A.Mackeviča: ‘Kondora atgriešanās’

Pirms kāda laika internetā vienā uzticamā vietnē sastapos ar informāciju par ļoti senu Latīņamerikas pamatiedzīvotāju pravietojumu. Tas vēsta par diviem cilvēces attīstības ceļiem: Kondora ceļu un Ērgļa ceļu. Kondors nozīmē radīšanu, resursu pavairošanu, došanu un sadarbību, tēlaino uztveri un valodu, bet Ērgļa ceļš nozīmē resursu sadalīšanu un patērēšanu, piesavināšanos un konkurenci, pārstrādāšanu un izmešanu, analītisko jēdzienisko domāšanu.

Pravietojumā teikts, ka līdz zināmam laikam (kurš pēc mūsu laika skaitīšanas saskan ar 15.gs. beigām) šie ceļi ies kopā, papildinot viens otru un sacenšoties savā starpā, bet tad Ērglis uzvarēs un Kondors kritīs. Minētais laikposms, kā zinām, sakrīt ar Lielo ģeogrāfisko atklājumu laiku, ar Amerikas kontinenta iekarošanu, ar vispasaules kolonizācijas procesa sākšanos un pēc tam arī manufaktūru rašanos un sekojošo arvien straujāko industrializāciju. Tie ir t.s. Jaunie laiki, kuri noveduši pasaules tautas, visu sabiedrību līdz sabrukuma robežai. Ērgļa triumfs… Bet ar to šis pravietojums nebeidzas: vēl pēc 500 gadiem (tātad sākot ar 20.gs. beigām) Kondoram būšot vēl viena iespēja…

Kopš tās dienas, iesaistot arī savus draugus, es sāku domāt par to, kā var iztēloties šo no tālas, tālas senatnes cauri neskaitāmiem gadsimtiem iznesto un mūs sasniegušo paredzējumu par „Kondora atgriešanos”. Kā var iedomāties tajā minētās „iespējas” īstenošanos mūsu laikā? Mēģināšu tajā dalīties ar jums, akcentējot galveno atziņu.

Kādā realitātē mēs dzīvojam? Kas ir īsts un kas – tikai šķietams? Kādēļ mēs šeit esam un to visu uztveram un piedzīvojam, un tad aizejam, lai nekas nemainītos un viss tieši tāpat turpinātu savu gaitu uz priekšu? Vai patiešām viss ir tā, kā mēs domājam, ka tas ir?

Vēlos pievērst jūsu uzmanību uztveres jautājumam. Mums liekas, ka viss sākas ar domāšanu un beidzas ar darbību. Bet patiesībā mēs sevi nodarbinām ar domāšanu, neveltot vērību tam, KĀ mēs esam uztvēruši to, par ko pēc tam it kā „domājam”. Mēs neesam uzdevuši sev šo jautājumu, no kurienes un kā tas viss nāk. Vai tam var ticēt, vai tas ir īsts, vai to vispār jāņem vērā, un ja jā, tad ko tieši? Palūkosimies it kā no malas, kā notiek darbība, komunikācija un domāšana mūsu dzīvē: kaut kas ienāk mūsu sajūtās pa vienu vai vairākiem sajūtu kanāliem, tālāk mēs to nosaucam, tālāk domājam un komunicējam to viens otram, un no tā visa rodas kaut kāda darbība – sekas. Pēc tam strīdamies, sacenšamies un pūlamies pierādīt „pareizo”, realizēt to vai citu „plānu”. Un tā visu laiku. Tajā procesā nepārtraukti rodas un pazūd dažādas labas, gaišas, spožas un daudzsološas idejas, – tikai pa daļai saprastas un uzklausītas, tās lielā daudzumā aiziet nebūtībā, un mēs jūtamies spiesti to tā pieņemt. Mēs esam pieraduši pie tā, ka tas tā notiek un ka šie strīdi un vilšanās ir neizbēgami. Bet vai tas tā tiešām ir vai arī mēs to vienkārši esam pieņēmuši? Uzdosim sev jautājumu, vai šajā sistēmā nav kāda būtiska deficīta un kurā vietā var rasties liktenīgā kļūda, kura līdz šim mums paslīdējusi garām.

Tātad mums viss sākas ar pieciem sajūtu kanāliem: caur tiem „atnāk” tikai tas, kas atbilst šo sajūtu kanālu iespējām – diapazonam un izšķirtspējai, nekas cits. Vai var teikt, ka mēs tādējādi saņemam „informāciju”? Informācija būtībā ir signāla izšķiršana uz trokšņa fona. Informācija sākas ar brīdi, kad mēs piešķiram sajustajam vārdu, t.i., nosaucam to. Viss sākas ar Vārdu, un izšķirošā kļūda var rasties tieši šeit. T.s. „lēmuma pieņemšana” patiesībā notiek šajā brīdī, kad mēs sajusto nosaucam, – viss pārējais ir tikai sekas, kā ķīmiskā reakcijā.

No kurienes rodas vārdi, kurus izvēlamies un kuriem pēc tam ticam, pieņemam tos kā pašsaprotamus, pierodam un lietojam, un ļaujam tiem noteikt mūsu apzināto pasauli? Tas varētu likties smags un plašs jautājums, bet patiesībā tur nav nekā sarežģīta: vārdi ir tikai fiksētu nozīmju kopums. Tas, ko mēs pieņemam par nozīmīgu, par tādu arī kļūst. Nevis tāpēc, ka tā būtu „patiesība”, bet tāpēc, ka tādu ierobežojumu mēs sev uzliekam, un tas sāk darboties, radot sekas. Valoda ir kopīgā atmiņa par sajusto un kā to esam sapratuši.

Turpinājumā atsaukšos uz vēl vienu senu, senu stāstu. Par Bābeles torni. Tas ir ļoti pazīstams stāsts – par to, ka kādreiz visiem cilvēkiem bija viena valoda, visi sapratās bez šķēršļiem un bez pārpratumiem. Nozīmes bija vienādas visiem un saskanēja ar visu daudzveidīgo pasauli, ar visu radīto. Un kas notika, kas izjauca šo visas radības harmoniju? Stāsts vēsta, ka kādi stiprākie apvienojās pret visiem pārējiem un sāka celt šo t.s. „torni” jeb, citiem vārdiem, „savu pasauli Pasaulē”. Zināmā mērā to var nosaukt par eksperimentu, kuru līdz šim neesam varējuši apturēt, neesam varējuši saprast, kur ir tā „stop” poga… Vai viņi radīja „pievienoto vērtību” vai arī, tieši pretēji, atņēma to? Šodienas vēstījuma kontekstā mana atbilde ir šāda: protams, viņi kaut ko saražoja (uzbūvēja), patērējot lielus resursus, ieguldot darbu un laiku. Radās daudz jauna (tās ir tās „daudzās valodas”, kuras it kā „Dievs sajauca”) pēc tam, kad Radīšana bija jau notikusi. Varbūt viņi domāja, ka būs labāk visiem, ka viņus par to uzslavēs, tomēr viņus par to nolād. Kāpēc radās t.s. „Bābele”, bezgalīgais pasaules tautu tirgus placis, kur visi ar visiem visu laiku nežēlīgi sacenšas un karo, kur vienu uzvaras nepieciešami kļūst par citu zaudējumiem? Un par ko patiesībā ir šis stāsts: par sodu un atriebību vai par „sistēmas restartēšanas” nepieciešamību, par jauniem „spēles noteikumiem” mūsu sajauktajai un izmocītajai civilizācijai? Manuprāt, par otro: par to, ka vajag paplašināt nozīmes, radīt jaunus tēlus no vēstures materiāla, – tādus, lai mūsu valoda atkal sāk mums palīdzēt, samērojot un līdzsvarojot visu ar visu. Lai mēs atkal noticētu un piedzīvotu, ka tā mums kalpo, nevis izkalpina. Un tad šis vairs nebūs stāsts par kaut kādu aizvēsturisku celtniecības projektu, bet par mūsu kopīgo identitāti un Kopīgajām Mājām. Tad šim un citiem līdzīgiem stāstiem nebūs aprakstoša, faktoloģiska nozīme, bet neizsmeļamas resursu krātuves (metodoloģiska) nozīme. Tas vairs nebūs signāls par nebeidzamām liktenīgām sekām senam notikumam, kuru nevaram ietekmēt un no kura „paēdis nebūsi”. Tas būs signāls, ka sācies jauns laikmets, kurā mums ir dāvāta brīva, t.i., altruistiska griba (jo egoisms pats par sevi ir sekas, egoistiska griba ir retroaktīva griba, tātad principiāli nebrīva).

Kā mēs pasauli uztveram, tāda tā arī ir, tādā mēs varam (vai arī: esam spiesti) rīkoties un dzīvot. Kā ir teikts: mūsu brīvība beidzas tur, kur sākas mūsu uztvere.

Kondora ceļš ir dzīves telpas paplašināšana – kad visiem visa visu laiku kļūst vairāk, nevienam nepietrūkst, visi ir svarīgi, visiem atrodas vieta pie pavarda un darbs pie kopīgā labuma, neviens netiek izstumts un pazudināts. Nesavtīgā sadarbībā balstīta radīšana. Ieguvums ir prieks, miers un ilgstspējīga sadzīvošana. Tas iespējams, piešķirot jaunas nozīmes un atjaunojot jēgu pasaulei, kurā dzīvojam. Atgūstot savu spēju dzīvot Cilvēka dzīvi un ieņemt Cilvēka vietu šajā pasaulē.

Minēšu vēl vienu līdzību: ir tāds uzdevums par četru trīsstūru izveidošanu no sešiem sērkociņiem. Esat mēģinājuši? Daudzi uzreiz zinās atbildi: to nevar izdarīt plaknē, bet tikai telpā, veidojot piramīdu. Tā tas varētu būt arī ar šo „Kondora atgriešanos” – risinājums nav uz vienu vai otru pusi, kādam kaut ko atņemot un uzspiežot savu gribu, izstumjot kādu no ieņemtajām pozīcijām un ieviešot tā vietā kaut ko savu. Risinājums ir uz augšu, – uz turieni, kur vietas nekad nepietrūks. Tur resursi ir bezgalīgi, un konkurences jēdziens zaudē jēgu, pārstāj ietekmēt realitāti. Kondors nozīmē jaunu bērnību. Kondora ceļš ir „iespējamo brīnumu” ceļš. Kondors neiznīcina savas mājas, savu pavardu, savu cilti. Stāsts par Kondoru ir stāsts par jaunu Uguni mūsu kopīgajam pavardam. Par jaunu elementu sistēmas integrācijai.

Iespējams, ka mans stāstījums likās par sarežģītu vai par garu. Atcerieties, ka slavenais Einšteins ir teicis, ka visu vajag pataisīt tik vienkāršu, cik vien iespējams, bet ne vienkāršāku. To es arī mēģināju darīt. Kā man tas izdevies, par to jums spriest. Mans nolūks nebija jauna teorija vai vispār kaut ko pierādīt. Bet dalīties ar atziņu par bezgalīgiem resursiem, kuri mums pieejami, un, cik iespējams, kļūt saprastai. Vienīgais jēdziens, kuru es izmantoju, ir uztveres jēdziens, pārējais bija tēlains vēstījums par tēmu „nozīmes nav objektīvi fakti, bet mūsu gribas izpausme”. Būšu priecīga, ja pateicoties jūsu komentāriem, mūsu kopīgā uztvere kļūs vēl patiesāka un radošāka un mūsu kopīgās izredzes izdzīvot būs ieguvušas jaunu dimensiju. (Jo „radošums” attiecas nevis uz darbību, bet uz uztveri. Ceru, ka man izdevās to atklāt.) Iespaidīgam nobeigumam atļaušos teikt: katrs mūsu solis dzīvē, katra minūte pieder vai nu „Ērglim”, vai „Kondoram”, un cīņa notiek nevis domāšanas un darbības laukā, bet uztverē…


Dr.psych. Agnese Mackeviča
, agnesemac[AT]inbox.lv


  • Jautaajums.
    Kā var iedomāties tajā minētās „iespējas” īstenošanos mūsu laikā?
    Atbilde.
    Lietojot Ayahuasku (DMT) ne to vien tu uzzinaasi par pagaatni, tagadni un naakotni:D
    ==============
    Viss ir saprotams, kas rakstiits. Uz zemeslodes garuma graadu liinijas ir parallelas (jo ir perpendikulaaras platuma graadiem), tomeer polos taas krusojas:) A, paraleelaam liinijaam nevajadzeetu krustoties, vai ne? :D

  • Šāda satura darbi allaž piesaistījuši manu uzmanību, jo es arī esmu par “jauniem spēles noteikumiem mūsu sajauktajai un izmocītajai civilizācijai”.
    Par konkrēto rakstu – dziļā cieņā un atzinībā noliecu galvu…
    “Aiz kadra” redzu daudz nopietnu pārdomu stundu… vēlreiz Paldies :)

    Pusdienas pārtraukumam ieteikšu ļoti senu indiāņu meditāciju: sēžot [noteikti ar taisnu muguru], iztēlojamies sevi kā Kondoru ar izplestiem spārniem. Ieelpas sākumā iecentrējam uzmanību sirds apvidū. Ar izelpu pārvietojam uzmanību uz sāniem… arvien tālāk uz sāniem – uz spārnu galiem. Ieelpojam no jauna ar uzmanību krūšu centrā. Ar katru nākamo izelpu redzam savus spārnus varenākus un garākus. Ceturtajā reizē ļaujam savai uzmanībai pa spārnu galiem aiziet plašumos.
    Baudām citu pusdienlaiku :))))) …kā Kondors…

  • Tas saucas NLP. Enkurošana. Pašprogramēšanās māksla.

  • NLP ir kārtējais rāmītis. Mana attieksme pret NLP ir vēl viens rāmītis… Tavs vērtējums manam komentāram ir Tavs rāmītis attiecībā uz…
    Sarunai derēs Enkurošana (lai arī pirmo reizi dzirdu tādu apzīmējumu, man iepatikās :)
    .
    Tas ir tikai viens no nepieciešamajiem mazajiem solīšiem. Bet tāda [vai citāda] tehnika ir vajadzīga, lai dabūtu citas realitātes pieredzi, kas tad nu dod šo pārliecību un pamatojumu “sistēmas restartēšanas” nepieciešamībai.

  • Labs raksts, kopumā piekrītu visam rakstā paustajam.
    Pavisam drīz ikvienam BŪS jāizdara izvēle starp HARMONIJU un DESTRUKTĪVISMU, starp KONDORU un ĒRGLI ….

  • Es nevērtēju. Es tikai pamanīju, ka izmanto NLP (apzinoties vai nē – es nezinu – man pat ir vienalga:D).
    Enkurošana – plaši izplatīta NLP tehnika – nav mans izgudrojums.

  • Sagrāvei (destrukcijai) pretējs ir radošums.
    Saskaņai (harmonijai) pretējs ir domstarpības (ar sevi, citiem, pasauli…)

  • Sevis identificēšana ar Kondoru gan jau tika izmantota sen pirms NLP :)
    Ir pilnīgi vienalga, kā mēs to saucam :)) – svarīgi ir dabūt Zināšanu, ka VISS IR VIENS…

  • Tā varētu būt, kā tu saki. Neesmu drošs par metodoloģiju jeb Kondora paņēmienu.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.