Tautas Forums

Šovakar Valmieras teātra Mazajā zālē pirmizrāde. Ideju drāma “Zelta zirgs”. Tieši simts gadu pēc tam, kad Rainis, dzīvodams Kastaņolā, to sarakstīja. Izrādes režisors Viesturs Meikšāns. Mūsu saruna ne tik daudz par stikliem un lediem, cik par dvēselīti.

– Šepards, Servantess, Bergmans – saviem iestudējumiem jūs arvien izvēlaties augstas raudzes literatūru. Tiesa, izmantojat to visnotaļ brīvi, tāpēc gandrīz vienmēr programmā rakstīts “pēc motīviem”. Vai arī šoreiz?
Raini neatļāvos tekstuāli interpretēt un papildināt, vienīgi saīsināt. Lugā ir daudz liekvārdības, no tās atbrīvojos. Taču visas sižeta līnijas un galvenie tēli ir atstāti. Līdz ar to gluži noteikti tas ir Raiņa “Zelta zirgs”, nevis “pēc motīviem”.

Kāpēc Rainis un kāpēc šī simtgadīgā ideju un simbolu drāma?
To, ka lugai šogad aprit simt gadu, uzzināju tikai pēc tam, kad izvēle jau bija notikusi. Var teikt – tā bija nejauša sakritība.

– Ja pieņemam, ka nejaušības vispār ir.
Tieši tā! Pēc Laura Gundara “Latviešu laika” jutu, ka gribu turpināt runāt par latviešiem, izprast mūsu mentalitāti un laiku, kurā dzīvojam. Šis ir mans septītais iestudējums, Rainis ir ideju un simbolu autors, es gribēju ienirt simbolu realitātē, izspēlēties ar to. Iestudējuma procesā sapratu, ka patlaban latviešu galvenā sajūta ir vilšanās.

Jā, šis ir vilšanās laiks un Saulcerīte nav laime. Taču tieši vilšanās ir piespiedusi mūs beidzot sākt domāt, kas mēs esam un kas ar mums notiek. Vai mēs spējam dzīvot patstāvīgi un brīvi?

Jo vairāk iedziļinos, jo skaidrāk redzu, cik ļoti šis laiks ir līdzīgs tam, kurā Rainis rakstīja savu lugu.

Un vēl: ja izravē liekvārdību, paliek dramatiski piesātināts teksts. Rainis lakoniskā formā spēj pateikt lielas lietas.

“Izdzīvos, kas pārvērtīsies.” Arī man šī ideja ir svarīga – ne tikai šajā izrādē, bet arī “Marionetēs”, “Latviešu laikā”, visā, pie kā strādāju.

Vai – pilnīgs pretstats – “Tā ir bijis, tā i paliks. Kra!” Nezinu, kāpēc šī 1. kraukļa replika tik ļoti iesēdusies atmiņā.

– Jaudīga svešas varas metafora. Līdzeklis manipulācijai ar zemapziņu.
Septiņus gadsimtus un pēc tam vēl piecdesmit gadus latviešiem tā ir potēta. Bet Rainim ir arī otra galējība, viņam patīk moralizēt, īpaši, ja pasakas forma to atļauj. No tā gan mēģinu izvairīties.

– Vai izvēlei un interpretācijai ir kāds sakars ar “Zelta zirga” masku spēli, ko jūsu kurss iestudēja, kad mācījāties akadēmijā?
Tas bija galvenais impulss, kāpēc izvēlējos “Zelta zirgu”. Biju izbrīnīts, ka var tik ļoti komiski un ekstravaganti iestudēt latviešu repertuāru. Sākumā arī šajā uzvedumā gribēju tēlus veidot pēc iespējas ekscentriskus, tomēr drīz vien sajutu, ka šoreiz Rainis man pavēl nopietnību. Visu laiku mēģinu lugas audumu padarīt vieglu, tomēr tas smagums gribot negribot velkas līdzi. Tie simts gadi, tā šķietami nejaušā sakritība, kas tomēr nav nejaušība, virza uz skaudru nopietnību. Arī Rainim no deviņiem tēliem tikai trīs ir gaišie – Baltais tēvs, Saulcerīte un Antiņš.

– Jūsu iestudējumā tēli dzīvo šīsdienas vidē?
Jā, taču “Zelta zirgs” ir tik mistiska luga, ka tā šodiena vienubrīd pazudīs.

– Izkusīs mūžībā?
Tā varētu teikt.

– Saulcerīte – Dace Eversa. Lieliska vidējās paaudzes aktrise. Vai to septiņu nogulēto gadu dēļ?
Īstenībā tie ir 700 nogulētie gadi. Rainim ir gan 7, gan 700 gadi. Viņš maina. Bet mūsu izrādē (ceru, ka Rainis man piedos) ir 800 gadi, jo kopš lugas uzrakstīšanas pagājuši vēl simts. Mēģinājumu procesā arvien vairāk pārliecinos, ka Dace ir īstā un pareizā izvēle.

– Jūs teicāt: šis ir vilšanās laiks un Saulcerīte nav laime. Kas ir Saulcerīte?
Saulcerīte bija laime. Tagad viņa ir ilūzija, izbijusi laime. Ja man jātulko Raiņa simboli šīsdienas valodā, Saulcerīte ir brīvība. Brīvība – kāda tā mums patlaban ir – izrādījās skarba un nežēlīga, esam no tās dabūjuši pa purnu un tagad mēģinām atjēgties. Esam sapņojuši, bijuši antiņi, cerējuši, tiekušies…

– Un, ieguvuši brīvību, vairs nezinām, ko ar to iesākt?
Mēs nevis nezinām, bet vairs negribam to.

– Tāpēc, ka brīvība ietver sevī atbildību?
Jā, arī tāpēc. Mēs tik ļoti negribam brīvību, ka esam gatavi no tās atteikties. Tāpēc arī notiek tas, kas notiek.

Saulcerīte ir izraisījusi šo briesmīgo vilšanos. Taču neviena vilšanās nedrīkst iznīcināt tautas garīgās vērtības, kopību, valodu un tradīcijas.

– Vai izrāde spēs palīdzēt pārvarēt vilšanos?
Ceru, ka jā.

– Vai tāpēc Latvijai ir vajadzīgs teātris?
Nācija ir kā koks – tā nevar dzīvot bez saknēm.

Protams, visos laikos ir bijuši cilvēki, kuri nespēj novērtēt to, kas nav rokām taustāms, pirkstos saņemams. Taču šie cilvēki mums būtu jāignorē. Ar zobiem jāieķeras un jācīnās par to, lai pie mums neviens teātris netiek likvidēts. Kultūra ir mūsu pamatu pamats. Nauda, maks un ekonomika ir tikai maziņš palīgmehānismiņš. Līdzeklis, taču ne mērķis.

– Pēteris Krilovs, jūsu režijas skolotājs, stāstīja, ka par teātri sākumā jūs neesot zinājis itin neko, tāpēc viņa noteikumi jums, ekonomistam ar Konkordijas Starptautiskās universitātes bakalaura un maģistra grādu, bijuši visai skarbi. Jūs esot bijis ar mieru. Kāpēc?
Es tiešām nezināju, kas tas tāds ir, mani priekšstati par teātri bija veidojušies no literatūras, psiholoģijas, filozofijas un dažādu zinātņu mijiedarbības. Un tāpēc es biju ar mieru mācīties ne tikai režiju maģistrantūrā, bet arī paralēli tam četrus gadus kopā ar aktieriem.

– Bērnībā mīļākā rotaļlieta bija zirdziņš vai skaitāmie kauliņi?
(Smejas.) Nē, nē, zirdziņa man nebija – ne koka, ne zelta. Un arī skaitāmo kauliņu nebija. Man patika mašīnas, patika braukāt ar velosipēdu, patika ekstrēmas izklaides. Esmu rīdzinieks, netālu no mājām bija dzelzceļš, mums ar puikām bija tāda radikāla spēlīte – kurš nogulsies tuvāk braucošam vilcienam.

– Tā jau ir gatava dramaturģija, tiesa, pabaisa.
Labi, ka neviens neredzēja, ko mēs tur darām. Un vēl tur netālu bija mežs, mēs reiz uzzīmējām rajona plānu, ielikām pudelē, sabērām tajā arī kapeikas un ierakām zemē – kā vēstījumu nākotnes cilvēkiem par vietu un laiku, kādā esam dzīvojuši. Pēc četriem gadiem pudele vēl bija vecajā vietā, bet pēc pieciem gadiem – nekā. Šķiet, bija jārok dziļāk.

– Esat beidzis Rīgas 50. vidusskolu, tagad sauktu par humanitāro. Kāpēc izvēlējāties Konkordiju?
Sākumā apsvēru iespēju studēt medicīnu, jo abi vecāki ir ārsti, bet tēvs jau tolaik bija uzņēmējs, tāpēc izvēlējos ekonomiku. Es īsti vēl nezināju, ko patiešām gribu darīt. Bet universitātē mācījos apzinīgi. Nudien.

– Stokholmas Ekonomikas skolā pirmā grāmata, par kuru studentiem jāraksta eseja, ir Ravi Zahariasa “Can Man Live Without God” – “Vai cilvēks var dzīvot bez Dieva”. Vai arī Konkordijā nākamos ekonomistus mudināja domāt ne tikai par cipariem un sauso atlikumu?
Konkordijā tika sludinātas kristīgas vērtības. Reliģijas pamati bija obligāts priekšmets.

– Daudzi varas vīri Latviju uztver kā ekonomisku vienību.
Tie, kas patlaban vada valsti, vada to kā uzņēmumu, tāpēc viņiem Latvija ir ekonomiska vienība.

– Varbūt te arī slēpjas visu nelaimju sakne? Ja nav gaišās tāles, notiek kā Biernam – “kule velk mani zemē”.
(Smejas.) Jā, ja nav ideāla un mērķa, “tas labums ir smags”.

Šogad es biju Japānā. Nesaprotama kultūra, ar prātu neizskaidrojama. Pa ielu lēni pārvietojas procesija, uz kaut kādām koka konstrukcijām sēž 16 puisīši un zvana zvaniņus. Satiksme bloķēta, cilvēku tūkstoši stāv un vēro. Šķiet, it kā viņi būtu pieslēgušies tam procesam un uzlādētos.

Es neuzlādējos no tiem zvaniņiem, bet gan no skata – no tā, kā tie japāņi uzlādējās.

Mēs nedrīkstam nogriezt savus pieslēgumus. Daudz jau mums to nav.

– Varbūt nav daudz, tomēr gana stipri, ja jau līdz šim esam saglabājušies. Vai tagad, jūsuprāt, notiek atvienošanās, izkaisīšanās, izšķīšana?
Nenotiek un arī nenotiks! Ja 800 gadus esam izdzīvojuši, brīvību esam sagaidījuši, dabūjuši no tās pirmo pliķi un sākuši atjēgties – ak tad tāda viņa ir, tā brīvība! –, droši varu apgalvot – neizšķīdīsim, nepazudīsim.

– Pliķis tiešām ir pamodinājis?
Jā, pavisam noteikti. Un bijis ļoti veselīgs. Ļoti, ļoti! Viens no tiem priekšnoteikumiem, kāpēc Latvijā tagad varētu viss iet uz augšu.

– Ja tikai atradīsim savu stikla kalnu, savu gaišo tāli. Visi kopā. Un katrs sevī. Kāds ir jūsējais?
Ārkārtīgi personisks jautājums. (Ilga pauze.) Man ļoti, ļoti svarīgs ir darbs. Nevis lai sevi izpaustu, bet lai ar to citiem ko svarīgu pateiktu, dotu, ziedotu.

Otra būtiska lieta – garīga attīstība. Apjēgt, kāpēc es esmu es, kāda ir mana misija, kāpēc esmu šeit, kas ir Dievs. Es gribu sajust šo garīguma līmeni un augt ar to. Augt tajā. Iepazīt cilvēkus. Nevis iepazīties ar cilvēkiem, bet sajust būtību, attīstīt intuīciju, spēku un spējas.

– Teātris tam palīdz?
Teātris ir kā laboratorija, kurā varu pārbaudīt, ko esmu iemācījies.

– Un jūsu Saulcerīte? Kāda tā ir?
Kāda ir mana brīvība? Patlaban esmu ceļā. Man pagaidām nav Saulcerītes, ir tikai stikla kalns. Tomēr virsmērķim ir jābūt. Mums ir jāuzbūvē valsts, bet tas jādara mazās kopienās, ģimenēs, sevī. Mums jādomā gan par sevi, gan tiem, par ko varam rūpēties. Ja nav par ko rūpēties, neko neuzbūvēsim, tad mēs esam bezatbildīgi radījumi un tā arī nomirsim. Tāpēc ģimene ir mūsu pamatu pamats, mūžu mūžos kā kristīgais kanons. Tā ir patiesība. Ģimene ir spēks, ar to un no tā mēs uzbūvēsim savu valsti un tad arī visu pārējo. Pietiek dzīvot ilūzijās, ka brīvība ir kredītiem pilni maki.

– Pašam ir par ko rūpēties?
Man ir draudzene, horeogrāfe, viņa strādā gan skolās, gan kopā ar mani teātrī. Savās izrādēs aicinu viņu par režisora asistenti, mēs kopā varam domāt, strādāt. Jūtos atbildīgs par viņu, par savu ģimeni un par to, ko daru.

Vēl viens atbildības loks ir teātris – aktieri, cilvēki, ar kuriem kopā strādāju. Nākamais loks ir skatītājs. Un tad arī valsts un tauta.

Viesturs Meikšāns, pārpublicēts no www.la.lv
Iesūtīja Laura R.

Par Viesturu Meikšānu:

• Dzimis 1980. gada 26. jūnijā.
• Ieguvis bakalaura un maģistra grādu biznesa vadībā un mārketingā Konkordijas Starptautiskajā universitātē un maģistra grādu teātra režijā Latvijas Kultūras akadēmijā.
• Par Mihala Valčuka lugas “Pirmā reize” iestudējumu teātrī “Skatuve” nominēts Latvijas Teātra gada balvai 2006./2007. gada sezonā kategorijā “Gada spilgtākā debija”.
• Kopš 2007. gada režisors Valmieras Drāmas teātrī.

* * *

Iestudējumi VALMIERAS DRĀMAS TEĀTRĪ

• Rainis “Zelta zirgs” (2009).
• Lauris Gundars “Latviešu laiks” (2009).
• Ingmars Bergmans “Marionetes” (2008).
• Pēc Vasilija Sigareva lugas motīviem “Fantomsāpes” (2008).

Iestudējumi citos teātros

• Diplomdarba izrāde “Parīze. Tuksnesis” (pēc S. Šeparda lugas “Parīze Teksasā” motīviem) Nacionālajā teātrī (2007).
• Mihals Valčuks “Pirmā reize” teātrī “Skatuve” (2006).
• Pēc Servantesa “Dona Kihota” motīviem “Ja apguļas horizontāli un skatās vertikāli” teātrī “Skatuve” (2006).

* * *

Raiņa lugas “Zelta zirgs” iestudējumi Latvijā

• 1909. g. 26. decembrī Jaunajā Rīgas teātrī, rež. Aleksis Mierlauks.
• 1910. g. 26. decembrī Liepājas Jaunajā teātrī, rež. Kristaps Koškins.
• 1912. g. 9. martā Liepājas Latviešu teātrī, rež. Augusts Kokalis.
• 1916. g. 1. janvārī Rīgas Latviešu teātrī, rež. Aleksandrs Freimanis.
• 1919. g. 6. decembrī Nacionālajā teātrī, rež. Aleksis Mierlauks.
• 1921. g. 27. aprīlī Liepājas Jaunajā teātrī, rež. Alfrēds Zommers.
• 1922. g. 25. decembrī Jelgavas Latviešu teātrī, rež. Jānis Kļava.
• 1923. g. 18. novembrī Daugavpils Latviešu teātrī, rež. Otīlija Muceniece.
• 1924. g. 31. decembrī Valmieras Dramatiskajā teātrī, rež. Augusts Kokalis.
• 1925. g. 6. decembrī Torņakalna teātrī, rež. Fricis Līcis.
• 1927. g. 25. decembrī Strādnieku teātrī, rež. Jānis Zariņš.
• 1927. g. 25. decembrī Liepājas Jaunajā teātrī, rež. Alfrēds Zommers.
• 1931. g. 26. decembrī Dailes teātrī, rež. insc. Eduards Smiļģis.
• 1935. g. 27. decembrī Jelgavas Latviešu teātrī, rež. Jēkabs Zaķis.
• 1939. g. 2. maijā Latvju drāmas ansamblī, rež. Voldemārs Pūce.
• 1940. g. 31. decembrī Dailes teātrī, rež. insc. Eduards Smiļģis.
• 1944. g. 28. janvārī Jelgavas Latviešu teātrī, rež. Herberts Zommers.
• 1946. g. 25. decembrī Leļļu teātrī, rež. Mirdza Ķempe, Vera Cīrule.
• 1946. g. 16. aprīlī Drāmas teātrī, rež. insc. Vera Baļuna, rež. Žanis Katlaps.
• 1956. g. 1. martā Jaunatnes teātrī, rež. insc. Boriss Praudiņš, rež. Taisija Baboliņa.
• 1965. g. 7. februārī Operas un baleta teātrī Arvīda Žilinska opera.
• 1976. g. 12. novembrī Jaunatnes teātrī, rež. insc. Ādolfs Šapiro, rež. Uldis Pūcītis.
• 1990. g. 28. maijā Dailes teātrī, rež. Arnis Ozols.
• 2009. g. 16. oktobrī Valmieras Drāmas teātrī, rež. Viesturs Meikšāns.