Prof. Maikls Hadsons: ‘Kāpēc Islande un Latvija negribēs (un nevarēs) samaksāt ES par kleptokrātu zādzībām?’

Vai Islande un Latvija var samaksāt ārējo parādu, kas pieaug diezgan šauram iedzīvotāju slānim? Eiropas Savienība un Starptautiskais Valūtas fonds ir norādījis, lai tās aizstāj privātos parādus ar valsts (sabiedriskajām) saistībām un lai tās maksā, iekasējot nodokļus un samazinot valsts (sabiedriskos) tēriņus, piespiežot pilsoņus tērēt savus uzkrājumus.

Pieaug sašutums ne tikai pret tiem, kuri palielināja šos parādus (Islandi izputināja
(1) Kaupthin un Landsbanka ar saviem Icesave kontiem un
(2) personas, kurām Baltijā un Centrāleiropā piederēja un bija privatizēti, tā saucamie, debt-leveraged1 īpašumi), bet arī pret neoliberāliem ārvalstu padomdevējiem un kreditoriem, kuri uz valdību izdarīja spiedienu, lai tā izpārdod bankas un valsts infrastruktūru „savējiem“ cilvēkiem.

Islandē pievienošanos ES atbalsta vairs tikai mazāk kā trešdaļa iedzīvotāju, kamēr Latvijas partija ‘’Saskaņas Centrs’’ (pirmā pēc neatkarības atgūšanas, kas iekļauj tik lielu krievvalodīgo iedzīvotāju daļu) Rīgā ir ieguvusi pārsvaru un ir vispopulārākā nacionālā partija. Tautas protesti abās valstīs ir palielinājuši politisko spiedienu – samazināt parāda nastu līdz saprātīgai maksātspējai.

Šis politiskais spiediens sasniedza Reikjavīkas Parlamenta augšpalātu. Altings pieņēma vienošanos, pēc kuras stingri ir jāierobežo maksājumi Lielbritānijai un Nīderlandei kompensācijā par zaudējumiem, kas radās, galvojot par vietējiem Icesave noguldītājiem.

Šis nolīgums ir pirmais kopš 1920. gada, kas paredz ārējo parādu pakļaut valstu maksātspējai. Eiropas Savienības maksājumi Islandei tiks samazināti par 6% no 2008.g. vietējo produktu bruto pieauguma. Ja kreditori veiks darbības, kas žņaugs Islandes ekonomiku, un, ja emigrācija turpināsies ar pašreizējo ātrumu, attīstības nebūs un parāds netiks atmaksāts.

Līdzīga problēma tika apspriesta pirms 80 gadiem, kad Vācija bija beigusi maksāt I. pasaules kara reparācijas. Taču politikas veidotāji vēl joprojām ir apmulsuši (1) vietējā fiskālā pārpalikuma samazināšanās un (2) spējas atmaksāt ārējos parādus atšķirību dēļ.

Nav svarīga valdības spēja aplikt valsts ekonomiku ar nodokļiem, problēma ir pārvērst naudu ārzemju valūtā. Kā paskaidroja Džons Meinards Keins, kamēr valstis parādnieces var eksportēt vairāk, tām ir jāmaksā vai nu
1. aizņemoties (Vācijas valsts un municipalitātes aizņēmās dolārus no Ņujorkas un saņēma tos vietējā valūtā caur Reihsbanku, kura izmaksāja dolārus sabiedrotajiem) vai
2. pārdodot valsts īpašumus.

Islande atraidīja tādu pašiznīcināšanās politiku.

Tā ir robeža, kurā atklājas, cik daudz ārējie maksājumi var kaitēt ekonomikai. Augstāki iekšējie nodokļi nenozīmē, ka valdība var atgriezt valsts ienākumus iepriekšējā stāvoklī. Šī īstenība atspoguļojas Islandes uzstājībā, lai Icesave parādu maksājumi un tās banku sistēmas neveiksmīgās privatizācijas saistību maksājumi tiktu samazināti līdz noteiktam procentam (teiksim, 3 procentiem) no iekšzemes kopprodukta pieauguma. Ir pieņemts, ka šī pieauguma daļa var tikt atspoguļota eksportā, taču, ja šis nav tas gadījums, Islande uzstāj uz to īpašumu „nosacītību“, lai izpildītu aktuālo maksājumu līdzsvara pozīciju kontā.

Ārējā parāda problēma neattiecas tikai uz Islandi vien. Eiropā politiskās partijas aizstāv ES biedrus; problēma ir tāda, ka Māstrihtas kritēriji ierobežo biedru ārējo parādu līdz 60 % no IKP pieauguma. Bet Islandes ārējā publiskā sektora parāds (izņemot iekšējo parādu), ja tā piekritīs Apvienotās Karalistes un Nīderlandes prasībām atmaksāt valsts vērtspapīrus Icesave glābšanai, palielināsies līdz 240 % no IKP. Tikmēr ES un SVF piešķir kredītu baltiešiem ārvalstu valūtas atbalstam, tātad priekšroka tiek dota ķīlām nevis defoltam2 .

Postpadomju ekonomikas nelaime ir tā, ka 1991. gadā iegūtā neatkarība neatnesa cerētos dzīves standartus. Kā Islande, tā arī šīs valstis atradās patēriņa preču un aprīkojuma importa atkarībā. To tirdzniecības deficītu finansēja globālais īpašumu burbulis – aizņēmumi ārvalstu valūtā pret īpašumu, kas bija brīvs no parādiem neatkarības laikā. Pašlaik šie aktīvi ir pilnīgi „pārkreditēti“, burbulis ir pārsprādzis un atmaksas laiks ir pienācis. Uz Baltiju no Zviedru bankām, uz Ungāriju no Austrijas bankām vai uz Islandi no Lielbritānijas un Nīderlandes kredīti vairs neplūst. Bezdarbs pieaug un valdība apcērp veselības aprūpes un izglītības budžetus. Ekonomikas samazināšanas rezultāts ir daudzskaitlīgi nekustamā īpašuma ar negative equity3 gadījumi.

Stingrības programmas bija pierasta lieta Trešās Pasaules valstīs no 1970. g. līdz 1990. g., taču Eiropas demokrātijas bija mazāk iecietīgas pret tik ļoti destruktīvo piekāpšanos ārējo kreditoru aizdevumiem, kuri bija bezatbildīgi un atklāti plēsīgi. Tas nav tas, ko solīja neoliberāļi.

Iedzīvotāji ne tikai jautā, (1) kad parāds ir jāatmaksā, bet arī, (2) vai tas vispār var tikt atmaksāts! Ja var, tad mēģinājums atmaksāt ierobežos ekonomiku nākotnē, traucēs tās dzīvotspējai. Tas ir tas, kas noveda pagājušās strukturālās regulēšanas programmas līdz neveiksmei.

Vai Lielbritānija un Nīderlande akceptēs šo jauno realitāti? Vai cieši turēsies pie neoliberālisma, t.i., pie „pro-kreditoru“ ideoloģijas un stūrgalvīgās nostājas, ka „parāds ir parāds“ un tā tas ir. Mēģinājums izspiest vairāk parādu nekā valsts var apmaksāt prasa despotisku un iegūstošu fiskālu un finansiālu režīmu. Keins brīdina, ka ir jāpanāk, lai nacionālās politikas vairs nepieļautu kreditorvalsts brīvās prasības. Tas ir tas, kas notika 1920. gadā, kad Vācijas ekonomika „cieta avārijā“ dēļ parāda neaizskaramības stingrās ideoloģijas.

Šāda dinamika ir vērojama kā Islandē, tā Baltijā. ES Islandei ir pateikusi, ka, lai pievienotos, tai ir jāsamaksā Lielbritānijai un Holandei pērnā rudens Icesave parādi. Arī Latvijā ES un SVF ir valdībai pateikuši, lai tā aizņemas ārvalstu valūtu, lai
1. stabilizētu valūtas kursu un
2. palīdzētu nekustamo īpašumu parādniekiem atmaksāt ārvalstu valūtā no zviedru un citām bankām saņemtās hipotēkas,
3. lai barotu īpašumu burbuli,
4. celtu nodokļus,
5. strauji „attītu atpakaļ“ budžeta izdevumus izglītībai, veselības aprūpei un citām pamatvajadzībām un
6. lai „absorbētu“ ienākumus.

Pie lielākiem nodokļiem ir zemāks importa pieprasījums un līdz ar to vietējās cenas – it kā tas automātiski padarīs produkciju daudz konkurētspējīgāku eksporta tirgos.

Taču ne Islandei, ne Latvijai nav plašs eksports. Kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā Baltijas valstis nav iekļāvušās apjomīgās ražošanas jaudās. Islandei ir zivis, taču daudzas tās kvotu licences tika ieķīlātas aizņēmuma devēja interesēs, kurš no koda pārdošanas iegūst lielāko daļu ārvalstu valūtas. Tāpat arī izdevumi par procentu nomaksu absorbē lielāko ienākumu daļu no alumīnija eksporta, ģeotermālajiem un hidroelektriskajiem resursiem.

Tādā stāvoklī darbojas pragmatiskas ekonomikas princips: parādi, kurus nevar atmaksāt, atmaksāti netiek. Paliek tikai jautājums: kā tie netiks apmaksāti? Vai vairākums tiks norakstīts? Vai arī Islande, Latvija un citi parādnieki tiks pakļauti bardzībai, mēģinot izspiest liekos produktus, lai izvairītos no saistību nepildīšanas?

Atteikums atzīt ierobežoto maksātspēju rada kustības bīstamību ārpus Rietumu ietekmes sfēras esošajās valstīs ar pārlieku lielu parādu. Islandes iedzīvotājus ir iegāzis ES atbalsts Lielbritānijas un Holandes iebiedēšanas taktikai, mēģinot saņemt kompensāciju par galvojumu Icesave ieguldītājiem – 2,6 miljardi eiro Lielbritānijai un 1,3 miljardi eiro Holandei. Sociāldemokrāti uzvarēja aprīļa Altinga vēlēšanās jautājumā par pievienošanos ES, taču valsts apgrūtināšana ar Icesave parādiem traucē Māstrihtas kritēriju izpildi. Tas rāda, ka Eiropa vairāk ir ieinteresēta parādnieku kolekcionēšanā nekā jaunu biedru iegūšanā.

Īpaša uzmanība tiek veltīta ilgtermiņa sekām, kas rodas, parāda piramīdu veidotāju un atklātu kleptokrātu defoltus aizstājot ar jaunu valsts parādu starptautiskās valdības aģentūras priekšā – šādu parādu ir daudz grūtāk norakstīt. Eva Žolī, franču prokurore, pirms kāda laika brīdināja, ka, ja Islande piekāpsies ES prasībām, „Islandē paliks tikai daži desmiti tūkstoši atlaisto zvejnieku kopā ar to dabas resursiem un ģeostratēģisko pozīciju, kuriem pircēja ar augstāko cenu, piemēram, Krievijas, žēlsirdība var likties itin pievilcīga’’. Pirmās postpadomju valstis, pateicoties ES destruktīvajai politikai, jau ir pieredzējušas balsotāju viedokļa izmaiņas virzienā pret ES.

Ne Lielbritānija, ne Nīderlande, ne ES, ne SVF nav sagatavojušas scenāriju tikai Islandes parādu atmaksai. Cik vēl zemu kritīs personīgie ienākumi un dzīves standarti? Kas valsts programmai ir „jāpagriež atpakaļ“? Cik vēl būs vietējo ķīlu un personīgo parādu saistību nepildīšanas un cik vēl ilgi turpinās pieaugt bezdarba līmenis? Cik daudz cilvēku vēl emigrēs? Izmantojamie modeļi skata šīs ekonomiskās problēmas dimensijas kā „veidolus“, taču īstenībā tie ir ekonomiskās sistēmas darba pamats.

Jautājums ir tāds: vai neoliberālisma ideoloģija sniegs ceļu ekonomikas realitātei, vai arī ekonomikas politika turpinās ievērot tipiski raksturīgo, uz īstermiņa kredītiem orientēto, politiku? Daudz saprātīgākās pro-attīstības politikas bloķēšana mis Žolī skatījumā notiek tāpēc, ka „Zviedrija ES prezidentūras laikā nesekmēja ātrāku finanšu sektora uzlabošanu un noregulēšanu, kaut arī komisijas ar ekonomisku ievirzi Parlamentā bija vairāk kā citkārt, taču tajās dominēja liberāļi, īpaši britu liberāļi.“ Tā Eiropa turpina paļauties uz tuvredzīgo ekonomikas ideoloģiju. Tāpēc viņa noslēdza:

„Brauna kungs kļūdās, sakot, ka viņš un viņa valsts pēc būtības nav atbildīga. Pirmkārt Brauna kungs ir morāli atbildīgs, esot viens no daudzajiem šī modeļa (kurš, kā mēs tagad redzam, ir sagruvis) proponentiem. …Vai kāds vispār reāli varēja iedomāties, ka cilvēku saujiņa faktiski var kontrolēt bankas darbības Reikjavikā, pašā pilsētas sirdī? …Eiropas direktīvas attiecībā uz finanšu konglomerātiem liecina, ka ES dalībvalstīm, kuras pieļauj šādu ietekmīgu grupējumu no Trešās pasaules valstīm pastāvēšanu savā teritorijā, ir jāgarantē, ka viņi ir pakļauti tam pašam kontroles līmenim, kādam izcelsmes valsts valdība, kā to paredz Eiropas likumdošana. … vai britu amatpersonu neveiksme šajā ziņā …nav nekāds pārsteigums, aplūkojot citas angļu bankas „darbu“ …finanšu krīzes laikā? Ja tā, Brauna kunga aktivitāte sakarā ar šo mazo valsti var būt izskaidrojama ar vēlēšanos izskatīties varenam elektorāta un nodokļu maksātāju acīs…“

Kāpēc Islandes gājiens ir tik svarīgs starptautiskās finansu struktūras pārveidošanai?

Pēdējās desmitgades laikā Islande (līdzīgi Latvijai) bija sava veida kontrolēts eksperiments, ekstrēms neoliberālisma brīvā tirgus ideoloģijas izmēģinājuma trusītis. Tika izmēģināts, cik dziļi tautu var iegrūst parāda atkarībā? Vai ir kāda robeža vai punkts, pēc kura valdība būs spiesta atteikties atbildību par privātajiem parādiem uzgrūst visai tautai; pārkāpjot saprātīgas maksātspējas robežu, drastiski nogriežot budžeta izdevumus izglītībai, veselības aprūpei un citiem svarīgiem pakalpojumiem?

Problēma ir finanšu sektora saistība ar reālo ekonomiku. No reālās ekonomikas viedokļa, kredīta mērķis ir finansēt ekonomikas izaugsmi. Lai to panāktu, šim mērķim jāpakārto piemērota nodokļu un finanšu regulēšanas sistēma. Galu galā kredīta procenti būs jāmaksā no ekonomikas pieauguma (radītās reālās virsvērtības).

Taču kreditori sevišķu interesi par ekonomikas labklājību neizrāda. Neoliberālās ekonomikas ideoloģijas skaļi slavētie banku menedžeri, hipotēku mākleri, korporatīvie marodieri, dažādi starpnieki un viņu obligāciju īpašnieki, un jo īpaši jaunā kleptokrātu-privatizētāju suga vienkārši domā, cik daudz var izspiest un kapitalizēt no parādu apkalpošanas. No viņu skatu punkta, ekonomikas bagātība ir mērāma ar parāda saistību apjomiem.

Islandes valdība tomēr izlēmusi, ka nav pareizi banku jomu nodot dažiem vietējiem oligarhiem bez jebkādas reālas kontroles vai regulēšanas, balstoties uz jau praksē daudzkārt apgāzto pieņēmumu, ka viņu pašdarbība kaut kādā veidā dos labumu ekonomikai.

Lai pārtrauktu šo finanšu anarhiju, Islandes parlaments Altings, atbildot uz britu un Holandes prasībām garantēt IceSave glābšanas izdevumu atmaksāšanu, ir apliecinājis suverenā parāda principu. Valdības garantiju priekšnoteikumi, saskaņā ar šo Altinga aktu, ir šādi:

1) kreditori ņems vērā Islandes smagos un bezprecendenta apstākļus, kā arī nepieciešamību veikt pasākumus, kuru mērķis ir pārveidot tās finanšu un ekonomisko sistēmu (šis punkts ietver Islandes prasību saprātīgi pārskatīt visus līdzšinējos līgumus un saistības);
2) Islandes kā suverēnas valsts statuss izslēdz tiesas prasības pret tās aktīviem, kuri nepieciešami, lai Islande pienācīgā veidā varētu īstenot savas suverenās valsts funkcijas

Tā vietā, lai savus iedzīvotājus pakļautu finansiālās bardzības režīmam, kāds 1970. – 1990. gados izpostīja neskaitāmas Trešās pasaules valstis un lika tām baidīties no Starptautiskā Valūtas fonda kā no mēra, Altings nolēmis mainīt visu finanšu sistēmu, Islandes gatavību maksāt ārējos parādus pakļaujot Īslandes reālās ekonomikas spējai šos parādus izmaksāt, vienlaikus nesagraujot pašai sevi.

Pirmo reizi kopš 1920. gadiem starptautisko parādu atmaksāšana ir saistīta ar valsts spēju maksāt. Parādu atmaksāšanas apjoms tiek ierobežots un ir tieši piesaistīts Islandes nacionālā kopprodukta pieaugumam (tātad to saistot ar eksportā iegūto peļņu. Proti, lai ārvalstu kreditori kaut ko varētu cerēt saņemt, viņiem jābūt ieinteresētiem rūpēties, lai pieaugtu Islandes ražošana un eksports). Islande savus ārējo parādu atmaksāšanu gatava garantēt tikai pēc savas ekonomikas atveseļošanas (krīzes pārvarēšanas). Kad Islandes tautsaimniecība atveseļosies, tā gatava 2017. – 2023. gadu periodā Lielbritānijas kasei maksāt ne vairāk kā 4% no sava kopprodukta pieauguma, salīdzinot ar 2008. gadu. Un vēl 2% – Holandei. Ja nebūs kopprodukta pieauguma, parādu izmaksāšana vienkārši nenotiks. Tas nozīmē, ja kreditori papūlēsies Islandi sodīt ar sankcijām, kas vājinās Islandes ekonomiku, viņi vispār nesaņems neko.

Islande ar šo drosmīgo un suverēnai valstij piemēroto aktu ir radījusi precedentu starptautisku parādu apkalpošanas jomā. Un pasaule šo soli ir pieņēmusi. Tas nozīmē, ka arī Latvija var droši sekot Islandes piemēram.


Prof. Maikls Hadsons
(*), Global Research, 2009.gada 17.augustā

Raksta tapšanā piedalījās Anita Polikarpova, Edgars L. un Jānis Kučinskis. Tā kā oriģinālteksts ir ļoti apjomīgs un uzrakstīts, lietojot specifiskā, grūti tulkojamā valodā, sagatavotā publikācija nav tiešs raksta tulkojums, bet gan konspektīvs un brīžiem pat satura atstāsts brīvā formā.

  1. Leverage – kredīta vai aizņēmuma līdzekļu izmantošana savu spekulatīvo iespēju uzlabošanai un ieguldījuma peļņas palielināšanai, kā, piemēram, iegādājoties rezerves vērtspapīrus.
    Debt-leverage – peļņas procentu (return earned on equity) palielināšana, kad kapitālieguldījums vai firma daļēji tiek finansēta no aizņēmuma līdzekļiem.
    []
  2. Default – stāvoklis, kad parāds netiek atmaksāts laikā. Tad ir jāatdod ieķīlātais īpašums. []
  3. Negative equity – stāvoklis, kad ieķīlātā īpašuma tirgu vērtība ir mazāka nekā aizņēmuma, kas pret to ņemts, apjoms []

  • Dažas vietas, ko varbūt vajadzētu precizēt:
    “Māstrihtas kritēriji ierobežo biedru ārējo parādu līdz 60 % no IKP pieauguma.” – kopprodukta pieauguma vai tomēr kopprodukta?
    “kurš no koda pārdošanas iegūst lielāko daļu ārvalstu valūtas.” – vai tik te nav runa par mencām (cod)?
    “Eiropas direktīvas attiecībā uz finanšu konglomerātiem liecina, ka ES dalībvalstīm, kuras pieļauj šādu ietekmīgu grupējumu no Trešās pasaules valstīm pastāvēšanu savā teritorijā” – vai te nav domātas trešās valstis (t.i., valstis, kas nav ES), nevis trešās pasaules valstis?

  • Kā izskatās salīdzinot ar oriģinālo tekstu angļu valodā? Ja kāds apstiprina pareizo variantu, rīt no rīta vai 5-dien salaboju…

  • Gaisma gara, gara tuneļa galā. Un ja vēl kāds varētu pateikt, kā Latvijai tikt vaļā no tā, kam nevar atrast nevienu pieklājīgu vārdu un aizstāt to ar Altingu, jo savādāk jau nekas nekustēs ne no vietas?

  • Dažas nianses no manas puses:

    “Icesave kontiem” – Icesave depozītiem. Konts pats par sevi vēl neko neizsaka, tā sāls bija depozītu procentos.

    “Tautas protesti abās valstīs ir palielinājuši politisko spiedienu – samazināt parāda nastu līdz saprātīgai maksātspējai.” – nepatiess apgalvojums Latvijas gadījumā. Attiecās tikai uz Islandi.

    “Eiropas Savienības maksājumi Islandei tiks samazināti par 6% no 2008.g. vietējo produktu bruto pieauguma.” – kādi Eiropas Savienības maksājumi?

    “Ir pieņemts, ka šī pieauguma daļa var tikt atspoguļota eksportā, taču, ja šis nav tas gadījums, Islande uzstāj uz to īpašumu „nosacītību“, lai izpildītu aktuālo maksājumu līdzsvara pozīciju kontā.” – nesaprotami.

    “Tikmēr ES un SVF piešķir kredītu baltiešiem ārvalstu valūtas atbalstam, tātad priekšroka tiek dota ķīlām nevis defoltam2 .” – te kaut kas nav īsti kārtībā.

    “Keins brīdina, ka ir jāpanāk, lai nacionālās politikas vairs nepieļautu kreditorvalsts brīvās prasības. ” – Keins=Keinss. Nacionālās politikas = nacionālās valdības

    “Atteikums atzīt ierobežoto maksātspēju rada kustības bīstamību ārpus Rietumu ietekmes sfēras esošajās valstīs ar pārlieku lielu parādu.” – kaut kas nav kārtībā.

    “Īpaša uzmanība tiek veltīta ilgtermiņa sekām, kas rodas, parāda piramīdu veidotāju un atklātu kleptokrātu defoltus aizstājot ar jaunu valsts parādu starptautiskās valdības aģentūras priekšā” – neveikls un samocīts teikums.

    “„Brauna kungs kļūdās, sakot, ka viņš un viņa valsts pēc būtības nav atbildīga. Pirmkārt Brauna kungs ir morāli atbildīgs, esot viens no daudzajiem šī modeļa (kurš, kā mēs tagad redzam, ir sagruvis) proponentiem. …Vai kāds vispār reāli varēja iedomāties, ka cilvēku saujiņa faktiski var kontrolēt bankas darbības Reikjavikā, pašā pilsētas sirdī? …Eiropas direktīvas attiecībā uz finanšu konglomerātiem liecina, ka ES dalībvalstīm, kuras pieļauj šādu ietekmīgu grupējumu no Trešās pasaules valstīm pastāvēšanu savā teritorijā, ir jāgarantē, ka viņi ir pakļauti tam pašam kontroles līmenim, kādam izcelsmes valsts valdība, kā to paredz Eiropas likumdošana. … vai britu amatpersonu neveiksme šajā ziņā …nav nekāds pārsteigums, aplūkojot citas angļu bankas „darbu“ …finanšu krīzes laikā? Ja tā, Brauna kunga aktivitāte sakarā ar šo mazo valsti var būt izskaidrojama ar vēlēšanos izskatīties varenam elektorāta un nodokļu maksātāju acīs…“ – šajā rindkopā labi parādās, kā samežģās doma, ja tulkotājs (lai piedod man šis cilvēks) nesaprot, ko tulko. Trešo teikumu vajadzēja veidot apm. šādi: “Vai kāds patiešām uzskatīja, ka cilvēku saujiņa Reikjavikā no tiesas spēj kontrolēt bankas darbību pašā Londonas sirdī?” – Pilsēta šeit ir Londona. Par “Trešo” valsti jau rakstīja iepriekšējā komentārā Kas. Bet rindkopas beigās ir runa par privāto Royal Bank of Scotland Group, kuras glābšanā, pārņemot 58% akciju Anglija valdība līdz šim ir ieguldījusi aptuveni 50 miljardu mārciņu.

  • Es jau ieteicu, ka visa raksta tulkošana nav lietderīga. Pirmkārt, Hadsons raksta ļoti specifiskā finansistu žargonā, ko latviski burtiski nevar pārtulkot, jo mums tādi jēdzieni nav ieviesušies. Otrkārt, ar dažiem terminiem Hadsons saprot pavisam ko citu, nekā mēs. Treškārt, tie teorētiskie spriedelējumi par politikas niansēm un vēsturisko evolūciju var interesēt tikai šīs jomas gardēžus, bet citiem var likties garlaicīgi, nesaprotami vai pat sajaukt prātu. Līdz ar to parasts lasītājs var pat nenonākt līdz raksta naglai. Proti, Islandes pieredzei, ko mēs varam kā labu precedentu ņemt bruņojumā un panākt arī Latvijai. Un tam pietiktu tikai ar vienu raksta apakšnodaļu, ko salīdzinoši saprotami es brīvā pārstāstījumā biju jau iekopējis citā vietā: http://www.tautasforums.lv/?p=1288
    Vēl var piebilst, ka islandieši, atšķirībā no mums patiešām ilgstoši cīnījās, panāca valdības nomaiņu un līdz ar to šādu risinājumu. Tā ir atbilde Aigaram, kas mūžīgi pastāv, ka cīnīties un protestēt nav jēgas, ka jāgaida divas paaudzes utt.

  • Par saistītām tēmām šodien raksta arī NRA:
    http://zinas.nra.lv/viedokli/juris-paiders-1/3683-intereses-un-krizes-parvaresanas-celi.htm
    un
    http://zinas.nra.lv/latvija/3688-sudraba-sabiedribai-jazina-patiesiba-par-parex-bankasparnemsanu.htm
    Izrādās, tie zagļi, hunveibini un marodieri ir uzlikuši slepenības zīmogu arī daļai Valts kontroles ziņojuma par Parex pārņemšanu.

  • Bandīti jeb mafija ir pie stūres jau 20 gadus vismaz.
    Viņi izskatās līdzīgi cilvēkiem.
    Vieņi ir cilvēku vārdi un uzvārdi.
    Viņi runā atpazīstamā un tuvā valodā.
    TOMĒR.
    Tie nav cilvēki. Tie ir kampēji, izsūcēji, izmantotātji, šakāļi…
    ———-
    Kurš var man paskaidrot vienu lietu. Kādā sakarā cilvēki ievēlēja Godmani sēdēšanai ES krēslā?
    =======
    Tas ir iespējams pilnīgu idiņu zemē vai arī visas vēlēšanas ir totāli viltotas.
    ======
    Izvēlies savu variantu.

  • Pasīvu piedalīšanos sistēmas organizētās vēlēšanās (bez reālas izvēles) es neuzskatu par tautas iniciatīvu vai aktivitāti.
    Tai nav lielākas nozīmes kā pasīvai blenšanai TV, kur, piemēram, hokeja čempionāta reportāža, un “savējo” emocionālā atbalstīšanā, no kā dažiem svīst paduses vai pat ķer sirdstrieka. :)
    Runa ir pavisam par kaut ko citu. Ja kaut vai Hadsona racionālo izpratni apvieno ar Gandija sludināto patiesības mīlestību, nevardarbīgo pretošanos un pilsonisko nesadarbošanos, tad gan sanāk pavisam cits savienojums un arī rezultāts.

  • Vai tiešām nav skaidrs, ka Islande vinnēja, lūdzot aizdevumu Krievijai? Liekot tikai uz vienu kārti (kā mēs uz Zviedrijas), noteikumus vienmēr diktēs vienīgais aizdevējs (SVF aizdevums ir pārāk niecīgs, lai kaut ko diktētu).

  • Nē, Islande nelūdzu aizdevumu Krievijai, bet gan pati Krievija piedāvāja. Piedāvājums palika neizmantots.
    Kas tas ir – “mēs”, kas it kā likuši kārti uz Zviedriju? Un vai vispār te kāds licis kārti uz Zviedriju? Kā tas konkrēti izpaužas un kāds tur aprēķins?
    SVF pat nav nepieciešamības diktēt. Šitie paši mūsu pakalpiņi paši uzprasījās, paši kā viduslaikos izdomāja savus grēkus un paši piedāvāja savas labošanās pasākumus.
    Palasi citu Hadsona rakstu par “Stokholmas sindromu”, kas pat ciešami pārtulkots latviešu valodā un ielādējams no šejienes – http://www.tautasforums.lv/?p=1293

  • Altings ir tikpat kā Senāts, proti, vecāko padome. Nezinu, cik veci ir Altinga locekļi, bet pēc seniliem večukiem neizklausās.Ja pie mums būtu kaut neliela cieņa pret vecuma pieredzi, varbūt arī varētu salasīt ciešamu pretspēku?

  • Nav izslēgts, ka Krievijai neienāktu prātā Īslandei aizdevumu piedāvāt, ja tāda ideja jau nebūtu aizkulišu sarunās (Īslande jau to nevarēja atklāti prasīt, jo tad būtu pārāk liels skandāls)!
    Ar “mēs” es domāju Latvijas valsts varu, kura formāli pārstāv arī tautu (neviens jau nerīkoja referendumu par to, no kā aizņemties). Būtiskais ir ES aizdevums, kuru lobēja tieši ES prezidējošā valsts Zviedrija. Un rodas iespaids, ka tā mērķis ir pamatā glābt zviedru bankas Latvijā (Latvijas valsti tikai tādā mērā, lai šīs bankas vēl varētu turpināt saņemt kaut kādus ienākumus no kredītņēmēju maksājumiem). Kur šeit problēma? Iedzīvotāju un uzņēmumu ienākumi aiziet nevis ekonomikas sildīšanai, bet zviedru bankām. Pie tam pasliktinoties ienākumu bāzei, iznākumā vienalga var būt defolts. Tā kā domāju – zviedru bankas vēl steidz izslaukt pēdējo sulu no mums, kas vienalga ir ceļš uz defoltu.
    Vai tomēr amatpersonu (Rimšēviča, Repšes u.c.) kredīti nerada aizdomas par banku lobēšanu?

  • Tomēr viss ir atkarīgs no tautas un balstās tautā. Ja tauta savāktu savu valdību un piespiestu to pagriezties ar seju pret Latviju, arī Latvija varētu prasīt aizdevumu no Krievijas vai Ķīnas. Aizdevumu bez tik smagiem nosacījumiem. Un reāli to dabūt no Rietumiem. Nevis uz tradicionālajiem SVF nosacījumiem, bet gan – , kā Tu saki, ekonomikas sildīšanai (man īpaši nepatīk šis monetāristu žargons).
    Ar tiem zviedru kredītiem nav tik vienkārši. Nu nav tā kaut kāda zviedru noguldītāju vai pensiju fondu nauda. Pašas zviedru bankas naudu aizņēmās globālajā tirgū (kas tolaik bija viegli un lēti) un nolēma labi nopelnīt, uzpūšot Baltijas nekustamo īpašumu vērtību un aizdodot valūtā un mainīgu likmi. Tā vai citādi, tā ir Rietumos drukāta, ar reālām vērtībām nesegta nauda, kas tiek mērķtiecīgi izmantota līdzīgās spekulāciju afērās. Zviedru bankas – tikai starpnieki.
    Nu vienkārši jāizbeidz šī starpnieku būšana. Zviedru bankas jāboikotē, lai tās vācas prom. Un citas nav jālaiž iekšā.

  • Starp citu.
    Jāuztaisa saraksta ar lietām, ko katrs var darīt. Vienkāršām lietām, kuras darot katram efekts būs MASĪVS.
    Piemēram.
    1. Ignorēt Skandināvu bankas un atblastīt vietējo (Hipo)
    – noslēdz kontu Swed, Seb, Nordea…
    – pārcel kredītu uz hipo
    – pārcel noguldījumus uz hipo….
    2. Pērc no uzņēmumiem, ka ne tikai ražoti Latvijā, bet arī īpašnieki ir Latvijas iedzīvotāji.
    3. Iepērkoties tirgū pērc pa taisno no zemniekiem. Vai pasūti pa taisno no zemniekiem
    ………
    ===========
    Es saprotu. Dars liels. Toties publicitāti šādai datu bāzei iegūt būs salidzinoši viegli. Kā arī efekts būtu lavīnveidīgs.

  • Ja tā

    Preci iegādājies tikai no zemniekiem.Bez starpnieka.
    Neiesaisties banku afērās. Tiec pēc iespējas vaļā.Neatbalsti.Ja es teikšu, ka pārcel k. no vienas bankas uz otru, tad būtībā atbalstīšu monetēro sistēmu;pašiem jāapsver iespējas.

    Sabiedrībai ir jāmainās, jāmainās mūsu vērtību skalai.Pietiks.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.