Mahatma Gandijs: no rakstu sērijas ‘Visi cilvēki ir brāļi un māsas’. Ahimsa jeb nevardarbības ceļš. (6/7)

Nevardarbība un gļēvums neiet kopā. Es varu iztēloties līdz zobiem apbruņotu vīru, kurš savā sirdī ir gļēvulis. Ieroču turēšana netieši liecina par baiļu, ja ne gļēvuma elementu turētājā. Īsta nevardarbība nav iedomājama bez nemākslotas bezbailības. (SB, 154)

Manā ticībā nevardarbība ir galēji aktīvs spēks. Tajā nav vietas gļēvumam vai vājībai. Katram vardarbīgam cilvēkam vēl ir cerība kādu dienu kļūst par nevardarbīgu, bet gļēvuļiem šādas cerības nav. Tāpēc es jau vairākkārt esmu teicis: ja mēs nezinām, kā sevi, savas sievietes, mājas vai svētvietas aizsargāt ar nevardarbīgām metodēm, tad mums, ja esam vīri, jāprot to visu aizsargāt vismaz ar vardarbīgu cīņu. (SB, 154)

Cilvēki no ciema, kas tuvu Betijai, man stāstīja, kā viņi aizmukuši, kamēr policija izlaupīja viņu mājas un uzmācās viņu sievietēm. Kad viņi skaidroja, ka tā rīkojušies, jo es esot teicis, ka viņiem tā jādara, lai būtu nevardarbīgi, es savu galvu nolaidu kaunā.

Es apliecināju, ka tā (bēgšana) noteikti nav nevardarbības būtība. Es viņiem teicu: pat ja tas būs visvarenākais spēks, kas nolēmis kaitēt tiem, kas ir šo vīru aizsardzībā, viņiem jāstājas šim spēkam pretī bez nodoma atriebties vai nodarīt kaitējumu. Pat ja tas nozīmēs ziedot savas dzīvības. Taču nekādā gadījumā nevardarbības sekotāji nedrīkst aizmukt no vētras epicentra.

Aizstāvēt savu īpašumu, godu vai ticību ar zobenu rokās ir gana vīrišķīgi. Bet vēl vīrišķīgāk un cēlāk ir šos svētumus aizstāvēt nevardarbīgi, bez nodoma kaitēt vai atriebties ļaundariem. Taču pavisam nevīrišķīgi, nedabiski un apkaunojoši ir atstāt savu sargposteni, lai glābtu savu ādu; atstāt īpašumu, godu, savus tuvākos vai reliģiju ļaundaru žēlastībai.

Es zinu, kā pasniegt un iemācīt ahimsa tiem, kas zina, kā mirt, bet ne tiem, kuri baidās no nāves. (SB, 155-56)

Es būtu drīzāk gatavs tūkstoškārt riskēt ar vardarbību nekā ar cilvēku rases novājināšanos (otra nozīme – kastrēšanu – tulk.). (SB, 156)

Mana nevardarbības filozofija neatzīst bēgšanu no briesmām un savu tuvāko atstāšanu bez aizsardzības. Ja jāizvēlas starp vardarbību un gļēvu bēgšanu, es dotu priekšroku vardarbībai. Vieglāk būtu aklu cilvēku iekārdināt meklēt prieku skaistā ainavā nekā sludināt nevardarbību gļēvulim. Jo nevardarbība ir drosmes virsotne. Man nav grūti nevardarbības pārākumu izskaidrot vardarbībā trenētiem cilvēkiem. Kā gļēvulis, kāds es biju vairākus gadus, es savā sirdī loloju vardarbību. Nevardarbību es spēju novērtēt vien tad, kad sāku atmest gļēvumu. (MM, 47)

Nevardarbību nevar iemācīt cilvēkam, kurš baidās mirt un kuram nepiemīt pretestības gars. Bezpalīdzīga pele nav nevardarbīga tāpēc, ka to allaž apēd kaķis. Tā ar prieku apēstu slepkavnieku, ja spētu, bet vienmēr mēģina no kaķa aizmukt. Mēs nesaucam peli par gļēvuli, jo daba to tādu izveidojusi – ar stipru bēgšanas instinktu. Bet cilvēku, kurš kā pele bēg no briesmām, mēs pamatoti varam saukt par gļēvuli. Viņa sirdī mīt vardarbība un naids, un viņš savu ienaidnieku nogalinātu, ja to spētu izdarīt tā, ka pats neciestu nekādu ievainojumu. Viņam nevardarbība ir sveša. Sprediķošanu par nevardarbību viņš nesapratīs. Drosme ir sveša viņa dabai. Pirms viņam mācīt nevardarbību, viņam jāiemācās turēties savās pozīcijās un pat ciest nāvi, lai sevi aizstāvētu pret agresoru, kas šķiet par viņu stiprāks. Rīkoties citādi nozīmētu apstiprināt viņa gļēvumu un aizvest viņu vēl tālāk no nevardarbības.

Lai arī es nevienam nepalīdzētu atriebties, es nedrīkstu arī ļaut gļēvuļiem slēpties aiz nevardarbības izkārtnes. Neapzinoties to tēraudu, no kā veidota patiesa nevardarbība, daudzi cilvēki sirsnīgi tic, ka bēgšana no briesmām ikkatru reizi ir vērtība, ko var salīdzināt ar pretestības izrādīšanu. Sevišķi gadījumos, kad īsta pretestība nozīmētu dzīvības risku. Kā nevardarbības skolotājs es cenošos, cik vien tas man iespējams, brīdināt pret šādu nevīrišķīgu izpratni. (MM, 49)

Lai arī cik vājš būtu personas fiziskais ķermenis, ja ir kauns bēgt, šī persona paliks savās pozīcijās pat tad, ja tas draudēs ar nāvi. Tā ir nevardarbība un drosme. Turpretī ja fiziski vāja persona izmantos visu savu spēku, cik viņai ir, lai ievainotu pretinieku, tad arī tā būs drosme, bet ne vairs nevardarbība. Ja briesmu priekšā, pildot savu pienākumu, persona metas bēgt, tas ir gļēvums. Pirmajā gadījumā personu vadīs mīlestība vai labdarība, otrajā un trešajā gadījumā – nepatika, neuzticēšanās un bailes. (MM, 50)

Ja pieņemtu, ka es esmu nēģeris, un manu māsu izvarojis kāds baltais vai nolinčojusi vesela balto cilvēku kompānija, – kā man būtu jārīkojas,? es vaicāju sev. Atbilde ir šāda: es nedrīkstu viņiem vēlēt ļaunu, taču nedrīkstu ar viņiem arī sadarboties. Arī tad, ja mana dzīve un iztikšana ir atkarīga no šīs kompānijas. Es atsakos ar viņiem sadarboties, atsakos pat pieskarties barībai, kas nāk no viņiem, atsakos sadarboties pat ar savu brāli-nēģeri, kurš izvēlējies izturēties iecietīgi pret šo netaisnību. Tātad es pašuzupurējos. (MT, IV, 61)

Šajā laikmetā, kurā dominē brutāls spēks, ir gandrīz neiespējami iztēloties kādu, kurš ticētu, ka kāds varētu noraidīt brutāla spēka virsvadību. Es saņemu anonīmas vēstules, kurās ieteikts, lai es neiejaucos nesadarbošanās kustības attīstībā, pat ja uzliesmotu masu vardarbība. Citi nāk pie manis paļāvībā, ka es slepenībā plānoju vardarbību, un vaicā, kad pienāks īstais brīdis rīkoties atklāti vardarbīgi. Viņi apgalvo, ka nekad nepienāks brīdis, kad angļi piekāpsies bez vardarbības – slepenas vai atklātas. Bet vēl citi, esmu par to informēts, tic, ka esmu visblēdīgākā persona Indijā, jo es nekad neatklāju savus patiesos nodomus, un viņiem nav ne mazāko šaubu par to, ka es ticu vardarbībai tikpat, cik lielākā daļa pārējo cilvēku.

Ņemot vērā, cik liela ietekme sabiedrībā ir zobena doktrīnai, un to, ka nesadarbošanās daudzu cilvēku prātos ir atkarīga no vardarbības trūkuma tikai neizlēmības dēļ, kā arī to, cik lielā mērā manas domas iespaido daudzu cilvēku rīcību, es ļoti vēlos savas domas izklāstīt tik skaidri, cik vien to spēju.

Ja vienīgā izvēle būtu starp vardarbību un gļēvulību, es izvēlētos vardarbību. Kad mans vecākais dēls vaicāja, kas viņam būtu jādara – jāmūk un jānoskatās manā nogalināšanā, vai arī jāizmanto savs fiziskais spēks, lai mani aizstāvētu, ja viņš būtu klāt tam uzbrukumam manai dzīvībai, kas man beidzās gandrīz fatāli 1908. gadā, es teicu, ka viņa pienākums ir mani aizstāvēt, pat lietojot fizisku spēku. Tieši tā biju rīkojies es pats, kad piedalījos Būru karā, zulusu dumpja apspiešanā un vēlākajā karā. Tāpat arī vēlāk es ieteicu militāru apmācību tiem, kuri tic vardarbīgām metodēm. Es drīzāk ieteiktu Indijai ņemt rokās ieročus, lai aizstāvētu savu godu, nekā ļauties gļēvulībai un palikt par sava negoda bezpalīdzīgu liecinieci.

Taču es ticu, ka nevardarbība ir nesalīdzināmi pārāka par vardarbību, piedošana ir daudz vīrišķīgāka par sodīšanu. Piedošana izrotā karavīru. Taču atturēšanās ir piedošana vienīgi tad, ja ir iespējas sodīt. Tā ir bezjēdzīga, ja to iztēlo bezpalīdzīga persona. Diez vai pele piedod kaķim, kad tā ļauj sevi saplosīt gabalos. Tāpēc es cienu to cilvēku izjūtas, kuri pieprasa ģenerāļa Daiera un viņa nozieguma līdzdalībnieku pelnītu sodīšanu. Šie cilvēki ģenerāli saplosītu gabalos. Taču es Indiju neuzskatu par bezpalīdzīgu radījumu, tāpēc vēlos Indijas un savu spēku izmantot labākiem mērķiem.

Lūdzu, mani nepārprotiet. Spēks neceļas no fiziskām spējām, – tas nāk no nelokāmas gribas. Piemēram, caurmēra zuluss ir fiziski spēcīgāks par caurmēra angli, bet viņš mūk no angļu zēna bailēs no zēna revolvera, vai citiem, kas varētu lietot revolveri. Viņš par spīti savam fiziskajam spēkam baidās no nāves. Mēs, Indijā, varētu uz mirkli iedomāties, ka simts tūkstoši angļu nevar iebaidīt trīs simti miljonus indiešu. Īsta piedošana tāpēc nozīmētu mūsu spēka apzināšanos. Līdz ar apgaismotu piedošanu mūsos ienāks varens spēka vilnis, kas vairs neļaus ģenerālim Daieram un Frenkam Džonsonam stāties pretī ziedoties gatavajai Indijai.

Un tas nav svarīgi, ka šobrīd varbūt mans arguments neatrod daudz dzirdīgu ausu, jo mēs jūtamies pārāk apspiesti, lai nejustu dusmas un atriebības jūtas. Tomēr es pastāvu, ka Indija vairāk var iegūt, atsakoties no tiesībām sodīt. Mums priekšā ir labākas lietas, kas darāmas, cēlāka misija šai pasaulē.

Es neesmu vizionārs, bet gan praktisks ideālists. Nevardarbības reliģija nav domāta tikai praviešiem un svētajiem. Tā ir piemērota arī parastiem cilvēkiem. Nevardarbība ir cilvēku sugas likums, tāpat kā vardarbība ir brutālu būtņu likums. Brutālā būtnē dvēsele ir snaudoša, un viņš nezina cita likuma, kā vien vardarbību. Cilvēciskā cieņa liek pakļauties augstākam likumam – gara spēkam.

Esmu uzdrīkstējies Indijai piedāvāt seno pašuzupurēšanās likumu. Satyagraha nesadarbošanās un pilsoniskās nepakļaušanās piekritējiem tie ir tikai jauni apzīmējumi ciešanu likumam. Pravieši, kuri vardarbības apstākļos atklāja nevardarbības spēku, bija lielāki ģēniji par Ņūtonu. Viņi bija izcilāki karotāji par Velingtonu. Labi pārvaldot vardarbības ieroču spēku, viņi apzinājās to nelietderību, un sāka nogurušajai pasaulei sludināt, ka glābšanās meklējama nevis vardarbībā, bet nevardarbībā. (MT, II, 5-8)


Mohandass Karamčands (Mahatma) Gandijs

no rakstu sērijas „Visi cilvēki ir brāļi un māsas”. Ahimsa jeb nevardarbības ceļš.

Tulkoja Jānis Kučinskis

Raksts pilnā apjomā (lejuplādējama datne) pieejams šeit, kā arī nevardarbiba.blogiem.lv


  • Tomēr gribētu dzirdēt, ko vajadzēja darīt Varšavas ebrejiem, kad 1943. gada sākumā vācieši sāka likvidēt Varšavas geto, nosūtot ebrejus uz nāves nometnēm. Kā zināms ebreji izlēma cīnīties.
    Vispār uzskatu, ka, piemēram, pret nacistiem nekāda nevardarbīga kustība nesasniegtu nekādu rezultātu (varbūt okupētajā Rietumeiropā arī tas būtu iespējams, bet noteikti ne okupētajā Polijā vai vispār Austrumeiropā); turpretī Indijā pret angļiem šī kustība bija efektīva, jo angļi nebija gatavi plaša mēroga fiziskām represijām un iespējams paši apzinājās ka koloniālisma laikmets iet uz beigām un Indija ir pelnījusi neatkarību, t.i., angļi saprata ka taisnība tā īsti nav viņu pusē.

  • Kas! Vai tu izlasīji visu iztulkoto http://www.tautasforums.lv/?p=1345 ? Gandijs nepārprotami sniedz atbildi uz tavu jautājumu. Jānis jau vienreiz rakstīja (un viņam pilnībā piekrītu), ka jāiedziļinās un jāsaprot Gandija rakstītais kopumā (jāizlasa VISS un rūpīgi jāpārdomā, ja iespējams, noskaties filmas par Gandija dzīvi), citādi sanāk gūt maldīgu priekšstatu vai bezcerīgi ieciklēties uz kādu kopveseluma daļu un patiesībā neko daudz no Gandija teiktā un paveiktā nesaprast.

  • Un ko darīt mums šodien, kad turpinās valsts negods saistībā ar PAREX? Gandija teiktais – “mēs jūtamies pārāk apspiesti, lai nejustu dusmas un atriebības jūtas” ir 100% pārceļams uz mūsdienām.
    Daži visu laiku maļ antisemītiskus saukļus, daži pāno dedzināt visas lepnās villas, bet citi kaut ko perina klusiņām…
    Es neesmu speciālists un nevaru paredzēt visas iespējamās sekas krīzes likuma izsludināšanai, taču tas dotu likumīgu iespēju tagadējai bankas vadībai pārskatīt visus līgumus.
    Un tad problēma ar atpakaļejošajiem datumiem pazūd, jo banka nav valsts institūcija un nav saistīta ar tās darbību…

  • Man jau pilsoniskā nepakļaušanās ideja Latvijas gadījumā ļoti simpatizē. Nemaksāt nodokļus, neiet uz darbu, neliet benzīnu, neiepirkties. Atliktu to izdarīt tikai trīs mēnešus vai pat tikai mēnesi, lai politiķi izbēgtu kā tarakāni.
    ————
    Labprāt to redzētu kaut vai eksperimenta pēc – kaut arī pēc tam atgrieztos klaušās, Resnie Kuņģi bītos savu vergu.

  • Indijas situācija tad un Latvijas situācija tagad ir gandrīz identiskas. Gan pret vieniem, gan pret otriem spēkā ir diskriminējoši, pazemojoši likumi; gan vieniem, gan otriem ir iznīcināta tautsaimniecība (kā izteicās Gandija mazdēls, Indija nedrīkstēja pati ražot pat drošības adatas – viss gatavais bija jāimportē); gan vienā gan otrā gadījumā vietējie tiek apstrādāti ar propagandu, kas slavē kolonizatorus un iedzen mazvērtību vietējos; gan vienā gan otrā gadījumā valda liels bezdarbs, liela daļa iezemiešu spiesti darbu meklēt ārzemēs un karot svešos karos; gan vienā, gan otrā gadījumā kolonizatori iezemiešus apspiež ar pašu iezemiešu rokām (Armricas slaktiņu vadīja ģenerālis Daiers, bet šāva pašu indiešu algotņi); gan vienā, gan otrā gadījumā kolonizatori izspēlē nacionālo kārti (Indijā izdevās sarīdīt hinduistus ar musulmaņiem, mums tiek rīdīti latvieši pret krieviem utt.). Abos gadījumos režīms balstās uz vietējo iedzīvotāju sadarbību ar kolonizatoriem. Abos gadījumos iespējama nesadarbošanās. Latvijai vēl ir iespēja izvairīties no vardarbības pēc neatkarības atgūšanas (Indijā pēc neatkarības atgūšanas sākās masveida vardarbība starp hinduistiem un musulmaņiem, izveidojās trīs naidīgas valstis – Indija, Pakistāna, Banglodeša).

  • Hitlera sākotnējais triumfs balstījās uz vispārēju sadarbību. Hitleru atbalstīja ASV un Lielbritānijas oligarhija, Staļins, Hitleram sākotnēji nepretojās neviena valsts, ar Hitleru sadarbojās arī ebreji – gan finansiāli atbalstot, gan paši organizējot un pārvaldot geto rajonus.
    Ja nebūtu šīs visaptverošās sadarbības, kā arī Pirmā pasaules kara sabiedroto uzspiestās netaisnības, otrā pasaules kara vienkārši nebūtu, Hitleru neviens neklausītos.
    Tātad geto bija tikai šīs sadarbības sekas. Tā tagad skaitās kutelīga tēma, taču tie, kuriem tas interesē, var pastudēt to dienu procesus.

  • Protams. Ir ebreji, kas uzskata, ka Eiropā iznīcināto žīdu (tā viņus sauc Eiropā) upuris bija vajadzīgs un labs ļaunums, jo nesa bagātīgus augļus.
    —–
    Tas tā. Visi cilvēki ir cilvēki vai ja nav, tad par tādiem var kļūt tagad. Es esmu par cilvēkiem.

  • Dažas Mātes Terēzes atziņas, kura savu mūžu veltīja Dievam un Indijai:
    Ļaudis ir nesaprātīgi, neloģiski un pašcentrēti,
    BET MĪLI VIŅUS TIK UN TĀ!
    Ja tu darīsi labu, cilvēki tevi vainos par savtīgiem, slēptiem nodomiem,
    BET DARI LABU TIK UN TĀ!
    Ja esi sekmīgs, tu iemanto neīstus draugus un īstus ienaidniekus,
    BET ESI SEKMĪGS TIK UN TĀ!
    Labais, ko esi paveicis, tiks aizmirsts jau rīt,
    BET DARI LABU TIK UN TĀ!
    Godīgums un atklātība padara tevi ievainojamu,
    BET ESI GODĪGS UN ATKLĀTS TIK UN TĀ!
    Tas, ko tu cēli gadiem ilgi, var tikt sagrauts acumirklī,
    BET TURPINI CELT TIK UN TĀ!
    Cilvēkiem tiešām nepieciešama palīdzība, taču viņi var uzbrukt, ja tu viņiem palīdzēsi, –
    BET PALĪDZI CILVĒKIEM TIK UN TĀ!
    Dod pasaulei labāko, kas tev ir, un par to tu saņemsi spērienu zobos,
    BET DOD PASAULEI LABĀKO TIK UN TĀ!

    Esi uzticams mazās lietās, jo tieši tajās atrodams tavs spēks.

    Negaidi uz vadoņiem, – izdari to pats – no cilvēka uz cilvēku!

    Pat bagātie ir izslāpuši pēc mīlestības un tuvākā rūpēm, viņiem svarīgi būt vajadzīgiem, un kāds, kuru varētu saukt par savējo.

    Nedomā, ka mīlestībai, lai tā būtu patiesa, jābūt neparastai. Svarīgāka ir spēja mīlēt bez noguruma.

    Ir viegli mīlēt kādu, kurš tālu prom, bet ne vienmēr ir viegli mīlēt tos, kuri mums tuvu. Daudz vieglāk ir pasniegt rīsu bļodu nabagam nekā atvieglot vientulību un sāpes kādam, kurš jūtas nemīlēts mūsu pašu mājās. Ienest mīlestību savā mājā ir vieta, kur sākas mūsu spēja mīlēt citam citu.

    Visbriesmīgākā nabadzība ir vientulība.

    Mīlestība sākas ar rūpēm par tuvākajiem, tiem, kas mājās.

    Mīlestība nes augļus katrā gadalaikā, un tā sasniedzama katram.

    Viena no lielākajām slimībām ir būt nekam priekš visiem.

    Miers sākas ar smaidu.

    Izplati mīlestību visur, kur vien esi! Neļauj nevienam no tevis aiziet mazāk laimīgam nekā viņš bija atnācis!

    Lielākā mūsdienu slimība nav lepra vai tuberkuloze, bet gan sajūta, ka nevienam neesi vajadzīgs.

    Lielākais miera drauds mūsdienās ir aborti, jo, ja māte spēj nogalināt pati savus bērnus, tad kas var mani atturēt nogalināt tevi, vai tevi – nogalināt mani? Pa vidu vairs nekas nav palicis.

    Tas nav brīnums, ka mēs veicam šo darbu, bet gan tas, ka mēs šo darbu veicam ar prieku!

    Šajā dzīvē mēs nespējam paveikt lielus darbus. Taču mēs spējam paveikt mazus darbus ar lielu mīlestību.

    Mums nepieciešams atrast Dievu, taču Viņš nav atrodams troksnī un nemierā. Palūkojies uz dabu: koki, ziedi un zāle aug klusumā, zvaigznes, mēness un saule pārvietojas klusumā…
    Lai pieskartos dvēselei, mums nepieciešams klusums. Dieva balss ir – klusums.

    Mēs domājam, ka mūsu darbi ir tikai pilīte okeānā. Taču bez šīs pilītes okeāns būtu mazāks.

    Vārdi, kas neizstaro Kristus gaismu, palielina tumsu.

    Svarīgs nav mūsu darbu lielums, bet gan mīlestības daudzums, ko mēs ieliekam savos darbos.

    Ja tu tiesā cilvēkus, tev neatliek laika viņus mīlēt.

    Jēzus aicināja mīlēt citam citu. Viņš neteica mīlēt visu pasauli.

    Ja nevari pabaro simt cilvēkus, pabaro kaut vienu!

    Labi vārdi var būt īsi un viegli izrunājami, bet to atbalss ir patiesi bezgalīga.

    Vēl un vēlreiz krāsim fondus mīlestībai, laipnībai un sapratnei. Nauda nāks, ja mēs vispirms meklēsim Dieva valstību – pārējais tiks dots.

    Palīdzība kritušajiem ir patiesi karaliska rīcība.

    Labie darbi ir posmi, kas veido mīlestības ķēdi.

    Lai lampa turpinātu degt, tā jāpiepilda ar eļļu. Ja mēs gribam, lai mūsu mīlas vēsti dzirdētu, tā ir jāizsūta.

    Mīlestības panākums ir pašā mīlestībā, nevis mīlestības iznākumā. Ir tikai dabiski mīlestībā vēlēt labāko citam cilvēkam, taču iznākums nenosaka mūsu rīcības patieso vērtību.

    Esmu atklājusi paradoksu: ja tu mīli līdz sāpēm, sāpes nevairojas, bet vairojas mīlestība.

    Esmu mazs zīmulis rakstoša Dieva rokās, kas raksta mīlestības vēstuli pasaulei.

    Nabadzība iestājas tad, ja tu nolem, ka bērnam jāmirst, lai tu varētu dzīvot savām vēlmēm.

    Mūsdienās katrs šķiet iekritis tādā steigā, norūpējies par straujāku attīstību, lielākām bagātībām u. tml., ka bērniem atlicis tik maz laika priekš saviem vecākiem, vecākiem atlicis tik maz laika citam priekš cita, un tieši mājās sāk brukt pasaules miers.

    Vakardiena ir jau pagājusi, rītdiena vēl nav atnākusi. Mums ir tikai šodiena. Tāpēc sāksim tūlīt!

    Ja mēs patiešām vēlamies mīlēt, vispirms mums jāiemācās piedot.

    Katru reizi, kad tu kādam uzsmaidi, tas ir mīlestības akts, dāvana šim cilvēkam, skaista rīcība.

    Ir tikai viens Dievs, un Viņš ir Dievs priekš visiem. Tāpēc svarīgi, lai Dieva priekšā mēs katru turētu vienlīdz vērtīgu. Vienmēr esmu teikusi, ka hinduistam mums jāpalīdz kļūt par labāku hinduistu, musulmanim – par labāku musulmani un katolim – par labāku katoli. Mūsu darbam jākļūst par paraugu visiem cilvēkiem. Mēs apvienojam 475 dvēseles – starp mums ir 30 katoļu ģimenes, bet pārējie ir hinduisti, musulmaņi, sikhi – visdažādākās reliģijas. Taču viņi visi nāk uz mūsu lūgšanām.

    Lūgšana: „Dārgais Kungs! Dari mani pateicīgu par mana augstā aicinājuma godu un no tā izrietošajām atbildībām! Nekad neļauj man to negodu, ka es ļautos vēsumam, nelaipnībai vai nepacietībai!”

    Ja mēs nerodam mieru, tas tāpēc, ka esam aizmirsuši, ka piederam cits citam.

    Nav iespējams vienlaikus iet ātri un būt nelaimīgam.

    Es zinu, ka Dievs man neuzdos nepaveicamo. Vien gribētu, lai Viņš tik daudz man neuzticētos.

    Mēs nevaram zināt, kādu brīnumu šis vienkāršais smaids var paveikt.

    Mums vajadzētu mazāk runu. Paņem slotu un iztīri kādam māju! Ar to būs pateikts pietiekami.

    Katrā no viņiem [aprūpējamiem nabagiem, slimniekiem] ir paslēpies Jēzus.

  • Un te vēl daži Gandija teicieni:
    Ja gribi labas pārmaiņas, kļūsti par šīm pārmaiņām!

    Kad vien satiec pretinieku, iekaro viņu ar mīlestību!

    Neviens nespēj mani ievainot bez manas atļaujas.

    Vājš cilvēks nespēj piedot – piedošana ir stipru cilvēku īpašība.

    Nekas nevārdzina ķermeni vairāk par uztraukumu. Ja vien tevī ir kaut mazākā ticība Dievam, tev būtu jākaunas par katru savu uztraukumu.

    Man patīk jūsu Kristus, bet man nepatīk jūsu kristieši. Jūsu kristieši tik maz līdzinās Kristum.

    Mums pašiem jākļūst par pārmaiņām, kuras vēlamies piedzīvot.

    Stipro ierocis ir nevardarbība.

    Ko es domāju par Rietumu civilizāciju? – Es domāju, tā varētu būt ļoti laba ideja.

    Ja tavā rīcībā ir patiesība, tā jāpasniedz ar mīlestību, jo pretējā gadījumā tiks noraidīta gan patiesība, gan tās vēstītājs.

    Princips „aci pret aci” pasauli padarītu aklu.

    Dievam nav reliģijas.

    Labākais ceļš, kā sevi atrast, ir sevi pazaudēt, kalpojot citiem.

    Zeme gādā par katra cilvēka vajadzībām, bet ne par katra cilvēka alkatību.

    Vardarbības un ļaunuma saknes ir šādas:
    - bagātība bez darba;
    - bauda bez sirdsapziņas;
    - zināšanas bez rakstura;
    - komercija bez morāles;
    - zinātne bez humānisma;
    - pielūgšana bez ziedošanas;
    - politika bez principiem.

    Jūs varat mani pieķēdēt, jūs varat mani spīdzināt, jūs varat pat iznīcināt šo ķermeni, bet jūs nekad neieslodzīsiet manu prātu.

    Cilvēki bieži kļūst par tiem, kādus viņi sevi iztēlojas. Ja es ticu, ka nevaru kaut ko izdarīt, tas mani patiešām padara nespējīgu to izdarīt. Bet ja es ticu, ka varu, tad es iegūstu tādu spēju to paveikt, kādas man sākotnēji nemaz nebija.

    Visdrausmīgākie un nežēlīgākie noziegumi pasaules vēsturē ir paveikti reliģijas vai vienlīdz cēlu mērķu aizsegā.

    Starpības starp to, ko mēs darām, un to, ko mēs spējam izdarīt, pietiktu, lai atrisinātu gandrīz visas pasaules problēmas.

    Gandrīz viss, ko tu dari, šķiet nenozīmīgs, taču ir svarīgi, ka tu to tomēr izdari.

    Neiecietība atklāj ticības trūkumu saviem mērķiem.

    Kļūda nepārvēršas par patiesību, ja mēs to pavairojam. Tāpat patiesība nepārvēršas par kļūdu, ja neviens to neievēro.

    Ticība jāievieš ar saprātu. Ja ticība kļūst akla, tā mirst.

    Katrs noziegums ir slimības paveids, un kā tāds tas arī jāuztver.

    Viņi mums nespēj atņemt pašcieņu, ja mēs paši viņiem to neatdodam.

    Tautas diženumu un morālo attīstību var noteikt pēc tā, kā tā apietas ar saviem dzīvniekiem.

    Lūgšana nav prasīšana. Tās ir dvēseles ilgas. Tā ir ikdienišķa savu vājību atzīšana. Ir labāk, ja lūgšanā piedalās sirds bez vārdiem, nekā vārdi bez sirds.

    Mēs nekad nevaram zināt savas rīcības iznākumu, bet ja mēs nedarām neko, nebūs arī nekāda iznākuma.

    Es ticu, ka visās pasaules lielajās reliģijās ir atrodama fundamentāla patiesība, un šī patiesība ir Dieva dota. Es jau sen secināju, ka visas reliģijas ir patiesas, taču katrā atrodamas arī ieviesušās kļūdas.

    Tāpat kā ķermenis nespēj pastāvēt bez asinīm, tā arī dvēselei nepieciešams nepārspējams un tīrs ticības spēks.

    Kad es apbrīnoju saulrieta brīnumu un mēness skaistumu, mana dvēsele paveras Radītāja pielūgsmei.

    Mums vienmēr jātiecas sabiedroties ar to daļu pretiniekā, kura atzīst patiesību.

    Ienīsti grēku, bet mīli grēcinieku.

    Es tev piedāvāju mieru. Es tev piedāvāju mīlestību. Es tev piedāvāju draudzību. Es tevī redzu skaistumu. Es izjūtu tavas jūtas. Mana gudrība plūst no Augstākā Avota. Es sveicu šo Avotu tevī. Darbosimies kopā vienotībai un mīlestībai!

    Ja ko dari, dari to ar mīlestību, vai nedari nemaz.

    Pasaulē ir tik izbadējušies cilvēki, ka Dievs viņiem var parādīties tikai maizes veidā.

    Vispirms viņi tevi ignorē, tad viņi par tevi smejas, tad viņi tev uzbrūk. Un pēc tam tu gūsti uzvaru.

  • Terēze rullē

  • Paldies, Jāni :)))
    Ir labi, ja kāds palaikam atgādina atcerēties :)))

    Uzraksti, lūdzu, vēlreiz savas mājaslapas adresi… kaut kur manīju, bet esmu apmaldījies :)

  • Māri, man vairs nav mājas lapas. Bija tāda primitīva iekš. apollo.lv, bet pazuda sakarā ar noteikumu maiņu.
    Vienīgi esmu publicējis Gandija tulkojumus nevardarbiba.blogiem.lv, bet arī to labāk lasīt vai ielādēt no Tautas foruma (saiti skat. augstāk).

  • Nesen kāds Tautas Forumā ieteica izlasīt Austrālijā dzīvojošā skolotāja, jurista, filozofa un reformatora Jāņa Martinsona grāmatu “Gudrības skola”. Tad nu es to pasūtīju un jau saņēmu. Izrādās viņš 27 grāmatu autors, no kurām dažas ir reformu projekti. Lūk visu viņa grāmatu saraksts:
    SARAKSTĪTĀS GRĀMATAS
    1. Diktāti. [1936]
    2. Gudrības ceļš. [1960]
    3. Gudrības skola [1961]
    4. Pazemība. Dzīves mācība I. [1963]
    5. Pieticība. Dzīves mācība II. [1963]
    6. Cilvēka mīlestība III. [1964]
    7. Kristus baušļi. [1965]
    8. Vecās derības mācība nav pieņemama kristiešiem. [1965]
    9. Indivīdu brīvība un valsts. [ 1967]
    10. Christ’s Catechism. [1968]
    11. Gudrības latviešu tautas dziesmās [1968]
    12. Die Gebote Christ [1970]
    13. The School of Wisdom, skolu reformu projekts. [1972]
    14. The Laws of God must replace Existing Laws. [1974]
    15. The Commandments of Chris, katķisms. [1974]
    16. Wisdom in Latvian Folk songs, tautas dziesmu izlases tulkojums angliski. [1981]
    17. The Kingdom of God and the State, valsts reformu projekts, I daļa [1981]
    18. Wisdom in Latvian Folk songs, tautas dziesmu izlases tulkojums angliski, otrais izdevums. [1984]
    19. The Kingdom of God must replace the Stetes of the World, valstu reformu projekta II daļa. [1986]
    20. The Slaverv of Workers, valstu reformu projekta III daļa. [1988]
    21. The Slaverv of Soldiers, valstu reformu projekta IV daļa. [1990]
    22. The Slaverv of Prisoners, valstu reformu projekta V daļa. [1991]
    23. The Church and the Kingdom of God, baznīcu reformu projekts. [1992]
    24. The Spiritual Man, filozofijas reformu projekts. [1992]
    25. Meklētāja ceļš, dzīvesstāsts. [1995]
    26. Pa domu tekam, dienasgrāmata [1997]
    27. Dzīves problēmas [1998]

  • Domāju, kaut kas no Martinsona varētu interesēt Kasparam, jo te ir gan par Bībeli, gan latvju dainām.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.