Mahatma Gandijs: no rakstu sērijas ‘Visi cilvēki ir brāļi un māsas’. Cilvēks un mašīnas.

Atzīšos, ka es cenšos nevilkt stingru līniju starp ekonomiku un ētiku. Ekonomika, kas nodara kaitējumu indivīdu vai nāciju morālai labklājībai, ir amorāla, tātad grēcīga. Piemēram, tāda ekonomiska sistēma, kas vienai valstij ļauj aplaupīt citas, ir amorāla.
(MM, 128)

Mērķis ir tiekties pēc cilvēku laimes, kas ietver pilnīgu prāta un morālo izaugsmi. Īpašības vārdu morāls es lietoju kā sinonīmu jēdzienam garīgs jeb spirituāls. Šo mērķi var sasniegt caur decentralizāciju. Centralizācija kā sistēma nav savienojama ar sabiedrības nevardarbīgu struktūru. (SB, 73)

Es kategoriski apliecinu savu pārliecību, ka par pasaules krīzi ir atbildīga masveida ražošanas mānija. Ja mēs uz mirkli pieņemam hipotēzi, ka mašīnas var apmierināt visas cilvēku vajadzības, bet ja ražošana ir koncentrēta tikai vienā teritorijā, tad kādam (starpniekiem – tulk.) būs jāveic tāls aplinkus ceļš, lai šos ražojumus izplatītu pa visu pasauli. Turpretī, ja abas – gan ražošana, gan izplatīšana – atrodas vienā teritorijā, kurai šie ražojumi nepieciešami, tad tās (ražošana un izplatīšana) regulējas automātiski, un līdz ar to mazinās iespēja krāpšanai un spekulācijām. (SB, 71)

Masveida ražošana neņem vērā reālās patērētāju vajadzības. Ja masveida ražošanu uzskatām par vērtību pašu par sevi, tai jābūt spējīgai uz bezgalīgu pašpavairošanos. Taču iespējams pierādīt, ka masveida ražošana sevī ietver ierobežojumus. Ja visas valstis izvēlētos ieviest masveida ražošanas sistēmu, nepietiktu tirgus šīs produkcijas noietam. Šai punktā masveida ražošanai jāapstājas. (MM, 121)

Es neticu, ka kādai zemei jelkādos apstākļos nepieciešama totāla industrializācija. Vēl jo mazāk Indijai. Es ticu, ka neatkarīga Indija savu misiju pret augošo pasauli var veikt, pieņemot vienkāršu, bet cildenu dzīvesveidu, attīstot tūkstošiem ciemu un vienkāršu mājokļu, kas dzīvo mierā ar pasauli. Cēla domāšana nav savienojama ar sarežģītu materiālo dzīvi, ko mums uzspiež Mamona pielūgšanas diktēta drudžaina sacensība.
Bīstamu dzīvi mums vajadzētu atšķirt no dzīves bīstamu briesmu priekšā. Cilvēks, kurš uzdrīkstas viens pats dzīvot plēsīgu zvēru apdzīvotā mežā, savvaļā dzīvojošs vīrs, kas ir bez ieroča un tikai ar Dievu kā savu vienīgo palīgu, dzīvo briesmām sejā. Bet vīrs, kurš ir gaisā un sācis nirt zemes virzienā, pasaules skatītāju pūlim uzgavilējot, dzīvo bīstamu dzīvi. Pirmā ir mērķa pilna dzīve, bet otrā – bezmērķīga. (MT, VII, 224-25)

Kāds ir patlaban valdošā haosa cēlonis? Tā ir cilvēku ekspluatācija. Es neteikšu, ka stiprākās nācijas ekspluatē (izmanto) vājākās, bet, ka brālīgas nācijas izmanto cita citu. Un mans galvenais iebildums mašīnu ieviešanai balstās faktā, ka tieši mašīnas (tehnoloģijas) dod iespēju vienai nācijai ekspluatēt citas. (SB, 64-65)

Ja man būtu tāda vara, es šo sistēmu likvidētu jau šodien. Es izmantotu visnāvējošākos ieročus, ja ticētu, ka tie spēj likvidēt šo sistēmu. Mani attur vien apsvērums, ka šādi ieroči mašinēriju sistēmu tikai iemūžinātu, lai arī varbūt kaitētu tās patreizējiem administratoriem.
Tie, kuri tiecas iznīcināt cilvēkus, nevis viņu netikumus, paši pieņem šos netikumus un kļūst vēl ļaunāki par tiem, kurus viņi iznīcinājuši, maldīgi uzskatot, ka netikumi izmirs reizē ar to nesējiem. Viņi nav iepazinuši ļaunuma sakni. (SB, 66)

Mašīnām un tehnoloģijām ir sava vieta cilvēku dzīvē, un tām jāturpina pastāvēt un attīstīties. Taču nedrīkst pieļaut, ka mašīnas atņem cilvēkiem nepieciešamo darbu. Uzlabots arkls ir laba lieta. Taču, ja tehniskā progresa iznākumā veidotos stāvoklis, kad viens cilvēks spētu uzart visu Indijas aramzemi un kontrolēt visu Indijas lauksaimniecību, un ja miljoniem nebūtu nekāda cita darba, viņi nomirtu badā. Vai arī, dzīvojot bezdarbībā, viņi paliktu garīgi atpalikuši, kā tas jau noticis ar daudziem. Pastāv briesmas, ka šādā neapskaužamā stāvoklī var nonākt daudzi.
Es apsveikšu katru uzlabojumu mājas mehānismos, taču esmu pārliecināts, ka ir noziedzīgi katru roku darbu aizvietot ar enerģijas dzītiem mehānismiem, ja vien tajā pašā laikā nav padomāts par citu nodarbošanos, uz kuru varētu pāriet miljoniem zemnieku savās sētās. (SB, 66)

Es iebilstu nevis pret mašīnām kā tādām, bet pret tehnoloģisko neprātu. Šis neprāts izpaužas saistībā ar t.s. darbu ietaupošajām mašīnām. Cilvēki tik daudz nopūlas „ietaupīt darbu”, kamēr tūkstoši paliek pilnīgi bez darba un tiek izmesti uz ielas, lai nomirtu badā. Es vēlos ietaupīt laiku un darbu, taču nevis nelielai daļiņai cilvēces, bet priekš visiem. Es vēlos veicināt bagātību koncentrēšanu nevis dažu rokās, bet visiem. Mūsdienās tehnoloģiskā attīstība palīdz tikai dažiem, lai viņi varētu apsedlot miljoniem cilvēku un jāt uz viņu mugurām. Stimuls šādai attīstībai ir nevis darba ietaupīšana, bet gan alkatība.
Augstākais apsvērums ir cilvēks. Mašīnu dēļ nedrīkst pieļaut cilvēka locekļu atrofiju. Protams, pastāv saprātīgi izņēmumi. Piemēram, Zingera šujmašīna. Tas ir viens no noderīgākajiem mehānismiem, kāds vien kad izgudrots, un aiz šā izgudrojuma atrodam siltas rūpes un romantiku. Zingers vēroja, kā viņa sieva nomokās, ar rokām šujot un apvīlējot, un aiz savas mīlestības uz sievu viņš izgudroja šujmašīnu, kas sievu izglāba no nevajadzīga un vienmuļa darba. Viņš ietaupīja ne vien savas sievas darbu, bet arī katra cita šuvēja darbu, kurš iegādājās Zingera šujmašīnu.
Tas, ko es vēlos, ir labas pārmaiņas darba apstākļos. Šī trakā dzīšanās pēc bagātības ir jāaptur. Strādnieks ir jānodrošina ne vien ar cienīgu un dzīvošanai pietiekamu algu, bet arī ar ikdienas uzdevumiem, kas brīvi no mehāniskām, garlaicīgām manipulācijām. Tādā gadījumā mašīna būs gan katra darbinieka, gan valsts un īpašnieka palīgs. Neprātīgā dzīšanās pēc bagātības noplaks, bet strādnieks darbosies pievilcīgos un labvēlīgos apstākļos.
Šujmašīnas izgudrotāju motivēja mīlestība. Galvenā izgudrotāja rūpe bija cilvēks. Tātad aiz tehnoloģiskā progresa un darba ietaupīšanas jābūt godīgiem humāniem apsvērumiem, nevis alkatībai. Vien aizvietosim alkatību ar mīlestību, un viss nostāsies savā īstajā vietā. (SB, 67-68)

Roku vērpšana nav iecerēta, lai ar kādu sacenstos vai lai aizvietotu kādu esošās industrijas nozari. Tā nepiesaista nevienu cilvēku, kurš varētu atrast sev izdevīgu darbu citur. Vērpšanas rats piedāvā tūlītēju, īstenojamu un ilgstošu risinājumu tai problēmu problēmai, kas izaicina visu Indiju – gandrīz 6 mēnešus gara piespiedu bezdarbība katru gadu, ko cieš Indijas lauksaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju liels vairākums, jo nav citas papildu nodarbes, kas šos ļaudis paglābtu no hroniskas badošanās. (SB, 58)

Es neiesaku pamest nevienu veselīgu, dzīvību veicinošu industriālu aktivitāti, lai pievērstos roku vērpšanai. Pamats visai vērpšanas rata kampaņai balstās uz faktu, ka Indijā ir ļoti daudz nepilnīgi nodarbinātu cilvēku. Ja tā nebūtu, vērpšanas ratam nebūtu vietas. (SB, 58)

Cilvēks, kas cieš no bada, vispirms domā tikai par sava izsalkuma apmierināšanu. Viņš pārdos savu brīvību un visu pārējo, lai tikai tiktu pie sava kumosa. Tāds ir miljoniem Indijas iedzīvotāju stāvoklis. Viņiem brīvība, Dievs un līdzīgi augsti jēdzieni ir tikai skaņu salikums bez mazākās nozīmes. Ja viņiem atgādināsi par Dievu vai brīvību, šīs skaņas griezīs viņu dzirdi. Ja mēs vēlamies šiem cilvēkiem dot brīvības izjūtu, mums vispirms viņi jāapgādā ar darbu, ko viņi varētu veikt savās izpostītajās mājās un kas viņiem nodrošinātu kaut trūcīgāko iztikšanu. Un pašlaik to var nodrošināt vienīgi vērpšanas rats.
Kad šie cilvēki kļūs pašpietiekami un spēs par sevi gādāt, vien tad mēs varēsim ar viņiem runāt par brīvību, Nacionālo kongresu un līdzīgām lietām. Tie, kas šiem bada cietējiem dos darbu un iespēju nopelnīt maizes garozu, būs viņu atbrīvotāji, kā arī tie, kas mūsu brāļos pamodinās izsalkumu pēc brīvības. (SB, 59)

Pilsētniekiem ir mazs priekšstats par to, kā pusbadā mītošās Indijas cilvēku masas lēni grimst uz izmiršanu. Retais pilsētnieks nojauš, ka viņu nožēlojamais komforts ir tikai komisijas nauda par darbu, ko viņi veic savu ārvalstu ekspluatatoru labā, un ka visa šī peļņa un asins nauda tiek izsūktas no zemnieku masām. Reti kurš apjauš, ka valdība, kas te iedibināta ar Britu Indijas likumiem, ir domāta, lai nodrošinātu šo masu ekspluatāciju. Nekāda sofistika, nekāda žonglēšana ar skaitļiem nespēj noslēpt tos skeletus, kuri daudzos mūsu ciemos redzami ar neapbruņotu aci. Man nav ne mazāko šaubu, ka gan Anglijai, gan mūsu pilsētu iemītniekiem, ja vien ir Dievs debesīs, būs jāatbild par šo noziegumu pret cilvēci, kam līdzīga, iespējams, nav bijis pasaules vēsturē. (SB, 65)

Es būtu par vismodernākās tehnoloģijas izmantošanu, ja vien ar to kaut kā tiktu likvidēts Indijas pauperisms (masu nabadzība) un uzspiestā bezdarbība. Roku vērpšanu es ierosinu kā pagaidām vienīgo gatavo līdzekli nabadzības aizdzīšanai, kas badu no „darba un bagātības” padarīs neiespējamu. Vērpšanas rats pats par sevi ir vērtīga mašīna, un savā pazemīgā veidā esmu centies to uzlabot, lai piemērotu Indijas īpašajiem apstākļiem*. (SB, 66-67)

Gribu teikt: ja izzudīs Indijas ciemi, izzudīs arī pati Indija. Tā vairs nebūs Indija. Tās misija pasaulē zudīs. Ciematu atdzimšana ir iespējama, atsakoties no ekspluatācijas. Masveida neierobežota industrializācija, kā arī ar to saistītā konkurence un mārketings, nenovēršami ved uz pasīvu vai aktīvu ciematu izdzīvotāju ekspluatāciju. Tāpēc mums jāparūpējas, lai ciemati kļūtu pašpietiekami un ražotu galvenokārt pašu lietošanai. Ja tiks nodrošināts šāds ciematu dzīves raksturs, nebūs arī nekādu iebildumu, ja ciematnieki savos darbos izmantos pat vismodernāko tehnoloģiju un instrumentus, kādus vien viņi spēj izveidot un var atļauties izmantot. Vienīgais priekšnoteikums: tie nedrīkst tikt izmantoti citu ekspluatācijai. (SB, 71)


*
Gandijs pats visu brīvo laiku pavadīja vērpjot. Pat oficiālās vizītes laikā uz Londonu viņš ņēma līdzi savu vērpšanas ratu. Vērpjot, viņa apziņā dzima labākās idejas, jo tagad jau zinātniski noteikts, ka mācību un domāšanas procesi ir atkarīgi arī no cilvēka fiziskajām aktivitātēm. Kabinetu darbā nav nekā garīga, jo kabinetu darbs ir orientēts uz bezdvēseliskām sistēmām. Turpretī vienkāršs fizisks darbs, it sevišķi pie dabas, ļauj tieši mijiedarboties ar augstākajiem garīgās pasaules principiem. (tulk. piebilde.)


Mohandass Karamčands (Mahatma) Gandijs

no rakstu sērijas „Visi cilvēki ir brāļi un māsas”. Cilvēks un mašīnas.

Tulkoja Jānis Kučinskis

Raksts pilnā apjomā (lejuplādējama datne) pieejams šeit, kā arī nevardarbiba.blogiem.lv


  • paldies!
    Sajēga ir globāla panaceja. Dodiet cilvēkiem sajēgu, ja cilvēki būs viedi, tad tā būs paradīze zemes virsū.

    kā iedot cilvēkiem sajēgu? vienīgais veids – sajēgu un labākās gudrības praktizēt savā dzīvē. Ir atšķirība, vai tiek gudri muldēts, vai tiek Darīts.

  • Paregjis.
    Dazjas ceelonjsakariibas tomeer palaidis garaam.
    Piemeeram, tehnologjijas atnjemot darbu cilveekiem. It kaa tehnologjijaam buutu griba, meerkji un plaani:D Taatad cilveeki, nevis mashiinas, atnjem darbu un ieved tehnologjiskajaa bezdarbaa un liidz ar to badaa.
    ——
    Pashpietiekamiiba ir atsleega visam.

  • m jā, Aigar, noformulēji sakarīgāk Gandija domu :)
    bet tā jau jā, sakarīgas lietas viņs jau teicis tajā laikā, bet tāpat maza daļā laikam ieklausijušies. Un vismaz viņa veids ir samērā tiešs un konkrēts(veids kā izklāstīt lietas)

  • Gribu teikt: ja izzudīs Indijas ciemi, izzudīs arī pati Indija.

    to pašu varam teikt par Latvijas zemniecību

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.