lēmums, lai viena baltu cilts laupītu slepkavotu un verdzībā ņemtu citas baltu cilts vai somugru cilts brāļus?

  • Labi. Ņemsim no pagātnes to sliktāko – sarunāts.

  • Sāks ar bērnu iznīcināšanu. Špricēs kaut kādus sūdus bērniem par vecāku nodokļu naudu. Tas nozīmē, ka vecāki apmaksās bērnu indēšanu.
    ——————
    ——————
    http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/article.php?id=613841
    ————
    Veselības ministrija tuvākajā laikā plāno iepirkt, pēc neoficiālas informācijas, aptuveni sešu miljonu latu vērtas vakcīnas, kas palīdzētu bērniem izsargāties no divām infekcijas slimībām – Rota vīrusa un dzemdes papiloma vīrusa. Pret šo vakcīnu iepirkšanu kategoriski iestājas Latvijas farmaceitu biedrība un Latvijas ģimenes ārstu asociācija, kas uzskata – neesam tik bagāti, lai par tik retu slimību vakcīnām maksātu miljonus, ziņo Latvijas radio.

  • Zobens pret pagāniem tika izmantots, ja citi līdzekļi nederēja. Visai interesanta ir parādība, kad baznīcu celtniecības laikā kompromisa rezultātā griestu gleznojumos parādījās arī pagānu simboli un tēli. Bet nekādā gadījumā mēs nevaram teikt, ka kristietība šeit ieviesās pati – to uzspieda ar rupju varu. Par to vairāk neizteikšos :)
    Par šodienu un šodienas morāli Baznīcā – ja neesat lasījuši agrāk, ieskatieties šeit:
    http://www.delfi.lv/news/comment/comment/valdis-ziemelis-katolu-macitaju-seksa-greki.d?id=13652375
    Cik atceros no pasen DIENĀ publicētā materiāla, izpētot ASV sociālās grupas, pedofilu skaits starp mācītājiem ir apmēram četras reizes lielāks kā citās grupās.
    Kāds teiks, ka Latvijā situācija ir krasi atšķirīga. Tas ir tikai tādēļ, ka baznīcai pagaidām nav tik lielas ietekmes.
    Labu vakaru!!!

  • Jā, pašā sākumā bruņinieku zobens tiešām pāris reizes tika izmantots (negribas meklēt tā bīskapa vārdu, kura vadībā) un abas reizes pilnīgi neveiksmīgi – bruņinieki tika ātri un pamatīgi sakauti. Turpmāk iztika ar vietējiem karotājiem, t.i., latviešiem, lībiem un igauņiem.
    Savā grāmatā “Dzīve karastāvoklī”, kas ielādējama arī no Tautas Foruma, esmu vilcis tiešas paralēles starp krustnešu dominēšanas sākumiem VIII gadsimtā un patlaban notiekošo Latvijas integrēšanu ES un NATO.
    Draugi, mēs taču visi esam tiešie liecinieki Latvijas neatkarības zaudēšanai tikko pagājušajā gadsimtu mijā! Vai tad te notika kāda iekarošana, vai te iebrauca deģenerātu bari ar tomahaukiem, tīģeriem un abramsiem, vai jaunajā globālās patērēšanas un izlaupīšanas ticībā kāds spieda ar varu? – Nē taču! Viss notika pavisam mierīgi un brīvprātīgi – tāpat kā XIII gadsimtā! Nu jau daži ir mazliet atjēgušies, ka ir pievilti. Ja, piemēram, ap Bausku izplatīsies plašāki nemieri, Latvijā atkal var tikt ievests kāds ierobežots ātrās reaģēšanas krustnešu kontingents, bet ne jau tas būs noteicošais! Noteicošais ir tas, ka cilvēki brīvprātīgi atteicās no savas brīvības! Gan XIII, gan XXI gadsimtā.

  • Problēma jau ir pavisam cita. Ja mēs nekritiski pieņemsim E. Brastiņa pasaku par mūsu senču teiksmaino pagātni un ļaunajiem krustnešiem, kas mūsu brīvību vardarbīgi nolaupījuši, tad mēs atkal neko nebūsim mācījušies un turpināsim pieļaut tās pašas kļūdas.
    Tāpēc ir svarīgi atzīt savu lomu un savu atbildību notikušajā. Nevienai tautai, nevienam cilvēkam neko nevar tā ar varu uzspiest bez aktīvas sadarbības no pašas tautas puses.


  • Vispār vajadzētu tomēr saprast ka runa ir par ‘viena koka’ dažādiem zariem, atvasēm, atzariem…
    Brastiņš ir interesants, bet nevajadzētu pārlieku un nekritiski pieņemt viņa un viņa piesauktos spriedumus, atzinumus…
    Par piemēru “Māras” vārda izskaidrojums. Es ieteiktu to saistīt ar ZEMI. Tiksiet daudz ātrāk pie lielākas skaidrības.
    Bet neatkarību, pastāvēšanu,… tauta zaudē daudz ātrāk kā to juridiski un ‘juridiski fiziski’ noformē, piefiksē (kad it kā tiek pazaudēta neatkarība, valsts….).
    Un tas kāpēc tā mūs toreiz varēja iekarot (visdrīzāk “iekarot”) ir interesants un īstenībā ļoti izteiksmīgs/izteicošs notikums. Tā saucamās atmodas laikā tika runāts par mūsu mentalitāti, un tika pieminēts “kā tas ir ka mēs pie sava ‘ugunskura’ visus sildīties esam pieņēmuši”. Un atbilde ir pavisam vienkārši, jo tie visi mūsu apziņā vēl bija saglabājušies kā SAVĒJIE (vai arī tika sajaukti ar savējiem).
    Par to liecina arī pats vārds Latvi…, kura jēgu pārfrāzējot varētu pielīdzināt ‘malēnietis’ (un ne jau prāta pēc kā mēs to lietojam tagad).

  • Līdz protestantisma revolūcijai (Latgalē līdz drukas aizliegumam, rusifikācijai un pareizticības stimulēšanai) Latvijā nav pamata runāt par latviešu dievestību apkarošanu. Katoļu baznīca baltu dievestības nevis apkaroja, bet integrēja sevī. Dievnami tika celti svētvietās vai to tuvumā. Teoloģiskos tekstus lasīja latīņu valodā, ko neviens nesaprata, bet baznīca burtiski svinēja visus pagānu svētkus un tieši tajos pašos datumos un ar tiem pašiem rituāla elementiem. Latgalē to dara arvien. Ja gribam uzzināt seno latviešu svētkus, parašas un ticējumus, tad tos vis neatradīsies Brastiņa grāmatās, bet gan – tradicionālā katoļu baznīcā. Tikai viena niansīte – pagānu svētkos godināmās dievības vairs nesauc par Māru, Jumi, Laimu utt., bet par Debesu tēvu, Jēzu, Mariju utt. Katoļu baznīcā katrai pagānu ierašai ir savi svētie un nozaru aizbildņi. Katoļi arvien iet pēc svētā ūdens, nes uz baznīcu celebrēt savu ražu, ziedus, talismanus utt. Tikai reti katoļu garīdznieks vērš uzmanību uz Jēzus mācību. parasti notiek kāda svētā pieminēšana, Marijas godināšana utt. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es katoļu baznīcu neņemu par pilnu.
    Kad Latvijā nostiprinājās protestantisms un bijušās katoļu draudzes vienkārši konvertēja luterāņu draudzēs, jaunie kungi ar šoku konstatēja, ka latviešu dievības nekur nav pazudušas, ka cilvēki arvien svin savus senos svētkus, pulcējas tajās pašās vietās, baro veļus, svin saulgriežus, vecgada naktī velk bluķi utt.
    Un tikai tad parādījās spaidi pret latviešu dievestībām, tradīcijām un parašām. Pie katras luterāņu baznīcas tika uzstādītas moku siekstas, kauna stabi un citi sodīšanas, pazemošanas un pat spīdzināšanas rīki. Stāsti par šausmīgo inkvizīciju ir tikai apgaismības laikmetā izgudrota propaganda, kuru britu manipulatori vērsa pret savu ienaidnieci – katolisko Spāniju. Patiesībā ar raganu dedzināšanu izcēlās tieši protestantu baznīca. Gan Rietumeiropā, gan – un sevišķi augstā līmenī – ASV.

  • Iepriekš aprakstītais ir iemesls, kāpēc tieši katoliskajā Latgalē (arī Kurzemē pie suitiem, kas ir katoļi) ir saglabājušies senākie folkloras slāņi, tai skaitā, senākās tautas dziesmas, kuras nu par godu tur dziedāt visi folkloristi. Jo sevišķi Rīgā. Es pats vēl aizpagājušajā vasarā, kad bija tas sausums, katoļu baznīcas korī priestera vadībā dziedāju senu dziesmu lietus pievilināšanai. Un šķiet, ka palīdzēja. :)
    To, ka baznīcas kalpu vidū ir amorāli, godkārīgi un pat perversi cilvēki, zināju jau sen – 34 gadus. Piemēram, Preiļu katoļu baznīcu varbūt vēl arvien vada priesteris, kam patīk zēni un kurš cenšas šos zēnus visādi pievilināt. Zinu to tāpēc, ka pats biju viens no šiem zēniem. Zinu arī, ka šo faktu zina daudzi Preiļu un Preiļu apkaimes baznīcēni. Tomēr viņi turpina apmeklēt Preiļu baznīcu un šim pašam priesterim sūdzēt grēkus, kristīt bērnus utt. Tas arī galvenais iemesls, kāpēc katoļu baznīcas vadība šo parādību pieļauj. Tātad – demokrātija darbībā. :)
    Ja Preiļu katoļi sašustu un savu priesteri boikotētu, esmu pārliecināts, ka viņš sen būtu noņemts.
    Es domāju, ka godkāru, amorālu un perversu cilvēku starp baznīcas kalpotājiem nav vairāk kā caurmērā starp dažādiem ierēdņiem – skolotājiem, politiķiem, kultūras darbiniekiem u.c. Jo arī baznīcu organizē un vada tikai cilvēki.

  • Protams, savu pagātni vajag cienīt, godāt un no tās mācīties. Taču nevajadzētu to pārlieku idealizēt, kā to dara Brastiņš. Baltu cilšu sabiedrība pirms kristietības bija vergu sabiedrība. Tikai pēc tam, kad latvieši formāli kristījās, citu cilšu latviešus vairs nedrīkstēja ņemt par vergiem, jo bija likums, ka kristiešus nedrīkst turēt verdzībā. Taču vēlāk izvirtusī muižniecība ieviesa dzimtbūšanu, kas savā radikālākajā periodā daudz neatšķīrās no verdzības.
    Vēsture ir mana kaislība. Un uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgs mācību avots. Taču jāmācās atšķirt reālos procesus no mītiem, viltojumiem, propagandas.

  • > Jānim
    “Viss notika pavisam mierīgi un brīvprātīgi – tāpat kā XIII gadsimtā!”
    Nejūtos spēcīgs vēsturē, bet vai nu viss tik mierīgi un brīvprātīgi bija? Manuprāt zemgaļi ne jau nu aiz laba prāta devās uz Lietuvu… starp citu, Bauska arī laikam atrodas Zemgalē?:) …cīņa bija, bet vienotības gan laikam nē.

  • E. Brastiņš bija, pirmkārt, mākslinieks, otrkārt, profesionāls karavīrs (patriotisms un tēvzemes aizstāvēšana kā profesionāla abildība). Un arī tās īpašās sugas pētnieks, kuriem pētniecība nāk nevis no profesijas, bet no vispārējas garīgas apdāvinātības, daudzveidīgām interesēm un īpaša jūtīguma pret savā laikmetā apkārt notiekošo. Ticu, ka viņš bija īpašs cilvēks savā laikā un mūsu vēsturē. Taču viņš nebija zinātnieks, nebija filosofs, nebija guvis teoloģisku izglītību (neatkarīgi no tā, kādu, bet sistemātisku “dievestību” jautājumos. Es domāju, ka vajag atbilstoši – ar cieņu un saprātīgi -izturēties pret viņa mantojumu. Līdzko mēs sākam aplūkot un apspriest(sliktākajā gadījumā – ideoloģiski izmantot) šo mantojumu reliģijas politiskajā kontekstā, tā sāk “ost pēc sēra”. Atļaušos īsi papildināt citu komentētāju teikto.
    Pirmkārt, vajadzētu atvērt acis un vienreiz saprast, ka reliģija ir ideoloģija, visos laikos un vietās. Politikas instruments. Kristīgo baznīcu jau neizveidoja Kristus (nejaukt ar Draudzi, par kuru Jēzus teica, ka Viņš pats to cels un uzcels), bet imperators Konstantīns, tas ir grandiozs projekts Romas impērijas (lasi: hierarhiskā globalizācijas) varas modeļa saglabāšanai. Krustnešu kari taču nebija “kristīgās ticības vārdā”, bet impērijas varas centralizācijas un zemju kolonizācijas vārdā, – vai tiešām šī jautājuma izpratnē joprojām pastāv tāda inerce? Toties garīgā kultūra visā tās daudzveidībā visām tautām nav nekas cits kā VALODA nezināmā apzināšanai un integrēšanai savā dzīvē. Pietiek tikai uzdot šo inovatīvo jautājumu par to, no kurienes, kā un kāpēc rodas valoda, lai saprastu, ka cilvēku sugai, neatkarīgi no etniskās izcelsmes un šķietamās dabisko valodu daudzveidības ir tikai divas apziņas integrēšanas paradigmas: materiālistiskā (vārdi rodas no empīriski uztvertā nosaukšanas) vai Radītāja atzīšanas. Otrajā gadījumā mēs atklājam to, kas mūsos ielikts, jo esam tā radīti.

  • Jā, Valdi, zemgaļi cīnījās un kopā ar leišiem pat pilnīgi sakāva ordeni (un tā sabiedrotos no baltiešu ciltīm) – to ordeni vairs neizdevās atjaunot. Taču viņi to sāka par vēlu. Iepriekš paši bija iekrituši uz vācu vilinājumiem (paši zemgaļi cīnījās abās pusēs). Tāpat kā citas baltu ciltis, izņemot lietuviešus, kuri paši pārgāja kristietībā un apvienoja visas savas ciltis vienā nācijā, kurai vēlāk bija nozīmīga loma visas Eiropas un arī Krievijas vēsturē.
    Lieta tā, ka tajā laikā nebija nekādu lielvaru. Balti bija līdzvērtīgi vikingiem (vikingi pamazām iekaroja visu Eiropu un arī izveidoja Krieviju).
    Sadrumstaloti bija gan ģermāņi, gan slāvi. Bija pilnīgi normāli, kad arī baltu ciltis siroja slāvu, dāņu un citās teritorijās – laupīja, ņēma vergus, atriebās, piedzina meslus utt. Balti tolaik nebija skaitliski mazāki, sliktāk bruņoti vai militāri vājāki. Viņi itin mierīgi varēja nelaist iekšā ne slāvus, ne ģermāņus. Ja vien spētu turēties pretī rietumu tirgotāju solītajiem vilinājumiem (tīro blefu) un spētu solidarizēties ar sev radniecīgajām ciltīm. Taču iznāca tā, ka visas tās ciltis bija noslēgušas līgumus ar vāciešiem un ļāva sevi manipulēt, izspēlēt citu pret citu utt. Līdz ar to baltu pakļaušana tika īstenota ar pašu baltu rokām un baltu ieročiem.
    No vācu puses īstais dzinulis, protams, bija ietekmes sfēras paplašināšana, tirdzniecības ceļu kontrole, citu tautu pakļaušana un izmantošana. Kristietība tika izmantota tikai kā ērts iegansts, kas ļāva izmantot Svētās Romas impērijā pastāvošās militārā spēka mobilizācijas iespējas. Starp citu, vācu ordeņi vēlāk nepakļāvās Vatikāna vadībai. Vatikāns bija uz Latviju nosūtījis savu sūtni, kas parakstīja citu līgumu, kas paredzēja politiski neatkarīgu baltu veidojumu pastāvēšanu. Bet vācu ordeņi šo līgumu neatzina. Baltijā tolaik bija vairākas savstarpēji konkurējošas ordeņu varas. Taču mūsu senči arī šo sadrumstalotību neprata izmantot savās interesēs, bet kalpoja visiem.

  • Nu ar tiem zemgaļiem pirms Saules kaujas bija tā. Tieši zemgaļi vācu vadībā (bija tur tāds ordeņa bruņinieku kodols)devās cīnīties ar leišiem. Bet, kad sākās cīņa, daļa zemgaļu pārgāja radniecīgo leišu pusē, un kopā pilnīgi iznīcināja vācu ordeni un tā sabiedrotos.

  • Dūšīgi pret vāciem cīnījās arī latgaļi. Bet arī par vēlu. Vispirms viņi ar vāciem noslēdza līgumu, noticot, ka vācieši nu būs labi sabiedrotie cīņā pret citām baltu ciltīm un igauņiem. Bet vācieši tikmēr viltīgi sašķēla pašus latgaļus, savērpa visādas intrigas. Kad latgalieši atjēdzās, bija jau par vēlu – viņu pašu spēki bija izkaisīti, sadrumstaloti, karoja cits pret citu.
    tāpēc var secināt, ka vācieši uzkundzējās nevis ar militāru pārspēku, bet gan ar viltu, intrigām, blefošanām, solījumiem, kurus nepildīja utt. Un to viņi varēja izdarīt tikai tāpēc, ka pašiem baltiešiem bija vājas vietas, vāja morāle, ne pārāk augsti mērķi. Viņi (baltieši) iekrita uz varas un sasolītu labumu vilinājumu, bija gatavi sabiedroties ar svešajiem un dalīties varā, lai tikai ieriebtu saviem brāļiem – citām baltu ciltīm.
    Vienkārši nevajag būt lētticīgiem un ar tik zemiem motīviem pret saviem brāļiem. To mēs arvien vēl neesam iemācījušies, tāpēc tik sūdīgi iet (atvainojos par izteicienu)

  • “…(vikingi pamazām iekaroja visu Eiropu un arī izveidoja Krieviju).”
    ====
    Krievi paši tā nedomā. Viņi šodien tieši tāpat kā latvieši cīnās ar oficiālās, politiski pareizi iecentrētās vēstures biezo miglu uz sabiedrības acīm. Varat painteresēties vai vismaz piedomāt pie tā citā reizē.
    Vēsture ir spēcīgs ideoloģiskais ierocis, tāpat kā reliģija. Šodien daudzas tautas mēģina tikt vaļā no mums visiem kopīgi liktenīgās Imperiālistikšas pagātnes, kura izaugusi līdz pilnīgi neiedomājamiem apmēriem. Mēģina izmantot vēstures pārdefinēšanu. Bet lai varētu cerēt uz kādiem rezultātiem, vajadzētu mazliet iedziļināties jautājumā par to, kas ir vēsture (no filosofiskā, metodoloģiskā viedokļa), piem., K.Poperam u.c.

  • “tāpēc var secināt, ka vācieši uzkundzējās nevis ar militāru pārspēku, bet gan ar viltu, intrigām, blefošanām, solījumiem, kurus nepildīja utt. Un to viņi varēja izdarīt tikai tāpēc, ka pašiem baltiešiem bija vājas vietas, vāja morāle, ne pārāk augsti mērķi. Viņi (baltieši) iekrita uz varas un sasolītu labumu vilinājumu, bija gatavi sabiedroties ar svešajiem un dalīties varā, lai tikai ieriebtu saviem brāļiem – citām baltu ciltīm.”
    ===
    Atļaušos piedāvāt nedaudz atšķirīgu, paplašinātu secinājumu: t.s. “vācieši” tobrīd jau vairs necīnījās kā ģermāņu ciltis (pretstatā mūsu senčiem), viņi izmantoja jaunapgūto spēku – impēriju – kas nav tikai un vienkārši militārs spēks, bet ORGANIZāCIJA. Romas impērijas administratīvais modelis. Organizācijas un varas pamatā principā ir pasaules koncepcija un uz tās pamatiem uzbūvētas ideoloģijas (t.sk. reliģijas), tas arī ir tas neatšifrētais spēks, kas mūs visus – nacionālās valstis – joprojām padara atkarīgus no šī globalizācijas monstra un sarīda pašus savā starpā. Krievi Krievijā arī gribētu savu valsti, nevis Romas impērijas vēl vienu mūsdienu atlūzu.

  • Jā, vēstures līkloči ir fantastiski. Patiešām krievu nacionālisti, kuri, starp citu, cenšas reanimēt arī seno krievu reliģiju, nevēlas nest impērijas smago nastu. Par to var palasīt http://www.ari.ru/#555. Nezinu gan, cik viņi Krievijā ietekmīgi. Visdrīzāk jau Krievijā sāks dominēt musulmaņi. Atšķirībā no kristietības islams saglabājis lielu vitalitāti.
    Jā, tad nu tie vikingi, kas apvienoja Krieviju un kuriem bija cieši tirdzniecības sakari ar Bizantiju, no Bizantijas (Austrumu Romas) pieņēma pareizticību un ieviesa to Krievijā. Starp citu, tie paši tirgotāji arī Latvijas teritorijā (līdz Koknesei) vēl pirms krustnešiem bija uzcēluši vairākas pareizticīgo baznīcas. Kad nostiprinājās Maskavijas vara, Krievija pieņēma t.s. Trešās Romas ideoloģiju. Tā tad nu arī ir Krievijas impēriskā tradīcija.
    Savukārt vācieši savu impēriju nodibināja tikai XIX gadsimta vidū Bismarka vadībā. Līdz tam Vācija bija sadrumstalota līdz absurdam. Interesanti, ka Vācijas impērijas kodols bija Prūsija. Pārvācojušies prūši bija baltu cilts pēcteči. No viņiem tādi jēdzieni kā prūšu disciplīna u.c. Bet arī šī impērija neapvienoja visus vāciešus, jo daļa palika Austroungārijas impērijā. Tikai Hitleram izdevās apvienot visus vāciešus, taču tikai uz kādiem 6 gadiem.
    Tā ka viss šai dzīvē relatīvs un mainīgs.

  • Es vēlējos pateikt, ka Impērija ir tikai viena. Un to nenosaka tas vai cits imperators, bet Ideja – ideja valdīt pār visu, globālas pārvaldes (varas pār visu resursu sadali) koncepcija. Nacionālas valstis nevar tapt par impērijām. Nacionālas valstis vienkārši zaudē Impērijai. Globālajā politikā saduras ar Impērisko algoritmu un zaudē tajā stratēģiskajā spēlē. Vienas un tās pašas Impērijas vasaļi ir pārņēmuši varu daudzās valstīs pasaulē un turpina savu izplešanos. Un – ko es vēlējos pasvītrot – šo “spēli” nevar pārtraukt, neatšifrējot minēto varas algoritmu. Ja tas netiks izdarīts, tad visai drīz mēs visi būsim Impērijā, kā tas ir paredzēts. Vēlos, lai vairāk cilvēku padomātu, iedziļinātos pašā Vēstures jēdzienā!

  • Sveiki!
    “Jāatzīstas, ka pagātne ir skaista tikai mūsu sapņojumos,
    ka patiesībā vecie labie laiki, kuru poēziju mēs ar baudu
    ieelpojam, ir bijuši ar tādu pašu piezemētu un skumju
    tendenci darīt visas tās pašas lietas, no kurām veidojas
    jebkura cilvēka dzīve.
    Franss”

  • am: Novembris 4th, 2009 at 12:31 pm
    Es vēlējos pateikt, ka Impērija ir tikai viena. Un to nenosaka tas vai cits imperators, bet Ideja – ideja valdīt pār visu.
    Arī es uzskatu, ka viss gluži pats no sevis nenotiek. Nav varbūt arī tā, ka jau no sākta gala notikumi virzās pēc stingra plāna. Taču tendenci mēs varam sajust – jums būs domāt un gribēt, kā mēs vēlamies. Kas ir šie neredzamie lietu bīdītāji, diez vai noskaidrosim, un tam nav arī lielas jēgas. Ja mēs, piemēram, gribētu, ka tā pati ticības mācība skolās pārtop par reliģiju apskatu, tad tā arī notiks. Bet ir tā, ka lielais vairums grib tikai, lai viss būtu, un par to nekas nebūtu.
    (Atvainojos, ka it kā pārceļu uz šejieni tēmu no citas diskusijas) …patiesībā situācija ar mūsu gribu redzēt lietu būtību ir visai bēdīga. Varbūt es dažkārt esmu vienpusējs un pārāk kategorisks… taču tieši tāds procesa gājums arī ir vēlams mūsu apziņas veidotājiem – lai pamazām arvien vairāk cilvēku samierinās ar esošo… maize un izpriecas būs pie jebkuras valdīšanas…

  • Visu reliģiju apskats skolās? Nu tad jau skolas pārtaptu par iestādījumiem ar reliģisku noslieci. Varbūt varētu aprobežoties ar kādu reliģiju klasifikāciju: dabas reliģijas, mototeistiskās reliģijas, panteistiskās utt. Ja kādu šī tēma ieinteresē, viņš pēc skolas var iestāties kādā reliģiskā iestādē. Vai arī to studēt patstāvīgi.

  • Kas ir šie lietu bīdītāji? Tie ir tie, kas vēlas nozagt Radības procesu. Tie ir tie paši, kas uzbūvēja CERN (conCERN – raizes, uzņēmums), lai pētītu, kas notiek BIG BANG. Kādēļ tas būtu jāzina? Lai imitētu radību, lai nozgtu radības procesu. Daudz saržģītāks process par BIG BANG ir dzīvība – imitēt to vēl nav izdevies, bet modificēt gan. Līdz dzīvības imitācijai nav tālu – kad datora jauda būs pietiekama, tad tiks radīts jaunais vergs – tad cilvēks vairs nebūs vajadzīgs – izbaudiet to ka esat vergi – jo jūs esat vajadzīgi:D

  • Varbūt pasniegt arī ateismu un daļējo ateismu:D
    ——–
    Varbūt bērniem skolā mācīt pamanīt neesošas atšķirības?
    Varbūt vēl vērtīgāk ir mācīt bērniem skolā pamanīt nenozīmīgo?
    ——–
    Taisnību sakot to visu viņi arī dara, tikai nesauc lietas īstajos vārados.

  • :) ateismu bērniem māca pilnā sparā, lai gan nav stundas ar tādu nosaukumu. Starp citu, lielākā daļa kristīgās mācības pasniedzēju ir bijušie ateisma pasniedzēji. Viņiem daudz nebija jāpārkārtojas. :)

  • jā – varētu būt. Galvenais, lai bērns iemācās atkārtot to, ko saka citi. Ja tas būs izdarīts, tad garantēts, ka pats nedomās – vienmēr meklēs pēc padoma ;D

  • Jānis: Novembris 4th, 2009 at 5:47 pm
    Visu reliģiju apskats skolās? Nu tad jau skolas pārtaptu par iestādījumiem ar reliģisku noslieci.

    Es neteicu, ka visu :) …bet tas nav tik būtiski. Manis pēc varētu reliģiskos jautājumus mācību programmas ietvaros vispār neaplūkot.
    Problēmu es redzu tajā, ka topošais cilvēks par reliģiskās domas evolūciju netiek informēts vispusīgi [vai vismaz - pieejamās informācijas robežās - objektīvi]. Tādēļ arī mēs ikdienā redzam neadekvātu attieksmi pret dažādiem ticības izpaudumiem. Cilvēki principā nezina, kā ir sajusties kāda neizsakāmi liela spēka balstītam un stiprinātam – kad ir nepārejoša vēlme kādam palīdzēt, uzsmaidīt, uzmundrināt. Kā jau minēju citur, personiskā mistiskā pieredze nav aprakstāma, bet tās [pieredzes] iedvesmojošo un pacilājošo efektu skaidrot var un vajag. Un atkārtoju – neizceļot nevienu no zināmajām un praktizētajām reliģiskajām mācībām.

  • Par “visa kā mācīšanu” skolās…
    Manuprāt galvenais uzsvars ir jāliek uz skolotāju, ģimenes, sabiedrības kopumā, vadības-valdības IZGLĪTOŠANU, APMĀCĪBU… (saucat kā vēlaties).
    Pasaule jau ir “pilna” ar ‘skolnieka/bērna apmācības’ piemēru… (austrumi). Tā (sistēma) ir labāka kā mūsējā, bet arī nepareiza. Mēs no vienas puses karojam ar viņiem, bet no otras puses vēlamies (neapzināti) atdarināt viņus.
    Tas ko es saku neizslēdz, ka galvenais, lielākais ‘spēka pielikšanas punkts’ patiesi progresīvai, pareizai pārmaiņai ir skola, bet ne tā kā vairums no mums to iedomājas.
    Mēģiniet saprast ko es te saku, var jau arī jautāt, bet pavisam muļķīgi būtu žēloties ka neko nesaprotat… un tāpēc viss pa nullēm.

  • am!
    Tā ar humoru,
    ja spēsiet pieņemt, ja ne, tad atvaino.
    Vai skatījies spogulī, kad visu to izrunāji.
    Līdzīgi par verdzību Aigaram varētu pajautāt. Tikai neaizsvilsties – nodegsi un mums te forumam aktīvs komentātors, darbīgs un čakls cilvēks būs pagalam. Un lai kā mums nepatiktu, bet aizgājējus ātri aizmirst.

  • “aktīviem komentatoriem” pašiem par sevi nav nekādas nozīmes, tukša gaisa trīcināšana un pašapmāns. Jādomā par sekām – lai izmainītu rīcību, ir jāizmaina domāšana. Tradicionāls skatījums var radīt tikai tradicionālas sekas. Katrs VĀRDS rada rezultātu. Ko jūs mīlat: “mākslu” vai “sevi mākslā”? Domāšanu, protams, nevar viens otram iedot. Bet pamēģiniet nodzīvot kaut vai vienu nedēļu, skatoties uz VISIEM kā uz gudrākiem par sevi, vai vismaz vienādiem, neskatoties uz to, ko viņi saka. Atvērsies acis. Milzīgi resursi.

  • Varbūt varu papildināt.
    Var jau neskatīties uz citiem kā uz gudrākiem (ne vienmēr visiem tas varētu būt pieņemami), bet noteikti var
    uz praktiski visiem skatīties kā uz SKOLOTĀJIEM/”skolotājiem”, kā uz ‘resursu’ no kā mācīties.
    Lai kā nebūtu neaizmirsīsim, ka mūsu centrs ir mēs paši.

  • Par to, ka mācīšanās vienmēr no visiem ir prioritāte – piekrītu. Bet par to daudzskaitlīgo centru “mēs paši” – nesaprotu. Lai ko mēs savos maldos, pašpietiekamības meklējumos un plūrālistiskajās zināšanās domātu par visādiem “centriem”, Radītāja vietu neviens nekad neieņems. Ja mēs Atzīstam, tad visa informācija un domas organizējas vienā veselumā pašas no sevis, katram personīgi, praktiski un atbildīgi. Bet ja nē, tad jāmeklē visādas pareizās teorijas un autoritātes un bez mitas jāaizstāv savi viedokļi un sava gudrība.

  • Priek. Oho – vis-valdis-vi beidzot sāk runāt.

  • Paši centrā!
    Tā īsti reāli priekš mums ir tikai mēs paši sev.
    To mēdz pārspīlēt (vidi, “telpu”, …) praktiski izslēdzot, izmantot un tad es tam nepiekrītu.
    Mēs tikai paši sevi varam mainīt (cik grūti tas ir?!), tikai paši sev pavēlēt, tikai paši sevi audzināt… visu ko runājam, domājam, darām ar domu PRET CITIEM patiesībā labākajā gadījumā ir pašapmāns. Ar to es pavisam neizslēdzu apmācību kā tādu, skolu… Savukārt ja runa par bērniem, tad stingri jāņem vērā to dažādie vecuma posmi, kur katrā ir savas īpatnības, par kurām šobrīd pat runāt nav vērts, jo tās pilnībā ignorētas. Un tur jau parādās tiešās “apmācības” esamība.
    Un vienalga centrālā ‘darbojošā persona’ ir ES PATS.
    Bet ja vēlamies runāt ‘augstos toņos’, pieminot RADĪTĀJU, TAD der ielāgot, ka arī “ceļš” uz to ir caur MANI PAŠU.
    Īsti nezinu vai sapratu ko domāja ar pēdējiem diviem teikumiem. Ja tomēr.
    Katram ir nolikta sava atbildība, bet tā īsti par atbildību varam runāt tikai tad, ja esam RADĪTĀJI. Arī cilvēkam ir DOTS savā zināmā “apgabalā” būt radītājam. Ja radītāja un RADĪTĀJA darbība, domas saskan, tad mūsu cilvēku atbildība it kā pat neparādās. Bet ja nesaskan…
    Tagad mums gudri ‘pasviests’ (kā gaļas gabal lauvu bedrē),ka lai nebūtu “jēmeklē pareizās teorijas”, “autoritātes”, “bez mitas jāaizstāv”…, tad visiem taisnība. Un visi īstenībā var iet uz vienu vietu, jo PARĀDI KOMANDĒ TAS KAM IR ATBILSTOŠI RESURSI (tas kurš kontrolē naudas plūsmas). To te pareizi norādīja “rv”.
    Cienīt katru, tiekties/meklēt, atzīt VIENĪGO AUTORITĀTI (ar to neveicas pavisam, jo pat tie, kuri par VIŅU vien tikai runā patiesībā neatzīst TO (un tas tāpēc ka “neciena katru”)). Un atrast to PAR KO VARAM VIENOTIES, ņemot vērā reālo situāciju. Tā ir tika aptuvena un pavisam ne pilnīga shēma kā mums dzīvot, bet ar to gribēju atbildēt Jums “am”. Vēl būtu jāņem vērā, ka VIŅŠ no Viņa kādu mēs to pazīstam, spējam saredzēt (un kādu to vajadzētu), sadzirdēt atšķiras. Atšķiras dažādi atkarībā no laika, no tradīcijām, veicamajiem uzdeviem….

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.