Intervija ar Ščetiņina skolas audzēkni – Laumu Priekuli

Iztaujāju Laumu – meiteni, kura 20 gadu vecumā mēroja tālu ceļu uz Krievzemi un mēnesi mācījās profesora Ščetiņina skolā. Arī turpmāk apkoposim informāciju par šo un citām skolām, bet viens ir skaidrs – Ščetiņina skola ir atšķirīga no mums ierastajām mācību iestādēm, un no tās ir ko mācīties.

Arī Latvijā ir cilvēki, kuri uzdrošinās meklēt savādāku pieeju un darba paņēmienus, lai nodrošinātu, cik iespējams, brīvu un dabisku bērnu izaugsmi, tādēļ Laumas pieredze un domas Jums – un mums visiem, var būt ļoti noderīgas.


* * *


Ja Latvijā mēs vēlētos radīt skolu, no kuras varētu iedvesmoties citi, vai mēs drīkstam pieļaut domu par kaut ko mazāku, kā izcilu piemēru?

Lietas „pa pusei” dabā nedarbojas vispār. Arī pulkstenis, kura mehānisms ir pareizs pa pusei, nedarbojas pareizi. Izcils piemērs un normāls piemērs var būt viens un tas pats – tas ir atkarīgs no tā, ko uzskata par normu. Attiecīgi mainoties sabiedrības domai, sevis īstenošana ar mācību sistēmas (MS) palīdzību būs norma. Degradēt sevi ar mācību sistēmas palīdzību būs nenormālība.

Slikts MS piemērs jau ir radīts. Visticamāk – mēs, veidojot jaunu skolu, savā darbībā pieļausim kļūdas, bet mēs tās atkal labosim un meklēsim vislabāko risinājumu. Gan jau ar savu piemēru pāris reizes parādīsim arī kā nevajag, bet tādēļ nedrīkst apstāties un nedarīt neko. Iepriekš jābūt gataviem grūtībām un pretestībai. Ja mērķa tēls būs skaidrs un spēcīgs, ja būs skaidrs, kā tam tuvoties, tad pretestība nespēs apturēt virzību uz to.

Kam jābūt, lai mūsu skola būtu izcila?
Vispirms attēlošu, kā es izprotu skolu. Sākumā – ko zinu par bērniem.

Katram cilvēkam ir savi talanti un uzdevumi. Tie ir it kā ierakstīti cilvēka dvēselē, ar kuru saskaņā darbojoties, to visu ir viegli un patīkami izpaust dzīvē – darīt tieši to, kas pašam sagādā vislielāko prieku un sabiedrībai dod vislielāko labumu. Te nav runa par patērētājsabiedrību. Tāds cilvēks neatbilst vārdam „patērētājs”. Atbilstošāks vārds ir „radītājs”, jo viņš īsteno dzīvē viņam vien zināmas zināšanu kombinācijas. Normālai skolai un MS būtu pēc iespējas vairāk jāattīsta cilvēka spēja realizēt sevi, savu talantu. Reizē skolā jāapgūst zināšanas, kas vajadzīgas talanta īstenošanai, tajā skaitā praktiskās iemaņas (specifiskās iemaņas katram), tāpat prasmes patstāvīgi un ātri domāt, patstāvīgi pieņemt lēmumus, uzņemties par tiem atbildību, prasmes argumentēti pamatot savu viedokli, atrast vajadzīgās ziņas, atšķirt patiesās no nepatiesām.

Šobrīd esošajā MS galvenais ir trenēt atmiņu un piebāzt cilvēku ar ziņām, kas ir prāta, smadzeņu treniņš. Vairāku gadu garumā, pievēršot uzmanību tikai prātam, dvēseles spējas tiek bloķētas, jo mēs tās neizmantojam. Mācību procesā vajag izmantot arī intuīciju. Jāatrod veids, kā maksimāli ļaut katram izpaust, dabūt ārā no sevis viņā esošās zināšanas.

Iestājoties skolā, sākumā varētu būt vispārīga sagatavošana, ieskaitot zināšanas par dažādu nozaru pamatiem, kas jāapgūst visiem. Tās varētu pasniegt saistīti, kā zināšanas par dzīvi, veidojot vienotu tēlu, esošos mācību priekšmetus sasaistot vienotā sistēmā. Vismaz daļēji varētu nevis mācīt, bet nodrošināt apstākļus, lai bērni paši atklāj, izpēta, kā kas darbojas, un rezultātus nodod tālāk, piemēram, lai paši veido referātus un lekcijas par kādām tēmām un lai apgūto paši māca saviem grupas biedriem. Tad uzreiz ir cita attieksme pret apgūstamajām zināšanām. Viss norisinās cilvēku – speciālistu klātbūtnē un uzraudzībā. Skolotāji pieskatītu procesu un bērnu iegūto/nodoto ziņu patiesumu. Katrs bērns mācību procesā pats sev var izvēlēties nozari, kuru apgūt padziļināti. Rezultātā, mācot bērniem strādāt patstāvīgi, skola var veidoties kā zinātnes/ mākslas/ kultūras/ uzņēmējdarbības centrs. Uzņēmējdarbības, jo, lai apgūtu uzņēmējdarbību, būtu kaut kas jāuzņemas un jāīsteno – kāds projekts, iecere reālajā dzīvē. Tikai un vienīgi projekta „plāns” jaunajā skolā neiet cauri. Vispār, tādā skolā katrs ir kā uzņēmējs, un pati skola var radoši risināt dažādas problēmas, izmantojot skolēnu resursus.

Sākumā būs darba metožu meklēšanas posms. Darbam norisinoties mazākā kolektīvā, jāmeklē īstās mācību metodes. Pasniedzējiem darbs un skolēniem.

Pašā sākumā varētu būt vasaras darbs – nometne, kur sapulcējas darba grupa – skolotāji un skolnieki, kas ir vienlīdzīgi ideju radīšanas, vētīšanas un darba procesa kopumā gaitā. Starp citu, Lietuvā darbojas nometne pēc M.Ščetiņina metodikas. Sīkāk nezinu, bet to var noskaidrot. Kad mācību metodes apmēram ir skaidras, var veidot eksperimentālās mācību klases parastajās skolās vai veidot savu – sākumā pavisam nelielu mācību iestādi. Ja visu pareizi darīs, bērnu skaits pakāpeniski augs līdz ar ziņu izplatīšanos sabiedrībā. Arī finanses ir atrisināms jautājums. Sevišķi, ja darbs noris pakāpeniski un netiek sākts uzreiz ar jaunas skolas izveidi. Skolai grūtāk atrast naudu kā vasaras nometnei. Bez tam – skolai, kas jau darbosies ar pārbaudītām metodēm, būs vieglāk piesaistīt finansējumu, nekā skolai, kas tūlīt sāks kaut ko pilnībā jaunu, pašiem nezinot, ko. Sākumā jāattīsta, jāatrod metodika.

Vai! Gari sanāca. Atgriežoties pie jautājuma, lai skola būtu izcila:

  1. jābūt skaidram tēlam, ko gribam panākt;
  2. talantīgiem skolotājiem, tas ir – kuriem dvēselē ir informācija, kā strādāt ar bērniem, kā tos pareizi mācīt. Manuprāt, tā, pirmkārt, ir prasme dzirdēt pašam sevi un otru cilvēku;
  3. mācību metode, tas ir – kā un ko darām, kā rezultātā notiek tas un tas, kāpēc mums tieši tāds rezultāts ir vajadzīgs. Izpēte un zināšanas. Ja vajadzīgs – ar mērījumiem un statistiku, lai būtu droši, ka pieeja un darba paņēmieni darbojas.
  4. skolnieki, kuri spēj darboties jauna veida MS. Vajadzētu būt tā, ka MS der visiem bērniem, kuriem ir vēlēšanās darboties jaunajā MS.

Kas, tavuprāt, vajadzīgs, lai tiktu nodrošināti vislabākie apstākļi bērnu (cilvēku) izaugsmei?
Nu… mīlestības telpa :D.

Tas man tā intuitīvi sanāca, bet padomājot, tik tiešām – ja sabiedrība un vide visapkārt ir mīlestības telpa attiecībā pret katru bērnu un cilvēku, tad tā tiecas sniegt un sniedz vislabākos apstākļus attīstībai. Viss apkārt tiecas izdarīt visu, lai pēc iespējas vairāk palīdzētu katram realizēt sevi. Vajadzīgs panākt, lai sabiedrība saprot, cik no pašreizējās pasaules skatu punkta raugoties – skaisti, patīkami, ērti, interesanti un arī finansiāli izdevīgi ir veidot sabiedrību un dzīves telpu kā savstarpējas mīlestības vidi. Izglītības sistēmas maiņa ir labs sākums sabiedrības domas maiņai. Turklāt jaunam sabiedrības attiecību modelim ir daudz vieglāk noticēt nekā tam, ka pašreizējais sabiedrības modelis spēs saglabāties un ilgi pastāvēt.

Kādiem jābūt skolotājiem?
Cilvēkiem, kuri dzīvo dzīvi, no kuras var mācīties. Viņu aicinājums un reizē talants ir būt skolotājiem. Viņi jūtas laimīgi un gūst piepildījumu, darot skolotāja darbu. Prot sadarboties ar skolniekiem. Paši nepārtraukti attīstās un mācās, ir radoši un mīlestības pilni. Prot strādāt ar savu dvēseli, sajust sevi un citus, redzēt kopsakarības un sakārtoti, saprotami tās parādīt skolēniem. Ļoti labi jāpārzina savs mācību priekšmets. Jābūt pašiem sev. Skolotāji var būt arī skolnieki, kuri labi un padziļināti apguvuši kādu mācību vielu.

Kāds būtu vēlamais audzēkņu skaits skolā un vajadzīgais skolotāju skaits?
Pirmkārt, atkarīgs no tā, ar kādām metodēm skola strādās. Cik lielas būs skolēnu grupas, vai tās sadarbosies savā starpā, varbūt mācības būs pilnīgi individuālas, kā vispār tiks organizēts mācību darbs. Skola mežā vai pilsētā, cik skolēnu pieteikušies, varbūt skola ir ar kādu specializāciju, vecuma ierobežojumu utt.

Visas pamatzināšanas var mācīt arī skolnieki skolniekiem, bet jābūt cilvēkiem, kuri zina, izprot vielu padziļināti, lai var palīdzēt atrast atbildes. Tātad skolotājus vajag, bet cik, tas atkarīgs no skolēnu skaita un tā, cik vispār skolai pieejami tādi cilvēki, kuri ir spējīgi un grib mācīt. Var piesaistīt vieslektorus – pastāvīgi vai uz vajadzīgo laiku. Var aicināt dažādu jomu speciālistus dalīties zināšanās. Var būt skolotāji – zināšanu nesēji, kādu šobrīd ir daudz pēc akadēmiskās izglītības apgūšanas dažādās nozarēs, un skolotāji – zināšanu atklājēji, kuri pārzina, kā atklāt bērnā esošos talantus, kā iemācīt izzināt un atrast bērnam pašam visu vajadzīgo.

Kur ņemt šādus – vislabākos skolotājus? Kurš veiks viņu sagatavošanu/apmācību?
Vislabākos mums būs jāaudzina pašiem un, iespējams, pašiem jātop par tiem. Kāds atsauksies mūsu centienu vibrācijām un iespējams ir gatavs darbam jau šodien. Nav jau vēl ne ko mācīt, ne kamā apmācīt :D. Ir jāveido darba grupa, kas grib eksperimentēt un atklāt tos jaunos mācību paņēmienus, un tie, kuri to darīs un izdarīs pašapmācības ceļā, arī kļūs par pirmajiem skolotājiem, kuri tālāk varēs apmācīt citus skolotājus vai skolniekus.

Kur dzīvo Ščetiņina skolas skolotāji?
Ščetiņina skolā visi skolotāji un skolēni dzīvo skolā, mazā ciematiņā, it kā izolējoties un tādējādi izvairoties no sabiedrības domas, kas pagaidām diemžēl vēl pārsvarā ir negatīva. Šobrīd veidot skolu, kas vadās pēc jauniem domāšanas principiem pilsētā būtu ļoti grūti, man pat liekas tuvu neiespējami, jo apkārtējā vide un tās pamatprincipi visu laiku nonāktu pretrunā ar skolā pausto ideju.

Vai ir jābūt vecāku atbalstam?
Noteikti jābūt piekrišanai. Līdz 18 gadu vecumam bērns juridiski ir vecāku aizbildniecībā, tāpēc līdz šim vecumam viss darāms tikai ar vecāku piekrišanu, viņiem jābūt informētiem par to, kas skolā notiek. Par atbalstu – man liekas saprotami nodarboties ar jauniešu, bērnu izglītošanu, bet ja gribēsim izglītot un mainīt domāšanu arī visiem vecākiem, tad neko neizdarīsim. To iespējams pakāpeniski izdarīs viņu bērni. Šobrīd esošā izglītības sistēma iemāca noteiktu domāšanas veidu, ko ir ļoti grūti mainīt. Bieži pieaugušo domāšana ir neelastīga. Un būs vecāki, kuri paši gribēs iesaistīties, un gan jau būs arī iespējas to izdarīt.

Kādām būtu jābūt vecāku zināšanām?
Vecākiem būtu jāzina, kas tā par skolu, kur viņa bērns mācās, kādēļ bērns izvēlējās tieši šo skolu, kāda tās atšķirība no citām. Jābūt vecākiem iespējai uzzināt par skolas darba metodēm, bet nedrīkst uzlikt vecākiem par pienākumu zināt par skolu „to un to”. Lai katram pašam ir izvēle, cik daudz viņš grib iesaistīties un zināt.

Kādai, pēc tavām domām, jābūt videi, bērnam atrodoties ārpus skolas?
Ideālā vide ir mīlestības telpa. Izglītota sabiedrība, tajā skaitā ģimene un dabiska, vesela un veselību veicinoša vide. Ja runājam par fizisko vidi: daba, koki, zāle, debesis, veselīgi materiāli celtniecībā, apģērbā, transportā, dabai saudzīga enerģijas ieguve, veselīga, dzīva pārtika, sakārtota mācību sistēma, valsts pārvaldes sistēma, tirdzniecības, vides plānošanas-veidošanas sistēmas. Nu labi, iesākumā jāsāk ar to, ka katrs dzīvojam tā, lai paši būtu labi piemēri citiem, kā var un vajag.

Vai un kā varam ietekmēt to, lai bērnam būtu pēc iespējas labāka dzīves telpa ne tikai skolā, bet arī ārpus tās?
Varam veidot piemērotu vidi, kur dzīvo tikai skolnieki un pedagogi. Varam mainīt esošo vidi, kurā jau šobrīd atrodas skola. Jāskatās spēku samērs – skola : vide. Gadījumā, ja tie katrs māca pretējas vērtības un ja bērns visu skolā iemācīto, aizejot mājās un dzīvojot esošajā sabiedrībā, nevarēs īstenot, tad rezultāts var būt „nekāds”.

Runājot par finansējuma piesaisti, nāk prātā iespējamais pašvaldību un valsts atbalsts, dažādi fondi, ziedojumi, cik zinu, Lietuvā, iedzīvotāji daļu no sava ienākuma nodokļa var novirzīt konkrētai mācību iestādei1. Pastāsti, lūdzu, vēl par Ščetiņina skolu, kuras juridiskais statuss, kā izrādās, ir „Krievijas valsts licejs”.
Ščetiņina skolā māca arī arhitektūru un būvniecību. Viņi paši sagatavoja viesu mājas projektu un paši to tagad arī ceļ, jo valsts noņēma finansējumu, un 3 gadus ar naudām bija švakāk. Paši izdomāja, kā problēmu atrisināt un to arī paveica. Jāveido sistēma, kas pati var pastāvēt, ne tikai dzīvot no pabalstiem. Kāpēc pati skola nevar realizēt dažādus projektus? Tas gan tālāk nākotnē, bet, piemēram, ja skolā māca veidot biznesa plānus, tad kāpēc pašiem arī kaut ko no tā nerealizēt? Kāpēc skolā bērniem ar naudu māca darboties tikai uz papīra un plānos, nevis pa īstam? Var padziļināti strādāt kādā zinātnes un izpētes jomā, tādā veidā piesaistot finansējumu no nozarēm, kur vajadzīgi attiecīgie speciālisti.

Vai skolai vajadzētu uzņemt apmeklētājus/interesentus?
Nu, tā, lai tas netraucē mācību darbu. Lai būtu apmeklētāji, vispirms jābūt labai metodikai, kuru vērts braukt skatīt. Vajadzētu rast iespēju to bērnu vecākiem, kuri interesējas par iespēju mācīt savus bērnus attiecīgajā skolā, rūpīgi iepazīt mācību metodiku.

Ko vajadzētu uzrunāt, pie kā vērsties, lai šādu skolu izveidotu Latvijā?
Tos, kuri gatavi meklēt mācību metodes un veidu kā strādāt. Pirmkārt, skolotājus un tos, kuri tā vai citādi ir saistīti ar mācību darbu. Iespējams psihologus, bet tie var būt arī citu nozaru speciālisti. Kā arī vajag iesaistīt jauniešus un pat bērnus. Izveidot darba grupu, kas reāli strādā, darbojas, meklē. Vajag cilvēkus, kuriem ir vēlēšanās iesaistīties. Ir daudz mācību un darba metožu, kas lieliski darbojas, bet nav iekļautas esošajā MS. Apzināt šīs metodes, kā tās var/nevar izmantot, lūgt speciālistus dalīties zināšanās. Kopīgs darbs, meklējumi. Tā es redzu šo ceļu.

Vai zini vēl kādus piemērus, no kuriem varētu smelties zināšanas, iedvesmoties, lai darbu varētu veikt ātrāk un labāk?
Šobrīd man vistuvākā ir Ščetiņina mācību sistēma, bet arī tā ir pilnveidojama. Viņš uz iesāktā un izdarītā bāzes turpina darbu, nepārtraukti turpina meklēt labākās metodes.

Man bija jautājumi par to, kā veidot tēlu un kā īstenot sapni, sajutu, ka atbilde jāmeklē tur. Aizbraucu un daudz ko sapratu. Pagaidām uz šī piemēra bāzes pamatiem lielā mērā veidojas mans priekšstats par to, cik atšķirīgi un kādām metodēm var strādāt skola un visa izglītības sistēma.

Vēl zināšanas par darba metodēm var meklēt ātrlasīšanas skolā Lando. Ir arī Krievijā, Maskavā līdzīgas skolas, bet, cik zinu, Lando metodes ir pat labākas. Izgāju tur kursus, apguvu ātrlasīšanas un ātrās iegaumēšanas metodes. Tas ir pilnīgi cits paņēmiens, kā izmantot savu smadzeņu sistēmas potenciālu. Vienkārši izmantot efektīvākas shēmas, citus darba paņēmienus. Vēl esmu mācījusies savas enerģijas vadīšanu, ko ar to var izdarīt. Bioenerģētika, energoinformātika – visādi gari vārdi.. Efektīvākas metodes, kā izmantot cilvēkam dabīgi piemītošo enerģiju, savas spējas. Ir daudz zinātniski izpētītu, pamatotu metožu, viņas arī daudz kur māca, tikai par to jāmaksā.

Kāpēc tās nemāca skolā?
Ko darīs vecā sistēma, kad visi varēs? – Sabruks ;)

Kurās skolās vēl esi bijusi?
Ojāra Rodes skolā un Valdorfa skolā. Uz savas ādas gan neesmu iepazinusi šo skolu mācību metodes tur mācoties, bet zinu cilvēkus, kuri tajās ir mācījušies. Man patīk, kādus cilvēkus veido Jūrmalas alternatīvā skola. Ar darbu Ojāra rodes skolā esmu iepazinusies tuvāk – esmu bijusi klāt darba dienā un pat vadījusi matemātikas stundas. Ojārs ir celmlauzis, bet vajadzīga komanda, sadarbība, vajadzīgi kopīgi centieni. Jaunu skolu varam izveidot tikai kopā.


Lauma Priekule,
Ščetiņina skolas audzēkne 2008.gada augustā
Jautājumus gatavoja Ivo Verners (2008.gada decembrī)

  1. Arī Latvijas izglītības ministrija 2009.gada pirmajā pusē izstrādāja līdzīgu likumprojektu. Par tālāku šī likumprojekta virzību precīzu ziņu šobrīd nav. []

  • Bija prieks lasīt.Lai izdodas.
    Ja Laumai kādreiz vajag telpas neoficālai nometnei, varu piedāvāt (bez samaksas). Kontaktadrese: vega5[AT]tvnet.lv

  • Paldies, Lauma. Zinu, ka tev izdosies.
    ————
    Talantu patiesībā nav – ir tikai smags darbs. Tas tā – uzmundrinājumam.
    ————
    Es gan neierobežotu sevi ar vietas izvēli, jo izolācija no sabiedrības nepalīdzēs, jo izolēties vienkārši nav iespējams – tā ir bēgšana no realitātes… skarbās.
    Esmu gatavs palīdzēt apzināto nepieciešmo resursu sagādes jautājumos un alternatīvu risinājumu izveidē. Ja tas vēl nav, tad vismaz ar problēmu un izaicinājumu apzināšanu un ideju ģenerēšanu, lai lieta virzītos uz priekšu.

  • Patiesībā tas par ko runā Lauma ir vienīgā izeja no uzspiestās un mākslīgi radītās bezcerības. 20-30 gadu laikā Latvijā varētu kaut kas mainīties uz labo pusi, ja visi vai vairums pie tā strādātu. Pārējās aktivitātes (Satversmes gorzīšanas, vēlēšanu likumu izmaiņas, ekonomikas stimulēšanas…) ir visai komiskas.

  • Iespējams ka mani atkal apsūdzēs visos grēkos, bet lai nu būtu.

    Iesaku visiem (arī Ivo) rūpīgi izpētīt pēc iespējas VISU informāciju ko dod šī raksta otrā rindkopa:
    “Arī Latvijā ir cilvēki, kuri uzdrošinās meklēt savādāku pieeju un darba paņēmienus, lai nodrošinātu, cik iespējams, brīvu un dabisku bērnu izaugsmi, tādēļ Laumas pieredze un domas Jums – un mums visiem, var būt ļoti noderīgas.”
    Var jau teikt ka tie ir tikai vārdi, ka nevajag ‘piesieties’ vārdiem… un arī tam var piekrist. Un tomēr ‘vārdi’ nāk to cilvēka personības, no VIŅA pieredzes…

  • Visvaldi, tu vismaz varēji papūlēties uzrakstīt tā, lai vēl bez tevis paša varētu kāds saprast, ko tu gribi pateikt. Šaubos, vai tu pats saprati.. Ja kaut kas nav uzrakstīts saprotami, vai nav kā tev gribētos, uzraksti precīzi, kā, tavuprāt, jābūt..

  • Nav nekāds noslēpums, ka Ivo pasaules izpratnes centrā ir daba un brīvība. Labāka par savtīgumu un 99% pasaules iedzīvotāju prostitūciju (nodarbinātība par atalgojumu) naudas vārdā.

  • Ja jau nesaproti tad nesaproti. Jo ko gan es tur tādu nesaprotamu esmu uzrakstījis. Nenoliedzu ka patiesi ne vienreiz vien mani var saprast ar grūtībām vai pārprast. To arī iesaku: IEDZIĻINIES,papēti kā ar svešu aci.
    Aigar, diemžēl ‘tajā’ rindkopā tieši tā “daba un brīvība” neparādās “izpratnes centrā”. Nenoliedzu ka viņš varētu tā gribētu, par to varu tikai viņu apsveikt.
    Otrās rindkopas pirmā lielākā daļa nebija tāda jāpublicē… izskaidro man galīgam neprašam un ‘mērglim’, ko ar to gribēji teikt tā daudz garāk un pilnīgi nepārprotami. Gandrīz vai ideāli būtu ja to teikumu sāktu ar “Laumas pieredze…”.
    Protams arī Jautājumi varēja būt labāki, mērķtiecīgāki, … varēja varbūt vairāk viņas PAŠAS UZKLAUSĪT… Bet lai nu būtu.

  • Visvaldi, tev ir ekskluzīva iespēja publicēt šajā pat komentāru slejā sarakstu tikai un vienīgi ar TAVIEM jautājumiem. Šoreiz izvēlētā tēma bija “Skolas, kā piemēra izveide Latvijā”. Arī tēmu vari izvēlēties pats. Kāpēc gan lai nesekotu nākamā intervija ar Laumu, kuras jautājumus sagatavojis Visvaldis?

  • Aha, sapratu. Principā piekrītu, tomēr būtu vieglāk, ja ātrāk un precīzāk izgaismotu.

  • Cita intervija ar Laumu – speciāli Visvaldim, lai nebūtu tā, ka jautājumi dublējas. http://www.youtube.com/watch?v=K8lFXWtHvoU

  • Nav runa par Laumu, par Ščetiņina skolu…
    Ir runa par mums, par mūsu stereotipiem, uzskatu pamatiem, …
    BetIvo, ja jau negribēji par to, par ko es te izvirzīju domu, tad lai tā būtu. Bet tāpēc jau nav ‘jāpārspēlē’. Es parasti sameklēju kādu kas manus varbūtējos rakstu darbus pakritizē, pārskata ar svešu aci – un jūtos par to pateicīgs.
    Un par Ščetiņina skolu lai Lauma uzraksta rakstu pati, un lai viņa prasa padomu, kritiku tiem, kuri tur ir bijuši un kam viņi pati vēlas. Vai vislabāk tiem, kuri tur strādā, to veido. Tad arī mani vai kādi citi jautājumi būtu vietā. Es ar viņas laikam neesmu ticies, bet ja prasīs, tad noteikti palīdzēšu.
    Cik es zinu tur viņiem ir “domu grauds”, ko mēs patiesi varētu/varējām pielietot… lai gan nu jau visi esam/būsim sadzīti “kombinātos”, “gaļas mašīnās” vai “izsviesti pār bortu”.

  • Ivo!
    Saki ka gribi praktiski strādāt, ka negribi runāt… “eļementarno, Ivo”. Veido domu biedru, aktīvistu grupu Jūrmala alternatīvās skolas (varbūt juridiski pareizi neuzrakstīju) aizstāvībai. Būs arī atbalstītāji. Un ne tikai aizstāvībai, bet tā visa labā kas tur popularizēšanai, skaidrošanai (tikai neiztaisi vēl sliktāk – “uzkāršu”). Lai tādas būtu katrā novadā. Lai vecāki un sabiedrība tās tādas pieprasītu, bet nevis palīdzētu Jūrmalas “mērim” “apriet”, apspiest (Bulduru tehnikuma zem… vēsture).
    Ja ar to nepietiek varu vēl kādu ideju pasviest. Bet lai būtu panākumi vajag piedomāt tam ko raksti, ko runā… sava veida tas 21. kadrs (vai kurš tur bija) iedarbojas spēcīgāk par desmit citiem gariem un gudriem referātiem.

  • Malacis, Lauma :) Ļoti iedvesmojoša pieredze. Es pat DRAUGOS dienasgrāmatu nupat uzsāku [ar linku uz šo rakstu] :))))))

    Iepatikās tā doma, ka lielākie skolēni skaidro savus atklājumus un jauniegūtās zināšanas mazākajiem. Te arī slēpjas, manuprāt, dzīvesskolas pamatideja – ka mēs augot paši mācāmies un mācām līdzcilvēkus. Ja pameklējam savā pieredzē, katrs konstatēsim, ka dzīvei visnoderīgāko esam ieguvuši no apkārtnes: no vecākiem, vecākajiem brāļiem, māsām, draugiem. Tāda tipa skolas, kur lielākie uzmana mazākos un aizsargā tos, veido arī to pieredzi, kas vēlāk ļoti nepieciešama, gimeni būvējot.
    Un. Ļaujot katram skolēnam vairāk laika veltīt viņa favorītnozarei, daudz ātrāk rodas nozares speciālists. Un te nav jābēdā, ka viņš kaut kādā veidā sevi apzags. Jo ir tā, ka meklētājs redz arī saistītās lietas, kopsakaru. Jo viņš tin pavedienu…
    Nobeigumā. Ja runājam par kādu daudzmaz gatavu modeli šeit, Latvijā, tad piedāvāju paraudzīties uz mūsu dziedošo Vītolu ģimeni. Viņu atvasītes ir īsta iekšēja miera un stabilitātes paraugi. Tie, kas izvēlēsies Vītolu metodes, iegūs tādu pašu rezultātu.

  • Tavu pirmo komentāru (un it kā tajā pausto kritiku) nesapratu. Formulē, lūdzu, konkrēti, kas tev nešķiet pietiekoši labi, vai vēl labāk – uzraksti, kā vajadzēja rakstīt.

    Katram ir SAVI uzdevumi šajā dzīvē. Tavs uzdevums acīmredzot ir palielināt komentāru skaitu pie katra raksta, tādējādi pievēršot lasītāju uzmanību, kas ir ļoti atzīstami. Tiesa – ne reti tavi komentāri ir tik nekonkrēti, ka zaudētais laiks tos lasot, kopumā dot lielāku zaudējumu, nekā ieguvumu.

  • Ivo! Vai ceri ka neviens šo visu nelasīs!

  • Visvaldi, pat tik īsā teikumā tik liela nekonkrētība. Ko tu domā, rakstot “šo visu”? Ceru, ka interviju izlasīs. Tavu (un līdz ar to arī manu) komentāru vērtība ir salīdzinoši maza, turklāt tev kārtējo reizi diskusiju ir izdevies aizvirzīt neauglīgā gultnē. Arī pirmais, tevis rakstītais komentārs, ir par ko ļoti maznozīmīgu (grūti saprast, par ko vispār tas ir), bet diskusija nenotiek par intervijā pausto. Tā kā šāda situācija atkārtojas jau vismaz 10. reizi, tad man ir pamats domāt, ka tu šādi (ļaunprātīgi) rīkojies apzināti.

  • paldies par dalīšanos domās.
    Ivo un Visavaldisvi sarunas daļu gan īpaši nesapratu, bet visādi citādi gaiša enerģija staro un silda no komentāriem. Tāda atbalstoša enerģija. Pēc šīs intervijas publicēšanas arvien vairāk liekas, ka pati centīšos un neļaušos uzsāktajam norimt. Jāveido nākamais solis, kas tiešām varētu būt vasaras nometne. Tam gan ir lērums darba. Bet mums jāvirzās tālāk, ar jūsu palīdzību. :) Paldies!

  • Velga (šeit forumā), šķiet ieminējās kaut ko par to, ka ir brīvs zemes pleķītis. Varbūt ir vērts nodakidrot vairāk?
    ————
    Es lasu Jāņa Martinsona Gudrības Skolu šobrīd. Vai esi lasījusi. Ja neesi, tad noteikti kaut kas no tās noderēs.

  • Šobrīd veidojam nometni, mazu un ļoti neierastu, 30-40 jauniešiem uz nedēļu. Meklējam piemērotākās telpas kaut kur pie dabas. Tā varētu būt maza lauku skoliņa, varbūt liela māja vai līdzīgs variants. Ja kādam te ir kādi priekšlikumi vai iespējas, lūdzu padot ziņu ( vislabāk draugiem.lv rakstīt Laumai Priekulei)

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.