Mahatma Gandijs: no rakstu sērijas ‘Visi cilvēki ir brāļi un māsas’. Izglītība.

Īsta izglītība nozīmē izvilkt no sevis labāko. Un kāda grāmata var būt labāka par cilvēcības grāmatu? (SB, 251)

Uzskatu, ka patiesa prāta izglītošana var notikt tikai caur pareizu ķermeņa orgānu (roku, kāju, acu, ausu, deguna u.c.) vingrināšanu. Citiem vārdiem sakot, saprātīga ķermeņa locekļu izmantošana paver labāko un ātrāko ceļu bērna intelekta attīstībai. Taču arī tas būs visai paviršs mēģinājums, ja prāta un ķermeņa attīstīšana neies roku rokā ar atbilstīgu dvēseles modināšanu. Ar garīgajiem vingrinājumiem es saprotu sirds izglītību. Vispusīga un pareiza prāta attīstība var notikt tikai vienlaikus ar bērna fizisko un garīgo spēju attīstību. Tie veido nedalāmu veselumu. Saskaņā ar šo teoriju būtu liela kļūda, ja šīs spējas mēģinātu izkopt pa daļām vai neatkarīgi citu no citas. (SB, 256)

Ar izglītošanu es saprotu vispusīgu labāko spēju izvilkšanu no bērna vai cilvēka – no viņu ķermeņa, prāta un dvēseles. Lasītprasme nav izglītības mērķis un pat ne sākums. Tas ir tikai viens no līdzekļiem, caur kuriem vīrietis un sieviete var izglītoties. Lasītprasme pati par sevi nav izglītība. Tāpēc bērna izglītošanu es sāktu, apmācot viņu derīgiem rokdarbiem, dodot bērnam spēju ražot jau no apmācību sākuma brīža. Tādējādi katra skola var kļūt sevi uzturoša (neatkarīga), ar noteikumu, ka valsts institūcijas parūpējas par skolu ražojumu tālāku realizāciju.
Uzskatu, ka šāda izglītošanas sistēma padara iespējamu visaugstāko prāta un dvēseles attīstību. Vien katrs roku darbs jāapgūst ne vien mehāniski (kā tas mūsdienās parasti notiek), bet arī zinātniski, t.i., bērnam par katru procesu jāsaņem atbildes uz visiem “kāpēc” jautājumiem.
Es to nerakstu bez zināmas pārliecības un pieredzes. Šāda izglītošanas metode ir vairāk vai mazāk pilnīgi izmantota, apmācot vērpšanas prasmi. Es pats ar labiem rezultātiem esmu apguvis sandaļu pagatavošanu un vērpšanu. Šī metode neizslēdz vēstures un ģeogrāfijas zināšanas, taču esmu atradis, ka vislabāk šādas zināšanas nododamas mutvārdos, dzīvā sarunā. Šādā veidā tiek nodotas desmitkārt pilnīgākas zināšanas nekā caur lasīšanu un rakstīšanu.
Alfabētu var apgūt pēc tam, kad audzēknis jau iemācījies atšķirt graudus no pelavām, kā arī izkopis savu gaumi. Tas ir revolucionārs priekšlikums, kas vienlaikus ietaupa daudz darba un audzēkņiem dod iespēju viena gada laikā apgūt tik daudz, cik līdz šim nebija iespējams iemācīties vairākos gados. Ekonomija no tā ir visaptveroša. Protams, parasto aritmētiku audzēknis apgūst vienlaikus ar roku darbiem. (SB, 256-57)

Es atzīstu savus ierobežojumus. Man nav universitātes izglītības, ko būtu vērts minēt. Arī vidusskolā manas sekmes nepārsniedza vidējās. Biju pateicīgs, kad spēju nokārtot eksāmenus. Es pat netiecos pēc izcilības.
Tomēr man ir stingri uzskati par izglītību, ieskaitot to, kuru dēvē par augstāko. Tāpēc esmu nolēmis atmest kautrību, kas mani novedusi gandrīz līdz pašapspiešanai. Es nedrīkstu baidīties izsmiekla, vai pat popularitātes vai prestiža zaudēšanas. Ja es savu pārliecību paturēšu sevī, nebūšu izmantojis iespēju labot kļūdainus uzskatus.

Atļaujiet man izklāstīt savus secinājumus, pie kuriem esmu turējies gadiem ilgi un izmantojis katru izdevību tos paust:

  1. Es neesmu pret izglītību, arī pret visaugstāko izglītību, kāda pasaulē iegūstama.
  2. Valstij tā jāfinansē, kad vien tā valstij patiešām nepieciešama.
  3. Esmu pret to, ka valsts kasei būtu jāmaksā par visu veidu augstāko izglītību.
  4. Esmu pārliecināts, ka liela daļa t.s. izglītības mākslas jomās, ko pasniedz mūsu koledžās, ir veltīga līdzekļu izšķiešana, kas novedusi pie plaša bezdarba starp šo izglītību saņēmušajiem cilvēkiem. Vēl vairāk – tā ir nopietni kaitējusi to mūsu jauniešu fiziskajai un garīgajai veselībai, kuriem nepalaimējies iziet cauri šīm dzirnavām.
  5. Svešvalodas vide, caur kuru vidējā un augstākā izglītība tika sniegta Indijai, ir nodarījusi neaprēķināmu intelektuālo un morālo zaudējumu mūsu nācijai. Mēs esam pārāk tuvu šiem laikiem, lai pilnībā novērtētu šā zaudējuma milzīgos apmērus. Un mēs, kas saņēmuši šādu izglītību, esam gan upuri, gan tiesneši, kas šo novērtējumu būtiski sarežģī.

Lai savus secinājumus izskaidrotu tuvāk, izklāstīšu savu pieredzi.
Līdz 12 gadu vecumam zināšanas skolā guvu savā dzimtajā gujarati valodā. Tad es tiešām kaut ko sapratu no aritmētikas, vēstures un ģeogrāfijas. Tad es sāku iet vidusskolā. Pirmajos trijos gados arvien vēl dominēja dzimtā valoda, bet skolmeistaru mērķis bija skolnieku galvās iedzīt angļu valodu. Tāpēc vairāk nekā puse stundu tika pasniegta angļu valodā, kā arī centieniem mums uzspiest angļu rakstību un izrunu. Tā bija sāpīga pieredze – apgūt valodu, kuras izruna atšķiras no rakstības. Taču ne jau tas ir galvenais manos argumentos.
Pie kauna staba mūs pielika ceturtajā gadā, kad visu – ģeometriju, algebru, ķīmiju, astronomiju, vēsturi un ģeogrāfiju – nācās apgūt angliski. Angļu valodas tirānija bija tik liela, ka pat sanskritu un persiešu valodu mācījāmies caur angļu, nevis dzimto valodu. Ja kāds zēns centās runāt gujarati, ko viņš saprata, viņš tika sodīts. Skolotājiem bija vienalga, ja kāds runā sliktā angļu valodā, ko viņš nevar ne labi izrunāt, ne saprast. Kāpēc gan skolotājam uztraukties, ja viņa paša angļu valodas prasme nav ideāla? Angļu valoda ir svešvaloda gan skolniekiem, gan skolotājiem. Rezultāts bija pilnīgs haoss. Mums, zēniem, daudz kas bija jāiezubra no galvas, jo mēs nespējām ne izprast vielu, ne to angliski atstāstīt. Mana galva griezās, kad skolotājs mēģināja angliski mums likt izprast ģeometriju. Es neko nesapratu, līdz tikām līdz 13. Eiklīda teorēmai. Un es atzīšos, ka, neraugoties uz manu dzimtās valodas mīlestību, es vēl tagad nezinu gujarati ekvivalentus daudziem tehniskiem ģeometrijas, algebras un citu jomu jēdzieniem.
Tagad es zinu, ka to, ko es no aritmētikas, algebras, ģeometrijas, ķīmijas un astronomijas angļu valodā apguvu četros gados, gujarati valodā es apgūtu vienā gadā. Mana uztvere būtu vieglāka un skaidrāka. Mans gujarati vārdu krājums būtu bagātāks. Es savas zināšanas būtu varējis izmantot arī mājās. Angļu valodas vide radīja nepārvaramu barjeru starp mani un manas ģimenes locekļiem, kuri nebija gājuši angļu skolā. Mans tēvs nezināja neko no tā, ko es daru. Es nespētu, pat ja ļoti vēlētos, ieinteresēt savu tēvu manās mācībās. Lai gan viņš bija gudrs cilvēks, viņš nezināja nevienu angļu vārdu. Drīz es savās mājās kļuvu par svešinieku. Es it kā kļuvu par pārāku personu, pat manā apģērbā parādījās smalkas pārmaiņas.
Tas, kas skolā notika ar mani, nebija izņēmums. Tās pašas pārmaiņas pārdzīvoja vairums skolā gājušo.
Pirmie trīs vidusskolas gadi manas vispārējās zināšanas pavairoja ārkārtīgi maz, jo šie gadi pagāja galvenokārt kā gatavošanās pārejai uz angļu valodu. Vidusskolas bija angļu kulturālās iekarošanas skolas. Turklāt zināšanas, kuras guva 300 manas skolas zēnu, bija ar ierobežotu nozīmi, jo mēs tās nevarējām nodot tālāk indiešu masām.
Daži vārdi par literatūru. Mums bija jāapgūst vairākas angļu prozas un poēzijas grāmatas. Protams, tas bija jauki, taču šīs zināšanas es nevarēju izmantot, lai kalpotu vai kontaktētos ar masām. Es nevaru apgalvot, ka neapguvis angļu prozu un poēziju, es būtu kaut ko dārgu zaudējis. Ja es tā vietā šos septiņus gadus būtu izmantojis, lai iedziļinātos gujarati valodā, to bagātinot, un savā dzimtajā valodā būtu apguvis matemātiku, zinātnes, sanskritu un citus priekšmetus, es ar savām zināšanām būtu bagātinājis arī kaimiņus, un mana kalpošana un devums savai tautai būtu nesamērojami lielāks.
Es nevēlos nopelt angļu valodu vai tās dižo literatūru. Es pat mīlu angļu valodu. Taču Indijas nācijai no angļu valodas diženuma nav vairāk labuma kā no Anglijas mērenā klimata un ainavām. Indijai jāplaukst savā klimatā un ainavās, kā arī savā literatūrā, lai arī šīs trīs lietas kādam var šķist sliktākas vai mazvērtīgākas nekā Anglijas klimats, ainavas un literatūra. Mums un mūsu bērniem jāizaug no mūsu pašu mantojuma. Ja mēs aizņemamies no citiem, mēs noplicinām savējo. Mēs nevaram uzaugt no ārvalstu barības. Es vēlos, lai nācija tos dārgumus, kas radīti citās valodās, var apgūt caur savu dzimto valodu. Lai izbaudītu Tagores neizmērojamos darbus, man nav jāapgūst bengāļu valoda. Es tos varu iegūt caur labu tulkojumu. Lai novērtēju Tolstoja īsos stāstus, gujarati zēniem un meitenēm nav jāapgūst krievu valoda, jo viņi tos var baudīt labā tulkojumā. Tā ir angļu lielīšanās, ka šīs nācijas pārziņā un valodā ir labākā pasaules literatūra. Vai man nepieciešama angļu valoda, lai gūtu labāko no tā, ko uzrakstījis Šekspīrs un Miltons?
Tā būtu laba ekonomija, ja mēs atlasītu studentus, kuru darīšana būtu apgūt labāko, ko var apgūt citās pasaules valodās, un šīs vērtības pārtulkot dzimtajā valodā. Mūsu angļu kungi ir izvēlējušies priekš mums aplamu ceļu, un ieradums licis aplamo uzskatīt par pareizo.
Universitātēm jākļūst par sevi apgādājošām. Valstij jāapmāca tās specialitātes, kas valstij nepieciešamas attīstībai. Citas zinību nozares jāuztic privātām mācību iestādēm. Apmācības valoda jāmaina reizi par visām reizēm un par katru cenu, provinču valodām un dialektiem atdodot to likumīgo vietu. Es dotu priekšroku īslaicīgam haosam, kas no tā celtos vidējā un augstākā izglītība, lai vien novērstu to kriminālo izšķērdību, kas uzkrājas dienu no dienas.
Es neesmu augstākās izglītības pretinieks, taču esmu pret tādu augstāko izglītību, kāda pašlaik pastāv mūsu valstī. Atbilstoši manai shēmai, Indijā būtu vairāk un labākas bibliotēkas, vairāk un labākas laboratorijas, vairāk un labāki pētniecības institūti. Un mums būtu vesela ķīmiķu, inženieru un citu ekspertu armija, kas būtu īsteni kalpi savai nācijai un kuri apmierinātu arvien daudzveidīgākās un pieaugošās cilvēku prasības – to cilvēku prasības, kuri arvien vairāk apzinās savas tiesības un vajadzības. Un šie speciālisti nerunās svešās valodās, bet gan to cilvēku valodās, kuriem viņi kalpo. Viņi iegūtās zināšanas būs tautas kopējais īpašums. Būs patiesi oriģināls un radošs darbs, nevis imitācija. Un maksa par izglītību būs taisnīgi un vienlīdzīgi sadalīta. (SB, 261-66)

Mūsdienu Indijas kultūra ir veidošanās stadijā. Daudzi no mums tiecas radīt sajaukumu no visām kultūrām, kuras mūsdienās, šķiet, atrodas sadursmē cita pret citu. Neviena kultūra nespēj dzīvot, ja tā ir izslēdzoša. Nav tādas lietas kā tīra āriešu kultūra mūsdienu Indijā. Vienalga, vai ārieši bija Indijas iedzimtie, vai nelūgti iebrucēji. Man svarīgs šķiet fakts, ka mūsu attālie priekšgājēji ir brīvi sajaukušies, un mūsu paaudze ir šā ilgstošā sajaukuma rezultāts. Tikai nākotnē kļūs skaidrs, vai mēs darām labu savai dzimtajai zemei un šai nelielajai zemeslodei, kas mūs uztur, vai arī esam tai nasta. (SB, 266-67)

Es nevēlos, lai mana māja būtu no visām pusēm iežogota un mani logi – aizsisti dēļiem. Es vēlos, lai visu zemju kultūras vēji iespējami brīvi pūstu ap manu māju. Taču es nevēlos būt kāda vēja nopūsts no kājām. Es vēlētos, lai mūsu ar literāru gaumi apveltītie jaunieši un jaunietes varētu apgūt tik daudz angļu vai citas valodas, cik vien viņi to vēlas, un sagaidu, ka viņi savu zināšanu augļus dāvās Indijai un pasaulei kā J.C.Bose, sers P.G.Rejs (indiešu zinātnieki) un R.Tagore (dzejnieks un filozofs). Taču nevienam indietim nevajadzētu aizmirst, noniecināt vai kaunēties no savas mātes valodas, vai just, ka savas labākās domas viņš nevar izteikt mātes valodā. Mana reliģija nav cietuma reliģija. (SB, 267)

Mūzika nozīmē ritmu un kārtību. Tā spēj uzmundrināt vai arī nomierināt. Par nelaimi, līdzīgi kā mūsu šastras (indiešu svētie teksti – tulk.), arī mūzika palikusi tikai nedaudzu cilvēku privilēģija. Tā nekad nav bijusi nacionalizēta šā vārda modernajā nozīmē. Ja man būtu ietekme skautu un “Seva samiti” organizācijās, es dziedāšanu padarītu par obligātu. Lai to panāktu, es izcilus mūziķus mudinātu ierasties katrā kongresā un konferencē, lai mācītu masām mūziku. (SB, 274)

Pēc Pandita Kares domām, kas balstītas uz plašu pieredzi, mūzikai jākļūst par pamatizglītības programmas svarīgu sastāvdaļu. Es no visas sirds atbalstu šo priekšlikumu. Balss modulācija bērnam ir tikpat nepieciešama kā roku vingrinājumi. Fiziskiem vingrojumiem, rokdarbiem, zīmēšanai un mūzikas mācībai jāiet roku rokā, lai no zēniem un meitenēm izvilktu to labāko un viņos radītu patiesu interesi par mācībām. (SB, 274)

Acis, ausis un mēle iet pa priekšu rokām. Lasīšana nāk pirms rakstīšanas, zīmēšana – pirms alfabēta burtu rakstīšanas. Ja sekosim šai dabiskajai secībai, bērnu sapratnes paplašināšanai būs dotas labākas iespējas nekā tad, ja bērnu apmācība sākas ar alfabēta apgūšanu. (MM, 162)

Nekas man nav tālāks par domu, ka mums būtu jāpaliek izslēdzošiem vai barjeras ceļošiem. Taču uzskatu, ka citu kultūru novērtēšanai jānāk pēc, nevis pirms, savas kultūras novērtēšanas un pieņemšanas.
Tāpat akadēmiski centieni bez prakses ir kā iebalzamēts līķis. Varbūt uz to ir patīkami palūkoties, taču tas nevienu neiedvesmos un nepadarīs cēlāku. Mana reliģija man neļauj noniecināt vai ignorēt citas kultūras, taču tā liek uzņemt sevī un dzīvot savā kultūrā. Pretējā gadījumā tā būtu pilsoniska pašnāvība. (SB, 254)

Pilnīgi aplamā ideja, ka inteliģence var rasties tikai caur grāmatu lasīšanu, jānomaina ar patiesību, ka ātrākā prāta attīstība sasniedzama caur amatnieka darbu, kas tiek apgūts zinātniskā veidā, izprotot visus procesus. Patiesa prāta attīstība sākas, kad māceklim pēc katra soļa izskaidro, kāpēc konkrētā rokas manipulācija vai instruments ir nepieciešams. Bezdarbs studentu vidū ir likvidējams bez grūtībām, ja viņi iesākumā sevi iesaistīs parastu strādnieku rindās. (SB, 256)

Tiecos domāt, ka sākotnējo apmācību bērniem labāk pasniegt mutiski. Uzspiest maigajā vecumā esošiem bērniem alfabēta zināšanas un lasītprasmi, pirms viņi guvuši vispārējas zināšanas par pasauli, nozīmē viņus aplaupīt periodā, kad viņi ir uzņēmīgi mutiski nodotai informācijai. (SB, 256)

Literatūras mācīšana pati par sevi nedod ne sprīdi morālai izaugsmei, rakstura veidošana nav atkarīga no literatūras apgūšanas. (SB, 255)

Es ticu bezmaksas un obligātas pamatizglītības principam Indijā. Un šis princips īstenojams, bērniem apgūstot derīgu profesiju un to izmantojot kā līdzekli viņu prāta, fizisko un garīgo spēju kultivēšanai. Neuzskatīsim šo ar izglītību saistīto aprēķinu par nekrietnu vai nevietā esošu. Ekonomiskās kalkulācijās nav nekā netīra. Īsta ekonomika nav pretrunā augstākajiem ētiskajiem standartiem. Līdzīgi kā patiesa ētika ir laba arī labai ekonomikai. (SB, 258)

Es atbalstu izglītību visdažādākajās zinātnēs. Mūsu bērniem nevar būt par daudz ķīmijas un fizikas. (MM, 161)

Es bērnā attīstītu viņa rokas, viņa smadzenes un viņa dvēseli. Rokas mūsu skolniekiem ir gandrīz atrofējušās, bet dvēsele tiek ignorēta pavisam. (MM, 161)

Kas attiecas uz bērnu ziņkārību par dzīves faktiem, mums tie viņiem jāizstāsta, ja mēs tos zinām, un jāatzīst sava neziņa, ja mēs ko nezinām. Ja ir kaut kas tāds, ko konkrētajā brīdī vai periodā bērnam nedrīkst teikt, mums bērna ziņkāre jāapvalda un stingri jāpieteic, lai bērns šo jautājumu neuzdod arī citiem.
Mums nevajadzētu no bērniem izvairīties. Bērni zina vairāk nekā mēs iedomājamies. Ja viņi ko nezina un arī mēs atsakāmies to pateikt, bērni centīsies atbildes iegūt apšaubāmā ceļā un ne no labākajiem avotiem. Taču, ja atbilde tiešām nav sniedzama, mums šāds risks jāuzņemas. (DM, 188)

Gudri vecāki ļauj saviem bērniem kļūdīties. Ja bērns šad tad apdedzina savus pirkstus, tas viņam nāk par labu. (MGP, I, 44)

Mēs nespējam pienācīgi kontrolēt vai apkarot bērna seksuālo kaislību, izliekoties to neredzam. Tāpēc es stingri atbalstu, lai zēniem un meitenēm tiktu izskaidrota dzimumorgānu nozīme un pareiza lietošana. Esmu centies šīs zināšanas sniegt abu dzimumu bērniem. Taču seksuālās izglītošanas, kādu es atbalstu, mērķis ir seksuālās kaisles apspiešana un sublimācija (seksuālās enerģijas izmantošana augstākiem dzīves mērķiem – tulk.). Šādai izglītībai skaidri jāiezīmē atšķirība starp cilvēku un brutālu, lopisku būtni. Lai bērni aptvertu, ka tā ir tikai cilvēka priekšrocība un lepnums – būt apdāvinātam ar prāta un sirds spējām; ka viņi ir arī domājošas, nevis tikai jūtošas radības, un ka atteikšanās no saprāta suverenitātes pār aklu instinktu nozīmē atteikšanos no cilvēciskās sūtības. Cilvēkā saprāts stimulē un vada jūtas, bet brutālā būtnē dvēsele ir snaudošā stāvoklī. Pamodināt sirdi nozīmē pamodināt snaudošo dvēseli, pamodināt saprātu un ieaudzināt atšķiršanas spējas starp labo un ļauno. Mūsdienās mūsu vide, mūsu lasāmviela, mūsu domāšana un sociālā uzvedība lielākoties ir pakļauta seksuālām dziņām. Izlauzties no šā mudžekļa nav viegls uzdevums. Taču tas ir mūsu augstāko centienu cienīgs mērķis. (MT, IV, 76)


Mohandass Karamčands (Mahatma) Gandijs

no rakstu sērijas „Visi cilvēki ir brāļi un māsas”. Izglītība.

Tulkoja Jānis Kučinskis

Raksts pilnā apjomā (lejuplādējama datne) pieejams šeit, kā arī nevardarbiba.blogiem.lv


  • Ciešā saskaņā ar Gandija idejām ir latviešu reformatora Jāņa Martinsona domas par izglītību. Iekopēju dažus fragmentus no viņa grāmatas “Gudrības skola”.
    ZINĀŠANU SKOLA

    Prasība atcerēties zināšanas
    Skolas tagad to apmeklētājiem galvenā kārtā māca dažādas zināšanas, tāpēc tās var dēvēt par zināšanu skolām. Šīs zināšanas pa lielākajai daļai skolu audzēkņiem neinteresē. To, ko skolēni vēlētos dzirdēt, tiem nemāca. Zināšanu iegaumēšana skolās ir nepatīkama ne tikai audzēkņiem ar vāju atmiņu un zemām prāta spējām, bet arī tiem, kas ir apdāvināti, jo neinteresanto ar prieku nemācās neviens. Ja skolu audzēkņi un skolotāji būtu atklāti un vaļsirdīgi, tad audzēkņi atzītos, ka viņiem nepatīk mācīties to, ko no tiem prasa skolas, un skolotāji apliecinātu, ka viņiem tāpat nepatīk mācīt to, kas skolu programmās paredzēts. Žurnāliste D. Tomsone atklāti pasaka, ka ASV skolās matemātiku, fiziku un ķīmiju vienādi ienīst kā skolotāji, tā bērni. – Skolotāji bez sevišķas patikas atkārto programmā paredzēto un audzēkņi tāpat, garlaikodamies un ar nepatiku mocīdamies, ir spiesti visu noklausīties un atcerēties. Visa skolu saime jūt, ka kaut kas nav kārtība, bet neviens ir nedomā pat izteikt savus uzskatus, kur nu vēl kaut ko darīt. Ar smagu sirdi visi nes tiem uzticēto nastu. Tā ir mācījušies un mocījušies paši skolotāji savā laikā, to pašu viņi prasa atkal no saviem audzēkņiem.
    Zināšanu skolās nav neviena mācību priekšmeta, kurā apskatītā viela audzēkņiem nebūtu “jāiekaļ” un jāatkārto mehāniski, bet kuru tie varētu noklausīties brīvi un nepiespiesti, kā to dara pieaugušie, kas cenšas atcerēties tikai to, kas tiem interesē un ir vajadzīgs, par nepatīkamo un nevajadzīgo nemaz neinteresējoties. Tā, piemēram, gatavojoties ceļot uz kādu zemi, katrs vēlas iepazīties ar šīs zemes ģeogrāfiju. Mēģinot audzēt kādus stādus vai kokus, mēs ieinteresējamies par visu šim nolūkam vajadzīgo. Skolu jaunatnei šīs brīvības trūkst. Lai beigtu skolu, audzēkņiem ir jāpārvar nepatika pret neinteresantajām un nevajadzīgajām zināšanām.
    Lai skolu audzēkņi iegaumētu mācītās zināšanas, katru dienu un katru stundu pārbauda viņu atmiņā palikušo zināšanu daudzumu. Zināšanu skolā tāpēc izcilā stāvoklī ir visi ar labu atmiņu apbalvotie, kas spēj veikli atkārtot mācīto, lasīto un dzirdēto. Tie viegli atceras dažādus nosaukumus, skaitļus un izteicienus. Atcerēšanās sacensībās tie ir vienmēr pirmajās vietās, un tiem ir vaļā ceļš tālākām skolas gaitām. Tie viegli tiek pāri visām pārbaudījumu nepatikšanām, tos apbalvo un viņos sāk rasties iedomība, pārākuma apzina un tieksme lepoties citu priekšā. Ne patika mācīties un iegaumēt zināšanas, bet gan dziņa pārspēt citus un atstāt aiz sevis ir tā, kas viņus skubina arvien tālāk. Tajos aug un nostiprinās ļauns prieks par citu neveiksmēm un egoistiskas tieksmes pēc pirmās vietas un uzslavas. Pirmo vietu tomēr ir maz, tāpēc viss vairums jauniešu dabū smagi izjust tiem uzlikto jūgu.
    Visiem ir zināms, ka vislabāk jauno uztver un atceras mazi bērni un jaunākie skolēni, kas sevišķi veikli iemācās svešas valodas. Tas tāpēc, ka mazi bērni visu atkārto mehāniski. Šādu mehānisku atkārtojumu prasa arī skolās, kāpēc vissekmīgāk skolu prasības var veikt tie, kas garīgā ziņā stāv tuvāk maziem bērniem, tas ir, kam ir laba mehāniskā atmiņa.
    Cilvēki ar labu atmiņu ir pieraduši atcerēties visu, neko nešķirojot. Viss viņiem liekas vienlīdz svarīgs, visu, ko tie nezina, viņi cenšas iegaumēt. Ar labu atmiņu apbalvotie ir savā ziņā nelaimīgi cilvēki, jo tie atceras tik daudz svešu uzskatu, ka nav iespējams tos pārstrādāt, saskaņot un no tiem izveidot kaut ko patstāvīgu un jaunu. To tie arī nemēģina darīt, iztiekot ar atmiņā uzņemto mehānisko atkārtošanu.
    Patstāvīgu ceļu gājēji, jaunu uzskatu paudēji parasti nevar lepoties ar sevišķi labu atmiņu un spējām iemācīties. Šopenhauers norāda, ka ģēnijiem dažreiz nemaz nav izcila atmiņa. “No sākuma es domāju, ka spējas mācīties ir vāja gara pazīme, paradokss,” saka Tolstojs, “bet es patiesībā neticēju tam, jo es pats nemācījos labi; bet tagad es esmu pārliecināts, ka tā ir patiesība un ka tas nevar būt citādi. Lai uzņemtu citu cilvēku idejas, nedrīkst būt pašam savas.”
    Skolu prasība atcerēties iepriekš lasīto vai stāstīto visvairāk traucē patstāvīgu uzskatu un jaunu ideju rašanos. Audzēkņu pašu uzskatus skolas neprasa, patstāvīgu gara rosību uzskata par nevēlamu, jo tā var traucēt uzdotā sekmīgu iemācīšanos. Zināšanu iegūšana un svešu uzskatu atcerēšanās ar laiku izdzēš visu oriģinālo. Kas spēj visu paši vērtēt un negrib neko pieņemt par pareizu pret savu pārliecību, tiem mehāniskā iemācīšanās un atcerēšanās, skolu gaitās ejot, kļūst arvien grūtāka un nepatīkamāka. Pret tiem smagi grēko zināšanu skolas, prasot atkārtot mācīto un uzskatot to atbildi par labāku, kas tuvāka oriģinālizteikumam. “Pastāvošie skolu audzināšanas paņēmieni iedveš riebumu patstāvīgi domājošam un kombinējošam prātam, kas pretojas, kad smadzenes grib piepildīt ar sausu, no galvas iemācītu grabažu balastu”, saka Forels.
    Kad visi pārbaudījumi ir izturēti, visas mocības pārvarētas, tad ikviens ir laimīgs, ka pret savu gribu atmiņā uzņemto var atkal nodot aizmirstībai.
    Katrs, kas savu skolas gaitu laikā ir izturējis pārbaudījumus, var atzīties, ka drīz vien pēc pārbaudījumiem no uzņemtajām zināšanām maz kas ir palicis atmiņā. Atmiņā paliek tikai tas, kas tur nogūlies labprātīgi, bez spaidiem, un kas tur būtu iekļuvis arī bez sevišķas mācīšanās un pārbaudījumu izturēšanas. Turpretī spaidu kārtā uzņemtais viss pazūd līdz ar šo spaidu izzušanu. Izņēmums ir vienīgi tās amata zināšanas, kas tūlīt pēc skolas beigšanas jālieto praktiskajā dzīvē, turpretī visas pārējās zināšanas izgaist un to uzņemšanai veltītais laiks jāuzskata par zaudētu. Mācīšanās un pārbaudījumi daudziem ir vienīgi sagandējuši katru prieku vēlāk dzīvē atkal lietot grāmatas un iedziļināties to saturā. Daudz ir to, kas ir gatavi darīt visu, lai tikai nebūtu atkal jānodarbojas ar ienīstajām zināšanām.
    Skolu audzēkņi pēc gadiem ilgas mācīšanās kļūst par zināšanu automātiem, kas atkārto svešus uzskatus, nedomājot par to pareizību un nejautājot, cik svarīgi vai nozīmīgi ir šie fakti, kurus tie atkārto. Pamazām tiem sāk likties, ka šie uzskati ir viņu pašu. Visi skoloto spriedumi ir no citiem pārņemti, vispārpazīstami slēdzieni, pret kuriem nostāties vai tos pārveidot viņi nevēlās tāpēc, ka nav raduši to darīt. Viņi kā skaņu plates atskaņo visu ieskaņoto un ar šo atskaņojumu lepojas to priekšā, kuriem šādu zināšanu trūkst. Zināšanu krāšana, atkārtošana un lepošanās ar tām ir kļuvusi par tradīciju, nemaz nedomājot par šo zināšanu vērtību un neapjaušot, ka sevis un citu veidošana par zināšanu automātiem ir nekam nederīga nodarbošanās.
    Piespiest sevi vai citus uzņemt atmiņā visu lasīto vai dzirdēto, kas nemaz neinteresē, ir tikpat nepareizi, kā piespiest lietot ēdamvielas, kas negaršo un ir pretīgas. Negaršīgas un nepatīkamas barības uzņemšanai pretojas organisms, un tāpat nevēlamas un pretīgas garīgās barības uzņemšanai pretojas sirdsapziņa. Ja organisma prasības visi cenšas vairāk vai mazāk ievērot, tad sirdsapziņas balsi nomāc un apklusina. It sevišķi mazi bērni un jaunatne aiz bailēm no sodīšanas un neizpratnes dēļ klusē, kaut arī tie nevēlētos uzņemt to garīgo barību, ko tiem sniedz. Bet, ja kādam kaut kas nepatīk, tas rāda, ka viņam nepatīkamais nav vajadzīgs, vai ir pat kaitīgs. Kā negaršīgs ēdiens nāk par ļaunu organismam, tāpat arī nepatīkama garīgā barība ir nevēlama un, ja arī to uzņemam, tad drīz vien tā atkal izzūd no atmiņas. Ja valdītu brīvība, tad neviens necenstos atcerēties neinteresanto, nepatīkamo un nevajadzīgo.

  • Turpinājums:
    Disciplīna un sodi
    Jaunatni tagad aicina pēc iespējas vairāk mācīties zināšanas, lai rastos nepieciešamie darbinieki zinātnei, tehnikai, rūpniecībai un tirdzniecībai. Šinī materiālisma pasaules interešu laukā jauniešus ievada jau pamatskolas, kuru apmeklēšana ir obligāta un kurās visus iepazīstina ar dažādām zināšanām.
    Skolu obligātajām prasībām iemācīties nepatīkamās zināšanas pretojas bērnu un jauniešu sirdsapziņa, bet šo pretošanos neviens neievēro. Kā skolās, tā arī mājās bērnus piespiež rīkoties pret sirdsapziņu, liekot tiem pārvarēt nepatiku, nevēlēšanos, pretīgumu, bailes un kaunu, ko tiem rada viņu sirdsapziņa, reaģēdama uz pieaugušo pavēlēm. Turpretī to, kas bērniem patīk, dara prieku, pēc kā tiekties tos skubina viņu sirdsapziņa, vecāki un skolotāji daudzreiz aizliedz. Pieaugušie, kas paši ir pieraduši neievērot savas iekšējās balss prasības, bērnu sirdsapziņas rupju neievērošanu uzskata par dabīgu un pašu par sevi saprotamu.
    Lai salauztu skolu jaunatnes pretošanos pret obligāto zināšanu mācīšanos, ir izgudroti dažādi sodi un spaidu līdzekļi, jo bez tiem maz būtu to, kas labprātīgi pievērstos zināšanām. Ar sodu un aizliegumu palīdzību bērnus piespiež mierīgi sēdēt klases telpās un klausīties stundām, dienām un gadiem ilgi to, kas viņus neinteresē. Tāpēc jau pirmie soļi skolu gaitās ir nepatīkami, jo tie saistās ar brīvības ierobežošanu un radināšanu pie nebrīvības. Jaunajiem skolas gaitu sācējiem, kas ar smaidu sejā bija pulcējušies kopā, drīz vien ir jāpiedzīvo vilšanās un nepatikšanas, kad sāk birt pirmie sodi un draudi. Bērnu rokām un kājām uzliek važas — līdz ko tiek grib kustēties tā, kā to organisms prasa, draud sods. Kad tie gribētu atstāt piesmakušās telpas un iet tur, kur tiem patīk, atkal draud sods. Ja tie grib runāt tad, kad tiem ir kaut kas sakāms, tos atkal soda. Kad tie runā vai jautā to, kas nepatīk viņu audzinātājam vai arī kas nav paredzēts attiecīgā stundā, tie atkal saņem sodu. Katru padošanās un piemērošanās soli apbalvo ar uzslavu, katru pretestību un nevēlēšanos padoties soda. Lai šie mazie vergi, kam atņemta brīvība, būtu labāk saskatāmi un novērojami, tos tāpat kā cietumniekus ietērpj vienādos formastērpos.
    Lai panāktu savu, skolas vispirms lieto dažādus draudus. Parastākie draudi ir baidīšana ar paredzētajiem pārbaudījumiem un ar atstāšanu uz otru gadu tanī pat klasē, ja pārbaudījumi netiktu izturēti. Šos draudus skolotāji atkārto katru dienu un pastiprina ar nepietiekamu atzīmju
    palīdzību. Skolu jaunatni šī draudu atmosfēra uztrauc un prasība katru dienu iemācīties kaut ko neinteresantu padara viņus saīgušus un nelaimīgus. Jo ilgāk skolas kāds apmeklē, jo vairāk pieaug dažādie draudi. Pārbaudījumu draudi sagandē jaunatnes skolas gadus. Uztraukums un nepatikšanas, kas saistās ar gatavošanos pārbaudījumiem, atstāj graujošu, nospiedošu iespaidu uz jūtīgo jaunatni. Domas par pārbaudījumiem nomāc un aizēno visu pārējo. Viss, ko tie dara, ir pārbaudījumu draudu ietekmēts. Pārbaudījumiem ikviens gatavojas ar vislielāko nepatiku, jo tiem parasti jāziedo jaukākās dienas pavasaros un daudzkārt arī naktis. Šādu nenormālu vergu darbu tomēr prasa no jaunatnes, kuras garīgās un fiziskās spējas vēl nav pilnīgi attīstījušās.
    Tā kā ar draudiem vien nav iespējams panākt, lai bērni rīkotos pret savu sirdsapziņu, tad lieto dažādus sodus – bargus vārdus, rājienus, atstāšanu pēc stundām, ziņošanu vecākiem un uzvešanās atzīmes pazemināšanu, kā arī izslēgšanu no skolas un ievietošanu labošanas iestādēs. Garīgi atpalikušās zemēs lieto pat miesassodus – pēršanu.
    Visbrutālākais un nežēlīgākais sods ir pēršana. Izmantot fizisko pārspēku pret mazu bērnu ir noziegums. Pērienu visbiežāk lieto tie, kas neprot bērnus audzināt, kas paši sevi nekad nav audzinājuši un kam tāpēc pašiem ir lieli trūkumi. Tie parasti pret bērniem izturas rupji un netaisni, tā ka nav jābrīnās, ka bērnos vērojama pretestība un nepaklausība. Despotiskie, varmācīgie un necilvēcīgie pieaugušie ar miesassodiem bērnos iepotē tādu pašu necilvēcību, kāda mājo viņos pašos.
    Sodīšana vienmēr ir zināma ļaunuma nodarīšana, bet ar ļaunu nevienā nevar ieaudzināt labas, pozitīvas īpašības. Sodīšana nevis mazina, bet gan vairo ļaunumu, tā ir varmācība pret jūtīgajām bērnu dvēselēm. Russo kategoriski nostājas pret sodīšanu, teikdams: “Nekad nesodiet savu audzēkni, jo viņš nezina, kas ir darīt ļaunu.” Sodītājs atklāj, ka viņā mājo ļaunums, ko tas iepotē jaunietī. Soda saņēmējā vairojas dusmas, spītība un naids. Soda saņemšana ikvienā rada atriebības domas un vēlēšanos kādreiz rīkoties tāpat pret citiem. Ar sodiem jauniešos iznīcina patstāvību, drosmi, uzņēmību un padara tos bailīgus, gļēvus un neuzņēmīgus. Ar sodiem iepotē bailes no skolotājiem, priekšniekiem, vadītājiem un valdītājiem, ieaudzinot aplamo uzskatu, ka pēdējie ir augstāki, pārāki cilvēki un tāpēc tiem vienmēr jāpaklausa.
    Jaunieši un pieaugušie, kam jūtīgāka sirds un kuru sirdsapziņas balss ir ļoti attīstīta, ir vienmēr nostājušies pret varmācīgo sodīšanu, pret jebkādiem spaidiem un brīvības ierobežojumiem, izrādot nepaklausību. Jo jūtīgāks kāds bērns vai jaunietis, jo skaidrāk tas sadzird savu sirdsapziņas balsi un vairāk cenšas to ievērot. Viņš protestē pret visām pavēlēm un komandām, kuras tam dod nevērojot to, ko viņa sirdsapziņa saka. Viņš izrāda nepaklausību un neatlaidīgi turas pretī visiem mēģinājumiem novirzīt to no pareizā ceļa. Dievs jūtīgos bērnos savu balsi – sirdsapziņu ir radījis tik spēcīgu, ka visas nesaskaņas un pretrunas ar to liek tiem raudāt un tā darīt dzirdamus sirdsapziņas protestus. Viņi lej asaras tur, kur citi viņu biedri, kuru sirdsapziņas balss ir vāja, paliek vienaldzīgi. Tieši gudrākajiem bērniem visvairāk nākas ciest vecāku, audzinātāju un pieaugušo nejūtīguma, netaisnas rīcības un rupjas izturēšanās dēļ.
    Nepaklausībai pamatā ir pozitīvas garīgās norises: patstāvības tieksmes, asa taisnības izjūta un cilvēku līdztiesīguma atzīšana. Nedisciplinētie skolu audzēkņi un pieaugušie ir tie, kas visiem līdzekļiem cenšas tikt ārā no nebrīvības un ierobežojumiem. Tie ir visi garīgi pārākie, kas nevēlas vergot, kas tik viegli neļaujas pakļauties varai. Viņi jau skolas laikā atsakās iegaumēt sausos zināšanu faktus un mierīgi klausīties to, kas tiem neinteresē un ko tie nevēlas dzirdēt. Tāpēc tos atzīst par vājiem skolēniem, kaut gan viņi interesējas par visu to, kas tuvāks viņu garam, bet par ko interesēties neprasa skolu programmas.
    Garīgi pārākie vienmēr ir nostājušies pret skolu prasībām pēc zināšanu “iekalšanas”, tie ir centušies tikt vaļā no skolu spaidiem pēc iespējas ātrāk, kāpēc ir bijuši vairāk vai mazāk nedisciplinēti. Nedisciplinēto skolēnu izturēšanas ir protests pret mācību saturu un mācīšanās spaidu raksturu. Kur mācīšanās notiek labprātīgi, tur nedisciplinētībai nav vietas. Nepaklausība un pretestība rāda, ka kaut kas nav kārtībā, ka no audzēkņiem prasa to, ko nedrīkstētu prasīt. Nepaklausības gadījumā vaina būtu jāmeklē nevis tanī pusē, kas nepaklausa, bet gan tanī, kas radījusi šo nepaklausību. Ja skolotājs izturas pret audzēkņiem netaisni, netaktiski, prasa iemācīties nepatīkamu, neinteresantu mācību vielu, tad nav brīnums, ka trūkst disciplīnas. Skolotājiem vispirms jāmaina sava izturēšanās, audzinot pirmā kārtā sevi. Neiespējami tomēr ir atteikties no programmā paredzētās mācību vielas un pievērsties tam, kas audzēkņus interesē. Ja skolu vadība uzliek par pienākumu iemācīt neinteresantas zināšanas, ko gan nabaga skolotājs citu var darīt, kā lietot visus līdzekļus, lai ar varu panāktu to, ko viņa priekšniecība prasa. Bardzība, dusmošanās, uztraukšanās, ļaunuma izrādīšana un sodīšana ir nepieciešamas, lai zināšanu skolu skolotāji īstenotu nedabīgās, nepatīkamās un pat pretīgās skolu programmu prasības un uzturētu disciplīnu. Līdz ar to no pirmās skolas dienas ir liegta iespēja izglītot jaunatni, padarīt to labāku, vairot tanī mīlestību, jo jaunieši katru dienu redz un jūt skolotāja nelaipno, bargo, aso izturēšanos. Tie vēro nepārtrauktu varas līdzekļu lietošanu pret tiem, kam zināšanu iegaumēšana nav vainagojusies panākumiem. Cik daudz reiz gan arī pašiem skolotājiem iežēlojas sirds par šiem mazajiem mocekļiem, bet viņi nespēj neko te darīt. Tie paši ir vergi, kuru rokas saista tehnikas un zinātnes pasaules noteiktā mācību programma. Ja arī tie audzēkņus mēģina izglītot ārpus mācību stundām, rīta sanāksmēs, mācību pārtraukuma laika sarunās un sarīkojumos, kuru darba kārtība nav noteikta programmās, tad tomēr pārsvarā ir nepatīkamo zināšanu uzspiešana, kas atkal likvidē to, ko audzēkņi ir guvuši. Brīvo brīžu laipnais un sirsnīgais skolotājs tad ir spiests pārvērsties par bargu un dusmīgu kungu. Šāda nelaipna skolotāju izturēšanās ne tikai atstāj negatīvu iespaidu uz jaunatni, bet sabeidz arī skolotāju veselību, padarot viņus par nervoziem, slimiem un nelaimīgiem cilvēkiem.
    Automātisku svešu domu atkārtošanu, aklu paklausību, padošanos visam bez ierunām, var prasīt tikai no garīgi mazattīstīta indivīda, kas nespēj pats spriest, kam vajadzīga citu vadība, kāpēc tas šādai vadībai ir ar mieru padoties. Par šādiem garīgi ierobežotiem cilvēkiem visus cenšas pāraudzināt pastāvošās skolas, jo tādus ir vieglāk vadīt un pakļaut kā skolā, tā dzīvē.
    Gadiem ilgi vergojot zināšanu skolās jaunatne iegūst vergu dabu un īpašības — izlikšanos, lišķību, tieksmi vienmēr pakļauties, paciest netaisnību, neteikt patiesību, glaimot un bez pretrunām paklausīt visām pavēlēm, vienalga ko šīs pavēles liek darīt. Tolstojs ir teicis, ka pastāvošās skolas rada ne tikai riebumu pret mācībām, bet sešos gados tās iemāca audzēkņiem liekulību un krāpšanu, kas rodas no nedabīgā stāvokļa, kādā audzēkņi atrodas. Pēc Tolstoja domām tanī momentā, kad bērns ir zaudējis neatkarību un oriģinalitāti, momentā, kad viņā parādās dažādi slimības simptomi – liekulība, bezmērķa melošana, miegainība un tā tālāk, viņu sāk uzskatīt par normālu skolēnu un skolotāj s kļūst apmierināts ar to.
    Ar sodu palīdzību izaudzina paklausīgus vergus, kuriem vairs nav drosmes sacelties pret saviem apspiedējiem. Par autoritāti atzītās per¬sonas vārdi tiem ir pavēle, tie ir pieraduši neievērot savu sirdsapziņas balsi, izmetot no galvas katras šaubas par pavēles pareizību un vajadzību to ievērot. Tā rodas cilvēki, kas nekad neuzdrošināsies kritizēt, vērtēt, izteikt priekšlikumus, ierosinājumus vai arī prasīt reformas. Disciplinētie un paklausīgie bērni ir arvien rātni skolēni un vēlāk priekšzīmīgi valsts pavēļu ievērotāji, bet īstenībā tie ir tikai figūras, kuras citi bīda pēc vajadzības un kas patstāvīgas gaitas nespēj uzsākt. Viņi vienmēr gaida, ko citi tiem liks darīt, jo paši savu ceļu tie atrast nespēj. Disciplinētie jaunieši un pieaugušie, kam visu laiku ir bijusi liegta iespēja izrādīt patstāvību vārdos un rīcībā, kļūst par liekulīgiem tukšu vārdu lietotājiem, jo tā tie ir droši, ka nesaņems pārmetumus par nedisciplinētību. Kas gribētu atklāt patiesību vai arī prasīt kādas pārgrozības, tos necieš. Disciplīnas uzturētājiem nekas tā nekaitē, kā patiesība un maldu atklāšana. Ar spaidu līdzekļiem gandrīz vienmēr uztur visu novecojušo, nevajadzīgo un pat kaitīgo. Tikai tie, kas uzdrošinās nepaklausīt, ir visos laikos spējuši izdarīt vēlamās reformas.
    Pie verdziskās padevības un atkarības jaunieši ir tā pieraduši, ka beidzot to sāk uzlūkot par normālu parādību, un tāpēc pēc skolas beigšanas tīri automātiski prasa atkal tādu pat vergošanu no nākošās paaudzes gan ģimenēs, gan dzīvē. Tā verdzība cilvēku savstarpējās attiecībās turpina eksistēt arvien tālāk, kaut arī oficiāli tā skaitās atcelta. Tikt vaļā no šī verdzības ir grūti jau tāpēc vien, ka to nespēj un nevēlās saskatīt, atzīt un par verdzību saukt visi tie, kas par vergiem ir audzināti no mazām dienām. Un tā joprojām mierīgā garā un netraucēti zināšanu skolas nevis izglīto audzēkņus, bet padara tos par zinātnes un tehnikas vergiem, kas savā dzīvē spēj tikai kā mašīnas kalpot ieliktā vietā un tur automātiski veikt to, ko tiem liek.
    Skolu beigšanas diplomi apliecina to, ka jaunietis ir kļuvis par paklausīgu vergu, kas runās tikai to, ko zinātnes un tehnikas pasaule vēlas dzirdēt, kas nekad nemēģinās atbrīvoties no šīs verdzības un prasīt garīgu un fizisku brīvību. Jo padevīgāks šāds diplomētais vergs, jo labāk to atalgo, turpretī visus, kuros kvēlo kaut dzirkstele brīvības, cenšas sodīt un izstumt, uzskatot par nevēlamiem elementiem. Cilvēku pakļaušana zinātnes un tehnikas diktatūrai, visa šī varas, draudu un spaidu sistēmas skolās, ar kuras palīdzību cenšas panākt zināšanu atcerēšanos, padara neiespējamu jaunatnes izglītošanu un līdz ar to vislielākā mērā kavē visas cilvēces garīgo attīstību. Kamēr vien pastāvēs mūslaiku sabiedriskās iekārtas balsts – zināšanu skolas, tik ilgi turpināsies ar viņām saistītais ļaunums – varas un draudu lietošana un sodīšana, jo citādi nav iespējams piespiest audzēkņus mācīties nepatīkamo un vergot. Tolstojs saka, ka skolai nav tiesību un tai nevajadzētu atmaksāt un sodīt, bet pastāvošās skolas nevar iztikt bez sodiem. Sodīšanu nav iespējams novērst, neiznīcinot pašas zināšanu skolas un nemainot sabiedrisko iekārtu, jo ļaunumu nevar iznīcināt, nelikvidējot tā cēloni. Lai apturētu ļaunuma vairošanu jaunatnē, līdzšinējām zināšanu skolām ir jāizbeidz sava darbība. Zinātnes un tehnikas diktatūrai ir jāsabrūk, lai gudrība varētu vairoties cilvēkos un no verdzības varētu atbrīvoties jaunieši, kas savus labākos gadus pavada nebrīvībā un spaidu darbos, visus savus spēkus un enerģiju ziedojot nevērtīgo zināšanu iegūšanai, darīdami to, ko tie vismazāk vēlētos darīt, ja viņi būtu pilnīgi brīvi.

  • Turpinājums:
    Zināšanu skolas un gudrība
    Pastāvošās skolas māca dažādas zināšanas, bet neinteresējas par gudrības vairošanu. Tās neattīsta audzēkņos gudra cilvēka tikumus – pazemību, pieticību un cilvēku mīlestību, nerāda jaunatnei gudrības ceļu. Tieši vai netieši tā atbalsta skolu apmeklētāju tieksmes pēc materiāliem labumiem un goda, tā ievirzīdamas tos gudram cilvēkam pilnīgi nepiemērotajā materiālisma ceļā. Skolu jaunatne mācās tai nepatīkamās zināšanas, lai varētu iegūt diplomus un ar to ieņemt “augstākus” posteņus, valdīt pār citiem, apmierināt savu godkārību un varas kāri, bet par visām lietām – pelnīt daudz naudas. Šiem augstprātīgajiem un varaskārajiem materiālistiem sveša ir pazemība, pieticīga dzīve un atteikšanās. Cilvēku mīlestību tie nepazīst. Viņu prātus aizņem vienīgi domas par to, kā citus vairāk izmantot, lai vairotu savu labumu.
    Zināšanu skolas attīsta vienīgi jaunatnes prātu, par dvēselēm, par sirds un jūtu dzīves izkopšanu tās nedomā. Tāpēc šīs skolas jauno paaudzi neizglīto, neveido par labākiem cilvēkiem. Zināšanu skolu beidzēji pa lielākajai daļai ir neizglītoti. No mūslaiku skolām audzēkņus nedaudz izglīto vienīgi pamatskolas, kurās ir dažas iespējas pievērsties skolēnu Jūtu dzīves veidošanai. Mazāk izglīto vidusskolas, kur vairāk prasa prāta spējas un jūtu dzīvei pievēršas samērā maz. Augstskolas, kas nodarbojas ar speciāliem priekšmetiem, studējošos gandrīz nemaz neizglīto. No tiem prasa tikai prāta darbību, par viņu jūtu dzīvi un īpašībām neviens neinteresējas.
    Zināšanu skolās gandrīz visi mācību priekšmeti ir tādi, kuros ar gudrības problēmām neiznāk saskarties. Arī tādi priekšmeti, kā literatūra, filozofija un psiholoģija, kur varētu plaši apskatīt dažādus jautājumus, kas saistās ar gudrību, nodarbojas tikai ar sausiem, neinteresantiem zināšanu faktiem. Skolās tagad jāmāca vispāratzīto autoritāšu uzskati un jāapskata to darbi, kaut arī tajos nekādu garīgu vērtību nebūtu un visiem tie liktos nesaprotami, garlaicīgi un pat pretīgi.
    Daudz laika tagad skolās veltīgi izšķiež tādu personu darbības apskatei, kam, spriežot pēc viņu darbiem un izturēšanās, ir trūcis gudrības. Tā ir pieņemts izcilu uzmanību veltīt karavadoņiem un karavīriem, lasot un iztirzājot skolās viņu nežēlības un brutālās rīcības aprakstus. Šiem vīriem sveša ir cilvēku mīlestība un līdz ar to arī gudrība. Tāpat plaši skolās apskata dažādu valdnieku un valstsvīru darbību, kaut gan šo vīru augstprātība un varaskāre nevienam nevar noderēt par ceļa rādītāju. Skolas cildina arī bagātnieku čaklumu un centību savas mantas vairošanā, mācot sekot viņu piemēram un tādā kārtā arvien vairāk attālināties no gudra cilvēka dzīves ceļa.
    Zināšanu skolā gan piemin arī vīrus, kurus varam dēvēt par gudriem un kuri ir interesējušies par gudrību, bet tā ir tikai faktu reģistrēšana. Ir jāiegaumē šo cilvēku biogrāfijas, sarakstīto grāmatu nosaukumi un to iznākšanas gadi. Šo autoru darbu saturu apskatot, kavējas pie mazsvarīgiem sīkumiem, apsverot atsevišķu vārdu nozīmi un mēģinot šo saturu iedabūt dažādos zinātniskos iedalījumos, pētot un salīdzinot jēdzienus un to definīcijas. Bez tam visu šo “zinātnisko” iztirzājumu mēdz izteikt grūti saprotamos, svešvārdiem piebārstītos teikumos. Šajos “zinātnisko” teikumu plūdos pazūd viss, ko autors teicis par gudrību un tas, kas varētu pozitīvi iespaidot lasītāju vai klausītāju gara dzīvi. Neinteresantās zināšanas par tiem cilvēkiem, kas rakstījuši par gudrības jautājumiem, atsvešina skolu audzēkņus no tiem un atņem patiku kavēties viņu gara pasaulē pēc skolas beigšanas. Zināšanu skolas nepalīdz audzēkņiem pārdzīvot, izjust un uzņemt sevī ievērojamu cilvēku vērtīgākos uzskatus.
    Gudrības ceļa meklētājiem tagad nākas “izēsties” cauri zināšanu kalniem, jo tiem norāda tur meklēt pareizo ceļu. Cik daudz gan laika tādā kārtā cilvēki nepatērē veltīgi, lai atrastu iemaldījušos norādījumus par gudrību plašajā zināšanu laukā! Zināšanu iegaumēšana, kas aizņem visu skolas laiku, attur skolu apmeklētājus no interesēšanās par gudrību un tāpēc, skolu nobeidzot, tajos nav izkopti gudra cilvēka tikumi vairāk nekā skolu gaitas sākot, jo tie ir novirzīti nepareizā ceļā. Pavisam sveša tiem ir pareizā nostāja dažādās dzīves situācijās, jo visā skolas un studiju laikā tie nekad nav nopietni pievērsušies dzīves problēmu apskatei, un tāpēc viņi dzīves jautājumos ir lielāki neprašas nekā tie, kuri ikdienas gaitās ir vērojuši un izjutuši visu, kas ap viņiem notiek. Skolas beigušie neinteresējas par to, kā jādzīvo, tie nespēj atšķirt labo no ļaunā, vēlamo no nevēlamā un svarīgo no nesvarīgā. Dzīves gaitu sācēji nezina, kam īsti sekot. Vilinājumu un aicinājumu ir daudz, bet, nezinot pareizo ceļu, daudzi nomaldās, un dažreiz šī maldīšanās var turpināties visu mūžu. Jaunās paaudzes prāts pievēršas daudz kam tādam, no kā būtu jānovēršas. Jaunatne seko aicinājumiem, kuru autoriem pašiem trūkst gudrības. īstais ceļš paliek nestaigāts un neizmēģināts.
    Vienpusīgā zināšanu iegaumēšana, gadiem ilgā zināšanu skolu apmeklēšana, kas saistīta ar nepatiku pret zināšanām, rada vispārēju garīgo interešu mazināšanos. Skoloto cilvēku gara dzīve ir neizkopta. Tukšas un nenozīmīgas ir viņu sarunas, tiem trūkst savu patstāvīgu spriedumu. Viņu raksturīgākā īpašība ir lepošanās ar savām skološanās gaitām, kaut arī zināšanu iegaumēšana tiem nekad nav patikusi, kaut arī no mācītā nekas daudz nav vairs palicis atmiņā. Viņu augstprātībai un lepnībai pamatā ir pārliecība, ka skolas tos ir izglītojušas un ka viņi ir pārāki par tiem, kas šīs skolas nav beiguši. Daži, šādā kārtā sevi cildinādami, pavada visu mūžu, neatskārzdami, ka diploms, augstais atalgojums un iespēja izvairīties no fiziska darba nav nekādi ieguvumi. Ja arī citu priekšā tie lepojas ar skolu beigšanu, tad savās sirdīs mācītie ļaudis tomēr nav apmierināti. Viņi jūt, ka kaut kas nav kārtībā, ka kaut kā trūkst, ka dzīvei it kā nav jēgas un nozīmes. Sekas tam ir dzīves traģēdijas, apnikums un vienaldzība. Lai šo neapmierinātību neizjustu tik asi, tie apreibinās ar alkoholu un citām indēm. Ka lielākajai daļai mācīto ļaužu brīvajā laikā nekas cits nav prātā, kā alus glāze, kāršu partija vai arī medības, tas tikai liecina par viņu garīgo trulumu un neattīstību.
    Garīgi attīstītie savas spējas tagad izlieto nevietā, apmeklēdami skolas un iegaumēdami zināšanas. Skolās iegūtās zināšanas bieži vien dzīvē nav vajadzīgas, bet vajadzīgas drīz vien pēc skolas beigšanas ir aizmirsušās un atkal jāmācās par jaunu, jātās ir nepieciešamas. Tāpēc skolās pavadītais laiks tagad ir jāuzskata par nelietderīgi izlietotu. Zināšanu iegaumēšana ir tikai prāta spēju un atmiņas vingrināšana, kurai pievēršoties, cilvēki zaudē laiku un iespēju vairot sevī garīgumu, izkopt savu jūtu dzīvi un tā sevi izglītot, resp. vairot gudrību sevī. Tikai sevis izglītošanas darbs var piešķirt ikviena dzīvei jēgu un nozīmi.
    Gudrākie no skolu beigušajiem jau drīzi aptver, ka viņi skolā guvuši gaužām maz un ka tiem jāsāk pašiem sevis izglītošana, ko darīt tos ir aizkavējusi zināšanu uzņemšana. Gandrīz visi, kas ir ievērojami ar savu gudrību, ir varējuši apliecināt, ka skolas tiem ir devušas tikai amata zināšanas vai arī dzīvē pavisam nevajadzīgas zināšanas, kas viņu gara dzīvei nav pielikušas nekā vērtīga. Zināšanu skolu beigšanas vienīgais, patiesi vērtīgais ieguvums ir iespēja apstiprināt tikko minētā slēdziena pareizību. R. Dekarts (R. Descatres) par to ir teicis: “Kad es biju pabeidzis visas studiju gaitas un sevi, kā tas bija parasts, būtu drīkstējies pieskaitīt “mācītiem”, tad man bija radušās pavisam citas domas. Šaubas un maldi apņēma mani un sakarā ar manu mācīšanās kāri tikai tas likās vienmēr skaidrāks un skaidrāks kļuvis, proti, ka es nekā nezinu.”
    Skolas beigušie līdzīgi Gētes Faustam nu var apsvērt zināšanu iegūšanas un studiju mazvērtīgumu. Fausts atzīstas, ka ir cītīgi studējis filozofiju, medicīnu, jurisprudenci un teoloģiju, bet, ka pēc visām šīm studijām tas nav kļuvis gudrāks, bet ir tāds pat muļķis, kā bijis pirms tam. Tā ir visu mācīto un studēto traģēdija, ka tie šo atziņu iegūst tikai tad, kad ir “izēdušies” cauri zināšanām un veltīgi izšķieduši savu dārgo dzīves laiku. Cik daudz nelietderīgi pavadītu gadu būtu aiztaupīts, ja šīs atziņa būtu visiem pilnīgi skaidra jau pirms zināšanu iegūšanas!
    R Jurēvičs min šādus raksturīgus vārdus vēstulē, kuru viņam rakstījis kāds inženieris: “Tu nevari iedomāties, kā es nīstu šo arodu, ko esmu muļķa zēna prātā sev izvēlējies. Man ir kauns atcerēties, ka vīra gados esmu šīs eksaktās “zināšanas” cildinājis.” Tā jūtas visi modernās tehnikas un zinātnes vergi — inženieri, mehāniķi un tehniķi, kuru vienmuļais, garlaicīgais, nedzīvais darbs tos nomāc un padara par cilvēkiem — automātiem. Vairums no tiem gan var būt jūt šo traģēdiju, bet kautrējas atzīt savus maldus. Daudzi atkal pārvar nepatīkamo savā darbā naudas dēļ, ko viņi iegūst par savu darbu. Bet ir, varbūt, arī tādi, kuru garīgās prasības ir tik zemas un kuru gars ir tā notrulināts, ka tie nemaz neaptver savu stāvokli un neilgojas no tā tikt laukā. Pēdējie modernai tehnikai un zinātnei, protams, ir vispiemērotākie.
    Jūtīgi, ar gudrību apveltīti cilvēki dažreiz jau skolu apmeklēšanas laikā, bet visbiežāk pēc skolu beigšanas, uzsāk patstāvīgu sava gara izglītošanu.
    “Es pilnīgi izbeidzu zinātņu studijas, tiklīdz mans vecums atļāva man atbrīvoties no skolotāju vadības. Es nolēmu nemeklēt nevienu citu zinātni, kā tikai to, ko es varētu atrast sevī pašā vai arī lielajā pasaules grāmatā,” saka R. Dekarts. Gudram cilvēkam ir iespējams sevi izglītot arī bez skolu apmeklēšanas, mācoties tieši no dzīves vai arī iepazīstoties ar gudrāko vīru mācībām no grāmatām. Pastāvošo skolu prasības vienmēr traucē iet to ceļu, pa kuru īsta izglītība visērtāk sasniedzama. Tomēr ne katrs var sevi izglītot, jo vairumam nav ne mazākās nojausmas, kas jādara un kur meklējama gudrības mācība. Skolas nav tos izglītojušas, un tāpēc tie arī neprot sevi tālāk izglītot. To ievērojot ir jāatzīst par ārkārtīgi nenormālu pašreizējais stāvoklis, kad pilnīgi trūkst skolu, kurās cilvēki varētu iegūt īstu izglītību. Cik gan svētīga būtu skolu palīdzība dzīves maldu novēršanā un pareizā ceļa rādīšanā tiem, kam nav iespējas šo ceļu atrast un atšķirt! Tam vajadzētu būt skolu galvenajam uzdevumam. Bet, lai skolas šo uzdevumu varētu veikt, tām jābūt gudrības un nevis zināšanu sniedzējām, tām jābūt gudrības skolām.

  • Turpinājums:
    GUDRĪBAS SKOLA

    Uzdevums un mērķis
    Kā jau iepriekšējā nodaļā minēts, zināšanu mācīšanās tagad pastāvošajās skolās audzēkņiem ir nepatīkama. Jaukākās atmiņas no skolas laikiem saistās ar to, kas atrodas ārpus zināšanu iegaumēšanas, t. i., ar skolas sabiedrisko dzīvi, sarīkojumiem, ekskursijām, draudzīgu attiecību nodibināšanu u. 1.1. Svarīgs ir apstāklis, ka skolu audzēkņi nonāk līdzīga vecuma jauniešu pulkā, kam visiem ir kopīgas intereses. Tas viss padara skolas apmeklēšanu patīkamāku un palīdz mazināt piespiestās zināšanu uzņemšanas radīto pretīgumu.
    Ir gan arī zināšanu skolu tiešajā darbā daži brīži, kurus audzēkņi ar patiku atceras. Tie ir brīži, kuros iemirdzas kāds stars no gudrības un patiesības gaismas. Šādu gaišu brīžu, kad gudrs audzinātājs var veikt to audzināšanu, kādu diktē viņa sirdsapziņa, ir maz mūslaiku skolās. Tie iespējami tagad vienīgi kopīgajās rīta sanāksmēs, mācību dienu, nedēļu vai gadu uzsākot vai nobeidzot, jo programmas prasības šeit vēl nav iespiedušās. Tiem pielīdzināmi visi tie gadījumi, kad skolotāji izmanto katru mirkli, lai izrautos no visiem nepatīkamā, programmā paredzētā un kavētos pie tā, kas saista un interesē abas puses – ir audzinātāju, ir audzēkni. Tā, piemēram, mācību noslēguma pēdējās stundās, kad vairs nenotiek uzdotā atprasīšana un jaunās mācību vielas izskaidrojums, skolotāji stāsta savus pieredzējumus un novērojumus vai arī lasa rakstnieku darbus, kas visiem interesē. Šajos brīžos var brīvi atraisīties skolotāja jūtas, ir iespējama svarīgu un ierosinošu izteicienu pieminēšana, kas attīsta gudrību. Ar interesi un sirds dedzību teiktais rod interesi un dzirdīgas ausis arī klausītājos. Ar sevišķu patiku audzēkņi uzņem un iegaumē dažāda veida norādījumus par gudrību, ko atsevišķi audzinātāji vienmēr cenšas sniegt ārpus programmas un ko jaunieši var uzņemt brīvi, nepiespiesti, ko tiem neprasa atcerēties un atkārtot un kas viņus visvairāk izglīto.
    Šīs trūcīgās, bet īstās izglītības iegūšana tagadējās skolās notiek “starp citu”, dažreiz zagšus, neatjauti un slepeni, un tāpēc tai var veltīt samērā maz laika, jo programmās tai vieta nav paredzēta. No skolotāju snieguma zināšanu skolās tomēr audzēkņiem patīk visvairāk šis ārpus programmas mācītais, un tie ilgi atceras tos skolotājus, kas viņus ir centušies izglītot, turpretī tos, kas apmierinās tikai ar programmā noteiktās vielas izskaidrojumu, aizmirst tikpat ātri, kā sausos zināšanu faktus.
    Visai darba gaitai skolās vajadzētu būt gaišai, apgarotai, prieka pilnai, kas iespējams vienīgi tad, ja audzinātāji var justies brīvi mācību vielas izvēlē un audzēkņi savukārt šīs mācības var brīvi un nepiespiesti noklausīties. Visam, ko tagad pastāvošajās skolās māca slepeni un neatļauti, būtu jākļūst par galveno mācību saturu, kam jāveltī vislielākā uzmanība un jāziedo viss laiks. Kam tagad izcili audzinātāji pievēršas paši bez norādījuma un atļaujas, tam skolās būtu jābūt visu audzinātāju galvenajam uzdevumam. Šo uzdevumu varēs veikt skolas, kas nebūs spiestas audzēkņiem mācīt neinteresantās zināšanas, bet kas mācīs, kā jādzīvo, kas vairos audzēkņos gudrību, tāpēc šīs skolas varam saukt par gudrības skolām.
    Ir daudzi, kas jūt, ka pastāvošajās skolās bērnus spiež mācīties nederīgas zināšanas un nemāca to, kas tiem būtu visvairāk vajadzīgs. Bet tikai nedaudziem ir drosme to atklāti pateikt, un vēl mazāk ir to ,kas uzdrošinās pretoties obligātajai bērnu sūtīšanai zināšanu skolās. Apbrīnojama tāpēc ir kādas mātes rīcība Anglijā, kura ir atteikusies sūtīt savus četrus bērnus skolā, kaut arī viņai par to bija jāsaņem sods. Šī māte ir uzskatījusi, ka viņai pašai ir tiesības bērnus audzināt. Viņa ir paskaidrojusi amatpersonām, ka, pēc viņas pārliecības, bērniem jāļauj attīstīties dabīgi kā plaukstošām puķēm, kuras arī nevar piespiest atvērties ar skolas grāmatu palīdzību. Bez tam viņa norādījusi, ka tā mācot bērniem skaidri runāt, labi uzvesties, kā arī tīrību, laipnību, apdomību un maigumu, ko viņa uzskatot par svarīgāku nekā lasīšana, rakstīšana un aritmētika. Tas nozīmē, ka viņa gluži pamatoti gudrības attīstīšanu ir uzskatījusi par vērtīgāku nekā zināšanu mācīšanu. Ar savu rīcību viņa katrā ziņā ir vairāk izglītojusi savus bērnus, nekā to dara pastāvošās skolas. Tas, ko māte ir centusies darīt, būtu jāveic gudrības skolām. Angļu domātājs J. Raskins savas grāmatas “Unto this Last” ievadā arī norāda, ka būtu jādibina tādas skolas, kurās mācītu maiguma un taisnīguma paradumus, veselības kopšanas likumus.
    Austrālietis Begbī (H. G. S. Begbie) kritizējot pastāvošās skolas, raksta: “Audzināšanas sistēma, kurā pārbaudījumi ir vissvarīgākais faktors, ir nepilnīga un vienpusīga, tur rakstura attīstība bieži paliek neievērota. īsta audzināšana aptver visu dzīvi un rakstura attīstīšanu. Skolām un universitātēm vajadzētu raudzīties, lai viņu audzēkņus mācītu, kā dzīvot, nevis kā iegūt nepieciešamo dzīves iztiku.”
    Vajadzību reformēt esošās skolas ir izjutis jau L. Tolstojs. Viņa ieteikto un praksē (Jasnaja Poļana skolā) izmēģināto reformu galvenie principi minēti tālāk šinī nodaļā.
    Lai skolās audzēkņi varētu attīstīt sevī esošo gudrību un iegūt īstu izglītību, būtu jāseko ķīniešu senajam paraugam, nodarbojoties galvenokārt ar filozofu un gudrības aprakstītāju mācības studijām. Angļu filozofs B. Rassels (B. Russel) norāda, ka Ķīnā “vecā mācīšana bija ļoti šaura. Tā bija nekritiska ķīniešu klasiķu un viņu atzīto komentatoru studēšana.” (Scepticas Essays, 104. lpp.). Ķīniešu domātājs Lin Jutangs saka: “Rietumos ir tik daudz speciālu zināšanu un tik maz humanitāru zināšanu, kamēr Ķīnā daudz vairāk pievēršas problēmām, turpretī tur nav speciālo zinātņu.” (The Importance of Living, 397. lpp.). Šī dzīves problēmu mācīšana skolās laikam tomēr ir bijusi ārkārtīgi nozīmīga un svētīga, jo tā ir veidojusi un ietekmējusi visas ķīniešu tautas uzskatus un dzīves kārtību. Šai mācīšanai ķīniešu garīgās dzīves veidošanā pozitīvā virzienā ir bijuši daudz lielāki panākumi nekā visai Rietumu pasaules zināšanu mācīšanai. Ķīniešu sadzīvē valda mērenība, laipnība un miers, kādu māca viņu domātāji. Tā Laotse saka: “Gudrais dzīvo pasaulē mierīgi, harmoniski.” Ķīnā nepazīst trako steigu, nemieru un aktivitāti, kāda valda Rietumu pasaulē. Varam tikai pievienoties B. Rassela vārdiem: “Ja visa pasaule būtu kā Ķīna, visa pasaule varētu būt laimīga.” (Scepticas Essays, 108. lpp.) Ja jaunākos laikos arī Ķīniešu skolās ieviešas Rietumu zemju atzītie mācību priekšmeti, un ar to mācīšana it kā ir kļuvusi plašāka, tad tas gan šai tautai drīzāk nāks par ļaunu, nekā par labu.
    Ceļā uz gudrības skolu tipu atrodas daudzās zemēs pastāvošās tautas augstskolas. Lai gan tās ir zināšanu skolas, kurās audzēkņi lielāko tiesu gūst praktiskai dzīvei nepieciešamās zināšanas, tomēr tanīs ir jau daudz kas pozitīvs. Tā, piemēram, Dānijā pastāvošo tautas augstskolu apmeklēšana ir brīva un tanīs nav noteiktas programmas. Tā kā to darbības lauks nav ierobežots ar programmu noteikumiem, tad daži šo skolu skolotāji ir mēģinājuši nodarboties ar gudrības jautājumiem. Interesants ir konstatējums, ka vienā no šīm augstskolām vislielākais audzēkņu pieplūdums esot tāpēc, ka kāds skolotājs tur ar audzēkņiem iztirzājot svētā Augustīna rakstus un ar šo tematu atsedzot daudz sadzīves problēmu, interesantā veidā, kā to norāda A. Aizsilnieks rakstā “Brīvā un obligātā skola” (Laikr. “Latvija”, 1954. g. 4. dec.). Tas liecina, ka cilvēku interese par gudrības problēmām ir liela visur, tāpēc vajadzība pēc gudrības skolām ir tik liela.
    Lai sekmētu cilvēku izglītošanu un cilvēcīguma vairošanu, ir jādibina gudrības skolas. Gudrības skolu uzdevums ir izglītot to apmeklētājus, attīstot viņos gudra cilvēka īpašības – pazemību, pieticību un cilvēku mīlestību, tādā kārtā veidojot viņus par labas, laipnas un cēlas sirds cilvēkiem, t.i., vairojot viņos cilvēcīgumu. Gudrības skolām jābūt garīguma vairotājām un cilvēku garīguma audzinātājām. Bet to vislabāk var veikt, izkopjot skolu apmeklētāju jūtu pasauli, viņu sirdis un dvēseles, kā to ir atzinis arī indiešu gudrais M. K. Gandijs, teikdams: “Ar garīgu audzināšanu es saprotu sirds audzināšanu.” („Al1 Men are Broth¬ers”, 151. lpp.). Domātājs un rakstnieks K. Raudive ir teicis: “Nepietiek vienīgi ar augstiem vārdiem un ticību, ka cilvēks savā būtībā ir labs. Te vajadzīga pacietīga un radikāla cilvēka sirds pāraudzināšana, un, iekams praktiski nekas netiek darīts, tikmēr visi skaistie vārdi un augstās frāzes ir tikai gaisa pilis.” („Sapņi un īstenība”, 45 lpp.).
    Gudrības skolās būtu jāmāca viss tas, kas ir patiesi vērtīgs, svarīgs, kas izglīto, dara labākus un ceļ ikviena cilvēka garīgo līmeni, atmetot visu pārējo, mazsvarīgo un mazvērtīgo, kas neveicina esošās gudrības attīstību. Sauso zināšanu faktu “iekalšanas” vietā gudrības skolās jānotiek brīvai un nepiespiestai visu to jautājumu apskatei, kas rodas mēģinot iet pa gudrības ceļu. Gudrības skolām jānodarbojas ar gudra cilvēka dzīves ceļa pētīšanu. Gudru vīru izteiktie uzskati ir vērtīgākais, kas vien var būt garīguma laukā. Būtu dabīgi, ka viņu mācību studētu visi, kas tai ierādītu pirmo vietu ne tikai skolās, bet arī dzīvē, kā tas ir bijis Ķīnā. Ķīniešu filozofs Lin Jutangs saka: “Ķīnā dzīves gudrības studijas bija domātāju galvenā nodarbošanās.” (The Importance of Living, 399. lpp) Tagad turpretī, kad pasaulē valda zināšanas, kas, salīdzinot ar gudrību, ir tomēr pavisam mazvērtīgas, gudrības problēmas ir pamestas novārtā. Visiem māca un iegalvo, ka zināšanas ir vērtīgākais pēc kā dzīvē jācenšas. Un tomēr, ja mēs neinteresējamies par gudrību, tas nozīmē, ka mēs svarīgāko atstājam neievērotu un tā vietā pievēršamies nenozīmīgiem sīkumiem. Vienpusīgas prāta spēju izkopšanas dēļ vairojas nejūtīgums un necilvēcīgums, tāpat kā pārmērīga fizisko spēku attīstīšana vairo cilvēkā dzīvnieciskumu. Turpretī dvēseles un sirds pozitīvo īpašību veidošana vairo cilvēcīgumu un garīgumu. Cilvēcīguma un gudrības nekad nevar būt par daudz, tāpēc to vairošanas centieniem ikviens var pievērties neierobežotā mērā, protams, ja vien tanī jau sastopami gudra cilvēka tikumu sākumi. Gandijs ir teicis: “Cilvēku inteliģences progress ir ierobežots, bet sirds īpašību attīstība nepazīst robežu.” (All Men are Brothers, 168. lpp.) Gudrības skolās jau no mazām dienām audzēkņi jāradina skatīties gudrības un patiesības gaismā, kas plūst no garīguma cilvēku darbiem. Kavēšanās pārdomās pie visa, kas teikts par gudrību, mums atļauj pavisam nemanot uzņemt sevī vērtīgus norādījumus. Šī ieslēgšanās garīgi augstu stāvošu cilvēku uzskatu lokā un sevis veidošana saskaņā ar šiem uzskatiem ir tā, ko varam dēvēt par īsto sevis izglītošanu. Pēc zināma laika mēs esam kļuvuši jau citi cilvēki, mūsu izturēšanās, pārliecība un nostāja dažādos dzīves gadījumos ir mainījusies salīdzinot ar iepriekšējo. Viss jaunais un vērtīgais ir uzņemts, pārstrādājot to un piemērojot katra īpatnībām. Ja tas notiktu jau skolas laikā, tad gudrības skolas būtu sasniegušas savu mērķi.
    Gudrības skolu uzdevums ir gatavot gudrības ceļa gājējus, kas būtu spējīgi arī citiem rādīt pareizo ceļu. Lai šādus cilvēkus sagatavotu, skolās ne tikai jāmāca viss, kas nepieciešamas gudrības ceļa gājējam, bet jāprasa arī to ik brīdi ievērot. Jaunatne jāievada pareizajā ceļā, lai tā spētu šīs gaitas turpināt arī vēlāk dzīvē. Ja arī daudzi nespēj gudrību sevī attīstīt un iet pa gudrības ceļu, jo tiem trūkst vēlēšanās būt pazemīgiem un pieticīgiem cilvēku mīļotājiem, tomēr nedrīkstētu attiekties no pareizā ceļa rādīšanas visiem. Kurā mājo gudrība, tam katrs gudrības skolas norādījums būs sevišķi noderīgs, bet arī pārējie mēģinās ievērot mācīto, kaut arī ar mazākiem panākumiem. Zināšanu skolās arī neviens neprasa, vai audzēkņi spēj iegaumēt zināšanas, bet piespiež visus mācīties. Tad jau labāk un svarīgāk ir aicināt skolu apmeklētājus interesēties par gudrības ceļu, neprasot, kas pa to spēs iet. Ja turpretī ar gudrības problēmām skolās neiepazīstina, tad maldīgus ceļus staigā ne tikai tie, kam gudrības trūkst, bet arī tie, kuri spēj gudrību vairot, jo tās sākumi viņos jau ir atrodami.
    Tā kā izglītošana, t.i., gudrības attīstīšana audzēkņos ir daudz svarīgāka nekā zināšanu mācīšana, tad visām skolām vajadzētu būt gudrības skolām. Tām pilnīgi būtu jāaizstāj esošās pamatskolas, vidusskolas un augstskolas. Līdz ar to izbeigsies tagad tik izplatītā un mākslīgi kāpinātā vienpusīgā pievēršanās zināšanām. Lielā daļa zināšanu, kuras māca pastāvošajās skolās, gudrības ceļa gājējam ir nevajadzīgas, kā jau iepriekš norādīts. Tāpat arī vairums no tiem amatiem, kurus mūslaiku materiālistiski noskaņotā sabiedrība uzskata par svarīgiem un kuriem gatavo jaunatni, ir jāatzīst par pilnīgi liekiem.
    Praktiskajam darbam nepieciešamās zināšanas un dzīvē vajadzīgie amati jāmācās pie šo amatu pratējiem un nevis skolās, kā to tagad dara. Arī līdz šim pastāvošajās amatnieku skolās un augstskolu speciālajās fakultātēs galvenā un gandrīz vienīgā amata mācīšanās notiek praktiskajos darbos, bet tā ir jāatzīst par nepilnīgu un nepietiekamu, lai amatu kaut vai nedaudz iemācītos.* Teorētiskās zināšanas ir jāiegaumē, lai izturētu pārbaudījumus un beigtu skolas. Pēc skolas gaitu nobeigšanas drīz vien visas zināšanas izzūd no atmiņas uz visiem laikiem. Ja amatu skolu un augstskolu beidzēji būtu atklāti, tad tiem visiem būtu jāatzīstas, ka pēc skolu diplomu saņemšanas tie amatu nemaz vēl neprot un ka tikai praktiskajā darbā īsti sākas amata mācīšanās.**

    * skolotāju institūtā Latvijā prasīja tikai septiņas praktiskā darba stundas no katra audzēkņa, kas nekādu amata māku nespēja dot.

    Tikai tad arī pamazām ir jāatkārto vai īstenībā gan jāmācās par jaunu arī viss tas, kas vajadzīgs no teorētiskajām zināšanām. Vai tad nav labāk amatu mācīties tūlīt praktiskajā darbā pie amatniekiem un no tiem arī iegūt nepieciešamās teorētiskās zināšanas, nekā lieki kavēt ilgus gadus skolā, mācoties daudzas savam darbam pilnīgi nevajadzīgas zināšanas? Veltīga ir aizbildināšanās, ka jāiegūst vispārējā izglītība, jo, kā jau aizrādīts, zināšanas audzēkņus neizglīto. Vispārējo izglītību visi amatnieki varētu iegūt vienīgi gudrības skolās, kuras tie apmeklētu kā pirms, tā pēc amata mācīšanās un pēc iespējas arī amata mācīšanās laikā. Ja daži amati prasa teorētiskās zināšanas tādā vairumā, ka to mācīšanai būtu jāveltī īpašs laiks, tad šim teorētiskajam kursam jābūt pēc iespējas īsākam un tajā jāietilpst tikai speciālajām amata zināšanām. Šīs zināšanas jāizskaidro neprasot tās paturēt atmiņā un nepārbaudot, cik katrs no tām atceras, bet cenšoties tās nostiprināt tūlīt praktiskajā darbā.
    Iegūstot zināšanas pie amatniekiem un mācoties praktisko darbu tikai savā specialitātē, neviens nebūs spiests iegaumēt tās zināšanas, kas varbūt nepieciešamas citiem amatniekiem un kuras tagad zināšanu skolās piespiež mācīties visiem. Līdzšinējās zināšanu skolas tad varēs izbeigt savu darbību un skolu jaunatne būs brīva no to obligātajām prasībām un vergu audzināšanas paņēmieniem, kas jauniešus tagad nospiež kā smags slogs.

    ** Patiesības un atklātības mīļotāja A. Dž. Kronina romānā “Citadele” jauns ārsts pēc augstskolas beigšanas atzīstas: “Kad es dabūju diplomu, es biju sabiedrībai vairāk bīstams nekā noderīgs… Visu, ko tagad zinu, esmu mācījies pēc tam.”

  • Turpinājums:
    Darba iekārtojums
    Visās gudrības skolās jānodarbojas ar gudrības problēmām, mācot dažāda vecuma skolu apmeklētājus. Tās nedrīkst dalīties zemākās, vidējās un augstākās. Darba sekmīgai veikšanai skolu apmeklētāji būtu jādala grupās vai klasēs pēc viņu vecuma, jo katrai vecuma grupai ir apmēram vienāda virziena intereses un vienāda augstuma garīgās spējas. Ieteicams būtu dalīt grupās ik pa trim gadiem: 6 — 9 g., 9 — 12 g., 12 — 15 g., 15 — 18 g., 18 — 21 g., pieaugušo grupās varētu būt lielāka vecuma starpība, jo te interešu un spēju maiņa nenotiek tik strauji. Te varētu būt grupas ik pa desmit gadiem: 20 — 30 g., 30 — 40 g., 40 —50 g. u.t.t. Visās vecuma grupās būtu jāapskata gudrības problēmas, tikai katrai grupai jālieto spējām atbilstošs mācību vielas izskaidrojums un piemēri no literatūras un dzīves.
    Par skolotājiem gudrības skolās var būt tikai tie, kas paši spēj atšķirt gudrību, un kuru dzīvē un attiecībās ar pārējiem vērojama gudrības izpausme. Tie dabīgi rastos no cītīgākajiem gudrības skolu apmeklētājiem, kas būtu izrādījuši sevišķu interesi par gudrības problēmām un izdarījuši patstāvīgus meklējumus šinī virzienā.
    Gudrības skolu skolotājiem jābūt gudrības ceļa rādītājiem. Tiem jābūt īstiem tautas audzinātājiem un padomdevējiem dažādos dzīves jautājumos. Tomēr tie nedrīkst atrasties kaut kādā priviliģētā stāvoklī ne atalgojuma, ne arī dzīves apstākļu ziņā. Viņu vienīgā priekšrocība var būt tikai iespēja citiem palīdzēt dzīves problēmu risināšanā. Bet, lai to labāk iespētu, gudrības skolu skolotāj iem vajadzētu ceļot apkārt pa visām gudrības skolām. Vienā skolā tiem būtu jāuzturas tikai tik ilgi, kamēr viņi svarīgāko, kas tiem sakāms, ir pateikuši un kamēr visi, kas to vēlas dzirdēt, ir to paspējuši. Šāda ceļojošo skolotāju kārtība radīs visās gudrības skolās puslīdz vienādas izglītošanās iespējas to apmeklētājiem. Skolu vispārējais līmenis tad nebūs atkarīgs no skolotāja spējām vai arī neveiksmēm. Skolu darbs nekad nekļūs vienpusīgs, skolotāju maiņa neļaus zaudēt interesi skolu apmeklēšanā, kas viegli varētu notikt, ja mazāk spējīgs skolotājs paliktu vienā skolā ilgāku laiku. Mainoties skolotājiem, katrs gudrības skolu apmeklētājs varēs izvēlēties sev piemērotāko skolotāju un interesantāko mācību vielu. Maiņas kārtība ļaus izciliem skolotājiem izglītot lielu cilvēku skaitu, kas ar palikšanu uz vietas nekad nebūtu iespējams.
    Gudrības skolas darba kārtība jāpiemēro apstākļiem un tai jāmainās pēc vajadzības. Gudrības skolās pilnīgi nevajadzīga ir kā atsevišķu gadu, tā arī dienu darba programma, t.i., stundu plāns, kas jau iepriekš nosaka darba gaitu. Tāpat nevajadzīgs ir katrs laika iedalījums noteikta garuma mācību stundās ar zvanu stundu sākumā un beigās, kas vienīgi traucē skolotāju darbu un padara to par automātisku nodarbību, ko katrā laikā var pārtraukt. Mācību stundu, darba dienu un mācību gada ilgums var būt dažāds atkarībā no audzēkņu vecuma, laika apstākļiem (karstums, aukstums), no mācību vielas, temata plašuma un intereses par to. Jaunākajiem audzēkņiem mācību stunda var vilkties 15 līdz 30 min., vecākajiem un pieaugušajiem 30 — 60 min. un ilgāk. Ja mācību stundā ir dzīva interese, tad 45 minūtes (tagadējās māc. stundas ilgums) var būt par maz, lai veiktu nodomāto. Ja šīs intereses nav un audzēkņi garlaikojas, tad tās pašas 45 minūtes var būt par daudz liels laiks, kas tad jāsaīsina. Intensīvs darbs, traucējoši laika apstākļi prasa garākus starpbrīžus, turpretī vieglāka rakstura darbs un fiziska labsajūta var būt par iemeslu, lai mācību stundas un dienas pagarinātu un dotu īsākus starpbrīžus. Mācību laiks un pārtraukuma ilgums jānoteic pēc apstākļiem, un tas jādara gudrības skolu skolotājiem pašiem. Nelabvēlīgos laika apstākļos skolas darbs jāpārtrauc pavisam.
    Nodarbības vispirms jāpiemēro katrai vecuma grupai. Pieaugušajiem, kas pa dienu strādā savu maizes pelnīšanas darbu, mācības iekārtojamas pēcpusdienās un vakaros, veltījot visu mācību laiku tikai gudrības problēmu apskatam. Bērniem un jaunatnei, kas skolās pulcējas pa dienu, no rītiem būtu jāapskata dažādas dzīves problēmas, tās ilustrējot ar piemēriem (skat. Mācīšanas veids). Līdzko vērojams nogurums vai izklaidība, mācības jāpārtrauc. Pārējo laiku tad bērni un jaunieši varētu pavadīt brīvā dabā piemērotās un pašu brīvi izvēlētās nodarbībās.
    Skolām katrā ziņā jāatrodas dārzu un lauku vidū, kur tuvumā ir arī meži, upes un ezeri, lai būtu iespējamas dažādas nodarbības, kas reizē dotu arī atpūtu. Lietainā vai vēsā laikā vairāk būs jāuzturas telpās, turpretī pavasaros, vasaru un rudeņos saulainā un jaukā laikā var kaut vai visu dienu pavadīt laukā, jo arī brīvā dabā ir iespējama lasīšana, pārrunas, stāstījumi un dziedāšana. Tāpat pavadot visu dienu telpās laika apstākļu dēļ, arī tur ir iespējamas rotaļas, rokdarbi, dziedāšana un citas nodarbības, kas saistītas ar kustībām. Uzturēšanos brīvā dabā vai telpās var mainīt pēc apstākļiem un vēlēšanās. Kā pieaugušajiem, tā arī bērniem vienmēr ir vajadzīga fiziska un garīga darba maiņa. Pēc fiziska darba garīgais ir vislabākā atpūta un otrādi. Līdzko vienā vai otrā darbā vērojams nogurums vai arī intereses trūkums, darba veids jāmaina. Kā fiziskais darbs, tā arī garīgais ir organismam nepieciešami, bet tieši tāpēc katrs šis darbs jādara tikai tik daudz, cik to organisms prasa. Ikviena nenormālība ir nevēlama un kaitīga, un tāpēc lieki un nevajadzīgi ir uzspiestie fiziskie un garīgie vingrinājumi, kurus visi veic ar nepatiku, jo organisms tiem pretojas. Tas nozīmē, ka katram jānodarbojas piemēroti savām spējām un interesēm. Dažs gribēs vairāk darboties garīguma laukā, citam atkal tuvākas būs fiziskās nodarbības. Kustību un fiziskā darba ziņā savukārt var būt atšķirīgas prasības. Ejot laukā, viens skries, otrs soļos, trešais tūlīt gribēs atsēsties, kas arī katram jāļauj.
    Brīvprātīgas nodarbības bērniem un jaunatnei var notikt, kopjot skolas augļu un sakņu dārzu, stādot kokus, audzējot puķes, veicot nelielus celtniecības darbus, gatavojot dažādus priekšmetus un darbarīkus. Atpūtu brīvā dabā varēs vislabāk gūt rīkojot pastaigas, ekskursijas, rotaļas, peldēšanu, airēšanu, slidošanu, slēpošanu u. c. Visās šinīs nodarbībās un rotaļās piedalīšanās var būt tikai brīvprātīga un nedrīkst notikt nekādas sacensības. Nodarbību veida izvēle jāatstāj jauniešu pašu ziņā ļaujot darboties individuāli vai arī grupās, ja vairākiem ir kopīgas intereses. Ja kāds jūt nogurumu, nepatiku, tas var uzsākto pārtraukt, atpūsties, atgulties un šo atpūtu izbeigt tad, kad nogurums pārgājis. Pie šādām brīva cilvēka attiecībām pret darbu jaunatne jāradina jau skolas laikā, lai tā šo paradumu izlietotu dzīvē visos darbos un visās darba vietās. Brīva un nepiespiesta darba veikšana nemaz nav pārspīlēta prasība, bet tikai cilvēcīga darba priekšnoteikums. Ja šo prasību tagad neievēro, tas rāda, ka darba darītājs ir nevis brīvs cilvēks, bet vergs vai mašīna. – Arī ēšana kā skolā, tā dzīvē katram jāizdara tad, kad tas jūt izsalkumu, nevis tad, kad pulkstenis rāda zināmu stundu. Tas jāievēro tāpēc, lai uzturētu veselību labā stāvoklī. –Teiktais nozīmē, ka gudrības skolā jāvalda pilnīgai brīvībai.

  • Turpinājums:
    Brīvība gudrības skolā
    Gudrības skolas apmeklēšana nedrīkst būt obligāta, tai jābūt brīvprātīgai, jo ne tikai zināšanu mācīšanos, bet arī interesēšanos par gudrību nedrīkst nevienam uzspiest. Gudrības skolu katrs var apmeklēt tad, kad tas viņam patīk un cik ilgi to vēlas. Gudrības skolām jābūt pieejamām visiem, neskatoties uz cilvēka vecumu, tām jābūt iestādēm, kurās katrs varēs mācīties un izglītoties visu mūžu. Amerikāņu gudrais Toro (H. D. Thoreau) ir norādījis, ka tagad ir skolas bērniem, bet tādu nav pieaugušajiem: “Ir pienācis laiks, ka mēs nepārtraucam sevis izglītošanu tad, kad mēs kļūstam vīrieši un sievietes, un tāpēc vajadzētu pastāvēt skolām, kādu līdz šim nav. Ir laiks, kad ciemiem vajadzētu kļūt par universitātēm un viņu vecākajiem iedzīvotājiem vajadzētu kļūt par šo universitāšu apmeklētājiem, lai varētu pievērsties brīvām studijām visu sava mūža atlikušo daļu. Mēs esam iztikuši bez tādām skolām par daudz ilgi, un mūsu izglītošana ir ļoti atstāta novārtā.” (Walden, 78. lpp.) Skola jāļauj katram apmeklēt tajos gados, kad ir interese to darīt. Ja ņem vērā, ka patstāvīgi uzskati galvenā kārtā sāk rasties tikai ar 30 gadiem un ka tikai ar 40 gadiem parasti mēs sasniedzam garīgu pilngadību, tad tieši šajos gados gudrības skolas var visvairāk interesēt. Tāpēc arī gudrības skolu skolotāji nevarētu būt jaunāki par 30 gadiem. īstā mācīšanās un patstāvīga studēšana var sākties tikai ar 30 gadiem un tai jāturpinās visu mūžu, bet ievirzei gudrības ceļā jānotiek jau no mazām dienām, kas tad ir galvenais uzdevums gudrības skolās attiecībā uz bērniem un jaunatni.
    Audzēkņiem jādod iespēja apmeklēt tikai tās mācību stundas, kas viņus interesē, un tik ilgi, cik tas viņiem patīk, atļaujot atstāt katrā laikā ne tik vien skolas telpas, bet arī pārtraukt skolas apmeklēšanu pavisam, ja tiem rastos vēlēšanās to darīt. Neviens nebūtu ar varu piespiežams palikt mācību stundās vai skolā. Ja kāds intereses trūkuma dēļ būtu pārtraucis skolas apmeklēšanu, tad pēc kāda laika šī interese var atkal rasties. Katrs, kas nebūtu apmeklējis skolu vairākas dienas, mēnešus vai pat gadus bez grūtībām un nepatikšanām varētu atkal atgriezties un turpināt skolas apmeklēšanu, jo jaunā mācību viela gudrības skolā nekad nebalstītos uz iepriekšējās, kas tāpēc nebūtu jāzina un jāatceras.
    Šāda pilnīga brīvība ir valdījusi Tolstoja reformētajā skolā. Tolstojs atzīst, ka skolēniem vienmēr ir tiesības nenākt uz skolu, vai arī ja atnākuši, neklausīties, ko skolotājs stāsta.
    Skola, kurā audzēknim ir pilnīga brīvība, pastāv Anglijā. To ir parakstījis viņas dibinātājs Neils (A. S. Neill) grāmatā “That Dreadful School”. Skolā nav pārbaudījumu, un audzēkņi nav spiesti apmeklēt klases. Bērni var iet uz mācībām vai arī tās neapmeklēt gadiem ilgi, ja tie to vēlas.
    Laimīgie, veselīgie un dabīgi dzīvojošie salinieki—polinēzieši bērniem dod gandrīz neierobežotu brīvību. Polinēziešu dzīves pētnieks B. Danielsons norāda, ka polinēziešu bērnu dzīve ir pārsteidzoši neierobežota un bezrūpīga. Salu zēniem un meitenēm ir jāiet skolā dažus gadus, bet viņi nekad neskatās sevišķi nopietni uz skolas apmeklēšanu. Viņi iet skolā, kad tiem patīk, un kad tie nevēlas iet, viņi to nedara un tiem nav jābaidās no sodīšanas. Skolā vispār jāmācās tikai nedaudz stundas no rīta un atlikušo dienas daļu viņi var rotaļāties.
    Gudrības skolām vajadzētu būt vietā, kurās katrs labprāt iegriežas, lai remdētu savas gara slāpes. Tās nedrīkstētu būt brīvības ierobežotājas un dažādu spaidu lietotājas, kādas ir zināšanu skolas. Lai cilvēki varētu atbrīvoties no viņu attiecībās valdošās verdzības, visiem jau no mazām dienām jābauda pilnīga brīvība kā ģimenēs, tā arī skolās. Kas būs brīvi audzis, tas nekad nebūs ar mieru vergot. Brīvībai būtu jāvalda ne tikai gudrības skolās, bet arī dzīvē. Gudram cilvēkam brīvība ir tikpat nepieciešama kā svaigs gaiss, jo bez tās gudrības ceļa iešana ir neiespējama.
    Gudrības skolu apmeklētājiem jau no mazotnes jāmāca sadzirdēt savu iekšējo balsi – sirdsapziņu. Tāpēc nekad tiem nebūtu jāuzspiež kaut kas tāds, pret ko tie jūt nepatiku, ko tie kautrējas darīt. Tāpat jāievēro un jāatbalsta būtu viss, pēc kā bērni tiecas, kas tiem sagādā prieku. Par cilvēku paraugiem vienmēr jāuzskata smalkjūtīgie, klusie, laipnie, mierīgie sirdsapziņas balss aicinājuma sekotāji, nosodot nekautrību, skaļumu, lepnību un sacensību garu, jo tas viss traucē sirdsapziņas balss ievērošanu.
    Gudrības skolās nevienu nedrīkst piespiest kaut ko darīt. “Vienīgi ar pilnīgu brīvību var vislabāk audzēkņus vadīt līdz tām robežām, kuras viņi var sasniegt,” saka Tolstojs. Austrālietis Koupers (J. M. Couper) norāda, ka bērna audzināšanā vairāk kā visas grāmatas ir vajadzīgas trīs lietas: miers, brīvība un prieks. – Gudrības skolās pilnīgi jāizvairās no sodīšanas, komandām un pavēlēm. No neviena nevar prasīt aklu paklausību, nevienu nedrīkst audzināt par vergu. Ruso pilnīgi noliedz pavēles audzināšanas darbā: “Nepavēliet savam audzēknim absolūti neko. Nelieciet pat viņam domāt, ka jūs vēlaties būt autoritāte par viņu.” Tolstojs uzskata, ka “labākā skolas policija un administrācija ir pilnīgas brīvības došana skolēniem.”
    Dažiem var likties, ka brīvība, kādai jāvalda gudrības skolās, kalpo vienīgi audzēkņu nedisciplinētības vairošanai un atradināšanai no katrām grūtībām, t. i., izlutināšanai. Tā tomēr nav. Ja gudrības skolā nedrīkstētu valdīt bardzība, rāšanās, sodi un spaidi, tad tas nenozīmē, ka jāpieļauj nekārtības un nerātnības. Bardzības un sodu vietā jāstājas noteiktai un konsekventai rīcībai, nemainīgām prasībām, cenšoties visas domstarpības kārtot ar laipnību un humoru. Lai nerastos pretestība audzēkņos, audzinātāju izturēšanās nedrīkst būt netaktiska, netaisna, asa, ļaunprātīga un apvainojoša. Tāpēc katram audzinātājam vispirms jāaudzina pašam sevi. Tolstojs par to ir teicis: “Es domāju, ka ir ne tikai grūti, bet pat neiespējami audzināt bērnus labi, ja mēs paši esam slikti, un, ka bērnu audzināšana ir tikai sevis pilnveidošana.” “Citu audzināšana ir ietverta sevis audzināšanā. Visa audzināšana pastāv ar vien lielākā un lielākā savu maldu saskatīšanā un to labošanā,” domā Tolstojs.
    Kā audzinātāji nedrīkstētu valdīt un lietot varu pret jauno paaudzi, tāpat arī bērni un jaunatne nekad nedrīkstētu valdīt pār audzinātājiem, kas notiek katrreiz tad, ja ievēro visas audzēkņu prasības. Audzinātājus, kas padodas audzēkņu prasībām, pēdējie tur pilnīgi savā varā. Ar izpatikšanu nekad nevar iegūt audzēkņu labvēlību un paklausību, bet gan var zaudēt audzēkņu acīs katru cieņu. Kā pārmērīga bardzība ieaudzina ļaunumu, tāpat ļaunumu audzēkņiem sagādā arī pilnīga pakļaušanās to gribai.
    Nedisciplinētībai, kas ir protests pret visu nepatīkamo un pret varas lietošanu, nebūtu vietas gudrības skolās, jo te nevienu nespiestu darīt to, kas viņiem nepatīk, un katrs neapmierinātais varētu brīvi izvairīties no tā, kas rada viņa neapmierinātību. Brīvība gudrības skolā tātad nav jāsaprot kā brīvība darīt nerātnības, bet gan kā brīvība darīt tikai to, kas patīk, un iespēja atstāt skolu un mācību stundas, ja to apmeklēšana kādam nepatiktu. Kas traucē skolas darbu, tas pierāda, ka viņam tas nepatīk, un tāpēc tas ir ne vien tiesīgs atstāt skolas telpas, bet tam tas arī nekavējoties jādara. Skolu atstājušais tomēr katrā laikā var atgriezties skolā, ja tam rodas interese turpināt izglītošanos. Tas nozīmē, ka tieši brīvības dēļ gudrības skolā valdīs vienmēr laba disciplīna, kārtība, dzīva interese un darba prieks. Ja gudrības skolas saistīs bērnu interesi, tad tie skolu apmeklēs ar lielāko prieku un tiem ir prātā nenāks traucēt darbu.
    Arī audzēkņu atradināšana no grūtībām gudrības skolās nekādā ziņā nenotiks. Gudrības skolās gan jādod brīvība izvairīties no nepatīkamiem darbiem un izvēlēties tikai patīkamo, bet ja kāds labprātīgi uzņemas kaut ko izdarīt un to arī nopietni cenšas veikt, tad arī grūtību šādā darbā būs diezgan daudz. Tās tomēr viņš panesīs bez kurnēšanas, jo tā acu priekšā būs vienmēr paša izvēlētais mērķis. Ja turpretī to pašu darbu liek veikt spaidu kārtā tiem, kam šis darbs nepatīk, tad pēdējiem tas sagādās mocības un šādā gadījumā prasītā grūtību pārvarēšana būs bezjēdzīga un nepamatota. Tas pats darbs, kuru kāds dara brīvi un ar prieku, var otram būt vergošana, ja viņu piespiež šo darbu veikt pret savu gribu, neprasot, vai tas tam patīk vai nē. Ir nepareizi katru, kas nevēlas strādāt uzdoto, uzskatīt par sliņķi. Katrs savā īstajā darbā ir čakls un dara to ar aizrautību, bet tikai vergi veikli veic arī nepatīkamo un neinteresanto. Mūslaiku ģimenes un skolas taisni visvairāk grēko pret bērniem un jaunatni, mākslīgi radot tiem grūtības un uzliekot par pienākumu darīt tieši to, kas jauniešiem visvairāk nepatīk. Pēdējiem atliek vai nu ieaudzināt sevī vergu dabu, vai arī saņemt sodus, rājienu un nepatikšanas, bet visumā šī vecāku un audzinātāju nostāja nokauj darba prieku un rada nepatiku pret darbu, nevis pieradina pie darba kā to spaidu lietotāji domā.
    Zināšanu skolās nepatīkamo zināšanu iemācīšanos jaunatnei liek veikt kā vecāki, tā arī skolotāj i, lai skolu apmeklētāj i iegūtu beigšanas apliecību. Šīs apliecības dēļ arī audzēkņi ir ar mieru pārvarēt visas nepatikšanas un padoties brīvības ierobežojumiem. Gudrības skolās šie spaidi un nepatikšanu pārvarēšana apliecības dēļ atkrīt, jo tās nevienam nevar izsniegt skolas beigšanas diplomus. Sevis izglītošanu nav iespējams nobeigt, tā jāturpina visu mūžu vai nu gudrības skolā, vai arī paša spēkiem: “Tik ilgi, kamēr vien jūs dzīvojat, turpiniet mācīties, kā dzīvot,” aicina Seneka. Tāpēc svarīgi ir vienīgi tas, lai katrs būtu apmeklējis gudrības skolu pēc iespējas ilgāku laiku un tā iespējami vairāk savi izglītojis.

  • Turpinājums:
    Mācību vielas izvēle
    Gudrības skolās jāvalda brīvībai arī mācību vielas izvēlē. Līdz šim zināšanu skolās skolotāji drīkst mācīt tikai programmā paredzēto mācību vielu. Gudrības skolai nav jāveic noteikta programma noteiktā laika sprīdī un nav jāizņem noteikts kurss. Nav svarīgi, cik daudz nozīmīgu jautājumu apskata un cik ilgā laikā to veic, bet galvenais ir tas, ka gudrības problēmām veltī visu mācību laiku.
    Gudrības skolām vajadzīgi vienīgi norādījumi, kur meklēt vēlamo mācību vielu. Šie norādījumi nebūtu obligāti jāievēro, bet noderētu tikai kā pieturas punkti tiem, kas, izvēloties mācību vielu, paši tik labi nespētu orientēties. Skolotājs, kas apveltīts ar gudrību, vēlas brīvi mācīt visu to, kas viņam pašam ir sirdslieta, par ko viņi vienmēr domā, lasa, ko atzīst par vērtīgāko un ko par svarīgu ir atzinuši pasaules gudrie.
    Ļoti svarīgi gudrības skolā ir kavēties tikai pie tā, kas saista kā skolotāju, tā arī skolēnu interesi. Bērniem jau no pirmajām skolas dienām jāmāca tas, kas tiem ir piemērots un par ko tie interesējas. Neko nedrīkstētu mācīt tādu, kas bērniem neinteresē, kaut arī tas skolotājam liktos svarīgs. Tikai kavējoties pie patīkamā, audzēkņu gara pasaule veidosies neatkarīgi no tā, cik daudz no apskatītās vielas būs palicis atmiņā. Ir jāatsakās no neinteresantas mācību vielas apskates, kaut arī tā ietilpst ievērojama autora darbā. No ievērojamiem darbiem jāizlaiž arī viss tas, kur vērojama autora novirzīšanas no gudrības ceļa. Tāpat nav velti jākavējas pie neizprotamā un neskaidrā, atceroties, ka vissvarīgākie uzskati par gudrību vienmēr mēdz būt izteikti vienkāršos un skaidri saprotamos vārdos.
    Tā, kā gudrības skolā nav ierobežojuma mācību vielas izvēlē, tad skolotājiem ir iespējas vienmēr dot kaut ko jaunu, un tas arī jādara. Mācību viela nedrīkstētu nekad atkārtoties. Ne tikai katru stundu, bet arī katru gadu jāizvēlas jauna viela. Protams, tas prasa no skolotāja neatlaidīgas studijas un dzīvu interesi par gudrības problēmām, bet viņa uzdevums ir ļoti svarīgs un atbildīgs, tāpēc tā veikšanai jābūt labi sagatavotam.
    Gudrības skolā jānoskaidro, kas ir gudrība, kā tā izpaužas, kā jādzīvo gudram cilvēkam, kāds ir pareizais dzīves ceļš un kas jādara, lai pa to spētu iet. Tā kā gudru cilvēku viņa dzīvē vada tanī mītošā pazemība, pieticība un cilvēku mīlestība, tad galvenajiem mācību priekšmetiem gudrības skolās jābūt pazemības, pieticības un cilvēku mīlestības mācībām. No tiem savukārt var izveidot atsevišķas šo mācību nozares. Bet tas nenozīmē, ka, šos priekšmetus mācot, tie būtu stingri jānorobežo viens no otra. Pietiek, ka mācību stundu saturs ietilpst to robežās. Stundā brīvi var pāriet no pazemības mācības uz pieticības un cilvēku mīlestības problēmām, ja tas ir nepieciešams. Tikko minētajiem gudrības skolas mācību priekšmetiem visiem kopā jādod pilnīga dzīves mācība, resp., dzīves filozofija, kas jaunatnei attīstītu gudrību un to izglītotu. Dzīves mācība nedrīkst būt padomdevēja dažādās praktiskās dzīves vajadzībās, par kādu to tagad uzlūko, iedomājoties, ka tā ir praktiska mācība, kurai sevī jāietver viss, kas praktiskajā dzīvē var būt vajadzīgs. Tanī cenšas ietilpināt dažādas zināšanas, kas nepieciešamas materiālās labklājības vairošai, te ievieto zināšanas par veselības kopšanu, ģimenes dzīvi, par valsts un sabiedriskajām organizācijām, iestādēm, likumiem u.t.t.
    Dzīves mācībai būtu jāinteresējas par to, kā pareizi dzīvot, atmetot visu praktisko padomu došanu. Tanī nedrīkst ietilpt dažādas zināšanas praktiskā darba veikšanai, tās saturā jāietilpst vienīgi mācībai par to, kā jādzīvo gudram cilvēkam, kura visos apstākļos palīdzēs atrast pareizo dzīves ceļu. Visam, kam nav sakara ar gudrību un patiesību, nav vietas gudrības skolās.
    Par dzīves mācību vai dzīves ziņu tagad dēvē arī tādus sacerējumus, kas māca novērsties no gudrības ceļa, skubinot tiekties pēc bagātības, censties kļūt noteicējam par citiem, valdīt un vadīt tos. Tādas ir gandrīz visas Mardena grāmatas par dzīves mākslu, kurās par augstāko dzīves mērķi un sekmīgas dzīves priekšnoteikumu ir minēta bagātības iegūšana. Te sakopoti dažādi ieteikumi, kā sekmēt materiālo vērtību vairošanu, uzskatot zināšanas un labi atalgota posteņa iegūšanu par svarīgāko ceļā uz turību.
    Tolstojs aizrāda, ka mācības par to, kā jādzīvo, ir visnepieciešamākā un pēc svarīguma pirmā zinātne, bet tā mūsu dienās ir izslēgta no zinātņu saraksta un faktiski nepastāv.
    Dzīves mācība ir ļoti svarīga un nepieciešama, bet tā nav zinātne un nedrīkst pārvērsties par zinātni. Dzīves mācībai, jeb dzīves filozofijai nevajadzētu būt līdzīgai tai filozofijai, kādu tagad māca skolās un kurā ietilpst jēdzienu definīcijas, dažādu sistēmu uzskaite, filozofu biogrāfijas, skaitļi, dati un citāti, kas visi obligāti jāatceras. Lin Jutangs saka, ka “mums šodien ir filozofija, kas ir kļuvusi pašai dzīvei sveša, kas pa daļai ir atteikusies no nodoma mācīt mums dzīves jēgu un dzīves gudrību.” Ir svarīgi atšķirt, ka dzīves mācība nav zināšanas, kas jāiemācās, jāpatur atmiņā un pēc vajadzības jāatkārto tāpat kā visas pārējās zināšanas. Ja dzīves mācību pārvēršam par zinātni, tad tā savu uzdevumu vairs nespēj veikt un kļūst par nedzīvu zināšanu krājumu, kādas ir pārējās zinātnes, kurām nav nekāda iespaida uz cilvēka jūtu dzīvi un garīguma veidošanu un kuras noder vienīgi tiem, kas ar viņu izskaidrošanu pelna naudu.
    Dzīves mācība ir gudra cilvēka dzīves ceļa apraksts vai attēlojums, kam pievienotas domātāju izteiktās patiesības. Šai mācībai jāatstāj iespaids uz cilvēku jūtām, radot vēlēšanos sekot tam, ko tā norāda. Lai šo dzīves mācības iespaidu padarītu jūtamāku, ir jālieto nevis zinātniski izstrādātas atziņas, bet gan rakstnieku, dzejnieku un vārda mākslinieku sacerējumi, kuru saturs saistās ar gudrību. Tā, piemēram, ja mēs centos definēt, kas ir sirdsšķīstie ļaudis, un tad atrastās definīcijas atkārtotu, mācītu citiem un prasītu atcerēties, tad šī mūsu zinātniskā darbība nemazākā mērā nesekmētu sirdsšķīstības attīstīšanos. Ja turpretī izlasām Poruka stāstu “Sirdsšķīsti ļaudis”, tad tas atstāj dziļu iespaidu uz mūsu jūtām un rada mūsos vēlēšanos kļūt par sirdsšķīstu cilvēku savā dzīves laikā. Šāds pozitīvs iespaids mūsu jūtu dzīvē jāatstāj visam, ar ko nodarbojas dzīves mācība, un tāpēc tā nedrīkst pārvērsties par zinātni, kas nodarbinātu tikai mūsu prātu un apgrūtinātu atmiņu. Dzīves mācības sacerētājiem un izskaidrotājiem vienmēr jāizteic savas dziļākās jūtas un viss tas, ko saka viņu sirds balss, bet tikai tad šī mācība atstās iespaidu uz lasītāju un klausītāju jūtām.
    Mācību vielu gudrības skolās vienmēr varētu brīvi izvēlēties no visiem tiem autoriem, kas pievērsušies gudrībai un izteikuši ievērojamas patiesības. Dažreiz viena pati vērtīga grāmata, kuras autors interesējas par dzīvē nepieciešamo gudrību un dzīves ziņu, var dot daudz vairāk, kā gadiem ilga mācīšanās zināšanu skolās vai arī simtiem nevērtīgu grāmatu lasīšana. “Grāmatas bez dzīves ziņas ir nederīgas, jo ko gan vajadzētu grāmatām mācīt, ja ne dzīves mākslu,” saka Džonsons. Līdzīgs ir rakstnieka J. Sarmas norādījums: “Tādēļ jau mums ir Svētie raksti un filozofija, lai mācītu, kā gudrajam un labajam cilvēkam jādzīvo.” (Gadsimteņi, 60. lpp.)
    Galvenajiem mācību priekšmetiem gudrības skolā – pazemībai, pieticībai un cilvēku mīlestībai mācību vielu vienmēr visizdevīgāk ir meklēt Kristus mācībā, kas satur svarīgākos norādījumus katram gudrības ceļa gājējam. Tolstojs ir teicis: “Jaunā derība ir skaidrākā, vienkāršākā, vissaprotamākā un praktiskākā mācība, kā mums katram un visiem cilvēkiem jādzīvo.” Tādas pat praktiskas dzīves mācības ir arī pārējās reliģijas, no kurām jāņem viss labais un vērtīgais, kas tajās atrodams.
    Svarīgs mācību vielas avots būs latviešu tautas gara mantas, it sevišķi tautas dziesmu milzīgais krājums (ap 900000), par kuru būtu jāinteresējas arī visām tām tautām, kurām tādu trūkst.
    Ļoti plaši gudrības skolās jāizmanto piemēroti literāri sacerējumi, izvēloties tikai tādus, no kuriem varam mācīties dzīvē nepieciešamo gudrību. “Visi literārie sacerējumi ir labi un nepieciešami, ja tie nevis apraksta, kas ir bijis, bet ja tie rāda, kam jābūt, ja tie nevis saka, ko cilvēki darīja, bet ja tie vērtē, kas ir labs un ļauns,” norāda Tolstojs. Šinī ziņā augstvērtīgus darbus varam atrast tieši latviešu literatūrā. Tos ir sacerējuši jūtu un sirds cilvēki, kādi latviešu vidū ir sastopami krietnā skaitā. Šiem darbiem līdzīgu maz ir citām tautām. Tāpēc, ka tanīs pārsvarā ir auksta prāta un aprēķina ļaudis. Latvieši cildina sirdsšķīstos cilvēkus un to gudrību pasakās un tautasdziesmās, to dara arī daudzi rakstnieki, kā, piemēram, J. Poruks, Apsīšu Jēkabs, Kaudzīši (“Mērnieku laiki”), A. Brigadere (lugas “Sprīdītis”, “Maija un Paija”), J. Rainis (lugas “Zelta zirgs”, “Pūt vējiņi”), K. Skalbe, u. c.
    Latviešu rakstnieki pēc A. Plensnera domām saskatījuši to “lielumu un dziļumu, kas rodams cilvēku sirdī. Latviešu rakstnieks tur saskatījis spēku un gaišumu, kas mūžīgāks un spilgtāks par neona spuldzēm, limuzīna mirdzumu, salonu raibumu vai ekrāna spīdekļiem.” It sevišķi nāktos izcelt, runājot A. Plensnera vārdiem, “mūsu latviskās dvēseles vienu no vispilnīgākajiem tulkiem, mūsu Poruku ar viņa balto drānu un sirds šķīstības ilgām, ar viņa mīlestības meklētājiem ārpus fiziskā tuvuma un pērļu zvejniekiem cilvēku sirdīs.”
    Pieaugušo grupām gudrības problēmu risināšanai vielu vislabāk atrast filozofu darbos. No filozofiem jāizvēlas tikai tie, kuru mācībā vērojama viņu jūtu izpausme. Turpretī tie, kuru filozofija balstās tikai uz prāta slēdzieniem, nebūtu apskatāmi, jo to apskate gudrības ceļa gājējam neko nevar dot. “Viens dedzīgs, apgarots vārds mums palīdz vairāk nekā augsta intelekta sarakstīti sējumi,” saka K. Raudive (Sapņi un īstenība, 115. lpp.), “mūsdienu intelektuālisti savu tukšumu aizklāj ar smagu, sarežģītu izteiksmes veidu, par skaidrām un gluži vienkāršām lietām viņi saraksta garlaicīgus un neskaidrus komentārus.” (T. p. 116. lpp.) Tāpēc vērtīgākie filozofu darbi ir tie, kas pievēršas dzīves morāliskajai pusei un interesējas par visu, kas attiecas uz gudrību. Visplašāko un vērtīgāko vielu par gudrības jautājumiem ir iespējams atrast Tolstoja kopotajos rakstos, it sevišķi viņa filozofijā, mazāk romānos. Tāpat bagātīgs materiāls gudrības problēmu studijām atrodams Senekas, Šopenhauera un Russo rakstos. Vērtīgus norādījumus varam atrast arī domātāju Raskina, Toro, Laotses, Gandija, Lin Jutanga un Paskāla darbos. No latviešu domātājiem, kas interesējušies par gudrības jautājumiem, jāmin filozofs P. Jurevičs un rakstnieki K. Raudive, Z. Mauriņa.
    Viss, kas no zināšanām būtu vajadzīgs gudrības skolā, ir lasīt un rakstīt mācīšana, kā arī nedaudz matemātikas (visas darbības ar veseliem un daļu skaitļiem). Ja pastāvošās skolas no mācību laika apmēram 95 procenti ziedo zināšanu mācīšanai un tikai 5 procentus gudrības attīstīšanai, tad gudrības skolās 95 procenti laika būtu jāveltī jautājumiem, kas sasitās ar gudrības attīstīšanu un tikai 5 procenti minētajām visnepieciešamākajām zināšanām. Zināšanām šinīs nākotnes skolās ir jāierāda tik mazsvarīga vieta tāpēc, ka pat šo nepieciešamo zināšanu mācīšanu audzēkņus neizglīto ne vismazākajā mērā. Gandijs norāda, ka mācīšana lasīt un rakstīt pati par sevi nav izglītošana, jo lasīšanas un rakstīšanas vingrinājumi ne par matu nepaceļ morālisko līmeni un neveido raksturu. – Prasme lasīt un rakstīt ir tikai līdzeklis izglītības iegūšanai. Visas pārējās zināšanas, kuras tagad māca skolās, ne vien neizglīto audzēkņus, bet nekalpo arī par izglītības iegūšanas līdzekļiem, tās vienīgi aizkavē izglītošanu, atņem tai nepieciešamo laiku.
    Gudrības skolās tāpēc nebūtu vietas lielākajai daļai no tagadējo zināšanu skolu mācību priekšmetiem. Tā, piemēram, algebra, ģeometrija un fizika ir jāzina tehniķiem, inženieriem, arhitektiem un mehāniķiem; ķīmija, anatomija un botānika jāmācās ārstiem un ķīmiķiem, bet šīs zināšanas nav jāmāca gudrības skolās, jo tām ar gudrību nav nekāda sakara. R. Dekarts par algebru ir teicis: “Algebra, kā to parasti māca, ir saistīta ar zināmiem noteikumiem un nozīmēm, tā kā tā drīzāk izskatās kā tumša māksla, kas līdz ar to sajauc garu un apmiglo prātu nevis kā zinātne, kas to izglīto un apskaidro.”
    Vēsturei, kādu tagad māca skolās, nav vietas gudrības skolās, jo tā ir cilvēces ļaundaru, slepkavotāju un verdzinātāju darbības apraksts. Tolstojs domā, ka nav briesmīgākas un kaitīgākas lasāmvielas jaunatnei, kā pašreizējās vēstures grāmatas, kurās nav nekā cita kā slepkavību, mocīšanu, krāpšanu un laupīšanu apraksti. Ruso ir teicis: “Viens no galvenajiem vēstures trūkumiem ir tas, ka tā apraksta cilvēku ļaunos darbus un nevis labos.” Gandijs atzīst, ka vēsture ir mīlestības vai dvēseles spēku līdzsvarotas darbības un dabīgā virziena pārtraukumu reģistrēšana. Dabīgā dvēseles spēku darbība vēsturē nav aprakstīta. — Tātad vēsture apraksta visu nedabīgo, nenormālo pasaulē, par ko vismazāk būtu jāinteresējas. Vēsturei jātop par to vīru darbu aprakstu, kas ir ko ievērojamu devuši garīguma laukā, tad tā varēs ieņemt savu vietu arī gudrības skolās. Tolstojs norāda, ka ir nepieciešama domu vēsture, kurai jābūt pilnīgi neatkarīgai no līdzšinējās vēstures.
    Ģeogrāfijai nebūtu īpašs laiks ziedojams, jo tās zināšanai nav iespaida uz cilvēku gudrību. Nepieciešamās ģeogrāfijas zināšanas katrs viegli var iegūt tad, kad tas ir dzīvē vajadzīgs.
    Svešu valodu zināšana var noderēt, lai iepazītos ar to, kas par gudrības jautājumiem rakstīts citu tautu reliģijā, filozofijā un literatūrā. Tomēr svešvalodas nekādā ziņā nav jāmāca gudrības skolā. Ir jāņem vērā, ka daudziem trūkst vajadzīgo spēju un vairumam valodu zināšanas arī nekad nav vajadzīgas dzīvē. Kam ir spējas un interese, tiem valodas jāmācās ārpus skolām privātā ceļā. Gudrības skolās svarīga vieta jāierāda audzēkņu kopīgai dziedāšanai un mūzikai. Dziedāšana un labas, harmoniskas mūzikas klausīšanās pozitīvi ietekmē cilvēku jūtu dzīvi. Gleznošanu, solo dziedāšanu un mūzikas instrumentu spēli lai mācās tie, kam daba ir devusi mākslinieku spējas. Vingrošanai pēc komandām, sporta sacensībām un katrai dresūrai pilnīgi būtu jāpazūd no visām skolām, to vietā izvēloties uzturēšanos svaigā gaisā un nodarbības brīvā dabā. Šeit minētais ir tikai gudrības skolas mācību vielas un priekšmetu uzmetums, kas skolotājiem izveidojams sīkāk praksē pēc apstākļiem un vajadzības.

  • Turpinājums:
    Mācīšanas veids
    Gudrības skolā visu mācību galvenais uzdevums ir gudrības ceļa rādīšana. Ja šo uzdevumu cenšas veikt, tad nav tik svarīgi, kādā veidā to dara. Tāpēc arī mācīšanas metožu ziņā gudrības skolā jāvalda pilnīgai brīvībai. Skolotāja paša ziņā atstājams tas, kādā veidā viņš gudrības problēmas apskata un izskaidro, kādus mācību līdzekļus lieto un kādu autoru darbus tas izvēlas. Kas vienam būs piemērots un dos panākumus, tas varbūt otram pavisam nederēs. Audzēkņu interese vai arī intereses trūkums rādīs kā darbs ir darīts un vai ir izvēlēta pareizā mācīšanas metode.* Tolstojs norāda, ka vienīgi tas mācīšanas veids ir pareizs, ar kuru skolēni ir apmierināti.
    Vismazākajiem bērniem – skolas gaitu sācējiem gandrīz visu laiku skolā aizņems tikai rotaļas un dziedāšana – gan telpās, gan brīvā dabā. Rotaļādamies bērni viegli un nemanot var iemācīties lasīt un rakstīt, kā tas notiek tagad bērnudārzos un pirmsskolas. Tāpat rotaļu veidā ar tā saucamās jautrās matemātikas palīdzību var iepazīstināt skolēnus arī ar matemātikas sākumiem tik daudz, cik tas nepieciešams praktiskajā dzīvē (ne vairāk kā tagadējo pamatskolu četru klašu kursa apmērā).
    Rotaļu un nodarbību laikā vienmēr vajadzētu novērot bērnu uzvešanos, mēģinot to novadīt tādā virzienā, kāds ir piemērots gudrības ceļa gājējiem. Vienmēr jāpaskaidro, kāpēc jārīkojas tā un ne citādi, atgādinot, kā rīkojas gudrs cilvēks un kā tāds, kam trūkst gudrības. Tolstojs aizrāda, ka bērniem jau agri jāpierod pie vienkāršības, atteikšanās, pie darba, jāpierod palīdzēt citiem un galvenais – jāradinās brālīgai sadzīvei ar visiem cilvēkiem.
    Šī pareizo attiecību un pareizas rīcības ieaudzināšana jāturpina neatlaidīgi visā skolas apmeklēšanas laikā. Tā ir tā saucamā morāliskā audzināšana, kurai gudrības skolā jāieņem redzama vieta. Tā ir gudrības ceļa rādīšanas praktiskā puse, kurai atbalstu un teorētisko mantojumu nākas meklēt filozofu un rakstnieku darbos.

    * Gudrības skolā par dabīgu ir jāatzīst arī tāds stāvoklis, ka skolotājam, kas savu darbu neprot un tāpēc nespēj saistīt audzēkņus, stundu apmeklētāju trūkuma dēļ darbs ir jāizbeidz.

    Līdzko bērni ir jau spējīgi sekot vienkāršākajām gudrības problēmām, tās jāsāk apskatīt. Atbildot uz bērnu jautājumiem, pamazām varēs sākt pievērsties nopietnākām lietām. Svarīgs ievadījums gudrības problēmu pasaulē ir bērnu iepazīšanās ar tautas dziesmām un pasakām, kurās ir ļoti bagātīgi norādījumi par to, kā jādzīvo gudram cilvēkam. Protams, nedrīkst likt neko mācīties no galvas vai arī mēģināt atcerēties un atstāstīt, bet galvenais ir lasīšana, klausīšanās, pārrunas par lasīto un izskaidrojums vienkāršos vārdos. Tā kā norādījumi par gudrību katrreiz mēdz būt izteikti vienkāršos, skaidri saprotamos vārdos, tad tikpat vienkāršam un saprotamam jābūt arī gudrības problēmu apskatam. Runājot par gudrības ceļu un minot kādu patiesību, ir jācenšas panākt pēc iespējas spēcīgāks iespaids audzēkņu gara pasaulē. Vienīgi atstājot iespaidu uz jūtām, ir iespējams audzēkņus izglītot. “Kas runā pretī sirdij, to galva nelaiž iekšā,” saka Šopenhauers. Tāpēc ne iegaumēšana, ne atcerēšanās un atkārtošana, kas prasa prāta darbību, bet gan satura izjušana un pārdzīvošana ir svarīgākais gudrības skolā. Z. Mauriņa par saviem priekšlasījumiem saka: “Atbalss manām runām nebija meklējama manās zināšanās, bet spēja cilvēku dvēselēs aizdedzināt gaismu.” (Iedrīkstēties ir skaisti, 117. lpp.) Visvairāk skolā izglīto šī dvēseļu apgaismošana, resp., viss tas, ko audzēkņi ar sajūsmu un aizrautību uzņem, atzīst par pareizu un vēlamu, kam tie pievienojas un kam tie vēlas sekot.
    Jaunajai mācību vielai vienmēr jāatstāj iespaids uz jūtu dzīvi, tā jāpārdzīvo, tai jārada sajūsma un saviļņojums, tai jāaizrauj klausītāji. “Runa bez jūtām nesasniedz mērķi, kamēr pašam savu jūtu pasauli atslēdzot izdosies atvērt arī klausītāju dvēseli,” aizrāda pedagogs un zinātnieks L. Bērziņš. Prieks par dzirdētām patiesībām ir liecība, ka cilvēks tās atzīst par pieņemamām un ir ar mieru tām sekot. Šī apņemšanās sekot jaunām idejām, ko ierosina to pārdzīvošana, liecina, ka ir noticis cilvēka izglītošanas process.
    Kad ievērojams slēdziens, kas attiecas uz gudrību, ir dzirdēts vai lasīts, tad gūtajam iespaidam ir jāļauj pēc iespējas ilgāk turpināties, kavējoties pie tā tik ilgi, cik to atzīstam par nepieciešamu. Līdzko interese zūd, jāmaina temats vai arī pārrunas jāpārtrauc pavisam. Šinī ziņā būtu jārīkojas tā, kā to ir darījusi Z. Mauriņa savos priekšlasījumos Tautas augstskolā: “Pie atziņām, kas lika atmirdzēties acīm, es kavējos ilgāk un pārtraucu runu tikko jutu, ka uzmanība izklaidējas. Domas, kas neaizdedzināja, saīsināju vai arī pilnīgi izlaidu.” (Iedrīkstēties ir skaisti, 117. lpp.)
    Teikumi, kuru saturs saistās ar gudrību, jāapsver vārdu pa vārdam, cenšoties tajos iedziļināties pēc iespējas pamatīgāk. Tikai nedrīkst kavēties pie atsevišķu vārdu nozīmes vai to gramatiskās puses, bet gan vienīgi pie to izteiktā satura. Vienmēr jāapstājas tur, kur var rasties jautājumi un pārrunas, kur izteikts kaut kas par gudrību vai arī kāda patiesība. Šīm pārrunām jāveltī neierobežots laika daudzums. Nekad nevajadzētu steigā pāriet uz kaut ko citu, kas varbūt vēlāk izrādītos mazāk svarīgs.
    Lasītā vai dzirdētā atstātais iespaids mūsos paliek arī tad, ja to nevaram atkārtot un esam aizmirsuši. Ja šis lasītais vai dzirdētais nav atstājis nekādu iespaidu uz mūsu jūtām, ja mēs to neesam pārdzīvojuši un izjutuši, tad varam to atkārtot simtām reižu un tomēr šī atkārtošana neko nedos. Tāpēc spēcīgus izglītojušus iespaidus saņemot, nav nekādas nozīmes censties burtiski atcerēties dzirdētos vai lasītos vārdus. Ķīniešu gudrais Čuangtse ir teicis: “Vārdus lieto, lai izteiktu domas; kad jūs domas saprotat, jūs varat aizmirst vārdus.”
    Mēģinot vārdu pa vārdam atcerēties, mēs vairs neveltām vajadzīgo uzmanību saturam, neļaujam tā radītajam iespaidam nogulties sevī. Tas nozīmē, ka saturs nav vēl kļuvis par mūsu īpašumu. Kā uzņemtā barība ir jāpārstrādā organismā, lai to varētu izlietot, tāpat arī garīgā barība ir jāpārkausē un jāsaista ar mūsu pašu gara vērtībām. Pēc tam vairs nav nozīmes mēģināt atcerēties jaunradušos vērtību izcelšanās vēsturi. Savu atmiņu nav nozīmes apgrūtināt pat ar visievērojamāko vīru izteicieniem, bet jācenšas izjust to saturs un jāmēģina pievienot savai gara pasaulei viss tas labais, ko šie vīri ir mācījuši. Tāpēc labas atmiņas īpašnieki, kas visu atkārto automātiski, lietodami tikai savu prātu, bet, palikdami nejūtīgi un vienaldzīgi pret saturu, tikpat kā neko nemanto no atmiņā paturētā.
    Viss lasītais un dzirdētais būtu jālieto vienīgi jaunu gara vērtību radīšanai, nemēģinot paturēt savā atmiņā ne autora vārdu, ne arī viņa sacerējumā lietotos teikumus. Cik nevajadzīgs ir katrs mēģinājums atcerēties mācību vielu, to Šopenhauers ir parādījis šādā salīdzinājumā: “Tam, kas studē, lai iegūtu atziņas, grāmatas un studijas ir tikai kāpņu šķērskoki, pa kuriem viņš kāpj uz atziņu virsotni: tiklīdz viens šķērskoks ir viņu vienu soli pacēlis, viņš to atstāj. Daudzi turpretī, kuri studē, lai savu atmiņu pildītu, nelieto kāpņu šķērskokus kāpšanai, bet tos noņem un iesaiņo, lai tos ņemtu līdzi, priecādamies par pieaugušo nastas svaru. Tie paliek mūžīgi apakšā, jo tie nes to, kam vajadzētu nest viņus.”
    Teiktais rāda, ka nozīmīgi nav daudz atcerēties, nav vajadzīgs pat svarīgāko atcerēties, bet galvenais ir izjust un pārdzīvot visu šo svarīgāko. Tāpēc pavisam nepareiza ir skolu prasība atcerēties un atkārtot mācīto. Tā sabojā pozitīvo iespēju, kādu varētu gūt no ievērojamu vīru mācības, ja pie tās varētu kavēties brīvi un to nepadarītu pretīgu ar prasību iemācīties un atcerēties. Tā, piemēram, rakstnieku darbi, kas rāda gudra cilvēka dzīves ceļu un apstiprina tā pareizību, ir tie, kas visvairāk izglīto, ja to saturu ļauj uzņemt brīvi. Ja turpretī skolas, lietojot dažādus spaidu līdzekļus, prasa atcerēties darbu saturu, autoru biogrāfijas, grāmatas iznākšanas datumus, kam vēl pievieno rakstniecības vēstures un teorijas zināšanas un gramatikas likumus, tad tas sabojā visu vērtīgo, ko rakstnieka darbs var sniegt, un rada nepatiku pret šādu nodarbošanos.
    Jau Platons darbā „Valsts” ir norādījis, ka mācīšanās nevar pārvērsties par spaidiem un ka nevienu brīvu cilvēku nedrīkstētu piespiest kā vergu iemācīties kādu zinātni, jo uzspiestas zināšanas nepieķeras dvēselei. Tāpēc audzēkņiem esot jāmācās spēlējoties. Arī Tolstojs atzīst, ka “ir nevajadzīgi un vienmēr kaitīgi uzspiest zināšanas ar varu.” Ja zināšanas nav uzspiežamas ar varu, tad vēl vairāk tas attiecas uz gudrības problēmu apskati. Katrai nodarbībai, katram mācību priekšmetam gudrības skolā vajadzētu būt tādam, lai audzēkņi ar prieku varētu tajos piedalīties, nebaidoties, ka tiem vajadzēs atkārtot to, ko tie skolā dzirdējuši vai lasījuši. Gudrības skolā audzēkņiem jāseko visam bez nervozēšanas par gaidāmo atprasīšanu, zinot, ka neviens neprasīs atcerēties un atkārtot lasīto vai pārrunāto. Tāpat tos neviens netraucēs ar atzīmēm, dažādiem vērtējumiem un pārbaudījumiem. Tikai brīvi uzņemtais un pārdzīvotais var izglītot un veicināt garīgo attīstību.
    No 1861. — 1862. g. Tolstojs pabalstīja skolu zemnieku bērniem Jasnaja Poļanā, Tulas provincē, savā dzimtajā pusē. Šinī Tolstoja reformētajā skolā bija pilnīgi atmesta prasība atcerēties mācīto, kā to atstāsta Tolstojs: “Bērni nenes neko līdz uz skolu, ne grāmatas, ne burtnīcas, neko tiem neliek mācīties mājās, tie neko nenes ne tikai savās rokās, bet tiem nekas nav jānes arī viņu galvās. Viņus nespiež atcerēties nevienu mācību stundu, neko, ko viņi bija darījuši dienu iepriekš. Viņus netraucē doma par draudošo mācību stundu. Viņi nenes sev līdzi neko citu, kā tikai savu dabisko enerģiju un pārliecību, ka šodien skolā būs tikpat jautri, kā bija vakar.”
    Šādai nostājai pret mācību vielas atcerēšanos būtu jāvalda arī gudrības skolās. Tas nozīmē, ka gudrības skolās nav vajadzīgi nekādi pārbaudījumi. Iepriekš mācītā atprasīšana, kontroles darbi, atzīmes, iestāju un beigu pārbaudījumi gudrības skolā pilnīgi jāatmet un jāatzīst par kaitīgiem. Dažādie pārbaudījumi visvairāk kavē audzēkņu izglītošanu, jo bailes un uztraukums, kas saistās ar pārbaudījumiem ir nevēlams garīgs stāvoklis, kas aizkavē labu, pozitīvu jūtu rašanos. Viss, kas prasa pārvarēt nepatiku, kas rada saspīlējumu un ir saistīts ar piespiešanos un koncentrēšanos, sekmē ļaunu īpašību, neapmierinātības un saīguma rašanos, kas garīgo augšanu vislielākā mērā traucē un pat padara neiespējamu.
    Nekādas prāta spēju un zināšanu atcerēšanās pārbaudes gudrības skolās nav vajadzīgas tāpēc, ka nav svarīgi, vai cilvēka prāts darbojas ātrāk vai lēnāk, vai tie atceras vairāk vai mazāk, bet gan nozīmīgs ir tas apstāklis, cik daudz laba kāds ir dzirdējis vai izjutis un cik lielā mērā tas spēj sekot tam, ko dzirdētais vai lasītais norāda darīt. Ar labu atmiņu apveltītie gudrības skolās negūst sevišķu ievērību, jo šeit neko nevajadzēs iemācīties un atkārtot. Šinīs skolās nebūs ne labo, cildināto audzēkņu, ne arī vājo un nopelto, bet visi būs līdzīgi klausītāji. Visu vērtīgi gudrības skolās vislabāk spēs uzņemt nevis tie, kuru prāts attīstītāks un atmiņa labāka, bet gan tie, kuru sirdis ir jūtīgākas, kuri spēj labāk visu izjust un pārdzīvot. Tomēr ne šīs spējas, nedz arī uzņemto vērtību daudzums nav jāmēģina konstatēt. Skolā katram jāmācās nevis tāpēc, lai varētu ieguvumus salīdzināt un tad lepoties ar savu pārākumu un panākumiem, bet vienīgi tāpēc, lai uzņemtu to labo, ko skola dod, un varētu to izlietot vēlāk dzīvē.
    Atkrītot prasībai atcerēties mācību vielu, brīvi varēs justies kā audzēkņi, tā arī skolotāj i. Skolotājiem nebūs jādomā, kā panākt, lai audzēkņi pēc iespējas vairāk atcerētos. Skolotājiem pašiem arī nevajadzēs iepriekš sagatavot stundas. Tiem vienīgi jāinteresējas par gudrības jautājumiem, lai viņu rīcība vienmēr būtu piemērota un interesanta mācību viela, kas spēj klausītājus izglītot. Šī viela kopīgi ar audzēkņiem jālasa, jāpārrunā, izsakot savas domas un ļaujot izteikties audzēkņiem. Nekāds iepriekšējs pārdomu un pārrunu plāns nav vajadzīgs. Vienmēr ir jārīkojas pēc apstākļiem. It sevišķi ir jāievēro katra atšķirīgie uzskati, ļaujot brīvi izteikt savu pārliecību un neviens nedrīkstētu baidīties, ka viņu teiktā dēļ rās vai sodīs. Kopīgas pārrunas un brīva domu apmaiņa ļaus uzņemt visu vērtīgo daudz labāk, nekā tad ja mācību viela būs jāmācās no galvas bez jebkādas intereses.
    Ievērojamu autoru darbi jāliek lasīt audzēkņiem, lai tie vingrinātos lasīšanā. Svarīgākās domas katrs var ierakstīt savā burtnīcā, tā vingrinoties arī rakstīšanā. Savas domas katram jāļauj izteikt kā mutes vārdiem, tā arī raksta veidā, ja to kāds vēlas. Katrā mācību stundā brīvi jāizraugās piemēri no literatūras un dzīves, kā arī jāpārrunā notikumi un atgadījumi tuvākā apkārtnē, kas saistās ar apskatāmo tematu. Tāpat mācību laikā pēc vajadzības jāapmeklē piemērotas teātra izrādes un filmas. Gudrības skolās audzēkņus nedrīkst apgrūtināt ar mājas darbiem. Nekas nebūtu jāuzdod mājās atkārtot un iemācīties, jo nav patīkami atkārtot pat visinteresantāko mācību vielu, nemaz nerunājot par tādu, kas audzēkņiem ir nepatīkama. Ieteikt gan varētu lasīšanai mājās vērtīgas grāmatas, bet šis ieteikums nedrīkst pārvērsties par obligātu prasību. Mājās varētu vienīgi uzrakstīt atbildes jautājumiem, kas radušies mācību stundās, ja audzēkņi to vēlētos.
    Tā kā gudrības skolās audzēkņiem nav jāatceras iepriekš mācītais, tad tanīs jāatmet līdzšinējie jautājumi, prasot atstāstīt, ko zina par to un to un ko atceras no iepriekš stāstītā vai lasītā. Tā vietā jācenšas uzzināt audzēkņu uzskati par pašlaik pārrunāto vai lasīto, jautājot, vai tas ir vēlams vai nav, kāpēc tas ir tā un ne citādi, kā būtu pareizi un kāpēc. Nekad nav jāprasa obligāti atbildēt, bet tikai pēc vēlēšanās. Pretēji līdzšinējai praksei—nevar jautāt atsevišķam audzēknim, bet gan jāvaicā visiem, lai atbildētu tikai tie, kam ir ko teikt, un nevis mēģinātu atbildi sadomāt tie, kam nekas nav sakāms. Savas atbildes katrs varētu izteikt arī vēlāk pēc pārdomāšanas, kā arī vēlākajās dienās.
    Šeit minētie norādījumi par darba praktisko pusi ir tikai daži no tiem, kuriem līdzīgus katrs skolotājs varēs pats atrast vadot audzēkņus pa gudrības ceļu. Ko varētu darīt jau tagad pastāvošajās skolās, lai tās tuvinātu gudrības skolu tipam? Vispirms jāsamazina dažādu zināšanu mācīšana un tām veltīto stundu skaits. To vieta būtu jāieņem dzīves mācībai, ziedojot tai pēc iespējas lielāku laika daudzumu. Skolotājiem vajadzētu mācīt galvenā kārtā to, kas viņus pašus ir visvairāk izglītojis, atbrīvojot tos no skolu programmu prasību ievērošanas. Skolās būtu jāievēro audzēkņu intereses, izvairoties no visa tā, kas tos garlaiko un atbaida no skolu apmeklēšanas. Katra veida pārbaudījumi, klases un mājas darbi un iepriekš izņemtā atprasīšana jāatmet. Liela vērība jāveltī mācībām un nodarbībām brīvā dabā. Uzturēšanās klases telpās un ar to saistītie brīvības ierobežojumi jācenšas samazināt.
    Visur būtu dibināmas tautas augstskolas dažāda vecuma apmeklētājiem, kurās nevis jāmāca zināšanas, bet jāpievēršas galvenā kārtā gudrības jautājumu apskatei un dzīves filozofijai. Tanīs vajadzētu valdīt pēc iespējas pilnīgai brīvībai, tad tās atrastos pēc iespējas tuvu gudrības skolām un varētu sekmēt cilvēku izglītošanu, iešanu pa gudrības ceļu.

  • Kā lai nepiekrīt Lielajai Dvēselei?

    Gandrīz visām skaņām ir pozitīva ietekme uz ķermeņa enerģētiskajiem centriem, tādēļ dziedāšana ir uzskatāma par vissvarīgāko cilvēka audzināšanas daļu. Papildus fiziskajai vibrācijai cilvēciņš saņem arī vārdos ielikto informāciju, kas strauji formē jauno personību.

    Tad vēl mazajam cilvēciņam rokās ieliekam izejmateriālu kāda objekta radīšanai un izglītošanās process sākas – bērns pats uzdod praktiskus jautājumus :)

  • Baigi daudz jālasa – vakrā izlasīšu. Ātri uzmetu aci – izskatās precīzi.

  • Jāmudina radi, paziņas un draugi, lai šo “Gudrības Skolu” uztur apritē… Izvirzām par aktualitāti, tā teikt :) Jo vairāk par to runās un domās, jo ātrāk kaut kas sāks mainīties.

  • Vai tu to visu ar roku pārrakstīji?

  • Nē, noskannēju un pēc tam rediģēju skannēšanas procesa atstātās nepilnības. Ja ir interesenti, kas grib pilnu grāmatas tekstu, atsūtiet adresi, uz kuru to nosūtīšu.
    Mana adrese: vetrasputns@inbox.lv

  • Atsūi, lūdzu

  • Citur Martinsons apraksta interesantus vērojumus. Tas ir par 1950. gadiem, bet tagad tas aktuāli arī pie mums:
    Vienaldzīgais un nejūtīgais ne tikai nespēj saskatīt citu bēdas, vajadzības un iejusties to stāvoklī, tas ir gatavs vairot citiem grūtības un padarīt viņu ciešanu nastu arvien smagāku. Šādu nejūtīgu cilvēku sevišķi daudz ir angļu tautas vidū, kā to atzīst R Jurevičs: “Anglis mēdz būt auksts kā ledus, spēj skatīties uz otru kā uz tukšu vietu, kā uz gaisu, – spēj pilnīgi izolēt sevi no katras iekšējas līdzdalības tanī, redzot tanī ne cilvēku, bet vienīgi līdzekli saviem nolūkiem. Vienmēr vienaldzīgs jau vispār pret citiem cilvēkiem, tas ir absolūti vienaldzīgs pret kalpu, sulaini, pret zemāk stāvošo, nemaz jau nerunājot par attieksmēm pret “zemāk stāvošajām rasēm.” Tas, ko mēs zinām par kalpotāja etiķeti augsti aristokrātiskās mājās, kur tiek prasīts, lai tie kļūtu pilnīgi it kā par nedzīviem automātiem, kas nedrīkst ne ar mazāko vaibstu vai žestu izrādīt, ka tie ir dzīvi, jūtoši un domājoši cilvēki, – viss tas to arī apstiprina.” Šī nejūtīguma dēļ angļi ir spējuši izdarīt tādus kauna darbus, kā citu tautu iekarošanu, apspiešanu un izmantošanu. Lin Jutangs domā, ka “britu impērijas stipruma īstais pamats ir angļu garīgas aktivitātes un domāšanas trūkums, viņu pilnīga nespēja saskatīt otra cilvēka viedokli un viņu stipra pārliecība, ka tikai angļu rīcība ir pareiza.” (The Importance of Living)
    Nejūtīgums visvairāk sastopams zemēs, kuras ievērojamas tehnisko sasniegumu ziņā. Vergodami tehnikai un izlietodami zinātnes atklājumus, lai vairotu mantu, cilvēki kļūst arvien nejūtīgāki, necilvēcīgāki, nervozāki un pat garīgi nenormāli, kā to varam vērot visvairāk attīstītās tehnikas zemē Amerikā, kur ir vislielākais vājprātīgo skaits. Turpretī Ķīnā, kur cilvēki nekad nav kārojuši pēc slavas, mantas un sasniegumiem un nav vergojuši tehnikai, bet ir dzīvojuši dabīgi, ļaujot pilnīgu brīvību savām jūtām, vājprātīgie ir liels retums, kā to apliecina ķīnietis Lin Jutangs. (The Importance of Living)
    Vēss nejūtīgums ir samērā svešs arī latviešiem, kuri vienmēr ir cienījuši garīgi attīstītos – jūtīgos sirds cilvēkus. Nejūtīgums un bezdvēselīgums, ko varam vērot citās tautās, ir īpašības, kuras latvieši allaž ir nosodījuši. “Mums jāatzīst, ka t.i. “sirds” īpašības, kam palikusi tāda vērtīguma nozīme pie mums un citām mazajām tautām, it kā izbeidzas ar zināmu meridiānu rietumu virzienā. Un tas cilvēks, ko parasti sastopam lielajās “pasaules” tautās, liekas vairāk tikai kā cilvēkveidīga būtne, bez dvēseles mūsu izpratnē,” saka A. Plensners. Latviešu tautas gara manta liecina par to sacerētāju jūtīgumu, sirds šķīstību un dvēseles skaidrību. It īpaši tautas dziesmas ir tādas smalkjūtības, cēlsirdības, laipnības un mīlestības apgarotas, ka tās var visai pasaulei mācīt gudra, garīgi augstu stāvoša cilvēka nostāju dažādos dzīves gadījumos. Raksturīgākais tautas dziesmām ir bagātīgā mērā lietotie pamazināmie vārdi, kas palīdz izteikt maigumu, sirsnību un labvēlību pret cilvēkiem, kustoņiem un nedzīvo dabu. Šādu pamazināmo vārdu dažu tautu (piemēram, angļu) valodās gandrīz pavisam trūkst, kas rāda, ka šīm tautām svešs ir jūtīgums un sirsnība. V. Kārkliņa romānā Vakara zvaigznes par latviešiem, salīdzinot ar amerikāņiem, gluži pamatoti ir teikts: “Latviešu kultūra ar savu gara smalkumu, ar savu morālo līmeni pārāka ne tikvien par šejienes – tā paceļas kā sniegains kalngals pāri pat veco Eiropas tautu kultūrām… Mēs taču esam daudz bagātāki, nekā viņi. Pat tūkstoš gados viņi neiegūs to, kas mums jau tagad ir.”
    G. Merķelis uzsver, ka jūtu trulums ir kultūras trūkuma pazīme. (Z. Mauriņas Uguns gari) Ejot pa zinātnes rādīto prāta cilvēku ceļu, ļaudis kļūst arvien nejūtīgāki un līdz ar to nekulturālāki. K. Raudive norāda, ka mūsdienu intelektuālisti “iztērē milzīgas gara enerģijas, viņi sēž un strīdas konferencēs, viņi māca no katedrālēm, runā no tribīnēm, bet īstenībā nekas netiek padarīts, nekas netiek izlabots. Pasaules haoss vairojas, cilvēks kļūst nelaimīgs.” (Sapņi un īstenība) No haosa cilvēci var glābt vienīgi prāta noteikto maldu ceļu atstāšana un sekošana savai jūtu balsij – sirdsapziņa, t.i., jūtīguma un cilvēcīguma attīstīšana. Jūtu dzīves izkopšanai un sirds laipnības vairošanai vērtīgākos norādījumus varam gūt Kristus mīlestības mācībā, kā to aizrāda teologs K. Ronis: “Zinātnei, mākslai, draudzībai… nereti to žilbinošā progresā pietrūkst sirds gaismas. Ir viens ceļš uz mūžīgi jauno: iedegt savas dzīves lāpas pie Kristus mestās dvēseļu uguns.” (Meditācijas)
    Kā Kristus, tā arī visi lieli cilvēces audzinātāji skubina kļūt par sirdsšķīstiem, t.i., labas, laipnas sirds cilvēkiem, kādi viņi paši ir bijuši. Iepazīstoties ar šo garīgi augstu attīstītu, gudru cilvēku īpašībām, redzam, ka tie visi ir līdzīgi vienā ziņā, proti, tie ir bijuši ļoti jūtīgi, smalkjūtīgi un kautrīgi. J. Raskins uzsver, ka “ārkārtīgi liels jūtīgums ir visu patiesi lielu vīru ievērojamākā gara dāvana un mantojums.” (The two Paths) Viņš piezīmē, ka šis jūtīgums ietver arī pretīgumu pret visu zemo un mazvērtīgo. Līdzīgs ir filozofa Fichtes novērojums: “Katru patiesu talantu, it sevišķi viņa attīstības ceļa sākumā, kā arī pēc tam un vēlāk, kad viņš ir ieguvis gatavību, apņem maiga vienkāršība un kautrīgs nevainīgums.” (Uber das Wesen des Gelehrten) Cik jūtīgs un kautrīgs ir bijis indiešu gudrais – Gandijs bērnībā, to liecina viņa paša atzīšanās: “Es mēdzu būt ļoti kautrīgs un izvairījos no katras sabiedrības. Manas grāmatas un mācību stundas bija mana vienīgā sabiedrība. Būt skolā līdz ar stundeņa sitienu un skriet atpakaļ mājā, tiklīdz stundas beidzās – tas bija man ikdienas paradums. Es burtiski skrēju atpakaļ, jo nevarēju panest runāšanu par kādu. Es pat baidījos, vai tikai kāds neizjoko mani… Vismazākā apkaunojuma gadījumā man saskrēja asaras acīs.” (Brthr.)

  • Starp citu, to, ko rakstīja J. Martinsons, pēdēja laikā sāk atzīt arī modernajos rietumos. Viņi to sauc par “emocionālo inteliģenci”. Klasisko grāmatu par emocionālo inteliģenci sarakstījis Daniels Golemans un tā ir pārtulkota arī latviski. Viņa pētījumi liecina, ka pat biznesā emocionālajai inteliģencei ir lielāka nozīme nekā IQ. Protams, Emocionālās inteliģences jēdziens ir daudz šaurāks un seklāks nekā tas, ko Martinsons sauc par gudrību.

  • Emocionālā inteliģence ir UK ir labi zināma un izpaužas kā teatrāla ārišķība.

  • Tā tas ir, ka katru labu ideju tiecas banalizēt.
    Diemžēl arī paši vienkāršie cilvēki bieži vien ir liekuļi. Piemēram, svētku reizēs un baznīcā patētiskā balsī runā par mīlestību, vienotību, solidaritāti utt., bet gandrīz neviens šos jēdzienus nedomā nopietni īstenot savā dzīvē. Tāpat bērniem vecāki māca būt godīgiem, nemelot, neaprunāt citus utt., bet turpat viņu klātbūtnē dara tieši pretējo. Tā bērni mācās liekulībai.
    Tātad saknes visas valsts morālai krīzei ir plašos cilvēku slāņos. Nepieciešama garīga atmoda, kas sākama no pašiem vienkāršajiem cilvēkiem. Jo tikai tādiem būs motivācija saukt pie morālas rīcības arī t.s. politisko eliti, kas nav nekāda elite, bet zemiskāko, glumāko muļķu bars, kas uzkundzējies sev līdzīgiem.

  • Precīzi. Es arī domāju, ka labāk godīgi pateikt un iemācīt melot, aprunāt un būt negodīgam, kā arī alkatīgam, nevis mācīt liekulību. Pēc tam, kad cilvēks pieaug, ir grūti nokratīt tās mežoņa spalvas – visu laiku ataug:D
    ———-
    Viss nav tik vienkārši, Jāni. Doma pareiza, protams, tomēr sarežģījums ir tanī, ka cilvēki ir korumpēti jeb uzpirkti ar esošo sistēmu. Ko es ar to domāju. Viņi ir sistēmas Narkomāni, jo sistēma dod dozi – par padarītu darbu algu, kā arī iespēju kaut kur uzvārīties, piepelnīties, kaut ko nošamaukt, noblēdīt, izbīdīt, sarunāt, iedot ķepā…
    ———-
    Sistēma par šādu rīcību labi atalgo – var saņemt papīra gabaliņus, ar kuriem var nomaksāt rēķinus, nodokļus, segt citus izdevumus, kuri ir daļa no sistēmas.
    ———-
    Ja labi māk “fīrēties”, tad papīra gabaliņu sanāk pat tik daudz, ka var sākt piepildī visdziļāko sapni – parādīt visiem, cik esmu kruts (autiņš, beibes, ceļojumi, uzdzīve…)
    ———-
    Tas viss ir sociālā inžinierija.
    ==========
    Pat ļoti saprātīgi cilvēki ir korumpēti šādā veidā.
    ——-
    P.S. Korupcija ir psiholoģisks, mentāls stāvoklis, kurš nosaka, ka es, tu, visi esam ar mieru pārdot par kaut kādu cenu savu sirdsapziņu, piemēram:
    – gatavi samelot
    – gatavi manipulēt
    – gatavi krāpties
    – gatavi zagt
    – gatavi iznīcināt un nogalināt…
    ————————————-
    Tiklīdz cilvēks ir koruptīvā mentālā stāvoklī, jautājums ir tikai par cenu nevis par to vai jā vai nē.
    ==============
    Visi sabiedrības locekļi, kas nav autonomi un no sistēmas neatkarīgi, ir KORUMPĒTI.
    – darbinieki klusē un pacieš visus pazemojumus un algas samazināšanas, lai tikai saglabātu savu darba vietu.
    – pensionāri klusē, lai nenogrieztu tiem skābekli pavisam
    – uzņēmēji klusē, jo zina un izmanto visādus smalkus trikus, kā izvairīties no nodokļu maksāšanas, neatkarīgi no likumdošanas.
    – skoltāji ir korumpēti, jo tas, ko viņi dara ir izpilda iekšlietu ministrijas sastādītu programmu, nevis MĀCA bērnus un māca mācīties. Ja viņi sāks mācīt, tad var zaudēt darbu. (Šeit jāpiezīmē, ka ir arī pašaizliedzīgi skolotāji, kas ignorē sistēmu un pa kluso MĀCA bērnus)
    – mediķi neko nesaka, kamē viņiem ļauj iekasēt peso APLOKSNĪTĒS
    ———————–
    Tā varētu turpināt visu pēcpusdienu.

  • Bet klusē arī tie, kas darbu jau zaudējuši. Un pie šitās sistēmas zaudēs arvien vairāk. Tātad klusē arī tie, kam vairs nav ko zaudēt un kurus sistēma nenodrošina ne ar ko, kas izmesti aiz borta. Kāpēc viņi klusē? Vai aiz veca ieraduma?

  • Arī – sociālā inžinierija ir ļoti spēcīga. Parasti, kad pāri šķirās (sistēma izmet ārā liekos), tad tas, kuru pamet, nonāk smagā depresijā. Viņš nespēj nozticēt, ka sistēma (draugs vai draudzene, vai sieva, vai vīrs) ir viņus pametis, ka viņš viņiem nav vajadzīgs.
    ———
    Tā ir emocionālā atkarība. Laiks to sadziedē. Ja no laivas izmestai neuztaisa pašnāvību, tad pēc kāda laiciņa var sagaidīt, ka sāks domāt, apsvērt un iespējams arī saprast, kas patiesībā notika – ka viņš tika izmantots. Kad partnerim (šinī gadījumā iekārtai) viņš vairs nebija vajadzīgs/a, tad viņš tika PAMESTS.
    ———
    Tad jau arī var lēnām gaidīt, ka pievienosies pulciņam.
    =========
    Atkodēt cilvēku, kas ir atkarīgs no narkotikām (sistēmas) ir ļoti grūti. Esmu strādājis individuāli ar cilēkiem – varu droši apgalvot:
    SISTĒMU ir kļuvusi par RELIĢISJU, jo atkarīgais to aizstāv ar reliģisku DEDZĪBU.

  • Esošā sistēma faktiski ir reliģija. Tai ir visas reliģijai raksturīgās pazīmes.
    – Tai ir ideoloģija (kapitālisms, brīvais tirgus)
    – Tai ir masu informācionāla apstrāde (dievkalpojumi) mediju programēšanas izpildījumā.
    – Tai ir centrālie biroji (vatikāns) – Ņujorka, ar lokālajiem birojiem – Londona, Frankfurte, Konkonga…
    – Tai ir strikta hierarhija (pāvests, bīskapi, mācītāji…) – banku īpašnieki (naudas jeb ticības printētāji), valstu vadītāji (ticības jeb naudas mendžeri), uzņēmumi (ticības jeb naudas izplatītāji), mediji (ticības jeb naudas popularizētāji) un ticības jeb naudas sistēmas patērētāji.

  • Pie tam – visa sistēma blastās TIKAI uz ticību. Nav nekāda loģiska un saprātīga pamatojuma esošo turpināt kaut vai vienu dienu ilgāk:D

  • Jā, tie, kuri vairs nepaļaujas uz Dievu (vai savu sirdsapziņu, ja tā labāk tīk), atrod citu veidu, kur aktualizēt savas reliģiskās jūtas. Viņi atrod sev elkus – visdažādākās atkarības, t.sk. sistēmas solījumu, ka pūles tiks atalgotas. Tā ir masu ilūzija ne tikai izmantotajiem, bet arī tiem, kas šo sistēmu organizē. Visi, absolūti visi, ir sistēmas upuri. Ir tikai laika jautājums, kad to izjutīs ne tikai manipulējamie, bet arī paši manipulatori. Jo ilgāks šis laiks, jo vairāk bezjēdzīgu upuru.
    Jautājums ir, vai iespējams šo laiku un upuru apjomu samazināt? Ja jā, tad kā?

  • Ja tā ir tikai iracionāla ticība, tad, acīmredzot, to var aizstāt tikai ar citu ticību? Kādu?

  • Labi jautājumi. Es jautātu tā – vai vispār ir vajadzadzīga ticība, ja ticība ir tik viegli manipulējama?

  • Man aizdomas, ka cilvēka dvēselē ir permanenta vieta ticībai un tā nekad nepaliek tukša. Tā ir ka saiknes stacija ar visaugstāko. Ar to cilvēki atšķiras no bioloģiski līdzīgās dzīvnieku valsts iemītniekiem. Tad nu cilvēks šo vietu var aizpildīt ar visādām drazām un vergošanu elkiem, vai arī ar kaut ko augstāku un vērtīgāku.
    Cilvēks, kas tic, nav pārliecināms ar racionāliem prāta argumentiem. Vieglāk ietekmēt ar emocionāliem paņēmieniem, piemēram, iedvešot bailes vai svētlaimes gaidas, ko arī bieži dara.
    Vai tomēr vislabākais risinājums nebūtu pēc iespējas pareizāka garīgā orientācija, garīgās prioritātes, kuras izkopjamas jau no bērnu dienām?

  • Manuprāt, cilvēks var pilnīgi brīvi izvēlēties jau tagad dzīvot paradīzē, vai arī – jau tagad savu dzīvi pārvērst par īstu elli. Tas pats darbojas sabiedrības līmenī.
    Manī tāda sajūta vai vēlme, ka tieši Latvija var iniciēt garīgo revolūciju. Taču pieļauju, ka tā tikai mana muļķīga iedoma, pašiedvests mesiānisms. :)
    Tomēr garīgās revolūcijas notiek ik dienas. Gan cilvēku personīgajās, gan grupu dzīvēs. ja runā par civilizāciju līmeni, arī tur būs garīga revolūcija. Ja tā nesāksies Latvijā, tad kaut kur citur. Vienkārši žēl, ka mēs ar milzīgiem un stulbiem upuriem atkal kaut kur vazāsimies procesu pakaļgalā, lai gan varam taču būt pirmie, kas atsakās no plikā karaļa…

  • Es iesaku īpašu uzmanību pievērst tam ko Gandijs runā par sākumklašu izglītību. Es to teiktu citādi, bet noteikti ir līdzība. Vēl zinu vienu personību pasaules līmenī kurš izsakās līdzīgi. Mums ir pilnīgi pretēji un tas nodara ļoti lielu ļaunumu.

  • Dzīve ir kāpnes starp paradīzi un elli. Cilvēks pats izvēlas virzienu.
    .
    Kēdēļ mēs allaž kļūdāmies? Mēs nedzirdam sirdsbalsi, jo prāts un intelekts ir daudz skaļāki. Katrs dzīvē pēc kāda notikuša fakta sevi ir pieķēris domājam: “Eh, man taču bija nojauta, ka jādara citādi”.
    .
    Jāsāk intensīvāk popularizēt metodes, kas ļauj adekvāti novērtēt situāciju un ieraudzīt risinājumu. Intelekts ir laba lieta, lielisks cilvēka palīgs, taču, tikai paļaujoties uz to, mēs nekur netiksim – viens otru apkarosim un izmantosim. Un vienmēr tam būs vērā ņemams attaisnojums.
    .
    Intelekts darbojas no zināmā. Viņš nevar izdomāt risinājumu situācijai, kurai nav analoga viņa pieredzē.
    … …
    Starp abām trīspunktēm ir atstāta vieta tam, ko intelektuālis negrib atzīt kā Vērtību un darbojošos Spēku :)

  • Interesants skatījums, Jāni, par ticību.
    ——-
    Ticība, jautājums, kam?
    ——-
    Es nekam neticu. Labāk atzīstu, ka nezinu. Ja zinu, tad tam ticēt nevajaga.
    ——–
    ——–
    Tieši tā – par bērnu dienām. Tieši šī iemesla dēļ, ka cilvēks ir dators, kas programējams, pārprogramēšana ir sarežģītāka nekā jaunas programas uzstādīšana. Tas nozīmē, ka pārmaiņas sabiedrībā varam sagaidīt ne agrāk par 20-30 gadiem – gadījumā, ja ļoti smags darbs tiek ieguldīts.
    ========
    Plikais karalis, lai dzīvo!:D:D
    ========
    visvaldi, tu drīkst būt konkrētāks, pretējā gadījumā tavs komentārs ir bezjēdzīgs 99,99% lasītāju.

  • Intelekts ir prāta struktūra. Arī zirgam ir intelekts – savādāks un vienkāršāks, kā cilvēkam. Visi cilvēki ir intelektuāļi, jo izmanto prāta struktūru – ja nebūtu, tad tie nebūtu cilvēki.
    ——–
    Uz intelekta ir uzprogramētas dažādas programas – musulmanim ramadams ar daudzām sievām un turbāni uz galvas, amazones indiānim galvassega, deja un aijahuaska, rietumniekam tv, alus un darbs.

  • Jocīgi ka Tev šķiet bezjēdzīgs tas ko Gandijs saka par sāku klašu izlītību (ja tā var teikt attiecinot uz to kā mums ir).
    Laikam jau ir kāds priekšniecības rīkojums lai man uzdzītu riebumu te “ienākt”. Bet lai būtu ja vajag ar karotīti (varbūt arī jāgremo ir…)
    Te pāris citāti kas daudz maz raksturo to ko Gandijs saka un es uz aicināju pievērst īpašu uzmanību:
    – “Citiem vārdiem sakot, saprātīga ķermeņa locekļu izmantošana paver labāko un ātrāko ceļu bērna intelekta attīstībai.”
    – “Lasītprasme nav izglītības mērķis un pat ne sākums. Tas ir tikai viens no līdzekļiem, caur kuriem vīrietis un sieviete var izglītoties. Lasītprasme pati par sevi nav izglītība.”
    Vismaz tik daudz ja iegaumētu, mēģinātu sajust, izprast…, tad arī nebūtu tik slikti cik tagad ir.
    Es “savu” neatļaušos, jo kas es esmu? – “laika kavētājs”, “mērglis”, …

  • robotiem arī esot intelekts…
    ja cilvēkam nebūtu jūtīgas dvēseles, tad viņš tiešām nebūtu cilvēks, Aigar :)
    nedomāju, ka Tu pa īstam esi gatavs par šo strīdēties :)))

  • Manipulators, kas darbojas no mērgļa pozīcijām. Ļoti ērti duļķot ūdeņus un vienlaikus vēl baudīt upurim pienākušos līdzjūtību.

  • vivaldi, es par šito – “Vēl zinu vienu personību pasaules līmenī kurš izsakās līdzīgi”
    ———–
    Man nav priekšnieku. Es esmu nekas.

  • Nezināju ka te ir arī “Martinsons” (nobrīnījos ko J.K. tik daudz komentē Gandiju… ).
    Savukārt Martinsons daudz (varbūt man tikai tā šķita piemin (Tolstoju).
    Varbūt tomēr varētu kaut kā ne tik blīvi… Tolstojs būtu pelnījis atsevišķu vietu.
    “Martinsonā” es (vismaz tā vienkārši lasot…) neredzēju pieminam galveno iemeslu tam visam ko viņš min un dēļ kā viņam ir vesela virkne ideju. Pašas par sevi interesantas, interesants domu gājiens. Nedomāju ka vispār iespējams realizēt, un ja tomēr, tad galu galā vai rezultāts attaisnotu izlietoto enerģiju.
    Manu prāt visu var daudz vienkāršāk reāli dzīvē risināt.
    Bet kā “vingrinājums” pat ļoti interesants.

  • Vai tad es kādreiz kaut ko esmu teicis par dvēseli?:D;)
    ———
    Es esmu gatavs jebkam. Kas tavuprāt ir dvēsele? Vai tas ir saistīts ar ticību kaut kam?

  • tas ir saistīts ar ticību savai labākajai daļai, ja vēlies :)
    bet par prātu ielasies šajā (skati raksta vidusdaļu):
    http://www.champi.multiservers.com/piipes.htm

  • Izlasīju. Tālāk?

  • :) ?Kādēļ tāds jautājums – tu taču neesi robots? :)))))

  • Mēs visi esam roboti, kas ieprogramēti. Brīvība ir ilūzija, jo mēs varam izvēlēties tikai to, ko mēs zinām. Eskimoss, kas nav skatījies TV, nesapņo par atpūtu palmu ēnā pludmalē, jo viņš nezina, ka tāda eksistē.
    ————————-
    Tieši tāpat, kā cilvēks, kas no agras bērnības ir dzīvojis vardarbībā, izaug vardarbīgs. Tāds, kas audzis mīlestībā, izaug mīlošs.
    ————————-
    Ja cilvēks nav redzējis, ka var būt kaut kas labs, viņā nav labās daļas, kam pievērsties – tātad to nevar izvēlēties un tai ticēt vēl mazāk – viņš nezina, kas tas ir.

  • Prieks, ka manas domas sakrīt par izlasīto. Pati nodarbojos ar gaismas un krāsu terapiju. Tā ir organisma sabalansēšana , fiziskās un garīgas veselības līdzsvarošana. Darbošanās notiek caur enerģētiskajiem centriem. Paldies par materiālu.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.