Mahatma Gandijs: no rakstu sērijas ‘Visi cilvēki ir brāļi un māsas’. Ahimsa jeb nevardarbības ceļš. (2/7)

Cilvēks un viņa rīcība ir divas atšķirīgas lietas. Ir pieļaujami un atbalstāmi uzbrukt sistēmai, taču pretoties un uzbrukt sistēmas autoram līdzinās uzbrukumam pašam sev. Mēs visi esam notriepti ar to pašu pindzeli un esam viena un tā paša Radītāja bērni. Tādējādi mūsos katrā mīt neizmērojams dievišķais spēks. Nevērīgi izturoties pret kādu cilvēku, mēs nevērīgi izturamies arī pret to dievišķo spēku, kas viņā, un tādējādi kaitējam ne tikai šim konkrētajam cilvēkam, bet caur viņu – visai pasaulei. (SB, 7-28)

Nevardarbība ir universāls princips un tā darbību neierobežo naidīga vide. Patiesībā šā principa efektivitāti var pārbaudīt tikai opozīcijas vidū un pretēji opozīcijas gribai. Mūsu nevardarbība būtu lieka un nevērtīga, ja tās panākumi būtu atkarīgi no varas autoritāšu labās gribas (SB, 33)

Vienīgais priekšnoteikums sekmīgai nevardarbības spēka izmantošanai ir nemirstīgas dvēseles atzīšana, kas eksistē neatkarīgi no iznīcībai pakļautā fiziskā ķermeņa. Un šai atzīšanai jātop par dzīvu ticību, ne vien intelektuālu apsvērumu. (SB, 32)

Daži draugi man teica, ka patiesībai un nevardarbībai nav vietas politikā un pasaules lietās. Es tam nepiekrītu. Es tos neuzskatu par personīgās pestīšanās vai personīgās glābšanas līdzekļiem. Nevardarbības principu ievadīšana un izmantošana ikdienas dzīvē visu laiku ir bijis mans eksperiments un meklējumi. (SB, 33)

Neviens cilvēks, kas ir aktīvs nevardarbības cīnītājs, nespēj necelties pret sociālo netaisnīgumu, vienalga, kur tas notiktu. (SB, 33)

Nevardarbīgā pretestība ir tiesību nodrošināšanas metode, uzņemoties personīgas ciešanas. Tā ir pretēja pretestībai ar ieročiem rokās. Ja es atsakos darīt to, kas ir pretīgs manai sirdsapziņai, es izmantoju dvēseles spēku. Piemēram, ja valdība pieņem likumu, kas skar mani, bet kas man nepatīk, es varu izvēlēties divus ceļus. Ja es likuma atcelšanu panāku ar vardarbību, es būšu izmantojis sava fiziskā ķermeņa spēku. Turpretī ja es nepakļaušos likumam un pieņemšu sodu par likuma pārkāpšanu, es būšu izmantojis dvēseles spēku, kas ietver mazāku vai lielāku sevis upurēšanu.

Katrs atzīst, ka sevis upurēšana ir nesalīdzināmi pārāka par citu cilvēku upurēšanu. Vēl vairāk – ja šāds spēks tiek izmantots netaisnīgu mērķu sasniegšanai, tad vienīgais cietējs ir persona, kas to izmantojusi. Citiem nav jācieš viņa kļūdu dēļ. (SM 34)

Ahimsa piekritējs nevar būt utilitārisma formulas piekritējs (“lielākais labums lielākam cilvēku skaitam” formula). Viņš tieksies pēc lielākā labuma visiem un būs gatavs mirt, ja tas nepieciešams šā ideāla īstenošanai. Viņš būs gatavs mirt, lai pārējie varētu dzīvot.

“Lielākais labums visiem” princips sevī ietver arī “lielākā labuma lielākam cilvēku skaitam” formulu, tāpēc ahimsa piekritējs un utilitārists daudzos jautājumos kādu laiku būs vienisprātis, taču nenovēršami pienāks laiks, kad šo uzskatu piekritēju ceļi šķirsies, vai pat viņi sāks darboties pretējos virzienos. Lai utilitārists saglabātu savu loģiku, viņš nekad sevi neziedos. Turpretī ahimsa piekritējs nepieciešamības gadījumā būs gatavs sevi ziedot. (SB, 38-39)

Protams, var apgalvot, ka nevardarbīga sacelšanās nav iespējama un nekad tāda nav dokumentēta pasaules vēsturē. Labi, tad tas ir mans mērķis un sapnis pierādīt, ka mana valsts savu brīvību var atgūt ar nevardarbīgiem līdzekļiem. Un esmu gatavs neskaitāmas reizes pasaulei atgādināt, ka es savas zemes brīvību nepirkšu par vardarbības cenu. Mana laulība ar nevardarbības principu ir tik absolūta, ka es drīzāk izdarīšu pašnāvību, nekā atkāpšos vai novirzīšos no savas pozīcijas. Es šajā sakarībā neesmu minējis patiesību vien tāpēc, ka patiesību iespējams izteikt vienīgi ar nevardarbību. (SB, 142-43)

Pēdējos 30 gados, no kuriem pirmos astoņus pavadīju Dienvidāfrikas Republikā, sakrātā pieredze mani piepilda ar lielāko cerību un paļāvību, ka Indijas un visas pasaules nākotne meklējama nevardarbības principu pieņemšanā. Tas ir visnekaitīgākais, tomēr ļoti efektīvs veids, kā atrisināt politisku un ekonomisku netaisnīgumu apspiestajā cilvēces daļā. Kopš jaunības dienām esmu zinājis, ka nevardarbība nav klosterī ieslēdzama vērtība, ko praktizē indivīds sava iekšējā miera un galējās pestīšanas sasniegšanai, bet gan sabiedrības uzvedības likums, kas nodrošina cilvēciskai cieņai atbilstošu dzīvi, kas mūs tuvina tā miera sasniegšanai, pēc kura esam ilgojušies gadsimtiem. (SB, 145)

Līdz 1906. gadam es paļāvos tikai uz apelēšanu (aicināšanu uz) pie veselā saprāta. Biju ļoti uzcītīgs reformators. Biju ļoti labs iezīmētājs, jo vienmēr stingri turējos pie faktiem, kas savukārt bija pedantiskas cieņas pret patiesību rezultāts. Taču atklāju, ka saprāts vien nespēj atstāt nepieciešamo iespaidu, kad Dienvidāfrikas republikā iestājās kritisks stāvoklis. Mani biedri bija ļoti satraukti un uzbudināti, un sākās runas par nepieciešamību atriebties. Šai brīdī man vajadzēja izšķirties – vai nu nostāties vardarbības pusē, vai arī atrast kādu citu metodi, kā atbildēt krīzes izaicinājumam un apturēt degradācijas procesu. Un man ienāca prātā, ka mums jāatsakās pakļauties likumiem, kas mūs degradē, un jāļauj sevi iemest cietumā, ja varas iestādes to izvēlēsies. Tā sākās mūsu kara morālais ekvivalents.

Es tolaik biju britu kroņa lojālists, jo ticēju, ka britu impērijas aktivitāšu kopējais efekts ir labs gan Indijai, gan visai pasaulei. Tūlīt pēc pasaules kara sākšanās ierodoties Anglijā, es metos iekšā šajā karā, un vēlāk, kad sava pleirīta dēļ biju spiests doties uz Indiju, es iesaistījos karavīru rekrutēšanas kampaņā, pat riskējot ar savu dzīvību un novedot šausmās dažus savus draugus. Vilšanās mani sagaidīja 1919. gadā, pēc Bleka Rouleta likuma pieņemšanas, kas indiešiem atņēma vairākas pilsoniskās pamattiesības. Un kad britu valdība noraidīja mūsu lūgumu atcelt pierādītās netaisnības. Tādā veidā 1920. gadā es kļuvu par dumpinieku. Kopš tā laika manī nobrieda pārliecība, ka pašas svarīgākās cilvēku vajadzības nevar tikt nodrošinātas tikai ar saprāta diktētiem pasākumiem, bet ir jāpērk ar ciešanām. Ciešanas ir cilvēcisko būtņu likums, karš – ir džungļu likums. Taču ciešanu likums ir daudz stiprāks par džungļu likumu, lai pretiniekus pārdabūtu savā pusē, lai viņiem atvērtu ausis, kuras citādi ir aizvērtas un saprāta argumentus nedzird.

Diezin vai kāds cits ir rakstījis vairāk petīciju un vairāk tiesās atbalstījis netaisnību cietušus cilvēkus nekā es (Gandijs bija diplomēts jurists – tulk.). Taču esmu nonācis pie slēdziena: ja gribi atrisināt patiešām svarīgu lietu, tev tas jādara ne vien ar saprāta argumentiem, bet jāiesaista arī sirds. Jo aicinājums uz saprātu ir domāts vairāk galvai, bet iespiešanās sirdī iespējama caur ciešanām. Ciešanas atver cilvēkā iekšējo sapratni. Cilvēces simbols ir ciešanas, nevis zobens. (SB, 146-47)

Nevardarbība ir spēks, ko vienlīdz stipri var izmantot visi: bērni, jauni vīrieši un sievietes, un pieaugušie. Ar noteikumu, ka viņi dzīvo ticībā uz Mīlestības Dievu un līdz ar to mīlestībā uz visu cilvēci. Kad nevardarbība ir pieņemta par dzīves likumu, tai jāļauj iespiesties visā cilvēka būtībā, nevis tikai dažos izolētos aktos. (SB, 147)


Mohandass Karamčands (Mahatma) Gandijs

no rakstu sērijas „Visi cilvēki ir brāļi un māsas”. Ahimsa jeb nevardarbības ceļš.

Tulkoja Jānis Kučinskis

Raksts pilnā apjomā (lejuplādējama datne) pieejams šeit, kā arī nevardarbiba.blogiem.lv


  • Mjāā. Tas izskaidro daudz ko, un ir kā nākotnes paredzējums, jo ir zināmas likumsakarības.
    ——–
    Ir jau arī psiholoģiskā vardarbība, kuras efekst ir redzams TF dažos komentētājos. Viņi ir sisti tik tālu, ka sāk mīlēt savus sitējus un savā prātā tos attaisnot.
    ========
    Attaisnošana rodas, jo sistais identificējas ar pāri darītāju, iejūtas viņa ādā, tā teikt.

  • Es šaubos, vai un cik ir lietderīgi šādu tematisku Gandija izteikumu apkopojumu sadalīt 7 daļās, jo tās daļas nedod vispārēju priekšstatu par tēmu. Ja arī dalīt, tad vienlaikus jābūt iespējai izlasīt vai ielādēt visu apkopojumu. Tas būtu labi tiem cilvēkiem, kuri šīs idejas vēlas studēt. Bez tam būtu labi, ja zem raksta būtu saite ar citiem Gandija apkopojumiem, jo Gandija mācība tomēr ir vienots, organisks veselums.
    Es nedomāju, ka mums būtu jāpiemērojas amerikanizēto žurnālistu praksei visu sasmalcināt mazos kumosos. Cilvēkam, kas kaut ko grib darīt Latvijas un savā labā, manuprāt, nav grūti izlasīt 10 – 12 lappušu garu materiālu.

  • Varu arī publicēt kopā vienā 14 lpp garā blāķī. Bet, ja publicētu tikai tādā variantā, vai to vispār kāds izlasītu? Jāpiemērojas nav nevienam. Ir jātiecas visās situācijās gūt maksimālo kopējo ieguvumu. Interneta formātam arī 2 lpp ir par daudz. Atbalstu domu, ka jādod iespējas izvēlēties – lasīt pa daļām, vai visu.. Vēl atbalstu domu par citu izplatīšanas veidu izmantošanu. Atbalstu domu arī par MEDIJU KĀ KOOPERATĪVU, kurā būtu gan internets, gan avīze, gan radio un kas darbotos kā viens vesels. Tad arī būtu plašas iespējas variēt…

  • Nu jā, laikam tā vislabāk – publicēt gan gabaliņos (lai kādu nejauši un pamazām ieinteresētu), gan arī kopumā – lasīšanai un/vai ielādēšanai datorā. Kā arī dod linkus uz pārējiem Gandija darbu pirmpublicējumiem latviešu valodā. :)
    Protams, mēs nevaram nevienu piespiest lasīt Gandija darbus. Taču tas nenozīmē, ka tie nebūtu jāpublicē. Pati Tautas foruma orientācija, ļauj pieņemt, ka te cilvēki nenāk vieglai izklaidei, bet gan meklē kaut ko paliekošāku, derīgu un dzīvi rosinošāku.
    Ir jau arī tā, ka Gandija idejas ir tik neierastas, ka tikai pamazām iespiežas apziņā un rada asociācijas ar konkrētām iespējām. Piemēram, es, šīs idejas tulkojot, esmu tās tik dziļi izjutis un pārdomājis, ka tā šķiet milzīga bagātība, kas mums paver tūkstošiem ceļu un iespēju. Tomēr citam varbūt tas šķiet kaut kas tik eksotisks, ka mūsdienu Latvijā nu nekādīgi nav izmantojams.

  • Jautājums. Vai šobrīd Indija nav okupēta no jauna, tikai daudz efektīgāk un smagāk, kā pusgadsimtu atpakaļ, ar informācijas un ekonomikas ieročiem? Vai laikam ejot, nav mainījies arī līdzekļu saturs, ar kuriem atgūstama brīvība, neatkarība reālajā laikā un situācijā? Vai Gandija piemērs ir realizējams šeit un tagad? Ja jā, tad kādiem nosacījumiem ir jāiestājas, lai tas piepildītos un kā šos nosacījumus panākt?

  • Daini, Indija kādu brīdi izmantoja Gandija idejas un ar spožiem panākumiem. Bet pēc tam – tās aizmirsa. Tāpat kā mēs aizmirsām savas Atmodas idejas. Vai tāpēc var teikt, ka sliktas ir idejas?
    Gandijs uzsvēra, ka brīvība jāuztur nepārtraukti (skat. viņa apkopojumu “Cilvēks un demokrātija”). Tāpat kā puķe jālaista un jāaprūpē nepārtraukti, tā arī brīvība un demokrātija.
    Gandija idejas ir tikpat dzīvas un nepieciešamas tagad, kā tas bija tā laika Indijā. Pat vēl vairāk.
    Gandija idejām ir universāla daba, faktiski viņš pat nav šos ideju autors, viņš tikai uztvēra šo universālo brīvības un patiesības likumu un sludināja to cilvēkiem. Tas likums ir katrā no mums, ja mēs tik izvēlētos izklausīties savā sirdsbalsī.
    Mēs varam šo universālo likumu izmantot, bet varam arī neizmantot. Viss atkarīgs no mums.

  • Ja mēs mobilizējamies, uztaisām to Patiesības kampaņu un pat triumfējam, bet pēc tam atgriežamies savos vecajos, melos balstītajos ceļos, tad rezultātā nekas nav panākts. Tieši tas notika Latvijā, sākot no 1991. gada. Un tieši tas notika Indijā pēc kāda 1947. gada. Gan Indija tolaik, gan Latvija 1990. gadā bija pasaules cerība, jo mēs rīkojāmies saskaņā ar savu sirdsapziņu. Bet pēc tam mēs to atmetām, paši par savu sirdsapziņu nokaunējāmies, un pieņēmām šīs pasaules “gudrību”, kas mūs tagad novedusi līdz vispārējam sabrukumam.
    Runa nav tikai par netaisnīgo un nevarīgo valdību, bet par mums visiem. Mēs tagad dzīvojam melos, tāpēc arī valdībā izvirzām tādus pašus melu meistarus. Taču mums arvien ir iespēja atgriezties pie Patiesības, sakārtot savu māju un vēlreiz kļūt par pasaules cerību un iedvesmu citiem. Meli un vardarbība ir mūsu nespēka izpausme, bet Patiesībā snauž mūsu spēks. Mēs to varam izmantot. Taču jāsaprot, ka Patiesības ieguvumi ir nemitīgi jāuztur un jāsargā. Tāpat kā labība laukā. Ja vēlamies ražo, lauks ir nemitīgi jākopj. Ja vēlamies brīvību, brīvība ir jākopj. Tas ir tik vienkārši. Un cita ceļa nav. Vai nu uzplauksme, kura jāuztur, vai arī – vispārēja degradācija.

  • Runājot par Latvijas atmodu, es sirdsapziņu sauktu par mērķi. Cilvēkiem bija mērķis iegūt brīvību un neatkarību. Tā vārdā cilvēki apvienojās un bija gatavi veikt varoņdarbus. Mērķis bija tas, kas ar šo tautu darīja brīnumus. Beidzās atmoda, kā mērķis vēl bija iestāties NATO un ES. Un viss. Vairāk valstisku, tautu vienojošu mērķu nav.
    Gluži pretēji, izveidojās partijas, kas visu vienojošo sadalīja daļās un joprojām dala. Reizē ar mērķi zūd morāle, tāpēc tagad tiek šļupstēts par kaut kādām ētikas normām. Ja nav morāles, tad cilvēkam nav jēdziena labi, slikti. Bezmērķa valsts ir šīs amorālās iekārtas pamats. No tā ir visas šīs nejēdzības.

  • Man patīk Gandija piegājiens un uzskatu, ka tās ir labas idejas un gribētu to izmantot, taču uz reiz paceļas daudz jautājumu.
    Piemēram – es un mani zināmie cilvēki nesadarbojas ar valsti, kura nodevusi tautu un nemaksā nekādus nodokļus, arī par elektrību ne, jo tas arī ir atbalsts esošajai kārtībai, neiepērkas ārzemju īpašnieku veikalos, neapdrošinās ārzemju sabiedrībās, nepērk degvielu, jo tas arī ir ievērojams atbalsts valsts finansēm, nepakļaujas režīma prasībām u.t.t.
    Par cik man ir bijusi saistība ar biznesu, zinu vismaz dažus nākošos soļus no pretinieku puses – bloķēt kontus, aizvērt uzņēmumus, atslēgt elektrību, gāzi, ūdeni, izlikt no neapmaksātās dzīvesvietas, bloķēt telefonsakarus, internetu – nu gan jau, ka vēl kaut ko izdomātu. Rezumē: esam uz ielas ar omēm un ar bērniem pie rokas, nāk ziema un tālāk…? Indijā gan tad, gan tagad vairākums cilvēku dzīvo praktiski zem klajas debess cauru gadu, jo tur ir vasara 365 dienas un palikšana uz ielas nav fatāla, pie mums gan var būt fatāla…
    Šķiet, ka viens pret vienu nevar pārņemt Gandija piegājienu. Būtu labi, ja kāds spētu adaptēt principu mūsu apstākļiem un vienkāršos vārdos pateiktu, kas darāms laba rezultāta panākšanai. Jeb atkal man nav taisnība?

  • Ar es uzdevu apmēram šādu jautājumu par Gandija ideju lietderību. Uz to saņēmu atbildi, ka jāsāk ar puķu audzēšanu. Ja tā un tik vien, tad, ņemot vērā indiešu spēju pusgadsimtā dubultot savu iedzīvotāju skaitu, lietderīgāk būtu pievērsties indiešu mīlas dzejai. Tā nevarētu būt mazāk vispārīga un liriska kā Gandija raksti. Ja pēc 50 gadiem mēs būtu 4 miljoni, tad kā dziesmā – visiem, kas kājas mums likuši priekšā….

  • Ideju ir daudz. Runāsim kaut vai tikai par ‘megafonu ideju’. Informēju, ka ir atsaukušies vairāki cilvēki, gan ar kamerām, gana arī potenciālie runātāji, gan atbalstītāji. Ideja tiek sūtīta tālāk un nav izslēgts, ka atsauksies ļoti spējīgi cilvēki. Daudzas vērtīgas idejas ir FORUMĀ.

    Pats par sevi saprotams, ka TAUTAS KUSTĪBAI (skatoties kopveselumā) ir jādarbojas vairākos virzienos – pašizglītošanās, nevardarbība, informācijas izplatīšana, sadarbība, puķe, vēlēšanu sistēmas maiņa, ģimene, izglītības sistēmas uzlabošana/maiņa, suns, kaimiņš utt.

  • Dombrovskis jau žēlojas ka “Pasliktinājusies nacionālās drošības situācija”. Vai šajā situācijā ietverti arī megafoni?

  • Bet, Daini, nevajag taču aiziet līdz absurdam! Kādā sakarā tad tie Tavi draugi nemaksā par elektrību vai ūdeni? Tad jau arī no lauku tantiņas kartupeļus nevarēs pirkt, jo tā tantiņa par to naudu pirks zāles (tātad arī PVN u.c.), maksās nodevu par savu dārzu, tātad balstīs valsti.
    Prātiņ, nāc mājās! Mums taču nav viss jānoštopē, bet gan jāatbrīvo! Mums jānocērt saknes parazītismam, netaisnībai, meliem, piemēram, tām ārzemju bankām, nevis jāparalizē produktīva mūsu pašu cilvēku aktivitāte.

  • Induli, nu netēlo muļķīti. Mīlas dzejai var būt tikai visai pastarpināta saikne ar tautas fizisko pieaugumu. Viens ir neprātīgi mīlēties ar daiļu sievieti, bet pavisam kas cits ir dzemdēt, uzaudzināt krietnus bērnus, uzņemties atbildību par ģimeni, par valsti.
    Gandijam ir arī ideju apkopojums par sievieti, romantisko mīlu un pašdisciplīnu. Sekojot Gandija mācībai, Latvijas dzimstība noteikti augs, un sēkla netiks tik veltīgi izšķiesta, un mazāk cilvēku iestigs bezjēdzīgās atkarībās, tai skaitā atkarībā no seksuālas apmātības.

  • Es apzināti pārspīlēju, lai vedinātu uz domu, ka lielākā daļa cilvēku īsti nesaprot, ko nozīmē nesadarbošanās un nevardarbīga pretošanās. To jāapraksta vienkāršos nepaplašinātos teikumos, lai varētu pielietot dzīvē

  • Jā, nu tad vairāk jālasa Gandijs, vai Jēzus vai līdzīgas kvalitātes idejas. Un tad katram savā dzīvē jāvēro, kur un kā viņš sadarbojas ar netaisnību, kur viņš pats dzīvo melos, atkarībā vai stulbumā utt. Un nav jāaprobežojas tikai ar valdību. Vislabāk sākt ar personīgo dzīvi. Piemēram, kāds ir pēc dabas izpaticējs, tai skaitā cenšas izpatikt visiem maitām vai klusēt “mīļā miera labad”, kad apkārt notiek cūcības, vai neprot pateikt “nē”, lai gan sirdsapziņa un veselais saprāts mudina pateikt “nē”, vai aiz kūtruma nepasniedz palīdzīgu roku netaisnības upurim. Vai kāda sieva raujas trijos darbos un uztur savu vīru, kas parazīts, manipulators un dzērājs, kas turklāt regulāri savu sievu sit un psihiski grauž. Ja ar dvēseles acīm aplūkosim savu pasauli, mēs ik uz soļa redzēsim iespēju nesadarboties ar netaisnību un darīt labu. No tā vien būs milzīgs efekts – pilnīgi cita dzīve. Un tā dabiskā ceļā atrisināsies visi šie sasāpējušie, gadiem ielaistie jautājumi.

  • Tas viss arī ir pareizi, tikai vēlreiz jāuzsver, ka Gandijs pie valsts mēroga jautājumu risināšanas darbojās arī nepastarpināti (protams, varam aizdomāties arī līdz tam, ka laistīt puķi arī ir ‘valsts līmenis’). Piemēram, lai izskaustu ekonomiska rakstura netaisnības Indijā – audums, sāls..

    Tādēļ aicinu saglabāt līdzsvaru starp dižajām domām, mazajiem un lielajiem darbiem.

  • Piekrītu, Ivo. Un nav jau arī skaidras robežšķirtnes starp “mazajiem” un “lielajiem” darbiem. Katrs nosacīti mazais darbs pēkšņi var izraisīt globāla mēroga attīstību virkni.
    Gandijs risināja ne vien valsts, bet arī visas pasaules mēroga jautājumus. Taču vienlaikus viņš par ļoti svarīgu uzskatīja arī to, ka viņš personīgi tīra sabiedrisko tualeti, auž, gatavo sandales, dzīvo harmoniskā kopdzīvē ar sievu.
    Tā ir integritāte visos līmeņos. Bieži vien politiķi un citi sabiedriski darbinieki slimo ar to, ka sludina vienu, bet paši dzīvo neatbilstoši sludinātajam.

  • Starp citu, parasti reti tiek minēta Gandija sieva, bet viņa veica tieši to pašu darbu – organizēja Ahimsa kustību, pati runāja, vadīja, gāja priekšgalā. Kad Gandijs bija ieslodzīts cietumā, viņa pārņēma vīra iesāktos procesus.
    Gandijs sievietes uzskatīja par dabīgiem ahimsa cīnītājiem, kam bieži var būt izšķiroša nozīme.

  • Sievas man nav, bērnu arī, bet tas taču nav šķērslis tam, lai es domātu, piemēram, par bērnu audzināšanas jautājumiem un dotu savu artavu Latvijas mācību sistēmas izveidošanā (pašreizējā, t.s. izglītības sistēmu nemaz neskaitu par IZAUGSMI nodrošinošu mācību sistēmu). Es daudz ko neesmu paspējis sasniegt, ko vajadzētu… Nedomāju, ka tas ir pretrunā ar to, ko daru. Esmu vēl gados jauns un arī sievu satikšu ;). Arī māju uzcelšu.. Šobrīd vienkārši ir citas prioritātes. Varētu iet “pelnīt piķi”, celt māju utt., bet tad pats es ietu pret to, ko saka visa mana būtība..

  • Piemēram, kāds ir pēc dabas izpaticējs, tai skaitā cenšas izpatikt visiem maitām vai klusēt “mīļā miera labad”, kad apkārt notiek cūcības, vai neprot pateikt “nē”, lai gan sirdsapziņa un veselais saprāts mudina pateikt “nē”, vai aiz kūtruma nepasniedz palīdzīgu roku netaisnības upurim.
    Jāni, te ir tas, ko tu raksti. Sirdsapziņa vai veselais saprāts? Iedomājies, kāds nogalina cilvēku. Tava sirdsapziņa un veselais saprāts runās saskaņā ar tavu morāli.
    1)Variants.
    Šis cilvēks ir tāds pats kā mēs visi un nogalināts netaisni. Tas pelna nosodījumu.
    2)Variants. Izrādās, šis cilvēks ir bīstamākais noziedznieks (vai tavs ienaidnieks). Tu atviegloti uzelpo, jo nogalināts ienaidnieks.
    Kāpēc to rakstu, tāpēc ka sirdsapziņa un veselais saprāts rīkojas saskaņā ar morāli – ideju. Ja mēs būtu kanibāli, mēs šai gadījumā rītu siekalas.
    Mūsu valstij nav vienotas morāles, bet ir daudz dažādas – katram sava. Var būt, ka kāds lidzīgā situācijā jau tagad siekalotos. Likums to nevar novērst. Likumu ir daudz un, izņemot juristus tos neviens nezina, nemaz nerunājot par to formulējumu izpratni. Tagad pasaki, zagt (kombinēt) un melot ir labi vai slikti. Ko mūsu kopīgā valsts par to saka? Neko. Var jau būt, ka kādā likuma pantā kas netieši pieminēts, bet valsts cilvēkiem to tieši neliedz. Tāpēc jau melo un veido zagšanas kombinācijas. Ja tu to nedari, tad esi atpalicis no esošās amorālās valsts attīstības vai tevī saglabājusies kropla( no šodienas valstiski vispārpieņemtā skatījuma) morāles palieka.

  • Induli, katru reizi, kad kas konkrēts gadās, noticis, vai tikai draud notikt, pajautā to pats savai sirdsapziņai. Labs treniņš, kas turklāt izkops arī veselo saprātu. :)
    Ne Gandijs, ne kāds viņam līdzīgs katrā situācijā Tev nebūs blakus, tāpēc audz pats. Ko varēja Gandijs, to, un pat vairāk, var katrs. To pašu teica Jēzus, kad viņu apbrīnoja par cilvēku dziedināšanu. Viņš teica apmēram tā: pat mazākais no jums spēj to pašu un pat vairāk.

  • Atkārtoju vēlreiz – sirdsapziņu veido morāle, bet morāle izriet no idejas.

  • Starp citu, tam mūsu latvietim Martinsonam Lietuvā iznākusi ļoti dvēseliska filma “Nevajadzīgie cilvēki”. Iesaku noskatīties. Ja ne citādi, tad var mēģināt novilkt DC++
    Tiešām nezinu, vai tādu novilkšanu internetā var uzskatīt par zagšanu. Taču pats reizēm velku – ar domu, ka tas var līdzēt arī kopējam labumam. Piemēram, Gandija materiālus arī esmu tieši tā novilcis.

  • Nu tad, Induli, pameklē sev dziļāk.
    Ir gan teorija, ka kādam niecīgam cilvēces procentam (t.s. sociopātiem) sirdsapziņas nemaz nav jeb arī tā kādā nomērdētā stāvoklī. Tomēr pameklē, vai ieklausies.

  • Likumos, parašās un tradīcijā balstīta morāle ir tikai nožēlojams sirdsapziņas surogāts, kurš turklāt mainās atkarībā no dominējošās konjuktūras.

  • Protams, ja tu dzīvo un domā saskaņā ar dažādās teikās paustajiem nepārbaudāmajiem nākotnes solījumiem, tad tā varētu būt.

  • Induli, Tu pieskāries ticības jomai. Par to diskutēt ar racionālā prāta argumentiem ir bezjēdzīgi. Pie tā arī ierosinu palikt.

  • … te to visu pārlasot man rodas jautājums, kādam “tam kaut kam” ir jābūt, lai tas paliktu tīrs un “nevainīgs” vēl pēc tam, kad to ne viens vien ir “apgramstījis ar netīrām rokām”.
    Vai palikt tīram pēc tā visa vispār ir iespējams. Pieņemu ka citu acīs noteikti ne.

  • Domāju gan, ka nevardarbīgajai pieejai ir sava ierobežotība, kas pirmkārt saistīta ar pretimstāvošo pušu kultūras iezīmēm un šo pušu lielumu, cilvēku skaitu tajās. Nu piemēram vai nevardarbīgā kustība Indijā būtu veiksmīga, ja indiešu nebūtu n reizes vairāk kā angļu kolonizatoru? Un kādu ceļu vajadzēja izvēlēties Varšavas geto ieslodzītajiem 1943. gadā? Vai latvieši 1918.-1919. gadā būtu izcīnījuši savu valsti ar nevardarbīgām metodēm?

  • Muļķības, Kas! Nevardarbību vienmēr sāk niecīgs mazākums vai pat viens cilvēks, tik pēc tam tā pārņem vairākumu, t.sk. pretiniekus (Gandija kustību vairāk nekā Indijā iemīlēja Lielbritānijā). Bet pirmkārt nevardarbība, kas ir ļoti plaša un ietilpīga koncepcija, nepieciešama mums pašiem, lai mainītos cilvēku domāšana un izpratne.
    Varšavas geto sacelšanās, visu apsverot, bija provokācija. Un tā nebija nepieciešama, jo frontes no abām pusēm jau bija tuvu un kara iznākums jau sen bija skaidrs. Otrkārt, pats karš bija vardarbības izpausme.
    Latvija 1918. gadā neiztika bez plašas vardarbības. Protams, tā nebija nepieciešama. Toties 1990. gadā Latvija neatkarību ieguva ar nevardarbību! Un tā ir laba pieredze, kas mums jāņem vērā.

  • Nevardarbība es domāju, ka nav problēma Latvijā. Izaicinājums ir apņēmība nesadarboties ar sistēmu un tās ieceltajiem pārstāvjiem.
    ========
    Izaicinājums nākamais ir saprātīgas sadzīves organizēšana.

  • Aigar, laikam neesi lasījis Gandiju. Nevardarbība ir ļoti ietilpīgs jēdziens un pavisam cits dzīves veidošanas ceļš.
    Visas šīs cūcības, kas tagad nogalina Latviju, ir vardarbība – prāta, emocionāla, garīga un arī bieži fiziska.
    Starp citu, tūlīt mēģināšu kaut kur ielikt pilnus, nesaraustītus Gandija domu apkopojumu tekstus. Kad to izdarīšu, paziņošu interneta adresi.

  • Esmu lasījis tikai to, ko tu esi tulkojis.
    ————-
    Es sapratu, ko tu ar to saki – vardabībai var būt ļoti LIELS jēdziens daudzus aspektus pārklājošs.
    =============
    Atgriežotis pie manis sacītā. Gandijus visi nelasīs, un iespējams arī nevajag. Vajag paņemt labāko un nest tālāk. Šādā kontekstā vardarība parasti tiek saprasta, kā fiziska pāri darīšana. Psiholoģiska vardarbība tiek saukta parasti citos vārdos – kontrole, smadzeņu skalošana, apstulbināšana, turēšana neziņā…
    ———-
    Psiholoģiskai vardarbībai pretototies var ar to nesadarbojoties. Tomēr cilvēks savu pāri darītāju vienmēr attaisno, jo saprot, kādēļ viņš dara pāri. Upuris identificējas ar savu pāri darītāju un tam pieķeras.
    ===========
    Ja to apjēdz kāds, tad nākamais loģiskais solis ir nesadarbošanās. Šeit mēs nonākam atkal pie dažādiem cilvēku tipiem, kuriem ir bijušas, ir un būs problēmas ar nesadarbošanos, ja tā ir saistīta ar likumu pārkāpšanu.
    ===========
    Likumi ir visspēcīgākais psiholoģiskās vardarības ieroči.
    ===========
    Ir 6 cilvēku veidi, kas dažādi izturas pret likumu – sākot no tādiem, kas pakļausies jebkuram likumam neatkarīgi vai tam ir nozīme vai nav, līdz tādiem, kam likums ir pie vienas vietas.
    ———–
    Ar katru no šīm grupā ir jāstrādā atsevišķi un jāpieiet savādāk, jo katrai ir sava sapratne par likumu jeb psiholoģisko vardarbību.
    ============
    Vispār ir tā – vai Gandija lasīšana var aizdegt kritisko masu (33% aptuveni) vai nē. Ja var, tad ar to pietiek, ja nē, tad vajag papildus rīcību.

  • Nevardarbība ir arī prasme ieklausīties citos, uzticēšanās un pacietība..

  • Nevardarbība patiesi ir “viss kas”.
    T.sk. tas par ko runā 4. bauslis.
    Sekli un sīki to tulkot ir kaitīgi mums visiem…
    Jo jārunā arī par to kas ir vardarbība…

  • Piekritu Aigaram *Izaicinajums nakamais ir sapratigas sadzives organizesana*.Musu gadijuma t.i.Latvijas sabiedribai,piekopjot nevardarbibu,sapratiga sadzives organizesana varetu but – noturigas paspietiekamibas organizesana.
    Noturigas paspietiekamibas organizesanai nepieciesamie resursi:
    -cilveki,kuri sevi iemieso potencialas spejas rikoties,darboties.Pagaidam mes te vel esam;
    -zeme t.i.telpa dzivosanai un darbibai.Ari ta ka vel butu – viss vel nav iztirgots.
    -zinasanas un GUDRIBA.Zinasanas protams, ka mums ir,bet GUDRIBAS jau sak pieteukt.
    Ta tad sajos trijos noturigas paspietiekamibas balstos mums visvajakais ir GUDRIBA.Par to,kas ir GUDRIBA -gudrs cilveks/pazemiba,pieticiba,cilveku milestiba/,loti labi izskaidro latviesu domatajs-reformators no Australijas Janis Martinsons sava gramata *GUDRIBAS SKOLA*.Domaju,ka si gramata sastopama daudzas Latvijas lauku bibliotekas.Tadel pirms keramies pie nevardarbigas-sapratigas savas dzives-sadzives organizesanas,deretu so gramatu izlasit.

  • Nu re, tie, kas ir nepacietīgāki, un tiem, kas jau iztulkotos Gandija gabalus grib pastudēt un par tiem vairāk padomāt, varbūt pat meditēt, vai pilnībā nokopēt savai lietošanai un izplatīšanai, pilnus tekstus var atrast šeit:
    http://nevardarbiba.blogiem.lv/

    Tas arī man būs stimuls tulkot ātrāk. Jo vispār jau es pats esmu diezgan nepacietīgs. :)
    Kaļu, kamēr karsts :)

  • Paldies, Jāni!

  • Hm, internetā Jāņa Martinsona “Gudrības skolu” neatradu. Bibliotekā pameklēšu (esmu tādos puslaukos). Bet ja nebūs, vai to tekstu kaut kā citādi var dabūt?
    Varbūt pat Martinsons vai viņa tuvinieki nebūtu pret teksta publicēšanai internetā?

  • Tas Varšavas geto piemērs ir ļoti pamācošs. Poļiem tolaik bija divas armijas, kas cīnījās pret Hitlera Vāciju: ar Maskavu sabiedrotā tautas armija un otra armija, kas bija uzticīga uz Londonu izbēgušajai Polijas valdībai. Tā otra armija bija gatava cīnīties arī pret Sarkano armiju. Sarkanā armija jau bija piegājusi Varšavai – bija jau otrajā upes krastā. Un tad tika izprovocēts tas dumpis, paļaujoties, ka Sarkanarmija to atbalstīs. Bet Sarkanarmija neko nedarīja, vien mierīgi noskatījās, kā vācieši iznīcina poļu pretestību un attīra brīvu ceļu Sarkanarmijai.
    Pēc 1918. gada Latvijā bija daudz vardarbības. Un tā nepalika bez sekām 1940. gadā, kad bija vēl vairāk vardarbības.
    Ja vardarbība būtu 1990. gadā, tad tagad, krīzē vai mazliet vēlāk, mēs noteikti justu šīs vardarbības sekas. Pēc pilnas programmas. Jo katra vardarbība rada jaunu un vēl lielāku vardarbību. Diemžēl vardarbība nav tikai fiziska izrēķināšanās, sišana vai šaušana, sekas tai gaidāmas tik un tā. tāpēc ir tik ļoti svarīgi pārmaiņas ievadīt nevardarbīgā gultnē – tiekties uz risinājumu, nevis uzvaru, triumfu, atriebību vai jaunu netaisnību.

  • Nu vispār es domāju to Varšavas geto sacelšanos, kas notika 1943. gadā (to, kas bija 44. gadā sauc vienkārši par Varšavas sacelšanos). 43. gadā sacēlās Varšavas geto ebreji sakarā ar to, ka vācieši sāka likvidēt geto – viņi sāka masveidā ebrejus sūtīt uz nāves nometnēm. Sacelšanās notika laikā no 19. aprīļa līdz 16. maijam, tad vēl pat Kurskas kauja nebija notikusi un līdz frontei un kara beigām bija ļoti tālu. Domāju, ka nevajadzētu būt nekādām ilūzijām par to, cik noderīga vai iedarbīga būtu “nevardarbīga pretošanās”…

  • Tā ir. Jēdziens “uzvara” smieklīgākais jēdziens, ko es esmu lietojis.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.