Fragments no Džidu Krišnamurti grāmatas “Brīvība no zināmā”

Bailes, bauda, ciešanas, doma un vardarbība ir cieši saistītas savā starpā. Daudzi no mums jūt baudu, pielietojot vardarbību, no nepatikas pret kādu, no naida pret kādu rasi vai cilvēku grupu, no ienaida ar citiem. Taču prāta stāvoklī, kurā jebkāda nosliece uz vardarbību pilnībā ir izbeigusies, pastāv prieks, kuram nav nekā kopēja ar baudu, kas gūstama no vardarbības ar tās pretrunām, naidu un bailēm.

Vai mēs varam aizkļūt līdz pašām vardarbības saknēm un kļūt brīvi no tās? Citādi mēs dzīvosim pastāvīgā cīņā viens ar otru. Ja jūs apmierina tāds dzīvesveids (bet izskatās, ka vairumam cilvēku tas patīk), tad turpiniet tā dzīvot; ja jūs teiksiet: ‘’Ko gan lai es daru? Ļoti žēl, taču vardarbība nekad nevar tikt pārtraukta,’’ tad man ar jums nav par ko runāt. Jūs esat sevi nobloķējuši. Taču, ja jūs teiksiet, ka uzskatāt par iespējamu citādu dzīvesveidu, tad tas var kalpot par pamatu mūsu sarunai.

Tad nu apspriedīsim kopā ar jums, ar tiem no jums, kas ir spējīgi uz tādu saziņu, vai vispār ir iespējams izbeigt visus vardarbības veidus mūsos pašos un tomēr turpināt dzīvot šajā briesmīgajā, nežēlīgajā pasaulē. Es uzskatu, ka tas ir iespējams. Es nevēlos sevī ne mazāko vardarbības, aizdomīguma, uztraukuma vai baiļu izpausmi. Es vēlos dzīvot pilnīgā mierā. Tas nenozīmē, ka es vēlos nomirt. Es vēlos dzīvot uz šīs brīnišķīgās zemes, kas ir tik bagātīga un skaista, es vēlos skatīties uz šiem kokiem, puķēm, upēm, pļavām, uz sievietēm, puikām un meitenēm un tajā pašā laikā atrasties pilnīgā harmonijā ar sevi un pasauli. Ko gan lai es daru?

Ja mēs zināsim, kā raudzīties uz vardarbību – ne tikai ārējo: uz kariem, dumpjiem, uz banālu antagonismu, šķiru konfliktiem, bet arī uz vardarbību mūsos pašos, tad iespējams mēs varēsim pacelties pāri vardarbībai.

Tā ir ļoti sarežģīta problēma. Daudzu gadsimtu laikā cilvēks ir izmantojis vardarbību; reliģijas visā pasaulē ir mēģinājušas samierināt cilvēkus, taču nevienai no tām tajā nav izdevies gūt panākumus. Tāpēc, ja mēs vēlamies iedziļināties šajā jautājumā, tad mums, kā man šķiet, vismaz ir jāattiecas pret to ļoti nopietni, jo tas mūs aizvedīs uz pavisam jaunu sfēru, taču, ja mēs vienkārši vēlamies paspēlēties ar problēmu intelektuālai izklaidei, tālu mēs netiksim. Jūs varat domāt, ka izturaties pret problēmu ļoti nopietni, taču, kamēr tik daudz cilvēku pasaulē neraugās uz lietu nopietni un negrasās kaut ko darīt lietas labā – kāda jēga jums kaut ko iesākt? Taču tā nav mana darīšana, vai citi cilvēki attiecas pret šo problēmu nopietni vai nē. Es pats pret to izturos nopietni, un tas ir pietiekami. ‘’Es neesmu sava brāļa sargs’’, es pats kā cilvēks dziļi izjūtu šo vardarbības problēmu, un es redzu, ka manī pašā nav noslieces uz vardarbību, taču es nevaru jums vai kādam citam sacīt: nerīkojieties vardarbīgi. Tam nav nekādas jēgas līdz tam brīdim, kamēr jūs pats nesajūtat vajadzību tā nedarīt. Tāpēc, ja jūs patiešām vēlaties saprast vardarbības problēmu, turpināsim pētījumu ceļu kopā.

Kā lai paraugās uz šo vardarbības problēmu? Vai jūs uzskatāt, ka problēma ir jārisina ārpasaulē vai arī, ka jāizpēta vardarbības problēma kā tāda – tādā veidā, kā tā pastāv jūsos pašos? Ja jums patiešām nav noslieces uz vardarbību, tad jūsu priekšā parādās jautājums: ‘’Kā lai es dzīvoju pasaulē, kurā valda vardarbība, mantrausība, skaudība un nežēlība? Vai es neaiziešu bojā?’’ – lūk, jautājums, kas neizbēgami rodas. Ja jūs uzdodat tādu jautājumu, tad, kā man liekas, patiesībā jūs neatrodaties iekšēja miera stāvoklī. Turpretī, ja jūs atrodaties šajā iekšējā miera stāvoklī, tad jums vispār nav problēmu. Jūs var ievietot cietumā par atteikšanos dienēt, nošaut par to, ka atteicāties karot, taču tā nav problēma, ja jūs ir nošāvuši. Ir ļoti svarīgi to saprast. Mēs cenšamies saprast vardarbību nevis kā ideju, bet gan kā faktu, kas ir cilvēka dabā, un šis cilvēks esmu es pats. Lai iedziļinātos šajā problēmā, man attiecībā uz vardarbību jābūt pilnībā neaizsargātam, atklātam, man jāatstāj sevi bez aizsardzības paša priekšā. Nav nepieciešamības atklāties jūsu priekšā, jo jūs tas, iespējams, neinteresē. Man jāatrodas tādā prāta stāvoklī, kurā pastāv tieksme izskatīt vardarbību līdz pašam galam, neapstājoties nevienā punktā, nesakot, ka nevēlos doties tālāk.

Man jābūt pilnībā acīmredzamam tam, ka es esmu cilvēks, kurš ir spējīgs uz vardarbību. Es esmu izrādījis šo noslieci niknumā, savās seksuālajās prasībās, savā naidā, kad vardarbība radīja ienaidu, greizsirdībā utt. Es to visu esmu pārdzīvojis, es to visu esmu apzinājies un es sev saku: ‘’Es vēlos saprast šo problēmu pilnībā, bet nevis tikai vienu tās fragmentu kā, piemēram, karu. Es vēlos izprast šo agresivitāti cilvēkā, kas pastāv arī dzīvniekos un kura ir daļa no manis’’.

Vardarbība nav tikai tad, kad kādu nogalina. Pateikts ass vārds arī ir vardarbība. Tā arī izpaužas, kad mēs kādu rupji atstādinām, kad pakļaujamies bailēm. Un tātad vardarbība nav tikai organizēts slaktiņš Dieva vārdā, sabiedrības vai valsts vārdā, vardarbība ir daudz smalkāka un dziļāka lieta, un mēs pacentīsimies iedziļināties pašās vardarbības dzīlēs.

Kad jūs sevi nosaucat par hinduistu, musulmani, kristieti vai eiropieti, vai vēl kaut ko, jūs parādāt vardarbību. Vai jums ir skaidrs, kāpēc tā ir vardarbība? Tāpēc, ka jūs atdalāt sevi no citiem, no pārējās cilvēces. Kad jūs sevi atdalāt ar ticību, nacionalitāti, tradīciju, tas rada vardarbību. Tāpēc cilvēks, kurš tiecas saprast vardarbību, nepieder nevienai valstij, nevienai reliģijai, nevienai politiskajai partijai vai sistēmai. Visas viņa domas ir aizņemtas tikai ar centieniem saprast cilvēci.

Attiecībā uz vardarbību pastāv tikai divas galvenās filozofiskās nostājas; viena saka: vardarbība ir dabiska cilvēka rakstura iezīme, otra apgalvo: vardarbība ir mūsu sociālās un kulturālās vides ietekmes rezultāts. Mūs neinteresē, kurai nostājai mēs piekrītam, – tas nav svarīgi. Svarīgs ir pats fakts, ka mums piemīt vardarbība, bet nevis tās cēlonis.

Viena no parastākajām vardarbības izpausmēm ir niknums. Kad uzbrūk manai sievai vai māsai, es saku, ka izjūtu taisnīgu niknumu. Kad uzbrūk manai valstij, manām idejām, maniem principiem, manam dzīvesveidam, es esmu taisnīgi saniknots. Es niknojos arī tad, kad uzbrūk maniem ieradumiem, maniem sīkajiem, kroplajiem uzskatiem. Kad jūs mani sāpīgi aizskarat vai apvainojat, es kļūstu nikns; ja jūs aizbēgtu ar manu sievu, es izjustu greizsirdību, un šī greizsirdība skaitās taisnīga, jo mana sieva ir mans īpašums. Un parasti visi šie niknuma veidi skaitās morāli attaisnojami. Slepkavība savas valsts vārdā arī ir attaisnojama. Līdz ar to, kad mēs runājam par niknumu, kas ir daļa no vardarbības, vai mēs apskatīsim niknumu taisnīga un netaisnīga niknuma kontekstā atbilstoši savām personīgajām nosliecēm, kuras nosaka ārēja tradīcija, vai arī apskatīsim niknumu kā tādu? Vai vispār pastāv taisnīgs niknums? Vai tas arī ir tikai niknums? Nepastāv ne laba, ne slikta ietekme, pastāv tikai ietekme. Taču, kad jūs atrodaties kaut kā ietekmē, kas man nepatīk, es to saucu par kaitīgu ietekmi.

Kad jūs aizstāvat savu ģimeni, savu valsti, mazu, krāsainu audumu, ko sauc par ģerboni, ticību, ideju, dogmu, lietu, ko jūs pieprasāt vai kas jums ir, pati šīs lietas aizstāvēšana norāda uz niknumu. Tad nu lūk…vai jūs spējat aplūkot niknumu bez skaidrošanas, taisnošanās, nesakot: ‘’Man ir jāaizstāv savs īpašums’’ vai arī ‘’man bija tiesības justies niknam’’, vai – ‘’cik muļķīgi bija niknoties’’? Vai jūs spējat paraudzīties uz niknumu kā kaut ko patstāvīgu? Vai jūs spējat uz to paraudzīties pilnībā objektīvi, t.i., neattaisnojot un nenosodot to? Vai jūs varat uz to paraudzīties tieši tā?

Vai es uz jums varu raudzīties neatkarīgi no tā, vai es jūs ienīstu vai uzskatu par brīnišķīgu cilvēku? Es varu jūs ieraudzīt tikai tad, kad skatīšos ar noteiktu uzmanību, kurā nebūs neviena no šiem attiecību aspektiem. Un vai es spēju paraudzīties uz niknumu tieši tādā pat veidā? Un konkrēti – neaizstāvoties pret šo problēmu, nepretojoties tai, vērojot šo neparasto fenomenu bez nekādas nolieguma reakcijas?

Ir ļoti grūti raudzīties uz niknumu bezkaislīgi, jo tas ir daļa no manis, taču tieši tā es cenšos lūkoties. Lūk, es, – cilvēks ar noslieci uz vardarbību, neatkarīgi no tā, vai es esmu melnais, baltais vai sarkanais. Man nav svarīgi, vai šī nosliece ir iedzimta vai iegūta sabiedrības iespaidā; man svarīgi ir tikai viens: vai ir iespējams būt no tās brīvam. Būt brīvam no noslieces uz vardarbību – tas man nozīmē visu. Tas man ir svarīgāk par seksu, ēdienu, stāvokli, jo šī nosliece mani kropļo, tā posta mani un posta pasauli, un es vēlos to saprast, es vēlos pacelties tai pāri. Es izjūtu atbildību par visu to naidu un vardarbību pasaulē. Es izjūtu savu atbildību, un tie nav tikai vārdi vien. Es sev saku: ‘’Es spēšu kaut ko paveikt, ja tikai spēšu pacelties pāri niknumam, pāri vardarbībai, pāri nacionālismam.’’ Un šī sajūta, ka man jāizprot niknums pašam sevī, sniedz satriecošu enerģiju, kaismīgu vēlmi izpētīt.

Taču pacelties pāri vardarbībai nenozīmē to apspiest, atmest to vai teikt: ‘’Nu, ko – tā ir daļa no manis, un tur neko nevar mainīt’’ vai arī ‘’Es to nevēlos’’. Man ir jāredz vardarbība, man tā ir jāizpēta, man ir ļoti cieši ar to jāsaskaras, taču šāda saskarsme nav iespējama, ja es to attaisnoju vai nosodu. Pat nosodot vardarbību, ar pašu nosodīšanu mēs to attaisnojam. Tāpēc es saku: izbeidziet pagaidām to nosodīt vai attaisnot.

Tad nu lūk…ja jūs vēlaties pārtraukt vardarbību, ja jūs vēlaties pārtraukt karus, tad cik daudz enerģijas, cik daudz dzīvības spēku jūs tam veltāt? Vai tiešām jums neko nenozīmē tas, ka jūsu bērnus nogalinās, jūsu dēlus iesauks armijā, pret viņiem rupji izturēsies un pārvētīs lielgabalu gaļā? Vai tad ne tas jūs uztrauc? Ak, Dievs, ja tas jūs neinteresē, tad kas tad jūs interesē? Krāt naudu? Izklaidēties? Lietot narkotikas? Vai tad jūs neredzat, ka šī vardarbība jūsos pašos dzen jūsu bērnus postā? Vai arī jūs to uztverat kā kādu abstrakciju?

Ja jūs esat ieinteresēti, pamēģiniet tajā iedziļināties ar visu savu prātu, visu sirdi. Neapsēdieties ērtāk, sakot: ‘’Nu, ko…pastāstiet man par to.’’ Es jums atkārtoju, ka jūs nevarat uzmanīgi sekot līdzi niknumam un vardarbībai, ja skatāties ar nosodījumu vai attaisnošanu. Un, ja tā nebūs jums kļuvusi par dedzinošu problēmu, tad jūs nespēsit izbeigt ne niknumu, ne vardarbību. Un tātad…vispirms jums ir jāmācās. Jums jāmācas skatīties uz niknumu tāpat, kā jūs skatāties uz savu vīru vai sievu, uz saviem bērniem. Jums jāiemācās klausīties pat politiskais darbonis. Jums jānoskaidro, kāpēc jūs neesat objektīvs, kāpēc jūs nosodāt vai attaisnojat; jums jāsaprot, ka jūs nosodāt vai attaisnojat, jo pati nosodīšana vai attaisnošana ir daļa no sociālās struktūras, kurā jūs dzīvojat, daļa no jūsu kā vācieša vai indieša, nēģera vai amerikāņa nosacītības (lai par ko arī jūs būtu piedzimuši) līdz ar visu prāta trulumu, kas izriet no nosacītības. Lai iemācītos atklāt kaut ko fundamentālu, jums jāprot iekļūt dziļi. Ja jums ir rupjš ierocis, truls instruments, jūs nevarēsit iekļūt dziļāk. Tāpēc tagad mēs gribam padarīt asāku mūsu instrumentu, mūsu prātu, kas ir kļuvis truls visu šo attaisnojumu un nosodījumu dēļ. Jūs varēsit iekļūt dziļi, ja jūsu prāts būs tik ass kā adatas, tikpat ciets kā dimants.

Nav nozīmes, atgāžoties uz krēsla, jautāt: ‘’Kā man padarīt savu prātu tādu?’’. Jums jāvēlas, lai tas tāds kļūst, tāpat kā tagad jūs vēlaties savu nākamo maltīti, un jums jāsaprot, ka trulu un dumju jūsu prātu dara neaizskaramības sajūta, kas jūs ieskāvusi ar sienu un kas ir šī nosodījuma un attaisnojuma daļa. Kad jūsu prāts no tā atbrīvosies, jūs varēsit skatīties, pētīt, iedziļināties un varbūt nonākt līdz tādam stāvoklim, kad jūs pilnībā izpratīsiet visu patiesību.

Tātad…atgriezīsimies pie galvenās problēmas – vai ir iespējams atbrīvoties no noslieces uz vardarbību mūsos pašos? Ja jūs sakāt „Jūs neesat mainījies, kam gan?’’ – arī tas ir viens no vardarbības veidiem. Es tā nesaku, es negrasos jūs par kaut ko pārliecināt. Tā ir jūsu dzīve, ne mana, jūsu dzīvesveids ir jūsu darīšana. Es jautāju, vai cilvēkam, dzīvojošam vienalga kurā sabiedrībā, ir iespējams pilnībā iekšēji atbrīvoties no noslieces uz vardarbību? Ja tas ir iespējams, tad pats šis process novedīs līdz pavisam jaunam dzīvesveidam.

Vairums no mums vardarbību pieņem kā dzīves normu. Divi šausmīgi kari mums neko nav iemācījuši. Tie tikai radīja vēl vairāk barjeru cilvēku starpā, starp jums un mani. Taču ko darīt tiem, kas vēlas atbrīvoties no vardarbības? Es nedomāju, ka kaut ko var sasniegt ar analīzes palīdzību, vienalga lai kas to arī veiktu – mēs paši vai profesionāls analītiķis. Mums varbūt izdosies sevi izmainīt, dzīvot nedaudz mierīgāk, nedaudz stiprāk izjust mīlestību, taču tas nesniegs mums holistisku uztveri.

Daži no mums, lai izvairītos no vardarbības, pieturas pie priekšstata, pie ideāla par, tā saucamo, nevardarbību: mums šķiet, ka, ja mums ir ideāls, kas ir pretējs vardarbībai, mēs izvairīsimies no īstās vardarbības, taču tas nav iespējams. Mums ir bijis neizmērojams skaits ideālu, ar tiem ir pilnas visas svētās grāmatas, taču mēs aizvien esam ar noslieci uz vardarbību, tad kāpēc gan mums neķerties klāt vardarbībai kā tādai, lai pēc tam pilnībā aizmirstu šo vārdu?

Ja jūs vēlaties saprast kaut ko faktisku, jums tam ir jāvelta visa sava uzmanība, visa enerģija. Šī uzmanība un enerģija izkliedējas, kad jūs radāt fiktīvu, ideālu pasauli. Vai jūs spējat pilnībā izdzīt ideālu? Patiesi nopietnam cilvēkam, kurš cenšas noskaidrot, kas ir cēlonis, kas ir īstenība, kas ir mīlestība, vispār nav ideju, viņš dzīvo tikai tajā, kas ir.

Lai izpētītu pašu sava niknuma faktu, jums jāatmet jebkāda spriešana par to, jo tiklīdz jums ienāk prātā doma par tā pretstatu, jūs to nosodāt, un tāpēc nevarat uzlūkot to tādu, kāds tas ir īstenībā. Kad jūs sakāt, ka mīlat vai neieredzat kādu, tas, lai gan izklausās drausmīgi, ir fakts. Ja jūs raugāties uz šo faktu, pilnībā to absorbējot, tas vienkārši pārstāj eksistēt. Ja jūs sakāt: „Es nedrīkstu neieredzēt, manā sirdī jābūt mīlestībai’’, tad jūs dzīvojat liekulības pasaulē, dubultstandartu uzvedības pasaulē. Dzīvot pilnīgi dotajā brīdī nozīmē dzīvot tajā, kas ir, dzīvot realitātē bez nekādas nosodījuma vai attaisnojuma sajūtas, tad jūs sākat saprast šo faktu tik veseli, ka jūsu naids pārstāj eksistēt. Kad jūs skaidri saskatāt šo problēmu, tā ir atrisināta.

Taču vai jūs varat skaidri saskatīt vardarbības faktu? Vardarbības faktu ne tikai ārēji, bet arī jūsos iekšā? Tas nozīmētu, ka jūs esat pilnībā brīvs no vardarbības, jo nepieturaties ideoloģijai, lai atbrīvotos no tās. Tam ir nepieciešama ļoti dziļa meditācija, bet nevis vārdiska piekrišana vai nepiekrišana.

Jūs esat izlasījis daudz apgalvojumu, taču vai jūs esat tos pa īstam sapratuši? Jūsu nosacītais prāts, jūsu dzīvesveids, visa sabiedrības struktūra, kurā jūs dzīvojat, pretojas tam, lai jūs ieraudzītu faktu un momentāni no tā atbrīvotos. Jūs sakāt: „Es par to padomāšu, es to noskaidrošu – vai ir iespējams būt brīvam no vardarbības vai nē. Taču es vēlētos, es pacentīšos no tās atbrīvoties.’’ Tas ir viens no briesmīgākajiem apgalvojumiem – „Es vēlētos, es pacentīšos’’. Vislabākais jums ir necensties – vai nu dariet, vai nu nedariet. Jūs paļaujaties uz laiku, kad māju jau ir apņēmušas liesmas. Māja deg vardarbības rezultātā, kas valda visā pasaulē un jūsos pašos, bet jūs sakāt: „Ļaujiet man par to padomāt. Kāda ideoloģija izrādīsies pati iedarbīgākā, lai nodzēstu uguni?’’ Kad jūsu māja deg, vai jūs apspriežat tā cilvēka matu krāsu, kurš nes ūdeni?


Džidu Krišnamurti
. Fragments no grāmatas “Brīvība no zināmā”.
6. nodaļa – “Vardarbība. Niknums. Attaisnošanās un nosodījums. Ideāls un tas, kas pastāv īstenībā.”


  • Daudz atsevišķu ļoti labu izteicienu, spriedumu…
    It kā pieskaras, gandrīz pieskaras pašam galvenajam, ja runājam par vardarbību. Var jau teikt ka arī to pasaka: ‘sevī’. Bet tā arī īsti mums daudz maz saprotamākā valodā un īsi to nepasaka (uzskatu ka varētu). Varbūt kā tā arī ir pareizāk… lai katrs pats pie ‘tā’ nonāk.

  • K. rullē pamatīgi.

  • Māja deg, man nav spaiņa, kad es to atrodu, kāds metas man virsū- kāpēc tu paņēmi manu spaini!!!

  • Kad sāku lasīt, iedomājos agresijas piemēru – māte aizstāv bērnus, kuriem dara pāri. Šis apjomīgais raksts ir nekonkrēts un nesniedz atbildi, vai tāda agresija ir attaisnojama, kā ar to cīnīties utml. Tā vietā daudzas reizes tiek uzsvērts, ka uz vardarbību jāskatās citādāk. Bet skaties uz vardarbību kā gribi – tas problēmu – mātes bērniem dara pāri – neatrisinās.

  • man šķiet, ka mātei bērni ir jāaizstāv, jo kurš gan cits viņus aizstāvēs.
    .
    un te nav nekādas problēmas – aizstāvis aizšķērso ceļu agresijai, neļauj tai izplatīties. pēc tam gan var padiskutēt par pielietotajiem līdzekļiem :)

  • Kas atrisinās? Kaut kur ir jāsāk. K sāk ar to, kas notiek cilvēka smadzenēs.

  • To ko te saka par ‘bērna aizstāvēšanu’ pat no raksta vajadzētu varētu pieņemt un saprast… jo.
    Jo vai tad rakstā nav teikts “sevī”.
    Nepaliec sevī agresīvs, vardarbīgs.
    Man izkrita no prāta nosaukums, bet tā saucamajās austrumu cīņās ir domu grauds, ka nedrīkst dusmoties, just naidu kad cīnies… tikai tad vari droši un pareizi cīnīties un uzvarēt.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.