Intervija ar Andri Ambaini (no raidījumu cikla “Latvija var”).

Andris Ambainis ir viens no spējīgākajiem pasaules jaunajiem zinātniekiem kvantu skaitļošanā. Bērnībā viņu aizrāva grāmata par skaitļošanu. Tā kā datora viņam tolaik nebija, programmas viņš rakstīja uz papīra, bez pielietojuma iespējām. Tagad tā ir viņa profesija.  Strādājis ASV un Kanādā, tagad Andris Ambainis atgriezies Latvijā. Viņš ir jaunākais akadēmiķis Latvijas Zinātņu Akadēmijas vēsturē. Viņam ir tikai 34 gadi.

* * *


Pārpublicēts no tv.delfi.lv


  • … gan jau piespiedīsim viņu pie “sienas”, aizbrauks vai strādās par sētnieku… var arī paliks par… Var arī savas ideja pārdot par nesamērīgi zemu cenu…

  • Visvaldi, tu tiešām esi kaut kāds ļaundaris. Tu raksti dsk. 1.pers. (mēs).. Interesanti zināt, ko tu ar to domā? Ko tu pārstāvi, šādi rakstot?

  • Interesanti.
    Zināšanas dod brīvību cilvēkam.

  • Mēs, tie esam mēs VISI ar mūsu ievēlētajiem valsts vadības, valdības pārstāvjiem.
    Manuprāt neatkarīgi no tā vai Ivo iet uz vēlēšanām vai neiet (ignorē tās), viņš nevarētu būt ārpus ‘mēs’.
    Var jau protams saskatīties filmas, kur viens t.sk. suns izdara vairāk kā n-tie citi un iedomāties ka tas tā patiesi ir…
    Bet laikam jau tā ir, ka pamazām tieku ieskaitīts “ļaundaru sarakstā”. Vēl tikai atliek pašam noticēt.
    Neapšaubu ka indivīda loma atsevišķi un rezultējošā “indivīda” loma ir ne tāda kādai tai būtu jābūt. Par to jau ir runāts. Piemēram “politiskā atbildība”… Vai reāli dzīvē, pat ja pieņemtu ka mēs atrastu patiesi vainīgos, notiesātu tos utt un tml., galvenie cietēji būsim/esam MĒS. Piemēram tagad valdība izdomājusi, ka izdevīgi būtu skolas gaitas uzsākt no 6 gadu vecuma. Aptaujās galu galā netiek/ika apspriests ne galvenais iegansts šādai rīcībai, un arī par galveno ko vajadzētu runāt, apspriest nerunā ne tie kuri par, nedz tie kuri ir pret. Cietēji būsim MĒS. Piemēram nupat TV uzdeva jautājumu sakarā ar Lisabonas līgumu piesauc izvēles, kurā nav patiesā varianta (viens no variantiem ka Lisabonas līgums veidošot ‘superlielvalsti’).

    Par tik cik Ivo savu vainu neatzīst/s, tad atliek ka esmu vienīgais ļaundaris… Vēl tikai vajag paraugprāvu…

  • Neredzēju to tv aptauju, bet tieši tā jau arī ir,ka Lisabonas līgums ir tā pati ES konstitūcija (tātad kontinentālas impērijas pamatlikums), tikai ielikta “nekonstitucionālos” vāciņos.

  • interesanti gan. Ja piemēram, visvaldis, iet uz tualeti, tad Ivo nevar būt ārpus tās. Cik tālu jātrodas lai būtu ārpus tā? Pārbraucot robežu, jeb nomainot pilsonību utt.?
    Kādās formās jūs domājat?
    Iespējams, ka Jūs jaucat visu kopā un pasniedzat mums te sprieduma salātiņus

  • Jā, Visvaldi! Un ierosini, lai paraugprāvā notiesā mani!

    Lisabonas līgums, Tavai zināšanai, patiešām veidos valstij līdzīgu veidojumu un tevis norādītā atbilde pēc būtības ir pareiza (formāli.. jā, nav):
    “Ja Konstitūcija piešķir Savienībai ekskluzīvu kompetenci kādā konkrētā jomā, tad veikt likumdošanas funkciju un pieņemt juridiski saistošus aktus drīkst tikai Savienība; dalībvalstis to var darīt pašas tikai tad, ja Savienība tās pilnvarojusi vai tas vajadzīgs Savienības pieņemto aktu īstenošanai.”
    (I-12. PANTS Kompetences kategorijas)
    - http://www.mfa.gov.lv/lv/eu/ligums/ligums/1-dala/

  • vienkārši tam kadram, kas sauc sevi par visvaldisvi, ir talants pārējos novirzīt no tēmas un pievērst savai komplicētajai, juceklīgajai, uz sevi centrētajai personībai.
    Ja tas notiktu vienu reizi, tas vēl būtu saprotams. Taču tas atkārtojas vēl un vēl, gandrīz tajās pašās variācijās. :)
    Nezinu, vai tāds talants būtu kaut kur derīgi izmantojams.

  • Domāju, ka Visvaldis ikreiz izjūt prieku, kad viņam izdevies aizvirzīt diskusiju citā virzienā.
    Šodien dzirdēju anekdoti:
    “Tiesnesis prasa vīram: kādēļ ar cirvi siti sievai pa galvu? Vīrs atbild: katrs pats savas laimes kalējs”.

    (Uzminiet, par kuru cilvēku es iedomājos, kad to dzirdēju?) Atvainojiet, par manu slikto toni…, ja varat.

  • Ivo, Tu iedziļinājies “vienā punktā”… Paskaties plašāk. Pajautā kas ir svarīgākais. Par ļaundariem sāki runāt pats – ne jau es. No manis tiesnesi negaidi. Varu tikai piebilst ka paši sevi jau esam notiesājuši.
    Par Tēmu! Mans komentārs bija par tēmu. Nebija jāsāk ar mani kasīties (kā lai vēl to nosauc), lai gan sākumā es to tā neatpazinu. Par to es vainīgs.
    Jāni, cik es saprotu, tēma bija zinātnes/ieku vieta un loma valstī, bet ne “visvaldisvi” “ļaundarīgā daba un talants”. Bet es tomēr nesākšu pētīt konkrēti kāpēc tieši es esmu izpelnījies tādu godu no Jūsu puses, bet aizstāvot tēmu, teikšu, ka tieši tā kā pašlaik ar mani te izrīkojas Jānis & Co, ir tas faktors kas man neļauj cerēt uz ZINĀTNES ATTĪSTĪBU, un ar visu to saistīto.
    Jo lūk atradīsies cilvēki, kuri laikā izspēlēs pienācīgus epitetus un apgalvojumus lai liegtu atbalstu arī mūsu jaunākajam un spējīgajam akadēmiķim.

  • ko nu ņemās?
    Kas man likās interesanti par Andri Ambaini, tad tas, ka viņš aizstāvēja maģistra darbu un doktora disertāciju – neatceros – vai nu vienā mācību gadā, vai vienā semestrī, vienu pēc otra. Aizstāvot doktoru, recenzents teica, ka neesot īpaši iedziļinājies, jo džeki starptautiskajās konferencēs tur jau visu ir izpētījuši

  • Ko es izjūtu….
    Vajadzētu būt priekam, bet diemžēl nav.
    Prieks man būtu, ja mēs kaut daļēji būtu varējuši saglabāt ZA spēku un iespējas. Pateicoties ES-as atbalstam kaut kur pēdējā brīdī kaut kas tika veidots, bet tagad šķiet galvenā tēma ir ‘visvaldisvi’ ļaundabīgā daba un tml., bet nevis līdzfinansējuma nodrošināšana ZA-ai.
    Vai bija kādi citi varianti.

  • Man atkal uzmanību saistīja tas, ka viņš, netiekot pie kompja, ilgu laiku attīstījis prātu, programmējot uz papīra.. Un arī par grāmatām, kas viņā modinājušas interesi par dabaszinātni un vēlmi IZZINĀT..

  • Tēma varētu būt arī mūsu augstskolas, skolas, sešgadīgo apmācība, b/d-i, ĢIMENE.
    Diemžēl arī tas kā mēs ļoti labi protam diskutēt, ar kādām metodēm mēģinām noturēt savu vietu “zem saules”.

  • Ivo, tagad gan (dažādu iemeslu dēļ) vadošais uzskats ir ka grāmatas ir tikai putekļu, ērcīšu, … vairošanai.
    No Tava komentāra Koķes kundze un SVF kundzīte un kungi izdarīs secinājumu ka datorus nevajag vispār, par grāmatu nevajadzību būs jau izlemts citur…
    Lai gan domāju ka ne jau grāmatas spēlē galveno lomu IZZINĀT PRIEKAM. Lai gan noteikti tām ir svarīga loma. Bet tālāk neriskēšu kaut ko teikt, ja jau strādādams skolā esi nonācis, vai pieturies pie šī secinājuma. (Kaut kas no taisnības tur ir, tikai ne pati galvenā, noteicošā.)
    Arī Es-a un Lisabonas līgums ir šī pati tēma. Jebkurā gadījumā tā ir tēma, kā mēs ko uztveram, interpretējam… kā ļaujamies stereotipiem, štampiem, …
    Es esmu par stipru ES-u, bet patiesi biju priecīgs par balsojuma iznākumu Īrijā. Laikam jau mans prieks šoreiz beigsies… Es pat neesmu vidusceļa gājējs, bet kaut kur mani var pielīdzināt tādam, jo “sitienus” saņemu no visām pusēm.
    Tātad zinātne un zinātnieki mums ir vajadzīgi (vai par to vēl ir šaubas), bet ko vajag lai tā būtu…

  • Hmz.. dzīves un likteņa ceļi ir dažādi. Es tāpat kā viņš bērnībā ar aizrautību lasīju grāmatu “Kā Pēcis Beisikāns Maiju Saprātiņu programmēt mācija” un tāpat kā viņš rakstīju programmas uz papīra, sapņojot, ka kādreiz tikšu pie datora. Kaut kādos pusaudža gados arī diezgan fanātiski programmēju uz 8bitu procesora kompīšiem. Tāpat arī fanoju par visādām zinātnes nozarēm u.t.t. Bet nu daudz kas iegrozas citādāk, taga sevi pat nevarētu iedomāties par programmētāju, vai zinātnieku :)

  • nu tas, ka programmēja bez papīra, gan nekas īpašs nav. Man tēvs arī, kad biju sīks, mācīja zīmēt blokshēmas uz papīra. Ja tā ņem, tad kaut ko līdzīgu dara visi tie, kas raksta programmu specifikācijas. Un , pirms bija personālie datori, cilvēki tikai tā arī programmēja – mājās uzrakstīja visu uz papīra, un darbā – sev piešķirtajā vienā vai divās stundās – iedabūja datorā un palaida. Turklāt, komandas sākumā rakstīja mašīnkodā (ar nullītēm un vieniniekiem)… tas viss ir pieraduma jautājums. Algoritmiskā domāšana no tā nemainās

  • Johambam, nu man jālamājas! Atkal puisīši nedomā, bet strīdas!
    Ivo atgādināja mums, ka nevajag superērtības un materiālus, lai realizētu savas ieceres.Tā ir aktualitāte, kad daudzi domā- nav man tūkstošu, neko nevar iesākt.
    Par nosodījumiem un tiesām – nu, par kultivēto aizdomību te arī ir bijuši materiāli. Bet vai nu nav lasīti, vai lasīti pa virsu un uz sevi noteikti neattiecinot. Tomēr, kad ilgāku laiku nav nācies palasīt komentārus, tie pārsteidz tieši ar sajūtu- te dod garīgo pārdomu materiālu, bet secinājumi netiek izdarīti.
    Ja vien par secinājumiem nesauc tekstus: ” tā nav vienīgā patiesība”, “tā nav galīgā patiesība”, “viss jau ir izlemts, ko mēs te plosāmies”.

  • Tā vietā, lai priecātos, ka dzimtenē atgriezies perspektīvs latviešu zinātnieks, un domātu, kādas iespējas tas paver viņam, mums, Latvijas zinātnei, ražošanai, tātad visai Latvijai un varbūt pat pasaulei, tipisks mietpilsonis, verga dvēsele, entuziasma slāpētājs, skauģis un īgņa metas priekšā ar saviem negatīvajiem pareģojumiem.
    Taču ar to ir jārēķinās, ka tādi cilvēki bija, ir un būs. Tas arī viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Latvija nīkuļo.
    Mūsu lieta ir uz šādiem prieka, entuziasma un radošā gara slāpētājiem nepaklupt, pie viņiem nekavēties, bet doties tālāk. Tumsa pazūd, kad atspīd gaisma! :)

  • Pagaidām es neko neesmu pareģojis (ja j.k. kom. ir uz mani domāts). Zinātnei naudas nav. Izglītībai arī un piedevām vēl prāta to organizēt arī.
    Piekritīšu lai zinātniekiem un visiem kuri patiesi strādā un dod patiesas vērtības (cik viņu ir…) ir spēks to turpināt. Pieredze diemžēl nav tā jaukākā, bet vienmēr ir cerība, vai ne.
    Jāpameklē tikai pamats uz ko cerēt.
    …un kādas ir tās “perspektīvas”, kuras paveras “viņam”, par ko mums esot jāpriecājas…
    Labi, apsveicami ka ir atgriezies, bet par to perspektīvu priecāties! …
    Tā lūk višinska kungs/i.

  • tieši tā – viens no šo īgņu un slāpētāju armijas jau pirmajā komentārā izteica cerību, pareģojumu vai novēlējumu, ka gan jau viņi kopējiem spēkiem Andri Ambaini piespiedīs pie sienas, liks viņam strādāt par sētnieku, aizbraukt, vai vismaz pārdot savas idejas par nesamērīgi lētu cenu. To nu vairs neizdzēsīsi.

  • Vissmieklīgākās frāzes, ko es esmu dzirdējis pēdējā laikā
    – es ceru, ka…
    – es ticu, ka…
    – mans mērķis ir…
    – es sasniegšu…
    Kad es to dzirdu, vienmēr smaidu.

  • Visu cieņu Volanda kungam! Kad brauks tramvajs?

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.